Bavarijas Latviesu vestnesis, April 3, 1946

              (Turpinājums no 1. lappuses)
Jumi, kas lakturojas ar smalkākām
niansēm, fiajā lielajā kopumā ietilpst
arī kvantitatīvi nelielā, bet mentāla­jā
kvalitātē ievērojama latviešu tauta.
Ja mēs būtu spiesti dotde^, svešumā
pāri okeānam tikai kā kādam nepie­ciešams
darba spēks, kam jāiekļaujas
kādā valsti kā zināmam šīs zemes ma­teriālam
apkalpes elementa<n; tad
emigrācijas jautājums mums patiesa
būtu traģisks. Tad tas kļūtu par būt
vai nebūt jautājumu. Bet, . paldies
Dievam, tā nav. Modernā technika
uzturu, apģērbu un mājokli cilvēcei
ir padarījusi gandrīz tikpat pieejamu
kā gaisu, ūdeni un uguni. Un šis ap­stāklis
izslēdz vaj^zību pēc mums
tikai kā pēc darba spēka. y Pat emi­grācijas
biroji 80 patiesību vēl ne-apjauž
un savā tīcībā vadās no tām
normām, kas pastāvēja tad^ kad stā­voklis
bija citāds. Ja arī tagad vēl
vini savās zemēs mūs uz6ems tikai
kā nepieciešamu darba spēku, tad ne­paies
ilgs laiks, kad patiesība atklā­sies
un izrādīsies, ka darba vergi
vairs nav vajadzīgi. Emigrantus, kas
saistīti ar nolīgumiem,' ka tiem jāap­metas
uz dzīvi un jāpaliek par svešas
valsts pavalstniekiem, nebūs loģiska
pamata par tādiem turēt, jaļ v \ t d paši
to nevēlēsies. Valstisko vērtību uz­tverē
naudas un mantas vietu ieņems
cilvēku, tips ar savu domāšanas veidu
un valstu interesēs drīzāk būs, lai
svešdomu elementi atrastos viņu
dzimtajās mājās nekā svešā zemē.
Pieskaroties emigrācijas jautāju­miem,
musu nolūks nav iedziļināties
to varbūtību iztirzāšanā, kādas tu­vākā
nākotnē iespējamas tad, kad
būs nokārtotas vēl tagad pastāvošās
piretešķlbas dažādo domāšanas veidu
attiecībās, bet viena lieta ir skaidra:
emigrācijas jautājums Šobrīd nav
vairs tāda un nav/arī vairs tā uztve-fams
kā agrāk. Vispirms tajā savu
agrāko lomu zaudējusi attālumu ie­darbība,
tas ir, emigrācijas jautājumā
sākusi zust svešzemības īpašība. Otr­kārt,
emigrācija ir zaudējusi'vai zaudē
savu spaidu raksturu. Emigrāciju ne­var
vairs uztiept ar valsts varas un
materiāla rakstura spaidu lldzektiem.
Treškārt atkrīt arī šo līdzekļu vaja­dzība,
īstenībā viss tas ir jau noticis,
tikai šie fakti vēl naV pamanīti vai
arī nav pareizi izprasti. Līdz ar to
uz uzmācīgo jautājumu par mūsu emi­grāciju
varētu atbildēt tā: I
Problēmā par to, kur.un kā pavadīt
to laiku, kamēr varēsim' atgriezties
mājās, būtu jāvadās vienīgi no apsvē­ruma,
lai vētru brīdī mest atrastos
drošībā, lai būtu darbs, maize, ap­ģērbs
un pajumte. Vai šajā gaidu lai­kā
mūs sauks par emigrantiem, bēg­ļiem
vai DP, tam nav nekādas izšķī­rējas
nozīmesi Uz -jautājumu, kur la­bāk
šo periodu pavadīt, jāatbild kat­ram
pašam, apsverot savas spējas un
varēšanu. Latviskas vifenOļtibas un
mentalitātes saglabākna ar modernas
satiksmes un preses iespējamlbām ne­kādus
šķēršļus neradīs arī tad, jā tau-tleSi
atradīsaes pat dažādos kontinen-
No dārgākā materiāla — no lasinīm
un dzīvībām — ir celts tilts no mūsu
pagātnes līdz tagadnes krastiem un
ta ftesatricināmo pamatu tura teikas
un vēstures patiesība. Vienalga, Po-locķas
vai Pliskavas kņazs, bīskaps
Alberts no Vāczemes, ordeiia mestri,
bruņinieki vai ģenerālfeldmaršals Še-remetjevs,
visi ir postījuši latvju ze­mi,
gan ar uguni un zobenu, gan laupī­dami
tās darbīgo lāuŽu sūrā darbā
uzkrātās vērtības.
Tāpat kā pirmā pasaules karā vāci
iekarotās zemēs pievāca visus krāsai­nos
metallus, netaupot ne logu un
durvju apkalumus, tā arīl944. g. pa­vasari
bija rīkojums nodot visus baz­nīcu
zvanus vācu kara rūpniecībai.
Zvanus savāca īpaši apmācīta „Toda"
organizācijas nodala. Kad šie baznīcu
aplaupītāji ieradās Lazdonas ev.-lut.
baznīcā, pirmā diena pagāja zvanu
nolaižot no torņa zemē baznīcas pa­galmā,
kur tas pa nakti palika bez
apsardzības. Vācu ordera modernie
pēcteči tomēr bijā aizmirsuši latvju
teikas, kas stāsta par ezeros un pur­vos
nogrimušiem zvaniem. Un arī
šoreiz zvans pa nakti bijā pazudis.
Nelīdzēja policijas meklēšana: ne
vainīgos, ne zvana neatrada. Tas pa­lika
nogrimis ezera dzelmē, lai, Latvi­jas
brīvības dienai austot, varētu kā
pasaka izkāpt no ūdeAu dziļumiem un
aicināt savām skaņām ļaudis dzimte
nes baltajā dievnamā.
Austrumu frontes dunoņa nāca ar­vien
tuvāk. M a d o n ā visās lielākās
ēkās un skolās ierīkoja kafa slimnī­cas,
kurās atradās arī ievainotie, pie­spiedu
kārtā mobilizētie latvieši. Ap­kārtējo
pagastu iedzīvotāji sāJca pie­gādāt
ievainotiem tautiešiem produk­tus,
jo uzturs slimnīcās bija slikts.
Tas nepatika okupācijas varas vīrieni
un „kreislandvirts" aizliedza ievaino­tos
latviešu karavīrus apdāvināt ar
produktiem. Sekoja arī rīkojums par
obligāto nodevu paaugstināšanu.
P r a u 1 i e n a s pagastam sviesta no­devu
no 86.000 kg 1943. g. paaugstināja
uz 95.000 kg 1944. gadā, kaut gan pie­na
lopu skaits, izpildot gaļas nodevas,
bija samazinājies no 1.200 uz 1.080
galvām. M ā j p u t n u skaitīšanai un olu
nodevu noteikšanai saimniecības ap­braukāja
vācu virsnieks, kas vistu la­bākai
saskaitīšanai bārstīja tām Īpašā
somā līdzvestos graudus, i
1944. g. jūnija beigās pirmie Latvi­jas
bēgtu pajūgi no L a t g a l es pie­robežas
parādījās Vidzemes pakalnēs.
tos. Ja nu notiktos tā, ka visā pasaulē
uzvarētu tas domāšanas vedds, kas
mūsu tautu uzskata par iznīcināmu,
tad bojā eja būs neizbēgama, lai kur
mēs atrastos. Ja mēs atrodamies tur,
kur šis domāšanas veids mūs var sa­sniegt
visvieglāk, tad esam briesmās
jau pie pirmā tā mēģinājuma savu»
nolūkus realizēt. Jā, turpretim, atro­damies
aiz šādām, viegli sasniedzama­jām
robežām, tad glābi6a izredzes vēl
paMek cerībā, ka mums nepieņemamā
pasaules uzvarēšana neizdosies.,
Kā siseņu bari tiem sekoja irstošās
vācu armijas aizmugures pulki, gan
„zeUfazānu", gan „Toda'* dzeltenais
uniformās. Pagastu valdēm uzdeva
piegādāt bēgošiem kungiem tik un tik
visādu Latvijas zemes labumu. Fronte
vēl atradās aiz Rēzeknes, kad jau nāca
slavenā A i v i e k s t e s krastu nocie-tināšanas
pavēle. Visiem iedzīvotā­jiem,
sievietēm no 14—55 g., vīrie­šiem
no 10—65 g. vecumam bija jāpie­dalās
tranšeju rakšanā. Lai iegūtu la­bu
„apsaudes lauku'*, viss Aiviekstes
kreisais krasts no Daugavas, gar Kals­navu
un Saikavu, līdz Lubānai, 100
km garumā un vairāk simtu metru
platunļā bija lemts iznīcībai. Par gru­vešu
kaudzi pārvērtās, L a u d o n a s
ciems ar visiem lauksaimniecības rūp-ņiecibas
uzņēmumiem, sabiedriskām
ēkām, kooperatīvu un lauksaimniecī^
bassķōliL Lauksaimniecības; pie kuru
izveidošanas bija pūlējušās latviešu
zemnieku paaudzes, vienā^dienā iznī­cināja,
uzspridzināja vai nodedzināja.
Visus kokus, augludārzus un ogulājus
nocirta un sadedzināja. Par krāsmatu
pārvērtās arī dzejnieka Jāna Mede^a
teiksmaini žuburotu ozolu vidū A i ­viekstes
krastos latviskā stilā celtie
Saikavas „Medeiii", kuros vēl 1943.
gadā latvisko metru dzejnieks svinēja
savu 40 gadu dzimšanas dienu. Dūmi
un putekli klāja latvju zemes austru­mu
pamali.
Tajā pašā laikā, kad visi pieaugušie
bija izdzīti ierakumu darbos, atsevišķi
„todenieki" lauku mājās „medīja" cū­kas,
mājputnus un sievietes. Latvju
zemnieks izmisis atgaiņājās, viņš vēl
nespējā saprast, ka šī zeme nolemta
ne tikai pamešanai, bet arī sīki iz-plānota
i iznic i n ā ša na i.
Fronte tuvojās Aiviekstei. Pienāca
Ŗlgaš lauku novada komisāra „kreis-landvirta''
Sumachera rīkojums visiem
iedzīvotājiem austrumos no Plavinu-
Gulbenes dzelzceļa līnijas ceturtdien,
27. jūlijā atstāt savas dzīves vietas,
tēvu tēvu iekoptās sētas un doties
Madlienas - Rīgas virzienā. Pagastu
valdēm cieši piekodināja iznīcināt
okupācijas varas rīkojumus un rūpē­ties,
lai evakuētu vi^us lopus. Šo ri-kojumū,
tāpat' kā daudzus iepriekšē­jos
okupācijas varas rīkojumus ne pa­gasta
valdes, ne iedzīvotāji nedomāja
pildīt, bet atsevišķus vācu kareivjus,
kas staigāja apkārt laupīdami, „ p i e -
vrica", jo pienāca neskaidras ziiias par
20. jūlija notikumiem Vācijā.
Zalvju lielgabalu dunoņa ar katru
dienu nāca tuvāk. Aizvien biežāk gai­sā
parādījās lidmašīnas, apšaudīdamas
arī atsevišķas lauku sētas, ap kurām
kā nelaime bija apmetušās pelēkās
vācu transporta mašīnas. Augusta pir­mās
dienās evakuācijas pavēli sāka
„iedzīyināt'' vācu armijas 50. korpuss^
kas atkāpdamies vēlās cauri Ļaudonas
un Praulienas pagastam. Kaujamās
cūkas kvieca, aitas blēja, govis māva
un asins smaku saoduši, nelaimi pa­redzēdami
gaudoja suiii. Sautēju lai-d
^ mudināja latviešu ļaudis ātrāk at­stāt
savas sētas. Noliektam galvām
vlAus ceļā izvadīja pļaušanai nobrie­dušās
rudzu druvas.
Ar padzīšanu no mājām latviešu
aplaupīšana vēl nebeidzās. Vajadzēja
tikai kādam bēgļu pajūgam ar labāku
zirgu atrauties no bēgļu straumes, kad
klāt bija modernie čigāni un zirgu
zagii — vācu armijas vezumnieki un
bēgļu ģimene palika uz ceļa air izjūgtu
vezumu. Šajā darbā sevišķi manīgi
bija arī armijas izpalīgi —-bijušie
krievu gūstekiii.
Visi celi un mežu malas bija pilni
nelaimīgiem, sagraustiem laudiro, pe­lēkiem,
izmisīgiem vaibstiem izvago­tām
sejām. Un tikko bēgli apmetās
kādās viesmīlīgās mājās, tā klāt bija
žandarmi, lai atkal dzītu cilvēkus ie­rakumu
darbos. Šoreiz jau ap M o r i ,
N ī t a u r i vai pie Ērgļiem. Aiviek­stes
krastu nocietinājumi jau sen at­stāti,
atstāti bez cīnās. Tikai Lub&»
tias mežos velti noasiņoja mobilizētie
latvji, kam. kā jau parasts, pavēlēja
nodrošināt atkāpšanos.
Septembra otrā pusē 1 deg vidzeni-nieku
lepnuma — V a l m i e r a, deg
Vidzemes pērle — C ē s i s. Nesaudzī­gi
izvāc civīliedzīvoltājus Te jpu lai­kus
rekvizēti ganāmpulki, gan pavēlot
nodot 50 proc. no lopu skaita, gan ci­tos
pagastos atstājot uz ģimeni tikai
vienu govi. Svarīgākie 'celi un Vidze­mes
Šoseja pilni karaspēka. Evakuēto
pulkus žandarmi, kas vļsosl ceļu kru­stojumos
vērīgi seko satiksme , novir­za
šauros un sliktos lauku ceļos. Bēgļu
straume plūst un plūst. Rpdz kritušus
zirgus, izvandītus pdjūgus, blakus
tiem baltus bērzu ķrusbs.. Tur gul­dīti
lidotāju apšaudītie latvieši, sirm­galvim
blakus bērni, vīri up sievas,
kam nav vairs lemts skatīt ja^unu Lat­vijas
saullēktu, ko gaidīdami un kam
ticēdami mēs tagad dzīvojam.
V. Ratnieks
Mums raksta
Kā tas ir patieslbš?
Dr. Pabērzs „Latvie8u Vēstnesī*
rakstīja, ka kāds vācu jurists, kara
Nirnbergas kara noziedznieku prāvā
esot uzdots aizstāvēt „SS' organizāci­ju,
vācot pierādījumus, ka nevis vā­cieši
bijuši noziedzīgs elements „SS*'
vienībās, bet gan baltL 1.^tvijas iz­pārdošana,
izlaupīšana un kpostīšana,
pēc Šādu vāciešu domām, esot pašu
latviešu darbs, Salaspils koncentrā­cijas
nometnes ierīkošana, kur galu
dabūja daudz latviešu, tāpat latviešu
deportēšana — arī pašu latviešu
darbs. Dundagas un apkārtnes paga­stu
zemnieku izdzīšana no mājām un
pēc tam māju izpostīšana^ žīdu iznī­cināšanā
utt., utt. — viss tas baltu
resp. latviešu darbsl Bet bezkaunībai
arī savas robe'/as. Vai tagad nebūtu
vietV jautāt, kas ir kara īstais noziedz­nieks,
kad jau i r pierādīts vācu no­doms
visus latviesus deportēt uz Balt­krieviju
un Latviju kolonizēt ar vā­ciešiem?
Vai žīdu iznīcināšanu var
piedēvēt baltiem, ja žīdus Vācijā va­jāja
un mocīja jau tad. kad vācu
karaspēks Latvijā vēl nebija pat savu
kāju spēris? Ž.ldu iznīcināšana un
mazo tautu apspiešana tak bija hitle-risma
vadmotīvi. Daudz runāts par
baltu brīvprātīgajiem vācu armijā.
Vācu Juristiem gan vajadzēja zināt,
kā īstenībā tie radās. J a kādam iesau­camam
piesūtīja anketu un lika pie­teikties
„brīvprātīgajos", tad cits
neatlika kā iet. vai bēgt mežā. Pēdējā
gadījumā terrors ķēra ģimenes locek­ļus.
Arlavas, Nogales u. c. pagastos
arestēja un kā ķllnieces apcietināja
to sievas, kuru vīri nepaklausīja vācu
aicinājumiem «brīvprātīgi" pieteikties
iesaukšanas komisijā. Dumdagas pils
pagrabos bija ierīkots cietums, kur
sievas nevien vārdzināja apcietināju­mā,
bet arī dažādi spīdzināja. Zinu
gadījumus, kad kīlnieces aizvestas
nezin kur un majā palika bāriņi.
Tāda bija „brīvprātigo" vervēšana
Latvijai — O.Makevics, Aumūler 76,
Egling b. Mering,. Kr. Landsberg am
Lecb, Bayern (13b).
Pārdomas
Nāk pavasaris un drīz kokiem za­ļos
lapas. Pret zilajām debesim vl-terodami
ceļas cīruli, siltāk sāk starot
saule. Tad pēkšAi zvans! Kas noti­cis?
Nekas, nometnē dod pusdienas
viru. Skan trauki un cilļvēku balsis.
Pēc tam, kad viss ir sanen^ts, pusdie­nas
paēstas un galds iiokopts, var do^
māt • tālāk. Arī še pa mītnes logu
iekšā spīd pavasara saule. Gaišie
stari žilbina acis. Es domāju par sa­vām
mājām. Kas tagad tur? Kas no­ticis
ar tiem, kas palika dzimtenē?...
Tad manas domas aizklīst prom. Tās
lido pāri okeānam, pretī tai zemei»
kur paceļas debesskrāpji, kur liel­pilsētās
mutuļo dzīve. Āri tur ļaudis
nedzīvo no zila gaisa.^ Katrs strādā
un cīnās par savu eksistenci. Domas
kpjstām' šķērsām izstaigā šo zemi,
bet nekur viAām nepatīk tā kā dzim­tajā
pusē. Ceļoju tālāk uz ķenguru
zemi, kur ganās aitu Uiljoni un zemo
gaida arkla lemesi. Bet arī še domas
velti izklejojas, pa pļavām un ielejām
un kā gājputni aizlido uz Afrikaa
krastiem. Nē! Arī tur domām ne­patīk.
—- Es paceļu acis, pavasara
saule jau pavirzījusies i krietni tuvāk
apvārsnim. Māju rindas met garas
ēnas. Ap mani parastā ikdiena. Kaut
kur skan bērnu balsij. Kaut kur aiz­krīt
durvis. Viss tas aprasts. — Braukt
uz Ameriku, Aus|rāliju, Āfriku?
Viens es tur pazudīšu, ŗnani samals
un salauzīs. Nēl Viens es nedrīkstu
doties vēl tālāk svešumā. Arī citi
to nedrīkstētu darīt. Jādzīvo un jā­cieš
kopā, esam tak I viena tauta.
Līdz šim esam turējušies un spītē­juši
grūtībām, vai lai tagad padotos
izmisumam, atstātu citus un viens
pats lai dotos meklēt laimi? Tā rī­kodamies,
mēs izklļstu pa visu pa­sauli
un velti būtu sasaukties. Ir jā­gaida,
jo nekas nenāk besj laika, Mūsu
laiks vairs nevar būt tālu! ~ J. Gors-vāns,
Konigstr. 105, Fiirth, Bay. (I3a).
LPSR mežu komisariāta daļas vadī­tājs
Lopuchovs apcerējumā par Lat­vijas
mežu izmantošanu norāda, ka
Baltijas koku materiāli nepieciešami
nevien Baltijas vajadzībām, bet arī
citu Padomju Savienības bezmežu ap­gabalu
patēriņa apmierināšanai, īpaši
Donbasa un Krivoiroga jaunuzbūvei.
— Smiltenes vidusskola esot priekš-iāmīgākā
Valkas apriAķī. Tajā māco­ties
vairāk nekā 200 skolēnii. Iznākuši
10 sienas avīzes numuri. Skolnieki
pašdarbības sekcijās studējot īso kur­su,
bet meitenes gatavojoties sanitā­rajam
dienestam. ~ Latvijas PSR alus
trests palielinājis rauga produkciju.
Pirms kafa Latvijas labākais alus bijis
nRlgas T u m š a i s b e t vācu okupanti
Sl alus pagatavošanas recepti aizve­duši
līdz. Tagad' kāds alusdarītavas
strādnieks izgudrojis jaunu tum:^alus
recepti Pārbaudē jaunais alus atzīts
par labāko Padomju Latvijā. — 20.
februārī lietošanā nodoti divi jauni
celtni Celtņu atjaunotājii saime ar
katru dienu pieaugot. Nesen darbos
piedalījušies arī Rīgas vi'dējo mācības
iestāžu auzēkni. Kad Rīgas ostas iz­būve
būšot pabeigta, tā pārspēšot os­tas
pirmskafa jaudu. Par dzelzceļa
transportu raksta: „Kārtīgi un laikā
padot un aizvest vagonus — lūk, viens
so nepieciešamākajiem noteikumiem
ritmiska nepārtraukta darba nodroši­nāšanai
ostā. Latvijas dzelzceļa kusti-ostas
darbības nozīmi visā mūsu valsts
saimniecībā, ne arī^savus pienākumus.
Kā lai citādi izskaidro tādu stāvokli,
ka kuģiem Rīgas ostā reizēm jānostāv
vairākas dienas, gaidot vagonus kra­vas
iekraušanai. Decembfa beigās
bija gadījums^ kad piekrauti vagoni
nostāvēja vairākas dienas, gaidot lo­komotīvi.
Kā lai nosauc tādu rīcību,
kad pl. 10 no r ī t a pieprasa lokomotīvi,
bet Rīgas Krasta stacija nosūta to uz
ostu tikai p l 15, t ā aizturot uz vai­rākām
stundām kraušanas darbus?
Līdzīgi fakti atkārtojas arī pēdējās
dienāsj Piemēram, 9. janv. naktī ostā
bija padota tikai 1 platforma Rī^,aš
ostā nodarbināto celtņu skaiss veij
neapmierina visas prasības, bet līdz ļ
šim nav manāms, ka montāžas pār­valde
ar darbiem steigtos Solījumi;
kas doti par celtuu samout«V.imias tir-miniem,
līdz šim palikusi; likiii solī­jumi.
Bet osta. nevar o V J ī t , to liii
neaizmirst Baltijas mciu. .^as p:; val­des
vadība. Ja decembri Rīgas osia
palika pēdējā vietā, tad krietna dafa
vainas gulstas arī uz ostas partijas
un arodbiedrības organizācijām. Tās
vēl nav pietiekami plaPi attīstījušas
izkaidrošanas darbu ostinickii vidu.
lai mobilizētu tos uzdevumu izpildī­šanai
un pārsniegšanai. -
noliktavām un ved.uz Zālītes pagasta
dzirnavām malt Tajā pašā laikā dzir­navās
sakrājies lielāks daudzums sie-cinu
nodevu labības un katru dienu
klaušu kārtā norīkoti 3 zemnieku pa­jūgi
to ved uz Iecavas noliktavu. Pat
maleriiešus pārspējuši Iecavas saim­nieciskie
darbinieki. „Cīna*' Rīgā
\ a; r
vietās maizes labības nogō-da^-aruv pa­tērētājiem
stipri klibo. Piemčiam. Ie­cavā
maizi un miltus patērētāji sai'ciii,
loti nekārtīgi, lai gan ir iesp-:^jas, lai!
apgāde būtu normāla. Kā tdd strādā
bas dala (vadītājs b. .Molkojedovs)' kooperatori un sagādes darbinieki?
lom^ Šķiet, negrib,saprast ne Rlga« Kooperatīvs saņem labību no Iecavas
K a tas izskaidrojams?
Padomju oticiālie ziņotāji vēsta, ka
Latvijā PSRS Augsākās padomes vēlē­šanās
bijuši 1.248.411 balsstiesīgi vēlē­tā
j i,^.'n^^^^ piedalīju­šies
1.237.
; ir ari zināms, ka pēdējā 1943. g.
ichruiV^a tautas skailī>anā Latvijā sa-y::
ailija 1,8 miij. iedzīvotāju. Pēc pa­domju
zi^u dienesta datiem, vācu
«okupācijas laikā Latvijā ir nogalināti
()()0,0Ū0 larviešu un 250.000 izvesti uz
Vāciju. Tas būtu" kopskaitā 850.000.
!!So patioinju raidi jumiem ci^am dzir­dējusi.
; ķ a : s a v ā laikā 2^.000 Lat:ta!cs
ar 2(1.{){)0^^^^^ V zemnieku un ap
30:0()() rīdzinieku laprātīgi pieteikusies
un izbraukuši darhf)s uzlckskrieviju.
Arī tam vajad/čja inazinftt Latvijas
i c d z 1V 01 a j u . u n ^ v č 1 č t ā i u sk a i tu. N a v
zinu, ka hī[tv! oriŗanizēra atpakalcelo-
^ a n a - vai ^ a d u i z c c i o tā ju 1 ī d z d a 1 īb a v ē-rēnanas.
Tfitad izn :k. ka musu dz\m-t
^ T i t v^l^:'.-2r]u (Vcn'i varēja būt pavi­sam
t i'.'] i^^ ic izīvot iu, to skai­tā,
ari b.črn i , un ji^'.'n-e-i zem 18
diem,. k^^^ tiesības nebauda.
JBčt tas n'ļzimč. l"^ balst=^tierī^o skaits
inekādā : ;';.ži a nevarēja pārsniegt
1300.000. Rodas jautājums, kā radušies
1.248.411 vēlētāju? Varbūt atbUde ro­dama
tajā apstāklī,; ka apriežot pēc
padomju Latvijas avīzēm, tur tagad
daudz „tvanovu'*, „Petrovu" un „Koz-lovu".
Artura Tīrmežs
Lietuviešu organizētā DPšacha tur-,
nīrā Mērbekā, kur loti spēcīgs dalīb­nieku
sastāvs, lielākās uzvaras izre­dzes
ir miīsu izlases spēlētājam Lū­cijam
tndzelīnam, Lietuvas valsts
vienības dalībniekam Ariauskam un
bezpavalstniekam Bogenko. Šķita jau,
ka turnīra uzvarētājs būs pēdējais,
bet viņš negaidīti zaudēja Liepājas
meistaram Rāhķim. Maziāķ sekmīgi
spēlē mūsu tautieši Dārznieks, Jur-ševskis,
Zemitis un Liepnieks. — 01-
denburgas latviešu šaclra ātrspēles
turnīrā uzvarēja - Jelgavas meistars
.•^ncidcrs. - - Latvijas futbola meistar-vienibas
ASKvārlsargs Elmārs Vītols
no Lībekas pārgājis uz dzīvi Markt-redvlcā,
bet mūsu peldēšanas rekor­diste
Aleksandra Toniase-Briede, kas
dzīvoja Hamburgā, tagad mīt Augs-burgā.
—-Studentu bjj pasaules mei­stars
ārtslido^anā Jānis Andriksons
Bambergā piedalās basketbola sacīk­stēs.
Tur spēlē arī mums labi pazī­stamais
igauņu izlases basketbolists
Kerks. -- Rīgas riteņbraucējs Jev­geņijs
.šaiajevs (Senču Sils), kas līdz
pag. gada beigām dzīvojis Polijā, tā­tad
apmeties Pasaviri (DP Centeri
Donau-Lager, Passau, 13b). Viņam iz­devies
ievākt zinais par dzdmtenē pali­kušajiem
riteņbraucējiem. Latvijas
PSR 1945. g. meistarsacīkstēs 100 km
šosejas braucienā uzvarējis Alberts
Džarcānš, kas distanci veicis 2 st. 51
min^, bet 50 km sacensībā pārākais
bijis Ķesteris. Šalajevs tagad meklg
savus bijušos kluba biedrus, -r
1944. g. rudenī Heiļbronii mira mūsu
iecienītais sporta fotogrāfs Oto Sprude.
Viiia brālis, kas dzīvo ļ Svarcenbekas
latviešu nometnē, mu^iis raksta, ka Oto
Sprūdes vērtīgie sporta uzņēmumi pa­likuši
dzimtenē. Nedaudzie uziīēmur
mi un negatīvi, kas atvesti uz Vāciju,
kafa dienās gājuši bo|ā Heilbronā.—
Vācijā dzīvojošie lietuvieši pārlieci­nāti,
ka viņiem neradīsies šķēršļi
līdzdalībai Eiropas j meis^arsacīJcstēs
basketbolā, kas notiks Zenevā. Lietu­viešu
izlases basketbolisti aprīļa sā­kumā
Dillingenā' sacentīsies plašā
pārbaudes turnīrā, laiIizraudzītu savu
pašreiz spēcīgāko spēlē1;āju sastāvu.
— Rīgas laikraksts „(Cifia" zii'io, ka
aprīlī Rīgā notiks liels basketbola
turnīrs ar vairāku padomju republiku
sportistu piedalīšanos. Rīgas vienības
kandidātos izraudzīti Kalniņš (US),
Saulītis, Raudinš, Kalniņš, Sudmalis
(visi Daugava), Grīnbergs, Liepkalns,
Silinš, Brōveris, Miķelsons, Ramanis
(Dinamo), Geistarts, Eglītis (Lokomo­tīve),
Skuteļis (VEF) un Riškovs
(Spartaks), bet sieviešu izlasē Reine,
Ulmane, Kārklii^a (\fEF), Meldere.
Krēgere (US), Veldre, Krūmiņa, Va-stekaite
(LLA), Ječa, Rozentālc, Kar-pova,
Žagata (Dinamo) un Bogātovft
(Spartaks). Arnolds Šnrfte