Bavarijas Latviesu vestnesis, April 3, 1946

              DP var korespondēt
arASV
UNRRA's direktors D l a i t i n g s
(J. H.\Vhiting)amerikārrU okupācijas
joslā Vācijā < iļr 13. marta pavēli no-gaka,
ka pārvietotus personas ASV
okupācijas ji^slā Vācijā var sarakstī­ties
ar saviem radiem un drau,^iem
Savienotus V^istis. Fārvietoiai perso­nai,
kas vclaa sazinātie» ar jebkuru
personu Saviengtīvs VaUtis, jāizpilda
ipa^'a.pastkarte pēc UNRRA's parau­ga
nr. l . Uz tās jebkurā valodā at­ļauts
rakstu 25 vārdus un skaidri sa­lasāmiem
Itefiem blirtiem. nosūtītāja
parpizu adresi a? vācu pa»tu apgabala
numura piemini jumu (piem: Juris
Ozols, Latvian DP Camp, Lauinjien-
Donau, Bavaria, 13b, US Zonē, Ger-manv,
via Foreign Station, New York,
N, Y.), jo pati pastkarte safīēmē-jam
Savienotas Valstis turpmāk no­derēs
par fitlauju sarakstīties ar pārv
vietoto personu A SV okupācijas joslā
Vācijā. Saipirmai pastkartei uz A SV
jābūt apmaksātai ar ASV 3 centu
pastmarku, ku^as pārvietoto personu
nometnēm piegādās to pārzinātājas
UNRRA' s I vienības, gan racioncti,
proti, 5 pastkartes un 5 pastmarkas uz
katrām 7 pārvietotām personām. Vie­nam
un tanipaSam adresātam pārvie­totā
persona var rakstīt tikai vienu
pastkarti. Pēc uzrakstīšanas tās nodo­damas
nometnes pilnvarotajam savā­cējam,
kas pastkartes nogādā UN­RRA's
vienībai, bet tā savukārt īpa­šos
pasta sait^os nogādās tuvākam cen­zūras
centram, no kurienes pastkartes
tikai pa sauszemi un ūdeni sūtīs tālāk
uz ASy. Pēc īSādas pastkartes saņem­šanas
AS Valstis saņēmējam ir tiesī­bas
to 'izlietot par pastāvīgu atļauju
vēstuļu un sainīšu sūtīšanai rakstītā­jam
no ASM joslas Vācijā. SainiSos
drikst būt tikai drēbes un apģērba
piederumi, pārtika, kas nebojājas, un
līdzīgas pciantas, kopsvarā ne vairāk
par 5 mārciņām, pie kam vienam un
tam pašam adresātam nedēlā nedrīkst
sutlt vairāk par vienu sainīti. Pārvie­totās
personas ASV Joslā Vācijā uz
ASV sainīšus turpretim, nedrīkst sū­tīt,
bet tikai vienu vēstuli nedēlā dcc
pirmās atbildes sanemžanas. Arī Tad
vēstules garums ierobežots ar divi la­piņām,
kurām aprakstāma tikai viena
puse. Šis vēstules jau apmaksājamas
ar vācu pastmarkām, pec kam tās
tupn^t nododamas nometnes pilnvaro­tam
savācējam un tālāk UNRRA's
vienībai, nevis parastajos vācu pasta
kantofos.'
€lir4iiiikfi
Latvijas sūtAis Z v i e d r i j ā at­tinis
LJKS par turienes jaunatnes
vadītāju. Tā savākusi un nosūtījusi
tautiefeicip Vācijā 240 kg drēbju un
apavu. Pašreiz: organizē grāmatu ie-
Svarlgs jautājums nometfm dzivē
i r cl 'i r z e.. u s a a d e p a v a s a r i m u n v a -
sarai.. Ir skaidrs, ka no mietnēm ī^o^ad
nav cerību saņemt dārzcAus no vācu
dilrzniccībūni, kā tas bija paļJājiu^ā
vasarā. Vienīgais cels — paasiem, ķer­ties
pie darba; Lietpratēju netrūkst
nevienā nometnē un ar UNRRA's pa-
' līdzību bus iespējams dabūt arī kādu
gabalu zemes, ^ o jautājiumu derētu
nop ietn i apsvērt visām nometn ēm, ka­mēr
nav' par vēlu. . ļ
Tsurnā pastāstīšu, kā dārzniecības
jautājumu esam centušies atrisināt
latviešu >nometnē Lauingenā pie Do-navas.
Dorna par dārzniecības ierī­košanu
radās jau februārī un to at­balstīja
arī nometnes vadība. Pēc tam
lūdzām UNRRA/s palīdzību, kā iegūt
vajadzīgos materiālus un darba rīkus.
UNRRA ierosinājumu apsveica un
norādīja ari pārējām sīs vienības ap­rūpētām
DP nometnēm ierīkot dārz­niecības.
Katrai nometnei ierādīja ze­mes
gabalu, bet loti grūti veicās ar
stiklu, mēslu» sēklu un darba rīku
sagādi. Vācu iestādes raidīja pie U N -
spiešanu latviefiu vajadzībām visās
Eiropas valstīs. Solīts vispirms saga­tavot
garīgās un tad skolas grāmatas/
Līdzšinējam JKS valdes priekšsēdim
agr J. Andersonam atsakoties, par
valdes priekšsēdi ievelēts prāv. A.
Grosbachs. Valdē vēl ievēlēti H^^^^^^
Ginters, E. Ernstsons.E. Rieksts, E.
Ragovskis, J. Kreicbergs un docents
J. Rutks (A. K.). - Ambergā K.W.K.
latviešu nometnē notikusi vadības mad-na.
Komitejas priekšsēdis tagad ir
0. KārkliAš, vietriieks A. StrazdiAš.
sekretārs un dzīvokļu pārzinis K. L i ­kums,
apgādes vad. E. Sināts, vesell-l3as
Dr. E. Kaugars, izglītības J. Zu-bāns
un darbu E. Āboliņš (A.). —
LSK medicīniskās:aprūpes vadība aiz­rāda,
ka šinīs dienās nb LSK pār­stāvjiem
sai^emto vigantolu, betatio-nu,
betaksīnu, kalcānu un citus kalku
preparātus var lietot pēc ārsta norā­dījuma.
Zīdaii'iiem un mazbērniem
priovīts, cebions, dibions un redok-sons
tāpat lietojams tikaii pēc ārsta
norādījuma. LSK pārstāvji, kas pie­teiktos
vitamīnus vēl nav saņēmuši,
tos var saņemt Heidelbcrgā, Sopbien-str;
5 (A. G.). — Marta beigās pie
māc. E. Sarkanbārža (Kolpingstr. 11,
Greven i. \Vestf., 21) ierobežotā skai­tā
būs dabūjama baznīcas vēstures
1. burtnīca Apustuļu laikmets. Mācī­tājiem
un skolotājiem pēc pieprasī­juma
izsūtīs pa pastu (E. S.). —
Angļu okupācijas joslā pārvietotām,
personām san^vzinās pārtikas devas.
Pārvietotās personas saācms 12^5
proc. mazāk maizes miltu un kartu­peļu,
bet devas joprojām būs daudz
lielākas nekā vāciešiem. Paziņojot šō
RRA's, jo pārvietotām personām noļ
vāciešiem nekas vairs nepienākoties.
Te gan piebilstams, ka saimnieciski
vāciešiem raOsu pasākumu būtu bijis
izdevīgi atbalstīt, jo. paši ražojot,
mēs atslogojam Vācu dārzniecības. T i ­ku
tikām staigājot un meklējoties, iz­devās
panākt, ka zemes sastrādašanu
(dārzniecības lielākā dala ierādīta
nekultivētā zemē) uzņēmās vācieši aT
savām mašīnām. Daudz pūlu prasīja
arī, mēslu sagādāšana siltajām lecek­tīm.
Lecekšu stiklus dabūjām no UN­RRA's.
Sēklas, no veikala uz veikalu
staigājot, laimējās sapirkt Augsburgā.
Dažu sēklu apgfdās arī UNRRA. Dar­ba
rīkus vēl tagad nekādus neesam
saņēmuši un iztiekam kaut kā.
•Dārzniecība ieskaitīta nometnes
saimnieciskajos pasākumos. Visus iz­devumus
par darbaspēku, sēklām, ma­teriāliem
u t. t. sedz nometne, par
to pretim saņemdama bez atlīdzības
iedzīvotāju uzturam ^jz dārzniecības
ražojumu, ^/a ražas paliek pasākuma
organizētājiem kā kompensācija par
vifiu pūlēm. Ražojumu vērtību aprē­ķinās
piiSc vācu dārsnieclbii eenām.
Izdevumu budžets līdz 1. septembrim
ir 4.0OO marku, pie kam lielākais iz­devumu
postenis ir darbinieku atal­gošana.
Ieņēmumos paredzēts 4.150
marku, visvairāk par tomātiem, sīpo­liem,
salātiem un radisiem. Dārznie­cības
darb^^s lesftistfjugies nometnes
iemītnieki saņem atalgojumu 120 mar­kas
mēnesi un bauda parastās strā-dājošo
priekšrocības. Bez vadītāja un
dārznieka nodarbināti vēl 2 strādnie­ki.
Jau ierīkotas siltās lecektis dēstu
audzēšanai Visām nodomātām agra­jām
kullīirāra. Parastajās lecektīs ie­sēti
burkāni, salāti, radīsi. Pirmos dār­zeņus
izlietos diētas un bērnu virtuvei,
bet kad ražas kvantums to atļaus, tad
dārzenusi nodos ar! pieaugušo uz­turam.
Vērojot mūsu darbu, ir izteiktas
bažas par risku izstrādāties velti, ja
pienāktu pi5kšna pārvietošanās. Es
domāju, ka lielāks risks ir neko neda­rīt
un ~ palikt tukšā,
E. Dobelis
samazinājumu^ angļu kontroles komi­sija
paskaidro: ,,Militārā valdība ar
lielu nepaliku spiesta lūgt So savu
Sabiedroto grupu, kas jau tik daudz
pārcietusi, nest vēl tālākus upuhis.
Tomēr ir sagaidāms, ka minētās per­sonas
labprātīgi uzi^emsies 8os upufus,
lai pārvarētu pašreizējo stāvokli, kas,
cerams, nebūs ilgs" („Llbekas Vēst­nesis**).
Mērbekas latviešu nomet­nē
pārvēlēta komiteja un revīzijas
komisija. Vēlēšanās piedalījušies 952
nometnes balstiesigi iedzīvotāji (85,3
proc.) un tajās nav ievēlēts neviens
no tā sauktajiem„bloka kandidātiem",
kas vēlēšanās gāja ar kopīgu saukli,
ka vihi „stāvot par demokrātijas
principiem un cīnoties pret vienas
personas vai personu grupas uzkun­dzēšanās
tieksmēm Mērbekas sabie­drībā."
Par komitejas priekšsēdi ie­vēlēts
Adrians Pētersons, par locek­ļiem
Eduards TaŠinš, Kārlis Baltpur-vi6š,
Arturs LlviAš, Eduards Eižen-bergs,
Kārlis Bērziņš un Nikolajs
Dzelzgalvis. Revīzijas komisijā ievē­lēti
Roberts AuziAš, Kārlis Osis un
Kārlis Zīle („Latviskais Vārds" Mēr-bekā).
— LGK par skolu direktoru
1. latviešu apgabalā Vācijā apstipri­nājusi
mag. math. Paulu Bukānu un
par tautskolu inspektoru Ādamu Jē-kabsonu,
2. apgabalā par skolu direk­toru
apstiprināts mag.ļļphil. Hieronims
Tichovskis un par skolu inspektoru
Jānis Cermaks, 3. apgabalā par skolu
direktoru un tautskolu inspektoru Jā­nis
Diebe)is,\ 4. apgabalā par skolu
direktoru inž. Indriķis Zubāns un
tautskolu inspektoru mag. iur. Harijs
Zibners, 5. apgabalā par skolu direk­toru
cand. math. Pēteris Aivars un 7.
apgabalā par skolu direktoru cand.
oec. Ernests Nagobads. — Mann-heimā
pēc ilgākas slimošanas miris
vēsturnieks Juris Reneslācis: Nelaiķis
kopš 11930. g. darbojās valsts archivā
par archīvāru (A. Tlrmcžs). — Virc-burgas
latviešu centrālā nometnē
dzīvo ap 250 katoļticīgu latviešu. Ne­sen
viAus apmeklēja un dievkalpoju­mu
vadīja Liepājas bīskaps Urbšis.
Pēc dievkalpojuma bīskaps apmeklē­ja
vairākas šejienes katoļu ģimenes,
pēc kam atgriezās sava pastāvīgajā
dzīves vietā Lorā pie Alainas. Vīrc-burgas
hitviijšu katohi garīgā aprūpe
uzticēta prāvestam Bečam (L. Ozo-llAš),
Lfndavā pie Bodenas ezera,
kur pagājušā vasarā mita diezgan
daudz tautiešu, tagad palikušas tikai
2 latviešu ģimenes. Pārējie pārcēlu­šies
uz citām vietām (A. Eglīte). —
Angļu kontroles komisijas un Militā­rās
valdības oficiozs „BTiti8h Zone
Review" par DP jautājumu, starp
citu, raksta: j,DP, kas palikuši Vā­cijā,
to darījuši dažādu polītisku ie­meslu
dēl, kas daudziem liek izšķir­ties
pair neatgriešanos. Daudzi nevar
vai negrib doties mājās. Attiecīgām
valdībām šis Jautājums kopīgi jāap­spriež,
lai to atrisinātu saskaiioti un
taisnīgi,. Visnopietnākā problēma ir
bezcerības sajūta, kas Šodien moka
pārvietotās personas. DP, kurus mēs
tagad aprūpējam, pagājušās vasaras
sākumā nāca uz nometnēm ar vieglu
sirdi, cerēdami uz vinu problēmu
ātru atrisināšanu. Bet mēneši nāca un
gāja un sabangotā pasaule vēl jopro­jām
nespēj sniegt viņiem to, ko tie
vēlas, kāpēc kļūst neizbēgams tas/ka
vilii sāk zaudēt cerības un celt savas
Kai;^ zaudējumu
un prambu pieteikšana
Daudzas nometnes un atsevišķi tau­tieši
lūdz LGK reģistrēt kara zaudē­jumus
un prasības pret vācu armiju,
šinī sakara LGK finanču un saimnie­cības
nozares vadītājs J. B o g en8
paziņo, ka kara zaudējumi pieteicami
pēc pieteicēja dzīves vietas vācu kafs
zaudējumu birojos — „Kriegs8chut
denamt". Turpat prasības Jāpieteig
arī DP. Minētie biroji atrodas lielā^
kās pilsētās pie iestādēm: ,,Būrgerw
meister'j Wai „Landratsamt", Pietei­kumi
izdarāmi ar veidlapām (Antrag,
Verz^ichnis), kas saifiemaraas minētos
kara zaudējumul birojos. Turpat pie­teicami
ari zaudējumi, kas radušies
kara darbības dēl, mantām ejot bo­jā,
pārsūfot tās pa dzelzceļu. Prasības
pret vācu bruņotiem spēkiem (piem^
rekvizētaisclzīvais un nedzīvais iii*
ventārs) pietkicpmas sekojošās vietās:
prasības pret armiju un ieroču ,,SS**/
vienībām — iestādei „Priifstelle fi»
Fprderungeki gegen das Heer*', kas^t-rodas
pie „Wehrmachtstab Nord in
Hambbrg, General-Knochenbauersti,
14"; prasības pret aviāciju .,Stindort-verwaltung
Ffamburg (Luftw.), 2,
Hamburg, Blankenese, Elbkurjiaus*';
prasības pret jūras f l o t i - ^ ,,Admiral
der Kriegsiiiarinestelle in Plamburg,
Harvestehudervveg 5/7." „Priifstelle
ftir Forderungen gegen das Heer" gan
ir piekritīga vākt prasības tikai angiu
okupācijas joslas apjomā. Prasības
jāpierāda ar rekvizīcijas kvīšu no­rakstiem
vai citiem dokumentiem, pie
kam iesniegumam Jāpievieno aplieca
nājums pēc tiesas apstiprināta parau»
ga (eidesstattliche Erklārung), ka no
pievienotām kvītīm vai citiem doku­mentiem
izrietošās prasības līdz šīm
vēl nav apmierinātas vai atkritušas,
— Minētās liestādes prasībās gan re­ģistrē,
bet zaudējumu atri:iaksa^tāni
pagaidām noliegta. /
„LGK IB" De\tmoldā
Sūdzības pasaules priekšā. Par^visu
to nav jābrīnās: nelaimīgi ļaudis jū­tas
ieslēgiļi īsvcšā nīstā zemē, nelabvē-īf,^
os apstākļos. Pie tam vii^u cerības
atgriezties mājās un pie ģimenēm
neklūst lielākas: tie joprojām nesa­ņem
vēstis no saviem radiem un drau­giem.
Tiem jācieš ari no cilvēces
ļaunākā lāsta—- dīkdienības. 600:000
cilvēku DP nometnēs, no kurām dau­dzas
pā|*pildītaSf atrodas šādā gara­stāvokli.
Mums jāuzlabo viAu apgāde
un pārtikas apstākli šai zemē, kas šajā
ziiiā ir triesmigi nabaga. Mums vi­ņiem
jāpavef satiksmes iespējasv ua
ārzemēm, lai palīdzētu tienri atrast
tuviniekus., Mums tie vairāk jāapgādā
ar informāciju, ar nodarbošanos, ar
izglītošanās iespējām un medicīnisko
palīdzību („Nākotnes Gelš" Ķīlē).'^
Andrejs Eglītis
testaments
No mūsu ciešanām būs tautas spēkam
augt.
Gaur mūsu nāvi latvju valsti ārā
saukt. ^
Ar brāļu asinīm jums nomazgāt būs
kaunu,
Par tautu salieties jums jāatdzimst
par jaunu.
Jums slavas pieminekli laikiem uzcelt
dzīvu, '
Līdz tāliem laugumiem reiz tautu iz­vest
brīvu.
Kam tiesāt, zūdīties, kam vaimanāt
un gausties,
Jums pāri mirušiem uz savu valsti
lauzties.
Jau suni; kauc, Vai nokaut upufus spēj
vara?
Mēs tavi. Latvija, tu mūžos mūsu
gara,
Dievs Kungs un Latvju valsts ir musu
stiprā pils!
Jānis Veselis
Teiksma
(Beigas)
Mēnesnieks vairs nebēga Kairas.
Arī vina bija apkusuši vifiu karināt,
tikai retumis villas acis pazibēja ar
agrāHo mīklaino spožumu, zeltainie
mati noplīvoja vējā. Ģiedrās naktīs
Mēnesnieks jāja pieguļā; kad bija lie­tains,
vii^a gulēja uz siena panta. Kad
visas malas plīkšķēja, kad siltā mitrā
tumsā plaiksnija dobju grāvienu pa-
Tadīti zibeni, Mēnesnieks pavēra gu­beņa
vārtus, vērās naktī, kur strau­mes
tecēja, jo yiiig bija dzirdējis kā­du
staigājam viegliem soliem pagal­mā,
pienākam pie durvīm, apraugām
aizbīdni, tuvojamies stallim, klusi sa-bubināmies
ar zirgiem, kas, galvas pa­bāzuši
ārā, šķita dzefam debesu ūde­ni.
Gubenim pretim zem sirmās vec­tēvu
egles stāvēja liels akmens no
aizmūžiem. Egles zari bija tik biezi,
ka pat varenu gā:žu laikā akmens pa­lika
gandrīz sauss. Mēnesnieks urbās
savām spodrajām acTm tumsā. Vī­nam
rādījās, ka uz akmens sēd kāds
bālgans, blāvi spīdīgs tēls. Cilvēks
taču nevarēja spīdēt. Tēla apveidi
plūda nenoteikti, ar katru šalti kļuva
blāzmaināki, paglabādami savā spī­dumā
kaut ko no sapt^a. Tā nebija
Kaira, kufai visa miesa bija Bārta>
saulaini spoža, tā, drīzāk bija Vaira
ar savu liego mēnešaino būtību. Kā
vina te gadījusies? Ko vina gaida,
meklē? Ai, brīnumu pilnā puiša va-sajra.
Mēnesnieks nebūt nebija vien­mēr
tūļīgs, kūtrs. Kad vajadzēja,
virtš' rīkojās ātri, api^cmlgi. A r i tagad
viņš žigli izgāja no gubeņa, steidzās
pari pagalmam, tumsu šķllrdams kā
biezus niedru cerus, izstiepa rokas,
tvēra tālu zem egles. Spalgs klie­dziens.
Silti pleci noslīdēja gar puiša
rāpulaino plaukstu, pavizēja pasakai­nais
tēls, ienira čaukstošajā lietus
tumsā, kas ap vinu saklāvās kā sar­gātājs
mētelis. Kaut kur noklaudzēja
durvis, tad atkal čabēja tikai lietus
lāses, sijādamās maigi.
Kad atkal iestājās saulainas dienas,
Mēnesnieks pat pēc grūta darba jāja
pieguļā, jo vildami patika gulēt zem
klajas debess. Kaira vinu vairs ne­ķircināja,
gāja savus ceUis,, kaut ko
pārsprieda ar apab, kjplo saimnieka
dūkti Gaidu, kaut ko gatavoja, šuva,
posa. Toties Vaira noklīda bieži pļavā
pie strādniekiem, palīdzēja sienu kast.
laikā statīja rudzu kūlīšus statos. ViAa
mēdza apstāties pie Mēnesnieka zir­giem,
glaudīja krēpes, kaklus. Viiia
nerunāja daudz, vienmēr nopietna,
nakšnaini vizošām acīm. Mēnesnieks
viiiu ievēroja, pats centās uzrunāt, la­bus
vārdus viņai teikt, pamācīt dar­bā,
ko vi6a veica ar labu gribu, prie­cīgu
patiku, nelielu spēku. Vakarā
viAa Izgāja pa olnīcu uz ganībām ar
pelēku neizrakstītu vilnaini plecos. Te
Mēnesnieks viAu panāca, jādams zir­gus
pieguļā, uzsāka sarunu. No sā­kuma
vina drīz griezās atpakaļ uz
mājām, vēlāk pavadīja gabalifiu, gan­drīz
līdz pieguļas vietai; Kādu vaka­ru
Mēnesnieks sniedza roku, uzcēla
Vairu uz zirga sev priekšā. Vifia sē­dēja
rātni kā noķerts putns. ViAas
sirds pukstēja ātri, trauksmaini, kad
vina lūkojāa lielajām blāzmainajām
acīm puisī. Ari viAŠ kļuva kluss.
Viņš juta vii^as trauslā auguma sil­tumu.
-Tā viAi aizjāja nokrēslā starp
vītoliem. Migla cēlās no dumbrai-ņām
vietām. Mēness dienvidus pa­malē
raidīja sarkanīgu vara gaismu.
„Kurp mēs jāsim?" čukstēja Vaira,
pieklaudamās ciešāk puisim, viegli
drebinādamās.
,,Kurp tu gribēsi. Saules meita."
„Saules vairs nav. Mēs salstam,''
Vaira teica. „ K o p š Jāi^iem saule
nogrimst, lēnām aiziet savos pusnakts
mājokļos. Drīz vienu Saules meitu
vedīs tautas: Gaidai būs kāzas."
„Gaidai būs kāzas," atkārtoja Mē­nesnieks
kā nemafiā.
.,Arpārnovada bagāto Žlvanu. Kai­ra
taisās līdz. Abas, ciemos brauk­damas,
iepazinušās ar brašiem pui­šiem;
Tikai trešajai nekā nav, tā
salst, jausdama rudeni:
„Trcšā dabūs Dieva dēk."
„Ja tu tas būg!,**
Zirgi pacēla galvas, smailēja ausis,
baltajā miglā saskatīdami upes līci.
Apņēma viņus mānīgā mēnesnīca.
Puisis sakūra Uguni uz akmens. V i Ai
ilgi sēdēja pie tās, raudzījās liesmā.
Vaira stāstīja par Saules meitām.
Katru vasaru viīas izklīst pa latvju
sētām, strādā lauku darbus, staigā
vieglam basam kājām, Jānu nakti līgo
ar Dieva dēliem. Vasara paiet kā
karsta svelme ar upju ūdeiftiem, siena
pļavām, dāržinēra, rudzu, miežu dru­vām.
Rudens nāk. Notiek Saules
meitu vedības: viņas aizbrauc lepnos
pajūgos, kāzu rotā tērpušās, vinu eelš
vairs mūžam negriežas atpakaļ uz šo
sētUj uz šo upi, uz Šo pļavu. Ne vi­sām
ir kāzas ar Dieva dēliem. Citas
paliek, sēž pie vientuļa pieguļnieka
ugunskura, raugās savā Laimas lēmu-^
mā. ViMm nav māju, nedz vietas,
nedz Dieva dēla, kas viņas aizvestu
spožā kāzu pajūgā. Taču arī villas
ir nākui^as no augstās latvju cilts.
A r i vifiām pienāk brīdis, turpināja
Mēnesnieks Vairas stāstu, it kā tas būtu
vina paša stāsts, vientuļais pieguļnieks
kļūst par Dieva dēlu, pacel nosalušo
Saules m e i t u savās rokās, saka: tā es
tevi nesīšu cauri dzīvei.
Saule» meita saka: Nes mani oauri
dzīvei.
Rudens bija klāt. Maigās, dzidrās
dienās tīmekli laidās pa gaisu, nosē­dās
uz rugājiem. Kumeļi zviedza sē­tā,
kas pika ratu, pajūgu bija, jo šo­dien
svinēja Saules meitu kāzas.
Gaida, koša, sārta, sagšās ir vilnainēs
vizoša, vai pušu sprāga no veselīga
apaļuma. Kaira, dedzīga, jautra, ne­bēdnīga,
notvēra Mēnesnieku pagal­mā,
raudzījās vi^a sejā savām val­gajām
aeim, ar sārtu roku glāstīja
viAa jauno svārku atloku, teica:
„Dievn dēl kā t'ev patīk tava Sau­les
meita, tļālā dilstošā Vaira? Es
tevi pirmā uzgribēju* taču redzēju, ka
mani smiekli nav tev pa prātam. Tad
es uzsūtīju tev Vairu. Nekad tu
mani nenesīsi uz rokām kā toreiz upē,
nekad šīs Saules meitas nenāks šai
sētā, nāks citas jaunas, nekad vairs,
puisi, teV nebūs tādas vasaras kā ŠL
Lai tu to nekad neaizmirstu, Vaira
tev būs visu mūžu blakus, ^atgādinās ^
tēvmēnešainās pieguļas naktis, es tevi
pa reizi'ķircināšu kā šovasar."
Viņas rokas pacēlās kā divi balti
spārni, nošalca balts krekls gar -puiša
vaigu,! lūpas pieskārās lūpām, projām
bija karstā Saules meita kā vasara,
kas otra tāda vairs neatnāks. MS-nesniekam
tuvojās vf'iia līgava, lēnīgā,
dziiā Vaira.
Mazā gane Dādaviiia, kas vasaru
bija maisījusies lielajām Saules duk-tēm
pa kājām, saplakusi uz akmens
zem tiimšās egles, vienīgā rūgti rau­dāja.
,,Ko tu raudi?" vaicāja Vaira.
„ K ā l l a i neraudu? Saules meitas
aizved lepni tautu dēli, man vieoai
te jāpaliejk nīkt."
,.Neraudil Citu vasaru arī tu būti
Saules meita, arī tev jās Dieva dēli
precibās.j' Priecīgi uzlēca DādaviAa,
apķērās Vairai apkārt. Mēnesnieks
abas iecēla savos kāzu ratos.
Garš, skanīgs kāzu brauciens aiz­vijās
pār kalniem, lejām, gar upēm,
ezeriemj birzīm. Lielceļi dimdēja, pa­sauli
pieskandināja Saules meitu
jautrie, dziesmainie kāzinieki. Mēr
nesnieks, Vaira brauca pēdējos ratos,
tomēr viaļi atskatījās uz brašo stipro
puisi, bālo Ugavu. V i ^ bija īstais
Dieva dēls, jo bija pazinis Saulet
meitas vasaras viesos. Vitiš nakti
gāja ar savu līgavu zvaigžņainā p ^
aaute, latvja vdmes jāidEAlfibrfnuaftit