Bavarijas Latviesu vestnesis, July 28, 1951

              imm
i i
g, 28. jOUjā
L A T V I J A
1 1
I-i
& ^' ^ pie.
•^Mŗjka» devi, n
poji
". piivaldS un «Ap
ņo krieva leMrtoHea
Mana» punklIeBv B i l
^Jjpl klJlDJ. Celig
vecu vica meltei .
••flKk»MiWe5tt'o|i|
Ja ' degošu ..dfn*;,,
piCCee..,.,; aeml M M
«tažrifii neustapu MJ
īSidlbas; iApkirtļdļļi
leio im vHtktauniļ^
nda», pi» kam jHii»-
oņtiglļ noslļpuioi
JlpSdijlem^
i:^u^ netikļi, ]oiiii|x
!eyu posteoiA Tl mļi
6 ,9ņUM itmjaii
3... SBapstotai p a ' ii
'em lai^cn oeļien, at
t i p i em n(>Dleii<U«
mĶ Mf plrltiiil
ŗS pārsteidza dail tt|
ezeitieļi, kurus .parli^;
^ ' a g i e d v s vieupul
EkA t^its par nbl
"^^clš oepilagadlgli
^^siž^'ttļCTalitBiļi.
Teodora Bāltpurvino pieminm
(NO KRĀJUMA KAROGA SARDŽB) '
IRMA UEPSALA
^1
KffiSaa ©oms ilgot oa mOŽIgt mn§i
^^^^^^^ '
LatvieStt skautu dziesma
gsd Hel^abriu dunoņa vēstīja Bai-
, dgad^ ^^^938 latvietim likā^, ka
'otrreiz ti<ls vairs neatkārtosies, Latvi-
< k$ pildēta$ Un lauki uzplauka sarkan­balto
dedu un karogu krāšņumā. Ve-inSnesi
Rīgā plīvoja mūsu nacio-
BSI» k«ogJ' tikai vācu okupāci-,
p V4ras spiesti, Rīgas namsaimnieki
„ iatvjti 2«mTiiek« un pilsētnieks.
iiiecSdamles par viena mūsu tautas
^IcfeitSja-padzīšanu, bet vēl nepa-
.}auxK> ienācēju, un tā nodo-
*fttSi WJa izvilcis RO paslēptuvēm no^
Ssbitos Latvijas karogus, vai s.teigS
fSnrai<k»]i$ vienkrāsainos, šķeļot viņu
viMcIgo earkanumu ar taisnības un
fatle^s balttirau, lai šīs mums vis-l?
Stikis krāsas uzspraustu kā īpašu­mi
tīihi tai laikā uz brīdi šķietami
ļrivtļti tēvzemei* , >
Kalnciemā, senajā brīvības cīņu vie-.
8 pie. Lielupes, Latvijas k'ferogu -stei-uzvilkt
Teoaors Baltpurviņš, bet
iai brld! kāda boļševiku terrorista
'taldltir šāviens atne$a nāvi karoga pa*
iaSjam, Tā Baltpurviņš, kas bij^ pif-
-|iB|lei Latvijas atbrīvošanā 1919^ ģ.,
toreiz būdams vēl jauneklis, līdz mO-h
beigām palika uzticīgs Latvijas ka-logaeargs.
.
. mnībi uzsāktās skautu gaitas viņš
,^t!vi turpināja arī vīra gados, jo vi-ņ
i!r^ joprojām bija jauna un pie-i^
rlja jaunatnei. Baltpurviņš, kas vai-ģiļSiti
bijis Latvijas sikautu prļekš-ļlis,.
kopā, ar ilggadīgo Latvijas
\ ^«utu prezidentu ģenerāli Gopperu
It^ltoja un vadīja Latvijas skautu cen-
:tril0 organizāciju, rādot mūsu zēniem
(eļo k skautisma, tēva lord>a Bēden*
faittia iio$praustajlm Panāķunvu te-
Iķsts Bal^urviņš beidzis augstākos
i M u vadītāju 0ilvela kursus Angli-
| l , bet Latvijā pallcbētis izveidot šo
britt pilntiesīgu nodalu Gaŗezera
Viņš bieži vadījis miteu skau­tu
^i^r^entācljas vienības pasaules
dtauiu džamborejās un citās nomet-iiSs
ārzemēs. Apbalvots ar Latviešu
dilttta stzimbas zīmēm — Baltās Lī-.
B]0 m Pelēkā Vilka or<leni, kā arī
«fTrlJtt Zvaigžņu ordeni un Latyijae
Itbflvošanas cīņu meda]āin.
Bsigajā gadā. atlaists no darba ,Ŗī«
pUl^tas valdē, Baltpurviņš uztu-ļlsuz
laukiem, savā dzimitajā pusē
Unaiines pagastā. Pēdējo, reizi
v^^ 'i^^^^ m.g- februārī, kad
v^s^ Rig^i ^cauri braucot, devas uz
Kalnciemu, lai tur kādā rūpniecība
uzņmumā pieņemtu grāmatveža vie-tu.
Nejauši latikāmks visai vēlā va­kar^
stundā? piesolīju viņam nakte-
?^ļ?f; ^l<>t pa Grēcinieku^^^
tpntilta virzienā, mūsu balsis klusinā­ti
skandināja vienu no visvecākajām
skautu dziesinām: ^Un zem «kautu
blūzes rupjās visiem sirdis kopā
p u k s t . . B e t mēs paši Ui brīdī bi­jām
kā „grēciniekl" svešajos aps^āfe-los,
kuros abi nevarējām iejusties.
Mājās mums vēl ilgi bija daiidz kas
pārrunājams, tā ka^miegam atlika ti­kai
nakt^ īsākā, daļa rīta pusē. Jau
toreiz Baltpurviņš paredzēja ka kori-flikts
tuvāko dižkaimiņu starpā neno.
vēršams, un karš var iesākties jūnijā
v^i jūliji, kas arī vēlāk piepildījās
Tomēr nekāda labuma no vāciešu uz­varas
viņš negaidīja, jo bija pārlieci-nātSr
ka īstu brīvību mums var dot
tikai tās varas, kas 19i8./19, g. palī­dzēja
izveidoties neatkarīgajai Latvi­jai.
Par mūsu paliesāko ārzemju drau-gņ
Baltpurviņš atzina ifikautisraadziin^
tenl Lielbritāniju.
Vēl Baltpurviņš atstati ja kādu sap­ni,
ko nesen bija redžējfis, Viņam rā-dljušās
augstas un plātas kāpnes, ku­ru
abās pu^ēs plīvojuši Latvijas ka«^
rogi un stāvējušas ļaužu masas, bet
kāpņu augšgalā priecīgi mājis prezi­dents
Uinmis. Vispār Bahpurviņš ti­cēja,
ka Latyya atgūs neatkarību,^^^u^
mūsu karoga: atkal brīvi plīvos pār
mūsu zemi.
Otrā rītā šķiŗotiesj mēs pa skautu
paradunuam sadevāmies kreisajām ro­kām,
cerēdami atkal satikties laimīgā­kos
apstākļos, Bet šī tikšanās palika
mūsu pēdējā. J
1942. g. februārī Baltpurviņamirstī.
gās atliekas izraka, lai pārvestu ui
Vidzemi Un guldītu tēva pagastā ^
Latvijas augstākajā vieta, Gaiziņkalna
tuvumā. Īsā svētbricfi Rīgā pie viija
Jķirsta, kās bija pārklāts Melu Latvi-jas
karogu tin grima ek^
vainagu sinaržā, pulcējās Baltpurviņa
bijušie darba fciedri, korporācijas Le-toņia
sairoe, skautu brāļir draugi un
cienītāji, lai atvadītos no diženā lat­vieša,
kam Dievs bija piešķīris kā^ra­ženu
dzīves laiku, tā arī skaistu nāvi
— aiziešanu no laidgās pasaules un
ieiešanu mūžībā ar savas valsts kato^
gu rokā un Latvijas vārdu uz lūpām,
Andris AvcInleiKS
laiku, jo pa ceļa ļfflttJCTlNS PBlECIS
. kolonnās virzījis lar-ļdŗafepēks.
To slepus vg*
irātā Napoleona araija»
di
Borodinas kaujas: tir-
II raibi j
daudzļen
m KRĀJUMA mANAS DZIMTENES DIVP/J)SMIT MfiNESl)
Tolie& tie bija apkrl-
|!lo. mantu
jņantSnt-
( • p a S a p g l — « mm
fils bija diezgan iņiuiuuia»! tad šl..,
^ala^ii bais, kuja kaif
auto kolonņ^j;
Ijis mflsu tie» «J»^'
Ppa vairSki oftvad. g
ļŗaukt pari ^ i
IBRIVIBS. jj
U palika cel»«"»
hi neizdev»
pnecinija^^ļg, ^
ķustiuittc^ļ^
h to būtu smilšu saujas mūžu ka­pi
aizgulējies un pēkšņi pamostos
N. pie siena un āboliņa, pēc hepr
un saulgozī pārsaldušu zemeņu
wyanas tu atskārstu mēnesi, kādā
tevi atsaucis atpakaļ no mūžī-
^88» Bet pietiek Jau uzlūkot tikai
oebeiis, un tur katru dienu tiek ierak-
% ttn apliecināts šis mēnesis ar vi-
^« skaistākajiem rakstiem.
W dienā cik nevaļīgs ikkuram
#gtt dzen darbs, lai pierēm sviedri
, i«0, kā sula no jaukiem bērzu cel-weo,
lai arī miesas sūrst sakaltušā
smeltē un putekļos, un, katrs
.Mdams gaida brīdi ieklupt ūdeņu
ml vai nobrūnījušos locekļus at-m
oša pakrēslī, noliekot galvu
^ cietās, bet draudzīgās koku sak-
^ ^ tomēr acis arvien neaizmirst
ļjalļikoties augšup, kur debesīs ar
Httli kopā staigās vasaras dvēsele.
^ tā spēj radīt visu no nekā!
Dienās un naktīs viņa šūpojas kā
^ un zilgana dūmaka, bet pūtēji
noguruši kopā ar ganu suņiem
ailes izkāruši elsdami ielien ķār-krūmos.
Tika'i karstais gaiss,
^^taini virmodami kāpj stāvu debe-
Vispirms tur parādās dažas ne-
*^tia8 mākoņu pūkas. Pēc brīža tanī
1^1 Vietā jau izpūtusies paprāva mig-
^ļV^gabana ar apaļām gumzām. Tad
*«idri var saredzēt, kā tā veļas ka-Ņo$
tn stundas laikā izaug par mil-
% padebešu kalnu. Brīdī, kad ēr-
^ ļmilzeņa galotne izšāvusies jū-augstumā,
izplūksnājas līdzīgi
!?««ltenai linu kodaļai, no tumša-pamatiemļ
nokrīt zemē varena
JSUōs virve un, pāri padebešu til-rībēdami,
aizjoņo pērkona kume-
\ Cilvēki pļavā kā satraucētas
Jttdras tek ātru soli, grābdami un
^^^mi sausos sienā klēpjus šķūņu
P^iumtēs. Taču jūlija dienvidus pēr-
,nav tālie skrējēji. Padebešu
bardzība kopā ār zibeņiem nolīst tur­pat,
kur cēlusies, un bieži not ek,
ka kaimiņu ļaudis vienpus upes siltā
lietū kūpēdami un grābekļus zemē
iedūruši, noraugās, kā otrā pusē svi-liTia
saule, sisina sienāži un vienīgi
nejaušā viesuļa vērpete sagriež gai­sā
sakaltušos zāļu vīkšķus uņ-^tnes
tekātajiem cilvēkiem lietus smaržu.
Rītā tas notiek otrādi, bet parīt tikai
tālajā apvārsnī pacejas reti pērkona
mākoņu stabi ar kaparsarkanām, «au
lē uztūkušām galotne. Pat zem za
rainās gobas ēnas vairs nevar atrast
vēsumu! Baisās kājas straumē iemēr­cis
sajūti, ka nekas t r neiederas tvei­ces
mulsumā un smaga vītuma pie­elpotajā
diendusas Wierā, kā ziie un
zilganie spāri, kās ņirbinās pāri, dre­bēdami
tāpat kā sakarsētais gaiss, un
tomēr netraucēdami ne sevi, ne citus.
Jūlijā ir arī naktis, kurās cilvēki nn
dzīvnieki nespēj viegli aizmigt. No-rietās,
kad saule kā ēzē nokaitēta
dzelzs bumba aizveļas aiz birzs, gaisā
paliek apsvilušu bērzlapu un sūnu
smaka. Zaļganā krēslība neremdē
karstumu, tikai padara to vPl smigā-ku.
Pie šķūņa lūkas siena pantā at­zvēlies,
alku un izbrīnās pāmemts,
lūkojies, kā visā dienvidaustrumu ma­lā
izkāpj padebešu kaudzes Zemei
neredzamās saules atspīdums, baiss
un nepasakāmi skaists, liesmo mā­koņu
milzīgajās galotnēs un izdziest,
neaizsniedzis to melnos bezdibeņus.
Tie nav vairs vienkārši padebeši, be
tur izmilzis no zemes pietvīkušas
serdes vasaras sv^lm^nzvandītais
dzīvības un audzelības trakums. Vi­sus
pamati» sakustinādamas, tam cau­ri
sazarojās ugunīgās straumes. Ap­žilbst
acis, un arī tu sajūti savas
dzīslās lodājam zibšņu šautras un
sirds kaislā nerimtībā saņem ar tum­su
un ii^mam sajaukto pērkona
(Turpinājuma 6, Ipp;)
Kādreiz dzīvoja mazs puika, kas
!janīja sava tēva govis. Reiz aiz gara
laika viņš no vītola koka pagatavo­ja
sev stabuli, iiz kuras iemācījās pūst
visādas meldijas. Drīz visā plašā ap­kārtnē
nebijā neviena, kas prastu tā
spēlēt kā viņš. Viņš spēlēja par pļa­vu
un tīruipiem; par zvēriem, kukai­ņiem
un putniem, par sauli, mēnesi,
zvaigznēm, mākoņiem un vēju — par
visu, un katrs saprata viņu.
Bet viskristākā dziesma viņam bija
par mežu. par viņā tēva mežu. kura
pavēnī viņš karstajās vasaras dienās
sadzina $avus lopus un pīts. nosēdies
uz ciņa. skandināja stabuli. Viņš ap­dziedāja
mežu rīMi rasā, pusdienās
tveicē un vakara valgumā, viņš ap­dziedāja
negaisu un vētru mežā. me­žu
pavasari, kad jaunās laoas plaukst,
un mežu 'vasaras krāšņumi, rudens
zeltā un ziemas baltajā buNībā. Tais
reisjēs ap ganiņu salaidās visi putn*
utĶ vilka stabulei līdzi, zaķi bariem
saiaāca mežmalā un lapsas un āpši
atstāja alas, lai kopā ār biklajām
stirnām, k8« iejuk^ govju pulkā, dzir­dētu
brīnišķīgo stabulēšanu.
Seatdienas un svētdienas vakaros.
kad lopi bija sadzīti mājās un pa-ēstas
vakariņas, ap stabuļētāju pul­cējās
visi saimes ļaudis, un viņš spē-
" l ā tiem priekšā, kamēr dienā kopā
ar sauli izdzisa vakara vietā. Bieži
ganiņu klausītieā sanāca ārī ļaudis
no kāin^ņa mājami un dažs bijā at-braticis
pat zargā no vēl tālāka stūra.
Mazā miSzikantā slava auga augumā,
un valodas par viņa stabulēšanu gāja
no mutes mutē, no novada uz novadu.
Uņ visi teica, ka tāda stabīdēšana
vēl nekad neesot dzirdēta.
Beidzot šīs ziņās sasniedza paša
ķēniņā ausis, kas arī kļuva ziņkārs.
Ķēniņš uzrakstīja < vfetuli, lai puika
ar vi^u savu stabuli nākošā dienā ie­rodoties
j^lī; Un vareni brašs ķēniņ
sūtnis šo ziņu nonesa pulkas vecā-
PASAKA
Labi — ja ķēniņš ^tā gribēja, bija
jāklausa, Un'vēļ tai pašā vakarā, kad
pārdzinaganSmp\ilku, māte nogrieza
pāris rikās rudzu vtiialz^, epziedā ar
sviestu, ielika kijJŠtiibusvāijM
piena un, novēlējuāl dēlam dievpalī­gu,
paiajda ceļā, jo ķēniņa ^p^^^
diezgan tālu un puikam bijā jāiet visu
garu nakti, lai rītja pusē Jtokļūtu pilī.
Kā bija nodomāts, tā' arī notika ^
ganiņš nākamā rītā bija pili iejtšā
gan. Vārtu sargi jau zināja Ciemiņu
un, taurēm skali pūšot, atvēra vār­tus.
Ķēniņš viņu sagaidi ja zel ta tronī,
un blakus liž sudraba troņa sēdēja
mazā princese, kurai taisni šodien bi­ja
dzimšanas, diena.
„Ko tu māki uMpēlēt?*' ķēniņš, āiz-ņemts
ar riekstu lobīšanu princesei,
ne sevišļfj laipni jautāja,
„Visu,'* ganiņš atbildējā un nemaz
neizbijās no ķēniņa d ū š ī g ā s pieres
un sāpīgi savilktiem uzačiem, jo tik­ko
ar dimanta veserīti, ar kp viņš
pārsita riekstusj trāpījis bija sev pā
īkšķi./ •^••^
„ N u , tad pūt vaļāl" ķēniņš pavē­lēja.--
" ^••/•/•/•••;^ • ^ - r v .v
„E8 spēlēšu par mežu," ganiņš teica
un, izvilcis no kules stabuli, pielika
„Kas tas ir — mežs?" princese jau-a,
„tādu es savā mūžā vēl nekad
neesmu redzējusi."
„To tu tūliņ dzirdēsi," puika atbil­dēja
un sāka pūst.
Savu dziesmu viņš iesāka tā:
..Nekas nav skaistāks pasaulē par
mana tēva mežu. kur aug visdažādā­kie
kokit bērzi baltās drānās, lapi­ņām
tik maigām kā zīds, "^sīku lapu
alkšņi spīdīgu un smaržīgu mizu, ro­baini
ozoli, stalti un stipri kā vīri,
kas spītē visām vētrām un nelokās
kuplas un raženas liepas, pilnas bišu
saldēs sanešanas, un egles, slaidākas
un cēlākas par ikvienas ķēnišķīgas
zāles stabiem."
Tālāk ganiņa stabule dziedāja par
puķēm, kas kā raibs un smaržīgs pa­klājs
sliepjas no vienas mežā pļavas
uz otru, pār kiirām saulē šūpojas
krāsainu tauriņu bars. Neviena sega
nav krāšņāka un maigāka par šo. Va­karos
kad mirdzēdamas sakrīt rasas
pērles zālē un takas un pazares ietin
miglas plīvuris, sāk kūpēt naktsvijo-
|u vīraks un kreimeņu zvaniņi, un
meža pulkstenīši ieskanēs kā klusa,
ausim tikko dzirdama, mūzika,^
Ķēniņš, kas ganiņa spēlēšanā bija
sācis uzmanīgāk klausīties, pēkšņļ
pielēca stāvus.
V vJiei! * viņš iesaucis, „tu man te
taisies par lielībniekul Tas, ko tava
stabule stāsta, nekur heder. Tu noni-cini
pils krāšņumus un zeltu, tu no­nicini
manas istabas, manus dārgos
paklājus un pērles. Bet manas pilā
muzikantus tu tomēr nevarēsi pār­spēt,^'
Ķēniņš trīs reizes sasita plaui^tas,
un kaut kur no kādas neredzamas vie­tās
uzreiz atskanēja busigu rīboņa un
mūzikas troksnis, kas nāca no'kā­diem
sinīts instriimentieiņ. Lielajai
troņa zālei izgāja cauri kā vijš- un
krištalla spuldzes augstajos griestos
salīgojās. Princese pieķērās sēdākta
malai, it kā baidīdamās nokrist. Mū-zika
rēca/ gaisdoja iin iriTpuioja. Tā
brīžam lēkāja ķā ķipars pa stiepiJ.
brīžam griezās kā vilciņi t|t klona,
brīžam spēra kilauskis. Ja troņa
zālē nebūtu atvērti dāii logi, pa ku*
rieni tai izkļūt, varētu baidīties, ka
tā sagraus siēnas. Kad beidzot troks­nis
pārstāja, ķēniņš lepni smāidīdan^
paraudzījās ganiņā.
..Nu. ko tu saki?" viņš Jautāja,
,.Man tiko nepārpllsa ausis un vē­deru
pievilka pie ribām" viņš atzi*
^.Man arī," bailīgi atzināā princese.
,.Lai spēlē labāk ganiņš" v
„Par nepaUkšanu vien es tevi te
esmu atsaucis," īgni teica ķēniņš ūn
smagi nosēdās tronī. ..Uzspēlē vēl
kaut ko un tad tu vari iet.'*
,.Es turpināšu savu dziesmu, ķo vē!
nebeidzu/* priecīgi atbildēja ganiņš,
nemaz nebūdams noskumis par savu
šķietamo neveiksmi* .iTāgad tu dzir­dēsi,
kā dzied putni mana tēva me­žā."
•::^:v"-:'-,./^.
Un atabulē atskanēja lakstīgalas
dzitena^ tik daidrā, tīra un viegla,
reizē tik sveša un sērīga, ka mazā
princese iesāka raudāt. Ķēniņš pa­meta
šķību skatienu uz meitu un,
Aievis zīmi apelētajam^ nočukstēja:
,,Spēlē ko citu." Arī viņu bija aiz*
grābusi lakstīgalas dziesma.
Tad atskanēja garš svilpiens. Tas
bija strazds, kas, iesēdies ziedošā
mežābelē, locīja savu balsi. Kad at­skanēja
cīruļa treļļi, zāles gaiss sfiķā
ņirbēt sidraba zvaniņu pilfui* Desmit^
divdesmit, trīsdesmit cīruļu cēlās ņo
ežrnales un ciļņiem, un <lziedot metās
saulainās debeils. Stabule gayU5Jā.
Princese kļiiVā tik jautra, ^^^^^^^^^^
plaukstas mi smējās jaukus^^ gaišus
bērnā smieklus. Arī ķēniņa vaigs bija
noskaidrojies, bet viņš negribēja Iz­rādīt,
ka padevies tādai ņieķa stabu-
Iešanai; un teica;
..Tas viss ir ļoti savādi, ko tu te
spēlē. Man vē( šī lieta jāpārdpitoē;
Bet tagad tu vari iet. Mans galraia
kungs iedos tev zelta gabalu un vir­tuvē
tevi pacienās ar brokastīm."
„Paldies par uzklausīšanos," ga­niņš
teica un, labi paēdis, priecīgu
prātu devās atceļā, pret tukšo cibu
kulē žvadzinādams zelta gabalus.
Viņš bija atkal laimīgs, juzdams zem
kājām zaļo velēnu, redz^aiņs zilās
(lebesis un spožo sauli, kas stāvēja
jau pusdienā.
ļ Pēc tam ganiņš gāja atkal savās gai­tās
un labprāt uzpūta pa meldijai me­ža
pavēnī. Vasara jau iegriezās otrā
pu^ē. kad kādā dienā mežā atskanēja
neganta taurēšana un ratu rīboņa.
Putni bailēs uzspurdza pašās augstā-kās
koku galotnēs un apklusa, zaķi
bariem iecilpoja rudzos, ka baltās ļi­pas
vien nozibēja, bet stirnas kā bul­tas
pāršāvās strautiņiem. Govis mež­malā
pacēla galvas, saslēja ausis un
sagrieza astes kā uz bizošanu. Mežs
apklusa un sastinga, klausldamfef.
kas nu būs?
Kad ganiņš ziņkārīgi pagrieza gal-vu,
pašreiz no meža stūra izjoņnjā
zeltā kariete sešiem baltiem zirgiem
Pa priekšu karietei drāzās jātnieks
fitnuiHtHiiiiuiuniitiKiiiiiiiiintitiiiiiiniittimnmimtti
i m
MlitņS — gandrts Irf» f«|i®i siaagāks,
Tfurotni Ir 67 g vtc», Vlšinikli 66 0. yu$
BalUjiiljar«i lietākais dzilurat ir 230
bei MelnS» )Qr«V — 2120 m/
DiVmototlgft amertkSņU tafltufaes UdmaSlot
Dakota C>3 lido «t 4i0~-430 kro/it fitfunia M
sevii^i konsirttlto MtUSu auto Mitaolet re
iptči \6U phT%niedt W^ Paraitls u
cikšu maSlna» fpēļ moltgi 050-350 kia/it
fiUurou. . .
ļK«u)at kuģit un drednauu Ir v im un Ut
pats — piedei pie Ti^UeiakSs kars^ulu
itlasei.'-
• 'MlkU' : :.
Usealsirt: 1 Tēlo t mkas. 3 S^^^^
R tēt 5 ItalK 6, Rēgi. 7 Utis. Statealskl:
8. Rīga. 9. Ttrell». 10. Osa.
Tauta» ©Iktas
I. btbctif \in rvaigsnes. 2, Mj^ses jkrSsos
ar oglēm ua kruķis. 3 Tills.
Samtaflle •aiaaieU
No I558w-.r603 valdīja Ellrsbeta.
m3 Udi?3ķis Xni. 1572 -t5S4 OraoHas Vfl.
hcim*, im.^im, Filips n. i m - i m st©-
lahs Batorijs, 15S3.-^l6aS. Boriss Godocots
un no l604.-.I6n. Kfirlla DL
skali pūzdams miedzošā ragā, un blā­ķus
kučierim uz bukas sēdēja vēl di­vi
taurētāji un saucēji» kas visu lai­ku
nemitīgi kliedza: .Ķēniņš brauc!
Ķēniņš brauc! Dodiet ceļu! Kur puika
ar stābulir > ,
Kad ganiņi iznāca kl8)ā, kariete da­žos
mirkļos bija klāt utk apstājās. At­vērās
logs, u^^ mājienu ķē­niņš
aicināja zēnu tuvāf
„H$ esmu gan redzēļis meļus pa­saulē,
bet tādu kā tevļ vēl ne,*^ ķē­niņš
bargi teica. Kur ^ir tas brīniš­ķīgais
mets, par kuru ļu man toreiz
spēlēji? K u | ir visi zvēri, puķes, put­ni
un pārējie jaukumi? Trīs reizes iz­braucu
mežam cauri, bet nekā cita kā
vecas, satrunējušas saknes, uz kur'm
klupa mani zirgi neredzēju. Sausi za­ri
sittsr karietes logā > un visu laiku
mūs sīMams pavadīja knišļu bars,"
,,Ķēņiņ!" ganiņš iesaucās. „paska«
ties. kas samītu ziedu ir zem tavu
zirgu sudraba pakaviem! Tavu ratu
rībēšana ūn tāuni troksnis aizbaidi*
jis visus zviļhiāurt putnus un ku­čieris
ār garo pātagas auklu notiie*
cis ceļmalas smilgām mirdzošo rasu "
„Kā tu gan domā. lai es citādi nā­ku
uz mežui" ķēniņš brīnījās.
..Nollec savu kroni un noauj kājas,
un^tstāj savu karieti ar visiem pava.
doņiem pilī," puika atbildēja, ..Mežā
ir jāieifik klusi un bez ^oklņa, un
tad tu pieredzēsi vairāk par manu
stabuli."
..Nē, tā es nevaru." atbildēja ķē­niņš
un sabozies atvilkās karietos
stūrL Bet tai pašā mirklī atsprāga ka­rietes
otras durvis, un pa tām izlēca
mazā i^ņcese,
„Paskatles!" viņā sauca ganiņam,
„man kājās jau basas! Cik gan zāle
ir mīksta ^p^^^^^ es gribu
visu redzēt un dzirdēti" viņa pastie-pa
pret zēnu roku. Un tūliņ, smagi
pūzdams, izraušas arī ķēniņš, likdams
kučierim noaut savus garos, ar zeltu
izraksHtosstulmeņus, Kroni viņš rū­pīgi
nolika uz kariltes sēdekļa un pa*
vēlēja pavadoņiem gaidīt mežmalā.
Un tā viņi visi ms — ganiņš pa
prii4šu un princesē; un ķēniņš aiz
ylņ»; pa šauru taku devās mežā.
Kad viņi tikko bija sasnieguši bie­zokņi;
kokos pēkšņi atskanēja putnu
koris, kas dziedāja visdažādākās bal­sīs.
Likās, ka ik zarā un pazarē sēdē­tu
kāds ķbšs dziedātājs.
„Ciķ skaisti!" iesaucās princese,
„e8 gribētu te vienmēr dzīvot"
Pārst«dgU apstājās arī ķēniņš un
aizturēja elpu, jo pie strauta, kuram
viņiem pašreiz bija jābrien pāri, dzē­ra
jfiksstiniu pāris.
Sen jau bija pagājis pusdienas
laik?j, kad viiķjlvlj^^ trīs ne slāpes, ne
izsalkumu juZdarnl' klejoja vēl aiz­vien
no viena meža brīnuma pie otra.
Ķēniņa mati bija piebiruši pilni eku*
ju un gružu, tin ap viņa pleciem pār­klājušies
timekļu audumi, bet ķē­niņš
par to nežēlojās. Viņš nežēlo­jās
arī par nodrāzto stilbu un ievaino­to
pēdu, ko viņš bija sadūris uz kāda
sausa zāŗā.ltiā apburts viņš gāja no
cerā uz ceru^ līda cauri biezokņiem
un brikšņiem tm tikai tad. kad līdz ar
krēslu aizvērās visi puķu ziedi un ap-klusa
putnu balsis, viņš apstājās, pa­modies
kā no miega, un lūkojās pēc
princeses, *
Bet tā vairs nebija princese, k^s
stāvēja viņatņ blakus pilnām rokām
meža ogtj tāšu turzās, saplēstu svār*
ku. apbirušu zariem un skujām, un at-irušiem
matieflB, pilniem staipeklu un
ziedu, Tā bija visdaiļākā mežamelta,
kādu viņš pat sapņos nebija skatījis.
Ķēniņš, paraudzījies uz princesi, ska-li
lesmēļās.
..Es tikkQ tevi vairs pazinu." viņš
viņai teica.
,.Tu arī man liecies cits," viņa at­bildēja.
tu neesi nekad vēl tik mllš
izskatījies un tā smēlies kā pašreiz,"
un viņā pieglauda savu galvu tēva
plecam.
^Bet tagad mūros Jāiet,' pagriezies
pret ganiņu. Viņi teica, „tu tomēr eii
uzvarējis- Es tagad ticu, ka pasaulē
visskaistākais ir mežs, tava tēva
mežs, k o ^ vēl nekad nebiju pazi­nis.
Es viņā drili atkal atgrlezUos,
es nākšu bieži, jo zinu. ka tagad ne
man, ne princesei aukstajā un mēma­jā
pil! vairs nepaliks. Bet es esmu
ķēniņš un man tur jādzīvo bet tavu
mežu es neaizrnirsišu."
Un, apmetuši vakara miglu ap pie-ciemi
ķēniņš ar |irincesi ganiņa pa­vadībā
iznāca krēslā no meža un.
sirsnīgi atvadījušies, Iekāpa karietē.
Pārslēgtie un izbrīnētie pavadop 1.
kas jau bija domājušies ķēniņu pa-zudušu
esam. uzšāva zirgiem pāta­gām
un deši sarāva grožus lai zlrgl
kā vējš nestos atpakaļ. Bet ķēniņš pa­stiepa
roku un apklusināja arī tau-
„Brauciet lēnām un bez trokšņa
īgais mežs iet uz dusu,.."
t>4
Mi
l v ' «•
i'-
e ^ -i '