1950-04-29-06 |
Previous | 6 of 12 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
LATVIJA Sestdien, 1950. g. 29. aprlH fllinĻ MUt jimi itiila 'i I m tr IžtatiFeritks Viena lio vftstlprākajām elku t i cībām mūzikā ir liciba vārdam. Tai dz^as, sensenas saknes. Daudzām tautām instrumenillmuz.ka kā pai- «tivīga tautas tniksls pavisam jnin izkopta: Ja tada ari ir, tad kā as vai dziedājuma pavadījums. Visa prfmitiva skaņu pasaule saistās ar vāidu un iidzar to ar ziiiāmu lioū- Krēiibu. No tejienes ticējums tii- Jam, jutai, jēdzienam pārgājis ari mākslas mtizikā, izveidodams daža* * das teorijas'. To autori, protams, meldejami starp vokālkomponistlejon. Lai neaizklīstu par tālu, pismmē-fim tikai garāmejot, ka tautas iņSkiIi dzeja ar mu/iku gan iet pastāvīgi lid2;ās, tak katra pakļauta savai likumībai un nebūt obig?a Ijeittelc divreiz vienu un to paiu. Ķi fntidl lai it-jk^ idto faktu, na vienā melodijā var dziedāt un tiek 3zied5tas neskat-ā-fNt* l nreidja •atura tautasdziesmas? Vislielākā.? neskaidrības pa lai-, kam rada gudri vi-' ri* Tfi Uelafs operas reformators Glūk», Icas no virtuozās 17. gadsimta italie-lu operas pārgāja U£ vienkāršotu tie- Itt pārdzīvojumu teteiksmi, bija nācis pie atziņas, ka t ^ ā galvenais Ir vārdi. Vārda izsa* ka. priekus, bēdas, imronibu, naidu, fi^ln viat cilvē-tamtinlmaļās pa-ttpāi. Mūzikas uzdevums vlenfgl itz- ^ i i sekot vārdam. Ska9a nespēj tet nekā batiski jauna, tl pielidzi- Airoa krāsai kolo-riti līmējuma, kas tienfrt relJefSk.iz-ceļ līniju un dara to tīkamāku acij. r Pa dajai pie tā* '^da t>ala uzskata turējāt virsi kam «imts gadua vēlāk pa otram lāgam bi* la jānāk kā refor-mātoiam un jā« fllb} opera no pa- ^mlanai ^ Ei* «hardi Vāgners. Mīlēdams filozo- ^lēt, viņš izveidoja par šo jau^ā-ftimu pats savu teoriju. Saskalo ar to dzeja Ir virlSķma^s. mii- ^ a — sfevlilķlgals elements. Viens bez otra nav pilnīgs, viens tiecas .«^a-plfttt ar othi. Tikai dzejas apaugļota mUzika rada visaugstāko rmkn-lai darbu. Protams, tāda darba lītais paraugs viņa laikos ncbiļa tālu Jāmeklē» tas bija Vāgnera paA?» mūzikas drāma Ar to mū/Jkalu «kspreslja Šķita saj^nieguj^i savu kulmināciju, muziķa bija taisni piesuk-oēta jCitu kā Šampanietis oKlskftbcs. i* Sfidu varenu paraugu ietekmē ari komponisti, kas nejutās īsti aicināti tādai visaugstākajai sintētiskajai vārda un skaņasi. mnkjJlai, bet kas kopa It kā otras iiķiras žanru tiri instrumentālu muziķu» meklēja ce-us. kā tuvoties M pilnībai. Viss ielais deviņpadsmitais gadj^imis puv to nodod liecibu, jo izteikta vai ne-lateiktā veidā aiz katrōv^ M laikmeta mCizikai saskatāms vārds, vij^maz to pie labas gribas visi Iķtta saskatām Bēthovens gan biia miri.*;, nepiedzīvojis Vāgnera atklāsmes, pats tiri nejauti vienīgi savā sestajā simfonijā pavērdams ai?.karus jaunalai ideoloģija! un ir nejauzdams kādas tai bOs sekas. Tak, kod Vāgners ar lavu dzejisko spalvu Izklāstīja Bēthovena .simfoniju saturu, klausītfi- ^em tā kā atveras acis, cik daudz tur •kaidri vārdos nosaucamu cēlu, varonīgu, tdmēr galu galā visai taustāmu, cilvēcīgu notikumu, pārdzīvojumu un jotu. Vel tagad musu ve-cBcā paaudzf» ir tā saaugusi ar Vāgnera tēlojumiem, ka citādi nemnz nespēj klausīties ne Ero»ku, ne lik-lensimfoniju, nc* devīto. > Ari Vāgncr«? bija sava talka bērn.^, sasummēdams un sistēmativ.edams to, kai bijā nācis mode jau s^n prieki viņa. Hcktoru Berliozu u?.- ICIko par pro;:»rammns m6?ikas tēvu un viņa ietekmē slmfoniljci, vai na llrmli^ ticēdami, ka ši māksla tā ^ ^Inlgākā, vai ari ar neomuliau sa- Jdtu atskārzdami, ka bez vārda v i ņu mōzlkal maz izredžu, rak.stija paši vai izmantoja jau gatnva^ lite-rlrat programmas saviem skaodar-biem. Klausītājs ar progiammu ro-i i i aekoja ik notij kā pcc katalocra un bija kārs sadzirdēt to, ko skaņ- Vadla viņam liek dzirliet Dmdii (odrinieki iemanijās, ka patiesība pietin iilasit programmu, un par in^siku var ēalot tiri tekoši, ari tās nedzirdējis vai nesapratis. Tie.^i ča-bšanrii vārdos un rakstos sis vir-idens deva nei^smcļrimi daudz vie- Clt!.auto!l'Sfe tmalkjCtt^Ski un nebij/ia kataloga katram klausītājam sau^a, lažu v.ņu tendences bija līdzīgai. Vc: šinī gad.-im:a Skŗabins sa-v l m simtomskJin'poēmiim i e l k a va-reiu;^ vārdio: ;!dieviiķa, ek^iazes, pr:^;r;€te?s jeb Ugims' pot^ma, un vai kairu laku izraibināja ar tādiem okipi-t-ajas ap-zīmtiumiem kā; cēli, cldcni, grandiozi, varonīgi, dievišķi. Virjia agriikais i^kolotajs, — kautrais, smalkjūtīgais, bet atklātais Ta-ņejtvs teicii trauksmaina'am skaņradim acīs: ko jus vienmēr ;paši sevi vien sžlavējai, pagaidiet, lai slavē Citi. Jūtas mūzikā sāka sevišķi ziedēt ar romantismu. Taču sirsnīgā sa-n; s::va, diidtū vien'ii^n'ība un — ' l a bā nozlnie — pai vientiesība, kas pie- JUf^IS SOIKĀNS - LATVIJA mīt tādam kā Subcriam. drīzi kļuva par manieri. NosIuUju.^ies ņo vokālās muziļips. kādus melodiskos gājienus uit citus paiiīēmlcnus tur lietā komponisti „likdami uz nolinV*, piemēram, lirisku dzejoli, v^ņi tādus pašus pārnesa ari iiutrumcntālmūzl-kā. Šādas ddc.-^m/as bez vārdiem bie^i ir tik pilna?; klausītajam inu pazīstamu k!i>c:u, ka viņi t^c.^ām tādam skaņdarbam var iz^eltot, kā kad tam būtu tekn? , apal'.^ā. Romantiskā un tai sekojamā impfosio-nisti^ kā mudkn tātad ir vistuvākn-jo. s rados programmas īnnz'k'vk Ne visi biļa tik atturīgi kā f>opēns, kas savas ragainās viztjas nosai^^a pavisam abstraktos vai pat prozali^kos vārdns par prelūdijām, ciicļfm, jokiem (Scher/.o), mazurkām, Silmans jau 1,1 irb ar programmatiskajiem Karncvalicin, Krci.Merianām, Sapņo-jumiem. Kli-eju saradās daudz, un klausitijs, aiz vienkārša paraduma, asociēja zlnāiuas klišejas ar zināmam jūt,1m. Galu galā, juty tur varēja pat nemaz nebftt, ja tika! bija attiedg.s simbols, klise'a, M u zicēšanas un klausīšanās proccs.s z i nāmā merā atgādināja dzīvnieku dresūru, kur dresējamo ar dažādām villihiņām un piekukuļošanu iztai-na par gudru, un tad tas savu gudrību rci:'A"m rada ari bez kukidicm Jautā^uni'; ir. vai jutas un vispār tas, ka-ī dai^:*dns pro^.^rammās rakstīts. mū/Jkā jel kad bijis iek^ā? Vai vārds ti«*šām i^ed/ias ar skanu? Neminēsim noma/, āriski^to 17. gad.simta itāliešu operu, ka^^bija v i - Hi reformu un tām scl^ojoAā ekspvc-sioniJ^ ma muzikālais cēlonis. Nemi-nē, sim ari italle.Mi gnlo.'o pret[X)Iu Bachu. par kura jtitām nudrl klusē ir Giuk!^, ir Vngner?. Taču tani pašā Gluka laikā t)ija komponists, kas lak^iiia ne vien instrumentālmfizi-ku, bet ar? os>or;L> un kas par tādu vārda hcgemomju par. i^kaņu nc]:ā nezināja un neka negribēja zmāt, kas pateica par op :ru skaidri, ka ari tur mu;'ika ir vi>5. vārds — nekas. Tas bija Mocarts. Lai varētu dziedāt, teksts nepicciv^žams,. tacu Mocarts nc-cad nepadevās vārda va-i^. ām un necentās i7„spie5t no, tā kādas jūtas mūzikā. K-^ncervā apmeklētā u droši atcerējies viņa burvīgo ,.āri;u, kuras teksts ir -viens vie;iīgs vārds AUclujā! Laika ritējumā, kad tik daudz reižu jļīpārmal %-;cns un tas pats, kajner u.'.rodas kas .1 »i ; : ^ , ar,; v;en5 otrs Mocarta i ārr-'a's paņēmiens daitām t'i^ad var klisciiaks Uhi tā ir tu'i- n}uz:- K1. a f :rma> kii^eja. kam ar'vardu (Turpinājums ippj grāmata Sāiuua ar sevi un ar lasitauem Laikam es sāku vecot, jo man gribas runāties ar sevi. Ja ari ne vēl skaji, tad domās gan. Es bieži grozos kā spoguļa priekšā. Udzās stāv visi galvenie darbi. To tu esi godam veicis, es, lūpas nipakustinādams, saku. Bet šis te ir pUekans kā plu-riņa. Slnļ par maz sirds siltuma, ir tikai izskaistināti teikumi. Te esi par daudz melojis. Tur pavedinājis iasitāju uz zagšanu, uz laulības pārija pšanu, lai Dievs nogriež, — pat uz pašsiepkavibu! Jā gan, savā laiiiā esmu ticis uzaicināts Aiju sadedzināt, tāpēc ka Jānis nervu sabrukumā pārgriež dzīslas. — Ir visādi cilvēki un katram savādāka sajēga par māksiii. Bieži pat nekādas. Pa^ā pēdējā laikā man visvairāk jākavējas pie Baltās grāmatas. Laikam tāpēc, ka tā patlaban iznāk jaunā izdevuma. IJn te nu es griežos pie lasitājiem ar isām vēsturiskam un statistiskām ziņām par šo darbu. Kad priekš apaļiem trīsdesmit sešiem gadiem Baltā grāmata parādīja^ pirmo reizi, oficiālā kritika tekstu akceptēja bez lieliem iebildumiem, bet zimējumiem bija diezgan ko turēt. Tagad, kur redzētas daudz trakākas lietas, neviens vairs neuztrauksies ari par tiem. Pie jaunā, septītā pilnizdevuma neesmu nekā grozījis, ne vārdos ne līnijās. Ir t i kai atgriezušies visi pieci tēlojumi par Hdicm, kas vācu okupācijas laikā tika iz.sviesti. — Baltā grāmata ir daudz lasīta. Latvijā tā iznāca, dažādos izdevumos, 68.000 eksemplāros. Tiem jāpieskaita trimdā Iznākušie, — saīsinātais izdCVums ar pieci un tagadējais, pilnais, ar trīs tūkstoši. Tā kona iznāk visai iespaidīgs skaitlis 76.000., Nevaru izgudrot, kam pateikties par šo lielo tirāžu. Vai paidagogiem, kas grāmatu ierindojuši jaunības U-terātūrā, vai laužu daudzumam, ko dēvē par tautu, inteliģenci, vai ""beidzot pašam sev? Rakstnieks nevar izvēloties lasītāju.^; tie rodas paši. Ja skolotāu tagad da?.kārt nosūkstās par to, ka iekiidu.^i Balto grāmatu skolās, tad es tur esmu vismazāk vainīgs. Lielāks prieks man ir dzirdēt atzinīgus vārdus par šo grāmatu no prātīgiem cilvēkiem, no augsti izE^lītotiem un no māksliniekiem, kas bieži atpūšoties pie tās. Man patīk ari, ka to lasa bērni, vai ka niātes la^^a no tās bērniem priekšā par ā<;eno sētu ,par siļķēm, stabulēm, par Jāņu nakti un par lāču vadātājiem, par skroderiem, audekliem un simtām citām lietām un izdarībām. Bet es arī neņemu Jaunā, ja kāda pār5?mal-ka kundze ātrās dusmās iesviež grā-^ matu krāsn', tāpēc ka bērns, lasīdams stā.stu par Ziemsvētku čigāniem, ievaicālas' ,.Mammin. kas tas ir izrunīt?" Jā! kas nevēls*?; uzdnrties uz viena otra vārda kādus lauku ļaudis senāk neturēja uar pied^uziciem. kn piemor?^m. — (nu, lai labāk paliek nominēts), tas lai liec šai grāmatai likumu. top angļu ral<stnieces vēstule no Londonas Nesen angju sieviešu žurnālistu biedrība visā klusībā nosvinēja 50 gadu pastāvēšanas svētkus. Nebija ne greznības, ne svinību. Parastajā ik nedēļas darba vakarā bija likta cita, svinīgajam gadījumam piemērota darba kārtība. Sapulcītes notiek mjzā istabiņā, pavisam tuvu kaimiņos greznajam un lepnajam avīžniecības i^amu rajonam Fleet Street. Tur katra kvad-rātcoUa telpu maksā lielu naudu, tāpēc šī biedrība saspiedušies šauri, šauri. Maza istabiņa, liels grāmatu skapis, piekrauts galvenā kārtā ar sieviešu autoru darbiem, kamīns, un stūrī mazs galdiņš sapulces vadītājai. Dalibnleēu saradies divreiz vairāk nekā parastai Daudz vecu māmiņu ap gadiem vO un vairāk. Tās angļu dāmas, literatūras un žurnālistikas veterānes. Jubilejas vakarā viņām vārds. Tās gan nav vairs organizācijas dibinātājas, bet viņas ir tās. kurus vēl atceras redzējušas un kopā darbojušās ht dibinātājām — toreiz, kad bija vēl iesācējas. Angļu dāmas par sabiedriskām lietām un par rakstniecību sāk interesēties tikai tad. kad ieguvušas sirmus matus un izvadījušas tautās savus bērnus. Viņas Ir sirmas, kad savu karjeru sāk, un pavisam salīkušas un baltas, kad sasniedz spīdošo zvaigžņu pakāpi. Angļi nekad nedara divus darbus reizē, kā tas pie mums pieņemts. Laika ir diezgan un dzīve gara. Viņi dara visu pēc kārtas. Atcere? gadījumā dabūjam zinātr ka pirms gadiem 50 vai 70 Anglijā esot bijušas tikai trīs profesijas, ar ko neprecēta sieviete varējusi pati sev maizi nopelnīt: mScIt, šūt vai Iziet uz ielas: 1862. g. Londonā esot bijušas 15.000 guvernantes, 43.000 šuvējas un 80.000 prostltuētSs. Sieviešu rakstnieēu un žurnālistu biedrība bijusi Jauna un revolucionāra parādība, un. tai bijis jāizcīna smaga cīņa ar sabiedrības aizspriedumiem. Biedrības galvenā ideja ir — atrast tin izaudzināt Jaunas spējīgas rakstnieces un žurnālistes Konkurences naidu un skaudību šis dāmas nepazīst. Biedrības darbs norit pēc gluži paidago^dskicm principiem. Katru nedēlu notiek mazā darba sapulce, bet reizi mēnesi kādā lielākā zālē priekšlasijiums vai priekšnesums. Mazās darba sapulces pilnīgi atgādina skolu. Dāmas, kuru vidū pavisam maz Jaunavīgu seju, salasās klusi un rātni kā skolniēcl-tes. Stūri pie galdiņa ieņem vietu priekšsēdētāja. Pa laikam tai līdzās nonestas kāda viešņa — kāda literatūras autoritāte vai sieviešu žurnāla izdevēja. Abām dāmām ir pavisam stingra ^kolmeistarieņū stāja un izrīcība. Uz galdiņa glīti kaudzītē salikti jauno autoru darbi. Pa lielākai daļai tie ir mazi stāstiņi. Sapulces vadītāja ar stingru audd-nātājas roku pasniedz stāstiņus vienu pēc otra dalībniecēm, kurām tie jālasa priekšā visai sapulcei. Pēc tam debatē, vai stāstiņš bijis.labs, cik tas gatavs iespiešanai, un kur tam ir vājās vietas Tās liek pārstrādāt Ja stāstiņu atzīst par labu, tad atkal ir debates, kur to likt. Ang- Zeme. kur sastopas >^isas pasaules tautas Šveice ir ne tikai bagātnieku iz-l^ riccas, bet ari visu pasaules doma-tā'u un raditāju cilvēku sapņu zeme. Tāda Šveice b.ja Cvmglija un Pes-talocija laikā, tāda tā bija arī mūsu Latvijas trimdiniekiem pēc 1905. uada, kas to netraucēti varēja tālāk attistīt .savas brivibas un garīgās augšupejas idejas, Kāpēc Šveice pievelk un ierosina'^ Vispirms — to ir slavenās krāšņās dabas ainavas. Tālāk — aui^^la kultūra un tccbnika, loti sena universitāte, kuras daudzie institūti icri-koti pēc tecbnlkas un zinātnes pēdējā vārda. Modernās slimnīcās veic neiedomājami sarežīitas operācijas. Šveices .«sanatorijas pazīstamas visā pasaulē. Plaša un daudzpusīga ir Šveices garīgā dzive. Rosīgi darbojas? da/.ādas kustības — kristīgā z i nātne tcosofija. antroposofija, maz-daznāni, Cimermana kusliba, jogu institūts uc. Lekcijās un disputos piedalās zinātnieki ar pasaules vārdu. Pa.sreiz domātāju cilvēku interesei dennunktā \ŗ pa'as Šveices f i lozofs Valters Niss (Nigc:). Viņa nedējās grāmatas Lielie svētie un Ķeceri saistījušas ne vien literātu, bet arī reli§!!?kas pasaules u?.manibu Tās izŗ^H^rk par soiti augstajai cenai — pāri 50 frankiem. It īpaši Ciricbē katra tauta un katrs radošs gars cenšas rādīt savus I sasniegumus, jo te viņu redz visas pasaules acis, dzird visu zemju ausis. Šejienes māks'as muzejs, koncertzāles, lielākās auditorijas, lielākie apgādi mēnešiem uz priekšu jau aizrunāti un pārslogoti. Te dzied Benjamino Džilji, dejo Žozefina Be-kere, dzied Panzes sievieSu kvartets, daudzos kino rāda franču filmas — dažas jau trešo mēnesi, viesojas itāļu Skalas operas stigu orķestris. Lielākais notikums nesen bija Somijas pleznu iz.stāde, kur apmeklētāju nic-ptūdums bija visai ievērojams. Nupat dauedāja ari somu viru korl.s, pie kam ieejas biļetes izpirka pirmajā dienā pēc koncerta izziņošanas. Ovāciju un ziedu bija bez gala daudz. Gaišās .somu puišu galvas vārda īstā nozīmē grima Šveices pielūdzēju snfegtaios spilgtajos ziedos. Vācija lielākajā Cincbcs nacionālajā bibliotēkā pašreiz .sarīkojusi !>ēckara grāmatu izstādi. Izraēla brošūrās un grāmatās rāda vēLsavu ciešanu ceļu un valsts uzplaukumu. Tāpat redzama ari vienas otras Bal-kānu valsts literatūra Tikai par Baltijas valstīm man. neizdevās redzēt vai dzirdēt ne vārda. Atceros, ka ka 1948. g man. Sveica e!?ot, izdevās Ciricbē dabūt tcķas musu mākslas un daiļamatniecības Izstādei. Bet fis man vēlāk ar kautnu nācās atkafat-teikt. jo mūsējie nevarēja vienoties. C i r i c h ē , ' a p r n i : Bora Svik.ile lijā ir vesels mežs periodisku izdevumu. Autorei dod norādijumus, kur savu darbu lai iesūta Vēlāk debatē, kādas bijušas sekmes. Anglijā nav paradums autoru darbus ieguldīt papīru kur\u. Profesionālā organizācija atvieglo redakcijām darbu, jo tām iesūta tikai tos darbus, ko arodbiedrības kollektivs atzinis par iespiešanas vērtiem. Tas tomēr vēl nenozīmē, ka tie tiešām tiks iespiesti Ja darbu neizlieto, tad tas tiek atsūtīts autoram atpakaļ, un, autors var meklēt savu laimi citā izdevumā. Dažreiz redakcija, atsūtot darbu atpakaļ dod līdzi savu motivējumu, kāpēc tas nav pieņemams. Dažreiz vaina meklējama darbā, bet biežāk pašā izdevumā. Jo tie specializējušies uz šauriem tematiem un nevēlas iespiest to, ko uzskata par savam izdevumam nepiemērotu. SI kārtība ļoti nospiež rakstnieka brīvo fantāziju. Uzrakstīt varētu nezin ko, bet kur Anglijā atradīsi papīru, kur to iespiest? Piemēram, - uzrakstīts stāstiņš, kas nobeidzas ar laulības šķiršanu. Visi klausītāji atzīst, ka stāstiņš tiešām izdevies labs. Autorei tomēr ieteic to nekur neiesūtīt, jo ir pieņemts, ka angļu literatūrā tematu par laulības šķiršanu nemaz necilā, uia tādu izdevēju neatradīšot, kal riskētu šādu stāstu iespiest. Beidzot tematu izvēle sašaurinās us trim: rokdarbi, virtuves receptes un īsi stāstiņi, kas visi beidzas ar lai* mīgu apprecēšanos. Dot rokdarbui un ēdienu receptes — tas nav žur» nāllstu uzdevums. Tātad paliek tl? kal pēdējā nozare — aprakstīt ne* skaitāmos variantos klimas, kai kavē tikt pie laimīgām laulībām, un kā beidzot visiem šķēršļiem tiek pāri. Ir žurnāli, kas šādus stāstiņi^ ievieto pa 5 un vairāk vienā numu* rā un tā turpina numuru pēc numura. Cita temata nav. Jaunās rakstnieces lielā diena Ir tā, kad viņu angažē par pastāvīgu līdzstrādnieci kādā sievieSu žurnālā. Nu var sākt ievietot pa vienam stāstiņam katru nedēļu, kas ienes krietnu naudu. Redakcija piezīmē, i ka pēc nedēļas tas pats autdrs atkal dos jaunu stāstu par to paSu tematu. Angļi necieš pārmaiņas ne laicīgā, ne garīgā baribS. Ja viena stāstiņš paticis, tad anglis vēlag katru nedēlu lasīt tā paša autora tādu pašu. stāstiņu par to pašu tematu, Nu autorei neskaitāmos variantos atkal un atkal Jāpārdzīvo un jāliek citiem pārdzīvot tās divas trīs nedēļas no savas dzīve.s, kas ir pašas pēdējās pirms laulībām. Ja mainā tematu, tad nereti maina arī pseudonimu. Pseudonims ir zināmas literāriskas standartprec^ marka. Ja maina preci, tad maina ari marku Rakstnieka darbs bieži izsauc viļņojumus sabiedrībā un nemieru ap autoru. Angli nen.īl šo ar profesiju saistīto nemieru ienest savā privātajā dzīvē. Rakstnieču arodbiedrība rīko ari inteliģences pārbaudes vakarus. Sapulces vadītājai ir gara liste dažādu jautājumu. yisām pēc kārtas Jādod atbildes. Piespriež pat godalgas. Ideāli ir atbildēt uz 18 jautājumiem* Augstākais punktu skaita tomēr ir 13^2, ko izpelnās kāda dalībniece reizē ar godalgu. Tiek minēti grāmatu nosaukumi un Jautāts, kas tā^ sarakstījis Kad kāda dalībniece reizes trīs, četras no vietas dod pa-' reizas atbildes, kamēr citas tikai rausta plecus, nāk zobgalīgi Jautājumi atbilžu zinātājai: viņa Jau laikam visu dienu neko citu nedara, kā tikai lasa grāmatas Gadās, ka savus darbus nolasa 10 personas. Visi darbi Iznelnās atzinīgus vārdus un komplimentus, bet tomēr paliek bez cerībām tikt Iespiesti. Kāda izdevēja atnākusi iz-vēlētiea savam žurnālam darbus. No desmit vai vairāk nolasītiem darbiem labi 1a paņem vien^. Kam laimējas pieskaņoties tirgus prasībām, tas pamet sapulcīti un kļūst par jaunu zvaiŖznI pie Anglijas literatūras debesīm Jaunās zvaigznes tad n?ik un ieņem vadošo vietu pie galdiņa, no skolniecēm pārvēršoties par skolotājām Agrākās skolotājas pa to laiku ieguvušas jau platākus spārnus Tās pamet Londonu un pazūd kaut ktir imperiias fieznalīga- 1os plašumos kā ārzemju speciālkorespondentes, kā mūžīgās cejotalas vai preses reprezentantes kolonilSs un dominiļas. Kaut kur no liela tp-luma tās sūta savus sveicienus in ar Tf^tu mātes sirdi seko visam, kas notiek mazajā istabiņā . Katrs mazākais panākums tiek apsveiVts ar laimes vēlējumiem un gavilēm. Nav tā kā p!e mums, kur ar rungu sit nost katru, kas atļaujas kaut kas būt. Kottstance Berga nu verl. MDI n%4zl ua aizvadi 2»ikrk r P i tam
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, April 29, 1950 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1950-04-29 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari500429 |
Description
Title | 1950-04-29-06 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text |
LATVIJA Sestdien, 1950. g. 29. aprlH
fllinĻ
MUt
jimi
itiila
'i I
m
tr
IžtatiFeritks
Viena lio vftstlprākajām elku t i cībām
mūzikā ir liciba vārdam. Tai
dz^as, sensenas saknes. Daudzām
tautām instrumenillmuz.ka kā pai-
«tivīga tautas tniksls pavisam jnin
izkopta: Ja tada ari ir, tad kā as
vai dziedājuma pavadījums. Visa
prfmitiva skaņu pasaule saistās ar
vāidu un iidzar to ar ziiiāmu lioū-
Krēiibu. No tejienes ticējums tii-
Jam, jutai, jēdzienam pārgājis ari
mākslas mtizikā, izveidodams daža*
* das teorijas'. To autori, protams,
meldejami starp vokālkomponistlejon.
Lai neaizklīstu par tālu, pismmē-fim
tikai garāmejot, ka tautas
iņSkiIi dzeja ar mu/iku gan iet
pastāvīgi lid2;ās, tak katra pakļauta
savai likumībai un nebūt obig?a
Ijeittelc divreiz vienu un to paiu.
Ķi fntidl lai it-jk^
idto faktu, na
vienā melodijā var
dziedāt un tiek
3zied5tas neskat-ā-fNt*
l nreidja
•atura tautasdziesmas?
Vislielākā.? neskaidrības
pa lai-,
kam rada gudri vi-'
ri* Tfi Uelafs operas
reformators Glūk»,
Icas no virtuozās
17. gadsimta italie-lu
operas pārgāja
U£ vienkāršotu tie-
Itt pārdzīvojumu
teteiksmi, bija nācis
pie atziņas, ka
t ^ ā galvenais Ir
vārdi. Vārda izsa*
ka. priekus, bēdas,
imronibu, naidu,
fi^ln viat cilvē-tamtinlmaļās
pa-ttpāi.
Mūzikas uzdevums
vlenfgl itz-
^ i i sekot vārdam.
Ska9a nespēj
tet nekā batiski
jauna, tl pielidzi-
Airoa krāsai kolo-riti
līmējuma, kas
tienfrt relJefSk.iz-ceļ
līniju un dara
to tīkamāku acij.
r Pa dajai pie tā*
'^da t>ala uzskata
turējāt virsi kam
«imts gadua vēlāk
pa otram lāgam bi*
la jānāk kā refor-mātoiam
un jā«
fllb} opera no pa-
^mlanai ^ Ei*
«hardi Vāgners. Mīlēdams filozo-
^lēt, viņš izveidoja par šo jau^ā-ftimu
pats savu teoriju. Saskalo
ar to dzeja Ir virlSķma^s. mii-
^ a — sfevlilķlgals elements. Viens
bez otra nav pilnīgs, viens tiecas .«^a-plfttt
ar othi. Tikai dzejas apaugļota
mUzika rada visaugstāko rmkn-lai
darbu. Protams, tāda darba
lītais paraugs viņa laikos ncbiļa tālu
Jāmeklē» tas bija Vāgnera paA?»
mūzikas drāma Ar to mū/Jkalu
«kspreslja Šķita saj^nieguj^i savu kulmināciju,
muziķa bija taisni piesuk-oēta
jCitu kā Šampanietis oKlskftbcs.
i* Sfidu varenu paraugu ietekmē ari
komponisti, kas nejutās īsti aicināti
tādai visaugstākajai sintētiskajai
vārda un skaņasi. mnkjJlai, bet kas
kopa It kā otras iiķiras žanru tiri
instrumentālu muziķu» meklēja ce-us.
kā tuvoties M pilnībai. Viss
ielais deviņpadsmitais gadj^imis puv
to nodod liecibu, jo izteikta vai ne-lateiktā
veidā aiz katrōv^ M laikmeta
mCizikai saskatāms vārds, vij^maz to
pie labas gribas visi Iķtta saskatām
Bēthovens gan biia miri.*;, nepiedzīvojis
Vāgnera atklāsmes, pats tiri
nejauti vienīgi savā sestajā simfonijā
pavērdams ai?.karus jaunalai
ideoloģija! un ir nejauzdams kādas
tai bOs sekas. Tak, kod Vāgners ar
lavu dzejisko spalvu Izklāstīja Bēthovena
.simfoniju saturu, klausītfi-
^em tā kā atveras acis, cik daudz tur
•kaidri vārdos nosaucamu cēlu, varonīgu,
tdmēr galu galā visai taustāmu,
cilvēcīgu notikumu, pārdzīvojumu
un jotu. Vel tagad musu ve-cBcā
paaudzf» ir tā saaugusi ar Vāgnera
tēlojumiem, ka citādi nemnz
nespēj klausīties ne Ero»ku, ne lik-lensimfoniju,
nc* devīto. >
Ari Vāgncr«? bija sava talka bērn.^,
sasummēdams un sistēmativ.edams
to, kai bijā nācis mode jau s^n
prieki viņa. Hcktoru Berliozu u?.-
ICIko par pro;:»rammns m6?ikas tēvu
un viņa ietekmē slmfoniljci, vai na
llrmli^ ticēdami, ka ši māksla tā
^ ^Inlgākā, vai ari ar neomuliau sa-
Jdtu atskārzdami, ka bez vārda v i ņu
mōzlkal maz izredžu, rak.stija
paši vai izmantoja jau gatnva^ lite-rlrat
programmas saviem skaodar-biem.
Klausītājs ar progiammu ro-i
i i aekoja ik notij kā pcc katalocra
un bija kārs sadzirdēt to, ko skaņ-
Vadla viņam liek dzirliet Dmdii
(odrinieki iemanijās, ka patiesība
pietin iilasit programmu, un par
in^siku var ēalot tiri tekoši, ari tās
nedzirdējis vai nesapratis. Tie.^i ča-bšanrii
vārdos un rakstos sis vir-idens
deva nei^smcļrimi daudz vie-
Clt!.auto!l'Sfe tmalkjCtt^Ski un
nebij/ia kataloga katram klausītājam
sau^a, lažu v.ņu tendences bija līdzīgai.
Vc: šinī gad.-im:a Skŗabins sa-v
l m simtomskJin'poēmiim i e l k a va-reiu;^
vārdio: ;!dieviiķa, ek^iazes,
pr:^;r;€te?s jeb Ugims' pot^ma, un vai
kairu laku izraibināja ar tādiem
okipi-t-ajas ap-zīmtiumiem kā; cēli,
cldcni, grandiozi, varonīgi, dievišķi.
Virjia agriikais i^kolotajs, — kautrais,
smalkjūtīgais, bet atklātais Ta-ņejtvs
teicii trauksmaina'am skaņradim
acīs: ko jus vienmēr ;paši sevi
vien sžlavējai, pagaidiet, lai slavē
Citi.
Jūtas mūzikā sāka sevišķi ziedēt
ar romantismu. Taču sirsnīgā sa-n;
s::va, diidtū vien'ii^n'ība un — ' l a bā
nozlnie — pai vientiesība, kas pie-
JUf^IS SOIKĀNS - LATVIJA
mīt tādam kā Subcriam. drīzi kļuva
par manieri. NosIuUju.^ies ņo vokālās
muziļips. kādus melodiskos gājienus
uit citus paiiīēmlcnus tur lietā
komponisti „likdami uz nolinV*, piemēram,
lirisku dzejoli, v^ņi tādus
pašus pārnesa ari iiutrumcntālmūzl-kā.
Šādas ddc.-^m/as bez vārdiem
bie^i ir tik pilna?; klausītajam inu
pazīstamu k!i>c:u, ka viņi t^c.^ām
tādam skaņdarbam var iz^eltot, kā
kad tam būtu tekn? , apal'.^ā. Romantiskā
un tai sekojamā impfosio-nisti^
kā mudkn tātad ir vistuvākn-jo.
s rados programmas īnnz'k'vk Ne
visi biļa tik atturīgi kā f>opēns, kas
savas ragainās viztjas nosai^^a pavisam
abstraktos vai pat prozali^kos
vārdns par prelūdijām, ciicļfm, jokiem
(Scher/.o), mazurkām, Silmans
jau 1,1 irb ar programmatiskajiem
Karncvalicin, Krci.Merianām, Sapņo-jumiem.
Kli-eju saradās daudz, un
klausitijs, aiz vienkārša paraduma,
asociēja zlnāiuas klišejas ar zināmam
jūt,1m. Galu galā, juty tur
varēja pat nemaz nebftt, ja tika!
bija attiedg.s simbols, klise'a, M u zicēšanas
un klausīšanās proccs.s z i nāmā
merā atgādināja dzīvnieku
dresūru, kur dresējamo ar dažādām
villihiņām un piekukuļošanu iztai-na
par gudru, un tad tas savu gudrību
rci:'A"m rada ari bez kukidicm
Jautā^uni'; ir. vai jutas un vispār
tas, ka-ī dai^:*dns pro^.^rammās rakstīts.
mū/Jkā jel kad bijis iek^ā? Vai
vārds ti«*šām i^ed/ias ar skanu?
Neminēsim noma/, āriski^to 17.
gad.simta itāliešu operu, ka^^bija v i -
Hi reformu un tām scl^ojoAā ekspvc-sioniJ^
ma muzikālais cēlonis. Nemi-nē,
sim ari italle.Mi gnlo.'o pret[X)Iu
Bachu. par kura jtitām nudrl klusē
ir Giuk!^, ir Vngner?. Taču tani pašā
Gluka laikā t)ija komponists, kas
lak^iiia ne vien instrumentālmfizi-ku,
bet ar? os>or;L> un kas par tādu
vārda hcgemomju par. i^kaņu nc]:ā
nezināja un neka negribēja zmāt,
kas pateica par op :ru skaidri, ka
ari tur mu;'ika ir vi>5. vārds — nekas.
Tas bija Mocarts. Lai varētu
dziedāt, teksts nepicciv^žams,. tacu
Mocarts nc-cad nepadevās vārda va-i^.
ām un necentās i7„spie5t no, tā kādas
jūtas mūzikā. K-^ncervā apmeklētā
u droši atcerējies viņa burvīgo
,.āri;u, kuras teksts ir -viens
vie;iīgs vārds AUclujā! Laika ritējumā,
kad tik daudz reižu jļīpārmal
%-;cns un tas pats, kajner u.'.rodas
kas .1 »i ; : ^ , ar,; v;en5 otrs Mocarta
i
ārr-'a's paņēmiens daitām t'i^ad var
klisciiaks Uhi tā ir tu'i- n}uz:-
K1. a f :rma> kii^eja. kam ar'vardu
(Turpinājums ippj
grāmata
Sāiuua ar sevi un
ar lasitauem
Laikam es sāku vecot, jo man gribas
runāties ar sevi. Ja ari ne vēl
skaji, tad domās gan. Es bieži grozos
kā spoguļa priekšā. Udzās stāv visi
galvenie darbi. To tu esi godam
veicis, es, lūpas nipakustinādams,
saku. Bet šis te ir pUekans kā plu-riņa.
Slnļ par maz sirds siltuma, ir
tikai izskaistināti teikumi. Te esi
par daudz melojis. Tur pavedinājis
iasitāju uz zagšanu, uz laulības pārija
pšanu, lai Dievs nogriež, — pat uz
pašsiepkavibu! Jā gan, savā laiiiā
esmu ticis uzaicināts Aiju sadedzināt,
tāpēc ka Jānis nervu sabrukumā
pārgriež dzīslas. — Ir visādi cilvēki
un katram savādāka sajēga par
māksiii. Bieži pat nekādas.
Pa^ā pēdējā laikā man visvairāk
jākavējas pie Baltās grāmatas. Laikam
tāpēc, ka tā patlaban iznāk jaunā
izdevuma. IJn te nu es griežos
pie lasitājiem ar isām vēsturiskam
un statistiskām ziņām par šo darbu.
Kad priekš apaļiem trīsdesmit sešiem
gadiem Baltā grāmata parādīja^
pirmo reizi, oficiālā kritika tekstu
akceptēja bez lieliem iebildumiem,
bet zimējumiem bija diezgan
ko turēt. Tagad, kur redzētas daudz
trakākas lietas, neviens vairs neuztrauksies
ari par tiem. Pie jaunā,
septītā pilnizdevuma neesmu nekā
grozījis, ne vārdos ne līnijās. Ir t i kai
atgriezušies visi pieci tēlojumi
par Hdicm, kas vācu okupācijas laikā
tika iz.sviesti. — Baltā grāmata ir
daudz lasīta. Latvijā tā iznāca, dažādos
izdevumos, 68.000 eksemplāros.
Tiem jāpieskaita trimdā Iznākušie,
— saīsinātais izdCVums ar pieci un
tagadējais, pilnais, ar trīs tūkstoši.
Tā kona iznāk visai iespaidīgs skaitlis
76.000.,
Nevaru izgudrot, kam pateikties
par šo lielo tirāžu. Vai paidagogiem,
kas grāmatu ierindojuši jaunības U-terātūrā,
vai laužu daudzumam, ko
dēvē par tautu, inteliģenci, vai ""beidzot
pašam sev? Rakstnieks nevar izvēloties
lasītāju.^; tie rodas paši. Ja
skolotāu tagad da?.kārt nosūkstās
par to, ka iekiidu.^i Balto grāmatu
skolās, tad es tur esmu vismazāk
vainīgs. Lielāks prieks man ir dzirdēt
atzinīgus vārdus par šo grāmatu
no prātīgiem cilvēkiem, no augsti
izE^lītotiem un no māksliniekiem, kas
bieži atpūšoties pie tās. Man patīk
ari, ka to lasa bērni, vai ka niātes
la^^a no tās bērniem priekšā par ā<;eno
sētu ,par siļķēm, stabulēm, par Jāņu
nakti un par lāču vadātājiem, par
skroderiem, audekliem un simtām
citām lietām un izdarībām. Bet es
arī neņemu Jaunā, ja kāda pār5?mal-ka
kundze ātrās dusmās iesviež grā-^
matu krāsn', tāpēc ka bērns, lasīdams
stā.stu par Ziemsvētku čigāniem,
ievaicālas'
,.Mammin. kas tas ir izrunīt?"
Jā! kas nevēls*?; uzdnrties uz viena
otra vārda kādus lauku ļaudis
senāk neturēja uar pied^uziciem. kn
piemor?^m. — (nu, lai labāk paliek
nominēts), tas lai liec šai grāmatai
likumu.
top angļu ral |
Tags
Comments
Post a Comment for 1950-04-29-06