Bavarijas Latviesu vestnesis, October 21, 1950

              fcUSTiBAS
ŅAS
ā reize, kad fiziski salūzu
istu sitieniem, par ko Rein,
kas puišiem nebija izdevies
ties. Bet ari tas vēl bija
ums.
ikā manas kameras i ^ t«
dts bija audiils, klāt nākot
Itn. S. un vv, V., kas visi
ilnaH ņāzīgoi nodarījumos,
ka, ka dalītas bēdas Ir pus*
d vēl jo vairāk to izjutu es
lies no saviem likteņbied*
garīgu stiprinājumu.
k$8 vēl pirms divi dienām
vibfi, ari zināja tuvāk pa*
kādu Interesantu lietu, ko
ķiju dzirdējis Jau agrāk,
'em dokumentiem un arml*
iindieļra parakstu un zīmogu
'narmijas noliktavām bija
OOŌ šauteņu | ar attiecīgu
. īaņi pašā dienā ^līdzīgā
citas noliktavas iegūtas ari
flātias. Tas sagādāja NKVD
•yas sāpes. Gan bija zināmi
JS pastāv prfetkomūnistisk^
^anizācija, taēu nekādi ne-enāmas
tās pēdas, kādēļ 8e-s
katrs latviešu patrioti
Idnieks un spiegs. Un tikai
^ m izdevās notvert pa Is*
Idnlekain, tas bija no*
idttitn. J. p^z^u, pie kura
imas tam koferi atrastas
li dpiņātas rļokasgranātasn.
iiSikicišā nakts manas lietas
anā nedeva i nekā jauna, lai
i atkaļ ;6irdrgi; apstrādāja kā
ūres, tā zābaki un smagas
nfijas - NKVD inkvizitori
5u§ iet vēl iaīāk.
notika pēc nedēļas — die*
ļiaW iiealcercis, bet, liekas,
rfdi^a^ -p- kad mani atkal
īoprattaiāfianu. Šoreiz manai
a iiSkusl klāt jauni apvai*
— spieļgoSana un le-
- i. .
iu atUdzIbu i8«u;iēmfi^ par
iu?*V izmeklēšanas tiesnesis
autāja.
išavā dzīvē ar spiegošanu
darbojies," atbildēju tādā
„tidēl ari nezinu, kādu ho-piegi^
i maksā. Ja nu jūs
fiļTboJieb ar ii jautājuma
i*lJ(^p§te^ miciB, lidžteus
• ^ i ^ i l Ŗ a k 8 | b * ? ^ ^ o^
tulk^^^ tā pateica,
tiipffi[iesis pietvīka un nikni
salauzuši lielāku vīru
ļai panāktu atzīšanos,
mēs tiksim galā vēl ātrfiķ!"
omierinājies, viņš rāmāku
iIda:„E8 tomēr ieteiktu
pai^jos pagrldniekus. Tai
^Ifc Pastāstiet mums, kut
ūsu centrs, no kurienes sa-
"ekļus un norādījumus." ^
iām lietam vispār neka
inevaru patodrot," cik
vienaldzīgi atbildēju.
m bija diezgan. No blakus
iļSica ēebi vīri, kas lika
"bttes. Saprs^sdams, ka pr^
ūtu veltīga, es darīju kā
nas rokas saslēdza dzelžos,
kopā ar tāpat saslBf*
ijām, caur sakabinājuma
āza koku,, ko divi sargi pa-uģSu,
bet pārējie sāka ap-
Jiani gumijas nūjām, nesau-t
pa kājām un rokām, gal-leciem,
kamēr es nevarīgi
gaisā. Dzelži neganti lauza
, nespēdams paciest mezo-enus,
sāku kliegt
itējās.
tzīstaties, ka esat pagrīdes
Ijas loceklis un nodarbojiW
Sanu?"
u spiegojis un arī nedo-darlt!"
es atejsu.
sāka dauzīt mani no Jauna,
kad no mutes man parto»*
SļUn neciešamās sāpēs sāku
rēkt, — spīdzināšanu pSjJ
n mani atbrīvoja no mocoša
tikai rokas atstājot dzel-mani
apsēdināja un sāka
dn. Pratināšana ilga vēl
.rīs, un kaut galva, pleci un
kļi neganti smeldza, taču
ja salauzts, un atzīties ne-t
izmeklēšanas tiesnesis
pacietību un pārskaities
i turpināsit liegties, Jums
azlstas ar ci^m metodēm!
ietīšu ne vien jūsu metodes»
vai nāves sodu, taču vai-smul"
šT briesmoņa mērs bija
ipat puskailu mani nonesa
kur Jaunajam spidzināša"
dam bija iekārtota īpasa
MJAUNIBAS TEKAM
AodnMs Iksena
Has IH) piir ie
JŪLIJS JANSONS
1919. gada pašā sākumā Latvijas
pagaidu valdība no Liepājas pa jūras
Su kotnapdēja uz Tallinu speciālu
Negāciju ar pulkvedi (toreiz kap­teini)
Jorģi Zemitānu priekšgalā, lai
gariņā ar Igaunijas valdību organi-
0x nacionālo Latvijas karaspēku
^ sāktu valsts atbrīvošanu no zie-joeļiem.
Boļševiki tad bija jau ieņē-jjttJi
visu Latgali, Vidzemi, Rīgu, Iļ ^ a l l un daļu Kurzemes. Pagaidu
^flbas pārziņā bija tikai šaura
jjjiemes strēmele ar Liepāju kā
^ tik maza territorija, ka dzej-uifib
Edvarts Virza kādā nemirsti-
^ dzejolī varēja pateikt:
. ,.;tev priekšā bangojošā jūra,
al2 tevis — nakts un ienaidnieks...
Zemitāns savu uzdevumu veica
jpidoši. Tur gan bija jāparaksta
Ijāds līgums, kura noteikumus zie­meļu
kaimiņi bija izrediģējuši stipri
vienpusīgi savā labā: par palīdzību
pret kopējo ienaidnieku tie bija pie­prasījuši
vairākus latviskus paga­stus.
Sinī sakarā vēlāk Satversmes
sapulcē sociāldemokrātu frakcija
pārmeta Zemitānam, ka parakstī­dams
Ilgumu, viņš neesot redzējis
tfilāk par spalvaskāta galu, bet vēlāk
viss tomēr abpusēji nogludina jās.
Zemitāns Tērbatā saformēja vese­lu
pulku īsā IMkā, jo tur bija vēl
daudz latviešu, gan vecie strēlnieki,
gan ho Vidzenies sabēgušie karavīri
un laucinieki.. Pulku nosauca par
1. Valmieras pulku, tāds nosaukums
bija iešūts arī viņa pirmajā karogā,
kas bija nacipnālās krāsās un tika
iznēsāts pulkam līdzi visos Latvijas
vējos un frontēs. Vēlāk šis karogs
bija novietots Rīgā kara muzejā. Par
1. Valmieras pulka komandieri ie­cēla
plkv.-ltn. Jūliju Jansonu, ļoti
braša izskata karavīru lielām dzelte­nām
Ūsām. Pulks skaitījās Igauni­jas
8. divīzijas virspavēlniecībā. Pul-
Pēteris Ermanis
reizejais boļševiku virspavēlnieks
Leiba Trockis: latviešu vienība drīz
Vien nozuda un tās vietā ieradās
mongoļi, kas bija gluži stulbi un šā-va
hdz beidzamam, izkUegdami pa-zīstamo
frāzi: „sovjet postavU, sov-jet
sņunajet" (padomes ielika, pado­mes
noņems). īstenībā viņus nocēla
latviešu lodes, dzīvus gūstā dabūt
tādus neizdevās.
Pulkvedis JūUjs Jansons un viņa
vārds nav šķirami no Valmieras
pulk^ un ziemeļnieku gaitām un vē­stures.
Atzīdami viņa nopelnus un
vadonības nozīmi, valmierieši viņam
kadā jubilejā 1925. gadā uzdāvāja
sudraba portsigāru, kuram apkārt
bija zelta monogrammās zīmētas Val­mieras
pulka apsveikšanas marša no­tis.
So maršu komponēja populārais
Valmieras pulka kapelmeistars Lud­vigs
Grieza. Satversmes sapulce
1921. gad. apbalvoja ari pulkvedi Jū­liju
Jansonu kā vienu no pirmajiem
septiņiem Lāčplēša kara ordeņa ka­valieriem,
reizē ieceļot arī par Or­deņa
Domes locekli.
Pēc nobeigtām kara gaitām pulk­vedis
Jansons īsu laiku bija robež­apsardzības
priekšnieks. Kad robež­sargus
pārformēja par policijas vie­nību,
viņš aizgāja no armijas un ap­metās
dzimtās mājās Nainiešos, A i ­viekstes
krastā Sāvienas pagastā.
Bieži gan bija redzams ari Rīgā, se­višķi
armijas svinībās, tāds pats
brašs, iznesīgs un smaidīgs.
Kādā negadījumā viņš savainoja
kāju, radās komplikācija un asins
saindēšanās, no kā pulkvedis Jūlijs
Jansons mira Rīgas kara slimnīcā
1937. gadā.
So nekrologu atļaujos nobeigt ko­rāļa
vārdiem: „Dievs labi dar* ko
d a r ī d a m s . . V i e n Dievam zināms,
kādas mokas un nāve Jūlijam Jan-sonam
bija paredzēta „pēc plāna un
grafikas", jo viņš Kremļa necilvē­kiem
bija ne mazāk vērtīgs medī­jums
kā Veckalniņš, Helmanis, Gop-un
daucki
KĀ SAPN
Un tad nāca jaunais liriķis J. Zie­meļnieks
gafā, līdz kaklam cieši sa­pogātā
svītrainā mēteli. Acis aiz
acenēm šķita it kā maz ko sare­dzam,
bija zināma līdzība ar pirmīt
redzēto nogurušo Zariņu. Bet mani
Ziemeļnieks pamanīja un sejā vi­ņam
noplaiksnījās zēnišķlgi jauks
smaids. Jautāju, kā klājas. Ek, vaja­dzētu
atkal opija. Jāpameklējot .tāda
aptieka, kur viņu vēl nepazīstot. Un,
roku padevis, viņš aizgāja, kā savu
likteni tverdams.
Ari man jāiet pusdienās; brokastis
taču nemaz netika ēstas. Kurp tad
citur kā Sukubā, atpakaļ uz Merķe-ļa
ielu. Sī tipiskā rakstnieku un
gleznotāju ēdnīca un kafejnīca 20.
gados mani mājīgi uzņēma, kā Jau
ikdienas viesi. Raibas, kubiem, ri­pām,
rombiem visādās krāsās ap­gleznotās
sienas, balti klāti galdiņi
gar sienām, vidū un stūros, pelnu
ka dzimšanas diena, resp. gada svētki
ir ļ8. februāris, kad tas nekavējoties '^^ļŗ Vr^^A^''Tla^d\^i
devās kaujās. ^f^f' LegzdiņS
Pirmos ieročus apgādāja igauņi,
tāpat nepieciešamos vezumus, Ap-ļļerbu
ziņā gan gāja vāji, igauņiem | Andrejs Irbe
tfi, nekapu krājuttiu nebija; Tāpēc
pirmie vafrnieriešl izskatījās raibi kā
dzeņi zieilf^g If^ežā; Apmācībām ari
nebija laika. Par laimi lielākā daļa
bija vecie strēlnieki un pasaules ka- Būc! — Baiba
formulējamu skaņu, nosēdās, pārlai-lman viendien solījis, es varot da*
da acis ēdienu kartei. Sēdēja, sāka būt, viņš izrakstīšot kvīti. Es pacini-.
gari vilkt: „Pūt, vč ē o cjiņi,'* tā jos ar sevi, padomāju, atzinuMab|K
pieteikdams savu ierašanos. Tad ne- saņemt mazāku honorāru neka ueia-pacietlgs
sauca savā struņķiskajā ku avansu. Nu. kā es gribot.--Kas bus
žargonā: .JK-ko tā . . . nenāk! 2ra- nākamajā Ritumā? Būšot abi mani
tīt (t i. ēst) gribas!" Bet tad jau nā- rakstnieku apdziedājurni: par v^u
ca Lonija. - Pēkšņi man tika bri- pašu, Rozīti, un Par Svābl. ,.Un ksas
numgaišs prāts, jo ienāca Kārlis stāsts?" - „Stāsts būs atical Jūlija
Kriiza, Baltā avota autors, dzejnieks Rozes: Simjūda Ueta. Stāsta varo-ar
zoda bārdiņu un garajiem (tā nim par prototipu bijis grafiķis
sauktajiem „šēzes**) svārkiem. Viņš Stenders, ko vācieši nošāva. Es c^ru,
lēnām sniedza roku Struņķim, kas ka Roze nopietni piegriezīsies stāstu
viņam pasvieda divus pirkstus, iz- rakstniecībai." - „Tā. tā,' - Rozi-grūzdams
pirmītējo skaņu. Krūza, tis iznāca man līdz priekštelpa, kan-mazliet
acis piemiedzis, smaidīdams torl. Nez* kā runa izgadījās par ma-tuvojfis
manam galdiņam, sasveici- nu sastādāmo jaunākās lirikas anto-nājās,
apsēdās man preti, paņēma loģiju, un Platace jautāja: „No Pā-ēdienU
karti un pamatigi pētija, la- vila Roziša laikam būs paši skais-sldams
pats sev priekšā. Tad izvilka tākie viņa dzejoļi?" - ,.Man visi
zīmuli un ēdienu kartē šo to izlabo- dzejoļi ir paši skaistākie, man citādu
Ja: dažās vietās bija kļūdaina rak- nemaz nav," Roeltis pašapzinīgi no-stlba.
Tad viņam atnesa ēdamo, viņš teica,
trauciņi baltas garenas ēdienu kar- ēda, bet pa vidām mēs runājāmies, ^ad es soļoju Elizabetes ielai pāri.
tes. Dziļākas telpas, kur kafejnīcas Vairs neatceros neko, zinu tikai, ka r^^^ Marijas ielas ptei palika
īpašniece Sutas mātes un viņas dēla saruna bija laba un tikama. Uŗj^ģg zemes redakcija. Bet Jānis
gleznotajā mājoklis, skanēja anglis- rŗomēr ar vienu ausi es uzķēru So Ezeriņš, izdevēju atlaists, vairs ne­ka
šupuļdziesma Tur angliete. Sutas to, kas runāts pie Struņķa galda, strādāja redakcijā, pašlaik bija iz-matēs
vecāka dēla jūrās braucēja ^^j, ^gj ^ija apsēdusies Marta Lie- braucis laukos. Un ar Virzu, kas ta-piņa-
Skulme. Viņi nokļuvuši jau pie gad bija iesēdināts Ezeriņa krēslā,
saldā ēdiena, kas tāds bālgans ar man tā īsti nesaskanēja . . . un ne-e
i * - j 11 1 : sarkanu mērci. Un šim saldēdienam saskanēs nekad. Bet, lūk. nams, kur
mas Sutas matēs otra vedekla krie- struņķis atrada tik spUgtu un otrā stāvā Latvja redakcija. Uziešu
viete gleznotajā Beļcova, trausla un ^j^ausmlgi neparastu, kaut savā ziņā pie Grīna, iedošu Jaunākos dzejoļus.
"^Ti«ffri«ii,s . • « pareizu salīdzinājumu, ka Liepiņai- Vispirms iegriezos kantori, kur ne­ienāca
slaka, glīti noauguša tumS- skulmei vajadzētu skriet projām, bet cās saņemt tādu drusku honorāra,
mate pasniedzēja Lonija Saule, j^g jg^a dāma un bohē- Kaut ko īgni nonīkdams, naudu iz-burtliča
un baetdejotaja RūdoUa ^^ļj^t savilka pieri. maksāja kasieris Zariņš, kas stīvi
Saules masa vai māsīca. Ar Loniju \ kustējās ar kruķu p a l lW Viņš
Ienāca Mārtiņš GdU^^^^^ ^^^^^^ sevišķi laipns dlvēks^
pip zobos, ^IJ^)!^^^'^^^^^ vārdos strupa un paskarba vi-aktieris
gm^ JO" ^ ^^^^^ grāmatvede. Bet. laikam
miņas Nacionālā ^^.^tri un sav^^ ^^^^
bija klāt, sākās ēšana ar lielu bau-1 Santeklera vardu. Viņš_ apsēdas P^i« Redakcijā sēdēja, kā jau parasti. Jā­du
Tad iemetas pats modernākais tā Krūzas un manis, F«^^ema SI rīta I ^^^^ Hermanis Asars. Grins
la ka gleznotājs Niklāvs Struņķis Latvi un, f*«^^«^^^^f%-'y,f^„ kaut ko rakstīja, roku pa-alias
Strunke, degunu raustīdams, zīstama autora dzejoli, tadupallel^^ ^^^^ j^,^ nepacēlis,
dzīvās nekaunīgās ačeles šaudīdams, jnosacljar^,^^^^ ^g*3clja: „Labdien, PjēVBez-vēl
gluži vasarigi ģērbies. Labdienas nevar sacīt: resns? Vai z i , tes ^^1 ,r. reizēm mani uzru-vietā
viņš pret mani izgrūda grūti izklausītos: resns dzejoUs.** ^^^^^^nāja Tolstoja romāna varoņa vārdā.
smeļas par savu fspratrbu K ^ pateica paldies, parā-paņēma
resno <^z«Jf .^J^ J^f atvilktni, i e ^ d a toVmanuskrip.
konstatēja šo to negatīvu unnedze-| Asars apjautājās, ko es te RIgfi
jisku. Ienāca Jēkabsōnu Kārlis, snle- darot, kādi man laukos apstākļi.. Ak
*dza Krūzam roku un gribēja Krūžu tā, tēvs vecs un grūti dims, mate arī
sieva, aijāja savu mazo bērnu. Pa­vīdēja,
gan vannas istabā ieskrie-dama,
gan Surpturp nervozi Saudida-man
iznāca visāda ķircināšanās un
amizēšanās. Šoreiz viņa par kaut ko
bija uz mani tāda sapūtusies, vēsi,
oficiāli jautāja: „Ko lai jums atne­su,
Ermaņa kungs?" Prasītais drīz ļ
Mārīte aizlido
NO BAIBAĪS STĀSTIEM
ra' veterāni, tie tad jaunajiem tur- piecsprižu garumā
pat pārgājienu laikā ierādīja nepie- kāpu grīslim aizlaižas vasara — zel-cieŽamās
šaušanas gudrības. taina un caurspīdīga spāre.
Kas dienvidus frontē bija Oskars Rīt viņas vairs nebūs jūrmalā. Rīt
Kalpaks, tas ziemeļos Jūlijs Jansons. Ugri vilciens to aizvizinās atpakaļ pie
Ja Latvijas brīvvalsts laikā Jansons mātes un vecāsmātes laukos, zemes
un>isi ziemeļnieki mazāk glorificēti, vidienā. Viņa dzirdēs atkal govju
taeļ ne patiesība, ne viņu nopelni no māvienus kā senāk, klausīsies, kā
tā neko nezaudē. Savu pirmo dienu naktis paukš āboli turpat aiz loga —
frontē tie'sāka ar kaujām un tā sa- un šis šalcējas jūras nebūs. Turpat
vas kara gaitas arī nobeidza kautkur divus iņēnešus viņa elpojusi to. Un
pie Grēku kalna Latgalē 1920. gada nu pēkšņi — rīt vairs nē.
guļ smiltīs visāļ Baiba ir noslēpumaina. Noslēpu-i ^^^^ ^^^^^^^ j ^ ^ ^ ^ smi- veca, brāļu un māsu nav, zemi
a un skatās, ka pari maina ka ta dzīve, no kurienes viņa . , „ ni,H- ffr«iiHnipW? Vu\ r «s* h,
redzēt," beidzot viņa saka.
„Tas viss? . ."
„Nē. Vēl . . ."
„Un tu visu zini?"
Jā."
"Kā tu to zini?"
„Redzēiu . . . Dzirdēju . . . Krust­māte
teica tēvocim, ka viņa to ļoti
vasarā. Trofeju skaits ziemeļnie- Skumīgs mākonis aizmiglo acis, un;mīlot — lai viņš to pavizinot laivā.
kiem bija liels, viņu pārgājienu ga- grīslis saplūst kopā ar debesīm zi-ŗums
vislielākais Latvijas robežās, ļļainā virpuli.
Viņi pa daļai paši sevi apbruņoja, „Baib*! Baib'I"
ieročus kaujā atņemdami boļševi- Tas jau Juris,
kiem. Kādā uzbrukumā nevien iz- „JāI" — un smilšainas rokas iz-nldināja
un izklīdināja veselu pa- berzē acis.
domju pulku, bet atņēma ari tā ka- „Kur tu esi?"
ŗa'kasi ar apm. 700.000 rb. cara nau- „gite."
ai, tāpat bagātīgu kara laupījumu. „Kur?" — un nu jau arī viņš ir
Protams, bija arī sāpīgi upuri. Jau klāt.
pašās pirmās kaujās krita spējīgi „Brauksim ar laivu!"
komandieri, kapteiņi Skreija, un juris ir pusotra spriža garāks un
Rekšāns, tāpat daži jaunākie virs- ^rugku vairāk nosmulējies nekā
nieki. Vēlāk, jau Latgalē, krita bra- g^iba. Pāri kreisajam vaigam iesar-sals
izlūku vadonis kapt. Zīle, Ber- ^ana švīka — kritis vakar no ābe-monta
karā ari bija upuri. Bet vis- hes tieši upeņu krūmā,
skaistākā varoņa nāve pārsteidza ļ j^ŗ^ «
seržantu Aneraudu, ko lode sasnie-uzbrukumā
ejot sava tēva māju
ābeļdārzā kaut kur aiz Alūksnes,
to toreiz bija fronte. Tāds gadī-tens
Latvijas brīvības kara vēsturē
^ani vienīgais. f
Valmieras pulka numurs, pēc abu
^pu apvienošanās 1919. g. vasarā,
'<irrn§šanas vecākuma kārtībā iznāca
ceturtais, jo pirmos trīs numurus
piešķīra Kurzemes divīzijas pulkiem,
„Nu?"
„Vai tu zini, kā tas ir — mflēt?"
„Nē."
„Es zinu . . ."
Juris ar cienību paskatās Baibā.
„Pastāsti."
„Ko tu man par to dosi? . . ."
„Vizināšu ar laivu."
„Ilgi?"
",Jā — un došu tev gliemežvākus."
. , - . , „Labi — brauksim! . . . Tad pa-
KSs sakomplektējās no Kalpaka ba- teikšu."
taljona resp. Baloža ^5in. Tā tas gāja tāblrāikg ādcehsr ovnioenloi-- ļ viņu laiva nav liela. Tālu jau an
tokā secībā.
Latgales frontē kādu laiku valmie-nešiem
pretim stāvēja kāds pulks.
nevar — nedrīkst... Labi, ja drus­ku
pāri otram sēklim.
«Pastāsti nu, Baiba!"
„Nē — kad aizbrauksim malā. Es
maina Ka «zive, no Kunenes viņa - vien,'savu roku nedeva, puri-1 strādā graudnieki? „Vai zināt, brau-atnākusi
u7 šo krastu Viņas draugs ^ . j ^ ^^^^^ Jēkabsons pūlējās pieru- ciet nu uz saviem Plāņiem, sāciet
^li'^r^īi •IT •."LS "Nu Kārli, ko tu, vai tad va- saimniekot, ko jūs te pa Rīgu."
Kad mil tad to neviens nedrīkst ^^^^^^^^^ ^.gg nevaram šodien Asars man ieteica. „Tā tie saimnie-i7et.
Demzot vma saKa. spēlēt!" Krūza joprojām smīnēja un ku dēU te pa Rīgu plenčo un tēvu
liedzās. (Vakar tepat Sukubā Jēkab- mājas tiek nolaistas. Būs par to jā-sons
bija zaudējis partiju, iekarsumā uzraksta avīzei kāds ievads." TXr^^^^ S""^. S »'Sitajam gan saimniecību nevar
?W. i Hl? n^ol^^^n;&h ™r^ ^ P^^^P^^^^^- Iznāks," GrīnsS itma alnaui knsoa imnpireakkst isnkeā-ju
sēdās Santeklērs. viedokļa raksturoja, galvu no rak-
Jāceļas, Jānokārto ar Loniju mak- stāmā nepacēlis. Tad Asars apjautā-sa
par pusdienām, jāiet. Cēlās ari jās par dažiem plānēniešiem, ar ku-
Struņķis no kaimiņu galda. Ar Lie- ŗiem vienā laikā gājis Valmierā sko-piņu-
Skulmi viņam bijušas runas lā. Ar sajūsmu runāja par Pēteri
par mākslu, pat par literatūru. „Lūk, Knapi, kas atsacījās no teoloģijas
tas sssludlnātājs, tas ar tfi dedede- studijām, nodevies agronomijai:
ģenerāta grumbaino papakausi," viņš I,Tas ir tiešām īsts un liels ideālists!"
H^L'i '^"^^^^^L^T fnf Jnil:\ ^« ^ v i atceros Brīvības un
mn^r^^H^^^^^^ ielas stūri. Tur tā skaistā
mani dzdzejoļi «Pirmais kuikuikuiļa ^- , ^ aus^ēis RtāvS B r i -
S"nV\^^^^^^^^^ b ^ t ' S ' gadem^^^^^^^^ So.^Lfa\fgt
roku un iz^iedās pa durvīm ^l^? neesbu bijis Parunātos par l u ^ u uii liisvicuctB uuivmi Maljas un Paijas iestudējumu Na-
Neatceros skaidri, vai pēc Sukuba cionālajā teātri; mēģinājumi šinīs
pusdienām devos uz Skolas ielu. At- dienās iet pilnā spēkā. Rakstniece
ceros sevi atkal Krišjāņa Barona pastāstītu par Paiju Spilberģes uz-lelā
tai pusē pretī Vērmanes dārzam, tvērumā. Ak Ludmila, mums abiem
Lūk, Parka iela. Tur Latvijas Ka- tik mīļā, tik apbrīnojamā mākslinle-reivja
redakcija. Bet tur vairs ne- ce! Varbūt rakstniece papauž ko par
bija tās dzīvības un pievilcības, kā- saviem tālākajiem nodomiem? Bet.«
viņai reiz solīja ziedošs lazdu krūms da bija, kad es vēl pats biju kareivis jgiet cauri vairākām istabām, var-un
sakritis sniega vīrs. Un viņa. pa- un ^skaitījos par šis avīzes redakcijas būt. Jāsastop Jānis Brigaders un sir-locekll.
Nē, tur es neiegriezīšos. Pa- mā Maija, Jāklanās, Jāsasveicinās?
skatījies uz Vērmanes dārzu, redzē- Varbūt pie rakstnieces pašlaik ciemā
ju. ka gar to kāda sieviete stumj kāds svešs kungs, vai pat dāma? Nē,
slimnieku ratiņus, bet ratiņos sēž labāk šoreiz vis neuzkāpšu
v..« , Zenta Mauriņa, filoloģijas studente , , , i
Aizlido tieši uz otru pusi, nekā nāk un jauna kritiķe, mana Jaunā drau- '^^^^ jau tumst, rudens diena vairs
vilnu čalas idzene. Sajutu sirdi kā dzēlienu: Ja ««[^Jf^ atcerējos, ka jāiet uz
„Mārīte aizlidoja . ." saka mei-'būtu gājis gar dārzu, būtu Zentu 8a-|P,^»fS teātri, jau laikus jāiegādāiās
tene, un reizē kāpās atskan tāls sau- ticis. Vai viņa mani otrpus ielas ?i|ete pirmizrādei, kas būs pēc da-
Un tēvocis teica brauksim vakarā,
tad mazāk ļaužu. — Un kad nav
ļaužu, nav ari kas redz . .
Viņi soļo klusēdami.
Pa vienai birst priežu skujas, kā
aizsapņojušās, un saule, nozuzdama
apvāršņa vidū, padarījusi visu ap­kārtni
tik savādu — it kā tā būtu
izgrebta jūrā gulējušā siekstā, kuru,
malā izskalotu, bieži apciemojis sau­sais
austreņa vējš.
„Baiba," ierunājās Juris. „Turi
mārīti saujā un saki — siz.siz mā­rīte,
teic kur būšu rit! . . . Kurp
viņa aizlidos, turp ari tev būs jā­dodas."
Viņš tā runā, viņš nezina vēl —
domā knīpa, bet pašai liekas, ka līdz
ar saules sarkano zeltu jūrā nogri­musi
arī viņas skaistā vasara. Tā, ko
ceļ delnu un čukst:
„Siz, siz, mārīte! Teic, kur būšu
rīt!"
Kukainis pagrozās, tad nopietni
ieplēš spārnirjus, paceļas un aizlido.
M bija ari sarkanie latviešu strel-ļ nevaru izstāstīt vien. Tas jāparāda."
nieki. To konstatēja pēc šādām pa­zemēm:
1) fronte vietām bija tik tuva, ka
„Tad brauksim tūlīt . .
„Tu solījies mani vizināt."
Viļņi šūpo laivu, un kaijas met
koSajS turpinājumā:
NKVD MOKU KAMBARI
S r ''"^'T'^ cS^uT^U^ pie galvas:
\mtr^^^ T.^" -^'^rj" ^""^r Tā ^^^^ sprīdi Tad ķnis atduras lie-
Sftem^'t^^^^^ ^^^''^^ abf braucēji izlec
^tkal preto- S še nātaru krastā. Soli solī viņi brien pa kapam
grSmatai" ' un brīnās, kāpēc viss tik kluss. Pat
2) no otras nuses naktis nāca nāri P^^^^ ^airs neklaigā tik skaļi kā se-f^
a. tūlīt stājās valmieriešu ierindā savadu dziedošu skaņu. _
Sfbija labi karotāji pret boļševi- Baibai uz rokas. uzlaižas pante»
f^m. To viņiem ari neliedza, bez nez* no kurienes, aridi pastav, tad
viņu atnestās ziņas ari bi1a paļāvīgi sakļauj kaula lidmeteli.
^^gas. Tekā no vienas plaukstas malas uz
^"^ādu „dezertēšanu" bija laikam otru, no viena pirksta citā.
^^ms un atzinis par šaubīgu to,-] ^^Nu^" aSžiilPS n & §|J
ciens:
„Meitēn — uhū! Nāc nu mājās!"
«Krustmāte . . ." saka Baiba.
„Ko darīsim rīt? Ak tā - tu man
parādīsi, kā tas Ir, kad mīl . . ."
Baiba stāv un spārda smilti:
pamanīja? Laikam nē, sēž nekustī­ga,
acis nolaidusi. Sieviete stūma ra­tiņus
tālāk augstskolas virzienā.
Un es jau biju pie tā nama Baro­na
ielā, kur otrā stāvā Anša Gulb-ja,
apgāds un tolaik vienī|ā literātū-
„Nevarēšu rīt . . Rīt braucu ras mēnešraksta Rituma* redakcija,
prom — agri jau . . . Uz mājām. Bet Uzkāpšu, apjautāšos, kas būs Rituma
tas ir tā . . " nākamā burtnīcā. Gulbja apgāda
Un viņa satver savās plaukstās priekštelpā blondā, runīgā sekretāre
abas Jura ausis, pieraujas klāt un Emma Platace ziņoja: pats kungs
ātri noskūpsta nosmulētos vaigus. esot pavisam nelāgā omā. Rituma
„Tā," — un soļi dipēdami aiznes redaktors Rozītis gan šodien tīri lā-meiteni,
tikai sarkanais ņieburs vēl dzigs. Pieklauvēju, iegāju kabinetā,
kādu reizi pamirdz starp priežu Gulbis sēdēja tiešām īdzīgs, bāls,
stumbriem. Kā mārītei. . . runā vienzilbīgs. tās pašas zilbes no-
Juris stāv brīdi un skatās. Tad rūca gandrīz nesaprotami Viņš ne­sējā
savelkas šķībs smaids, bet acis jutās vesels, reizēm pabraucija, pa-jau
pavērušās, un viena aiz otras spaidīja — varbūt sāpošos — gur-rit
siltas lāses, noskalodamas drau nus, drīz cēlās un aizgāja. Pāvils
dzenes lūpu pēdas smilteņu mētrāf. Rozītis turpretī tiešām bija labsir-žām
dienām Kasei jau vajaga būt
atvērtai. Nacionālo teātri gandriz
visi mani paziņas pēla. Dalies teātri
cēla un cildināja, bet es to tā īsti
nespēju iemīlēt. Reāli pslcholoģlska-jā
ta6ļ aktieri varēja dziļāk, spilg­tāk
Izcelt savu personību, tīri teatrā­lajā
teātri visizdevīgāk plātīties re­žisoram
ar saviem trikiem. Bet kad
nu tik Interesants Inscenējums, kāds
no E. T. A Hofmaņa dzīves un
stāstu motīviem savītie Kapelmeis­tara
Krelslera piedzīvojumi, tad jā­iet,
jāskatās.
Bet kas tas? Tas nav vakara sa­tumsums
vien, debess plešas aizvien
drausmīgāki tumšāka, tāds kā pus­nakts
un negaisa melnums kopā.
Vēls negaiss rudenī? Nē, nē, tas ir
kas cits. Pēkšņi gaisā iekaucās stiprs,
baismīgi žēls vēja gaudojiens. Tad