Bavarijas Latviesu vestnesis, June 18, 1949

              .s.
Se0tdlenrl949. g. 18. JCfaoJJI
SĒRDIEŅU
DZIESMA
Ko stājies man ceļā priekšā?
Eaers,
go gulies, kur man ir jāiet?
Makons,
Ko kāpi delnesīs pirmais?
EJafc nost!
Jākāpj man debesis saulei sūdzēt,
I^edzird ne taisnākie, nedzird ne la­bākie:
^ Pāri dara tautai sveši |audis!
^ Trin asus nažus, griež dzīvas
miesas,
^ Plēš pušu dārgu latviešu tautu!
(Hk ilgi zeme pasaulē sildās,
Cik ilgi ļaudis min sauli un zemi,--
Tik ilgi latvji šai zemē dzivo
Vienā vietā, pie baltās; Jūras,
Baizemē, savzemē piectūkstoš gadus.
BIt<m lēo saule--^in modināt latvjus,
Vakaros mēness—zin guldīt latvjus,
Baizemē, savzemē piectūkstoš gadus.
-«Uzlēks nu saule, neradīs latvjus—
Apstāsies iet!
Uzlēks nu mēness, neradīs latvjus—
Apstāsies tecēt!
Apstāsies tecēt, meklēs un meklēs.
Bleklējot luvandni visu pasaules
virsu,
Balauzb debesis, samīdīs zemi,
Isival^Is zvaigznes pa visu klaju.
Atradis, saliedēs, sadziedēs, dzī­vinās
—
Izvadīs |audls Latviju Jaunotu:
godraba plīvuros, rožainos ielokos.
Jaunu zvaigzni!
I
Vdcu laiktāksts slavina
Pauiu Brlvkalm
„Paula Brīvkalne — Oldenburgas
operas latviešu soprāns, pašlaik
jķiet visinteresantākā Salome uz
v§cu skatuvēm," raksta „Nordsee
Zeitung". — „Kad viņa dzied Min-'
chenes valsts operā, viņu katrreiz
sagaida triumfāli panākumi. Ari pē­dējā
viesizrādē, viņa šķietami naivā
aizrautībā un instinktīvi veidotā
dziedājuma un tēlojuma viengaba­lainībā
atraisīja neparastu skaistu­mu,
kas gribot vai negribot aizrauj
publiku līdz. Pēc speciālas kompo­nista
izteiktas vēlēšanās Paula Brīv­kalne
dziedās Salomi arī Richarda
Strausa svētku nedēļā Bavārijas
valsts operāj kas tādējādi atzīmēs
meistara 85. dzimšanas dienu."
JAUNI IESTUDĒJUMI
Mērbekas latviešu teātra nāka­mais
iestudējums ir Mārtiņa ZI-verta
jaunā komēdija Zaļā krūze.
Sajfi lugā darbojošās, M. ZIverta
dramatiskiem sacerējumiem tik rak­sturīgās
trīs personas — mērbekie-fiu
uzvedumā tēlos: Maiga Damroze,
Helga Gobzine un Rūdolfs Muce-nleks.
Režija — Jāņa Zariņa un de­koratīvais
ietērps Ēvalda Dajevska
veidots. Pirmizrāde Blombergā pa­redzama
jau jūlija pirmajās dienās,
bet tūlīt pēc tam, ar šo latviešu
skatuves jaundarbu, teātris centīsies
iepazīstināt savus skatītājus visās
angļu zonas latviešu nometnēs.
Parallēll tam pārējā teātra ak-
%u saime Blombergā gatavos sa­vu
nākamo plašāko iestudējumu —
Goldonl Viesnlcnieci, ar Mildu ZI-lavu
titula lomā.
dzimusi patiesa pārdzīvojuma
Zinaīdas Lazdas jauna dzejoļu grāmata
Visu daudzo grāmatu vidū, ko
izdevuši latvieši Vācijā un Zviedri­jā,
ir tikai kādi četri vai pieci jauni
dzejoļu krājumi, kuru vērtība spītēs
laikam. Kopš Svābes Bargā laika
un Zinaīdas Lazdas Tālā dārza —
tas bija aizpagājuSā gadā! — lat­viešu
lirikas grāmatu rādītājā, Ja
neskaita vecu krājumu pārspiedu-mus
un izlases, vispār nav vairs
neviena kaut cik zīmīgāka jaunuma.
— Pesimistam nu būtu iemesls se­cināt,
ka tieši lirika, mūsu literatū­ras
krāšņākā, valdonīgākā daļa,
pati pirmā tuvojas tam apsīkumam,
kas, svešatnes laikam ieilgstot, var
apdraudēt ari epiku un drāmu. Zi-nāmas
pazīmes par to tiešām nav
vairs noliedzamas, bet netaisni būtu
te vainot tikai dzejniekus radošā
gara pagurumā. Uz šo apsīkumu
dzīšus dzen grāmatu apgādu un
lasītāju mazā interese par lirisko
dzeju. Fakts Ir tāds, ka, jo īpaši pēc
valūtas reformas, liriķiem jāsamie­rinās
ar savu darbu publicēšanu
galvenokārt tikai periodikā, kas,
protams, vājš ieguvums.
Ieraugot Zinaīdas Lazdas jauno
dzejoļu grāmatu Bēgle, rodam
nule teiktajam labu apstiprinājumu.
Taču apstākļi bijuši tādi, ka par
Brlgaderes prēmijas un Kultūras
fonda laureāti, neapšaubāmi vienu
no pašreiz visspēcīgākajām liriķēm,
nav interesējies neviens izdevējs,
kas — kaut piemaksādams — vēlē­tos
viņas grāmatu sagatavot kārtīgā
spiestuvē ar attiecīgu ārējo ietērpu.
Jaunais krājums varējis iznākt
Kārļa Skalbes skolu koorperātīva
apgādā tišbachā neparastā tech-nikā:
dzejoļi vispirms kaligrafiski
uzrakstīti, bet pēc tam pavairoti
fotokopējot.
Bēgle ir dzejoļu krājums, kas ne­vien
trimdā izdots, bet kas arī m
sākuma līdz beigām tiešām trimdā
sacerēts. Kā tāds tas pat savā in­tīmajā
daļā un prātnieciskajos mo­tīvos
rezonē bāru tautas nopietni
skumjajai sirds dziesmai un samī­dītās
tēvzemes vaidiem. Ja Lazdas
pirmo dzejoļu grāmatu Zaļie vārti
varētu dēvēt par pavasara augšanas
dzeju, ja Tālajā dārzā jūtam vasa­ras
krāšņuma ekstāzi, kas pāršalc
pāri pat dramatiskajiem kara laika
un bēgļu gaitu .motīviem grāmatas
pēdējās nodaļās, tad Bēgle ir
Zinaīdas Lazdas rudens grāmata, ko
gribētos raksturot ar rindu no viņas
pašas dzejoļa: „Rāms spožums
pār ūdeņiem klāts." Vēl varētu teikt,
ka ar Bēgli Zinaīdas Lazdas lirika
veido it kā kādas simfonijas minorā
skanošu adadžo, kurā tikai šad tad
uzviļņo dramatiskāks kāpinājums.
Sadraudzēties ar šo dzeju nevar uz­reiz,
jo ne tematikā, ne formā te
nav gandrīz nekā, kas radītu efektu.
Velti meklēsit pēc spilgtākiem epi­tetiem,
tikai reta metafora pārsteidz
ar izteiksmīgu svaigumu, maz sa­līdzinājumu.
Pantu veidojums un
dzejoļu kompozīcija tāpat bez pre­tenzijām,
atskaņas ordināras, ne reti
atzītas par nevajadzīgām. Vārdu sa­kot,
šīs lirikas izteiksme tuvojas jau
vēstījuma lietišķībai. Tās „dzejis-kumu"
varbūt visvairāk pasvītro
Lazdas iemīļotie dažādie atkārto­jumu
paveidi, retoriskās uzrunas un
jautājumi. Katram ieteicams Bēgli
pārlasīt divi, trīs un pat vairākas
reizes. Tikai tad lasītājs kļūs līdzīgs
uztvērējam, kufā uztaustīts vajadzī­gais
viļņa garums, tikai tad viņš
jutīsies kā tas negurušais ceļinieks
Lazdas dzejolī, ko ar rāmu spožumu
ii' l
i ;
tikušies. Tagad grūti pateikt, kas
viņus saveda kopā — karš vai ve­cais
Vaktiņš. Karš ir briesmīgs un
ilgs notikums, bet Vaktiņš ir vien­kāršs
lauku suns, plušķis, kas lab­prāt
medī un iet ganos.
Kad Ogres un Nīkrāces saimnieki
^aŗa bēgļu gaitās nokļuva Ulmā,tur
bija arī Vaktiņš,; Ogres saimnieka
suns, kam Nīkrāces saimnieks pēk-
H iepatikās labāk, un viņš palika
pie tā. Abi saimnieki iepazinās, no-bi^
īnījās par suņa dīvaino uzveša­nos,
bet tomēr kļuva labi draugi
un ir tādi vēl šobaltdien, Vaktiņš
viens pats zina, kādēļ tas tā noti­ka.
Tagad viņš dzīvo Ausmas no-jnetnē
Bavārijā, slimo ar Ogres me­žos
dabūtu reimatismu, ir 'tikpat kā
oez zobiem un ar gluži nosirmoju­šām
purna spalvām — 14 gadu su-mūžā
nozīmē to pašu, ko 7 rei­zes
garāks cilvēka mūžs! Viņš stin-gi*
i šķiro draugus no ienaidniekiem
un nikni rej, ja kāds, zobodamies
par viņa nelāgo kaiti, uzsauc: išl-ass!
Bet viņš laipni kuļ asti, ja ga­rāmgājēji
sastājas ap viņu un saka:
Jas suns ir no Latvijas. To viņi sa-
^a tā, it kā Vaktiņš būtu gabaliņš
latviešu zemes, lauku mājas, pagal-
J^a vai meža. Jo pie tā, ka paši
esam vi?\ no Latvijas, sen jau pie­rasts.
To atskārst vienīgi tie, kas
J^okļuvaši kanādiešu un austrāliešu
Vidū.
Bet atpakaļ pie lietas: ir dažas
pazīmes, kas izskaidro Vaktiņa pēk­šņo
pieķeršanos savam tagadējam
saimniekam.
Gaisa uzbrukumu laikā, kad cil­vēki
no Ulmas mukuši mežā, Vak­tiņš
viens pats aizbērts sagrauta
nama drupās. Nīkrāces saimnieks
viņu atradis un izvilcis pa pagraba
lagu, apsvilušu un no dūmiem asa­rainām
acīm. Kopš tās reizes Vak­tiņš
glaudies pie cilvēku kājām, tik­ko
izdzirdīs sirēnas, zenītartileriju
vai motoru rūkoņu gaisā. Citu reizi,
vēl labi pirms valūtas reformas,
kāds spekulants piedāvājis parVak-tiņu
bargu naudu: vācu aptiekām
gauži labi derot suņu tauki. Un
Vaktiņš bija labi barots. Varbūt
viņš saprata, kad Nīkrāces saim­nieks
sacīja: „Man tas suns dārgāks
par markām."
Tas bija toreiz. Bet nu arī Nī­krāces
saimnieks gaida afidevitu uz
ASV.
„Un kas noUks ar Vaktlņu?"
„Būs jāiedod kādas zāles," bridi
nopietni klusējis, sacīja saimnieks.
„un jāaprok. Nevar taču viņu pa­mest
savam liktenim."
Tā Vaktiņš ar Ogres zibošo ūdeņu
atspīdumu acīs un mežā gūto rei­matismu
kājās paliks Svābu zemē.
Bet viņš Jau nebūs vienīgais.
Sevcrlns Dflms.
pārklātā upe aicina paglābties nied-rās
un zālēs, būt kopā ar mūžigo
elpu, ar upi, kas plūzdama dzied
Kas tad ir tas elements, ar ko
beidzot draudzīgi sastapsies vērtību
meklētājs Lazdas jaunajā dzejoļu
grāmatā? Tas šoreiz visvairāk
meklējams ētiskā plāksnē: ne dzejā
kā aistētiskā rotaļā izpaudusies ra­doša
gara atklāsme, bet dzeja kā
neiznīcināmā labā gara, dievišķīgās
karitātes („No tālām, senām dienām
Spīd labais, stars...") sluduiājums
mākslinieciskā formā, izmantojot šo
formu bez jebkādas pozēs, ņemot
tikai visnepieciešamāko.
Protams, ^ ētiskā plāksnē fundētā
Bēgles dzeja tikai tādēļ atzīstama
arī par mākslinieciski labu dzeju,
kas savaldzinās pat ētisku indlfe-rentu
lasītāju, ķa tā dzimusi tīrā,
patiesā pārdzīvojumā un tās iz­pausmē
jūtama dzejnieces izkoptā
gaume. Tādā ziņā pēc nepilniem
divi gadiem atkal beidzot esam ie­guvuši
labu, vērtīgu dzejoļu grā­matu,
labāko no jaunajām, kas ra­dušās
pēc Lazdas pašas Tālā dārza.
Un tomēr Bēgle neaizsniedz Tālā
dārza krāšņumu. Tas nav tikai tā­dēļ,
ka jaunā grāmata apmēros šau­rāka
un saturā ar daudz mazāku
motīvu skaitu. Tas nav arī tādēļ, ka
jaunajā grāmatā varbūt trūktu
spilgtu liriskas dzejas paraugu. Nē,
tādu tur netrūkst: lūk. Ceļa smilts.
Nogurušā, Kāds nešķīrās. Pie upes,
latviski ballādiskā, it kā ralniskā
Māsiņa, arī Varoņa kaps, psalmisko
dzejoļu trijotne Ticīgais, Būt, Bez­galīgais,
Brīži, — minēsim tikai šos,
kaut tie nav vienīgie. Bēgle neaiz­sniedz
Tālo dārzu tādēļ, ka jaunajā
grāmatā ir arī zināms skaits pārāk
sausu, arī pārāk programmatisku
dzejoļu. Tāds viens otrs gan paga­dījās
ari Tālajā dārzā, taču retāk
nekā Bēglē un Tālā dārza plašumā
nedūrās tā acīs. Liekas, nemaldīsi-miēs,
teikdami, ka kļūmīga šai ziņā
bijusi ne visai retā pakļaušanās
pēc tā saucamiem gadīju-iem.
Sā vai tā, — lai nez-kāds
rašanās pamats bijis tādiem
dzejoļiem kā Mātes vēsts, Latvijas
svētkos, Latvijas dienā, Mežā, Kal­nos,
Gēte laiku mijās, Vircburgas
latviešu rakstniekiem, lai nezcik
cēli un sirsnīgi I tie domāti, suģestī-vas
varas šiem sacerējumiem nav,
tie ir mesli aktualitātēm. Tāpat šau­bas
var rasties par mūža ilgumu tā­diem
dzejoļiem kā Eiropas vergi un
DP, kaut I gan nedomāju noliegt, ka
mums labi zināmais rūgtums var­būt
nekur citur nav tik spēcīgi iz­teicies
kā šais' Lazdas dzejoļos. Galu
galā, kur gan ir tas dzejnieks,
kas reiz nebūtu bijis spiests arī ar
plakātiskām, vārsmām sist laikme­tam
sejā, īpaši, ja tas tik nejēdzīgs,
kā tagad? Jānis Rudzitis
prasībai
ma dzejo
. Cielavas gleznas
Parīzes izstādē
Pavasaris Parīzē straujš un dru­džains.
Dārzi aši sazaļo, dažās die­nās
krāšņi atplaukst un nozied zie-dētāji.
Salapojušie koku zari uz­rāda
svaigus dzinumus, cilvēks kļu­vis
it kā rosīgāks un darbīgāks.
Pālais New-York — Parīzes mo­dernās
mākslas muzejā — no 22. ap­rīļa
līdz 15. maijam ar 2984 dar­biem
reprezentējās Neatkarīgo māk­slinieku
savienība (Sociētē des «Ar­tistes
Indēpendants"). 28. maijā Pā­lais
New-York atvēra durvis jaunai
skatei. Šoreiz plašajās telpās darbus
izstādījušas Franču mākslinieku ap­vienība,
Franču koloniju mākslinie­ku
apvienība un Nacionālās mākslas
apvienība.
Latviešu gleznotāja Jāņa Cielavas
vārds lasāms Sociētē Nationale des
Beaux-Arts katalogā: 3273 — Por-trait
de ma femme. 3274 — Au ma-tin.
Cielavas gleznām pieder goda vie­ta
sienas vidū. Tās jau pa gabalu
ieraugāmas un atšķiras ar savu
smalko, mazliet dūmakaino krāsu
kolorītu. Mākslinieka sievas por-'
trets dzīvs un izteiksmīgs. Aiz log^
redzamais Rīgas Pētera baznīcas
torņa siluets labi iekļaujas gleznas
kompozīcijā un piešķir tai sevišķu
cēlumu. Skatītāji apstājas, ziņkārīgi
aplūko. Cielava?
Mākslinieka ota ir meistariska,
krāsas viegli pārlējās viena otrā,
darbs izjusts un veikts ar gaumi.
Un Jāņa Cielavas māksla kritikas
pilno franču skatītāju nepieviļ. Viņš
ir pilntiesīgs Franču nacionālās vie­nības
loceklis un ar saviem dar­biem
Pālais New-York Parīzē dara
godu savai bargi piemeklētajai tau­tai.
Ilona Leimane.
»
Komponists Jānis Cīrulis šinīs
dienās atstājis Falingbostelas tran-sitnometnl
un devies uz Kanādu,
kur darbosies par klavieru skaņo­tāju.
Viņa izbraukšanu pasteidzinā­jis
noteikts darba devēja pieprasī­jums.
Baleta solistes Vera Keiša un
Velta Lemkina un pianists V. Meļ-ķis
no britu zonas 15. jūnijā izbrau­ca
turnejā pa amerikāņu zonu. Deju
vakari paredzēti Eslingenā, Memin-genā,
Grāfenvērā u, c. nometnēs.
Latviešiem labvēlīgs
novērti/II ms
Baletdejdtāju ' Ainas Ezergailes
(tagad saucas Miss Riga) un Arvīda
Fibiga baleta vakars Melburnā iz-,
vērtās par iespaidīgu latviešu māk­slas
propagandas sarīkojumu. Izrādē
noskatījās daudzi austrālieši un
Melburnas latvieši. Par mākslinie­ku
pāra dejā^m bija lasāmas atzinī­gas
atsauksmes arī austrāliešu pre­sē.
Apzīmējot Ezergaili un Fībigu
par talantīgiem dejotājiem, Melbur­nas
laikraksts The Age raksta: „ D o -
ma, ka visi ieceļotāji ir neievēroja­ma
masa, kas paredzēta vienīgi
strādnieku skaitai pavairošanai, krasi
mainījusies' pēc latviešu mākslinie­ku
, augsttrērtīgajiem priekšnesu­miem."
Tālāk laikraksts apzīmē
Ezergaili par dejotāju ar augstas
kvalitātes spējām un plašām zinā­šanām
choreografijā. Sarīkojumā
piedalījās arī igauņu tautisko deju
ansamblis.,
Melburnas latviešu noorganizētais
dramatiskais ansamblis pašreiz ie­studē
R. Blaumiņa komēdiju Trīnes
grēki. Galvenās iloma tēlos Dr. A.
Stārka, žurnālists Z. Bārda, dziedā­tāja
A. Sapale, šachlsts K. Ozols,
A. Vērpele. ļRežiju vada Eslingenas
latviešu teātra bij. al^ieris V.Leists;
— Latviete E. Burkēvica, kas no­darbināta
kādā Melburnas slimnīcā,
dziedājusi vairākps slimniekiem rī­kotos
koncertos., —ms.
INGUS NARUNA
koncerts Eslingend
Šķiet, ka tas nebūtu pārspīlēti, Ja
teiktu, ka šeit, trimdā, mums ir iz­augusi,
izveidojusfes vesela mūziķu
ģenerācija, kurus ar lepnumu varē­tu
saukt par eiropiešiem tiklab
muzikālā vēriena, kā cenluenu un
gaumes ziņā. Raksturīgi, ka .šie mū­ziķi,
gandrīz bez izņēmuma, visi ir
i n s t r u m e n t ā l i s t i — stīdzi-nieki.
Latviešu kvarteta grupa —
Norītis, Ruševics, Vīnerts, Ozoliņš,
kaš savu meistarslīpējumu tomēr
ir ieguvuši tikai Vācijā; Atis Teich-manis,
Ingus Nāruns, JāniB Kalējs,
Viktors Ziedonis, Dzidris Treimanis,
— Jā, vēl pianists Hugo Strauss, tā
tad kopā visai spēcīga un plaša sai­me.
Zīmīgi, ka instrumentālisti gan­drīz
neviens nav taisījuši tās k^ūdas^
ko vairums dziedātāju, — viņi nav
būvējuši savus koncertus uz tās
bāzes, ko nosaka nometņu publikas
caurmēra gaume, bet gan vadījušies
no mērauklām, pēc kurām novērtē
mūziķus Vācijas muzikāli starptau­tiskajos
centros. Tfi ir viņu, fio mū­ziķu,
laime, un tā ir ari mūsu laime,
par spīti tam, ka ļoti diiudzi no
mums to nemaz neapzinās.
Par Cellistu Ingu Nārunu, vienu
no visjaunākajiem fiai instrumentā­listu
grupā, runāšana patiesībā ir
īsa: viņš ir uz vislabākā ceļa pre­tim
Eiropas vārdam un Eiropas kla*
sel. Jā, varētu pat teikt, ka ŠI klase
Nārunam lielā mērā jau ir rokā, un
vienīgi vārds pagaidām vēl mazliet
aizkavējies. Savā koncertā, Eslin­genā,
Nāruns, ar pianisti E)ainu Pa­vasari
kā sabiedroto, spēlēja Fres-kobaldl
Tokkatu, Čaikovska variāci­jas,
Hindemlta Fantāziju un Hone-gera
sonāti—- četrus visai iezīmīgus
darbus. Par pēdējiem diviem lai
Nārunam vissirsnīgākais paldlesl
Gribētos teikt, ka tie savā ziņā
gluži vienkārši bija pat v a j a ­d
z ī g u Vajadzīgi kaut vai tādēļ,
lai parādītu muzikālajiem ,,reak­cionāriem",
ka Čaikovskis vai Pu-čini,
kuru romantiskās tradīcijas sēž
mūsos visstiprāk ar visu savu ģe­nialitāti,
ir patiesībā izsmēluši t i ­kai
nelielu daļiņu no bezgalīgā cil­vēka
gara. Tie bija vajadzīgi, lai
parādītu, ka cilvēka gars mūzika
Jau sen ir izlauzis ceļus uz kādu
citu, gluži Jaunu pasauli, aiz kuras
šodien stāv licila un varena, daudzu
miljonu auditorija. V. Dārziņš
Lietuviešu rakstnielci dodas uz ASV
Lietuviešu rakstnieki trimdā ap­vienoti
Lietuvas rakstnieku savie­nībā
ārzemēs, kuras centrs patla­ban
vēl atrodas Vācijā. Tās ilgga­dīgais
priekšsēdis dzejnieks Stasis
Santvars izteicās mūsu līdzstrād­niekam,
ka šī savienība esot kād­reizējās
Lietuvas rakstnieku savie­nības
„troņmantiniecQ" un.apvieno­jot
68 proc. literātu, kas darboju­šies
brīvajā dzimtenē.
No 78 brāļu tautas literātiem, kas
atradās pagaidu trimdā Vācijā, jau
daudzi izceļojusi un pārējie arī ga­tavojas
izceļošanai. Te palikt nodo­mājuši
tikai nedaudzi visvecākās
paaudzes pārstāvji. Vairums izceļo­tāju
(līdz šim 26) devušies uz ASV
un no palikušajiem ari vairums po­šas
uz šo zemi. St. Santvars pārlie­cināts,
ka Sav. valstīs izveidosies
lielākā lietuviešu literātu kolonija
pasaulē, un turp tad arī, kā paredz
statūti, pārcelsies savienības centrs.
Patlaban savienībai bez tam vēl iz­veidojušās
atsevišķas nodaļas Ang­lijā
un Kanādā.
ASV vairāki lietuviešu rakstnieki
B i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i
KULTŪRAS CHRONIKA
Anšlava Eglīša ..Nestundas" ar
autora pildāmspalvas zīmējumiem
iznākušas Arvida Sēļzemnieka ap­gādā.
Prof. P. KundziņS ievelēts par
Latviešu akadēmiskās organizācijas
Zviedrijā priekšsēdi, par vietnieku
prof. A. Teikmanis un sekretāru
doc. K. Zīverts, Pasākts organizēt
arī vairāku citu zinātņu disciplīnu
sekcijas. Interesenti — Latvijas
augstskolas mācības spēki aicināti
pieteikties Lettiska Akadēmiska Or-ganisatlon,
postbox 16269, Stock-holm.
Latvju Vārds Zviedrijā ar 10. jū­niju
sācis iznākt reizi nedēļā uz 8
lappusēm. Laikraksts solās turpināt
savas gaitas līdzšinējā garā, nesai­stoties
ne ar vienu politisku grupē­jumu.
Obcramcrgava rīkojas Matcusa ciešanu spclcm
un Stutgartes operām, bet orķestra
partija uzticēta Minchenes filhar-
J. S. Bacha Mateusa ciešanu spē­les
notiks 17. ijiļlijā un 4. septem­brī
Oberam€rgavā, un Jau rosīgi rit
priekšdarbi.' Sis populārais uzve­dums
vairs neietilpst parasto vasa­ras
sarīkdjuma ietvaros, bet ievada
ciešanas spēļu gadu, par kādu izrau­dzīts
1950. gads.
Mateusa ciešanu spēlēs piedalīsies
ap 500 solistu, koristu un orķestra
mūziķu prof. Eižena Papsta vadībā.
Solistu vidū ir Ievērojami māksli­nieki
no Vīnes, Berlīnes, Minchenes
moniķiem. Sarīkojuma vajadzībām
ceļ plašu, 12 metru dziļu podiju, ko
segs skatītāju telpas jumts, tiks no­ārdīta
arī vecā aizsargsiena tā, lai
programmas izpildītāju aizmugurē
būtu redzami kalni. Sākusies jau arī
intensīva biļešu pārdošana un pare­dzēti
īpaši vilcieni, kas par pazemi­nātu
maksu skatītājiem dos Iespēju
nokļūt svētku vietā no Minchenes,
Nirnbergas, Augsburgas uc. vietām.
Jau strādā par mācības spēkiem tu­rienes
augstskolās un kolledžās. Tft
Jonas Aistis un Antons Vaičulaitis
darbojas par franču valodas lekto­riem,
līdzīgu posteni i^ņem ari kri­tiķis
un llterātūrteorētiķis J. Ģirnis,
bet Vincas Kreve ir baltu un slavu
valodu profesors Filadelfijā. L. Do-videnas
un P. Tarulis pagaidām
eksistē no fiziska darba, bet daudzi
tur ieradušies tikai nesen. Daudza­jos
ASV lietuviešu preses izdevu­mos
darbu pagaidām^ atradis tikai
Bronis Kaila.
Nedaudzi lietuviešu literāti devu­šies
ari uz Austrāliju. P. Andriusis
tur patlaban strādā pie dzelzceļlīni-jas
būvdarbiem, bet romāna Krusti
autors Vincas Ramonas ir kalkula­tors
kādā mežsaimniecības firmā.
J. Zukovskis, obligātos 2 gadus no-cīnījies
ar čūskām un cukurniedru
laukiem, tagad kļuvis par redaktoru
turienes lietuviešu laikrakstā.
Daži pazīstamu publikāciju autori
atraduši mājvietu Kanādā, Anglijāļ
Argentīnā un Brazīlijā.
Šogad iznācis samērā maz jaun­darbu.
Nozīmīgākie ir A. VaičulaiSa
stāstu un Neveravjama noveļu krā­jums.
Bez tam parādījušies arī daži
tīri ultramoderni izdevumi, dažu
cittautu paraugu atdarinājumi.
St. Santvars domā, kfe paies i l ­gāks
laiks, kamēr izdosies ASV no­organizēt
lietuviešu grāmatu izdo­šanu.
Būs vajadzīgs pielikt visus
spēkus, lai iegulu modemu tipogrā­fiju
un nodibinātu saimnieciskā
ziņā spējīgu apgādu. Bez tam ne­drīkst
aizmirsc, ka sakumā visiem
bur, jāiestīislas fiziskā darbā, lai
nodrošinātu sev eksistenci.
Nobeidzot sarunu, St. Santvars,
kas arī pats pošas uz ASV, lūdz
sirsnīgi sveicināt visus latviešu
rakstniekus, kuru vīdu viņam ir
daudzi personīgi draugi un paziņas.
Vipš dzimtenē ilgus gadus bijis
valsts teātra un operas dramaturgs
Kaunā. Viņam iespiesti 4 dzejoļu
krājumi un 4 lugas, no kurām vie­na
— Zvejnieki — tulkota arī lat­viski
un izrādīta Jelgavas un Dau-gavpila
teātros, arī Tallinā. Viņš
pārtulkojis arī kādus 20 operu
libretus un pats sacerējis libretu
lietuviešu baletam un St. Slnkas
operai. Jaunības gados Santvars
pārtukojis arī dažus Raiņa, Aspazi­jas,
Poruka un Skalbes dzejoļus,
bet neilgi pirms dzimtenes at.^^tāSa-nas
rediģējis M. Zīverta Minchau-zena
precību tulkojumu. Sīs lugas
izrādoi Ka'jņf, ;-.u viss blļls saga­tavots,
bet p:r.n;zrāde torr.er nav
varējusi notikt boļševiku iebruku­ma
dēļ. . —akr^