Bavarijas Latviesu vestnesis, February 15, 1950

              LATVIJA
UN
no Stutgattes. te,
etaes atradās Va.
un HeicJetihet.
jānoorganizē ^ i ^u
m inums paitd^a
jaunām meit«:
« t ā Ieguva
1^ DP.
W bija divi
Gh. tm F, Vi^
iSja caur
TOgādājls StutģsN
^^ko fiaņSiBtijj^
ka būtu cfetļi
Bot es sai3iuc\i
im mvirdu rakstību
""^otā persona a«at«»
mēs meklējām a
«ari3*:9tos ietilpi
iaiīrfooju^es ari«*
^ tā būtu veltu
Tupat Sajofl la.
atzīmējuši visus,
i^lOtie»^ tiembiļi
^«r varu evakulti,
i taugo^ pa.
Inadrlkit atatāt sava
i&V^ Šoa sar&k>
itth ar VādjS le.
I Wja scacd|)otai
biezif burtnicis,
s^art^ bija 447 šl*
?fck|l katrā bija ap
^ v a r i a p r i «^
tJpftUl padomju ^p^^^^
Ija par nodēvē
lielākā datķ
iitradāi» ilet\^
Žta. Pēc instrukci
-.^.iaņēmuSl, mums
ttoft^klēt tos ļaudis,
ies mājās. lie-perionu,
kā pfii-kudtd
no B8iiti)a»
}as, bija atteikušās
. Vieni vai-dsap2iņuHPi
«
un tie hal»
ir*W'tiem 1i-,
i i i i ^ s ķ a m > '
iž^ifl tagad
}audis la*
^s:^dažSdtt^
aprūpi
bija Hela
mtistt
vaarakstofi. At-jo
viņi bija
MIriMte
'WMVĪ) darbi
Tikai
a
imm bija tat
Strādāt, mjd
c mēs meklS*
vai
, Ola. tas
kas dzīvo-vai
'nu DP fio-m
privātdzīvokļi
pienākums biji
^ aģentus nebija
tie ari nemāksi*
* ledsilvotāji «n
'āt un pat nepra-kur
slēpās k i f
iļbu^ ko dabiljanļ
[ču birģermeistari
ffcleki mums i**
sarakstus, m .
iotles, viena Vj}
iācijas komisija
ā simtu padomitt
p k ā s daļas 1 *
Donauvertas P^f
i rīkojums tizai-
Ju pilsoņus ieras*
MMjas/ Prefekt
[mu iemeslu oe
čbjumam pi^Pl
^radīdams, ka W
Skatāmi ne vi^^
lavlenlbas, bet an
Tas bija «a
lirnavām, jo nif
luši instrukci3W
jas valstu pieaf,
tā kā Savienota'
^ Igaunijas,
)ievienošanu
prefekta P^^f
aevarēja aoderej;
ļompensējām, ^
igarešu.
iet npbeigumļļv
TAISNĪBU
TĒVZEMEI BRĪVĪBAI U N
M Tamužs
V viens svarīgs Jart
Jautājums par to, ka pasaulē iz­kliedētiem
mums neatvairāmi drau­dēs
briesmas pārtautoties, ir jau
pietiekami plaši iztirzāts. Atliek rū-pgties,
lai šīs briesmas nekad neaiz­mirstam.
Līdzekļi cīņai pret pār-tautoSanos
blakus citiem pirmā kār­tā
atrodami mūsu tautas gara man-iespējami
pilnīgā informācijā
par mūsu tautu un tās dzīvi, un mū-
|\i valodā. Sos lid^jekļus, šos šķēpus
cīņai pret pārtautošanās briesmām
kS mūsu vecākai paaudzei, tā vēl
vairāk bērniem un Jaunatnei dos
gandrīz vienīgi grāmatas, jo skolu
un sarīkojumu svešajās zemēs būs
mļaz u n arī laikrakstos tie nebūs
atrodami pietiekamā skaitā un
Spēkā.
Ar gandarījumu var konstatēt, ka
šāda satura grāmatu trimdā sakrā­jies
jau diezgan daudz: nupat iznā­kusi
Latvju dainu izlase, tāpat agrāk
iztifikušid vairāki tautas pasaku,
tautis&o rakstu Iždevtunl uc,
. Pēc sludinājumiem laikrakstos un
ievadītās subskripcljas sagaidāms,
ka drīzumā sāks iznākt art Latviešu
enciklopēdija, kas solās būt gandrīz
pilnīgi t&da satura un plašuma, kā­du
to biju Ierosinājis pirms pusotra
gada (sk. 1948. g. 28. aug. «Tēvze­mes"
64. nr.). Ar SIs enciklopēdijas
l2AļUcšanu būs aizpildīts kāds ļoti
Hels robs trimdas zinātniskajā lite-rStūrā,
bet vēl vairāk ar to būs dots
labs liņu avots par mūsu tautu, kul­tūru,
zemi, valsti, vēsturi, sasniegu­miem
utt., un mūsu rokās būs spē­cīgs
ierocis ciņai pret pārtautošanās
pūķi.
Trešajā cīņas ieroču grupā mūsu
Valodas avotu un materiālu ziņā
līdzšinējos Izdevumus vēl nevar uz­skatīt
par pietiekaņiiem. Ir gan iz­nākusi
laba gramatika (V. Baltiņas-
Bērziņas), oficiālās pareizrakstības
vārdnīca un grāmata par mūsu va­lodas
vārdu elementiem (J. Endze-
Hna „Latv. vai. skaņas un formas"),
bet Visas tās vairāk uzskatāmas par
mācības grāmatām un mazāk ple-
. mērotas jikdienaft^lietošanai*.
•Sai rakstā gribu nākt klajā ar
Jaunu ierosinājumu: mums n e ­p
i e c i e š a m a monumentāl a
l i a t v i e š u v a l o d a s v ā f d n i c a,
apmēram tāda kā Chamber*s angļu
valodā. Manuskripta šādai vārdnīcai
laikam gan vēl nav, bet miims ir va-
16dniekl,kas to var sarakstīt, un mums
ir avoti, kur ņemt vajadzīgos mate­riālus.
No valodniekiem šeit pir­majā
kārtā minama profesore £.
Sturma, Mūlenbacha Latvie8u valo­dai
Vfirdnicas un tās papUdinSjumu,
kopi 6 biezu sējumu līdzautore.
Laimīgs kārtā viņai pieejams ari
pilnīgs šis vārdnīcas eksemplārs,
ps^ nobeiguma buottnlca, kas iznākusi
BIgl jau trešajā boļševiku okupād*-
jas laikā.
ilimuskriptam varētu izmantot
mimtajā vārdnīcā atrodamos mate-riShii.
Pēc maniem ieskatiem tanī
būtu uzņemarbl visi latvleSu valodas
vārdi, ieskaitot provinciālismus, ar-chaismua
un tos jatnidarinājumus,
ka« jau* uzskatāmi par valodā uz­ņemtiem,
kfi ari vārdnīcas pilnības
labad svešvārdus p8c trimdā par
jaunu iespiestās Rozes Svešvārdu
vārdnīcas. Katram vārdam būtu
dodama ieteicamākā forma (Mūlen­bacha
vārdnīcā tās iespiestas trek­iem
burtiem), atsevišķiem vārdiem
pievienojot ar! nedaudzus pazīsta-
Ilona Leimane
s
mākos variantus, svešākiem vārdiem
un variantiem dodot arī norādīju­mu,
kur šāds vārds pazīstams (piem,
Kurzemes .rietumos). Tālāk katram
vārdam dodami paskaidrojumi par
tā nozīmi, resp., nozīmēm un no­zīmju
niansēm, Sos paskaidrojumus
papildinot ar teikumu paraugiem,
^ vardm'cas lietotāji pareizi saprot
katra vārda īsto nozīmi, lai neat­kārtotos
tādi gadījumi kā kādam
mūsu rakstniekam, kas Madonas
apvidū vel saglabājušos vārdu dukte
Oiet. dukt», vāc. Tochter, kr. dočj)
bija aplami Hetājis ar kalpones no­zīmi.
Rakstu valodai mazāk ietei­camos
vārdus pēc Mūlenbacha vārd­nīcas
parauga varētu iespiest sīkā-kiem
burtiem, bet vārdiem, ko ga­dās
sastapt lietotus aplamā rakstībā
vai ar aplamu nozīmi, pievienot no­rādījumu
par Šīm aplamībām, kā
tas darīts Pareizrakstības vārdnīcā.
Sie ir tikai manis paša ieskati par
Latviešu valodas vārdnīcas veidu un
saturu. Tās autors un izdevējs,
droši vien, atradīs vēl lietderīgāku,
tās veidu.
Ja čaklas rokas pastrādās pie šā­das
vārdnīcas sarakstīšanas un izdo­šanas,
tad tā būs neatsverams pa­līgs
ne tikai mūsu Jaunatnei, kam
tā visvairāk vajadzīga, bet ari kat­ram
latvietim — laikrakstu un grā­matu
lasītājam un latviešu valdas
lietotājam, palīdzot viņiem saglabāt
to nebojātu, tīru un bagātu kā vār­dos,
tā rakstos.
Gandarījuma apziņa pār šāda
darba veikšanu bus labākā alga
vārdnīcas autoram un Izdevējam, un
šī vārdnīca sagādās prieku ikvie­nam,
kam rūp mūsu valoda un tās
saglabāšana.
Nacionālisma ideologu Kron-valda
Ati pieminot
ŠINIS DIENAS, - 16. FEBHUART PAIET 75 GADI, KOPS MIRIS
KRONVALDU ATIS
sievas
pirmizrāde
Eslingenas teātrī
Ar pagājušā gadu simteņa 70 ga­diem
latviešu dzīvē iezīmējās lielas
līnijas, kas strauji kāpinājās līdz
Latvijas valsts patstāvības zaudl^a-nai
1940. gadā 1868. gadā nodibinājās
Rīgas latviešu b-ba, 1869 gadā iz­nāk
Baltijas Vēstnesis, 1873/ri
* gados sanāk xķxtsM latviešu ikolo-tāju
konfer^cei. Stem notikumiem
bija Izcila audzinfitAja notfn^ Lat­viešu
tauta sāka ^^pzlnfitl^ savu v6s-
MIERA BALODIS
Šķiet, man kā pa Jokam
Vārds šāds piedēvēts,
Visās mēlēs lokam
Dzird to nez kāpēc?
Gudras mutes mimi
Pavēsta un sveic,
Katedrāļu zvani,
— Slavēts, slavēts, — teic.
Citi graudus paber,
Sauo — šurp, balodīt!
Te neviens vairs necer
Ķildas uzsākt rit. —
Bet es pats kā vajāts,
Drudžains bēgulls
Blandos jūklī šajā
Meliem apsvēpis.
Visur naidi sīvi
Nāves rīkus kaļ,
Vara ļaužu dzīvi
Moku dzirnās maļ.
Briesmas aug un krājas,
Gaiss kā rūgsnis bie^s, —
Nekur gaišas mājas,
Nekoi nolaisties.
KRONVALDA ATIS
Ātrvilcienā Stoldiolma-Halsberga-Goteborgo
VĒSTULĒ NO ZVIEDRIJAS
I.
Pārāk bieži ir braukāts pa šo
dzelzceļa līniju gan vienatnē, gan
kopā ar mērnieku Muri, lai vēl gri­bētos
raudzīties krāšņajās ziemeļze­mes
ainavās, kas slīd garām un
mainās cita ar citu tur aiz vagona
loga. Ir aprasts ar šiem stāvajiem
klinšu kalniem, kas apauguši tumš-zaļiem
priežu un egļu mežiem, ar
aizām, kur vētru sagāzti guļ un trūd
koki. \ Ir iepazītas šīs ieplakas, kur,
jautri rūkdami un putodami, gāžas
kalnu atrauti un reizēm auksto,
dzidro ūdeni padzerties nāk aļņu
pāŗl
BldMe braucieni mūs abus pada­lījusi
par labiem psīchologiem un
pieradinājuši veikli orientēties sve­šos
apstākļos. Mums pietiek pus­stundu
pasekot cilvēku savstarpē­jām
sarunfim, pavērot žestus, balss
Intonādjaa, vaibstu spēli viņu sejās,
un mēs ztofim, kas ir tie, kurus ga­dījums
acumirkli nolicis mums lī­dzās.
Vilciens apstājas. Ir kāda lielāka
Stacija, bet man ir slinkums paliek­ties
uz loga pusi un izlasīt tās vār­du.
Atsprāgst vaļā vagona durvis
; un kupejas piepildās ar braucējiem
Mūsu kupejā ienāk trīs jautri ča­lojošas
meitenes. Viņas ir skaļas un
ar savām izdarībām uzmodina lāga
Muri. Viņš dusmojas par pārmo-derno
jaunatni, kuras raksturīgākās
pazīmes ir cenšanās visiem iespēja­miem
līdzekļiem vērst pārējo cilvē­ku
uzmanību uz sevi.
Meitenes novelk savus platos, pēc
pēdējās modes šūdinātos mēteļus,
un nu no viņām runā jau kaut kas
no latviešu sievietei piemītošās ele­gances.
Arī meitenes brīdi vēro
mūs, bet teodolīti, mērījamās lentes,
instrumentu kastes un Mūra ādas
koferis, uz kura sāniem no nemina­miem
laikiem saglabājušās atliekas
no Šveices un Holandes hoteļiem,
viņās ātri nostiprina. pārUecību, ka
esam vai nu zviedri vai tālāki ār­zemnieki,
kas ne vārda nesaprot no
viņu savstarpējām sarunām.
Ātri mēs uzzinām, ka viņas brauc
mājup no Jautri pavadītas viesību
nakts, kas risinājusies mazā sabied­rībā,
kur bez viņām bijuši vel tikai
viņu trīs draugi. Mēs zinām arī, ka
viņas sauc Mirdza, Lidija un Ilze,
„Ar Oki iet uz leju," konstatē
Mirdza, „pelna kā zvērs, bet kļuvis
īstais skopulis. Nevienas pudeles l i ­ķiera
un Mārtiņi nav redzēts l^'opš
Mārtiņu vakara. Kāda gan var būt
luste tempt to pašu lēto zviedru
vermutu jeb zirgu šņabi ar cukur-ūdeni?"
„Tā jau ir,** pievienojas ari Lioija.
«Nākošo svētdien brauksim uz Gēcu.
Johans, Tūrs un Svens pavisam citi
puikas, tiem pavisam cita intelli-ģence."
Slaidajiem pirkstiem deniņus ber­zēdama,
savu spriedumu izsaka arī
Ilze: „Jā, gēcenieši ir puikas uz go­da!
Viņi redzējusi dzīvi, viņos ir
šiks, un viņi vismaz visu vakaru
negrābstās kā Oke un Tennuss. Un
bez tam — Turam ir pašam savs
vāģis!"
„Nu, un ja arī nekas nesanāk, —
nesanāk! Dievs ar viņu!" cieti saka
Mirdza. „Ja nekas labāks negadī­sies,
uzsmaidīs kādam no pašu pui­kām
un līdīs zem aubes."
Abu pārējo draudzeņu sejas kļūst
ēnainas. Ilze ^nosaka: „Jā, padomā
pati, kur tu tādu pašu zēnu liksi?
Tas, īsi sakot, nozīmē visas karjeras
beigas un pavisam neciešamu dzīvi.
Nekād&s nāitotnes, mājā greizsirdīgs
vīrs, kas vienmēr skatās uz pirk­stiem.
Ik rītus jāceļas brokastis
taisīt, diena jāpavada pie kastro­ļiem
un pannām. Tāds tev kalponi
turēs? Tādam tev kādreiz būs vā­ģis?"
„Jā," Ilzei mēģina oponēt Lidija,
„bet Zaiga apprecējās ar Picu. Ne­maz
tik traki nav, satiek tīri labi."
„Zaiga vienmēr ir bijusi baiga
zoss. Kantorī puikas uz goda. Tas
pats Hoge, zēns kā no plaukta. Nē!
Šī aizskrien pie tā skārda sitēja
Pica."
«Visgudrākās bija tās no mums,
kas aizplivinājās uz Kanādu un
Austrāliju," turpina atkal Mirdza.
„Tiem skuķiem bija laba Ideja, un
tāda vienmēr dod tīru atlikumu. V i ­ņām
tur ir iespējas, par kādām mēs
pat sapņot nevaram. Dari ko gribi,
viss uz goda, un neviens nešņaukā.
Apprecies, vīrs pienes kafiju pie
gultas, mājas darbus padara vīrs un
kalpone. Savs auto, sava villa. Tā,
lūk, ir dzīvīte."
Mirdzai atraisījusies kurpes va-žiņa.
Viņa pastiepj savu eleganto,
nailonā tērpto kājiņu uz prielcšu un
brīdi laislii aplūko kurpīti. Seko
minējumi — vai esam zviedri no
Norrlandes, holandieši vai šveicieši.
Es paveros brīdi Mūra sejā, mēs
neko nesakām. Tikai tad, kad mei­tenes
atkal izkāpj no vagona, Mū­ris
novelk: „Trimdas zieds! Zemes
sāls!"
Kasf šīs latviešu meitenes padarī­jis
pār tām, kas viņas ir šobrīd?
Pārāk maza vecāku vērība viņu gai­tām,
augšana uz ielas im ielas sa­biedrībā,
Jā, arī tas. Bet visvairāk
gan jaunības vēlēšanās dzīvot plašu
un mirdzošu dzīvi. Varbūt ari Šīm
meitenēm būtu svēti latviešu sie­vietes
tikumi, ja mēs visi nebūtu pa­zaudējuši
pamatus zem savām kā­jām.
turēs sūtību, redzēja, ka tā nav tikai
vācu muižniecības un pilsonības tik
ļoti nievātā zemnieku šķira, bet tau­ta
ar Hdām nākotnes izredzēm. Atis
Kronvalds bija tas, kas visasāk un
pfirdroftfic cīnījās par tautas tiesī-bSm,
par tiru nacionālu kultūru, brī­vu
no melīgās vācu aizbildniecības.
Kronvalda AtU jau sen atdusējās
Veeplebalgha kapū kalnā, kad latvie­šu
kaŗaviti Izkaroja brīvu un neat­karīgu
Lfttvljas valsti. Sajoj valsts
patstāvības gados piepildījās sen lo­lotais
Kronvalda sapnis par īstu lat­visku
skolu, par lielām un gaišām
skolas ēkām, kur bērni brīvi varēja
mācīties savā mātes valodā. Jau
1872. g. viņš raksta pravietiskus vār­dus
Berhardam Dīriķim: „Mēs iemā­cījāmies
pamazām tos vislielākos
upurus nest savai tautai par labu un
tad iespēsim visu, kas vien priekš
latvju tautas mūžībā nolemts." —
Kronvalda AUs dzimis 1837. g. 15.
aprīli Durbes draudzē, Vidusmuižas
„Miķos". Viņi gūst teicamu Izglītību
— Durbē un Liepājā, kādu laiku
strādā par mājskolotāju Lietuvā, no
kurienes viņam paveras ceļš uz Ber­līnes
universitāti, kur viņi Iestājas
medicīnas fakultātē. Sai laikā Ber­līnē
studē vēl otrs latviešu tiesību
cīnītājs — Spāģu Andrejs, no kura
Kronvalds gūst Ierosmes savai turp­mākai
cīņai.
Strādājot vēlāk par skolotāju Dur­bē,
Kronvalds izveido pirmās skolo­tāju
sanāksmes Kurzemē, kūpas ir
uzskatāmas par Kronvalda cīņ^ sā­kumu
savas tautas labā.
Kādu laiku Kronvalds strādā un
mācās Tērbatā, piedalīdamies ta lai­ka
populārajos latviešu studentu va­karos,
iedegdams un nostiprinādams
latviešu studentos nacbnālo apziņu.
Viņa runas ir īsti vārdu mākslas
paraugi. Sādā studentu vakarā ra­dušies
arī dedzīgie vārdi — kādas
Kronvalda rvmas noslēgums: „Lai
dzīvo, aug tm vairojas mušu tauta
un līdz ar viņu mūsu tēvu valoda
pēc mūžīgajiem likumiem. Lai iz­plešas
tas gars, kas latvjus modinās,
tālu un augstu kā rīta blāzmas sār­tums,
kas līdz debesu velvei sniedzas."
SinI Tērbatas laikā Kronvalds sa­raksta
grāmatu Tautiskie centieni,
kas ir nacionāli ideoloģiski spēcīgā­kā
grāmata, kāda jebkad latviešiem
bijusi.
1873. g. Kronvalds pārnāk no Tēr­batas
atkal dzimtenē, un ar lielu de­dzību
strādā Vecpiebalgas draudzes
skolā, brīvajā laikā uzstādamies ar
priekšlasījumiem Vecpiebalgas lab­darības
biedrībā. Vēl 1940. gadā Pie-balgā
varēja sastapt vecus ļaudis,
kuŗl vaigā bija skatījuši Kronvaldu,
bija aizrautīgi klausījušies viņa ru­nās
un atceras viņu kā lielisku ru­nātāju,
kas bieži aizrāvis klausītājus
līdz asarām. Bet reizēm arī strauji
Iekaisis strīdos.
Vifidedzigāk Kronvalda Atis strā­dājis
organizēdams skolotāju konfe­rences.
Sajās konferencēs daudz jau
runājis par metodiku un mātes valo­das
nozīmi skolās. Par latviešu valo­du
Kronvalds saka: „Mums ir skaid­ra
un svēta valoda, kura vēl pēc
daudz gadu tūkstošiem savā jaunī­bas
vaigā, jaunības spēkā liecību
dod par mūsu sentēvu šūpuli, uzrāda
seno latviešu jautru un spēcīgu gara
darbošanos; viņai netrūkst ne smal­kuma,
ne dziļuma, nedz bagātības,
nedz veiklības."
Apcerējumā Tēvzemes mīlestība
Kronvalds atzīmē šos mūžīgos avo­tus,
no kuriem plūst patiesā tēvze­mes
mīlestība un cieņa. Tie ir tēvze­mes
paašana, tās vēstures mācīša­nās,
dava tautas valoda, ierašu cie­nīšana,
tautas vienotība un ticība, un
paļāvība Dievam. Tad nekas pasaulē
neaizņems tēvzemes vietu sirdī, un
tā nekad nezudīs. Nenoliedzami pa­liks
Kronvalda nopelni mūsu valo­das
kuplināšanā. Viņš ceļ godā sen-vārdus
un apvidus vārdus, tos ie-vezdams
atkal dzīvn'."^ tautns valodā
un rada gluži jaunus: burtnīca, daile,
apstāklis, dzeja, dzejolis, pagātne,
satversme, zinātne, vēsture, ziedonis,
skolēns, cēlonis, būtība uc.
Kronvalda Atis mirst 1875. g. 16.
februārī. Viņš apbedīts Vecpiebal­gas
kapos, kur Rīgas latviešu bied­rība
1893. gadā uzcēla pieminekli.
Kronvalds pats redzēja tikai daļē­jus
sava cīniņa augļus, bet viņš pra-vietīgi
juta, ka reizi nāks latvju
tautas lielā augšāmcelšanās... Lik­tenis
bija lēmis Kronvaldam nere­dzēt
latviešu valsts un tautas lielo
trnp(ēdiju.
Klīstot pasaules ceļos, Kronvalda
centieni lai paliek mums mūžam
svēti. V. Grāvītis.
Kaut gan Eslingenas teātris skait­liski
sarucis turpat vai līdz neliela
amatieru teātra apmēriem, viņa cī­ņas
gars joprojām ir nesalauzta, un
kur ir cīņas spars, tur vienmēr būt
arī uzvaras. Protams, šīs uzvaras
šimbrīžam nav vairs tik hlperboUs-kas
ka spožajos Mūnchauzena laikoa,
taču tās ir uzvaras, un tai ir pati
galvenais. Ari Konstances Miķelio*
nes komēdijas Slinkā gleva jaunus^
vedums, nevērojot atsevišķus iebil­dumus,
ir nepārprotams EsUngenas
teātra panākums, kas pelni, lai
to novērtē ar atzinību.
Šķiet, ka visstiprākā jaunajā uzve­dumā
ir i n s c e n ē j u m a puse-GaU
venie nopelni te liekami uz iestudē-»
tājas Lilijas Stengeleg konta. Viņas
režijā ir skaidrs katrs gājiens, katla
pslcholoģlskā puante, pie tamSten-gele
nebūt nav gājusi parasto rutī­nas
un stereotipo paņēmienu ceļu.
Pār visām lietām vērā ņemams ir
viņas audzinošais darbs ar Jaunajiem
aktieriem. Ka Stengele ir daudz ko
paveikusi, lai izravētu jaunajos kat­ru
tieksmi uz štamplem un pozēfia^
nu, tas ir gandrīz vai acīm redzami;
tāpat skaidri saskatāms viņas tālejo­šais
nodoms meklēt katram tēlam
raksturu un dziļāku apakštonl.
No tēlotājiem vispirmā kārtā atzī­mējama
pati Lilija Stengele. Viņaa
„8erpās" un izdarīgās kalpones Alvī­nes
tēlojums, gan principā izaiKizit
no tās pašas saknes kā kādreizējā
DāČas loma Brīnumzālītē, Slinkajā
sievā ir tomēr ar krietni lielāku vē­rienu,
tādēļ ari ietekmi. Tei­cami
apvaldītajā Izrādē tēls gan bū­tiski
meistarīgs, vietām bija varbūt
mazli^ par kustīgu. Ance Rozīte
iecirtīgās Gāršu mātes lomā visai at­turīgiem,
apzināti skopiem vilcie­niem
allaž prata panākt spēcīgi kā­pinātu
Izteiksmību. Viengabalains un
piesātināts tēls. Valfrtds Streipi pro!.
Veldes lomā — ticams un ārēji rak-sturigs.
Par spīti tam liekas, ka Jf
lomā tomēr sevi slēpj lielākas; ba­gātākas
iespējas nekā tās, kuŗaš ftt-«
klāja Streips, kas rādīja profesoru
ālPTgnn vienpusīgi tvertu — vienmēr
t i k a i gausu un t i k a i Iekšēji slā­banu.
Visgrūtākais uzdevums lugā pie­kritis
Olgai ūdrei, tādēļ gluži da­bīgi,
ka viņa tika ar to galā tikai
ar zināmu tuvinājumu. Anitas lomas
nepārtrauktie psīcholoģiskie lūzu­mi,
lēcieni un mezglojumi — tās v i ­sas
ir smagas problēmas, kurām
Udre prata it tuvu piekļūt klāt v i ­sur
tur, kur viņa spēja atbrīvoties
no katras pozas, katras ārējās afek-tādjas.
Lāgiem tas bija panākts sla­vējami,
un tur Anita bija cilvēcī­ga
un patiesa, bet lāgiem tēla būtibu
vēl aizplīvuroja Stampi un manierī­ga
eksaltācija, — šeit Ūdrei vēl Jā­rod
ceļS uz varbūt visgrūtāko no
mākslām: būt dabiskai un vienkār­šai
Andrejs Llndbergs par spīti zī­lējumiem
laimīgi veicis arī savu
mīlētāja lomu — Gāršu saimnieku
Indriķi. Kā visur, ari šeit Llndber-gam
palīdzējusi viņa n ^ a s t t ana­lītiskā
pieeja vielai un tieksme vien­mēr
meklēt uzdevuma pašu dziļāko
sakni. Kaut ari Llndberga spēlei
technika tikai nuie kā sāk veidoties
un daudzas puantes „iznesa" galve­nā
kārtā viņa specifiskais Šarms —
lomas pamatiīkne bija pasvītrota ne­gaidīti
zīmīgi ar skaidri nojaušamu
jūtīgu apakštonl.
Pirmo reizi par sevi nopriecāties
deva iemeslu Skaidrīte Stiraumane.
Viņas Gāršu kalpone Marija, gan uz­tverē
nepretencioza, bija allaž dzīva
un atraisīta, pie kam tēlam nevaram
noliegt ari "zināmas rakstura iezī­mes.
Ar šo lomu Straumane patiesī­bā
ir īsteni nokļuvus) uz aktrises ce­ļa.
Gunārs Vērenieks par spīti sa­vam
diezgan neizlīdzinātajam spēles
stilam nav tomēr ordināra parādī­ba.
Viņa Miķelis — Gāršu puisis, kur
tas nebija tīri mechanisku spēles pa­ņēmienu
ietekmēts un kur to nesais­tīja
reminiscences ar Andžlnu no
Brīnumzālites, bija epizodiem pat
visai stiprs, pfes.Mjnģts r?^k<^turs. La­bākais
tēls Vērenieka līdzšinējo sa­sniegumu
virknē.
Pirmizrāde E^lingenā bija stāvgrū­dām
pilna. Daudzie klātesošie Miķel-sones
komēdijai sekoja ar lielu Inte­resi,
lugas beigās vairākkārt izsau­cot
gan tēlotājus, gan ari dekoratoru
prof. Kuģu, kas jaunajam uzvedu­mam
devis jauku latviskas lauku
istabas dekorāciiu. V. DārzIņS.
Visi iepriekšējā numurā iespiestie
Eslingenas latviešu teātra jauniestii-dSJuma
Slinkā sieva uzņēmumi bija
A. Tobiasa darbi