1946-01-26-03 |
Previous | 3 of 16 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
1921. gada 26. jaiiTarls Ši visparastākā ziemas i i e n a piepeši pārvērtās par augstiem svētkiem. Neiedomājamā ātrumā Rīgā un citur izplatījās ziAas, ka faktiski pastāvošā Latvijas valsts atzīta arī juridiski. Aristida Briāna parakstītais Sabiedroto valstu augstākās padomes 1921. gada 26. janvāfa raksts pavēstīja: Sabiedrotās valstis, ievērojot Latvijas valdības atkārtotos iesniegumus, nolēmušas atzīt L a t v i j u k a valsti de jure. Šai pašā rakstā sabiedrotie atzīmē savas shnpatijas pret latviešu tautu un izteic tai savu cienu par tās cīnām un panākumiem savas nacionālās drīves organizēšanā uz miera un kārtības pamatiem. ; Bet lai pieminam notikumus vēstuv res secībā. Parfiiera zvani vēl jaucās ar lielgabalu dunoņu Eiropas austrumos, kad jau ,1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs A. Balfurs rakstīja Latvijas delegātam un vēlākam ārlietu ministram Z, A. Meierovi-cam vēstuli, kas pēc satura, un juridiskās būtības nav nekas cits, kā Latvijas valsts, de jfacto atzīšana no A n glijas. Latviešu strēlnieku varonīgo cīnu slava, jau 1917. gadā tautas pārstāvju deklarētā prasība pēc neatkarīgas valsts un tās stingrā stāja , pret Latvijas zbmē no austrumiem i i h rietumiem uzbi-ūkošajiem ienaidniekiem deva zināmas gar/intijas par jaunās valsts dzīvotspēju, kāpēc Lielbritānijas valdība atrada par iespējamu atzīt Latviju par faktiski pastāvošu starptautisko tiesību subjektu. Ievērojamu priekšdarbu bija veikusi Latviešu pagaidu nacionālās padomes ārlietu nodala. Tās darbinieki: Z. A, Meiero-vics, J . Čakste, J . Seskis, J . Goldmanis un citi, sarunās ar Sabiedroto pārstāvjiem un rakstos presē bija popularizējuši neatkarīgās Latvijas ideju. 1918. g. 18. novembrī sekoja Latvijas valsts neatkarības deklarāciju. Tā paša ga-da 10. decembrī Amerikas Savienoto-valstu senāts jpienēma rezolūciju, ka Lietuva jāatdala no Krievijas, un tai jāpiešķir neatkarība, un tādas pašas tiesības piešķiramas latviešiem un igauAiem. Visām šīm tautām jāiegūst brīvība un neatkarība, jo vinu piederība pie Baltijas jūf»as krastiem padara vinu neatkarību par. loti svarīgu noteikumu brīvībai un pasaules mieram /1919. gada 28. jūnijā Versalā parakstīja miera līgumu, kura vairāki panti kārtoja Baltijas valstu lietas. Miera līguma 116. pants anulēja Brestlitovs-kas miera līg|Umu starp Vāciju un Krieviju; kufā gan Krievija atsacījās no Baltijas provincēm, bet nodeva tās Vācijas rīcībā. Versalas miera līguma 116, pantā Vācija aisacījās no šim ^ Atlaisti kaf-avīri Šinīs dienās no gūstekņu nometnes Dachavā atlaists 41 bij. latviešu kara- Vīrs. Visi atlaistie ir bijuši ne augstākās dienesta pakāpēs par virskarei-vi un „SS" vienībās ieskaitīti pēc 1944. g. 1. augusta. Atlaisti i r : Arn. Ābele, CeSl. Bartasevics, Kārlis Bau-imanis, Pēt. Berkis, Visv. Bērziņš, Vaid. Bogdanots, K, ,Bricijs, Olg. Cakars, Jānis; Celmiņš, Žanis' Ciska, Pēt. Duns-kis. Art. Dzērve, Reinis Eiserts, ^ B r . Enerts, Jānis Fabricius, Alfr. Gang-tiesībām un apsolījis respektēt visu to territoriju patstāvīgu un negrozāmu neatkarību, kas līdz 1. augustam 1914. gadam piederēja pie agrākās, Krievijas keizarvalsts. No starptautisko tiesību viedokļa izcila nozīme piešķirama Ver-salas miera līguma 433. pantam, kufā Latvija, Igaunija un Lietuva minētas kā faktiski patstāvošas valstis. 1920. gada 5. maija protokolā par diplomātisku sakaru uzsākšanu Latvij u de jure atzina Vācija. Atzīšana b i j a dota nosacīti, t. i . tā stājās spēkā, tiklīdz Latviju būs atzinusi kāda Sabiedroto lielvalsts. Padomju Krievija atzina Latvijas suverenitāti svinīgā deklarācijā, kas ievietoti 1920. gada 11. augusta parakstītajā miera līgumā. Šaī aktā Padomju Krievija, atzīdama Latvijas valsis neatkarību, patstāvību un suverenitāti, labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsacījās no visām suverenām tiesībām, kādas piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi. 1921. gada 26. janvārī sekoja jau minētā A. Briāna- vēstule, kas paziņoja • par Sabiedroto valstu augstākās padomes lēmumu atzīt Latvijas valsti juridiski. Augstākā padomē piedalījās Anglija, Frnncija>, Itālija, Japāna un Beļģija. Tai pašā datumā arf Somija paziņoja savu de jure. Polija bija atzinusi Latviju jau 1920. g. 30, decembrī, bet šo paziņoja arī 1921. g. 26. janvārī. Vjsi šie un tālākie atzīšanas paziņojumi rediģēti bez ierobežojumiem vai noteikumiem. Bez jau pieminētām valstīm Latviju de jure atzinušas: Norvēģija (5. 2. 1921.), Zviedrija (5. 2. 1921.), Dānija (7. 2. 1921), Persija (10. 2. 1921.), Austrija (17. 2. 1921.), Portugāle (19. 2. 1921.), Rumānija (26. 2. 1921.), Holande (15. 2. 1921.), Spānija (9. 4. 1921.),, Šveice (23. 4. 1921.), Panama (6. 7. 1921.), Ungārija (20. 7. 1921.), Siāma (11. 8. 1921.), Kuba (10. 9. 1921. ), Cile (12. 9: 1921.), Brazīlija (5. 12. 1921.), Cechoslovakija (5. 1. 1922.), Grieķija (23. 5. 1922.), Vene.suela (12. 1. 1922.), Haiti (12. 2. 1922.), Argen-lina (28. 3. 1922.), Bulgārija (24. 5. 1922. ), Peru (2. 6. 1922.), Kolombija (8. 7. 1922.), Amerikas Savienotās Valstis (22. 7. 1922.), Luksomburga (4. 10. 1922.), Ķīna (16. 8. 1923.), Turcija (3. ,1. 1925.), Dienvidslāvija (7. 9. 1926.), Meksika (17. 5. 1927.) un Albānija (3. 4. 1928.). I 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā un Latvija kļuv a ' p a r pihitiesīffu un aktīvu locekli v i sas pasaules valstu saimē. 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs bija Tautu Savienības Padomes 101. sesijas prezidents. jJB'' nuss, K. Jansons, ^. Ķirsis, J . Krauklis, Arn. Krims, K. Krūmiņš, Valdis Lauva, Vilis Liepinš, Jānis Lūsis, Nik. Ozoliņš, Edg. Norlinds, Nik. •Ozoliņš, Olg. Rozenfelds, Arv. Rudinš, Laimonis Rudzītis, Arv. Sedlinš, Jānis Sulte, Alfr. Teteris. Al-drs Upgalis, Uldis V i l ciņš, Ring. Vinninš, Alfr. Zeidmanis, K. Zemītis, Nik. Zilberts, Gunārs Zirnis un Valdis Zveja. Minēto karavīru jaunās dzīves vietas ir reģistrētas Latviešu aprūpes biroja kartotēkā H e r z og R i i d o l f s t r , 4.9, Minchenē. Valdemāra Slrautmaiia piemiņai Sinis dienās Folkrātshofenā pie Meniimingenas sava mūža 40, vasaru nesagaidījis, ar plaušu tuberkulozi miris ilggadīgais Brīvās zemes ārlietu redaktors Valdemārs Strautmanis. — Jau Latvijā viriš. vairākkārti ārstējās sanatorijās, bet dedzīgais darbīgums tam ilgam liedza atrauties no iemīļotā darba. Kad 1944. gadā rudenī sākās mūsu tautas traģēdijas priekšpēdējais cēliens, viņš atkal atstāja un Liepājā palīdzēja noorgaik?ēt bēgtu biroju, kur to varēja sastapt kustamies kā ūdens zāli no agra rīta līdz vēlam vakariuu. Vācijā viņš partesīģi izturēja visas likstas un vēl .pag. vasarā, atkal atrasdamies sanatorijā, drošs un cerību pilns raudzījās nākotnē. Ar Valdemāra Strautmana niziešknu latviešu avīžnieku saime ir zaudējusi vienu no saviem izcilākiem vidējās paaudzes pārstāvjiem, jaufcu^ kolēģu un ideālisma apgarotu cilvēku. Vina domas, kā tas jaužams no Icādas īsi pirms ^ Ziemas svētkiem rakstītas, sāpīgu nojautu pilnas vēstules, piederēja Latvijai, vina sirds pukstēja tai un sirmajai mājiiulai un brālim tālumā, un vistuvākajiem cilvēkiem še Vācijā, kas bija pie vina šķiršanās brīdī. Snieg . . . Lido pārslas . . . Ir tā, itkā tās būtu ardievas tam, l^ufa vairs nav mūsu vidū, krietnam tautietini un vīram, kas godbijīgi gāja pretim savam liktenim. Sirds apsnit^g ar skumjām. K. īinhdcs Latviešu novadu komiteju slalūli '^••r--^^ V';:-:;:' un velēšanu instrukcija L C K 28. dec. pieņēmusi Latviešu novadu komiteju statūtus, kas nosaka šo komiteju darbību un uzdevumus. Novadu komitejas ievēlamas tad, j a kādā pilsētā un novadā ir vairākas latviešu nometnes ar vai bez privāti dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Ja kādā pilsētā un tās novadā ir tikai viena latviešu nometne un bez tam privāti izvietoti Latvijas pilsoni, tad vinu intereses, samērīgi ar balsliesīgo vēlētāju skaitu, pārstāv nometnes komiteja. Nometņu komitejas sastāv no priekšsēža, 3—5 locekļiem un 3 kandidātiem un to mērķis ir organizēt un saskanot Latvijas pilsoņu tiesisko, materiālo, sociālo un garīgo aprūpi savā pilsētā un novadā. Komitejas saimiiiecību pārbauda novada revīzijas , kbmisija, kas sastāv no 3 locekļiem un 2 kan^i-dātienii. Komitejas locekļu, priek.šsē-ža un revīzijas komisijas locekļu pilnvaru laiks noteikts uz 6 mēnešiem. Tajā pašā laikā L C K pievēmusi arī novadu vēlēšanu instrukciju, kas nosaka, ka vēlēšanas ir aizklātas un div-pakāpeniskas (ar delegātiem), un notiek pa iecirkņiem. Katri 50 pilsētas vai novada balstiesīgi vēlētāji vēle 1 delegātu un vismaz 50 vētētJJji delegātu vēlēšanām var uzstādīt savu kandidātu sarakstu. Vēlēšanas ir pilntiesīgas tikai tad, ja piedalījušies vjsmaz puse balstiesīgo vēlētāju. Iecirkni, kuru vēlētāju skaits bijis mazāks, zaudē pārstāvību novadu delegātu sanāksmē, kas ievēlē novadu pārstāvības amata personas, resp. novada komiteju un revīzijas komisiju.
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, January 26, 1946 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1946-01-26 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari460126 |
Description
Title | 1946-01-26-03 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | 1921. gada 26. jaiiTarls Ši visparastākā ziemas i i e n a piepeši pārvērtās par augstiem svētkiem. Neiedomājamā ātrumā Rīgā un citur izplatījās ziAas, ka faktiski pastāvošā Latvijas valsts atzīta arī juridiski. Aristida Briāna parakstītais Sabiedroto valstu augstākās padomes 1921. gada 26. janvāfa raksts pavēstīja: Sabiedrotās valstis, ievērojot Latvijas valdības atkārtotos iesniegumus, nolēmušas atzīt L a t v i j u k a valsti de jure. Šai pašā rakstā sabiedrotie atzīmē savas shnpatijas pret latviešu tautu un izteic tai savu cienu par tās cīnām un panākumiem savas nacionālās drīves organizēšanā uz miera un kārtības pamatiem. ; Bet lai pieminam notikumus vēstuv res secībā. Parfiiera zvani vēl jaucās ar lielgabalu dunoņu Eiropas austrumos, kad jau ,1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs A. Balfurs rakstīja Latvijas delegātam un vēlākam ārlietu ministram Z, A. Meierovi-cam vēstuli, kas pēc satura, un juridiskās būtības nav nekas cits, kā Latvijas valsts, de jfacto atzīšana no A n glijas. Latviešu strēlnieku varonīgo cīnu slava, jau 1917. gadā tautas pārstāvju deklarētā prasība pēc neatkarīgas valsts un tās stingrā stāja , pret Latvijas zbmē no austrumiem i i h rietumiem uzbi-ūkošajiem ienaidniekiem deva zināmas gar/intijas par jaunās valsts dzīvotspēju, kāpēc Lielbritānijas valdība atrada par iespējamu atzīt Latviju par faktiski pastāvošu starptautisko tiesību subjektu. Ievērojamu priekšdarbu bija veikusi Latviešu pagaidu nacionālās padomes ārlietu nodala. Tās darbinieki: Z. A, Meiero-vics, J . Čakste, J . Seskis, J . Goldmanis un citi, sarunās ar Sabiedroto pārstāvjiem un rakstos presē bija popularizējuši neatkarīgās Latvijas ideju. 1918. g. 18. novembrī sekoja Latvijas valsts neatkarības deklarāciju. Tā paša ga-da 10. decembrī Amerikas Savienoto-valstu senāts jpienēma rezolūciju, ka Lietuva jāatdala no Krievijas, un tai jāpiešķir neatkarība, un tādas pašas tiesības piešķiramas latviešiem un igauAiem. Visām šīm tautām jāiegūst brīvība un neatkarība, jo vinu piederība pie Baltijas jūf»as krastiem padara vinu neatkarību par. loti svarīgu noteikumu brīvībai un pasaules mieram /1919. gada 28. jūnijā Versalā parakstīja miera līgumu, kura vairāki panti kārtoja Baltijas valstu lietas. Miera līguma 116. pants anulēja Brestlitovs-kas miera līg|Umu starp Vāciju un Krieviju; kufā gan Krievija atsacījās no Baltijas provincēm, bet nodeva tās Vācijas rīcībā. Versalas miera līguma 116, pantā Vācija aisacījās no šim ^ Atlaisti kaf-avīri Šinīs dienās no gūstekņu nometnes Dachavā atlaists 41 bij. latviešu kara- Vīrs. Visi atlaistie ir bijuši ne augstākās dienesta pakāpēs par virskarei-vi un „SS" vienībās ieskaitīti pēc 1944. g. 1. augusta. Atlaisti i r : Arn. Ābele, CeSl. Bartasevics, Kārlis Bau-imanis, Pēt. Berkis, Visv. Bērziņš, Vaid. Bogdanots, K, ,Bricijs, Olg. Cakars, Jānis; Celmiņš, Žanis' Ciska, Pēt. Duns-kis. Art. Dzērve, Reinis Eiserts, ^ B r . Enerts, Jānis Fabricius, Alfr. Gang-tiesībām un apsolījis respektēt visu to territoriju patstāvīgu un negrozāmu neatkarību, kas līdz 1. augustam 1914. gadam piederēja pie agrākās, Krievijas keizarvalsts. No starptautisko tiesību viedokļa izcila nozīme piešķirama Ver-salas miera līguma 433. pantam, kufā Latvija, Igaunija un Lietuva minētas kā faktiski patstāvošas valstis. 1920. gada 5. maija protokolā par diplomātisku sakaru uzsākšanu Latvij u de jure atzina Vācija. Atzīšana b i j a dota nosacīti, t. i . tā stājās spēkā, tiklīdz Latviju būs atzinusi kāda Sabiedroto lielvalsts. Padomju Krievija atzina Latvijas suverenitāti svinīgā deklarācijā, kas ievietoti 1920. gada 11. augusta parakstītajā miera līgumā. Šaī aktā Padomju Krievija, atzīdama Latvijas valsis neatkarību, patstāvību un suverenitāti, labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsacījās no visām suverenām tiesībām, kādas piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi. 1921. gada 26. janvārī sekoja jau minētā A. Briāna- vēstule, kas paziņoja • par Sabiedroto valstu augstākās padomes lēmumu atzīt Latvijas valsti juridiski. Augstākā padomē piedalījās Anglija, Frnncija>, Itālija, Japāna un Beļģija. Tai pašā datumā arf Somija paziņoja savu de jure. Polija bija atzinusi Latviju jau 1920. g. 30, decembrī, bet šo paziņoja arī 1921. g. 26. janvārī. Vjsi šie un tālākie atzīšanas paziņojumi rediģēti bez ierobežojumiem vai noteikumiem. Bez jau pieminētām valstīm Latviju de jure atzinušas: Norvēģija (5. 2. 1921.), Zviedrija (5. 2. 1921.), Dānija (7. 2. 1921), Persija (10. 2. 1921.), Austrija (17. 2. 1921.), Portugāle (19. 2. 1921.), Rumānija (26. 2. 1921.), Holande (15. 2. 1921.), Spānija (9. 4. 1921.),, Šveice (23. 4. 1921.), Panama (6. 7. 1921.), Ungārija (20. 7. 1921.), Siāma (11. 8. 1921.), Kuba (10. 9. 1921. ), Cile (12. 9: 1921.), Brazīlija (5. 12. 1921.), Cechoslovakija (5. 1. 1922.), Grieķija (23. 5. 1922.), Vene.suela (12. 1. 1922.), Haiti (12. 2. 1922.), Argen-lina (28. 3. 1922.), Bulgārija (24. 5. 1922. ), Peru (2. 6. 1922.), Kolombija (8. 7. 1922.), Amerikas Savienotās Valstis (22. 7. 1922.), Luksomburga (4. 10. 1922.), Ķīna (16. 8. 1923.), Turcija (3. ,1. 1925.), Dienvidslāvija (7. 9. 1926.), Meksika (17. 5. 1927.) un Albānija (3. 4. 1928.). I 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā un Latvija kļuv a ' p a r pihitiesīffu un aktīvu locekli v i sas pasaules valstu saimē. 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs bija Tautu Savienības Padomes 101. sesijas prezidents. jJB'' nuss, K. Jansons, ^. Ķirsis, J . Krauklis, Arn. Krims, K. Krūmiņš, Valdis Lauva, Vilis Liepinš, Jānis Lūsis, Nik. Ozoliņš, Edg. Norlinds, Nik. •Ozoliņš, Olg. Rozenfelds, Arv. Rudinš, Laimonis Rudzītis, Arv. Sedlinš, Jānis Sulte, Alfr. Teteris. Al-drs Upgalis, Uldis V i l ciņš, Ring. Vinninš, Alfr. Zeidmanis, K. Zemītis, Nik. Zilberts, Gunārs Zirnis un Valdis Zveja. Minēto karavīru jaunās dzīves vietas ir reģistrētas Latviešu aprūpes biroja kartotēkā H e r z og R i i d o l f s t r , 4.9, Minchenē. Valdemāra Slrautmaiia piemiņai Sinis dienās Folkrātshofenā pie Meniimingenas sava mūža 40, vasaru nesagaidījis, ar plaušu tuberkulozi miris ilggadīgais Brīvās zemes ārlietu redaktors Valdemārs Strautmanis. — Jau Latvijā viriš. vairākkārti ārstējās sanatorijās, bet dedzīgais darbīgums tam ilgam liedza atrauties no iemīļotā darba. Kad 1944. gadā rudenī sākās mūsu tautas traģēdijas priekšpēdējais cēliens, viņš atkal atstāja un Liepājā palīdzēja noorgaik?ēt bēgtu biroju, kur to varēja sastapt kustamies kā ūdens zāli no agra rīta līdz vēlam vakariuu. Vācijā viņš partesīģi izturēja visas likstas un vēl .pag. vasarā, atkal atrasdamies sanatorijā, drošs un cerību pilns raudzījās nākotnē. Ar Valdemāra Strautmana niziešknu latviešu avīžnieku saime ir zaudējusi vienu no saviem izcilākiem vidējās paaudzes pārstāvjiem, jaufcu^ kolēģu un ideālisma apgarotu cilvēku. Vina domas, kā tas jaužams no Icādas īsi pirms ^ Ziemas svētkiem rakstītas, sāpīgu nojautu pilnas vēstules, piederēja Latvijai, vina sirds pukstēja tai un sirmajai mājiiulai un brālim tālumā, un vistuvākajiem cilvēkiem še Vācijā, kas bija pie vina šķiršanās brīdī. Snieg . . . Lido pārslas . . . Ir tā, itkā tās būtu ardievas tam, l^ufa vairs nav mūsu vidū, krietnam tautietini un vīram, kas godbijīgi gāja pretim savam liktenim. Sirds apsnit^g ar skumjām. K. īinhdcs Latviešu novadu komiteju slalūli '^••r--^^ V';:-:;:' un velēšanu instrukcija L C K 28. dec. pieņēmusi Latviešu novadu komiteju statūtus, kas nosaka šo komiteju darbību un uzdevumus. Novadu komitejas ievēlamas tad, j a kādā pilsētā un novadā ir vairākas latviešu nometnes ar vai bez privāti dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Ja kādā pilsētā un tās novadā ir tikai viena latviešu nometne un bez tam privāti izvietoti Latvijas pilsoni, tad vinu intereses, samērīgi ar balsliesīgo vēlētāju skaitu, pārstāv nometnes komiteja. Nometņu komitejas sastāv no priekšsēža, 3—5 locekļiem un 3 kandidātiem un to mērķis ir organizēt un saskanot Latvijas pilsoņu tiesisko, materiālo, sociālo un garīgo aprūpi savā pilsētā un novadā. Komitejas saimiiiecību pārbauda novada revīzijas , kbmisija, kas sastāv no 3 locekļiem un 2 kan^i-dātienii. Komitejas locekļu, priek.šsē-ža un revīzijas komisijas locekļu pilnvaru laiks noteikts uz 6 mēnešiem. Tajā pašā laikā L C K pievēmusi arī novadu vēlēšanu instrukciju, kas nosaka, ka vēlēšanas ir aizklātas un div-pakāpeniskas (ar delegātiem), un notiek pa iecirkņiem. Katri 50 pilsētas vai novada balstiesīgi vēlētāji vēle 1 delegātu un vismaz 50 vētētJJji delegātu vēlēšanām var uzstādīt savu kandidātu sarakstu. Vēlēšanas ir pilntiesīgas tikai tad, ja piedalījušies vjsmaz puse balstiesīgo vēlētāju. Iecirkni, kuru vēlētāju skaits bijis mazāks, zaudē pārstāvību novadu delegātu sanāksmē, kas ievēlē novadu pārstāvības amata personas, resp. novada komiteju un revīzijas komisiju. |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-01-26-03