Bavarijas Latviesu vestnesis, September 1, 1951

              m
- J Ā -
Sievietes.diivoja Ikitli
31. NODAIBfBA
Sava 6t§sta turpinājusnā Staburags
joreiz «tasta par pēdējo — devīto
jigusskuru:
J A U N S A I M N I E K A UGUNSKURS
,fins gadu vēiāk, vasaras sākumā,
krasta mala iedegās . r^eiiels
t^unskt^rs, kas mani darīja laimīgu*
Virs M ugunekura karājās katls, .kura
virijfe «ausi kartupeli, bet zarus
pielika zēns jūsu vecumā. Tur
,,Un udari ngg varam Q«nt DO
ļ-Man patik kāpelēt pajielajiem ko-
Ki«n apauguSo pakrasti. rikai sa-
STuvušajs muižaa pin .,gg, „^
patīk lel iekji. Tur vis, tāds gamimi»
un drūms." .
.,Savi laiki jau nu M pils bija lep.
na ēka. Bet tai vēl ir kungu smaka,
par daudz ilgŗ tajs mgjojuji mQsu
•~mes ienaidnieki. Lai labSk u sa-
STSRKI RIETUMEIROPA JAU RETUMS - BRIESMAS DRAl© ARI MAZPUTNIBM
« t iBvumS rīkojis ari viņa māte un ' 7 ^pašiem sleigju» js-Ķi.
Tēv» pašreiz beidza sliet skuju' **** *''"J'» nojumes vieli. lai
• " • - ""deni» tiekam zem kārtīga
jumta. Tā nebfls liela rmicpoa, bet
celta pašu spēkiem un pašu zemē.
Ja, n« reiz esam izkarojuši sen cerēto
I)rivibu.4 tagad to vairs nevi^^
neatdosim, jo zinSn»; cik gfiiu tā at;
gW«na,^' beidza t im
Nu ;reiz atkal inana tauta «tguvusi
aavu tēvu zttni; var pail to « t un «rl^
pati sev .raiii ievākt. JūV* tik lai­mīgs,
kā vēl nekad. Apsiks pamazām
manas asaru l?MSiut» tās pašas, kas
vēl rit pār manu akmens vi(igu, nav
bēdui Bet gan prieka «Saraso
te
m
1^
J^iVarēļ^ neko darīt,
iikjjbiļa iparakstlļusl n(H
? i t o t i e r i ' i lilja jMtf
Pad.~, savienību. >U« B
^vaiTlk ueki. 80«l|
iešSm ari „repalrisr %
nometnēm ^Sibiriji, U
šināvē. Šis ;noHgmM
.em paliks v i m lio «
^piem' amerikāņu dipl(|
tļipē. . .
laika par Jegorovu vai»
S dzirdējis. \ i
lējumi im pašā čukuri caurākās vie
i8S vēl aizbāza silnām. Māte slauca
tovissē pio mietiņa piesieto govi.
Gabaliņu tālāk ganījās sapIUia zirgi
tai pāris aitu. Uz.ātru roku ierīkotā
^lociņi rukšķēdami rakās divi si-
^ōi., Turpat sivēnu' rakumos gailis
savas divat vistas pie slie-
^ BlakUd skuju nojumei bija rati,
filkrauti visnepieciešamākam mantāiņ
lālvēku iedzīvei. Tur bija drēbju sai^
^Iļ, ttiailflņl un vācele» ar pārtikas
tom «a dažādi darba rīki. Tuvējā
IdtS bija pakārtas izkaptis un grā-
^tUHii U s ^ ^ piesliets arkls un ecējas,
t f t u saites miti, jo pēc viņa prāta
iinupeH Htt esot mīksti. Tā ari bija.
tos nokāsa, tad sameklēja ovie^
IJU biezpiena vcibu, atn^a pifena
:^is|tl tin aicināja vakariņās. Zemē
i^lts lakatiņš bija viņu galds.
tēvs'l^a.tam bija ierīkojis nojumē
iri ļltis plauktiņus un ārpusē solu.
J^sļMiss pie lakatiņa, viņi teica;
)J^ttmes plānu noklāju ar eglū sku«
\īm — tad nevilksies caunri zemes
fiirpp, un virs.tā^sanetsu pāris klēp-jti
iorlt pļauta siena, lai siltāka gula;
'Mc vakariņām varēsi klāt pītas, visi
Mmm šodien labi nostrādājušies/'
Jau jāsarīko tā musu pila,"
l^tf^iļ.māte. Vienkārša mums vēl
iiišdzive ir„ bet tomēr varam biit
ļ^iiiaT- tagad paši esam saimnieki.
Ķ^ii visu mūžu ilgojos, kaut reiz
būtu sava kaktiņš un «avs stQ-jllļ^
zemes. Un šl vieta man art
Mļfļ pa.tlk/'
li^itims jau gadījās labi ^ puse pla*
1^ muižas iekoptajos laukos. Ci-ļi^'
pašiem mežā jālīž lldiani. Muma
iii|^VWŗa. plē&ļimā ^ pļl^
(4ii\ttii^uzas zirgiem," ari kartupeji
%Ā\H Saknes būs pašiem. Tagad tik
listljai slma pļavā un tad jāuzplēš
bfilaikā aizaugušā atmata rudziem,"
stāstīja vasaras darbus.
S1NXS PACAUTIS
Nu mans stāsts par deviņiem uguns-kurirai
Ir galā. Maii patik ari Jūsu,
mazskautu, ugunskurs ar jaukām
dziesmām un tēlojumiem, ar skaņiem
saucieniem un klusiem stāstiem. Un
kad jūs kurat savus ugunskurus, —
šeit, manā tuvumā, vai kur citur mū«
su dzimtenes ārēs — lai tajos būtu ari
pa pagalltei no šiem senču uguns»
kuriem, Sls pagalites sprakšķēdamas
jums arvien stāstīs, ka jūsu senči
grūti cīnījušies par savu zemi," ^
Dosimies no sava kopējā ugunskura
atpakaļ tagadnē, jo mūsu dzīve tagad
ir līdzīga zaļo ugunskuram^ /
Pasaules tālē^ augsim vienoti Lat.
vijai! '
Vientuļo mizskiuttt vadītājs
luīuiiiiuHniuiiiHHnutHuiiiiHimiiuitmmtiHmiiHiii^^
R A S M A G A L S N U CE
Promeieļām
No tavas nguns mana ngians tapa,
Bet rau0l — viņa dziest* v
UB tumsa p i r i Irit h i strtsuil lapa.
No tāVaa uguns tapa uguns maaa^
No manas netaps it nekas.
Viss viņai brīnums b i j a— sadegāana.
Mūsu lauku mājas šķita nepilnīgas,
ja pagalmā ,vai vismaz tā tuvumā
nebija stārka ligzda — vai, nu uz
kūts, klēts, vai šķūņa jumta, vai arī
kādā vecā ozolā, aplauzītā osi vai
cita koka galotnē vai pazarē. Tādēļ
jau no laika gala latvieši* Mārkam
piepalīdzējuši vīt ligzdas, uzliekot
kokos vai jumtu čokuros vecus ri­teņus
vai nolietotus sietus.
Pavasaros m labpatiku gaidījām ai**
lidojam šo lielo, melnbalto ziedoņa
vēstn^i. Ari stārki labprāt pieņēma
mūsu palīdzību ligzdu .vfšanā. jo reti
kāds ritenis vai siets palika neapdzī­vots.
Un tikko stārki s^a nest pir­mos
iag^us un būvēties tiem.sagata­votajā
vietā, mājinieki no mazākā
lld^ lielākajam viens otram ^ ISksmi
vēsHja: ,.Stārki .rikojasl"
Mēs bijām apraduši ar šiem put­niem
tāpat kā stārki ar mums. Sieiyi
pļaujas laikā, tikko atskanēja zāles
pļāvēja raksturīgais tarkšķis, tam at­saucās
stārku klabināšana, un tie
steidzīgi lidoja uz pļavu, lai piedalī­tos
kopējā darbā. Uzcītīgi staigādami
aiz pļāvēja, tie uzlasīja izbiedētās
vardes un ķirzakds, neblstottes ne
zirgu, ne cilvēka, ja tas sēdēja uz
mašinasi bet tikko pļāvējs grasījās
nokāpt, stārki trim raksturīgajiem pa-lēcieniem
aizlaidās'^ uz attālāku, dro­šāku
vietul ^
Sl lepnā un atturīgā putna nodar­bošanās
bija ne vien varžu lasīšana
vai stundām ilga ..filozofēšana'Migz-dā,
stāvot uz > vier^as kSjast tas lab­prāt
arī atrāvās no ikdienas un, s^-
vi$ķi pavasaros un rudeņ<», rādīja
savu vingro augsUidojuma māku. pā­ri
.augstākajiem padebeš;em vērodams
zilās tāl^s.
Garos svelmecibas gadus saltajā
Austrijā pavadot, ne^mu še redzējis
nevienas stārka ligzdas, nedz arī paša
putna. Agrāk tie gān še bijuši, bet
ta*gad to vairs nav.' Arī Šveicē vēl
pirms pāris gadiem stārku nav trūc^
nevienā ciemā un lauku mājā — pat
tālu aiz Bemes. Bet 1948. g. pazir
stamais tveicēs oruiblogs M. Bl^šs,
ko, tur dēvē parjstārku tēvvĻ \m ķon
statē,* ka Svei<^ ešot'gen 14 stārku
ligzdurbet tikai S vširbt' uzskatīt par
apdzīvota. • Un tā paša gada rudenī
no šīm ligzdām aizlidojuši tikai 14
jaunstārku.
Stārku cilts iznīkst ne vien Austri­jā
un Šveicē, bet visi Rietumeiropā,
un dabas cienītāji prāto, kā aUial pa*
vairot $o putnu skmtu. Tas gan nav
vie^i, jo stārks sasniedz pilngadību
tikai. 3 vm pat 4 gados, Gan stārki
ieskaitīti saudzējamo putnu katēgo*
rijā, taču netrūkst mednieku, kas sa­vas
bises pacel arī pret to. Un pat
mubamedāņu zemēs, kur stārkiem
ļaunu darīt aizliedz reliģija, l<m medī
un izlieto barībai, sevišķi Ziemel-afrikā
un Nīlai ietekas apgabalos.
Dienvidaustrumu Āfrika ari ir īstā
stārku: ziemas rezidence, kur tos lab­prāt
sagaida atgriežamies pēc vasaras
izlidojumiemi šie putni ir vērtīgi si­seņu
iznldētāji, bet tā kā pēdējos ga­dos
siseņu izskaušana pielieto dažā­das
indīgas ķīmikālijas, bojā aiziet
arī daiKiz st&rku.
Radolfcellas (pie Bodenes ezera)
putnu novērošanas eUcijas vadītājs
Dr.Sics sniedz interesantus atklāju*»
mus par stārku ceļojumiem mi to iz*
nīkšanas iemesliem' Eiropā if divas
\dtm
lepriekēifSs Imislenu lalklis
\, vetri. i k\^l 1 ttoUdjd. i. tm\A%
lr&vddi,j6. Nettavet. 7. r«ksv4i 8. Ž4u4f*
jumi 9. firutkl. 10. ManaUc«. tl. Hiadtt
12. 0«l»va. 13. ntdiena. — Vai tiņi lemi.
citrosai kur tied?
stārku ciltis: rietumu un austrumn,
pdekam Elba uzskatāma par šo cilšu
rob^llmju, Ausmimu dltš stārtci
lido pān Bosforam, Mailzijai un Pa*
leslīnai gar Nīlas ieleju, no kurienes
dodas ui Sudānu im tālāk uz Diravid-ausUinnafrikUi
turpre^m rietumu
slārid — pāri Pirenejiem. Gibralta-ram
un Sabārās tuksnesim ui Rietum­āfrikas
krasUem vai tālākajiem Dien*
vidafrikas apgabaliem.
Rietumu stārku cilts ir skaitliiki
vājāka un draud pUnīgi iznīkt, jo
putniem jāpārvar dažādas grūtības.
Viena no tām ir Jau pieminētā sUrku
medīšana. Tā Rostokas universitātē
glabāj»^ izbāzts st^ks, kas no Āfri­kas
atgriezies Meklenburgfi ar 80 cm
garu kaklā iešantu bultu. 1935. gadā
Sakiijā noķerti stārks ar bultu mu«
gurā, un šādu aizšautu atli^tāju Ei*
r6pā redzēts ap IB. Taču AfrikSss
mednieku nedarbi niv galvena^, kas
s^mē rietumu stārku dlW Iztilkšanui
še kllt nāk arī nelabvēlīgie pārlido­jumu
apstākli, kur izsalkušiem un iz*
slāpušiem, tveici un negaisā tim ]8*
pārlido nabatbīģie Āfrikas epgabali
tm tuksneši. Tā novārgušie uogu*
ruiie putni nespēj izvairīties oo sa*
viem imidniddem, nedz arlpēr*
ci^t slimībās un sērgas, un ja ari
sUprākie un Izturīgākie tomēr vēl
sasniedz savu dzimteni ^ Eiropu, tie
nevar vairs atkopties, Jo mūslaiku
Intensīvā zemes kultivēšana atņē­musi
tiem iespiēju sameklēt vajadzīgo
barību. ^Austrweiropas stārku likte-nis
lat ziņā labvēlīgāks, un jādomā,
ka arī Latvijā t im vēl palīdz celt
augstās ligzdas, no kurienes Šis lep­nais
pmns, vēro Izpostītās latvidu
lauku slt«» vai to atliekas.
Rietumeiropā iznīkst ne vien stārki,
bet arī citas putnu siigasļ tm ornitolo­gi
apgalvo, ka 100 gadu laiki putni
vispār pazudīšot Jau tagad vairs
neesot vairāku pkms 50 gadiem pa*
sistrau putnu sugu. Daudz mazāk
jau arī bezdelīgu un strazdu, kas
agr^ākajos rudeņos dev^išies uz silia-jām
z^ēnii veseliem mākoņleini tur-preU
tagad aizceļotāju v ^ s tikai
mazi puld^. ļlet^iņs )su Ir laksti*
gaļas pogāšana, ko Austrljl neesmu
dzirdijii nemaz, un iiīf dzeņu kāl.
šana mežos daudz klusāka nekā
agrāk. Te vainojama Jau minētā ze^
tTuipisajuias 6. lpp.|
nOE K BLESB
e Itrik nemitējušies. l«t|
sagādāti §2eļl
PRAGA
itaciotialS ma^stos W
tibam
•v. kut tas^ļ.'V:
511 māksla» * » » " \
KOT P
Ulba «tiM»
»6t Ievu no
- teic .«"i',;;'^ dSi»
ar wē]a n ^ , . ;
dinkopja v8d'M.^j,
-būtu i^Tbija»»•
Rašana no %
«nirstat, ka ^ ^ ^ ^
- S . U i i . v ^ 9 ! : , k c ^
iedomajaois^f
/ ' l ,
: fisidzamajā laikā diezgan ptaSa uz«
siaaļba veltīta mūsu tautas, rakstura
lautājumiem, ii īpaši. tā negatīvajām
|>3rādlb§m. Visvairāk pieminēta mūsu
^starpējā nesaticība, it īpaši pla-iiku
aprindu nevēlēšanās sekot izci­ļņu,
un sapratīgāku tautiešu vadl-tljiem
norādljumjieim. Sāda nevēlē-it
īpaši izpaužoties mazāk iz-
; ļlltojos — vienkāršajos tautiešos, un
% inteliģentākajos tautas brāļos sa-tlfatot
gandrīz^ vai pretiniekus un pat
liiecSjoiies, ka pēdējie nevarot da-^
.^ļ sev piemērotu, bet sjMesti strādāt
aepi^rislu, reizēm smagu fizisku
touJ Meklēti ari iemesli šādai pa-
JMlb^i, Daži tos atrod pārdzīvotos
fsika' apstākļos un it īpaši vienas
ttulieSu da|as — bijušo karavīru ne-
^^jcis smagajos pārdzīvojumos gu-
Wņu nometnēs, kad InteliģentSkiē
tatitieši maz rūpējušies par tiem.
Citi meklē vainu attālākā pagātnē —
tt5»u tautas pārdzīvojumos ^āsvē
sittrlsķajā tapšanas gaitā, kas gan
pareizāk. Gan jāpiezīmē, ka
fis negatīvās parādības nav pārmērīgi
iJparspIlē. Kā to atzīmē red.P.
lQ$ns savā rakstā Latvijas š;g. 9. 6.
ōOffiurā, visumā esam palikuši tie paši
latvieši ^ savām negatīvām, bet
Pfevarā tomēr pozitīvām rakstura
īpašībām
Biisim objektīvi un atzīsim, ka ap-teSs
negatīvās parādības niūsu
i^Utas raksturā tiešam pastāv.
garīgo latviešu nesaticību jau
runāts, un noliedzama tā tie-
^nav. Tāpat mūsu tautā arvien
% novērojams zinān^ naids starp
^^ātsākiem un mazāk izglītotajiem
^ vienas un vairāk pārtikušajiem un
teotiem no otras puseis. Pa dala'
^ pamatā vienkāršs sociāls jeb
Wi naids, pa daļai tīri personisk
*ftndlba, bet mums, latviešiem, tie
^ šīs parādības visai I
?fefu pretstati ir visas tautās
mums, piem., vācu un polu tautā.
Tomēr iitetinktivā sakara un savstar­pējās
saistības apziņa starp tš, ,.iabā-kiem"
ļaudīm uit vienkāršajiem vācu
un polu tautā ir loti liela, un, piem.,
neviena vācu kalpone labprāt neies
kalpot pie cittautieša, ja tai būs ie­spējams
kalpot pie pašas tautiešiem;
viņa pat toir to zem sava goda. Lat­viešos
tas ir taisni otrādi:, vēl nesen,
mūsu labajos laikos, Rīgā nereti va*
rēja dzirdēt no kalponēm, ka labāk
kalpot pie cittautiešiem^ nekā pašu
autas ļaudīm, jo cittautteši, lūk, esot
i,IsU kungi^'. pašu ļaudis tikai tādi pa
)ušeii Tādiem strādāt un klausīt nav
sevišķas nozīmes, kaut ^rl tie būtu
iglltoti uri inteliģenti. Gudrībai un
nteliģencei praktiski noskaņotu
vienkāršu latviešu laužu acīs nekad
nav piiemitusl sevišķa vērtība, un ja
Jau pat materiālSm bagātībām lai
viešu rok^s viņiem šķita piemītam
mazāka vērtība, tad kāda ņoztme
vispār varēja būt tādiem^ tikai ga­rīgi
bagātākiem, bet materiāli nereti
tiešām arī mazituigākiem ..kungiem
Parasti par laurīajitnmūsu rakstu­ra
īpašībām mis darām atbildīgus
ts. vergu un vēlākos klaušu laikus
yVIII un XIX g/s, kad mūsu no
senčiem mantotie senie un it kā cēl
tikumi esot sabojāti. Šāvu;d
šām var būt vainojami šie pēdējie
gadu simteņi, bet liekas, ka īstie ie-mesli
ir daudr dziļāki un atiet aķakaļ
uz visai attālu pagātni.
Man šķiet, ka viertf no lielākiem
launumlcsn mūsu etniskā pairtā ta —
senās letgalu cilts - un vēlāk arī
jau tagadējās latviešu tauUs sākot­nējā
vēsturiskā dzīvē, pie tam ar vi­sai
ļaunu psīchisku ietekmi uz visiem
šīs etiiiskās kopas locekļiem, jau
Uešām faktiskā etniski politiskā nie­cīguma
izrietēja, kā redzēsim, vēl
daudz cita negatīva. Svarīgākais to­mēr
tas, |ka visā pastāvēšanas laikā
latviešu tautas liela dala .arvien visa:
sāpīgi sajutusi sevi vāju un mazu
tautu esam.
Var likties, ka šis apgalvojums Ir
prindpiāli nepareizs, Jo visiem mums
te nāk prātā Induja vārdi: Mēs maza
cilts, Mēs būsim lieli tik, cik mūsu
griba, pie kam ar cilti te saprasta
visa mūsu tauta apm. modernā no­zīmē.
Bet neaizmirsīsim, ka tos saka
XX g. s, humānist.ski izglītots,
ideālistiski noskaņots m jau mo­demā
latviskā nadonāHsmā ievirzīts
iat^etis Rainis, kaut ar! ar Iriduja
muti. No vēsturiski pskhoļoģiskā
viedokļa un no laikmeta faktiem iz­ejot,
ir gaužām maŗ ticams,^ka tādus
vārdus par visu mūsu zemes Isaltiski
latvi^o cilšu iespējamo apvicniļ)u
būtu varējis teikt kāds mūluiētcmie
šu politiķis jau Xinv g, s. vidū. Drus^
ciņ pdT šādas, ķbricepcljas iespēju ya
rētu runāt tas^ ka šos vārdus saka
kuršu cilts pārstāvis, bet arī šis ap
stīklis tos tomēr heattttisna Tādēļ
mums jāsargās Raiņa ideālistisko
koncepciju atzīt rpar faktiski vēstu
riskul-^
Indula sacītais naV labi iedomājams
jdļļ tāpēc vien, ka XIU g. s. vēil pa
v^am nebija jēdziena un apziņas par
visu mūsu zemes^balttsķo cilšu ko
pējo saistību uti likteņi; atsevišķas
Ciltis pazina tikai pašas sevi un et
zina tikai savas lokālās etniskās
saimnieciskās un pa daļai arī poUlis
kās intereses; tieši ši«v gribas bū
par kādu kopēju lielu vloiibu mūsu
senajām Ciltīm nebija. Un jo dzflāk
pagātnē, jo priekšstats par iespējamu
vienotu baltiski latvisko tilšu kopu
biis bijis vēl vājāks rēsp. (i nebija
nemaz, toties atsevišķas, īpaši yai^
rāk dienvidos un rietumos bijušās
ciltis pašas par sevi relatīvi tik vā­kopš
pašiem, senākiem laikiem i r bi jas nebija. Tā, piem.. Latviešu Indri-iusi
apziņa par šl« kopas skalUisko ļ ķis 111; 12, 2 pir temgalu karaspēku
niecīdumu un reizē ar to par tās m^-i 1208. g, kara gājienā pret lietuvjiem
heva-lstdsia, ka ,.eŗal enim Semigallorum
līdzdalības?' «fe.ereti pat ļ ^ n ^ l ^ ^ ^ ^ ^ ^ ^ ^
bezgalīgs daudzun^).^ Jau agrākos
ladu simteņos un.^ arī vēl XIĪI kā
curši, tā zemgali^ bija veikuši ari
vienu otru lielāku, politiski stratē­ģisku
pasākumu. Tā, plem.> Jau IX
|. s. kurši bija reizēm visai cīnīju-lies.
pret senajiem zi^melģermāņu vi-cingiem:
ĪX g. s. pirmajā pusē viņi
bija galīgi padzinuši no savas zemes
dāņus un pēc tam starp 853.---55, g^
sīksti pretojušies senajiem zviedriem,
1106. g., pēc Nestora senkrievu chro*
nikas ziņām, zemgali bija spoži uz­varējuši
Polockas kņazus brāļus Vse-slavičus:
visi brāli bija krituši kaujā,
un bez tam vēl no viņu kara drau­dzes
bija palikuši guļam kara laukā
^KK) vīru. Pēc tam 12^. g. zongali
izcīnīja pret vāciem kauju pie Saules,
1259. g. kauju pie Skodas un vēl vē­lāk
- i - 12^. g. - kurši kopē ar lie­tuvjiem
uzveica vācus kaujā pie Dur­bes.
Ap 1279, g. Nameiša vatfibfi
notika sīvas zemgaļu cīņas pret
Vāciem. Bet ar visu to pat ne kur
šiem un ne zemgaļiem ndiad Uti ne
izdevās tikt pilnīgi galē aŗ svešiem
iebrucējiem savās zemēs: senie zvie­dri
arvien bruka virsū Kursai ūn !!•
gāku laiku uzturējās tm ^ o j a tajā
kaui ari par īstu, ilgstošu zviedru
okupāciju kursē nevarētu būt runa.
Kā kurši, tā ari zemgaļi Spiesti ne
pārtraukti līdz pat Xīll g. s. ar mii
nīgām sekmēm arvien clnlUes pret
lietuvjiem, kas pastāvīgi bruka iekšā
viņu zemēs. Un XII g. s. beigās pa
rādās Jau vāci, ar kuriem galā netiek
neviena no iezemiešu ciltīm, par splt
uzvarām pār tiem,
Mūsu tautas Uktenls un it īpaši tās
tagadējais raksturs tomēr būtu gan
stipri citāds — un varbūt mums na­cionāli
izdevīgāks, ja tā etniskā
pamatā būtu vairai kurši vai zemgalit
tiem bijis lietāks militārs spēks, lie*
lāka politiska nozīme, caurmērā vai|
būt lielāka personiskā drosme un
uzļ^ēmība, tālāk ejoši, plašāk: pplī-tisķi
centieni, spožas uzvaras kauļās.
Viis tas bija ietekrnējiš ari šo dlšu
psichiv un tādēļ tām bijusi gan daudz
spēcīgāka etniskā uņ savas cHtsīpatā
pašapziņa. Diemžēl, zemgal: XIII g, s.
beigās aizgāja trimdā uz Lietuvu un
zuda v@l§kal ktvieiu tautai Ari liela
da)a kurlu pirgija lietūvjos, un ar
to kuršn etniskais elements vit&os
gadu simteņos Kursā MJa Jau stipri
redu<^ējies. Uz vēl&o laiviņu rak*
stūru tātad ne kuarši tm nepjavisam
Jau ne zmugajl nekādu lielu ietekmi
atstāt nevarēja.
Vēstures fakte nu Ir tas, ka mūsu
tagadējā Uuta ir latvidiu tauta, ne
kuršn un ne zragaju — un t l^ entro*
poloģli^i etniski pamati Ir tieH senie
latvji Jeb latgaļi Letbl, <(ul proprla
dkmntur LethigalU (= latvji, kas piši
saucas letgalii Indr. Chr. III, 10, 3|
1208. g.). Taisni io letgaļu m^tlhtite
ir ari mūsu tagadējās nkmitllitāt^
pirmpamatā, kaut ari pa gadu simte­ņiem
tā pārveidojusies^ diemžēl, maz
gan labo pusi. Bēdīgais xm Ir tas,
ka no vista mūsu z ^ ^ s m j ām
baltiņi latviskajām ciltīm taisni Iet-gali
— Ja varbūt atskaita sēļiis — ir
bijuši vismazāk patstāvīgi, visvijāk
organizētie, vl3maz& vienoti®, ari
vi^nasāk al^vļt un agresīvie im lai*
kam gan arī ar vlsvāJiaLo etnisko un
cilts pašapziņu. Viņu vēsture Udz
XII) g.s. sīkumam ir v y ) ā l ^ l : mēs
neko nezinte par letgaļu ķaļragijie*
niem, neko nedzirdam par viņu uz*
varām vai van^Mtorbim lai laikā.
Prieža XIII g.f, mēs vlsp^Igi maz
zinām par viņiem tm viņu sakaiim
ar citām p ^ u z ^ n ^ ciltīm. Ar Rie-turae^
ppuviņi^ laikam nekidusa*
karu nav bijis. Jo gar Vldzōi^
malu un Daugavas lej^galtt<M
lībieši un šķīra viņt@ no Jūras. Tā*
pēc rietumu avotos mēs Icļt^lu vārdu
lldz XIII g.s. vispārīgi nektk n<M8ito-pam
« Bet mes neko nedzirdm arī
par letgalu kolonijām tā laika Zem­galē
vai Kursā, kaut gan ir aizrādīju­mi
par seiio kurlu apmetnēm Vid­zemes
Jūnnalāun pat vēl tālāk zemes
iekšienē, tipat i r i par zestgalu ap­metnēm
Vidzemē un par viņu pāt vēl
vēlākiem uzbrukumtcm XIII g.s. Iet-ģales
novadiem. Vienīgi pret Igau­ņiem
ziemeļos fttgalida&eiz šķiet
izrādījuši zināmu agresivitāti jau
agrākos gadu simteņos, kas tad X in
g.s.sUpn pieaug.
' (Turpinājums sekos)