Bavarijas Latviesu vestnesis, October 21, 1950

              L A T V I J A
GusUvn CelmlņS
Pretestības kustības
sim un nākotne (Beigas)
PRETESTĪBAS KUSTĪBAS KA TREŠA PASAULES KARA CĪŅAS
VEIEig
Turbolidmašinu attīstība tikai pēc
kara ir pārvērtusi tās par kara ma­su
ieroci, un valstij ar augstāko ra­žošanas
jaudu būs izšķīrēja priekš­roka,
jo tā spēs nodrošināt pārsva­ru
gaisā. Šāda priekšrocība ir rie­tumiem.
Otrā pasaules kara sāku­mi
šāda priekšrocība bija Vācijai E!t visu pārējo Eiropu, un maz trū­ka
tā tai būtu arī devusi galīgo
uzvaru. Šoreiz Rietumu gatavība, it
sevišķi gaisa transporta lidmašīnu
ziņā, kas atbilst visdažādākām kli-matiiJdUn
un atmosfairiskām prasī­bām,
ir acīm redzama, jo rietumu
vecākie tipi būs no 1950. g., kurpre­tim
krieviem lielais vairums no
1945.—1949. g. Ne mazāk svarīga ir
ari techniskā prakse, kādu
rietumi guvuši starplaikā staip abiem
kariem. Stāvokli Korejā īstenībā
glāba rietumu, gaisa piegāde, kuras
techniskai uzbūvei bija pieaicināti
gandrīz visi Berlīnes blokādes spe­ciālisti
Pārvadājumu jauda un āt­rums
šeit pārspēja visus Berlīnes lai­ka
rekordus, bet plaša un techniski
gluda gaisa piegāde ir jebkuras orga­nizētas
pretestības kustības mugur­kauls.
Trešais kaŗS, spriežot pēc visām zī­mēm,
tomēr sāksies vēl pirms Krem­lis
būs paspējis iznīcināt visus pre-tes^
as kodolus un rezerves Aust­rumeiropā.
Pietrūks laika. To
Kremļa vīri zina. Nacionālie un
saricanie spēki-Rietumeiropas zemēs
ir aptuveni Udzīgi, bet Austrumeiro­pā
rietumiem rodas jaunas iespējas,
kādu līdz šim nebfja. Ir pārbaudīts
fakts, ka Austrumeiropas aneksēto
un sateUtu sistēmā iekļauto 100 mil­jonu
eiropiešu boļSevizēšana piecu
gadu laikā nav devusi rezultātus, ar
kādiem Maskava runājās, un tas
in- kara stratēģiskos aplēsumus sti­pri
Ietekmē: pagaidām latentie, bet
zināmos apstākļos ātri aktivizējamie
spēki turienes zemēs vēl ir un, pare­dzams,
ari spēs saglabāties.
Mums visu jautājumu jautājums
tāpēc ir: cik tālu rietumi šobrīd jau
ir tikuši, lai principā un organizato­riski
aktivizētu šo dzīvo, viņiem
draudzīgo spēku Austrumeiropas ze­mēs,
vai tas saskan ar viņu stratē-ģialdemļtiln'
It sevišķi politiskajiem
nodomieliiifpēc s^ķiņfgi veiktā tŗeš§
kara?
Latviešiem un baltiešiem tas ir
dzīvības un nāves jautājums. Ka
rietumu militārā vadība to tagad
principā būtu ar mieru darīt, ir
ticams. Turpretim par pašu o r g a ­n
i z a t o r i s k o priekšdarbu sākša­nu
un it sevišķi par to vēlamības
sakrišanu ar tālākās nākotnes poli­tiskajiem
mērķiem vēl nevar dot
skaidru atbildi, lai cik daudzsološas
ari Miktos dažas pazīmes par Bal­tijas
valstu politisko, akciju kursa
kāpšanu.
Mūsu tautu cīņai spējīgie un gata­vie
spēki šaipus un viņpus dzelzs
priekškara vēl netiek ne organizēti,
ne pat oficiāli prasīti. Notiek tikaii
izziņas un aptaujas, kas var novest
līdz lēmumiem un rīcībai tuvākā vai
tālākā nākotnē. Mūsu pašu nākot­nes
dēl ir ieteicami šo apgalvojumu
saturu labi izprast un nenodoties ne­kādiem
pārsteidzīgiem secinājumiem.
It sevišķi par ts, lielo politiku un
mūsu izredzēm nevajaga nodoties
ilūzijām, bet gan jāsagatavojas uz
ļoti grūtu un ilgstošu cīņu. Mums ir
svarīgi zināt, kāda un cik Hela no­teikšana
paredzēta nākamai nacionā­lai
vai demokrātiskai Krievijai Au­strumeiropas
lietu kārtošanā. Pazī­mes
nemaz neiepriecina.
Ari otrā pasaules kara laikā emi­grācijas
dzīvo spēku iesaistīšana cī­ņas
formācijās nebija sveša. Saus­zemes
un arī Jūras formācijas, kā zi­nāms,
prasa lielu skaitu cilvēku aiz­mugures
dienestam, sakarā ar ko pa­tiesās
kaujas vienības īstenībā ir ma­zas.
Tagad vadītāji kara lietpratēji
domā nesākt ar smago im dārgo
sauszemes vienību formēšanu, bet
apmierināties ar izlases spēkiem
mazākā apjomā, lai tos izmantotu
par izpletņu lēcēju un gaisa desan­ta
priekšgrupām apvidos, kas tiem
ir pasdstami un kur tie var rēķinā­ties
ar atbalstu. Atsevišķos gadīju­mos
tas ar izcilām sekmēm jau
praktizēts. Austrumeiropas 15—16
apspiesto tautu emigrantu pirmais
uzdevums tāpēc ir pašiem laikus un
metodiski gatavoties, lai tad, kad
laiks būs pienācis, spētu nepiecieša­mos
izlases cīnītāju kadrus sakom­plektēt.
Vispār gan nav jārēķinās,
ka īsto cīnītāju skaits kā trimdā, tā
dzimtenē būs sevišķi liels. Tas ir
cilvēcīgi saprotami, un tas tā ir bijis
vienmēr.
Tomēr ari šie paši izlases kadri ir
jāsalasa im tam jāveic priekšdarbi.
Baltijas tautām, un it sevišķi latvie­šiem,
ir tā priekšrocība, ka to emi­grantu
sastāvs ir samērā liels un
augsti kvalificēts un turklāt ir ievē­rojams
cīnītāju kodols ar pieredzi no
Otrā pasaules kara. Pastāv ari or­ganizācijas,
kas šo kodolu satur ide­jiski
kopā, kāpēc varētu likties, ka
sevišķas grūtības nevarētu rasties.
Tā tomēr nav. Lielākais šķērslis ir
trimdas ārkārtējā izkliede un tas, ka
trimdas pēdējie pieci gada gājumi, ti.
tieši visnoderīgākie, paliek neuztverti
vai ari tiek un tiks iekļauti savu ap­metnes
zemju kara vienībās. Otrs
kavēklis ir mūsu trimdas saimes po­litiskais
neizrūgums šobrīd, kā dēļ
joprojām vēl nav globālas vadības ar
drošu autoritāti. Tāpēc arī neviens
neuzskata sevi par kompetentu stā­ties
kaut vai pie nākamo cīņas kad­ru
apiešanas un apzināšanas. Tā
paša iemesla dēļ ari nav iespējams
atklāt visa šī pasākuma īstenošanu.
Lai gan Baltijas tautu pretestības
kustībām ir tā priekšrocība, ka tās
joprojām, kaut kodola veidā, pastāv,
ko nevar apgalvot par sevi citas tau­tas,
tad tomēr arī risks kāpināt ak­tivitāti
šai izpratnē ir lielāks — vi­ņu
mazā skaita dēļ. Nevajaga aiz­mirst,
ka attieksmē uz Baltijas tau­tām
Maskava ir spējīga lietot pilnī­gas
iznīcināšanas metodes, un tā to
arī nekavēsies darīt, ja uzskatīs par
vajadzīgu. Tādēļ ir absolūti nepie­ciešami,
ka mūsu augstākās militā­rās
un politiski sabiedriskās autori- V/jRJ KAS NOKAPĀ ELLE (2)
tātes ievēro piesardzību.
Kādi būtu mūsu tiešie uzdevumi,
ko varam \m ko vajadzētu jau ta­gad
veikt? Pirmkārt, jānodrošina
mūsu vēl neesošā vienība un poli­tiskā
viengabalainība globālā uztve­rē.
Bez tādas ari labākā cīņas vie­nība
paliktu gaisā karājoties un pat
nemaz nebūtu lāga radāma, nemaz
nerunājot par briesmām, kas tiktu
sagādātas mūsu tautas pamatdaļai
Latvijā.
Puma iepaaūisanas ar
Maskavas metodei
LATVIEŠU PRETESTĪBAS KUSTĪBAS
CĪNĪTĀJA ATMIŅAS
11. janvāra agrā ritā pie manas
Otrkārt, jārūpējas, lai mūsu trim- kameras durvīm atskanēja soļi, Kas
das cīņai noderigie spēki netiktu i sasprindzināja mani nezināma gai
šķiesti priekšlaicīgi un nevietā, bra­vūras
vai nepacietības dēļ. Ka lat­vietis
grib, prot un var cīnīties, to
tas atkārtoti pierādījis abos pasaules
karos un neatkarības cīņās. To zina
viņa draugi un ienaidnieki. Bet tā­dēļ
nav nekādas vajadzības piedā­vāties
priekšlaicīgi un nevietā, kā to,
starp citu, ir pareizi norādījuši Dau­gavas
Vanagu vadība, un tas ir jā­ievēro
visiem.
Beidzot, it sevišķi kamēr vēl nee­sam
sasnieguši globālu trimdas va­dību,
kas būtu neapstrīdama lielā­kam
vairākumam, ikvienam latvie­tim
un latvietei, ikvienai latviešu or­ganizācijai
un iestādei visās zemēs
un kontinentos ir nemitīgi un at­kārtoti
jāuzsver mūsu spējas un ga­tavība
piedalīties aktīvi cīņā pret
Kremļa un komunistu varu un tieši
tur, kur spēsim veikt augstāko — sa­vā
zemē, kā organizētas pretestības
kustības cīnītāji. Patlaban rietumu
nometnes vadībā noskaņojums par
un pret šādu mūsu nodomu aptuveni
līdzīgs. Atsevišķu latviešu rosme šeit
var izrādīties izšķīrēja, ja to liek lie­tā
pareizā laikā, veidā un vietā.
dās.
Ienāca Reinholds.
„Vai atzistaties jums inknmineta
lietā?" viņš strupi noprasīja.
^^Nē, — jūsu celtajos apvainojumos
atzīties nevaru. Izmeklēšanā jau es­mu
pateicis visu patiesību."
Tad pievāciet savas mantiņas,
pulsi, - jums garāks ceļš^zem kā­jām"
Pie šiem vārdiem Remnoias
atvēra durvis, aiz kurām stāvēja
vairāki bruņoti vīri. _ ^
Viens no tiem ienāca kamera un
bija pirmā reize, kad fiziski salūzu
zem čekistu sitieniem, par ko Rein­holda
rokas puišiem nebija izdevies
papriecāties. Bet ari tas vēl bija
tikai sākums.
Starplaikā manas kamerās iemīt»
nieku skaits bija audzis, klāt nākot
Itri. J., vltn. S. un vv. V., kas visi
bija apvainoti līdzīgos nodarījumos.
Un ja saka, ka dalītas bēdas ir pus^
bēdas, tad vēl jo vairāk to izjutu es,
smeldamies no saviem likteņbied-riem
ari garīgu stiprinājumu.
Ltn. J., kas vēl pirms divi dienām
bijis brīvībā, arī zināja tuvāk pa*
stāstīt par kādu interesantu lietu, kO
M
lata»
JOIIJS
pašā
JANSdNS
no Liepājas pa j
LatviJ'
uzlika man roku dzelžus. Pazinu tās aptuveni biju dzirdējis jau agrāk.
pašas sejas, kuras jau biju redzējis
pirms dažām nedēļām Krustpils sta­cijā,
kad apcietināja un aizveda ceļu
iecirkņa priekšnieku S. īpašā ma-
Ar viltotiem dokumentiem un armi*
jas komandiera parakstu un zīmogu
no sarkanarmijas noliktavām bija
izvests 1000 šauteņu ar attiecīgu
šhiā tie nogādāja mani stacijā un municiju. Tanī pašā dienā 'Udzigl
sma iev ietuojea naotsgedvui šķā vagonā a_ r 5^ «viīrnu, veidā no citas noliktavas iegūtas atl
konvoju. Tātad es viņiem šķitu se
Višķi bīstams.
rokasgranātas. Tas sagādāja NKVD
lielas galvas sāpes. Gan bija zinān^
«pazemojošākie un satriecošākie ka Latvijā pastāv pretkomūnistiski
man bija briži, kad pēc izkāpšanas' cīņas organizācija, taču nekādi ne-^
pārpilditalā Rīgas stacijā mani dzi- bija sadzenamas tās pēdas, kādēļ Ce­na
caur laužu drūzmu. Tur, kur kistu acīs katrs latviešu patriota
kādreiz biju gājis kā brīvs un lepns šķita pagrīdnieks un spiegs. Un tikai
svētku viesis, nu mani, smagā ap- nejauši tiem izdevās notvert pa īs^
sardzibā veda kā kādu ļaundari. Bet tam pagrīdniekam, kā ^tas bija no*
.^j^ t- . . i ;o4-anihQ Iriir viss — i - R - a - « i * ^ T ^t^ I
Vācu preses raksti par DP sep­tembra
beigās un oktobrī galveno­kārt
aptver divus tematus: taisnīgu
ārzemju bēgļu sadali starp vācu ze­mēm
un darba sagādi pabalstu sa-
Karaliene vēlas kļūt DP
Čigāni nozog Valkas nometnē bērnu •— Dzīšanās pēc
krievu cara sudrablietām' — Kurioza ziņa, kāpēc DP
grib palikt Vācijā
VĀCU PRESES BALSIS PAR ĀRZEMJU BĒGĻIEM
Par citu tautību i)P krimināliem
nodarījumiem laikrakstos šoreiz maz
ziņu. Vienīgi piezīmēts, ka Hanove-ras
— Mindenes nometnes iemīt-nieki,
kas visi esot bezdarbnieki,
ņēmējiem. Virtembergas prese norā-1 piesavinājušies un kā vecmateriālu
da, ka pēc līdzšinējās pieredzes nav ļ pārdevuši jumtu noteku caurules,
nekādu grūtību sagādāt darbu ār- logu slēģus, krāsnis, dūmvadus utt
S^GēSSiu t " L t r ? n . f 'Kurioza liekas Minchenes laikrak-
SD^kS^i^ n f ^ S n ? , ; » , - ! ^ Munchner Merkur ziņa, ka DP SSL T'i'^Si^Sntf '^,1fr» ^1 JIT^' i^S lākā dala fDakPt ipsakši reaipzsēījkāu sip, ojloit islklea-jā
S n u f K M S r n ap S «'^"^"^^ P^^aidām gribot palikt Rie-
^ a^ien n o d S a RO Cl«dSh"°^'^<='^^' baicSdamies, ka, izcelo-
I S v o S k S ē kuVEttinsSM ^ ASV, daudzi varētu tikt le-k
a S s vakSt Mkā^^^^^^^^^^^^ amerikāņu armijā. Kāds
nav iespējams. Tāpēc kā Etlingena, grupa, lai mekktu pec
•5 TTimn vsioo «n »Lt« Ks^ i i i ! ! /iu* krievu cara sudrablietām, kuras pec
ta Ulma vēlas no šiem bēgļiem tikt -QI„ revolūciias ^en Vraneels iz-vaļā
un pieprasa viņu samērīgu no-l^^^l Ti^^^^^^ vietošanu pa citiem rajoniem.
Pavisam, pēc vācu preses datiem,
vedis uz Jugoslaviju un no turienes
1944. g. uz Mincheni, kur paslēpis
Rietumvācljā vēl ap 85.000 ārzemju Valtera vonGl^^^^^^^
bēgļu nometnēs un ap 103.000 Pri- i ^ u z S L "1^5^
pavairojies, pec armijas norādījuma h , 5 . , . . an^andīin^iPft %ava
ari gada laikā vēl izceļotu puse no ""*^{.»'V»c^^^^^^^ šiem ārzemniekiem, vācu testāžu H^n? °y%Ba^^^^^
pārziņā tomēr paUktu 80.000-90.000
Laikraksts Offenbach-Post sniedzi Rēgensburgas prese raksta, ka
reportāžu par Babenhauzenas no- Bulgārijas ekskaraliēne Johanna lū-metni,
kur tagad dzīvo čechu un slo- gusi IRO piešķirt tai DP tiesības,
vaku bēgļi, jo tos visus nav varējusi 43 g. v. karaliene ir miruSā Itālijas
uzņemt Valkas nometne pie Nirn- karaļa Viktora Emanuēla meita un
bergas, kas tiem sākumā ierādīta, ļ Bulgārijas karaļa Borisa atraitne.
Atzīmēts, ka katra, bēgļa uzturam Līdz ar viņu trimdā atrodas divi vi-
Hesenes valdība izdod 1,10 DM die- ļ ņas bērni.
nā bet bēgļi sūdzas par ēdienu. Lab- citiem rakstiem jāmin ziņa
prat nometnes vadītājs viņiem pa- Brēmenes laikrakstā Weser Kurier
sniegtu čechu nacionātos ēdinus, bet par Delmenhorstā sarīkoto IRO no­trūkstot
vajadzīgo ierīču virtuvē, un liktavās esošo mantu izpārdošanu,
ari iemītnieki p š i negribot palīdzēt kurā DP nometņu skapji pārdoti par
virtuves darboŠ. Tā ka trūkstot kar- U un lietotas šujammašīnas par 100
tupeļu mizotaju tad katru dienu DM gabalā. Lielāko daļu mantu sā­ga
da novārīti, bet nemizoti kārtu- pirkušies lieluzpircējL
peļi. Ja tos pasniedzot kopā ar tau-r«
ku siļķi pusdienās, čechi sūdzoties, I ^^^^^ reportāžā Suddeutsche Zei-ka
dzimtenē kaut kas tamlīdzīgs p^^g stāsta par vācu saimniecībā
celts priekšā vienīgi cūkām. Bet viņš pārņemtajiem DP Luitpolda kazar-pats
5 gadus pavadījis padomju gūs- "^^s Minchenē. Rakstā teikts, ka
tā, kur visu laiku līdzīgu maltīti ne- aprūpi un dzīves apstākļiem
esot baudījis. Lielākā daļa bēgļu tagad apmierināti, «Beidzot mēs ma-tomēr
gribot izceļot, un līdz Vācijas zākais atkal dzīvojam kā cilvēki,"
robežai viņiem ceļu samaksājot vai- piezīmējusi latviete D. no Rīgas, kas
dība. Katrs bēglis saņemot mēnesī vīru apdzīvo 12 kv. m lielu telpu.
8 DM kabatas naudas. Visgrūtākā ļ Viņas vīrs strādā par burtlici un
problēma tomēr esot uzturēt nomet-ļp^lna 200 DM mēnesī. Ar šo naudu
nē mieru un kārtību. ļ varot segt dienišķas vajadzības un
Par pēdējās traucējumiem stipri ļ arī kaut ko iegādāties. Nometnes va-sūdzas
Nirnbergas prese, aprakstīda- clītājs cer, ka arī citiem DP izdosies
ma notikumus Valkas nometnē. Tā I sagādāt darbu,
attēlota kāda kaušanās ballē, kurā
ievainotas 6 personas un ar alus pu­delēm
daudzām barakām izsisti logi.
Nometnē dzīvojošie čigāni nozaguši
kādu slovaku bērnu, un čechu ielau- ļ Mums ziņo, ka radusies iespēja sa-zēju
banda Nirnbergā un apkārtnē gādāt galvojumus divi speciālistiem
izdarījusi 28 zādzības. Koburgas ASV. Vajadzīgs koka modeļu veido-laikraksts
Freie Deutsche Presse kā- tājs dažādiem čuguna lējumiem,
dā rakstā, apskatot šos gadījumus, ļ Modeļi jāgatavo pēc uzdotiem zīmē-prasa
vai nu palielināt policijas spē- jumiem un samēriem. Kandidāta ve-kus
Vallias nometnē vai arī brīdina, cums līdz 55 g., ģimenes lielums ne­ka
vācieši, kas dzīvo Valkai kaimi-ļ ierobežots. Sākumā alga 1 dolārs
ņos, bus spiesti ķerties pie radikā- stundā. Bez tam vajadzīgs elektri-
1iem pašaizsardzības soļiem. ļķis, kas pārzina instalācijas, elek-tāda
bija nejaukā īstenība, kur viss
sagriezts ačgārni. Sveši iebrucēji un
noziedznieki sēdēja valdnieku krēs­los,
bet latviešu tauta gāja verdzība,
cietumos un nāvē . . .
Mani dzina pa Marijas un talaK:
pa Stabu ielu, un nebija vairs jā­min,
ka mūsu ceļš iet uz Rīgas
NKVD citadeli. Sirds sažņaudzas,
ieejot baigās slavas apņemtajā na­mā.
Taču pirmā uzņemšana un no­pratināšana
nekā vēl neliecināja par
tām briesmām, kas man še bija jā­pārdzīvo
dažas nedēļas vēlāk.
Pēc 24 stundām — 12. janvāra pēc­pusdienā
— mani pārveda uz Rīgas
Centrālcietumu. Tur mētelim izgrie­za
pogas un āķus, atārdīja visas vī­les
un pamatīgi pārmeklēja ne vien
drānas, bet arī pašu. Tad vēl nāca
sarežģīto uzņemšanas formalitāšu
kārtošana, un bija jau turpat pus­nakts,
kad mani ievietoja 4. korpu­sa
28. kamerā. Trīs diennaktis mani
lika mierā, atskaitot celšanās, pār­baudes
un ēdiena reizes. Sākumā
pat biju viens, tikai 14. janvārī man
piebiedroja Siguldas skolotāju B.
Taču aizmirsts es nebiju, un tūliņ
arī sākās šī kaķa rotaļa ar peli.
Ik > pārsvakaru mani veda uz
NKVD namu Stabu ielā. Apcietināto
pārvadāšanai bija iekārtota īpaša
automašīna, ko arestētie dēvēja par
„Septiņvīru karātavām". Katra
transportējamā virs galvas paceltās
rokas piesprādzēja mašīnas sienai,
un tā, kājās stāvot, bija jāpavada
ne vien brauciena laiks, bet arī daž­kārt
ilgā uzkavēšanās NKVD nama
pagalmā. Savstarpēji sarunāties
mums bija stingri aizliegts, taču
braucot tomēr varējām sačukstēties,
jo sargi sēdēja priekšējā nodalījumā.
Mana pratināšana notika palielā
istabā, kur kreisajā stūrī no ieejas
sēdēja izmeklēšanas tiesnesis, bet
labajā — tulks ar mašīnrakstītāju.
Apsūdzēto novietoja istabas vidū uz
soliņa, lai nebūtu kur atzvelties un
tincināmais ātrāk pagurtu. ^
Tā mani tirdīja vairākkārtējās
pratināšanās, kas protams, bija
veltīgas, un čekisti pamazām pārgāja
uz morālisko spīdzināšanu un drau­diem.
Tas ilga divi nedēļas, bet re­zultāti
palika tie paši, un NKVD
vīri ķērās pie nākošās pratināšanas
pakāpes.
2. februāra naktī, kad uz pirma­jiem
jautājumiem atkārtoju iepriekš
teiktās atbildes, mans tirdītājs ar
īpašu zvanu izsauca trīs spēcīgus
sargus. Ienākot tie bez sevišķa norā­dījuma
nostājās ap mani, un es no­ģidu,
kas notiks.
„Vai atzīsaties?" tulks vaicāja.
„Esmu jau pateicis visu, un man
vairs nav ko piebilst."
Pēc brītiņa saņēmu smagu sitienu
mugurā, kas lika man sastreipuļot
uz priekšu: bet tūliņ arī nāca otrs
belziens — tieši sejā.
„Vai tagad atzīsaties?" tulks jau­tāja
vēlreiz.
Es sakodu zobus un papurināju
džinkstošo galvu, lai tūliņ sāktu l i ­dot
no dūres uz dūri, līdz acis aiz-miglojās
un saļimu nesamaņā . . . Sī
ticis ar kādu ltn. J. paziņu, pie kura
apcietināšanas tam koferī atrastas
60 Siguldai domātas rokasgranātas^
Kad arī nākošā nakts manas lietas
izmeklēšanā nedeva nekā jauna, laļ
gan mani atkal sirdīgi apstrādāja kā
čekistu dūres, tā zābaki un smagas
gumijas nūjas — NKVD inkvlzīt(Ml
bija nolēmušj iet vēl tālāk.
Tas gan notika pēc nedēļas — die­nu
vairs labi neatceros, bet, liekai,
bija ceturtdiena, kad mani a tm
veda uz nopratināšanu. Šoreiz manai
lietai bija nākuši klāt jauni apvai*
nojūma punkti — spiegošana un ie­roču
slēpšana.
„Cik Uelu atHdzIbu saņēmāt par
spiegošanu?'V izmeklēšanas tiesnesis
ironiski jautāja.
„Es gan savā dzīvē ar spiegošanu
neesmu nodarbojies," atbildēju tSdl
pat tonī, „tādēļ ari nezinu, kādu ho»
norāru spiegiem maksā. Ja nu 18|
būtu nodarbojies ar šī jautājunia
pētīšanu,
H m - „,HD<n.mu veica
i'lTirii^rAdi^ēluSi stiprļi
?^VfiS vēlāk Satversmes.
CTgimiU,! viņš neegot ^ r e d ^ ^
?toKbpusējl nog
Zemittns Tērbatā safprtnēja.vesej.
i S ^ I s a teikā, Jo tur b^a^vjļ
Sfflatvlešu, gan vec^!,«tt^S
S no Vldzeiiies sabegušie kaŗavUļ
riaukiiaekl., Pulku nosauca par
rValiiiieras Rītfku, tācjs nosauku^
S if^ūts arj viņa pirmajā k a r ^ j
to bija nacioftājās krājas un . W
tofisfitt pulkam Hdzl visos Utvlļas SrV^frohtēs: Vēlāk šis karogs
bija navletots RJgl kara mi^Jā. Par
L Vamiieras pulka> komandieri le-,
cSla pfiv.-ltn,: JuHiu Jansomi, ļoti;
br^ izskata kvaviru lielām dzeltē-;
nSmijisām. Puto skaitījās Igauni­jas
8, ^vīzijai virspavēlniecībā. Pul­ka
dzimšanas diena, resp. gadasvētki
ir 18. februāris, kad tas nekavējoties
devās kaujās.
Pinr|os ieročus apgādāja igauņi,
tāpat ļieplecifsamos vezumus. Ap-
. * g^jj ģgj3 igauņiem
ki^liiMtr nebUai Tāpēe
Divi speciālisti var dabut galvojumus ASV
tromotorus, un to labošanu. Pārējie
noteikumi tie paši. Interesentus lūdz
rakstīt J. Brastiņam, 602, Ouray
Ave, Grand Junction, Colorado,
USA. J. Brastiņš piezīmē, ka tur
strādā jau 14 latviešu, kas visi labi
iekārtojušies un saņem pieklājīgu
atalgojumu. Sākumā gan pelnījis ti­kai
95 centu stundā, bet tagad izpeļ­ņa
jau sasniegusi 1,65 dol.
vējiem."
Nezinu, vai tulks gluži pateleBĻ.
bet mans tiesnesis pietvīka un nikni
uzkliedza:
„Mēs esam salauzuši Ilgāku viru
muguras, lai panāktu atzīšanos,.
ar jums mēs tiksim galā vēl ātrSķl"
Drusku nomierinājies, viņš rImSktt
balsi piebilda: „Es tomēr ieteikta
jums izdot pārējos pagrīdniekus. T|S ;
būs prātīgāk. Pastāstiet mums, kut
atrodas jūsu centrs, no kurienes sa«
ņemat līdzekļus un norādījumus."
„Par tādām lietām vispār neki
nezinu uii nevaru paskaidrot," cik
spēdams vienaldzīgi atbildēju.
Ar to arī bija diezgan. No blakus
istabas ienāca četri vīri, kas lika
man izģērbties. Saprasdams, ka p i ; ^ ,
tošanās būtu veltīga, es darīju k l
teikts. Manas rokas saslēdza dzelžos»
sakabinātās kopā ar tāpat sasllfr
tajām kājām, caur sakablnājunļiSi
vietu izbāza koku,, ko divi sargi pa­cēla
uz augšu, bet pārējie sāka aļH
strādāt mani gumijas nūjām, nesau­dzīgi
sitot pa kājām un rokām, gal­vu
un pleciem, kamēr es nevarīgs
karājos gaisā. Dzelži neganti lau»
rokas, un, nespēdams paciest mežo­nīgos
sitienus, sāku kliegt
Sitēji mitējās.
„Vai atzīstaties, ka esat pagrides
organizācijas loceklis un nodarbojies
ar spiegošanu?"
„Neesmu spiegojis un ari nedo­māju
to darīt!" es atelsu.
Sitēji sāka dauzīt mani no jauna*
Un tikai, kad no mutes man parādī­jās
asinis un neciešamās sāpēs sāJsu
atkal brēkt, — spīdzināšanu pār­trauca
un mani atbrīvoja no mocoSā
stāvokļa, tikai rokas atstājot dzel­žos.
Tad mani apsēdināja un sāka
atkal tirdīt. Pratināšana ilga vfl
stundas trīs, un kaut galva, pleci Mn
visi locekļi neganti smeldza, taču
gars nebija salauzts, un atzīties ne-domāiu.
Beidzot izmeklēšanas tiesnesis
zaudēja pacietību un pārskaities
draudēja:
„Ja vēl turpināsit liegties, jums
būs jāiepazīstas ar citām metodēm!**
„Es izcietīšu ne vien jūsu metodes,
bēt kaut vaJ nāves sodu, taču vai­nīgs
neesmu!"
Ar to šT briesmoņa mērs bija
pilns. Tāpat puskailu mani nonesa
pagrabā, kur jaunajam spīdzināša­nas
veidam bija iekārtota IpaSa
telpa . . .
nebija laika. ^ Par laimi lielākā daļaļ
WJ*a;yļacie Btrēlnield un pasauies ka-'
ra'veterāni, tie tad jaunajiem tur-'
pat pārgājienu laikā ierādīja nepie-dejarnās
Šaušanas gudrības.
Kas, dienvidus fronte bija Oskarsļ
Kalpaks, tas žieitieļos Jūlijs Jansons,
Ja^Latvijas brīvvfilsts laikā Jansons
un visi ziemeļnieki mazāk gbrificēti,
¥ ne patiesība,; ne viņu nopelni no
\ n^O neza<idē. Savu pirmo dienu^
totS tie sāka ai» kaujām un tā s H
^fs^^t? ^^^^s arī nobeidza kautkur
pie Grēku kalna Latgalē 1920. ģadal
W8arā^ Trofeju ļskalts danehled
fiem bija liels, viņu pārgājienu ga-
Nms VisHelākais Latvijas robeāii^ mpa. daļai paši sevi apbrSa
Le^,^?l?j^ atņemdami b S
5 ^ M uz^^^ n e v iK
Jg^ pulku, i b e t a t ņveUsel^u ^pga^,
gtesiiarapm. 700.000 rb. caranau-
. « ^ 8 , bija an" sāpīgi upmt Jau
j
Nākošajā tarpinājnmā:
RlGAS NKVD MOKU KAMBARI
rrt
^toreiz hiio 9 Alūksnes,
vienīgais ^^^re
Mll^. baltmaizi,..
^ "0 otras
^ "^""''^ '^altSaiS^'^^^J, ,.Ul.
^^lem ar? r . ^^^vU