Bavarijas Latviesu vestnesis, April 11, 1951

              3^ ! i .
i »
konmoittifki
rakstiņu
its dieveklis
is; aesbc
kā — komš-
^litical ^ po-pi^
abii»!}
ļjomu — ta!
Ijam; q!aif
irot tā, k i -
ļera poHlikt;
i ! 20 ddieo
stāvēt liadl
Instrādja *
irtijas pik,
sarkaai, bet
vēl Bdiktt
[aotē sark»>
desma ^>
)iednbii»
idoiiāie.
sinīga as^*
icbanonetii:
the ct»
IkomūnisU
)a laah iib-
Jiesmaisai
liu -dkto'-
daiba
jja, pireji*
pārejai pe*
sikli F«elat«
Un lai ttf
pasu Ii»B
rāturi ndiail
CLbetfc
. Udx ar a-
;:YongOai*
t ^ t lisl-
C)injaun8tfi«
Tttfprt"
k8p«r^*
roties
virkni (to»
Laja) la«J^
ieder ba#
leki orgaf
Faudi jaos*
visus ^
t^ststikj
' vairik»
Trešdien, 1951. g. 11. aprīlī
L A T V I J A
TĒVZEMEI UN BRĪVĪGAI
Virs, kura vārds ieaudzi
VCMUrC/ 8© muiža gadi
MOSU LĪDZSTRĀDNIEKA VĒSTULE N O BREDFORDAS
Astoņdesmitgadnieks 4. aprīli k]u-ļkā vadības vaina, ka panākumi
I viens no leģendāro latviešu strel- bija tādi, kā iecerēt*. Bieži tikc
ne­likos
ar
nieku vadoņiem - ģenerālis^Andrejs ģen. Gopperu arī vēlāk brlvajā'džiin-
A u z ā n s (dzimis 1871. g- Pļaviņās).
1916. g. kā ģenerālštāba pulkvedis
viņš komandēja 7. Bauskas strēlnieku
bataljonu, piedalīdamies augusta kau­jās
Ķemeŗu — Smārdes rajonā. Ok­tobri
iecelts par 2. brigādes koman-
(lieri, viņš vadīja eaviss strēlniekus
slavenajās Ziemsvētku kaujās TīreJ-purvā
un Ložmetēju kalna rajonā.
A. Auzāns apbalvots ar visiem krie­vu
kaujas ordeņiem līdz Vladimira
3. pakāpei, par 1916- g. kaujām ar
Jura ordeni, bet par 1917. g. jan­vāra
kaujām paaugstināts par ģene-
:rSli. 1923: g. ģen. Auzāns atgriezās
UtvijS, kur bija kara padomes lo-iceklifi,
bet 1927. g. iecelts par gal­veni
štāba topogrāfijas daļas priekš­nieku*
Bljie mācības spēks karaskolā,
virsnieku un kara topogrāfu kursos.
Sarakstījis zinātniskus darbus, kas
iespiesti periodikā un atsevišķos iz-devumo
«.
Tie tikai īsi fragmenti un dati no
ļ notikumiem un darbiem bagātas dzī­ves.
Liktenis bija lēmis viņam re-dzSl
ne vien strēlnieku sapņu un ie-cerējumu
realizēšanos — Latvijas
ļ valsts tapšanu un uzplaukumu, bet
arī būt lieciniekam tautas nokļūša­nai
nežēlīgā verdzībā, pašam ejot
itrimdas gaitās. No sirmā ģenerāla
ibiezajSm uzacīm' pretī raugās atklā-ļtas
un drošas kaujas virsnieka acis,
kas savu spožumu nav zaudējušas,
ipar spīti pēdējā gadu desmita strau­jajiem
un traģiskajiem notikumiem.
Tžs nošķil it kā zibeņus, kad runā­jam
par dvēseļu puteni Tīreļpurvā
un ložmetēju kalnā. „Es toreiz teicu
rakstniekam Akurateram un dzejnie­kam
Skalbēm," saka sirmais kauju
Vadonis, „sāciet nu rakstīt Latvijas
v§5luri."
; Un tagad, turpat pēc 35 gadiem,
novērtējot toreizējos notikumus un
Strēlnieku dēlu ~ latviešu leģionāru
c lW ģenerālis saka: „Tāpat kā to-teiz
strēlnieki cīnījās par Latviju, tā
Cīnījās arī latviešu leģionāri. Viņi
varoņslavā ir līdzīgi: abu paaudžu
karavīru domās un sirdīs vienmēr
wja Latvijas vārds. Strēlnieku aiz-esana
uz Krieviju tās sabrukuma
«aikē saprotama: neviens negribēja
palikt zem vācu varas, neviens ne-
9^ibēja padoties brīvprātīgi viņu
SflstS- Dodoties uz Krieviju, strēl-
Jijeki vēl cerēja, ka tomēr piepildī-
8ie« viņu sapnis par Latviju, bet no
vSciešiem toreizējos apstākļos mēs
neka nevarējām cerēt, ne gaidīt,
latviešu karavīrs, kā strēlnieks, tā
'^onārs, savus kaujas un kara-
'Jja pienākumus izpildījis visos ap­stākļos."
Bredfordā ģenerālis satikās ar savu
biedra ģenerāla Goppera līdz-ptnieku
čekas pagrabos V. Ozoliņu,
\^ra pieredzējumi savā laikā publi-ceti
mūsu laikrakstā. Se simboliski
^?tikās divas paaudzes, kopēji atce-
A vienu un to pašu varoni.
^} raiļu iekšēju pārdzīvojumu ģene-ļjiis
klausījās Ozoliņa stāstā par
^^PPera pēdējām -gaitām čekas mo-
«^bu^kamerās.
jjj^ļ^^ — atceros viņu kā krietnu
_ faviru un drošsirdīgu cīnītāju.
Vŗ\ pārņēma manu bijušo — 7.
^^jskas strēlnieku pulku. Vēl kā
tene, darbojotie^B kopā ar viņu gan
strēlnieku biedrībā, gan c i t u r . . . Jā
ar katru gadu retākas kļūst raūsii
.rindas," piebilst ģenerālis, atceroties
Siivu seno dienu līdzgaitniekus.
Vaicāts par nākotni, ģenerālis at­zīst,
ka grūti ko paredzēt „Bet kā
mēs visi, tā arī es tiai, ka viss tas
reiz beigsies ar rietumu taisnības
uzvaru. Viegli jau tas nenāksies,
uia daudz grūtumu mūs sagaidīs at­brīvotā
dzimtenē. Un tomēr — mans
ceļš vedīs tikai atpakaļ uz Latviju,"
cieti nosaka'vecais ģenerālis, ko dzī­vie
izvadājusi pa dažādiem kauju
laukiem — pat līdz tagadējai Korejai,
kur krievu-japāņu kara laikā bija
Mandžūrijas robežas- No Vācijas
bēgļu nometnes ģen. Auzāns 1950. g.
ieradās Anglijā, kur dzīvo viņa pre­cētās
meitas. Sirmais karavīrs rosīgi
piedalās arī sabiedriskajā dzīvē, cik
vien to atļauj apstākļi, lasot priekš­lasījumus.
„Sākšu rakstīt atmiņas
par savu dzīvi un laiku. Gudri darī­juši
strēlnieki brīvajā Latvijā, sūtī-dcimi
savus izdevumus Londonas un
Pčirīzes latviešu sūtniecībām. Tagad
tur interesenti var atrast materiālus
saviem rakstiem par. strēlnieku lai­kiem."
Ģenerālis sniedz roku atva­dām
viņam vēl tāls ceļš līdz savai
pagaidu dzīves vietai, dienvidos no
Mančesteras.
Un kad sirmais karavīrs ļaužu
burzmā laužas caur smēķējošo jau­niešu
drūzmu uz izeju, ir tā savādi-
Protams, nevar r''a^sīt, lai katrs jau­nās
paaudzes pi c e r ī g a i s pazītu ģe­nerāli
personīgi, bet tomēr — šis
taču ir viens no pēdējiem dzīvajiem
slavenu cīņu vadoņiem, kura vārds
jau ieaudzis vēsturē.
Jfllijs Vaivari
B r e d f o r d ā , aprīlī
^biuku'^' ar viņu izstrādājām plānus
^ ^iUKumam Ložmetēja kalnam- Viņš
tjļvj/^d^vumu spoži veica, un ta
ija viņa, bet gan krievu augstā
Goppera mocekļa cels
§ogad, kad gāju putni ceļas spār­nos,
lai dotos atpakaļ uz mūsu dzim­to
zemi, pacelsim arī mēs savus ska­tienus
un sirdis pret pavasara debe­sīm
un lūgšanā pieminēsim tos, kas
priekš desmit gadiem mira mocekļu
nāvē. §ai pavasarī 2. aprīlī būtu pie­pildījušies
75 dzīves gadi vienam no
dižākiem Latvijas dēliem — jaunat­nes
audzinātājam un lāčplēsim ģen.
Kārlim Gopperam. Būdams īsts savas
zemes patriots, viņš jau agrā jaunī­bā
veltījis visus spēkus tautas aug­šupejai-
Apgarots ar dziļu tēvzemes
mīlestību, atjautību, zināšanām un
sirsnību, ģen. Goppers visu mūžu zie­dojis
latviešu tautai un palicis tai
tuvs un neatņemams. To liecina arī
daudzās nopelnu un goda zīmes uz
sirmā lāčplēša krūts. Līdztekus kara­vīra
gaitām ģen- Goppers ar visu sir­di
bija pieķēris latvju jaunatnes au­dzināšanai.
Lai man atļauts īsos vārdos pie­skarties
šī cildenā Latvijas dēla un
brīvības cīnītāja dramatiskajam mū­ža
noslēgumam, kura aculiecinieks
esmu bijis 1941. g. vēlā marta va­karā,
pēc mocībām čekas izmeklēša­nas
kambaros centrālcietumā. Mašīnā
man blakus piesprādzēts līgojās sirms
un saguris vīrs apdauzītu seju. Labi
ieskatoties, pazinu kādreiz stalto ģen.
Gopperu. Viņa izskats liecināja par
drausmīgu čekā pavadītu nakti. No­grieztie
un sirmie mati, kā arī bārdas
rugājiem apaugušā seja bija asiņai­na;
piere un kreisais vaigs no sitie­niem
bija uztūcis un plankumains.
Negulētās naktīs, nežēlīgā spīdzinā­šanā
un nepietiekamā uzturā viņš
bija pārvērties līdz nepazīšanai- Lai
sevi nemaldinātu, jautāju, vai viņš
nav ģen. Goppers. Viņš mierīgi un
nosvērti atbildēja: „Tas es kādreiz
biju, dēls. Tagad esmu tikai čekas
gūsteknis, kas nolemta nāvei."
Ne par ko Goppers apcietinājumā
tik dzīvi neinteresējās, kā par paš­reizējo
stāvokli Latvijā. Par spīti lie­lajām
sāpēm, ko radīja sadauzītais
ķermenis, sirmais karavīrs tomēr ne-gaudā
®. īsumā Izstāstīju ģenerāUm
par nodevībām, kādas notika Latvijā
pirms manas apcietināšanas. Ģen.
Goppera acīs neparādījās ne mazā­kās
naiaa pēdas. „Manu zēn," viņš
sacīja, „par to man pat runāt i r pre­tīgi-
Se negribu nevienu tiesāt, jo
katram pašam reiz būs jāatbild par
saviem darbiem latviešu tautas priek­šā.
Es esmu audzinājis ikvienu jau­nieti
un karavīru nacionālā garā.
Mācījis tiem mīlēt savu tēvzemi kā
sevi pašu, un ceru, ka daudzi manu
mācību un mani pašu nebūs aizmir­suši.
'Ja tagad kāds nelietis nesau­dzīgi
cenšas izravēt karavīros un jau­natnē
visu latvisko un labo, tad lai
Dievs dotu, ka sarkanā nezāle ne­rastu
auglīgu zemi tajās sirdīs, kas
reiz pukstēja savai tautai un brīva­jai
Latvijai, Ticiet man, reiz nāks
diena, kad latvju tauta būs atkal brī­va,
varēs nokratīt važas un pati tie­sās
tos, kas pret viņu un viņas sirds­apziņu
ir noziegušies. Ja vien likte-slepeni
izziņojām visam korpusam,
un toreiz nebija neviena neticīgā, kas
prasītu, kamdēļ tas vajadzīgs. Un var
būt, ka toreiz, vakarā gulēt ejot,
skautu vienības vadītāja un skolotā­ja
J- B. sacītie vārdi bija pravietiski
pareizi: „Ar viņu mums celties, uz­varēt
un izglābties — bez viņa mums
salūzt un krist asinīs un mocekļu
nāvē."
No ģen. Goppera komunisti prasī­ja
visa viņa miiža norēķinus, lieto­jot
izmeklēšanā viszvēriskākos spī­dzināšanas
veidus. Gribu apliecināt,
ka ģen. Gopperu šīs pratināšanas vai-rāk
nekā pusgada apcietinājumā ne­bija
spējušas salauzt ne fiziski, ne
garīgi. „Lai cik nežēlīgi mums šodien
cirstu komunistu pātaga," sacīja reiz
Goppers, „mēs nedrīkstam salūzt un
paļauties šo neģēļu vilinājumiem.
Dievs pats zina, kādus ceļus viņš
mums reiz nolēmis, tāpēc cīnīsimies,
lai apliecinātu to, kāpēc mēs dzīvo-nis
būs lēmis kādam no mums izglāb- jam zem šīs saules, un reiz, kad no-ties,
tad tas lai ir šī laikmeta lieci- lemtā stunda pienāks, lai mums ne­nieks
im neaizmirst pienākumu, ko būtu jākaunas par to, ka esam sau-viņam
uzlicis Dievs un latviešu tau- kušies latvieši."
Paredzēdams Goppera lielo iekšējo
Ģen. Goppers tolaik bija visa 4. spēku un izturību, pretinieks mēģinā-nāvnieku
korpusa sirds un dvēsele, ja noslogot to arvien smagākām ap-visu
spēka avots un stiprums. Maija vainojumu nastām- Lai piespiestu
sākumā man bija izdevība vēlreiz re- Gopperu atzīties un parakstīt izmek-dzēt
ģen- Gopperu, kad viņš atgrie- Iešanas protokolu, ko viņš katēgoris-zās
no savas 5 minūšu pastaigas ki bija atteicies darīt, čeka sirmo lat-
4. korpusa sētā, kopā ar pārējiem viešu patriotu bija mocījusi vēl
kameras biedrienL Iekšēji stiprais un drausmīgāk, caurdurot viņam mēli un
nesalauztais, ārēji mierīgais sirmgal- apstarojot ar īpašām ierīcēm viņa
vis soļoja savu kameras biedru acu redzokļus, lai ģenerālis uz dažām
priekšā uz muguras saliktām rokām, dienām zaudētu redzi. Bez visa tā
Pamanījis sagadīšanos, ka neizbēga- viņš tika ilgi mocīts ar elektrisko
mi satiksies abu kameru grupas, sargs strāvu. Sekas bija tās, ka vecS cīnl-l
i k a mums apgriezties ar sejām pret tāja ķermenis uz vairākām dienām
korpusa ārējo sienu, lai apcietināto bija daļēji paralizēts.
skaUeni nesastaptos. Bet bija jau par 1941, g, 2, jūnijā nakU latviešu tau-velu.
Mums garām lēni un nosvērti, slepkavas no mūsu vidus izrāva
dziļa miera pilns aizsoļoja lielais yjŗu, ar kuru bijām dalījušies sa-
Latvijas celmlauzis, lai pazustu kor- priekos un bēdās. Kad īsi pēc
pusa apkaltajās durvīs. pusnakts atvērušās kameras durvis
Drīz pēc tam Goppers, nojauzdams un tajās parādījušies 3 bruņoti sargi
tuvojamies neizbēgamās briesmas, un likuši sirmgalvim celties un sa-izstrādāja
aizstāvēšanās plānu uzbru- ģērbties, vecais vīns nosviedis no
kuma gadījumam. To nekavējoties sava augun» segu, piecēlies sēdus
liUilimffmnmimifiiiiiiimīNliinmiliniiiiiiiiiiiiiiu ^ bridi palicis tā, u ka pēkšņa stin­guma
pārņemts. Tad viņš lēnam iz*
DE, J . SAND£RS |kāpis no gultas un teicis: „Es zinu,
man ir jāaiziet. •. Es nojaušu baigās
stundas tuvumu." Atsēdies uz gultas
malas, viņš lēnām āvis kājas, it kā
kavēdams to, kas gaidāms. Kad at­kal
pavērušās kamera* durvis un
vērojumi atvju tautas psiholoģiju
Snledsara Janvāri mimlā Dr. J . Sao-dera
apcorēlumu, kas uzrakstīts īsi
pirms sirmi latvju gara darbinieka
nives.
I
Psīcholoģija māca visnotaļ par atse­višķa
cilvēka dvēseli, bet tā vēro
un spriež arī par tautas garīgo dzīvi.
Jo tauta ir atsevišķu cilvēku dzimts-koplba,
kas gadutūkstošus no vienas
senču cilts kopā augusi un uztur sa­vas
garadzives līdzīgas īpašības, tās
parādīdama savā valodā, savās dzie­smās
ir paražās- Mēģināsim pajautāt
par latvju tautas dvēsele<s dzīvi, kāda
tā vērojama mūsu valodā un taut-dziasmās.
Tas munos ļoti vajadzīgs, lai
mācāmies savu tautu labāk pazīt un
veicināt tās labās īpašības, bet ne-labiis
deldēt un atmest kā mūsu tau­tai
necienīgas.
Vācu filozofs V. Vunds sacerējis
l i e lu grāmatu Voelkerpsycbologie trīs
sējumos, protams, par lielajām tau­tām.
Vācu tautu viņš uzslavē, atzī­dams,
ka tanī iemīlot vislielākais
gribasspēks, pārāks pār visām tau­tām.
Par latvju tautu nevar teikt, ka
tam būtu parādījusies sevišķi liela
griba. Bet pārāk liela gribas pacel­šana
nebūt nav atzīstama par teica­mu?
tas traucē dvēselē līdzsvaru, sa­ceļ
egoismu un naidu cilvēku un tau­tu
!;tarpā un noved pat karā. Latvju
tautas griba bijusi dabi«ka, mērena
un saskaņā ar visām trim dvēseles
pamatspējām: ar atziņu, jutām un ku­stību,
no kurām nevie griba, kas ce­ļas
no jūtām, bet gan atziņa kā va­dītāja
turas priekšgalā.
Te kā ļoti interesants mūsu valodā
pieminams atziņas funkcijas vārds
p r ā t s , kāda citās valodās nav Tas
īpaši atvasināts no pamatvārda prast,
kas nozīmē atziņas darbību, t. i. visu
salīdzināt un skart esošu un neesošu
patiesu un nepatiesu, labu un nelabu,
vajadzīgu un nevajadzīgu etc. Prāts
pārbauda pat sevi — vai spriež pa­reizi,
vai nenMldās iedomas. Vācu
valodā tāda pamatvārda nav bijis,
bet vēlāk sadomāts un aprakstīts -
Verstand no versteben,, t. i . sastāvē-jums
no sastāvēt. Otrs vārds Ver-nunft
no vernehmen, t- i . saņēmums
no saņemt. Krievu valodā poņatje
no poņimat, tāpat pieņēmums no pie­ņemt.
Krievu vārds um līdzīgs musu
vārdam oma, gaume, bet prāts ir aug­stāka
atziņa.
Latvis tādēļ dēvējams ne par gri­bas,
bet par prata cilvēku sevišķi ta-dēl,
ka mūsu valodā no seniem lai­kiem
bieži nelietā gribu vien par
sevi, bet gribai pieliek klāt prātu vaa
prātu pat liek gribas vietā. To re­dzam
jau Glueka Biblijas tulkoju­mā:
Tavs prāts lai notiekot, kur ori­ģinālā
un visās valodās tikai teikts
griba. Interesants arī mūsu vārdiņš:
labprāt, kurā griba saņemta ar prātu
kopā. Kā prāta cilvēki mūsu senči
ļoti cienījuši gudrību, piem., t- dz.:
Bij man gudri galviņā, trejdeviņi pa-domiņi,
bij tie visi vajadzīgi, ilgu
mūžu dzīvojot. Vai t. dz. Sirmis zirgis
ceļā braucu, sētā gudra līgaviņa.
Kā prāta cilvēks latvis nav viegli
uz kaut ko pierunājams, bet viņš visu
pārbauda, kas pareizs, labs un seviš­ķi,
kas vajadzīgs. Tā tēvs vienmēr
teica: ko vajag, to vajag, un ko ne­vajag,
to nevajag. Tādēļ latvis, gribu
ar prātu turēdams kopā, visu, ko at­zina
par labu un vajadzīgu, labprāt
arī darīja, bet ko atzina par nelabu
un nevajadzīgu, to nedadja-
Līdz ar to latvju dvēseles turpmākā
pazīme ir d a r b s . Sis ir ļoti inte­resants,
īpatnējs un zīmīgs vārds mū­su
valodā, to neviens mūsu tautai ne­var
noliegt, jo citās valodās tāds nav
atrodams. Krievu valodā darbs ir ra-bota,
vergošana, no vārda rab, vergs
un rabotat, vergoties^ Otrs vārds
trūd, grūtums, truditsja, pūlēties un
strādāt, ciest. Visi trīs apzīmē ko
nepatīkamu, nospiestu, grūtumu. Vā­cu
vārds Arbeit ir tas pats kā krievu
rabota, jo tie paši konsonanti rbt ti­kai
pārstatīti, ko gramatikā sauc par
metatezi. Latīņu valodā darbs labor
arī nozīmē pūles, ciešanu, laborare -
pūlēties, ciest. Grieķu valodā ergo
un ergon ir tas pat<5 kā vergo un
vergon, jo tur senākais v ir zudis un
grieķu valodā nemaz vairs netop lie­tots
Tā nu, kā redzams, tikai latvju
un leišu valodā darbs nozīmē darī
šdnu; arī mūsu radniecīgais vārds
strādāt, līdzīgs krievu vārdam stra-datj,
kas tiem nozīmē ciest, mums no­zīmē
vienkārši darbu darīt, nejūtot
pie tam nekādu grūtumu. Sī darba
iabnrātīga darīšana pat ar dievsajūtu
mūsu aizvēsturiskiem senčiem jāat
zīst par Dieva iedotu, jo latvis strā
dā ar Dievu saziņā. Piem., t. dz. Ar
Dieviņu es cēlos, ar Dieviņu gulēt
gāju. Ar Dieviņu maizi ēdu, ar Die­viņu
darbu daru. Vai t. dz- Dievs man
deva, Dievs man rokā neiedeva, kad
es patis nestrādāju.
Te nu turpmāk jāatzīst un jāuz­sver,
ka latvju tautas dvēsele bijusi
īsti reliģioza. Tas redzams arī no tā, sargs jautājis, vai viņll saģērbies,
ka ne vien tādi daži dziesmu pan- Goppers atbildējis: „Laika diezgan,
tiņi, kā nupat minētie, atrodami mū- es ceru drīz būt gatavs," piegājis pie
su tautdziesmās, bet, dižo painu krā- sava kameras biedra kapt. K., spiedis
jumu caurskatot, saskaitāmi ap 5000 tā roku un sacījis: „Ja paliec starp
pantiņi, kuros Dievs pieminēts vis- dzīvajiem, tad neaizmirsti pienāku-visādos
dzīves apstākļos. Visa senču mu, ko tev uzliek tēvzeme. Lai ne-dzīve
bijusi vienota ar Dievu. Tas viens upuris nav par lielu, ko tu spē-saskan
ar interesantu teiku, kas mums tu nest savai tautai un Latvijai. Reiz
uzglabājusies no mūsu senčiem par cilvēces un Dieva priekšā slepkavām
pirmradītiem cilvēkiem. Kad Dievs būs jādod norēķini par viņu upu-bija
radījis visus dzīvniekus un arī ŗiem."
cilvēkus, tad ļaunais gars daudzus Sargs vēlreiz atrāvis durvis un, re-dzīvniekus
padarījis ļaunus, plēsīgus dzēdams, ka ģenerālis vēl arvien
un ar to sev piederīgus, Pēc tam ģērbjas, uzkliedzis: „Cik Ilgi man uz
tas sācis arī cilvēkus musināt uz lau- nelieti būs jāgaida?" Ģen. Goppers
nu un ar to sev piesavināt Bet tie gribējis ko iebilst, bet saņēmis no
nav viņam klausījuši. Tad Dievs sa- sarga vairākus sitienus sejā un nosll-cījis:
Es cilvēkiem esmu brīvību de- dējis uz grīdas- Arī tad sargs nav mi-vis,
lai tie paši parāda, kam viņi grib tējies, bet spārdījis viņu kājām un
klausīt un piederēt. Iesim viņiem ņirgājies: „Celies, ģenerāli, ko vār-priekšā
un sauksim: nāciet man līdzi ļ ties kā suns pie manām kājām, diez-
Kuŗam viņi klausīs un līdzi ies, lai gan savā dzīvē esi slepkavojis mūsu
viņi tam pieder. Velns pirmais gājis biedrus, tagad kārta pienākusi tev
priekšā, saukdams: nākait, nākait pašam."
man līdzi! Bet cilvēki nav viņam Taču arī tas nav salauzis vecā virs-klausījuši
un nav līdzi gājuši. Bet ni^ka stāju. Pieceldamies un iedams
tikko Dievs saucis: nākait man līdzi, uz durvīm, viņš vēlreiz atgriezies un
tad cilvēki tūlīt gājuši Dievam līdzi teicis: „Ar labu nakti, dēli, sveici-un
skaitījušies kā Dievam piederīgi, niet manu tautu un tēvzemi, un lai
Tāpēc mūsu senči dzīvojuši ka Dieva Dievs stāv jums klāt un palīdz sa-patvērumā,
piem., t- dz. Nu, Dieviņi, gaidīt brīvības dienu."
Tavā vaļā, nu Tavā rociņā. Dievu viņi Goppers, aizejot no kameras savā
uzskatīja līdzīgu debesīm kā visur pēdējā drūmajā nāves ceļā, pēc pa-klātesošu,
bet zemi kā visur klāteso- Hkušo kameras biedru atstāstījuma
šu māti un sevi kā Debesu tēva un otrā dienā, esot izskatījies tik stalts
zemesmates bērnus. un kareivisks, kāds varētu būt bijis
No tā saprotams senču optimisms, savos jaunības gados. Ar paceltu
viņu dziņa uz labu un skaistu. To pie- galvu viņš atstājis kameru, lai varbūt
rāda daudzie sinonimie vārdi mūsu jau pēc pusstundas izcīnītu savu pē-valodā:
labs, lāgs, krietns, brašs, dējo c ī ņ u . ..
brangs, skaists, daiļš, jauks, košs, gogad, kad lielajam latviešu tau-grezns,
krasņs, ražens. Vācu valodā tas dēlam būtu piepildījušies mūža
tikai gut un brav. krievu dobrij un 75 gadi, lai ikviens atskatāmies uz
horosij, bat. bonus, grieķ- agatos. viņa lielo personību un lai atcera-
Skaists vāciski ir tikai viens ~ mies, kādu lielu sava mūža mantoju-schoen,
tas pats no schemen, spidet.jo mu viņš, nāvē aiziedams, atstājis lat-otrs
vārds huebsch no hoefisch nozi- viešu tautai. Daudzas drūmas, bet rei-me
ka pie galma, un trešais schmuck h ē arī ticības, cīņas un varonības p i l -
ir pušķots. Krievu krasivij nozīmē nas lappuses Goppers ar savām asi-krasains.
un prekrasnij ~ ļoti sar- nīm ierakstījis Utvjjas vēsturē. Un
kans Sevišķa ļaunuma nosaukuma pats Dievs bija lēmis, lai Goppera
musu senčiem nav bijis, to apzīmē- mirstīgās atliekas atdusētos dzimtajā
juši vienkārši ar negāciju nelabs, zemē, par kuru viņš reiz cīnījies- Ne-
Vārds ļauns agrāk nozīmējis brīvs, kam citam Goppers savā dzīvē nav
bet ordeņa laikā tas pārvērsts ne- spējis vairāk piederēt kā savai tēv-laba
nozīme Grēks nav latvisks zemei un tautai. Miera pilnu dusu
vārds, bet Iidz ar kristīgo ticību pār- dzimtenes smiltājā Tev, sirmais jau-nacis
no krievu valodas. Vācu valo- natnes audzinātāj, lielais mocekli un
dā ļaunuma nosaukumu ļoti daudz: leģendārais karavīrs'
Suende, Uebel, Graeuel, boese, . V Ozoliņš
schlecht, schlimm- I 1951. g. ^^^m Bradfordi.
: • •: v -••1
m
P
t i i l
i- ' / . •
•:• - • v'^ jf -i.
mmm mi
I
I