Bavarijas Latviesu vestnesis, July 23, 1949

              LATVUA Sestdien. 1949. g. 23.
Beģiu likteni (1)
Patversme, skola un izvietošanas centrs britu joslas
^ V y
bez vecākiem palikušajiem jauniešiem
8l8 k plrmalB raksts no sērijas par tāda bēgļu VBA b€f|a gnīpu
gaitām, k»B daa<|zējādā sdņā Udzigasp l^t tomēr stipri atšķirīgas no
titt dieriāan, ko vada latvieši DP nometnēs. Lielāko da}u materiāla
iiem rakstiem par citu taata bēg}iem, par bāreņiem starptautiskos pul>
oēSanfis centros, par pazaduSo bēg}u meklēšanas darbu un par indi­viduāliem
likteņiem miisu l^zsti^dnieks Alelcsandrs Liepa savācis
vairāku nedēlu braucienā pa rietumu Joslām» pavadot amerikāņu
iumāUstu irrupu, kas nesen atstāja Vāciju pēc pamatīgas iepadšanās
us DP problēmu*
Tur ir 16 gadu vecais kādreizējais
rīdzinieks AdoUs Orskis, kas at­braucis
trimdil kopā ar māti» bet
pēc viņas nāves palicis gluži viens.
Tur ir Juris Gertners, kas toreiz,
kad Latvijā p!» otraim lāgam ienāca
sarkanās amlljas priekšpulki, uzzi­nājāt
ka māto palilmsi aiz frontes
Tērvetes sanatorijā un gluži viens
davfis līdzi bBgļu plūsmai uz Vā-dju.
Tur Ijt 18 g. V, Milans KeCa—
serbu zēns, kas izskatās gandrīz kā
Jautrais amerikāņu filmu palaidnis
Hlkijs Runljs, bet piedzīvojis pa­visam
citādu likteni nekā daudzi­nāti
filmu zvaigznei. Milans savā
dztmtenfi Dienvidslāvijā redzējis,
k l kroatu ieļņiki nogalina viņa
tēvu un mfiti, bet pats paguvis iz­likt
pa loga un paglābties, lai pēc
tam divus gadus cīnītos kopā ar
dienvidslāvu iļenerāļa MichailoviCa
partizāniem, nokļūtu Itālijā un pie­vienotos
angļu un amerikāņu ka-l^
ivlrlem, bet pēc tam, kad varu
viņa zemē pārņēma Tito, kļūtu ne-
Aflena negribētti DP bāra bērns bri­tu
Joslā. I
Tur ir daudz Hādu, kuru likteņu
Itlsti spētu pildīt sējumu sējumus,
Jo Verdenas sarkanu ķieģeļu ka-rtrmju
ēkā, kas pārvērsta par mīt-nil
britu Joslafii jaunfeSiem bez ve­cākiem
vai railiem, mitinās septiņ-diesmlt
Jauniešu no 15 līdz 21 gada
vecumam. Pavisam britu joslā ir
(etras tāda^ mītnes un skolas DP
blŗa bērni erci. Vērsēnā atrodas
nams pavisam mazajiem līdz 3 ga­du
vecumta, kur pašlaik ir 29 ie­mītnieku.
Auermīlē 3—10 gadu ve-cb
bāriņu patversmē Ir 54 iemīt­nieki,
Mllentelchā dzīvo 33, kuru
vecums svfiistās starp 10 un 15
gadiem.
Mēs esam ieiradušles VerdenS, ne-tllu
no Hdufiburgas, kur blakus bri-fīi'tdllas
Bi'odskolai ierīkots Ame­rikas
baznīcu savienības patver­smei
un reizi ari pārskološanas
nams tiem, kaai vairs nav bērni, bet
nav vēl ari gluži pieauguši; tiem,
kai jau skaidri apzinās paši savu
likteni un kas tomēr ar īsti jau-nekllsku
drosmi stāstta par $avām
gaitām un par savu nākotni, plati
smaidīdami
Milans KeSa,, kas augumā nav
lielāks par trīspatsmitgadīgu, sa­rauc
degunu un gandrīz vai smai­da,
kad atceras bēgšanu no ietņi-kiem,
AdoU» Orskis parausta šau­ros
plecus zem zilā pulovera, kad
nobeidz stāstu par aizklīSanu svē­tumā
ar piezīmi, ka nupat Austrā­lijas
komisija viņu noraidījusi tā­pēc,
ka viņa plaušās esot saskatā­mi
plankumi. Drusku skumjāk skan
vienīgās S!s iestādes latviešu mei­tenes
— Hasmas Kalnlņas balss,
kad viņa stāsta, ka tēvu 1941. gadā
aizveduši bolļSeviki, bet gadu vēlāk
Rīgā mirusi viņas māte. Viņa pati
atbraukusi m Vāciju ar krustmāti.
Taiu arī Rasmas balss kļūst sprai­gāka,
kad viņa piebilst, ka drīz iz­ceļos
uz ASV, kur sākumā varēs
dzīvot bērnu namā, bet tad doties
kādā darbi
Ko viņa prot? — Rasma Verde-nas
jauniešu centrā mācījusies šūt
un saimniekot. Visi tie 70, kas dzī­vo
Verdenns kazarmju jauniešu
spārnā, mācās kādu arodu — kalē­ju,
galdnieku, drēbnieku, šuvēju
vai mājsalmnieSu kursos. Verdenas
Jauniešu centrs dibināts tieši tā­dēļ,
lai bez radiem palikušajiem DP
Jauniešiem dotu ne tikai pagaidu
patvērumu, bet arī Iespēju mācīties
kādu arodu un — par visām lie­tām
— iespēju izceļot uz kādu ze­mi,
kur tie paši varētu celt savu
nākotni
No 70 Jauniešiem pašlaik Verde­nas
centrā ir tikai U latviešu zēni
un viena meitene. Lielākais vai­rums
centra Iemītnieku Ir poļi
un ukraiņi. Pašā pēdējā laikā ar­vien
lielākā skaitā sāk ieplūst arī
KRIEVU KARAVĪRI TRIMOS
ORGANIZĒJAS
^ Uelfirsta Andreja Vladimlroviča
Ierosināta, Parīzē nodibinājusies
krievu karavīru padome, ap kuru
pulcēsies visu ieroču šķiru piede­rīgie
trimdā. Padomes vadība de­klarējusi,
ka „vlsu krievu nacionā­lais
pienākimis pret savu zemi. kā
ari pašreizējais stāvoklis prasa
visu krievu militāro organizāciju
deSU apvienošanos un draudzīgu
sadarbību". (S)
čechi, no kupiem daži zaudējuši ve­cākus
trimdā, bet laba tiesa ir arī
tādu, kas vieni paši, bez vecākiem
vai radiem, pametuši boļševiku v a l ­dīto
tēvzemi un izkļuvuši cauri
dzelzs aizkaram brīvībā.
Taču noskaidrot, cik daudz ir
katras tautības jauniešu, nav ne­maz
tik vieglij jo pats svarīgākais
iestādes princips ir — nešķirot jau­niešus
pa tautībām. Vienpadsmit
latviešu zēni nedzīvo vienā telpā,
lai gan vispār zēni guļ lielās un—
tas tiešām jāsaka — apbrīnojami
tīrās un kārtīgās telpās pa divpad­smit
kopā. Visā iestādē ir 11 da­žādu
tautību jaunieši, un gandrīz
katrā telpā var atrast vismaz sešu,
septiņu dažādu tautību pārstāvjus.
Iestādes ideāls ir, lai tie visi ne t i ­kai
mācjības stundās, bet ari brīvā
laikā runātu angļu valodā. Tas
diezin kā neizdodas — kā visur, kut
ir kopā dažādu tautību DP, visvaii-rāk
dzird žargonu, kas izpelnījies
„DP vācu valodas" nosaukumu.
Lai noskaidrotu, cik īsti Verde­nas
centrā ir latviešu, jāsameklē
viens no 4 skolas skolotājiem —
rīdzinieks Imants Cakstiņš, kas pa­sauc
palīgā dažus no zēniem un
tad, pa istabām iedzīvotājus pār­skaitot,
konstatē, ka vajadzētu būt
11 zēniem un vienai meitenei. Un
tomēr — nelielā centra audizēkņu
darbu skatē, kas sarīkota par godu
žurnālistu grupas apmeklējumam,
ir redzami latviski šķīvji, latviskas
prievītes un pie sienas, kopā ar 10
citu valstu karogiem, rotājas Lat­vijas
sarkanbaltsarkanais.
„Vai kāds jūs spieda vai pieru­nāja
nākt šurp?"
Pusaudžu zēni, kas, sadzirdējuši
latviešu valodu, viens pēc otra vi­si
sanākuši ap mums, gandrīz reizē
atsaucas: „Nēl" — Bet nometnēs,
kur tie dzīvojuši kā kurais, Mņiem
stāstīts, ka būšot labāk, ja nākšot
uz Verdenas centru.
Vai kāds no viņiem to, nožēlo?
— Pēc atbildēm spriežot, neviens, i
Laba tiesa no viņu vidus jau ir iz­ceļojuši.
No latviešiem pašā^ pēdē­jās
nedējās divi ~ rīdzinieks E i ­žens
Ozols uz ASV, bet Arvīds
Spalvis uz Austrāliju. Plaušu plan­kumu
dēļ noraidītais Ādolfs Or­skis,
pēc nometnes vadības ziņām,
piederot pie samērā retajiem izņē­mumiem,
jo no 70 pašreizējiem au­dzēkņiem
tikai 8 esot tādi, kas at­zīstami
par „gŗūti izvietojamiem"—
no tiem lielākā daļa tāpēc, ka tiem
nav IRO aprūpes statusa, kas nav
vajadzīgs, lai iekļūtu Verdenas
centrā, bet nepieciešams, lai va­rētu
izceļot.
Centru sadarbībā ar britu joslas
IRO vada un atbalsta Amerikas
baznīcu apvienība, kas gādā par
darbiniekiem, par papildu uzturu
un apģērbu, un — cik iespējams —
meklē audzēkņiem iespējas izceļot.
Amerikā to dara, lūkojot katram
individuāli atrast piemērotu gād­nieku
un galvojiuna devēju, bet ar
Austrāliju panākta vienošanās, ka
par 18 gadiem vecākie DP bāreņi no
šī centra var izceļot uņ palikt
Austrālija^ valdības aizgādībā un
uzraudzībā līdz 21 gada sasniegša­nai.
Izņēmuma gadījumos, ja sko­lotāji
galvo par to, ka jauneklis
pietiekami nobriedis kā garīgā, tā
fiziskā ziņā, Austrālija uzņemot ari
par 18 gadiem jaunākus. Līdz arto
iznāk, ka arī no šīs DP grupas
Austrālija paņems lielāko daļu —
divas grupas no Verdenas centra
jau Austrālijā izvietotas, trešā sa­gatavota
un gaida transportu.
„Un jums te patīk?"
Daži'pleci drusku šaubīgi parau-jas
uz augšu, bet visu mutes tomēr
atbild, ka katrā ziņā esot labāk
nekā vieniem klīst pa nometni. Te
labāks ēdiens, te visi apģērbušies,
katram ir gultas veļa, ir audis, kas
rūpējas par veļas mazgāšanu, var
kaut ko mācīties un, pār visām lie­tām,
jauniešiem pašiem nav jādo­mā
par dokumentu kārtošanu, kas
tieši viņiem citkārt bijusi gandrīz
neiespējami sarežģīta. Dažs te ir
tāds, kam vispār nav bijis nekādu
papīru, kamēr Verdenas centra va­dītāji
nav sākuši par to sagādi rū­pēties.
Un galu galā — par spīti
parupjām balsīm, par spīti tam, ka
viens otrs ir galvas tiesu garāks par
intervētāju — šie jaunieši vēl ir
ļoti jauni. Aņuta Snaideraitere, kas
cītīgi strādā šūšanas darbnīcā, no­sēdinājusi
sev blakus uz krēsla
diezgan apdriskātu lelli — vienīgo
mantu, ko viņa pa visiem trimdas
klaidonības gadiem saglabājusi un
iznēsājusi līdzi no mājām. Paplu­kušu,
pavisam vienkāršu lellīti,
kas nevar ne acis piemiegt, ne sa­cīt:
„Mamma!", bet tomēr ir ga­baliņš
atmiņu no mājām un no tiem
laikiem, kad viņa vēl nebija viens
no septiņdesmit numuriem ar ne­zināmu
nākotni Verdenas jauniešu
centrā. Aleksandrs Liepa
HUOO PURIŅS
NOVELE
(5. turpinājums).
Viņš vēl ātri pieglauž matus, no­līdzina
mazliet savu zaļo svārku,
tad, sirdij nevaldāmi lēkājot, sa­stingst
pie galda.
Ārsts, kas šajā laikā ne vārda
nav runājis, tagad pagrūž uz Teo-fila
Sima pusi viņa pap-ru kaudzīti
— slimību vēstures aprakstus, labo-ratorisko
izmeklējumu rezultātus,
izziņas un visus pārējos, rūpīgi sa­spraustos,
tulkotos un apstiprinātos
dokumentus — atgāžas krēslā, tā
ka tas pieskaras grīdai vairs tikai
ar divām kājām, un, bez kādas iz­teiksmes
sev pretī stāvošo cilvēku
uzlūkodams, saka:
„Dlemžēl man jūs jānoraida —
tuberkuloze."
Sitiens, ko Sims, šos vārdus
dzirdot, jūt ietriecamies galvā, z i -
beņātri izplatās tālāk — kājas t{.m
pēkšņi kļūst pavisam bez spēka.
Viņš pieķeras galda malai, jūt uz
pieres izsitamies ledainus sviedrus.
Istaba ap viņu sāk griezties kā rei-blgs
karuselis — sienas, līgani šū­podamās,
te attālinās — un lad
viņš tās redz kā kad skatītos viņās
caur otrādi apgrieztu tālskatu — te
atkal tuvojas, lielas un milzīgas iz­pletušās,
it kā viņu nospiest gribē­damas,
un visam cauri, rūkdams
un plezdamles, šūpojas, klanās un
ņirdz baltais uzsvārcis ar nedabīgi
skaidru, ledainu ārsta seju virs tā
. . . Slims viņš esot? Slims ar plau­šām?!
Tas taču nevar būt tiesai
Tas ir joks, velnišķīgs murgs, tas
i r . . . tas i r . . .
„Bet... bet... mans uzņēmums
...es nesaprotu... Tas izdarīts
priekš trim nedēļām — tad taču es
biju vesels...," Teofils Sims bālām
lūpām izšļupst, un aiz viņa pieres
patvaļā trako spindzošs mudžeklis,
saistīts ar lielo negatīvu, kas guļ
turpat viņa priekšā.
«Atvainojiet — es domāju, tas
uzņēmums nemaz nav no jūsu
plaušām," no liela tāluma Sims
dzird ārstu runājam un samana, ka
tas piestumj dokumentus pie pašas
galda malas.
«Doktora kungs, vai tad tiešām
. . . nevar... ? Tomēr... kaut k ā . . . ?
Mana sieva...," Sims murmina,
bet, ārsta izbrinētā, skata trāpīts,
nokaunējies apraujas. Viss velti,
viss pagalaml Kāds kā ar karstu
veseri dauza deniņos piecus bries­mīgus
balsienus — tu-ber-ku-lo-ze,
tu-ber-ku-lo-ze...
„Nu? Cauri? Kārtībā? Stāstil"
ārpusē Tabita metas viņam pretī.
„Ko teica?"
Sims atspiežas pret sienu, pārvelk
delnu sejai. „Ko teica...? Ak
deportāciju Latvijā un Igaunijā
„Visas ziņas rāda, ka pēdējās de­portācijas
Latvijā vērsušās pret
trim noteiktām iedzīvotāju gru­pām,"
raksta Stokholmas Newslet-ter
(9. 7.). «Aizvedamo sarakstos
vispirms reģistrēja tos lauku j ie­dzīvotājus,
kas atteicās iestaties
kolhozos, tad bij. kara gūstekņus,
kas pirms kāda laika bija atbrīvoti
un atlaisti mājās, un bez tam visus
tos, kas kaut kādu apstākļu dēļ
atzīti par politiski neuzticamiem."
Ir pamats domāt, ka priekšdarbi
pēdējām deportācijām sākti šoreiz
stipri agri, varbūt pat jau 1946. ga­dā.
Vajadzīgo datu un apvainoša­nas
materiālu vākšanā nodarbināja
plašu aģentu tiklu, izmantojot šinī
darbā ari vācu kara gūstekņus.
Viens no ievērojamākiem aģentiem
bijis tieslietu zinātņu students, ne­latvietis
Hanss Fogels. Visu operā­ciju
vadījis kāds speciāli šim nolū­kam
komandēts krievu ģenerālis
ciešā sadarbībā ar «ministru prezi­dentu"
Vili Lāci. No citiem pa­domju
darbiniekiem, kas šoreizi ak­tīvi
piedalījušies aizvešanas organi-cācijā,
min arī kādu kapteini C^m-bali,
kas vadījis cīņas prēt parti­zāniem
un plkv.-ltn. Veinbergu, kasi
pārzinājis deportējamo vilcienu sa­tiksmi.
I
Apcietināšanas un nogāļdāšana
dzelzceļa piestātnēs visumā risinā­jušās
tāpat, kā 1941. g. jūnijā. Rīgā
vien šai vajadzībai mobilizētas 1500
smagās mašīnas, kas apcietinātos
šoreiz nogādājušas Ogres stacijā.
No Rīgas pilsētas aizvestas ' 7.000,
no visas Latvijas ap 70.000 perso­nas.
Visvairāk cietuši Bauskas un
Auces lauksaimnieciskie apgabali.
Vienā pašā Skrundas stacijā de­portējamo
aizvešanai piegādāti 40
vagoni.
MVD sardze zinājusi stāstīt, ka
izraidāmos latviešus šoreiz vedīšot
uz Omskas rajonu Sibīrijā. Tas to>
mēr nav pilnīgi pierādījies, jo Lat­vijā
saņemtas arī vēstules, kas rak­stītas
Klusā okeāna ziemeļu salās.
Visiem aizvestajiem bijusi jāparak­sta
deklarācija, ka viņi «brīvprātī­gi"
atstāj Latviju un apņemas no­strādāt
citos padomju apgabalos di­vi
gadus. Bet padomju apstākļos
maz ticams, ka tie pēc šl termiņa
notecēšanas varēs mainīt savu dar­ba
vietu. Pat no 1941. gadā aizve­stajiem
reti kāds atgriezies dzim­tenē,
un arī tas laimējies gandrīz
tikai sievietēm un bērniem. Ir zi­nāms
kāds gadījums, kur iestādes
atļāvušas atgriezties mājās kādai
15 gadus vecai meitenei, kas vienī­gā
palikusi dzīva no kādas 1941.
gadā aizvestas lielas ģimenes. Bet
iiiliUliilillllliniiiniRilIliHlliiiiillll^^
Vēstule no Rietum­eiropas
nozīme
bnvbijeti uz Sibīriju
Oslo laikraksts Altenposten vienā
no saviem pēdējiem numuriem
1. lappusē ievietojis plašu, bagātīgi
ilustrētu rakstu par Latviju un lat­viešiem,
Norvēģijā pašlaik patvēru­mu
atraduši vairāki desmiti lat­viešu
bēgļu. Stāstot par mūsu dzim­tenes
stāvokli kopš krievu okupāci­jas
sākuma, laikraksts uzsver, ka
gandrīz katra vēstule no kādas Rie­tumeiropas
zemes tautiešiem Lat­vijā
nozīmē brīvbiļeti uz Sibīriju.
Dažas raksturīgas detaļas par
dzīvi Latvijā sniedz nesenās Rīgas
radiofona ziņas. Rīgas vagonu fab­rikā
pagatavotie vagoni dodoties uz
plašo un bagāto dzimteni un esot
sastopami Baku, ^ n
ņijtagolā, Sverdlovskā, Kazaņā un
Gorkijā.
30. jūnijā Rīgas radiofonā nola­sīja
rīkojumu, ka laukos jāapsargā
visa nenopļautā labība, statiņi, šķū­ņi
un klētis, lai valsts varētu sa­ņemt
labākos graudus.
Eduards Smiļģis 27. jūnijā ra­diofonā
paziņoja, ka viņš uzņēmies
šeflbu pār dzelzceļu mezgla pašdar­bības
kollektīvu Rīgā.
noteikums bijis, ka viņa nedrīkst
lietot publiskos satiksmes lldzek-us.
Tā kā tas nozīmējis, ka viņai
)ūtu vairāki tūkstoši kilometru jā-mērī
kājām, tad šādai atbrīvošanas
atļaujai nav nekādas faktiskas no­zīmes.
Igauņiem turpretim kļuvis zi­nāms,
ka viņu tautieši nelielās gru­pās
novietoti Pečoras un Vičeg-das'
ogļraktuvēs Ziemeļkrievijā un
Austrumsibirijas sovhozos. Vairā­kas
grupas nosūtītas arī uz AUst-rumprūsiju,
kur ievietotas koncen­trācijas
nometnēs vai nozīmētas
KaralauČu atjaimošanas darbos. Vēr­tīgu
informāciju par deportāciju un
tās sagatavošanu snieguši vācu ka­ra
gūstekņi, kas tagad no komuni­stiem
atlaisti mājās. Bet tie atklā­juši
arī faktu, ka MVD izmantojis
arī viņus igauņu noskaņojuma iz­pētīšanai.
Gūstekņiem ļauts brīvi
kustēties lauku apgabalos. Lūdzot
pārtiku un drēbes, tie uzdevušies
par antlkomūnistiem un igauņu
draugiem, bet vēlāk ziņojuši attie­cīgai
iestādei par sainmiecibām, ku­rās
tie sevišķi labi uzņemti. So
saimniecību iedzīvotāji tad arī de­portēti
pirmā kārtā.
Ziemeļigaunljā komunisti pastip­rināti
izcērt mežus, lai iznīcinātu
pēdējās igauņu partizānu patvert­nes.
Līdz pat pagājušai ziemai
Igaunijas mežos mituši arī vēl dau­dzi
vācu karavīri, kurus tikai de­cembrī
izklīdinājusi lielāka pa­domju
soda ekspedīcija. Vairāki no
šiem bij. vācu karavīriem atgrie­zušies
tagad mājās caur Latviju,
Lietuvu un Poliju, atnesot līdzvēr­tīgu
informāciju. Tie stāsta $tarp
citu, ka padomju valdība okupāci­jas
sākumā pati veicinājusi lielos
krievu ubagu un spekulantu plū­dus.
Tā domājusi, ka šie elementi
tai palīdzēs kolonizēt Baltijas val­stis,
bet šoreiz maldījusies. Tagad
Igaunijā ievedot kolhozniekus no
Ukrainas un lekškrievijas apgaba­liem.
Tīri krievu kolhozi tagad
esot pat Igaunijas salās, kur agrāk
nebijis neviena krieva.
ta_.._., automātiski viņš nogljuu
mazākās meitenes galvu, ..Neņem
- plaušas..."
Tabita saraujas kā elektriiiu
Asinīm no vaigiem atplūstot ^
pieliekusies, tā ^rbjas vira sejl
„Nē t a č u . . . ! Tu - slims!? KM
tur bija, nu runā!'* ^
Sims stāsta. Viņa vārdi Ir skori
balss iedunas un apklust kž saDW
sājis zvans. v^-
Tabita vēl vienmēr skatās viri
Kaut kur pasaulē pulsē dzīve
kur pasaulē ir laimīgi cilvēki* bS
kur ir prieks. Kaut kur, bet ne
Seit nekad... Seit būs tikai
Vienmēr. *
^ Viņas galva, lēni noslīgst, m
viņa izdveš, aiz asarām tikko driJ!
dami:
„Ak Dievs...! Tad taču laiksa
tas mums tā nolemts! PartjS
nakti es sapņgju... es to nojiDMb
ju. Fil ~ tu biji iecelts llelfi ^
. . . B e t kas tad tur par brīnumu*
mūsu apstākļos...**
Taču otra asaras sirdi vlegUh
nedara — to Tabita saprot un M
saņemas.
„Nebēdājies, vīrs, neko, un
zaudē dūšu,** viņa mierina un n|.
ģina pat smaidīt, „tavfi vecum* lo
var ārstēt... Klausies! Tagad nM
pārdosim visu, galīgi visu, bei Uļ
vien var iztikt — starp citu, man ir
viens zelta desmitnieks, vecmiml.
ņas dāvana, no Rīgas, to tu nimit
nezini — mainīsim, pirksim no Uu-clniekiem
sviestu, krējumu, obitt
Labi daudz tev būs jāēd. Un to mth
žīgo kūpināšanu tu tagad man it»
metisi!"
„Par to nav šaubu," Simi tnitt
atbild; un viņam jāatceras visas tll
nebeidzamās, nekad neapsikstoUl
rūpes, vajadzības un piecieftanIiĻ
ko viņi tik tikko, par mata tln^
būtu jau pārdzīvojuši, bet ar ku­rām
tagad nāksies sadurties vH
asāk. Pelēcība, tumsa — bezdib«M
. . . Un šajā bezdibeņa viņš levUkl
viņus līdz — Tabitu, Ēriku, Ltu*
miņu... Mīļais Tabisl Viņa niol
par desmitrubļu gabalul Cik psrto
dabūs? Nekādu citu vērtību vlņlm
nav, nekā viņiem nav, drēbju, a
ko šejienes zemnieki tik kārļ, |n*
drīz tik vien, cik katram mtt|ttii
Ko tad te pārdos, ko mainīs? M
vai viņš, dzīvnieciskā izmisumi Ui
kalmiks lai aprij to, kā pat ha­niem
nepietiek? Vai lieks gaballd
sviesta viņu glābs? Pie velnal ^ .
izeja te jārod, pavisam citai
Stingri viņš sagrbāj sievas «IkO-ni:
„Nē! Es domāju... visparelitt
— tev ar mazajām jābrauci"
„ O h . . . l ? T u . . . tu esi trakil"
Tabita iepleš acis, un Sims redz, kl
tajās par jaunu iesprāgst sflaril.
„Ja tu t ā . . . es redzu... tu laikam
tā varētu darīt, ja es paliktu lU-ma...?
Tu varētul?"
„Kā būtu tad, to es nezinu, b«t
tagad tas tā jādara ir — bērnu dft*.
cieti saka Sims. „Kas var galvot, n
pēc šīs ziemas, te paliekot, viņi nt»
dabū to pašu, kas man? Aptvif
taču pati — kas prātīgāk: vislan
te aiziet bojā, vai jums trijiem
braukt un man pagaidām palikt -
saārstēties? Stāsta, ka turpmšWi
komisijas vairs nebūšot tik Itin-gras,
un kaut arī — tu Jau minl
varēsi no turienes izprasīt! Jli
Tabi, tu esi enerģiska, tu nekur ne-pazudīsi...
Tas ir skaidrs grSki,
ja šo, kas zina, varbūt vienreizējo
izdevību mēs visi kaut kādu tur
muļķīgu jūtu dēļ palaižam gaŗfiml^
Tā viņš runā, mēģinādams pftr*
liecināt, pats savu negaidīto prleW-likumu
aizstāvot; iekalst, drudžaini
gudro un min piemērus, kur citi tfi-pat
vai līdzīgi esot rīkojušies, bet
Tabita purina galvu. Kas par muļ­ķībām!
Viņa nebrauks nekur. Kl
viens cilvēks vispār kaut ko tfldu
var galvā ieņemt!
Pirms došanās mājup, Teoflll
Sims vēl iegriežas pie kādas vācu
slavenības. To atstājot, viņa izskati
gan neko nav pavērties, toties vlņ»
pavisam noteikti uztiepj, ka slevsl
jābrauc.
„Nav tur nekā sevišķa," vlņŠ «a-ka
un izliekas uzmanīgi vērojam
kādu greznu automobi'li, kas pa»*
laik bez trokšņa slīd viņiem gar^"^
„Tikal tādi sakaļķojumi, kas ļš-uzaudzē
cietāki, novērošana vaja­dzīga
un t ā . . . Bet kādus menefiuJ
tas jau nu prasīs."
„Paldies Dievam...." Tabita at­viegloti
uzelpo. „Bet - es nesa­protu.
Kā tad ir ar tp uzņēmumur
„Ar to? N ū j ā . . . viņi slimnicš DOS
samainījuši, jā, jā, noteikti tas DUS
tā noticis." A
„Nu tad ej tūlīt un noskaidro,
mudina Tabita, „lai nav atkal par
lieku jābrauc!"
„ T am tagad nav nozīmes. Es
ie§u," Sims vienaldzīgi atmet. „vis;
maz šodien nē."
rrijrninālums sekos)
jltijils
i jsoces PrSgJ
ISBIU studei
detnSkajle:
U\i dažār»^
m ļō)ratne
rli
organlz'
MUitkfifl 8
MotiBlUi
tfooofica ŗ
Utt ietekmi
l^HM st
Ultanatlonal
aiiukopi
i t t t m pi m Jau
Mitri
mmm
\ifm eavli
IjllKlz 8i
{HL|(lll|am
\m Aiker
IH Mm:
ļftib pi
A oentr
liiM Bfch.
mttudent
Km&Mlli
m dlBkus:
[«ii vSsturli
ļltti probi
tafireoces
M d l e n S
• Š b refe
;Utetn un
m domi
% tautu
^likteni
ļjtakonsu'
biļa ga
rtudent
UCg
org
Nc