Bavarijas Latviesu vestnesis, December 30, 1949

              1940. g. to. decembiT.
A .
mOcmOKS PATEICAS
mUASmS NAV K U L -
imiDBAS.
ku£f< Spgad mežrūpnie-direktoru
vietnieku
I» 0 I I t i i kā 1 a m darbanu
Ir Eeriembļovs, kas ar
!jtt orgioiizē sarkanos
$ avizļ^ un goda dē-udnlstra
A. Kukai-jpar
naudas Jrefotmu un
lāmt Lalvt]ai iedzi-
S^l^sUsM v a i r ^ nekā
„ Jf 1ix»ttditorelM^ IzrtrU^
cukuru 2 rebes, vilnas
par 12<^/s, kol^tlnas au-ādas
aiiavuft 61Vs,
K a c l b a t (7) viOŗāk
«riiM* Pedējoi 2 ^ o s at*
, Ifte^snia^as uzņēmumi
^ l ^ m t ā d ī t a s pirmās
un ledus skapjL
p^||^ ne-pmlbaa
un nav
tirdzniecību.
pat kā»
nlt ktvidili bet re-
;f9 aptur .tin^^^^^^
It kā teicis, Tf«
lem esot l i d m a SN
ylņi divas reizes dienā sa-jgaldltnā
laika ^ l u m u i.
pagasti darba ļaudis
ka ielpvas 1 skolas
SskU. strādājusi k o p ! -
kairļ^ipelu un cukurbleiu
,&ģii&§ vltur nodibinātas
psitejat Staļina dzlmSa-
, „ svlnēSanai. 11. skolas
\i lidite Cikuie; saka: mans
^mā^u prlekSmets |r krie-ladagusles
socifilistidcāisa-
1 ^ godu Staļina 70 ga-iVenjtspiO
8^ stundās izkŗaii-
M o m Oaugsivplls apriņķi
(ttl dilvi un darbiem stāsta
(tatort, V ^ t s p l l i apr. — 200.
I}.'Z^miiānu stacijas pār-
* w autodidakts — pagata-ļlMO*
Sliļbia bareljefu»
^nodots Siguldas mSiļfe-
^iSsas aprii;^a kolhozos par
i^m audzS 75o/o sugas 16-
)lķloras instltata darbinieki
Bt^lnu vitus -pieejamos
^ i d nodibtUātt :slē«le-i
t i ^ Agrāk - l a -
vtri^lr sievietes
tagad ŗimā art šle-kolhožā
priekļSsāde
iģer$i grimatvede Elza
^Jftāikasta orgaiil-iAlme
Miķelsbnt, pagasta
^ 'SdoŗļStāre^ V^^ Bāze,
tenās avīze saucās Darba
lagad tai^^^^^^^^ p e,m § r o -
io|a\;^tns Kolhoza balss,
rattāk heU 04Vo no v visām
liku faimniecibām ap-
^|tie)lb6z(M^^ Cīņās redakcija
lu i saņem aižkustinolas
zenmiekl pateicas
dibbiāisnu; P i ^ ,
6»i Spartaks biedrs
_ . . _ > k r raksta, kā no
i(d| s i ^ ^ Izstrādā-
Iditoas un avansā sa­l
t kff labības un 288 rubļus
paSām savā saimniecībā
)t paUds pāri tikai 100 kg
Arv* KalnlņS stāsta: FSES
strādā pie 300 probīā-
BurSuju Latvijā ar zinātni
Īli tlkāJ atsevišķi dlv8W^
d 400. Ari kolhoznieki dzl-t
O r f i lL Zinātnieki par
, am Izdevusi Jurnāla
•inātņu akadēmijas vēstis
s numuru*. bet akadēmijas
sapulci Pelve lasījis refe-
|toa loma padomju zinātnes
akadēmiķis todr. Upitls
tēls padomju Latvijas 11-
>Iiņ| pie mikrofona māca
ļMferadelll Mūs vada Stall-
Paskaidrojumus sniedz
J^t dzied tikai k r i e -
Skultes baletu Iestudēs
baletmeistars Canga, kas
iskavas teātra Institūtā
MM balets būs diplomdarbs,
^baleta brigāde ap-
Juiržetnes: rajonus.
u
s
Piektdien, 1949. g, SO. dfecembrT.
TĒVZEME
L A T V I J A
1
>
Karola Dale
GĀIIENS
No saules nākam,
Uz sauli ejam
\ Ar gaitu žiglu
Caur laika miglu.
HPie soļa solis
Pa krāšņu leju,
Vai palikt teju?
r Kā ābols serdi
V Te ieslēdz sapņi,
Kā gredzens apņem.
Bet saule, saule,
Ta Jāredz^ dzidra
- Ka avots dzidra.
RauS tur tā spulgo
' Caur meža ēnu
Ar gaismu rēnu
. Te i t kā modra^
\ Te it kā miegā
Rit gaitā liegā,
t Ņo saules nākam,
Uz sauli ejam
Ar gaitu žiglu
Caur laika miglu.
^-j^ jy> Sanders
prof. E. Blesem
iencinu kungam prof. E. Blesem par
'"*Til maniem krustāmvārdu laboju-
I af to Ueta top vairāk populāra
llllijis uzdevums sniegt vēl par to pa-
"TOjuinus. Tikai žēl» ka autora no-aenoteiķta,
tā ka nevar zināt, vai
raksts tautisko krustāmvārdu ieve-grUj
veicināt vai aizkavēt.
manis uzrādītos nederīgos jau-krustāmvārdus
autors gan arī atzīst
štiiietaniiem, bet dažus nederīgos
1^ jMžštāv. jPiem., Lauma, kajs nozī-līganu,
tā^ēl, ka tas esot dzejisks
i it kā ar to tā vairs nebūtu ļauna
lin derētu par krustāmvārdu.
lv Pārslu niecīgu drupdti^u baltu-un
tādē}j ka tas lietots par sim-
^H^niegu gan var ņemt par baltu-
0xoii het lie par cilvēka simbolu tā
u, ko vējš aizputina. Kristus
Ika pacēlis pāri pār puķēm un put-
^Y^o$ drīzāk varētu lietot par sim-m.
Aizstāv arī Melāniju (melīgo),
ka tas starptautisks vārds. Tāpat
kas esot bijusi cienījama die-
Tas nu pardaudz nejauki. Tā ne-datlt.
Ja senie grieķi un romieši
as v6i<^āSanu cienījuši un izdot
fatKipi# tādļ|r:Cliaļinām|[|. elķ^ief
f,,|nēs. ,to I flal liekam J^f
uVāfdU savos kalendāros, līdz
Ifcdfttnt godīglent latvju bērniemJ
|ain nevajag darīt: aizstāvēt nederī-paV
ivci>ieklājīgns vārdus un preto-
^tinti tautisku vārdu piejemšanai.
l i aizstāv arī Olitu, kas tāpat ne-
% mj^zs, apaļš akmentiņš, līdzīgi
un nav Mētājams cilvēka vārdā.
I meklē vēl to atvasināt no kāda
_ t š a vārda, it kā ar to tas tiktu la-
'^l&s un derīgāks. Nepareizi atsaucas
Ifliiienajām indoeiropiešu tautām, kas
" " ^ k u s saukušas zvēru vārdos. I^ai mēs
^^"^toām ne pēc savu senču, bet pēc
I sveštautu priekšzīmes!
I^^reizā vārda Margira pamatnozīme,
•1
,£^ī;;j,aeesot skaidra. Kas tad nezin pa-
^WV5rdu dzīties-girtles, ar nozīmi sla-
M % pn mare-jilra; tātad skaidri sa-iP?
a>J» ka Margirs nozīmē jiirslavens. yēS^&?^ rakstīts par vārdu Viestart»
«Mstāvēta aplamā forma Viesturs,
pgg>8ķaii It ^kā viesu turētājs hotelī,
f * p gpstomysl. Esmu
yOardu Jau senāk noskaidrojis. Sen-etimoloģiskā
saskaņā ar lat.
nozīmēja ciema t i. apkaimes
"fMv<lt5jU5. Blakus vārds tars. Jeb
ĻBS. 3Ķi)zīmē padomu dot. Tā tad ļj^Jļ^^ Jeb Viestars Ir ciema padom-
^'!k.l^ Nameisis nevar bū^ no pamat-
^ Jlg, Ņ^eitis, Jo tad chronikā būtu
ļļ«tetfts Nameite.
-r4?|^?^^®.^*i autors aizstāv vārda formu
]5ip,-Mr4^^ uc, kas nekādā ziņā nav
^^i;MŅza«a, Jo tā ir gramatikas kļūda.
P f f i K N S s uz Aspaziju un ielikumu ..rJJSpkā^te^ neko nepaHdz; jo kļūda pa-
^ : k l p d a . Iekams to pārlabo. Arī me-
.<^?*na pēc analoģijām ir veltīga, jo tās tSM» No pamatvārda mīlēt nevar da-
:jjgf^rmu mīla, bet tikai mīle, tāpat kā
ļ W valodā. Analoģija ar prieca nesa-
Jo Prieca ir no pamatvārda prie-
^ SSS ?®vis priecēties. Bet mums nav
;i£*^Wrdu mīlat; mirdzat, redzat, zīlāt ISa* >^«t mīlēt, mirdzēt, redzēt, dzirdēt,
No skanēt arī nav atvasināta
"^^kana, bet skaņa, tāpat arī var teikt
^^^^ ne subst. mīla, etc. Vārds
•^^ffVa l^feam arī agrāk bijis slave tāpēc,
^yļ|wn leišu valodā ir galotne — e; ga-
* ieviesusies krievu ietekmē.
v J ^ ^ vārdam mīlai pieliekot
S^aku nozīmi nekas nav labots, jo
5»2^^ vārda forma atstāta. Grieķu
tgapes cēlā, garīgā, reliģiski-r
"<*zīme erotiskai mīlai ari nekādi
Un J^ādēļ nevar kļūdu iz-nerakstot
mīla, bet mīle, tāpat ka ?5»S^"^ 2īma, bet zune, dzirda, bet
V S'l^» zīla bet zīle. Kas te vainīgs?
ne negribēšana. Ka te nav nekā-
: ļ j » «rōttbas, to redzam no šāda piemē-sen
atpakaļ Ierosināju pārlabot ver-fSS^^
Jotni — ierēt par — ēt: proponie-
- W ^'^^^nierēt etc, par proponēt, abonēt
'"^^M iru tas tika viegli pieņemts un
;^fa/a tautā.
Lf^vādi ka autors protestē pret Jau-jJJJn^
Mtuanismiem Ģerdaugs, Ģervils,
. *n Ģirts, it kā tur būtii atrodams kāds
J«nikstlnāts G priekš e un protams
Wjpriekš l. Bet tāds nemīkstināts
nemaz neatrodas, bet tāds pats kā
gflsu niem., ģērbt,
:f.'9te, ļž'ledrs, >Imls etc. Tāpēc šis nro-ļ^
ests Pilnīgi atkrīt Jokošana nar Ģirtu
F^^'^^^nu) un ģirtu*— piedzērušu, ir ne-
Jo kas latvju valodu prot, tas zi-
^AM iabi nošķirt vienkāršo - r - no 1*
VS? ?arāk skanošā rr, piem.. kad runa
iffl^ niirti (augu), neviens nedomā mirt.
ift^+anat nnSkir divpiādus 1—: malda no
^f^rS:-'^"^^ Un lauks, loks un loks, mest
*nest, vest un vēsts, medīt un mē^^t
j^y^ LatviAtfs tur nedomā ne na»- kā-
S2 ^oclācijām, sērkociņu aizdedzinot
^ns nedomā par sērām.
(Turpin 6. Ipp.)
/ "I
J . Baltiņa uzņēmums
Doc. Jānis SiliņS
Trimdas gaitām Vācijā sairstot,
skaidrāki un asāki sākam apzināt
u-ukumus un ēnas puses mūsu sa­dzīvē
un gara dzīvē. īpatņa dvēse-liskā
un sabiedriskā drumstalošanās,
pagurums un apnikums kultūras ro-sība,
jā — pat apātisks trulums pret
dzīves dziļākām un būtiskām prob­lēmām,
nejēdzīga un sīkumaina sav­starpējā
apkarošanās, savtīgas un
maziskas denunciācijas, — viss tas
rāda sairuma ainu.
Mūsu garīgā turiguma un neturī-guma,
mūsu iekšējo reģistru kritis­ka
pārbaude — kā tas notiek paš­laik
arī presē — i r nepieciešama un
vietā. Ir tiesa, gara dzīvē jau nu
nevaram kā kādā mucā ieskatīda­mies,
pateikt: — tukša gan, vai at­kal,
ka tukšuma nav. Lietas še ir
daudz delikātākas un sarežģītākas.
Pie tam neaizmirsīsim, ka trimdas
.laikā ir sargātas un koptas neap­šaubāmas
vērtības: mūsu baznīcas,
mūsu latviskās skolas un izglītības
iestādes, mūsu jaunatnes organizāci­jas,
mūsu rakstniecības un dažādo
mākslu nozarojumu, kā arī zinātnes
veikumi.
Jāņem vērā, ka daža laba trūku­ma
un netikuma sakne stiepjas cauri
trimdas laikam mūsu pagātnē. Si
pati pagātne savukārt devusi mums
brīnišķu garīgu mantojumu — tau­tas
mūžā uzkrāto pieredzi un tra­dīcijas.
To nesdami sev! no tā dzī­vojam
un elpojam. Tiesa, šajos sa­mērā
neilgajos trimdas gados jau
netrūkst ģimeņu, kuļru bērni jau ta­gad
ir mazi vācieši, mazi zviedri vai
flāmi un tml. Tālab — mūsu iek­šējās
pretestībai un garīgās integri­tātes
saglabāšana i r viens no būtis­kākiem
uzdevumiem emigrācijas ap­stākļos.
Luk, kālab, vērojot kultūras
dzīves panikšana mūsu nometnēs,
neatvairāmi uzmācas smagas pār­domas.
Vai esam jau iekšēji iztuk­šojušies,
ieslīdējuši garīgā seklumā?
Jeb šis paguruma vilnis, mūsu līdz­šinējai
nometņu dzīvei Vācijā irstot
un pārkārtojoties, nav pārejoša pa­rādība?
Kādi ir šādas parādības cē­loņi?
Ir izteiktas domas, ka pašrei­zējai
situācijai sakars ar kādu, tā
sakot, organisku trūkumu mūsu kul­tūras
dzīvē, proti: dziļuma dimensi­jas
trūkumu. Un šīs parādības cēlo­ni
mēģināts saskatīt intelektuālā
vainā: abstraktās domāšanas nega-tavībā.
Atzīsim, ka ar to atsegta vāja un
vārīga vieta mūsu kultūras darbi­nieku
teorētiskās un praktiskās do­māšanas
spējās. Varam apbrmot
prāta nobriediuau plašāku un vis­pārēju
jēdzienisku sakarību veido­šanā.
Varam censties izkopt skaid­ru
un asu loģisku prātu, kas prot
pacelties domu vispārinājumu aug­stienēs
ar īstu virtuozitāti. Vai ar
to vien jau būtu sasniegts bagāts un
pilnestigs garīgums un mēs pasar­gāti
no garīga tukšuma?
Spoža jēdzieniskās domāšanas
technika un abstrakcijas spējas pa­šas
par sevi, lai tās būtu cik vēr­tīgas
būdamas, mūs neglābs no sa­brukuma.
Ari vissmalkākās domu
dzirnavas var rūkt un griezties bez­cerīgā
tukšumā. Cik bieži tas notiek
mūsu chaotiskajā un baismīgā laik­metā!
Un cilvēks ar vientiesīgāku un
mazāk izkoptu domāšanas techniku
var savā garīgumā būt i r dziļāks, ir
sakarīgāks nekā jēdzienu virtuozs ar
savu formālo gatavību. Radošā do­ma,
kurā dzimst jaunas im patstā­vīgas
idejas, barojas no dzīvā pa­saules
skatījuma, intuitīvās veselu­mu
tveršanas. Bet pasauli skata, i z ­teicot
un tulkojot veidos, ari reli­ģiskais
un mākslinieciskais cilvēks;
to dara saimniekotājs un politiķis.
Tie ir citi ceļi nekā zinātnes ab­strakcijas,
kas tāpa* var gan vest
uz garīgu pilnestību, gan atkal no­nākt
neomulīgā tukšumā...
Kultūras dzīves daudzveidībā ir
sīkas takas un lielie ceļi; tukšumā
tie ved tad, ja tie zaudē savu jēgu.
Spēks, kas mums veļ: skatus jēgai
un mudina jēgu meklēt, i r mūsu t i ­kumiskais
spars un dzīvā ticība,
mūsu ētoss. Etosa pagurums un īsta
ētosa trūkums ved seklumā un tuk­šumā;
ētosa spars dod dzīvei skaņu
im pilnestību, dara dzīvi gaišu un
noturīgu. Tas ir metafiziskais kodols
atsevišķā cilvēkā un tautu kopās.
Mūsu ētoss ir iedragāts, un tālab arī
mūsu dzīve slīd lejup. Vārdi un
saukļi, skaņas Un simboli, Latvijas
un latvieša goda un svētuma pau­dēji,
— tie vairs tad nesaviļņo pa­tiesi
mūsu sirdis, bet ir tikai kā āriš­ķīgi
mūsu gaitām un domām pieka­bināti
vizuļi. Un tā mēs nereti kļū­stam
nenoturīgi un rupji, īstas jūtas
un īstu ētosu meklēdami ar skaļumu
un sentimentalitāti, sava mazvērtl-guma
un arī dažkārt izmisuma izjūtu
meklēdami kompensēt ar dižošanos.
Vai tomēr nav labāk, ja citi mūs
pēc nopelniem slavina, nekā slavi­nām
paši sevi?
Taču ari grūtībās nesamulslsim:
ieklausīsimies vērīgi mūsu tautas
iekšējā kodola — mūsu ētosa balsī.
Tad katrs no mimis bez liekiem, ga­riem
vārdiem zinās un sapratīs, kas
viņam darāms.
Elg» Kore
Sakuna
Veļu mēnesis bija beidzies, sve-ces
veļu mielasta galdos izdegušas,
pazemes vārti aizcirtušies. NakUs
skuma bez zvaigžņu, debesis liecās
mēmas pār gurdo zemi un cilvēku.
Stingu sirdi un stingu skatu tas
nīka savā kaktā, piekusis laika
vienaldzības, kas. pasaules notikša­nu
nevērodams, rāmi lāsoja mūžībā.
Muša uz kakla darba vērsim cit­kārt
lepni bija pavēstījusi: ,.Mēs
arāml"
Sīkāks par mušu ir cilvēks uz
dzīves grodgā kakla, un šis cilvēks
esmu es pats.
„Aha!" kāds iekrekSķas man aiz­mugurē,
un atskatījies es ieraugu
mazmazu vīriņu šūpojamies zaļajā
DP dvielī pie sienas.
„Nemānies, nieciņ," es saku, „So-laik
rūķu vairs nav. Kad es vēl
biju bērns, Latvijas, upju krastos
mita labie rūķīši; savās alās tie gla­bāja
brīnuma lietas, ar ko apveltīt
svētkos visus, kam bija vēlēšanās.
Varbūt tu esi zemes virsū aizkavē­jies
velis? Jeb tu esi mana neizdo­māta
vēlēšanās?"
«Nelga!" rūķītis pakrata savu ma­zo
dūri, „TOēs, rūķi, esam mūžīgi,
un ari mūsu tikums i r mūžīgs. Mēs
neesam kā Jūs, cilvēki. Vai tev ir
kāda vēlēšanās?"
„Ak," es trūkstos kājās, ..vēlēša-nās
man ir neskaitāmas un vēl
viena!"
„Rau*, rau*," vīriņš paceļ savu
nesamērīgi garo pirkstu un paberž
kailo zodu. Jo viņš ir laikmetīgs
rūķis bez bārdas. „nāc man līdz!"
Tumsa sašķeļas, zelta dzirkstis
nobirst pār mani, un ads apmulst
gaismas, kurā mani ienesis neziņā*
mais spēks. „Zilā zeme, tā Jau ir
Skalbes zilā zeme," es gribu iesauk­ties,
bet mute aizmirst izrunāt vār­dus!
Gaišu ūdeņu malās patiešām
zied zelta koki un —
„ un visas vēlēšanās piepil­dās,"
turpina rūķītis, ko nule tikai
pamanu sēžam uz savas delnas.
Maigā zilgmē peld ēnas; es pazīs­tu
tās, tie ir veļos aizgājušie māte,
brālis un draugs, ko domāju vēl tē­mēs
tekās staigālām; un vēl kāda
dvēsele, kas dzīvības laikā šķita vis­tuvākā
sirdij.
Kā smaidi atvizēja šie gājēji, pa­gaisa
kā laimes nopūtas, un iniera
saldums noUja pār mani; es šķitu
lidojam pretī, dvēseles klusumam,
kura es alku Jau sen. Bet tad nāca
citi. Ari tie bija mani brāļi un
māsas, bet viņu gaitā bija nelaimes
smagums, viņu plecus novilka nas­tas,
viņu kājas grima purvāja dūk­stis,
un ledains vējš kulstīja aso
purva grīsli ap to skrandu klātiem
gurniem.
,,Vai man," es dvesu sāpēs un žē­lumā,
^vai man« brāļi un māsas
vergu gaitās."
„Kāpēc tu drebi?" rūķītis pieskā­rās
manam vaigam un pavērsa
manu skatu sānis.
Tur es redzu ļaudis ceļam torni.
Skaistam tam Jākļūst no baltā lā-iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiifiiiiiiiiiiiiiiti
^Ikvienam roka jāpie­liek,
lai lielais darbs
uz priekšu tiek"
Zviedrijā A. Krodera redakcijā
1950. g. sāks iznākt informācijas i z ­devums
angļu valodā: Informiation
on conditions behind, the iron cur-tain.
Tas sniegs informāciju par
apstākļiem viņpus dzelzs priekška­ra
patiesības un mūsu atbrīvošanas
cīņas interešu apgaismojumā.
Pasaule arvien vēl vāji informē­ta
par komunismu, bet tie, kas ir
informēti, nevar un nespēj vēl i z ­šķirties
par nepieciešamo, cīņu ko­munisma
briesmu novēršanai un
komunisma žņaugos esošo 160 mil­jonu
eiropiešu, kā ari 180 miljonu
pašu krievu tautas atbrīvošanai.
Apspiesto tautu cīņā par savu
zemju atbrīvošanu latviešu emi­grantu
saimei jābūt savas brīvības
cīnītājas tautas tradīciju cienīgai,
jābūt atbrīvotāju pulku pirmajās
rindās.
Šobrīd vissvarigākais darbs ir pa­reiza
un plaša informācija no mūsu
cīņas viedokļa. Ik dienas aug pie­prasījumi
pēc propagandas materi­āliem,
kas paustu par komunisma
briesmu darbiem visai brīvai pa­saulei.
Tie nāk gan no mūsu tau­tiešiem
aizjūras zemēs, gan no šo
zemju vietējiem ļaudīm, kas Iesais­tījušies
cīņā pret komunismu.
Izdevums iznāks divas reizes mē­nesī,
cena 4 kronas resp. attiecīgā
valūtā mēnesī. Pirmā burtnīca jau
sagatavošanā un iznāks vēl decem­bri.
Redakcijas adrese: Huddinge
Via Stockholm Post box 30. (in)
ir
salnā mArroora, cietā granīta, drfl»»
sņotiem zelta un sudraba itieņl«a.
Tikai Latvijas pel^fi Uukitomi
es neredzu.
Darba troksnim cauri skan U4i
balss. Es dzirdu brlniāķut vMmb
kas reibina kā ziedi pavasara MOĻ
,JCad tornis pacelsies, svini vii»
tīs pasaulei svētlaimi; kad tanif
pacelsies zvīļojošā brīnurai, tad^**
Un es redzu kādu stāvu ea|a*
mies augšup kāpienu pa kāplanaflOĻ
Viņa vaigs staro un mute sola, l i
viegli sniega taureņi nolaižat vMl
pie manām kājām, saplc^ ua ideCMi
atstājot seklu lāmu. Tai gaŗim ala»
laipo Ziemsvētku eņtelis, pacHtoi
savu balto tērpu. Itin k l biltite»f
mies to notraipīt ^
,JCas tas bija?" es raugos mail ^
r C ^ smējlgās acīs. ^kas bl]a ta% l
kas solīja žēlsirdību un talsnlbuf^
Un kur viņš palika?"
„Ei. eit Vai tad tu nepazīsti Mva
ļaužu? Kāpiens slavas ua
torni ir stāvs. Bet vai tu ^
svētku eņģeU? Ko lai viņi t^»mm .
zem tava svētku koka? Varbūt ta ^
ilgojies mīlestības?"
.,Es neticu mīlestībai.**
..Mīlestības kairais rdbumi pa^
ceļ tornī bez kāpiena grūtuma.**
. .J^ezaimo. mazais! Mīlettlba M f
bauda."
..Vai tu vēl arvien tsl Uiļmit
Ogļu raktuves tumsā tu nodauiriilt
savu pacelto galvu, un diunghi
dzelkņos tava iedomīgā piere mm
dažu skrambu. Varbūt tu viUii
draudzību?"
„Ko lai es iesāku ar to?*'
..Tu esi prātīgs. Zēns, kam kni
ugunis izdedzināja acis. vēl Mpļd
par sirdsdraugu."
„Es gribētu vēlēties savam aklti»
Jam biedram kaut ko." as bUstih
kaunā tvīkdams.
„Nedižojiesl Varbūt tu gribi Jai>»
nu virssvārku? Palūk, cik tavl^Uļl
nospurušas piedurknes. Es pitrikf» |
Su eņģelim." . ļ
..Pagaidi! Ja tu esi Isti rOkllb
tad taiu tu zini manu lielo vlIiM^ I
nos. to v i ^ kas i r mumi viliH»*' |
Sīkas, asas adatiņas pikiņi Mk |
durstīt manas rokas, tis ir tuuš I
vīriņa asaras.
..Ciet klusu.** viņš šņukst, MfiMfl
klusu, nemini vārdā lo vēliimii
mana rūķa sirds sāp, jo to «• M»
varu izpildīt Vai tu nezini, ka vl«
sa pasaule šobrīd kalpo lielajam
ķēniņam Negausim? Tūkstošu tūk­stoši
griež viņa lielās dzimai. No
izmistuna sāpēm, šausmām un asi»
nim tie maļ savam valdniekam lal*
tu un sudrabu. Spoi^e ripuļi Ska­nēdami
krīt viņa nekad nepiepildi*
mās tīnēs, un viņa niute ik mirfill
aprij dzīva cilvēka sirdL Ai. al, k l
mana rūķa sirds sāp. Jo arī t am
rokas kalpo Negausim.**
..Nav tiesa! Manas rokas neva»
rīgas un gļēvas guļ U£ maniem
ļiem, tās negriež dzirnavu ratu."
..Gļēvas un nevarīgas^ to tu teief
pareizi Arī tā ir kalpošana ķēni­ņam,
šī tava nevarīgā bezdarbība^
tavs tukšais lepnums, kas pagātnei
staltajos kumeļos Joņo. Tāds esi ttt
un visa tava draudze."
Negants troksnis aizsita maaaf
ausis, zemes pamati šķita grīļoja­mies
itin kā tos niknumā raustīta
milža rokas.
„Vai nu tu Jūti?", viņi CUkstlJa
„tā ir dzimu rīboņa.**
„Vai Ud nekad nebūs gana?" ai
lūdzos, „Vai nekad neapstāsies
griezties dzimu rats?"
„Kad bezdarbīgās rokas meklli
darba, un mazie darbi kļūs lielL''
Balta gaisma nolaisUjfis visgarām.
Tās bija Ziemsvētku eņģeļa spoži!
drānas. Bet viņa pleci, pār kuriem
vilnīja sudrabaini mati kā saulei
apmirdzēti dzimtenes strautu ūdeņli
bija sagumuši.
«Eņģelis raud. Viņš ir nosku­mis."
Es nezināju, ka ari debesu iemīt­niekiem
sāp.
«Pasaule gaida Kristus bērnu, un
eņģelim žēl šķirties no Viņa."
Zemes virsū Viņu galda tikai cie­šanas
, bet viņš tomēr nāca pie cil­vēkiem.
«Paglabā šo." rūķītis iespieda
man saujā sīku dzintara lāsīti,
«reiz tālos labos laikos, kad . . . Bet
to pasaku tu jau zini. Un nu man
jāiet"
Es atvēru savu sauju, bet tā bija
tukša. Es biju viens savā žēlastt-bas
kakta, un rūķītis bija tikai pa­niekojies
ar mani. Varbūt tas ne­maz
nebiju es, kas šonakt sarunā­jās
ar viņu, bet kāds bijušais lat­viešu
zemes arājs, kas zem veco
ļaužu Ziemsvētku eglītes šovakar
bija saņēmis dāvanu — koka zir­dziņu.
Taču šis virs bija Jau veci
un tāpēc aizmirsis, ka ar to rota^
ļājas.