Bavarijas Latviesu vestnesis, October 19, 1949

              I'Ir-i
TreSdlen, im. g. 19. oktobri
K U r a Zāle
TAURENI! IM
Pāri norai lidinās
Taurenitis balts»
I i kš smalka bērza tāss -~
Atspidoma malds.
Udo! Lido, tanrenit!
Vasara — tavs možs.
Kant tp nevar pasacīt,
Zust kam pirmām bus.
Varbit SaJS zafamā
Skan man bēm zvans,
Bet tu klīsti tāluma
Saulē mirdzēdams ^
Skanu
V . Sopena 100. nāves dienas atcerei
Alfrēds Bērziņš
piecdesmitgadnieks
• . '-• - >:
^ ^ ^ ^ Alfrēds BērziņS
dzimis 1899. g.2L
oktobrī Jeru pag.
Liesumu mājās.
Sabiedriskā darba
dotības viņam,
liekas, nāk Ildzi
no vecātēva, kurš
sabijis par paga­sta
vecāko 35 ga­di
un miris 93 g.
vecumā. Pie ga­viļnieka
vectēva
savā laikā kalpojis kādreizējais ties­lietu
ministrs Hermanis Apsitis par
darbveža palīgu.
Bērziņu ģimenes saknes dzimtajā
novadā sniedzas, atpakaļ pagātnē ap
250 gadi.
Sabiedriskā darbā Bērziņš „iekrlt"
lēSot už skolas sola. Valkad reālskol-nleki,
strēlnieku cīņu iedvesmēti
pirmā pasaules kaŗ^ laikā, dibina
nelegālu nacionālu organizāciju. Bēr-
' a^tņi ir tās vadītājs. Vadot vēlāk
Vm& nacionāla jaunatnei biedrībli,
1918. gadā Bērziņš nāl$ sadursmē ar
boļševikiem» Viņu iķ)cietina un ie-linet
valkas valsts bankas oodajas
^ pftģrabā, no kurienes viņš pēc trīs
dlenKm izbēg un kļūst par partizā­nu.
Tas i r cīņas sākums^ kura vēl
nbv nobeigta. No partizāņu vienības
B. nokļūst Valmieras pulka ierindā
un no pulka Latvijas karaskolā. K a ­raskolas
pirmā izlaiduma dalībnieki
patiesībā savu kara mākslu studē
nevis klasē*:, bet ierakumos pie Rī­gas
tiltiem, Bermonta uzbrukuma
MI«r un atbrivojbt Latgali.
virsņiekal karjera nav Bēr-aičiņājums.
Viņam sirds sauc
pCp sabiedriska darba, pēc avlžnie-
^Demobilizējies, kādu laiku v^ņS ir
tenāilsts „Brivā3 Zemes" redakči-tad
pievēršas praktiskai polīti-kfd.
1925. gadā viņš jau vadīt Zem­nieku
savienības vēlēšanu kampaņu
A]iilk$nes novadā, bet 1931. gadā jau
pats top šīs partijas deputāts saeimā.
Udztekt^s politiskam /larbam Bēr-siņS
nepārtraukti darbojas aizsargu
9|ab8. Turpmākos gados viņa darbī­ba
notiek visas sabiedrības priek-ifi,
sevišķi pēc 1934. gada, kad A l -
fiŗeds Bērziņš kļūst sabiedrisko lietu
ministrs K. Ulmaņa vadībā. '
Pēc boļševiku ienākšanas Bērziņš
ir vienīgais no visa ministru kabi-
,neta, kam izdodas izbēgt čekas va­jāšanām.
Bet bēgot no krievu lāča,
viņš krīt vācu vilka ķetnās. Bēr­ziņā
nokļūst Sachsenhausenas kon­centrācijas
nometnē, kur pavada 33
mēnešus. Viņa ģimene top depor­tēta,
uz Sibiriju, viņu pašu vācieši
tura apcietinējumā un nesaka par ko
ajpvalno. Tie smagi sitieni, bet Vid­zemes
dēls, iztura. Koncentrācijas
nometnē Bērziņš nodibina draudzību
ar ukraiņu brīvības cīnītājiem, ar
toiŗlem viņš vēl šodien sadarbojas
pretboļševistiskās organizācijās, cī­nīdamies
par Latvijas brīvību.
Pretboļševiku ligā viņš veic lielu
darbu/ bet savā istabā Blombergā
raksta grāmatas, pēdējos gados sa­rakstītas:
,3s redzēju Višinskl boļ-āevizējam
Latviju" (angļu vabdā),
,,P6sta gadi" un „Atmiņu grāmata
par Kārli Ulmani", kas visātdrīzu-mA
iznāks Stokholmā.
Tādi ir SI vīra mūža meti. No
darba un atbildības viņš nav vairī-
Jles, bet to nav arī meklējis par
katru cenu, ja apstākļi nav nobrie­duši.
Un tomēr Bērziņš tik dziļi ie-
^ ^ j i s politisko gaisu, ka bez tē ne­var
dzīvot.
• Lai nākošie gadi paver viņa zinā-ianām
un pieredzei plašu darba
lauku, iŗ. Aigars.
KULTŪRAS CHRONIKA
Rakstniece Ruta Skujiņa pārcēlu­sies
uz dzīvi Dillingenas nometnē un
gatavojas izceļot uz Pensilvāniju
ASV par mājkalpotāju.
čelli^ts Valdis Zaķis, kas jau vai­rākkārt
koncertējis Hamburgas rai­dītājā,
šinīs dienās iespēlējis mag­netofona
lentā Dohnani ja sonāti
čellam \m klavierēm. Sonātes rai­dījums
paredzams decembri.
1849. g. 17. okt. Parīzē nomira Fire-deriks
Sopēns. Gadi un di^as ir
īstenībā tikai astronomiski un ka-lendariski
jēdzieni, kuriem nav ne­kāda
būtiska sakara ar aizgājēja
mūžu. Bet tādai atcerei gan i r dziļš
sakars ar dzīvajiem, tādās reizēs at­ceramies
to, kas mums no aizgājēja
palicis, reizē ar vienkārši cilvēcisko,
par ko parasti nedomājam. Sai die­nā
Sopena mūzilca atskanēs katarā
raidītājā un vairāk koncertzālēs ne­kā
parasti, bet — vai gan i r kāda
diena, kad viņa mūzika kaut kiu:
neskanētu? ,
Sopēnģ dzimis Varšavas apkaimē
18^0; g. 22, febr.; tēvs francūzis, mā­te
poļu aristokrāte; apvienodams s€i-
VI divu lepnāko un nemierīgāko rd.'
ciju asinis, Sopēns i r nemiera laik^*
meta bērns un arī upuris. Par viņa
skolotājiem — čechu Adalbertu Ziv-piju
klavierēs, un Varšavas konser­vatorijas
rektoru Elsneru kompozi*-
cijā — i r zinān^ tikai tik daudz, bet
tas ir svarīgi, ka nebūdami nekādi
slavenie mūziķi, viņi izturējušies
3ret trauslā un dzīvīgā zēna talantu
oti uzmanīgi, neuzspiezdami rigo-rozl
skolas metodes, ļaudami viņam
iet diezgan brīvi savu ceļu. Jau IJ
gadu vecumā Frederiks uzstājas pub­liskā
koncertā, saistīdams poļu ari­stokrātijas
uzmanību «un izpelnīda­mies
pavārdu „otrais Mocarts", ap­zīmējums,
kādi parasti kļūst nāvē»
tāji brīnumbērniem;^ taču Sai gadī­jumā
nekļuva „otrais Mocarts", bet
vienīgais Sopēns Varbūt skolotāju
vaļīgi palaisto grožu ietekmē zēnam
agri attīstījās tieksme improvizēt
Pēc laika biedru liecībām vlņS ne­labprāt
spēlējis citu komponistu dar­bus,
juzdamies to technikā nedrošs,
un viņa kompozīciju lielā burvība
daļēji meklējama it kā ļmprovizāto-riskajā
raksturā, kaut gan maldīgi
domāt, ka tās būtu improvizācijas.
Gluži otrādi: līdzīgi Bēthovenam
viņš savas kompbzicijas^ ļoti uzma­nīgi
slīpējis, meklēdams jauna$ har­monijas
un jaunus techniskūs paņē­mienus
un ^ pēc tolaiku uzskatien),
lauzdams, kā klasiskās fortnas, tā
technikas tradīcijas.
20 gadu vecumā viņš. dodas uz
Austriju un Vāciju koncertcjeļojumā.
Atsaucība dažāda» kā allaž pret kaut
ko J^unu,^ taču Sūņļanis,.kas i r ne^
vien komponists, bet - arī pravietīgs
kritiķis; raksta: «Cepuri nost, kun­gi
1 Lūk, ģēnijs!". Spožo panākumu
virkni, kas gan nekā sevišķa nedod
materiālā ziņā, pārtrauc politika.
PoJij5 ir. sacelšanās pret Krieviju,
Stutgartē Sopēns saņem ziņu par
Varšavas krišanu. Pēc nostāstiem šīs
ziņas ietekmē radusies pazīstamā
«revolūcijas etīde" op. 10 Nr. 12. A t ­šķirts
no ^menes, kas palikusi asi­ņainajā
revolūcijas apspiešanas vers­mē,
bez līdzekļiem, be? atsaucības,
jo politisku apsvērumu dēļ vācu ze­mēs
pret poļiem sāk izturēties vēsi,
viņš kādu laiku klimst. Vīnē, tad do­das
uz Parīzi. , .
Parīze —' pasaul<js mākslas kalve
— nav nejūtīga pret šo virtuozu un
komponistu ar franču uzvārdu; kurā
pukst poļa sirds. Tā ir internacio­nāla
sabiedrība, ķuŗā viņš atrod sev
draugus un vērtētājus; itāļi Kerubi-nl
un Bellīni. Meijerbērs — žīds, un
franču operās valdnieks, dumpīgais,
neizprastais Berliozs, Francis Lists,
dzejnieks Missē, šī spožā sabiedfība
ar reizi novērtē najbaga izdzīteni.
Koncerti Parīzē un Londonā, kur
labprāt uzklausa, kas Parīzē atzīts,
panākumi, suminājumi, viss tas dzie­dē
emigranta sirdsēstus, kuros bez
zaudētās dzimtenes ir sava tiesa mī-
Inutībal pret kādu poļu dziedātāju
Viņš nokļūst arī slavenā klavieru
virtuoza Kalkbrennera skolā, kuras
panākumi vina īpatnējā spēlē gan
apšaubāmi. Kāda nojauta ari teic
viņam, ka suminātā klavieru virtuo­za
karjera nav viņa dzīves uzde­vums.
Viņš komponē un atskaņo
galvenā kārtā tikai savus darbus,
kuriem rod^s izdevēii. Tie ātri iz­platās,
tiek atdarināti—taču bez pa­nākumiem,
jo Sopena īpatības stīga
ir pārāk smalka. Tos apšauba, kri­tizē,
tomēr apjūsmo. Virtuozs Moše-less
saka: man reizēm derdzas viņa
dīvainās pēkšņās modulācijas, viņa
pasāžās man sapinas pirksti, bet to­mēr
tajos kaut kas i r . . . Sai laikā
Sopēns apzināti rada savu stilu, viņš
ir dzejnieks uz klavierēm, instru­menta',
ko agrāk uzskatīja tikai par
vāju orķestra atdarinālumu. No ši
cietā, metalliskā „sitamā instnmien-ta"
viņš izvilina nedzirdēti maigas
nokrāsas, melodiku (ar savu tiesu
Bellīni ietekmes), kas ir raksturīgi
klaviemieciska. Pasāžas, kuras lielo
melstam darbos biia tikai technisks
spožums, laika un ritma aizpildījums,
viņš savērpj tik kruzuļainas, ka tās
kļūst par pašvērtību, neatdarināmu
ornamentu, pēc kura var pazīt katru
Sopena takti. Jaunas harmonijas
meklēiumos savās prelīdēs viņš kļūst
tā laika ausim gandrīz nebaudāms,
publikai, protams, jo mūziķos viņa
ietekme atbalsojas tālu: Listā, pat
Vāgnerā, I^bisi un Skrjabinā.
Ja pirms Bacha klavieru spēlētāji
nemīlēja lietot īkšķi, spēlēdami tikai
ar astoņiem pirkstiem, tad Sopēns
technikas plāksnē iet vēl tālāk. BCla-vieŗu
spēlētājiem interesanti tech-niski
„slkumi*': likt īkšķi zem mazā
pirkstiņa im otrādi, garākos pirk­stus
pāri par īsākiem, slīdēt ar \de-nu
pirkstu pa diviem kauliņiem, ne
tikvien no melnā uz balto, bet pat
otrādi, vērst plaukstu ačgārni, vār­du
sakot — izmantot visas rokas ne­pilnības
sevišķos nolūkos, pārvēršot
vājumu par priekšrocību. Pie tam
neizsmeļamā fantāzijā: visiem viņa
darbiem ar tik vienveidīgiem virs­rakstiem
— noktimes, prelīdes, ma-zurkas,
valši, etīdes, skerco—ir ssivs
Ipats saturs, it kā kādas dzejas at­skaņošana
bes sevišķa virsraksta,
kurpreti Lista programmatiskie dar­bi
ar poētiskiem virsrakstiem bieži
ir iikai illustrātivi. Sī «klavieru cil­vēka"
darbi (206' kompozicijais 74
opusos) apjomā — nedaudzi sējumi
— aiznesami .vienā portfelī. Bet no
tiem gandrīz nekas nav atmetams
vēl Šobaltdien. '
Viņa dzīves gājumu Parīzē-ietek­mē
pamazām virsroku gūstošā sM-mlba
(rīkles dilonis) un nelaimīgā
kopdzīve ar rakstnieci Zoržu Zandi,
kas, pec kāda ģatlriķa sprieduma,
esot krājusi vīriešu tvļm kā tauriiļ^u
kollekciju saviem romāniem. Pēdējā
dzīvības gadā viņš ir vientulis un
slims. Koncertbraudens uz Angliju
sagādā maz peļņas, bet galīgi sa­grauj
veselību. K i jaunībā viņu sa­triec
poļu revolūcijas neveiksme, tā
tagad Viņu aiznUrkt par Eiropu 1848.
gadā veļošos revolūciju mutuli. Ap-bldlts
Pēre La Ghaise kapsētā bla­kus
Bellini un Keruliini; par viņa
mirstīgajām atliekām šai gadsimteni
vēl ķildojās Francija un Polija, —
^asaules . mentalitātei raksturīgs
strīds, — kamēr viņa darbi dztvo
pāri tautu robežām. . K n . Lesiņš.
nmdimeka bibliotēk; e • e
(Turpinājums no 3. Ipp.)
pulciņu diletantiskie pasākumi, bet
šis diletantisms kļiUf pilnīgi nepie­ciešams,
tam var būt pat visai iz­šķirīga
nozīme.
Pēc pamatsaraksta grāmatām pār­iesim
pie papildgrāmatu sarakstient
Neaizmirsīsim sākun^ teikto, proti,
ka otrreiz mūsu Uterātūras atjauno­šana
vairs nebūs iesp^ama, tlp^c
tas, kas veikts šeit, Vācijā, nedriksi
iznīkt, un mēs katrs par to esam at­bildīgi
Būtu labi, ja katrs aizbrau­cējs
bez pāmatgrāmatām paņemtu
līdzi vēl kādas 1^15 grāmatas no
latviešu daiļliteratūras. Tas nozīmē,
ka, piemēram, triju cUvēku iģime-nes
bibliotēkā varētu resp. vajadzē­tu
atrasties vismaz 35—45 grāmatām
un plus vēl pamatsaraksta grāma­tām,
tātad kopā, ap 60.
Normālos apstākļos varētum pie­vienoties
tiem, kas pārmetuši mūsu
kultūras dzīves literiuizēšanu. Ār­kārtīgos
apstākļos, turpretini, grūti
iedomāties labāku līdzekli par djaiļ-literātiīru,
kas stiprina mūs cīņā
par savu pastāvēšanu. Tāpēc mū^u
nacionālās intereses prasa, lai līdzi
aizbraucējiem dotos jo lielāks vai*^
rums latviešu rakstnieku darbu,,-r
pasvitrosim—tieši 1 a t v i e š u talcst-nieku
darbu. Ar to skaidrs cecinā-jums,
ka mūs var interesēt tikai pa­visam
reta tulkota grāmata.
Ir grūti dot padomu tieši par daiļ­literatūras
papildgrāmatām.. Kat­ram
taču savi iemīļoti rakstmeld un
grāmatas. J a nu tomēr padoms va­jadzīgs,
tad jāmin rakstnieki un vi*-
ņu darbi, par kuru vērtību kā na­cionāli
ideoloģiskā, tā arī tīri māk-sliniedskā
ziņā Šaubu nav. Tā —
vieninieki JaunieH varētu izvēlēties
Grīna Dvēseļu puteni vai t r i ju jāt­nieku
triloģiju, Brigaderes Kvēlošā
lokā vai Princesi Gundegu, Akurā-tera
Kalpa zēna vasaru, Poruka
Pērļu zvejnieku, Raiņa Uguni* un
nakti vai Induli un Āriju, varbūt
arī Raiņa .dzejoļu izlasi Staru tilts,
tālāk Jaunsudrab^a Aijas triloģiju.
Vēja ziedus vai Ūdeņus, Blaumaņa
noveles, Plūdoņa Atraitnes4ēlu, A n -
drieva Niedras Līduma dūmos, Kār-a
Skalbes pasakas; vai kādu dze-oļu
grāmatu, Aspazijas dzejoļu iz-
Atbilde
arļi
E4l gsļB laiiHraki^ slejfls'nav Isti plis-mērota
vi^ta* iiuasļ meta^izlskām disku*
sijfim, — Liepas Piezīmes pie mana
rucsui „pārfik cilvēciska nelaime** (Lat­vija
Nr. 84) ieskatīdams par pārpratu­mu,
atļaujos b|l^ da2u8 vārdos.
PiAreizSJļā niozofisko a,tziņu stadijā ne­viens
vairs nav tik naivs, lai lolotu i l -
lūzlju, ka ār prāta ārgumentiētii kāflu
var pārliecināt, piem., par Dieva iru.
Zinātne 9ā Jautājuma priekšā ir godīgi
atadnnsi savu niecību. Uc tā tam bija
JābUt. Ja nievā iru mis spētu pierādīt
tāpat kā Archtmeda Uelumu, ar ko gan
vĢl atšķirtos reliģija no l^kas?! Intel-lektuālais
godīgums taisni pastāv SaJā:
atzīt rbbeias, kurn pārkāpšana līdzinās
garīgam bankrotam.
Metalisika nav zinātne vārda ikdie-nifiķajā
sajēgumā. Tā varētu bfit reli­ģijas
priekfilsambaris vai prāta reUģiJa,
Ja fils terniiņS neslēptu sevi iekSēJu pret­runu.
Metafizika kā tirā prāta discip-
Una ir absurds, Jo tās prieķfimets ir bū­tiski
viņpus prāta sniedzamlbas robežas.
Eksakto zinātņu obJBktl^itāfes patoss
te ir Ja ne noziedzlp, tad vismaz gluži
Ueks.
M.'Liepa grib būt par prāta aizstāvi,
bet savās Piezīmēs kļūst pretnmigs.
Prāts, kas tikai meklē argumennis Jūtu
un instinkta izlēcieniem, nav nekas vai­rāk
kā nožēlojami iztapīgs rokas pui­sis,
Deus es machina. Dažreiz tas va­rot
sadumpoties un sal^icdroties ar c i -
tfim (pasvftrojums mans) Jūtām un
instinktiem. Bet — kāpēc un kas ir SIs
„cita8«* Jūtas utt.?
Nekādā zinā negribas ticēt, ka Staļins
kā Jauns mHnieks visu savu valdīšanas
laiku, kas ir nepārtraukta elles radīšana
semes virsū, atrastos tikai mežonīgu in­stinktu
varā. SIs neiedomājami rafinē­tās
moku sistēntas konstruēšanai vaja­dzīga
augsta intelliģence, kas var slēp­ties
arī zemā pierē, idiots n e v a r būt
200 milj. izrīkotājs. Nav Jādomā, ka
ptāts ir mūsii labākā dala. ir Jāzina ti­kai,
ka tas var būt labākā, bet —
arī slUitākā. Jau tas vren. ka prāts spēj
attaisnot arī netikumu, ^āda, cik bīsta­ma
ir Sī Instance mūsos. Ja pi^ts ir
kungs, morālei ir sekundārā nozīme.
Prāts ir vainojams visur tur, kur tas
ticis par nekvalificētu valdnieku, piem.,
hltlerlsmā un komunismā^ kas abi ir
ateismi, resp. racionālismi. Vai Sajos
katastrofu laikos, k? Uepa sak^ prāts
ir pietiekoši gaiSa lāpa, to it gaili redz
katrs, kam ir prāts.!
S. KJerkegdrs, ko aiī min Liepa, ir
viskaisUgākajs subjektīvisma apoloģēts.
Tāpat Paskala cilvēcīgais, ».būt vai ne­būt**
ir atkarā nevis no prāta, bet no
MSirds'* kategorijām. Un vai Augustīns
nebija tas, kas teica: dUige et fac quod
vis! Boberts Mūks
«
Ticiba ir redzēšana
Dažas piezīmes pie Mūka rak­sta
„Pārāk cilvēciska nelaime'* un
Bl Liepas „Vēstules Latvijai no
Dānijas**., Latvija 81. un S5. nr.
Ir tiesa M. Liepām, ka nebūs nonievāt
prātu un vainot to tur, kur tas nav vai­nojams,
un dzēst „So lāpu, kas mums
tik loti vajadzīga ceļa meklēSanai . . .
tagadējos . . . laikos**. Bet noteUsti Jā­atzīst
arī, ka mūsu paSu prāts — kaut
arī tas būtu Spinozas vai Ranta — ne­būt
nav tik visspēcīgs, ka mēs varētu uz
to vien balstīties cerībā atrisināt savas
dzīves problēmas tagad vai ari nākotnē.
Ir vajadzīga arī ticība, kas, ka
B. Blūks saka, „rezonē metafiziski**, ti­kai
tā vairs nedrīkst būt „akla ticība**,
kādu Hdz šim prasījusi baznīca — tai
Jābūt reddgal ticībai. Daudzi 86 ap­galvojumu
uzskatīs par paradoksāla,, bet
ticības Jēdziens ir plaSāks, nekā to.pa­rasti
domā. Ticībai ir savas pakāpes:
1) t i c ē S a tt a tam. ko dti saka, ikas
Piemērota bērnu un maz attīstīto eUyē-ku
prātam, un 2) r e d < ē 8 a n a* Jo ti­cība
savā augstākā un īstenākā būtībā
ir spēja r e d z ē t un atzīt patieso^ Ga­rīgā
redzēSana ir gluži analoģiska fizis­kajai
redz^anai: Jābūt 1) garīgām aīļīm,
kas ir cilvēkam Dieva* d t ^ s saprāts
nevis Ūkai praktiskais prāts vien); 2)
skatāmiem objektiem — tie ir dzīves
fakti, problēmas,, atziņas utt, un 3) ga­rīgai
gaismai — augstākām dieviSjķām
patiesībām jeb pareizai liiācībal, ko sa­prāts
bez iebildumiem var atzīt par die-viSķu
Jeb pareizu. J9ai gaismai Jān^c no
augstākas instances—- debess, tāpat, kā
fiziskā gaisma nāk no saules, nevis no
zemes, un bez tādas pat visasākais cil­vēka
prāts' nespēs nekā saredzēt. Citiem
vārdiem sakot, tai ir Jābūt a t k l ā s ­mei.
So gaismu cilvēks spēj atirst un uz­ņemt,
tikai atverot snvas iedomIļ>as slē-ģus,
kas tam aizsedz garīgās Saules gais­mu;
bei viņš var firl Vairīties no SIs
gaismas un dzīvot savas paSgudrībaš
sveces gaismā.,
BeUģiJal. resp. ticībai, nebūt nav Jābūt
irracionālai, ar prāta Jeb loģikas prasī­bām
nesaskanīgai, vai pretrunīgai īstiem
dabas un matemātikas likumiem, kas ir
arī dieviSķi Ukumi eksistences zemākajā
sfairā. Ir ari r a c i o n ā ) a r^UģiJa, kaš,
būdama tomēr īsta kristīga — evaņģēliju
reliģija, ir brīva no šiem trūkumiem,
tUcai — diemžēl - ir vēl loti mas tādu,
kas to ieraudzījusi. Mūsu laiku devīze,
ko pasludinājis Jauno laiku apustulis
Emanuēls Svedenborgs. ir: „Nahe Ucet
intellectualiter intrare ir arcana fidei'<
(Tagad ir atļauts ar prātu ieiet ticības
noslēpumos). Jo īstām ticības patiesī­bām
no loģikas un apgaismota prāta kri­tikas
nav Jābīstas, - drīzāk tā vēl ir
vajadzīga, lai atSķirtu īsto no neīstā.
M. Liepa saka: „8avu Dievu mēs tik
viegli nesameklēsim, kā to iedomājās
mūsu tēvi.** Te piezīmējams, ka mēs
viņu nepavisam nesameklēsim, ejot pa
nepareiziem ceļiem. Dieva atraSanai ir
savi priekšnoteikumi, kas skaidri pa-teUcti
Svētajos Bakstos (B. Moz. 4,29;
Jerem. 29,13; Mat. 5,8), un kamēr tie
nav īstenoti, visa Dieva mekiēSana ir
velta. Ar to ir tāpat kā ar saules lerau-dzīSanu:
Ja saules ķermenis pats nespī­dētu
un mums tādējādi neatklātos, tad
mēs to pat ar vislabākajiem pētUfanas
līdzekļiem nesameklētu. Dieva atraSa-na
un patiesības atraSana ir identiski
Jēdzieni, bet īstu (ne Šķietamu) patiesī­bu
var atrast tikai tas, kas to mīl paSas
patiesības dēl Jeb tāpēc ka tā ir pa­tiesa.
Abos rakstos minēti vairāki slsvenl un
cienījami vārdi tiklab no senākiem, kā
arī visjaunākiem laUdem. Lai būtu at­ļauts
atgādināt Jau minētā Em. Sveden-borga
vārdu, kas vienā personā apvie­noja
vienu no ievērojamākiem dabas
zinātniekiem, filozofiem, teologiem,
,,Ku»ga Jēzus Kristus kalpu** un reizē
arī vēl - redzētāju. Ja Jau Gēte Ir
daudz mācījies un savos darbos pat aiz­ņēmies
no Svedenborga. tad vēl Jo
vairāk m ē s no viņa varētu mācītie^
proti apgaismotas, racionālas ticības
principus.
^ Es loti priecātos, Ja B, Mūkam, Bi.
Liepām vai kādam citam patiktu turpi­nāt
debates par Siem svarīgajiem ticības
un dzīves Jautājumiem - koresponden­ces
cclā. (rakstot uz Dp Lettenlaser.
itm. (13b) TraunStein, Obb.). Nebisfmics
skatīties arī garīgai patiesībai acīs, jo
tikai patiesība - skaidri ar prātu re­dzama
patiesība, kas reizē ir arī ,.ti-cība**
Sī Vārda īstākā notoē sp^
glābt pasauli no draud<^ā posta. „Nunfe
B. G r a va
lasi Ilgu zeme, no liapsu jaunāka
Jiem dzejniekiem Zinaīdas
das Tālo dārzu vai Bēgli, Su
lertes Mēness upi vai izlasi SudraU
ūdeņus, no Andreja EglISa Uz vai^
roga vai dzejoļu izlasi U;
vār<Ji.
Mazākas ģimenes Sim jauni(^
vieninieku sarakstam varētu pit
vienot vispirms tādas grāmatas, ku-l
ŗas būtu nepieciešamas kā lasāma
viela tiem bērniem, kaa aug
kādreiz augs šais ģimenēs, tiitai
piemēram — Valža Staburaga
nus, Jaunsudraibiņa Balto grāmal
Brigaderes triloģiju Dievs, Dal
Darbs, — Skarbos vējos,—Alanen(
sprostā. Tālāk varētu papildināt
bibliotēku vēl ar kādiem m(
klasiskās litejrātCbras darbiem, Icāi
neai^aubāmi ir Deglava Rīga, Pu^i
rapuķes Savs Kaktiņā, savs stOrIt
zemes. Pumpura Lāčplēsis, Sai
rakstu izlase, Raiņa Jāzeps un
brāļi, Janševska Dzimtene, kāds
Friča Bārdas dzejoļu krājumiem, tā«
pat Grīna mākslinieciski pats labā­kais
romāns Nameja gredzens. N<
kaitētu ģimeņu biblioitēkai ari kā<
grāmata par latvju rakstiem
latviskiem rokdarbion, tāpat kā(
rokas grāmata jaunām mātēm.
Lielākas ģimenes pie visām
priekšējām grāmatām varētu pi<
vienot kā(}u Ezeriņa noveļu izlt
Vesela Tīruma ļaudis vai liatvji
teiksmas, Ādamsona Smalkās kai-tes
vai dzejoļu isslaši Asfodeles, Ui<
du no Anšlava EglIša grāmatām
Līgavu mednieki, Homo novus
Maestro, Virzas Karali Namtil
Svābes dzejoļu ki'ājumu Bargā bd«
kfi, Raiņ^ Dc^ugavu,* Alfrēda Dziļu­ma
Meža Andrievu vai .Cehneni<
kus :un Rita cēlienu, beiclzot — nc
Latgales liovacla rakstniekiem
Kl^d^ēja Jauniešus vai Mllētājual
un nīdējus.
Beidzot pieminēsim nožēlojanu
faktu; ka trimdas laikli gan
tas ap 1200 grāmatas, bet sī
tām trūkst vairāku tādu, kas ttim-dinieka
bibliotēkai būtu nepiecie^l
šānlas. Vēl arvien nav radti U«
dzekļi, lai varētu iznākt L C K pi
jektētā un manuskriptā jau sagata-votfi
Latviešu dzīves ziņa, na!
mums plašākas Virzas un Skali
(izejoļu izlases, nav vispār plalaii
uh vispusīgi reprezentatīvas latvieti
šu lirikas antoloģijas, kāda sai
laikā bija Liatvjū lirika vai Strē*
lertes sakārtotie Likteņi. VajadzS«|
tu kādas Aspazijas drāmas, piemļ
ram, Vaidelotes, vajadzētu
Zeltā, zirgu. Ari šai ziņā latvii
ceiltMlajām iestād^v ci^ ziņu, irj
iesniegti steidzanai apspriežami l e^
rosinājumi. Cerēsim, ka vēl pēdē*ļ
jā bridi kaut kas tiks paveikts. 1^
sakot, latviešu grāmatniecību tāi^
pēdējā cēlienā vairs nedi^tčtu
atstāt pašplūsmei, bet pakļaut:
mērķtiecīgai uņ plānveidīgai cent­ralizācijai,
steidzami sasaucot liet*
ptatēju apspiriedi
Ar visu, kas. iepriekš teikts» sai­stās
daži tīri praktiskas ciabas jau­tājumi,
ftrmals: grāmatu iegāde
prasa diezgan jūtamus izdevumus,
Protarņs, līdzēt grūti, bet varbūt
tontiēr daudz ko dotu plaši izvēr­sta
prpi^ganda par grāmatu dāvi­nāšanu.
Dāvināsim grāmatasl Dā­vināsim
tās katrā gadījumā, kad
saviem draugiem, paziņlm, s a v i^
bērniem, brāļiem, māsām; saviem
vecākiem un skolniekiem vispār
esam paraduši ko dāvināt. Pirksim
un nosūtīsim kā dāvanu grāmatu
tieiri, kas jau Vāciju atstājuši. —
Bet ^ jau ne mazais skaits ari tā­du,
kas strādā un saņem gluži
pieklājīgu atalgojumu. Vai viņi vi­si
pērk grāmatas? — Atbilde zinā­ma.
Te nu atkal aicinājums visiem
sabiedriskiem darbiniekiem kļūt
par grāmatas propagandistiem savā
nometnē. Jāorganizē priekšlasījumi,
grāmatu nedēļas un loterejas. Kaut
kādi panākumi tam \ visam tomēr
būs. Ja arī ne tik lieli, kā to vē­lētos.
.
Otrg tīri praktiskas dabas jautā­jums:
grāmatas ir ļoti smaga ba­gāža.
Kā to dabūt līdzi, ja zinām,
ka izceļojot vismaz oficiāli bagāžas
svars ierobežots? — Vispirms, ne­zinu
neviena, kas nebūtu ticis galā
ar savu bagāžu, kaut tā ari dubulti
pāi*sniegtu pieļautos apmērus. Otr­kārt,
daļu līdzi ņemamo grāmatu
taču var uzticēt pazīstamiem, kas
vēl pagaidām paliek Vācijā. At­stājot
viņiem samērā nelielu nau­das
summu, viņi tās nosūtīs uz jau­no
dzīves vietu kā iespieddarbus,
kuru pasta tarifs nav augsts. Kat­rā
ziņā būtu grēks savu ērtību la­bad
pamest grāmatas nometnē, lai
tās ņem, kam tīk, vai an vienkārši
iemest atkrituiņu tvertnē. Tās visas
ir pašas par sevi saprotamas lietas,
diemžēl, atkal un atkal gadās re­c
i e t ka pēc kāda lielāka izceļots ju
transporta uz transitnometnl vējš
dzenā un šķirsta pat dainu krāju­mus,
Raiņa dzejoļu krājumus vai
Blaumaņa noveles.
Bet runa ir par mūsu pastāvē­šanu
vai bojā eju, tāpēc lai da­rām
katrs, ko vēl var darīt.
Jānis Ruddtis.
1W
tfao .SjgJ'^'valsti».
^•H^i^ nekad ne-
'"'*Ser5ci)a ar H»
ias
W * ^ * ^ i un tādēļ «z-
,ļgab»l9 sten» f a l t uŗ
tWaI P. Jordāna projekts
i f e i S e S a s ' reģionālas
Ijalciias un nevis kopēju-
"*ti«|ektu viņi pamato ar
rtrtuvSsturiflkiift tradlol-lAiiIftirlbSm,
bet galveno-
^ImvAm^dii^m ap-ļļļpefUna
tauta labprfit ne-
'"-'ņeltehādaffllta Jjsc.
iiplW^.paiiĶ*rtltatfr-'^
t l ' l»p!^'*Elropas "fira**'
teitepārāk grūts pasā-iJMdina
priekšlikuma Jā-l^
Jltu sdas valstu grupas:
tjjklaiļBU eksistē k^ fede-ll^
ļan tikai kā Šķietama
m % Eirppas centrālā
Mflļtetu vienpadsmit valstu
1*18 Vielju liņ Krieviju, ^•
'"«rieritlva valsts, 4. Skan-iiiiiiiļiimiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii
Jerosma
iiiiat IRO vieta
rb^gļu aprūpes
poli^l^ko bēgļu
iBIliltejas dUPOPORE)
' ļCĶ pārstāvēja vice-
V,Ļļmbergs, iz^rādāj?
p plažu iesniegumu IRO
Zenēvā. Meiņpŗan-
1? vlfām tām problē-
'«M^dtibām, kādas paliks
Jļa|)ļbaļ iib^lg^anas 1950.
ļ|Jffi,l?a? reprezentē 18 tau-mm,
komltej?ia, memo- ^ft,S5<; 1RQ likvidācijas ne-
' "1 nevienu DP, bet izvie-kas
panākams, ja
»«eļvec«ina ierohežoju-mh
UHumov, p^dom-
*mm to visos strī-
W f c l t attiecīgās
KTI^' atsauksmi un
m S , ^ galvena-
^'M? v i e t Q 3 a m o un
dināvi,
tos It;
ciju,
m
otrā '
šanās
sies t
plāksni
Ir ml
tāfl
apiak^
vas p',
ppUJuļ
un m
vionot:
jaa ^
centrā
domju
turpin
stencl
c»mu,
stāvēt im
grām»^
spēja
neespt
nos g]
lūkoJ<
centrā]
BaļtUi
atsti
lētos
Par tr<
ka
domju*
jas u
vieno'
dlnāvI
Pado!
jas vfi»!
Igauni
ka, M*"'!
aajmnlļ
aba9 :
Višķu
sava
nespēj
zlm^ 1
dēl. AI
tas, V
lat^u
brīvlbi
„Be;
divi 1
tlskal^
slipp
ta9 m
tautas
ievēro]
tas
kļauj
digai
šus pl
lei jāļ
tu. 2
vai 1
spēka
skas
iāķiut
ipoirki
ap^ar
nove;
sevis
vīhu
pieda
muša
tot a
la^ a
tinSt
un p
kont
Balti
gās 1
ciju
stts.
ties
tikai
ekksi
% oMemas; papla-
»t81«!nul"'l*^^^« valstis
i t t j 2 , P » r Jaunas bēcļu
¥ Wu^S» ^«l^ts vai. ^ ^ ^ ^