Bavarijas Latviesu vestnesis, June 22, 1949

              Tre§di.&n, 1949. g. 22, jtuuji
i' • t; •• -i
iii • 't
1-1
Baltieša ieceļotāji...
(īvsptD^imns no g. IppJ
devumiem uzņēmumu dibināSanal
un atjaunošanai formāli ir tiesīķas
arf DP, bet {^ktiski viņi tās nevar
Izmantot, jo bankas prasa pierādīt
uzļCmunm stivoldi 1940. gadā, ko
DP, protams, nevar.
Kldi lietuvieiu redaktors vēlē­jās
tinfit, vai IRO nevar atvieglot
DP statusa atgOSanu tiem bēgļiem,
kas darba nepiemērotības vai bez­darba
dēļ atgriežas no darbiem Beļ­ģijā
un gribētu meklēt Jaunas izce-
Jdana) iesi^ias. Mr. Reiners no-rāa)
8»'k« automātiski piešķirt Šā­dām
personām no Jauna DP statusu
nav lejams, bet katrs gadījums
Jāldķlŗ Individuāli kontrolcentros.
Uguma noraidīšanas gadījumā ie-ipējama
pārsūdzība 2enēvā. Vls-jAr,
m Beļģiju darbos aizbrauku-
Ii0 ibikatāmi par izvietotiem, un
IHO nevar ilnf virzienā varbflt
aUM tik tllu. ka ikviens DP, kas
pi0 fada vai diviem sadomās, pie­mēram,
atgriezties no ASV Eiropā,
uz mo rēķina varētu izceļot otr-relsi
iriemfoam uz Austrāliju* Tādā
gadfjumā IRO pārvērstos par lie­lāko
tCMsma biioju pasaulē;
Kāds baltkrievu redaktors žē­loja^
ka viņa tautieSiem Amerikā
gandrig nav radbi un tuvinieku, tā- aIzredzēs iegOt afidēvitus un iz-i
ļoti niec!^, un tautieSi zaudē
oarfbas, veltl^ gaidot uz.baznīcu
oi^anizfldju ^vojumiem. Uz to
informācijai daļai vadītāji Reiners
parioddroja, ka pēdējā 4aikā balt-mml
Izceļolanas ziņā Ir jau līdzīgi
ar citām tautībām. Savā laikā, sā­koties
izceļolanas progratnmai, bija
novērojams liels poļu pārsvars, bet
pēdējā laikā stipri pieaugusi baltie-itt
izeeļoiana uz ASV. Tā ka paSi
immigrantt galvojuņius dot nevar,
tad tas* acīm redzot, izskaidrojams
ar labo iespaidu, kādu baltieši at-itāJuAi
8av. Valstīs. Amerikāņi, kam
vajMlzlgs darba spēks, piem., novē­ro,
ka viņu apkārtnē ļoti labi strād­nieki
Ir Igauņi vai latvieSi, un tā­dēļ
ari savus galvojumus izsūta v i - Sm Jau no prakses pazīstamu tau-btt
DP. Sis Jautājums visumā nav
atkarīgs no IRO, bet no galvojumu
devējiem un DP komisijas Vašing­tonā,
Daii dti DP žurnālistu Jautājumi
dcāra nepilnības un trūkumus izce-btāju
medicīniskajā aprūpē uz ku­ģiem,
nometņu pārvietošanas, skolu
un disir lietas. Kāds no žumāli-
: itiem minēja gadījumu ar Jaunu iz«
ceļd^u''pāri no Regensburgas. Kad
abi vecāki uz kuģa reizē saslimuši,
viņu mazais bērns vairākas dienas
piOicIs pUnlgi bez aprūpes, līdz ve-i
cāki atveseļojušies. Tāpat dzirdētas
citai sūdzības par trūkumiem IHO
ierēdņu darbībā uz kuģiem.
Ari IRO daudzos gadījumos nav
apmierināta ar savu ierēdņu darbī­bu,
paskaidroja aprūpes daļas vadī­tājs
Braudijs, un tādēļ tiem pat ie­kārto
īpašu skolu. Vairums izceļo­tāju
sūdzību gan vienā vai otrā
veidā parasti saistītas ar norīkoša­nu
darbos uz kuģiem, bet no tā iz­bēgt
nevar, Ja negrib katra kuģa
uzņemamo emigrantu skaitu sama-ilnāt
par vairākiem simtiem. Iz­ceļotājiem
tāpēc. Jau kāpjot uz ku­ģa.
Jāparaksta solījums neatrauties
no norīkojumiem darbā. Informāci­jas
daļas vadītājs Reiners aicināja
katrā gadījumā iesniegt IRO sūdzī­bas
par konkrētiem faktiem.
Adoptēto bērnu izceļošanas Jau­tājumā
Mr. Reiners paskaidroja, ka
pašreizējais ASV likums, diemžēl,
ļauj izceļojot ņemt līdzi tikai emi-l^
antu īstos bērnus, bet adoptētiem
bērniem vajadzīgs atsevišķs galvo­jums.
Patlaban izstrādā jaunu l i ­kumprojektu,
kas paredz izceļotāju
ģimenēs ieskaitīt ari pabērnus,
adoptētos un citus likumīgā kārtā
ģinmnē uzņemtos bērnus. Ja šo l i ­kumprojektu
pieņems, līdzšinējās
grūtības izbeigsies.
Lai nometņu pārvietošanā iespē­jami
varētu saudzēt DP skolu in­terese^
IRO atkārtoti aicina na­cionālās
komitejas laikus norādīt uz
konkrētiem gadījumiem un izteikt
vēlējumus, lai IRO nometņu pār­kārtošanas
prbgrammu varētu pie­mēroti
koordinēt.
Kalmiku žurnālistu pārstāvis vē­lējās
zināt, kādēļ likums neļauj kal-mikiem
ieceļot ASV, un piemēro vi­ņiem
ierobežojumus, kādi paredzēti
dzeltenajai rasei, kaut gan kalmi-kiem
ar ķiniešiem un japāņiem ne­esot
nekā kopēja. Atbilde uz to bi­ja,
ka IRO šajā jautājumā līdzēt
nevar, jo to nosaka ASV likumi.
Tie gan pieņemti jau pirms vairāk
desmit gadiem, bet otrais pasaules
kari ar Pēri Harburu nav spējis se-
I v i ^ veicināt šādas rasiskas diskri-ļ
ininfidjas izbeigšanu.
ļ ' Beidzot DP makšķernieku ieprie­cināšanai
IRO pārstāvis vēl paziņo­ja,
ka tagad saņemta galīga atbilde
vairākkārt cilātajā makšķernieku
atļauju lietā: tās DP izsniedzamas
IMur to pašu maksu kā vācu iedzīvo­tājiem
un likuma noteikumi, kas
runā pretim vāciešu un DP vienlī-dzl^
m tiesībām, piemēroti koriģē­jami
M. C
Dažas piezīmes par ASV ikdienu
Ja kāds, šurp braukdams, domātu,
ka Amerika joprojām ir zeme, kur,
kā saka, piens un medus tek, tad tā
būs vislielākā vilšanās. Sen vairs
nav tā, ka, maz strādājot, te daudz
varētu pelnīt. Ari pašam kaut ko
iesākt, liekas, būs diezgan pagrūti,
jo tirdzniecība un rūpniecība atro­das
lielo sabiedrību rokās, ar kurām
konkurēt nez vai būs pa spēkam.
Protams, uzņēmīgs dlvēks vienmēr
atradīs izeju. Kā visur, tā ari še ir
izredzes lauksaimniecībā. Kaut ari
še,. Vašingtonas apkārtnē, nav īstais
ASV lauksaimniecības rajons, lauki
stāv nestrādāti, visai bidU pie pa­gājušā
gada zāļu atlieku apņemtām
ēkām redzami uzraksti, ka šīs saim­niecības
pārdodamas. Parasti tās
nav strādātas jau trīs vai četrus
gadus. Zeme, kā gar visu Atlantika
piekrasti, samērā auglīga. No šejie­niešu
izteicieniem varētu secināt, ka
lauku darbs neatmaksājas. — Darba
spēka neesot un tas ļoti dārgs.
Te ir kāda savāda parādība. Zem­nieks
par saviem ražojumiem saņem
mazāko daļu, bet pārējais paliek
dažādo starpnieku kabatās. Liktos,
ka šādos apstākļos pārtikas līdzek­ļiem
vajadzētu būt lētiem, bet tā
nav. Tie samērā ar dtām precēm ir
dārgi, sevišķi maize. Rudzu maizes
te nepazīst, ir tikai baltmaize un,
jo rupjāk malta, jo dārgāka. Pie
mums bija otrādi. Mūsu tautieši,
kas dzīvo pilsētā, saka, ka uzturam
ik personai vajaga vienu dolāru
dienā. Uz laukiem, protams, šie
rēķini ir drusku citādi, kaut gan tā­das
saimniecības te nav, kas pati
ražotu visu uzturam' nepieciešamo.
Neskatoties uz visām grūtībām,
Amerikas lauksaimnieks mīl ērii un
labi iekārtoties. Viņu dzīvojamās
mājas ērtību ziņā nav sliktākas^ kā
pilsētā. Visur nepārtraukti silts un
auksts ūdens, telpas glīti mēbelētas.
Pati par sevi saprotama lieta, kar
katram saimniekam ir ari savs
limuzīns. Ar to viņš brauc pat tīru­mā.
Bet tās zemes mīlestības, kāda
bija latviešu zemniekam, te nejūt.
Nav nekas sevišķs, ja vēl šogad ne­pļauts
rēgojas pagājušā gada ābo­liņa
lauks. So Jautājumu atrisina
vienkārši. Pieliek uguni un saka, ka
tiek mēslota zeme.
Šosejas, it sevišķi svētdienās, pil­nas
automašīnām. Nelaimes gadī­jumi
ļoti bieži. Statistika rāda, ka
autokatastrofās Sav. valstīs katru
minūti tiek nonāvēts viens cilvēks.
Amerikāņi ir dievticīgi, vai vis­maz
tādi izliekas. Svētdienās baz­nīcas
ir pārpildītas, pie kam diev­kalpojumi
notiek vairākas reizes
dienā. Gandrīz tas jau pieder pie
labā toņa, ka svētdienas rītā brauc
uz baznīcu. Vašingtonā ir arī ev.-
lut. draudze, kuras mācītājs Dr.
Blackvelders pirms pāris dienām
bija ieradies arī mūs apciemot. Ļoti
sirsnīgs un patīkams. Dzīvi intere­sējās
par Latviju, latviešu valodu,
mūsu baznīcu un tās iekārtu. Bija
patīkami pārsteigts, kad uzdāvinā­jām
Andreja Egliša kantāti „Dievs,
Tava zeme deg" angļu valodā.
Amerikā, kā zināms, baznīca no
valsts ir šķirta, tāpēc arī šejienes
skolās nav ticības mācības. So robu
aizpilda tā saucamās^ svētdienas
skolas. Tādas ik svētdienas pieaugu­šiem
pirms dievkalpojuma notiek
baznīcās.
ASV galvaspilsētā, kā jau zināms,
nav ne operas, ne teātra. Ir gan
Ameiikāpu kaprālim nepatīk
ASV DP politika
New York Herald Tribune (15.6.)
apraksta gadījumu, kur kāds ame­rikāņu
kaprālis sašutumā par savas
valdības politiku DP lietās vispirms
dezertējis un tad izteicis vēlēšanos
izstāties no ASV pavalstniecības. 21
gadu vecais Džons Kūpers paskaid­rojis,
ka amerikāņu armijas rīcība
okupētajā Vādjā tieši apdraudot
viņa dzimteni. Viņš esot pārliednā-jies,
ka amerikāņu militāro iestāžu
darbinieki «apzināti atbalstot tādu
DP ieceļošanu Amerikā, kas bijuši
vācu SS vienību virsnieki un preto­joties
šo nevēlamo immigrantu at­maskošanai.
Armijas iekārtā viņam
vispār daud^ kas nepatīkot. Viņš
sašutis ari par to, ka priekšniecība
liegusi viņam precēt paša izvēlēto
saderināto, kādu Kēti Meningu. bet
vislielākās dusmas viņā radījuši DP,
kupi vidū viņš personīgi varot uz­rādīt
daudzus augstākus SS virsnie­kus.
Viņš kopā ar Miss Meningu, kas
1945, un 1946. g. strādājusi UNRRAs
nometnēs, veltīgi ierosinājis daudzu
Austrumeiropas DP vajāšanu. Visas
viņu pūles palikušas veltīgas, kaut
gan viņiem bijuši šo DP fotouzņē­mumi
SS uniformās. Miss Meninga
stāstījusi, ka viņa ieguvusi šos uz­ņēmumus
kādas militārās policijas
akdjas laikā Ganghofersiedlungas
nometnē pie Regensburgas 1946. g.
simfoniskais orķestris, bet ari tas
darbojas tikai sešus mēnešus. Se
muzicē ari latviešu vijolnieks
Zīvērts, kas ieradies ASV pirms
kāda gada. Viena no dzīvāk apmek­lētajām
vietām svētdienās Vašing­tonā
ir zooloģiskais dānss, kur sa­plūst
ļaudis ne tikai no pilsētas, bet
ari pat no citiem Statiem, Dārza
platība ir milzīga, un vajadzīga
gandrīz vesela diena, lai to kaut cik
apskatītu. Sevišķi bagātīga čūsku
un dažādu Jūras dzīvnieku kollek-dja.
Iekārtojuma ziņā mūsu Rīgas
zooloģiskais dārzs varētu denīgi sa­censties.
Katrā ziņā Jau mūsu dārzs
bija tīrāks. Te dārza rajonā ameri­kāņu
ģimenes sauļojas, ietur pus­dienu
maltītes un, kā tas Se parasts,
aizejot, atstāj veselas papīru kau­dzes.
Amerikāņu mīl glaimot. Eitopas
dlvēkam Sis saldums bieži derdzas,
jo tas ir neīsts, tā ir tikai forma.
Nevarētu teikt, ka amerikāņiem
vienmēr varētu ari uzticēties. Bieži
savas solījumus nākamajā dienā
viņi Jau aizmirsuši Protams, ir ari
iiņēmumi.
Runājot par DP atalgojumiem,
jāpiezīmē, ka visiunā tomēr ir algu
atšķirība, lai gan vispār te uzsver,
ka DP maksās tādas pašas algas kā
Šejienes strādniekiem. DP laukstrād­niekam
atalgojums ir zemāks ndcfi
pašu strādniekiem
Visbddzot daži vārdi par latvie­šiem
Vašingtonā. Gandrīz vai katru
nedēļu ari te ierodas kāda latviešu
ģimena. 7. jūnijā notika latviešu
pilnsapulce, kur izvēlēja Vašingto­nas
latviešu biedrības pirmo valdi,
kaj darbosies līdz septembrim. Par
biedrības priekšnieku izraudzīts Rū­dolfs
Smits. Sai pašā sanāksmē, do­mājot
par latviskās dvēseles sagla­bāšanu
svešumā, nolēma dibināt lat-vleSu
bibliotēku Vašingtonā. Pirm­sākumam
katrs latvietis bibliotēkas
vajadzībām ziedos vienu latviešu
grāmatu. Līdz ar to sanāks jau vai­rāk
par simtu grāmatu. Bez tam
nolēma lūgt latviešu izdevniecības
Vādjā neatteikties no katra izdevu­ma
nodot pa grāmatai arī latviskā
gara krātuvei Vašingtonā. Tāpat te
palīdzīga varētu būt LNP, kas jau
vāc grāmatas latviešu blblotēkām
ārzemēs. Jācer, ka šis darbs sekmē­sies,
būs atbalsts, un Vašingtonā ar
l^iku būs bagātīga latviešu vārda
krātuve.' Ev. Freivalds.
V i n d ž ī n i j ā , jūnijā.
i i i i a i a i i i i i i i i i i i i i i i a i i i i i i i B i i i i i i i i i i i i i i i ii
Raibā pasaule
Itāliete Anna GasColo Terni pilsētā
pagājušā pLnndienā dzemdējusi trini-
Sus — veselīgais zēnus. Annai jau ir
viena meita un divi puikas — dvīņi.
Laimīgais tēvs Vltorlo par Sāda veida
pieaugiunu tomēr visai noskumis, jo:
„papriek3 bija viens, tad nāca divi, ta«
gad trfs. Kas zina, cik bOs nākam-reiz!
Es neparedzu neko labut"
Paifzes konference no^bllizējusl au-togrammu
cenas. Vienu Vifilnskl paS-relz
maina pret vienu Bēvlnu, bet Sa­mani
un Eče^nl pret Vifiinskl Jādod
tiis, jo francūzis un amerikānis savas
autogrammas izdala labprāt, bet no VI-Siiiska
tās iegūt ir visai grūti.
Attsirumjoslas anekdoti
Tris viri sēž austrumjoslas vilciena
nodalījumā. Visi klusē. Paiet piecpad­smiti
minūtes, pusstunda, tad viens
smagi nopūSas, otrs viņu paslepus uz­lūko
un klusēdams nospļaujas.
,.Bet, mani kungi." pusbalsī saka tre-
§als, „izbelgslm taču to politizSSanur'
liSED dižvīri VUhelms Pīks un Oto
Grotevols brauc limuzīnā pa Drezdenes
ielām To 1 malās „pavlsam neJauSi" sa­lasījusies
lieU ļaužu bari, kas viņiem
spontāni uzgavilē: „Lai dzīvo Pīks! lai
d^Ivo Grotevols!" Grotevols. par Sādu
tautas sirsnību dziļi saviļņots, jautā:
„Ko mums vajadzētu darit, Oto, lai Sle
ļautiņi reiz varētu ari no visas tiesas
priecāties?'V To dzirdējis, Šoferis pagriež
galvu un bijīgi prasa: „Biedri, vai man
jābrauc Elbā?"
ROMĀNA FRAGMENTS
Alfrēds pzijums
Vinstona Cerčila meita Zara ir Ang­lijā
pazīstama kinoaktrise. Pirms
stāšanās kameras priekšā Zara Cer-čile
pielaiko pati mākslīgas skropstas
(Beigas).
„Stāt!" vada dienlnieks nelabi ie­kliedzas.
Puiši izstiepjas, nepaspēdami ne
nažus, ne ga}as gabalus izmest no
rokām. Vada seržanta vecāka viet­nieks
Baigais 2ani9 ar bālu seju
raugās grīdā, it kā viņa ķermeni
būtu kontuzējusi ienaidnieka gra­nāta.
Pirmais attopjas frontes teātra
aktieris Gvido. Žigli pārlēkdams
pār gaļas gabaliem un veikli sasiz­dams
papēžus, viņš pārgriež savus
komiskos žokļus neticamā nopietnī­bā
un ziņo dežuranta vietā: JPuIk-veža
kungs, cetmrtās rotas pirmajā
vadā sevišķu notikumu nav, izņe­mot
to, ka šovakar krēslai meto-
Itles kareivis Mietiu'is, sajozdams
mežā vēdersiksnu, pamanīja eglī­tēs
milzīgu zvēru ar atņirgtiem zo­biem.
Būdams apķērīgs im labas
stājas kareivis, viņš ar kailām ro­kām
uzsāka varonīgu cīijiu. Pir­majā
gājienā, aiz stratēģiskiem ie­mesliem,
viņš uzrāpās kokā, lai iz­pētītu
ienaidnieka nodomus un kau­jas
spējas. Pulkveža kungs, Sis
plēsoņa ar šķībajām, spalvās ie­augušajām
acīm un atņirgtajiem
ill^em bija jau saplosījis neskai­tāmas
dzīvības, un šovakar tas za­gās
mūsu nometnes tuvumā, lai
pārsteigtu un iznīcinātu jūsu neap­bruņotos,
badā pamirušos karavīrus.
Bet mūsu grenadieru rindās pats
labais Liktenis sūtījis krietno kara
kalpu Mieturi, viņš kokā sēdēdams
pārdomāja stāvokli, un izdevīgā
brīdī metās nezvēram^ uz skausta.
Viņš ieķērās nošļukušajās ausīs, ar
papēžiem kutinādams vēderu, auļo­ja
pa biezokni kā pats Skoboļevs.
Zvērs rēkdams un purinādamies at­tīstīja
arvien lielāku ātrumu, bet
Mieturis prata veikli savu dzīvo iz­nīcinātāju
vadīt, viņā arvien notē­mēja
priekšgalu pret resnākiem ko­kiem.
Kaut varonīgais kareivis
stipri cieta no straujās inerces spē­ka,
taču viņš trieca atkal un atkal
cieto nezvēra pieri pret egļu stum­briem:
Pēc desmitkārtīgiem belzie­niem
ienaidnieks stipri noasiņoja,
līdz galīgi apdullis nogāzās izkārpī­tajās
sūnās. Kad uzvarētājs uzlika
kāju uz pieveiktā pretinieka skau­sta,
viņš pamanīja, ka nogāzis sir­mu
meža kuili, tik vecu un nejau­ku,
ka viņš gribēja ar riebumu no­vērsties
no viņa spalvainā puma.
Bet latviešu karavīra goda prāts
neļauj pamest kraukļu barībai pat
visneģēlīgākā ienaidnieka miesas.
Tādēļ pēc izsmeļoša ziņojuma sava
vada seržantam, mēs kritušo atstie­pām
uz telti, ^ai tiesnešu, ķīmiķu un
dzejnieku klātbūtnē to izmeklētu.
Tagad esam darbu beiguši un va­ram
ziņot, pulkveža kungs, ka zem
spalvainās ādas esam atraduši arī
vērtīgas sastāvdaļas. — Vai drīkstu
lūgt nogaršot, pulkveža kungs?" —
Un Gvido veikli pasniedz bataljona
komandierim baltu šķīvi ar sacep­tām
meža cūkas nierēm
Noguris no garā ziņojuma, pulk­vedis
nespēj paplēst lūpas ierasta­jiem
lamu vārdiem, viņa izsalkuša­jos
zobos sadrūp mīkstās, garšīgās
nieres.
Tikai labi paēdis viņš īsti apjēdz,
kas noticis. Bet dīvainā kārtā viņš
nespēj šovakar trakot, viņš it kā
sakaunas un meklē durvis. Vienīgi
pie sliekšņa viņš vēl atgriežas.
„Kaulus aprakt! Pa tumsu, lai
citi neredz! Un ja es kādu ķeršu
mežā medījot, uz vietas iedzīšu ze­mē!"
Bet pulkveža balss šovakar
nedārd kā pērkons, tā noducina kl
pēc Izlijušā, pamalē nogrimuša lie­tus
gaisa.
Pēc ilgstoša klusuma brīža, Mie,
turis cerību pilnā balsī norūc: īPa,
ēdis cilvēks ari^len ir miermīirgāki
un kaut tas būtu pats bataljona^
mandierls."
Tomēr ne malu mednieka sprie^
dums, ne Gvido karātavu humon
nespēj puišus nomierināt. Kas IIML
ko Klijāns tagad savā teltī domM
Varbūt viņš sagrūdis viņus vitui
uz divām nedēļām bunkurā, varbttt
nodos vācu kara tiesai Un plitni
vada puiši aizmiga ar pihām ml«
gām, bet ar rūgtu garšu kaklā.
Tiešām, citu rītu bataljona * ko*
mandierls jau kliedz pirms griv.
rači stājušies darba ierindā. DobjL
pērkoņbargā balss vispirms ledu-nas
lejā pie piimās rotas, tad tuvo­jas
arvien augittāk kā briestoša
gaisa duclnāšana, līdz beidzot spM
un graujoši nodārd pie cjeturtls re.
tas telts.
„Virsseržantl Kur ir vlrsseržantīT*
„Es, pulkveža kungs!" bailīgi it»
saucas sīka, aizsmakusi balss.
„Vai Jūs gulējāt, ko? No kuriemi
jūs esat izlīdis? Kādi jūsu matīt
Pogu aiztaisīt, teļš!**
„Klau8os, pulkveža kungs!"
Vada puiši izmisumā aiztura tipu
„Val Jūs zlnat ka svētki nāk fih
sū?" pulkvedis kliedz tālāk. ,.Asto^
padsmitais novembris pie vfiitieiB,
bet te izskatās kā laidarā) Vai Is
ir teļu aploks, vai karavīru mītnei?
Vai tāda izskatās latviešu sēta?
Notīrīt, uzkopt, apkārtni savērt
kārtībā! Kas nevar cauro biklu
iet uz mežu, tos likt tepat pie da^
ba! Lai negudro muļķības, lai ap.
kopj paši savu durvju priekšu!'*
„Klau8os, pulkveža kimgs!"
„Un pirmā vada slaisti par daudi
saspiesti! Naktīs pietrūkst gaiia,
murgo un dienās žāvājas! Tos spil*
vas kātu grauzējus likt atsevišķi
teltī, visu žurnāla bandu! To geŗo
bezbiksl Gvido aiztriekt pirmo, Isl
viņš te nesmīdina nopietnus dlvS-kus!
Arī to tiesnesi, kas rīmes tai­sa,
aizdzīt līdzi, un Hauku un Ska­ru,
visus no vietas! Lai viņi tur
taisa savu žurnālu un neslaistās ba
darba citu acu priekšā. Arī Zvaig­zni
neaizmirstiet aiztriekt līdzi, hl
viņš tur dzejo vīrišķīgāk, lai ne-ņaud
par savām birztalām, bet lai
tēmē uz to pusi cīņas saucienuif
Sapratāt?"
«Saprotu, puUcveža kungs!"
„Lal viņi izvācas jau šodien! Ci­tādi
es viņus visus velnus zemē le- ,
triekšu!"
„Klausos, pulkveža kungs!" al^
smakušais vlrsseržants tikko paver
lūpas.
Un negaiss ir pāri Bataljona ko­mandiera
balss pamazām attālinās,
norimst un beidzot izgaist pavisam
pie virsnieku telts kā izlijis negai­sa
mākonis.
GLUZl TUK3A KARIETE...
Kad Vinstons Cerčils pagājušā va­sarā
viesojās pie saviem draugiem
Rlvjērā, viņam bija smalki jāiz­stāsta
troņmantinleces Elizabetes
kāzu norise. Cik vien varēdams at­cerēties,
Cerčils arī noskaitīja visas
karietes, kas piebraukušas pie Be-kinghemas
pils un nosauca (ievēro­jamo
vīru vārdus, kas no tām iz­kāpuši.
„Un tad," viņš teica, «pie­brauca
gluži tukša kariete. No tās
izkāpa ministru prezidents Etlijs."
Izejot cauri skābaržu meža sma­gajai
krēslai, var nokļūt līksma za­ļuma
dzirkstošā pļavā.
Zāle te aug gara, sulīga un klusa,
un tā liecas tikai aiz sava smaguma,
jo vējš ir aizķēries koku kuplajos
kroņos.
Ja nebaidās saimnieka bargā ska­ta,
— tas šim vientulīgajam nostū­rim
parasti slīd pāri, — tad var at­laisties
zāles maigajā gultā un pa­zust
uz brīdi pasaules acīm. Gulē­tājs
var būt drošs: viņu sarga za­ļais
dzīvības un klusuma valnis.
Aiz tā viņš var mazliet aizmigt, ja
viņš Ir par maz gulējis, viņš var arī
ļauties domām, ja viņš ir nemierīgs,
bet, ja viņš ir laimīgs, viņš var šai
smaržīgajā un apklusušajā zālē,
kurā tomēr sit tūkstoš dažādu dzī­vības
pukstu, daudz sapņot.
Cilvēks gan parasti negrib atzīt,
ka viņš ir laimīgs; viņš tikai atce­ras,
ka ir bijis laimīgs. Kādreiz. Bet
arī tas ir iemesls sapņiem.
Taču bez kāda iemesla tiek sap­ņots,
ja šajā pļavā iemaldās tāda
pusplaukusi pusaudze rožainā tērpā
un iekrīt mirdzošajā zālē kā sārts
mākonis. Tad noslēpumainajā de­besu
pļavā slidoSie baltie apstājas
un brīnās par savu daiļo pusmāsu,
un zāle pieliecas viņai tuvāk, un
smilgas sausi čukst: — Sapnis —.
Jā, tā tas droši Ir. ;
Bet tagad cauri mežam, kuram
pleplacis zaļais pļavas ieloks, Jāiet
Jāņu zālēs; un Jāņu zāļu te ir daudz.
Pīpenes te zied veseliem pulkiem,
lauku pulksteniši zilo, smaržo ma­daras,
kurās turas raganu vēmekļii
tvikst sarkanais āboliņš, tvart kume­lītes,
liesmo ugunīgā zirgu skābene,
dvašo ķimenes un suņu burkžķi, un
dreb smilgas, starp kurām ieķēries
zarainais ^ dedestiņš. Smilgas te ir
visādas: skaraina:?, bārkstainas, pu­tekļainiem
cekuliņiem, spīdošām po­gaļām,
vienkārši — visādas. Un vi­sas
tās der j āņu zālēm.
Kad Jāņu zāļu lasītājs noliec^
pie baltā āboliņa zemā un pazemīgā
kausa, pāri zaļajai sienai no meža
takas pārsitas balsis. Jā, balsis te
dažu labu reizi Viar sadzirdēt
Reizēm šurp atvilņo tikai skaņas;
vārdus dzird tik£ii tas viens, kam
tie teikti
iļSlielitfa
Ar Latvlļ
KttnttblJlilg
ļļļļļo īledoJuBl 74
j ii» ikaiti
I^Tnlila ia8teņa i iSir^ biedrība
ļJ?Laiav6Kts IM,
||Ŗ It Zarlļl uil
turpmSk
iMch nolemts rīkc
liHttl Jšņu svētk
lilalrlba paSlaik ie
|L 0 vairākām rad
Li^r panākt lu
pirraidījumusJ
ļktt gadu dzlesmi
9ļu dienas gaidī(
Xtt ata&ca Jāņu *
kl dziesmiņas jāizļ
n M vara bi
staba galiņā,
i sanāca J ā ņa
Āioailņu maliņai
bitos Jāņus ielīj
iliu paSu ciema
Hnnie gani, pēc
Vlsupk jaunas mel
Ugo saule, līgo bit|
h lielo tirumiņu:
Saule sienu kaltēdi
Bite sledus meklē(
Viias bija Jāņuzāh
h pliic Jāņu vak(
Vili bija Jāņabērnl]
lu atnāca ligodai
Ubvakari, Jāņu ...
W gaidīji Jāņabēr
ftjatonl nomirkuL
'ķiizSles lasldan^
pa bija jāņuzāle,
Ko plūc Jāņu vak
*tolt€, papardii
8 « N i B āboliņš.
1^ Jfolti, melni
m manus tīrua
^ ^nes, izmin
aug tira labiL
SfF^b baltas viļ
^dzen aitas pie/
iL^ssiam vien
Staklē kāds
I ti^^J&a un ērcif
" ttt I 5> Pukoja,
te',"""*
^Wf^ Sirdis.
(ir ail
ļaud]
4t