Bavarijas Latviesu vestnesis, November 17, 1951

              1- t
I i i
s
i i
i i i
te
10"
l i * -
mm
l i . '
Iii;
' i ,
6 L A T V i r A Sestdien, 1951. ģ. 1?. noven
/ • i t
V. SKAISTIAUKS PĒTERIS ESMANIS
iiiliSB
iiiiiiiS
-s,., 5 ,s;nī.ii4•i:fa;'i•^^^^-
1918. gada 18. novembris.
Rīgā, Nacionālā teātri, krēslaina
vakara stimdā latvju tauta avinī^fā
- aktā pasludina savu gribu — dzīvot
piatstāvīgā valstī, būt brīvai u<n ne-atkaflrīgaj.
Sai aktā neredzami ir "klāt
seno laiku latvju karotāji^ nezināmie
tautas dainu^ dzejnleļci, a<tmodad laik-;
^meta UE vēlāko ladku tautae gara dar­binieki.
Visd vēsturiskā akta dalīb-
'.ndeki jūt'viņu klātieni. Izejot no gai*
; šās, svētku ugunis mirdzošās zāles uz
ielas, akta doilībniekus s^ņem nakts
tumsa^um kāda vācu patruļa...
^ 11919, gada 18. novei^brls.
v Mūsii jaimā nacionālā aiimija stāv
"frontē nljknās cīņās pret Bem^ont^
karaspēku. Tieši 18. novembri Ber*
inoint^ izvēlējies par uzķrukuma dienu
/visā kauļjas iecirknī — no Bauskas
līdz Jelgavai, ievilcis/svaigas re-
,.:6erves,;^akCfpojis visus «avus spēkus,
yiņš Sai Jiatviešiem nozīmīgajā dienā
i'Vfelt| visu piepūli/ lai pārrautu fronti,
' lati atsviestu mūsu vienības atpakaļ
un iegūtu to, kas viņam neizdevās
oktobra sākumā — Latvijas valsts
/galvaspilsētu Rīgu.
' Trūkst vārdu, lad aprakstītu, ar kā­du
varoni'bu cuiās mūsu jaunās, vāji
^apbruņotās un vēl pienācīgi nesakau-sētSs
vienības. Bet tām ir skaidrs —
tagad izšķiras Latvijas liktemis: būt
vai nebūt! No jauna vīrog uzliesmo­jis
tas varonības gars, kas tos va­ldīja,
Bermonta uzbrukumam sākoties.
Lāčplēsis no jauiria saslējies cīņā pret
liaiidnieku, un svaru kausi jēnd, bet
] noteikti nosveras mūsu pusē. Mūsu
armiija ne tikai notur fronti, bet vai­rākās
vietās, pārejot pretuzbrukuinā,
gūst izšķirīgus panākuinus. Ienaid­nieks
atkāpjas,, dedzinādams mūsu
laiiiku mājas, ievāktās ražas pilnos
'šķūņus, mūsu pilsētas /ar to bagātī-
;bām. Jelgavas pilij uti ģimnāzijai
^ pielaiž uguni, un tur liesmās iiet bojā
nesamaksājamas vērtības..
' 1938. gada 18. novemībris. . ^
\ Valsts pastāvēšante 20 g^idu atce*
res dienā spoži atmirdz saule pie^Lat-vijas
debesīm, spožas ir armijas un
aizsargu parāides, spoži iluminēti ir
namd vakaifa krēslā. Visur pacilātība
;;;3ai^ priecīgias sejas — spoži ir sasnie-g^
ro/i šais 20 pastāvēšanas gados, spō*
^žas tā/lākās izredzes. ^
1940. giada 18. novemībris.
Latvieii bailīgi raugās a/pk&rt; Sle-
, pus tie noldek ziedus .pie Brīvības pie­minekļa
Rīgā, slepus ierodas Brāļu
kapos pie dusosajite brīvības cīnītā-
' jienL Daudzus, to vidū ne mazums
dedzīgo patriotu r - skolnieku, notver,
ictn savu pāMrošību tie samaksā ^r
neaprakstāmām ciešanām vai nāvi
, Sibīrijas, vergu nometnēs.
1941. gada 18. novemībris.
, Rīgas ielāls un kafejnīcās drūzmējas
vācu karavīri un «fazāni". Drūmas ix
latviešu sejas. Smaids sastindzis .uz
viņu lūpām. ,Uz vāciešiem liktās ce­rības^
izgaisušas kā ziepju burbuļi.
• Priekam un. gavilēm nav vietas lat
viešu zemē.
1944. gaida 18. novembris.
, Tauta iet smagajās bēpļu gaitās.
Atstāta dzimtenes lielākā daļa, kur
tagaid asinsdzīres rīko sarkanais pū­ķis
» Varonīgi vēl turas Kurzemes cie-
:tok$nis. Ierakumos latvju vīrus un
dēlus pārņēmis svētku noskaņojums.
Visur izpaužai pacilātība. Pie latvie­šu
pulku štābiem uzvijas sarkan-
'' baltsarkanie karogi, notiek parādes —
yājš'atspulgs no kādreizējā. Pamiirdz
cerības stars — varbūt mūsu patstā­vību
atjaunos. Tāds pabāls cerību
stars. • •
1945, gada 18. novembHs.
Tautas daļai vergo un iet bojā Si­bīrijas
taigās un mūža mežos, daļa
nīkuļo vācu bēgļu nometņu pelēcībā
un saspiestībā, varonīgie karotāji —
gūstekņu nometnēs. Pazemoti, nonici­nāti.'
1951. gada 18. novembris.
Paz^b cerības, pazib ^ un dziest...
Kad tas uzliesmos un vairs nenodzi-sīs?
Nākoša 18. novembrī? Varbūt...
iiiiiiiiitiiiiiiiUiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiluiiiiiiiinii
RASMA GALENIECB
. Miglā
Man salst
Es liecos p3ri uguni] — Tā nesasilda,
Ar siltām trīsām mani nepiepilda.
Spld# kaut kar saule tālā vizmā spīd,
Spīd aizvien bālāk.
2^em kājām lokās ceļi ķā čflska
izbadusi. —
Uz kuru pusi,
/Uz kuru pusi tālāk? —
; h^n salst.
Priekš 25 gadiem, 1926. g. 20. no­vembrī
nomira Kaudzītes Matīss, no-miiraātrāv
un vieglā nāvē, ja pareizi
atceros avīžu ziņas: savā ābeļdārzā
kādu rudens darbu veikdams. Mūsu
rakstniecības vēsturē Kaudzītes Ma­tīss
īpaši ievērojams kā viens no
Mērnieku laiku autoriem. Priekš 75
gadiem, 1876. g. 2. septembrī (vecais
kalendārs), 'abi. brāļi sāka domāt un
gudrot pirmos teikumus darbam, kas
kļuva populārākais latviešu rakstnie­cībā,
darbam, kas kļuvis mūsu stāst-tiiecības
stiprākais, mūžain neizsme­ļamais
pamatakmens. Allaž mūsu*
dzīvei līdziiedamii, par sugas vārdiem
kļuvuša Pietūka Krustiņš, Švauksts,
Ķencis, arī Prātnieka Andžs, Oliņiete.
JĶ / arī svešais ele^ients, mērnieku
ruļļu zagļi kaut kā neatņemami iē-*
kļaujas darba kompozīcijā, palīdz iz
celt drūmo pamatnoskaņu. Lai iedo­mājamies
vien: viens noziedznieks
(Feldhauzens) uzdod otram Raņķim
nogalināt trešo (Grabovski), bet aiz
laktenīgas pārskatīšanās nošauts p ''^
krietnSkaiis un cēlākais vīrs (Kav ,
Gaitiņš).
Kuram lielāki nopelni Mērnieku
laiku radīšanā — Reinim v*ai Matī­sam?
Uz to atbildējuši brāļi paši:
„Tur nevar nekā šķirt, nedz dalīt/'
Pārrakstīšanā daudz pūlējies Matīss,
viens Mērnieku laiku rokraksts gan­drīz
piinīgii Matīsa roku rakstīts.
Matīss arī dažu slavenu atsevišķu
vietu auitors, piem*, viņa darbs/ir
Ķenča lūgšana (pirmuzmetums jau
Balt Vēstnesī 1873. g.) un' Pietūka
Krustiņa Augstā dziesma goda mie­lastā.
^ ;
Sava vieta Kaudzītes Matīsam lat­viešu
dzejā. Preitēji Pumpura un īpaši
Ausekļa tautas atmodas sauksm ei un
senatnes cildinājumiem, Kaudzītes
Matīsa dzeja 70 gados ir lēna domu
un pārdomn dzeja, reizēm lakoniskā,
saspiestā izteiksiņ^. Matīss devis da­žu
vienkāršībā ļaešām klasisku un
neaizmirstamu dzejoli. Tāds, piem.,
Brūklenājs (Rozes sen jau novītušas).
Vēlākā laikā Matīsa Piebalgas tau­tietis
Augusts Bračs, lekcijās, grā­matu
recenzijās un rakstniecības vē­sturē
tavu intellektuālās dzejas teo­riju
attīstīdams, apzīmēja Kaudzītes
Matīsu par dom-u un prātnieclbas dze­jās
paraugdzejnieku, jā* pat par lie­lāko
latviešu dzejnieku vispār! Ir
Kaudzītes' Matīsam tomēr arī jūtu
lirikas dzejoļi (Caur skaidru ledu
skatījos uc). '
Literatūras kritikā Kaudzītes Ma­tīsam
tfā'pat sava tiesa darbu un no­pelnu.
Kad teologs Parstrautu Jānis,
Laut^bacha iedvesmots, 1881. g. iz­laida
nacionālās dzejas programmas
brošūru Domas par tautiskas dzejas
nodibināšanu, viņu kā „nelabojams"
reālists un loģisks domātājs kritizēja
Kaudzītes Matīss pretbrošūrā ar Kal-ninieka
pseudonimu. Izcēlās diezgan
sarežģīta polemika, kur Matīss parā­dīja,
ka viņš var būt stipri ass un
„kareivīgs". Būdams ilggadīgs darbi­nieks
Rīgas latviešu biedrībā un tās
zinību komisijā, Matīss šīs komisijas
slavenajās vasaras sapulcēs bieži re­ferēja
gan par beletristiskām grāma­tām,
gan par beiletristiku laakrak»
stos. Atceros lasījis referātu par ne­dēļas
laikrakstu stāstiem 1895. g.
(RLB zin. komīisijas l i . raksitu krā­jumā).
Referents bija „izēdies" cauri
piecu tā laika latviešu nedēļas laik­rakstu
stāstiem, ari Jelgavā izdotās
Tēvijas garajiem tulkotajdem romā-niem
», un sniedza pamatīgus satura
atstāstījumus, īsus vērtējumus, nekad
neaizmirsdams norādīt uz valodas kļū­dām;
v tādā ziņā Matīss uzskatāms par
mūsu filoloģisko recenzentu priekšteci.
Vērtējuma gan dažviet savādi,, piem.,
Poruka Pērļu zvejniekā referents at­rod
brīvās mīlestības iztēlošanu ļoti
kairīgās krasas... Draugs un tuvs
paziņa visiem atmodas laikmeta dar­biniekiem,
Matīss cēlis šim. laiikme-tam
vērtīgu pieminekli — Atmiņas
par tautisko laikmetu (divi sējumi,
1924. g.).-Autors tur apliecina sevi
gan ar humoru, gan ar ramu smeldzi
rakstītajā autobiogra-fijā (Atziņas I).
1923. g. rudenī savas 75, dzimšanas
dienas gadījumā cienījamais rakst­nieks
saņēma plašus un pelnītus cil­dinājumus
gan Rīgā, gan sava dzirn*
tajā pagastā, gan citur. Sai jubilejas
reizē Rainis cildināja Kaudzītes Ma­tīsu,
Mnīdamdes, ka dzelzceļa pie­stātnē,
sirmajam rakstniekam no Rī*
gas mājup braucot, ieradušies tik
maz izvadītāju. Rainis ierakstīja
dienasgrāmatā: 1 >,Ai2mirsīsaes visi Au­sekļi
un Lautenbachi, bet Mērnieku
laiki dzīvos mūžīgi!"
Sirmais rakstnieks gribēja aitsākt
savu stāstnii'eka darbu, Mērnieku lai­kiem
pievienodams Jau^s Mērnieku
laikus. Sis plaši domātais darbs iz­nāca
četros atsevišķos sējumos (pir
mife trīs' 1924.—26. g., ceturtais pēc
autora nāves, 1927. g.). Darbs palika
nenobeigts un. Mērnieku laiku popu^
lāritātes neieguva. Tas ir pirmais pa­svītroti
pretboļševistiskais latviešu ro
māns, bet šad laikmetā "^(apm. 1917.--
1919. g.) autors nebija pratis un spē
jis tā iedziļināties un iedzīvoties, ka
zemes piemērīšanas laikmeta 60.770.
gados. Nebija arī vairs brāļa,Reiņa,
ar ko apspriesties. Laikmeta tēloju
mos daži anachronismi, piem., ^ boļ
ševiki piespiež mācītāju nest sarkano
karogu un iet līdz demonstrācijā. Tā
gan darīja daži krasi revolucionāri
1905. g., bet 1917.—l^. g. boļševiki
pret baznīcu karoja jau citādiem,
stiprākiem paņēmieniem. Ŗoļševistis-kās
ļaundarības iemiesojums Plīņu
Jete, plintniece, neinteliģenta mem-mes
meitiņa, izvirtule, pat krimināl-noziedzniece,
apm. kā Zēna Brigade-res
Kvēlošā lokā? bet Zena ticama,
kurpretī Jete pārāk māksloti sakon
strueta, nedzīva. Traucē arī mākslā
nepārkausētais didaktisms un morali­zēšana.
Arī Kaudzītes Matīsa humors
nav vairs tik ģeniāli spilgts, kaut
notikumjiem pa vidu maisās māžigu
vīreļu trijotne ar saviem jocīgumiem.
Tomēr bija lappuses,' kur atrodams
atkal veco Mērnieku laiku autors, un
savi cienītāji bija arī jaunajam dar?
bam. JCik stingra, autorei leliģiska
nostāja, liecina arī atbilde, ko Kau­dzītes
Matīss man atršacstīja sakarā
ar manu recenziju par Jauno Mēr­nieku
laiku I daļu (Latvju grāmata
1924. g.; arī K. M. atbilde turpat). Es
biju rakstījis, ka grāmatā pārāk iz­celts
„baznīciskais" kristīgums. Kau­dzītes
Matīss atbildē man jautāja:
„Vai tad ir vēl kāds cits kristīgums
ārpus baznīci&kā?"
Ģimenes dzīvē rakstniekam laime
pieveda mūža draugu tikai dzīves
rudens pusē. Kaudzītes Matīss ilgi
cerējās ar Piebalgas ,iSkoUs tēva"
Ratmindera meitu Līzi. Māte, kurai
piemita'kaut kas-no Oliņieteš, liedza
meitai iet pie Kaudzītes. Beidzot' viņi
varēja salaulāties, un mūžs ritēja
pilns saskaņas un mīlestības, .kaut
bērnu nebija. Pēq^ Matīsa nāves at­raitne
vēl kādus gadus/dzīvoja un no*
teica, lai visas vīra viņai rakstītās
vēstules ieliekot šķirstā, kad pienāk-šot
arī viņas nāves stunda. Nu tie
abi atdusas Piebalgas smiltīs, bet
dzīvē netālu no viņu kapiem rīkojas
tā ļaunā vara, ko Kaudzītes Matīss
tā necieta. .
r ļ.ir
Latvijas augšāmcelšanas gaidās
Motto: .,TI© Ir grāmata un iU noim*
itiī{ota]l, kas nē vieatBCr meklē peļņut
bet priecīgi, Ja bejparskploSania var
darboties sevis un ļtaatai labā." — Andr.
Ozoliņa raksts VāWi Ifdfev^jiem Latvijas
65. n-rā.
Izlasot Andr. Oiollņa raksiu, radās
vēlēšanās izteikt ,s^v^s domas unl
novērojumus par grimatSm' un to ap­gādiem,
jo» trimdas laikā vien dari­not
grafiskos ietērpus tiirpat 100 as­inātām,
man bija izdevība strādāt un
iepazīties ar 28 apgādu darba ētiku
un izdevējiem. SinI laik? par trimdas
apgādiem mjn izveidojies noteikts
uzskats, kas nekādā ziņā nav glaimo­jošs
izdevējiem. Andr. Ozoliņa ap­gādam
strādājis neesmu, to nepazīstu,
bet ap 90 proc. apgādu, ar kuriem ie­pazinos,
nav bijuSi kultūras institūti,
bet nepārprotami personiska rakstura
velkainieciski uzņēmumi, kur galvenā
vietā nebija vis kultūras^ etiķa, bet
gan peļņa, ko ienesa izdotās grā­matas.
Izmantojot latviešu trimdinieku tiek­smi
pēc iespiestā vSrdi^ jau 1945. g.
(arī vēl^) radās uzņēmīgi cilvēki un
sāka izdot grāmatas, kas, jādomā, at­maksājās,
jo citādi Rumaka latviešu
trimdas izdevumu radītājā nevarētu
uzskaitīt turpat 250 apgādu. Sis^ lielā
"augstsirdībā izslāpušajanii trimdinie­kam
pasniegtais atspirdzinājuma malks
izrādījās par ļoti iehesīgu naudas
avotu. Gadījās, ka d^žs labs tā aiz­rāvās
šai cēkirdībā, ķa pilnīgi,pa­zaudēja
galvu: viņam piemirsās, ka
vēl eksistē autora tiesības (par hono­rāriem
nemaz nerunājot)} grāmatas
izcenojot, piemirsās, ka Vācijā no ap­grozības
vēl nav izņemtas naudas
zīmes zem 5 markām, un ka bez paš­labuma
ētikas ir vēl ari kultūras
ētikas principi.
' Piemēšam, te dažas rindas no Andr.
Eglīša 1948. g. 30.:\12. vēstules:
„Dr!z sākžu lamāties, ^^ai patiesi arī
man pašam vi^mēr būs jāpērk savas
grāmaitas? Kā vafu dabūt F. Van-ceviča
(Osņiļibrikā, Daile) un M. 6g-līša.
izdbtāss Dievs, taVa zeme degf"
Kā lai kkšilicējki; šādu rīcību:
izdevējs J. Alksnis; izme^itbjot valū­tas
reformu, piesūtīja autoram lielāku
naudas summu 'j^ar tā darbu dienā,
kad Vācijā naudai vairs nebija lāga
pat papīra vērtībasi tii iv 1948. g; 19.
jūnijā, lai sķ^iltītos,-ka honorārs no­kārtots;
pie tam ^ to pašu grāmatu,
par kuru šādā veidā norēķinājās,
tirgū laida tikai 21.. jūnij^, t. i. nākošā
dienā pēc valūtas reformas. Vai te
skaidri neparādās, u? kāda - morāles
principa apgāds darboj ās?
Vēl viens piemērs: grāmatas Uguns
vārdi autors, dažus mēiiešus pēc grā­matas
iznākšanas ^ man rakstīja, lai
lūdzu izdevēju aizsūtīt autora^m kaut
vai vienu grāmatu, lart vismaz re^
dizētu, kāda tā izskatās. >.. Bez tam,
gandrīz visi izdevēji (atskaitot ļoti
retus izņēmumus, kā, piem., 0. Dīķis),
savu saistību kārtošanā neievēro ne
termiņus, ne maksājumu likmes. Kā
sevišķi izcili paraugi še būtu minami
Kursa un J. Sīna apgāds.
Ja gadās, ka kāda grāmata, pie tam
paša izdevēja vainas dēļ, paliek
plauktos, tad zinu gadījumu, kur iz­devējs
atteicās kārtot honorāru, pat
vairāk — noliedza, ka viņam vispār
kas kārtojams ar darba autoru. Bet
vai dzirdēts, ķa izdevējs, uz tādu
grāmatu sevišķi labi nopelnīdams,
būtu rabprātīgi paaugstinājis aUtōra
honorāru? Protams, — izdevējs aiz­bildinātos
— tā, lūk, viņa eventuālā
peļņa, jo visas grāmatas parasti tā
neizpērk.
Še jāatgriežas pie Andr.t Ozoliņa
raksta Latvijā. Viņš runā pai sen jau
j izkristallizēto zināmo atlīdzības lie-i
ļumu autoriem un par lieliem apgāda
izdevumdem, ne vārda neminēdams,
I ka tikpat sen ^ izkristallizējusies un Ir
•zināma grāmatas izcenoSanas aprēķi­nāšana.
Ir zināms, ķa grāmatas cena
atkarīga tikai no papīra, salikuma, ie­spiešanas,
brošēšanas un^^ dažiem ci­tiem
techniskiem izdevumiem, ko
i viegli var izteikt noteiktā naudas
summā? pēdējo pareizina at 5, izdala
uz metienu, un grāmatas cena rokā.
Tā sastādās ik pa 20 proc. no grāma­tas
vērtības sekojošos posteņos:' l)
grāmatas apgādāšanas izdevumi, 2)
autora honorārs, 3) rabats grāmatas
pārdevējiem, 4) izdevēja peļņa un 5)
riska tiesa, ko tizņeinas izdevējs. Tā
grāmatas cenu aprēķināja Latvijā.
Vācu autors saņem tikai 10 proc.
bet ar visu to, viņa honorārs ir daudz
lielāks nekā latviešu autora 20 p r ^
- starpība ir metienā. Bez tam ~
acu apgādi aplikti lieliem nodokļiem,
:o latviešu trimdas izdevēji vēl nav
pat sapņos redzējuši, nemaz nerunā-l
jot par to, ka tie izdod miirušo autoru
darbus un nopelna | no ļgrSm
proc. Bet tas ^ēl n^jr viss.' V i
gadījumos biju ar izdevējiiem
Ueli9)>liktavās i palīdzēt ^vēīē
pīru jaunizdodamai orāitķataii
vieta, kur var ielūkots
psīcholoģijā: izvēlies m h\
papīru šķirnēm, ieķ^O! graiiļ
lai sanāktu vfirlk |^puļ uztaij
rākus kokgrebumusiļ (sevišķi '
,zām, luksa grāmatiņ^)... %
^ lai sīkā gļāmatiigta izskati
zākā. Tā jāiesien, 11 jātai^ k
vāks. Nāk klāt vēl dažUi
kas visi kalpcļ tikai vieiiaiia ^
grāmatas izskata ļjamata var
skrūvēt tās nļiecīgo i pailzma
ja uz vāka vēl pafādfigi^iEeltī
tad grāinatiņeļ jāuzsver sav
markas. ^ Būs I arī aiz^)ilidin5jv
nav domāta tesīšanai —ļ tāNit.
griuūMt^I:--;^/-^ •^^i•'-bļvi'.f
Te varētu mskai^^^^^^
gadījumu, kā un k^ ļtikiU izdei
dļara, lai no ļgrāmata^ ļļzsistūf
peļņas procentu. T^ri)a^il2 ga
dājot grāmatu apgādieiiiļl nlči|
ziņas, ka is&devēju yiciū;reti %
cilvēkus, kas tā ņedaritii,
nav varas, kas šieiiti|ga^jum^
jlem . liktu iŗīkoties kultūras
principu rāmjos; Tāpēcj raks^
jau sen vajadzēja ai>vi^Qttes
ju kopās, kaš šķiet; yi^iļi!gai9
kālākais veids^ kāj darīt galil
tas izdošanas diletaiitismam
devēju patvaļai., 1; '
Juris
Mārburgas ;bibliotēka, .kās^t
no visplašākām Vācljāļ .izteik
lēšanos papildināt saviŗ'gran
daļu, iegādājoties vērtīgus j
vumius. Tādēļ Arējās info:
fonds lūdz latviešu! izc(eivē]u^
piesūtīt savu izdļevuiņu H
Westdeutsche Biblioth^, ^
burg-Lahp^ z. H. yon Herrtt
thekrat Dr. W. Witte* . ļ
n. i-.
KULTŪRA
ToroJili^ rakstnieka Rakara Uvadlļ
tola raler)itt Par dzejtt bCļtlbu
bet aavtis dailm9 laslj^ fagHda
gelika GatUte,, Biruta SeakevlSa, J(\
kaļ Arnoldi tūBis un Bat
7
Dzejnieki Hugo KrūiialņS
pSrcēloSles uz Kllvleiida, kuŗ df
kumā paredt^ts raksti^leku i vakan.
Ņujorkā Amerikas la^teļu apvi
turas biroja mākslas iekcilas un
gaderei komitejas rīkotajā ļ p\A\ņ\
P. J^gere-Fretmane ladja tefetāttt
nieres .vietu mūsu gar^ļ dcIvlK^Koo
piedalījās I. Nāruns, A. Vītola UB1|
pie ktavlerim^ H. Strauss. [ Ji 13illN|
fragmentus no Brigaderes iprozai ^
Cikagā Zentas Maujļiņas ļtOBOl 1
Jis bfāļu K^udzISu vakaru. fn{
Mērnieku laikiem , lasjtja ' Ctiķagi
teātra aktieri, bet par! rafļstaleklt
mļlc. J. [Meistars; ; '
Baltimbras (Merilendā) LatvieSu
drāmas ansamblii J. ļBlCoļa va^
darbību akU. Blaumaņa lugas
SarlSists e. KeiSs Kai^adas brIVBit
ganizācijas sanāksmē KlCnerāv 0 |
zīmējis 120 kluba darb^leku 8^Žul[
Filadelfijas DV apvienības nodlbļ
tas augstskolas vadību utņēAli
SiUņS, sadarbībā ar Dr; hist. N.
skolotSju B. StakU. Augstskolā di
iur. A. Budzis, mag. rer. Bat. N.
māc. K. Kalngars.
Filozofijas maģistram Arņoldasai
kas Nebraskas universitātē Unkohiāl
Jas fUotofiJas doktorā grāda legBl
Šķirta Forda stipendija «laātoUki
— 1500 dol. gadā.
Amerikas latvieSu apvienībai kuļ
roja mākslas sekcijas gleznotāju
pastāvīgu latvieSu mākslas ialom
Organizācijas darbus veic prof. L i -
C^lava, Fr. Milts, E. bajevskis ueļ;
Prg. T. Celma referātu ciklu p4r^
kuitalas problēmām noorganliēji
latviešu Jāņa draudze, lekcijai
mēnesi. ^ \ '
Totonto latvieSu biedttbas vi
vada H. Tichovskis, bet par lektorU
Jas māc^ A. Cops-«^ filozofijā un!
Oaillte un maģ. R; Bregj^s — vl
Jakons — ģeogrāfijā] un i tiesIbU'
skol. Mežaks ~ dziedāSanā, l
ritmoplasUkfi, J. beksn^ ntākstoi^
B. SenkeviCa etnogrāfijā, Or. E
sUs un M. Udovska f latvieSu Vl
Kursi aptver vidusskolu programmai^
meklē ap 50 klausītāju, i
A. Priednieks-Kavara, kai Jau 2 gi^
bojas par mācības sķēkulSv.Pēii^
džā (Minesotā), gatavojas l operas
gods uzveSanail leprIekSējos gados
kolledžā Jau sagatavojis Bui^Ju strēl
Pārdotās līgavas izrādes. > Oktobri
ņu ērģelnieku savienībai sarīkoji
Priednieks-Kavara dziedāja isolo portff^
kantātei. \Viņ3 viesojies | ari vi
vieStt kolonijās, un novembri viņa
paredkēU Grandrapidā, j KalamazO, Cl
Mineapolē/
Karikatflrlsts un deju skolotājs V«
no Ņujorkas pārcēlies uz Toronto/
stijis darba Ilgumu ar kādu aģent
V Korsts sarakstījis apceri paŗ k(
valdiftanas metodēm un pasaules vi
bas plāniem The RedPog (Sarkanā^
Par šo apcerējumu lelntereiējies i .
H. B. Rends Masačuzelā un lepi&Bof
ļāva mēnešraksta 0estiny saturā.
mm
m
Ml