Bavarijas Latviesu vestnesis, March 6, 1946

              LATVIAN N E W S B U L L E T IN
Ŗedakcija-Editorial Office: Hotel Convikt. Dillingen/Donau; Bayern (13b) Iznāk divi rekeB nedēlā Published twice t week.
Nr. 18 (20) Authorized by Mllitary Government and UN RRA Diilingenfi, trešdien, 1946. g. 6. marti
Ķeriet zagli 1
Kad kādreiz gadatirgos rudziša
iespaidā puiši dūrēm kārtoja savus rē­ķinus,
beigu beigās kautiņa sākšanā par
vainīgu neviens neatzinās. Vismazāk
sevi par vaininieku», protams, atzina
pagasta lielākais kauslis, sevišķi tad
nē, ja viņam ķautiAā ll)ija klājies
plāni. Dūres varonis tad pilnā mutē
centās pierādīt, ka visā ļembastā
vainojams neviens cits, kā, teiksim,
ganu Janka no Eglainēm.
ftādt tirgus trači nāk prāta, lasot
dažos vācu laikrakstos īstus apsūdzības
rakstus par latviešiem, igauņiem un
lietuviešiem. Šinīs rakstos tieši gan
nav apgalvots, ka neviens vācietis
nav hitlerietis, bet papildinājumā pie
Šiem rakstiem ikdienas dzīvē Šādi
apgalvojumi ir pavisam parasta lieta.
Ar uguni nevar sameklēt ļvācieti, kas
labprātīgi būtu iestājies par.tijā. Pēc
bijušo „NSDAP"dižvIr|U paskaidro­jumiem
tā vien iznāk, ka arī Hitleru
kāds nobaidījis un piespiedis kļūt
par ,,l:īreru'. Ja nu pielieto tādu lo­ģiku
kā tie vācu laikraksti, kas baltu
tautas cenšas padarīt par galvenajām
vaininiecēm visās negantībās, tad jā­nāk
pie slēdziena, ka nolādētie lat­vieši,
igauni un lietuvieši ir tie, kas
godīgos vāciešus piespieduši kļūt par
„Pg".
Ņemsim dažus vācu apgalvojumus.
— Baltu tautu piederīgie | esot bijuši
,.NSDAP" locekli. Šim apgalvoju­mam
nevar noliegt vienu „»pēclgu"
īpašību: tas nabaga baltus tā pār­steidz,
ka pirmā mirki vini nevar at­jēgties,
paliek, tā sakot, ar vaļējām
mutēm. Nabaga latvieši, igauhi un
lietuvieši savā naivitātē iedomājušies,
ka Gēbelsa pierādīšanas metodes ir
aizmirstas, bet izrādās, ka tās ir loti
dzīvīgas, kaut vai savas vienkāršības
del: apgalvo kaut ķo un cauri. Ja
apgalvojumam vajadzīgs pierādījums,
tad tam noder nākošais apgalvojums.
Liekasi ka daži godājami vācu vīri
pavisam „aizmirsušif" ko nozīmē saī­sinājums
"NSDAP". Līdz ar'to vini
^neatceras", ka šinī vāc u partijā
par biedriem varēja but t i k a i v ā -
c i e š i , Jo tā taču bija vācu partija,
kurā kaut kādiem pārijiem no citām
tautām nebija ko meklēt.
Siem kungiem ar atminu, liekas, ir
tā pavājāk ari jautājumā par to, kas
varēja būt „SA" .locekli.. Vini pāvi-
Bam aizmirsuši, ka„SA" pirmuzde-vums
bija izdauzīt citu partiju sa­pulces
un ar rungām vai pat pistolēm
^pārliecināt'* vāciešus par nacionāl-
Bociālistu mācības pareizību. Šādus
sevišķus goda uzdevumus, protams,
uzticēja tikai vāciešiem/Kad ar šiem
: ^varoņdarbiem" vai'ēja īlepcŗties, tad
neviens vācietis pat nedomāja apgal­vot,
ka kāds cittautietis jebkad bijis
^SA*V loceklis. Tagad, turpretī, ar se­višķu
„patiesības mīlestību*' šīs orga-nizācijas„
varoiiu8" meklē arī pie ci­tām
tautām, lai vēl drusku vēlāk, var­būt,
apgalvotu, ka visi „SA" ļaudis
bijuši cittautieti. Kad lietot Gēbelsa
metodes, kāpēc tad ne konsekventi?
Sen jau da^i vācu patiesības meklē­tāji
vairs neatceras, kā radās „SS"
(Schutzstaffel) vienības. Tādēļ tas
jāatgādina. Pirmos vispārējās „SS"
vienību locekļus speciāli izlasīja no
HSA" Hitlera apsargāšanai. Tie bija
uzticamākie no uzticamajiem, kas
bija gatavi „flrera" dēl iet caur uguni
m ūdeni. Kafam izceļoties, blakus
i a i vispārējai „ŠS" fonnācijai uz tā­diem
pašiem uzticības pamatiem no­dibināja
un izveidoja ieroču „SS" vie­nības.
Tas bija partijas karaspēks, ko
vajadzības gadījumā varētu izliļetot
dažādiem speciāliem uzdevumiem,
ari nepaklausīgu vācu vienību saval­dīšanai.
Pēc uzbrukuma austrumu telpāļi vā­cu
ģenerālštābs sāka apsvērt' kā iz­mantot
tos nedaudzos iekaroto ap­gabalu
vīrieSus, kas, savu varbūt ne­pareizi
izprasto nacionālo interešu
dēl, bija gatavi cīnīties kopā ar vā­ciešiem.
Vācu regulārajā armijā tos
Ieskaitīt negribēja, vai nu starptau-
^ tisku noteikumu dēl vai arī aiz ci-
Mem apsvērumiem. Atstāt šosj vīrus
(Beigas 3. lappusē)
Latvijas ev.-lut. baznīcas virsgans
- archiblskaps prpf. Dr. theol., T e o^
d 0 r 8 G r ī ņ b e r g s aicina visas lat­viešu
nometnes trimdā rīkot svētbrī­žus
un aizlūgt par Latviju un latviešu
tautu. Mūsu Sillenbuchas nometne
Stutgartā, Vlrtembergā, ir viena no
pirmām, kas sekoja šim aicinājumam
un māc. A. Zinģa vadībā noorganizē­ja
svētbrīžus no 18.-23. februārim.
Svētrunas šajos svētbrīžos sacīja
māc. A. ZiAgis un garīdznieki no Es-lingenas
— prāvests Valters, Dr.
theol. Belzēns, mācītāji Izaks, Kampe,
Rozītis un Mačs. Skaista jās un no-^
pietnajās aizlūgumu stundās piedali^
jās arī nometnes koris diriģ. A. Grik-maua
vadībā, dziedofii prof. P. Sakss,
A. Gbšteins un J. Borgs, pianistes
brīvmāksl. Daina "Pogelniane un M.
Borga un vijolnieks brīvmāksL A.
Zīverss.
Latviešu lūgšanas nedēļas nobeigu­mam
Sillenbuchas vācu pilsētas vecā­kais
Dr. Grīnbergs mums piesūtīja
dzeju, ko viņš veltījis latviešu tautai.
Sirsnīgos un izjustos vārdos vācu pil­sētas
vecākais savā dzejā apliecina
līdzjūtību un līdzdalību latviešu tra­ģiskajās
gaitās un trimdinieku drū­majā
dzīvē, kurā gaismu nes ticība
un paļāvība dievišķajam nolēmumam.
Tas ir pirmais gadījums,, kad vācu
tautas pārstāvis patiei5i dzīvo līdzi
mūsu bēdām un ilgām, sniedzot pa­tiesa
drauga roku latviešiem, kas
piespiesti nezināmu laiku pavadīt vācu
zemē. A. Purgailis
sijā, Mirekurā, Ļunevillā, Buksevillā,
Kormisijā, Montreālā un citur. Pag.
vasarā un rudenī viena otra no mūsu
grupiņām pārdzīvoja lielas bažas un
bailes, jo vairākkārt rādījās pat tā,
ka būs jābrauc uz Padomju Savienību
kopā ar repatriējamiem krieviem. Ci­tādi
darba nebija grūts, pārtika un
apgāde ari tagad vēl visiem, kas tur­pina
strādāt pie amerikāņiem, ir jo
bagātīga. SaAem pat pilnu amerikāņu
karavīru kantīnes devu — cigaretes,
šokolādi, ziepes u. t. t. un piedevām
vēl 3600 franku algu mēnesi. Arī
amerikāņu dienestā esot, tomēr bijām
tikai DP — pārvietotās personas ar
gaužām neapskaužamu un nenoteiktu
ticsis^'U stāvokli. Daudz mums līdzē­jusi
Latvijas sūtniecība Parīzē. Ar
sūtība 0. Grosvalda un sūtniecības pa­domnieka
Bereņta gādību visi dabū­jām
personas apliecības franču va-lodā
un ar mūsu Londonas sūtniecī­bas
vidutājību ari Latvijas ārzemju
pases. \ V ^•
Par mums parādīto laipnību un iz­palīdzību
esam mēģinājuši palīdzēt
arī trūcīgākiem latviešiem Francijā.
Parīzes nedaudzo latviešu parastā sa­stapšanās
vieta ir Dunkānā akadēmi­ja
Senas ielā, kur ikviens latvietis
atrod sirsnīgu uzņemšanu pie Aijas
Bertrānes. Kaut ari īsam laikam, vi­ņa
sagādā apmešanās iespēju, bet
Bertrānes veģetārā pusdienu galdā
pusdieno vai visi 30 parīziešu — lat­viešu.
Pie amerikāņiem nodarbinātie
latvieši no savām algām atlicina zi­nāmu
dalu, nododot to Bertrānes vār­dā
nosauktajam palīdzības fondam.
Tanī pašreiz saziedoti dažd tūkstoši
franku, no kuriem tautietis nelaimē
var cerēt uz mazu paļbalstu. Šādi ne­laimes
gadījumi nāk jo bieži priekšā.
Dzīve Francijā, bet jo īpaši Parīzē
ir ārkārtīgi dārga. Dzīvokļus dabūt
nav iespējams un laimīgs tas, kas var
atrast istabu viesnīcās, kaut ari tās
ir tikpat ka nesamaksājamas. Pārtika
ir uz kartītēm, drēbes un apavi pēr­kami
vienīgi ar atļauj ām, Parīzes re­storānos
var paēst arī bez kuponiem,
bet par to jāmaksā loti daudz.
Tas viss jāievēro tautiešiem, kuru
sapnis ir nokļūšana uz Franciju. Vis­pirms
jau nav iespējams iekļūt Fraņ-cijā,
j 0 iebraukšanas atļauj as nevi e-nam
neizdod Tam, kas mēģinās
ieklāt Francijas robežās bez atļaujas,
jārēķinās ar saduršanos ar attiecīgām
iestādēm. Franči tādos gadījumos jo­kus
nesaprot. Pašreizējos politiskos
apstākļos ārzemnieks Francijā nav vē-miem.
Mūsu darba vietas bija Nan- lams. Nav brīnums tāpēc, ka ikviens
Pārbraucot no Francijas Vācijā un
sastopot tautiešus angļu vai ameri^
kānu okupācijas joslā, nu Jau pāris
nedēļas no vietas dzirdu vienus un
tos pašus jautājumus: kā ir Francijā,
vaii mūs tur 6ems pretim? Atbildēt
var gari un plaši, bet pavisam īsi var
teikt: „diezgan neiepriecinoši" un
„ n e I r jau tiesa, •— Francijas kultu­rālā
dzīve Šajos pēckara mēnešos at­kal
ir rosīga, vispusīga un bagāta,
Parīze pamazām atkal kļūst par pa­saules
garīgo un idejisko metropoli,
te ir tā tālākāRietumeiropa, pēc ku­ras
tik loti tiecas mūsu tautieši, kam
austrumu pārliekā tuvuma ir gana uz
ilgiem laikiem, bet tas viss, vismaz
pagaidām, nav mums. > Pietiek sastapt
burvīgās un skaistās Parīzes ielās ne­daudzos
turienes latviešus, lai sap­rastu,
ka mūsu bēgļu masai te nav ko
meklēt un nav pēc kā ilgoties. Pa­rīzes
tagadējie latvieši kustas, liekas,
kā ēnas. Vienīgās rūpes ir par to, kā
lai nopelna dažus desmitus franku
(pie kam vienas pašas dienas vispie-ticīgākal
dzīvei te vajadzīgi daži
simti franku), kā lai sagādā visnepie^
ciešamāko un kā lai neredz skaisto
un vilinošo, ko Parīze dod tikai riem,
kam naudas ir loti daudz.
To visu Francijā mācījušies pazīt
un saprast vairāki deiiimiti latviešu,
kas jau 1945. g. maija sākumā pēc
amerikāņu ienākšanas, Rietumvācijā
bija devušies uz Franciju, lai tur
meklētu darbu un ari eventuālās jau­nās
dzīves iespējas. Vācijas sabru­kuma
priekšvakarā biju pāris simtu
latviešu vidū/ kas strādāja Rūras ap­gabalā
un kas pēc amerļkā6u sagaidī­šanas
kopā ar lielāki! polu grupu
iekļuva nometnē Bonnā. Drīzi vien
dzirdējām, ka poliem dod izdevību
saistīties amerikāl^u dienestā. Šo iz­devību
neliedza arī mums — latvie­šiem,
kaut gan tad bija jākļūst zinā­mā
merā par poliem, dzīvojot \Tiiiu
vidū un pabnēsājotvinu valsts vārdu
uz saņemamo darba apģērbu apro­cēm.
Atstājām sievas un bērnus un
apmēram 60 latviešu devāmies mek-lēt
laimi uz Franciju, kur strādājām
pie amerikāņu vienībām. Aizvadīta­jos
mēnešos esam vairākkārt sadalīti
sīkākās grupiņās, dažas no tām pra­tušas
atkal atgriezties Vācijā, bet
mazākā dala vfel joprojām turpina
strādāt sardžu dienestā» apsargājot
vai nu amerikāņu mantas vai arī ka-fagūstekAus
vāciešus. Tā kļuvām
pazīstami gan; ar lielām franču pilsē­tām,
gan ar mazpilsētiņām un cie-
Dr. A. VAldihanis
par savu atkāpšanos
„Tautietes un tautieši 1 Pēc samērā
neilga laika es nolieku visas pilnvaras
un amatus, kurus jūsu ievēlētie pār­stāvji
bija man uzticējuši, neskatoties
uz to, ka mani atbalsta vairākums.
Es nevēlos vairākuma, bet vienību
mūsu vidū. Un to es nevaru panākt,
kamēr daži, citādi cienījami cilvēki
pūlas mūsu emigrācijas dzīvē ienest
„veco partiju garu', pie kam tos ne­savalda
vairākums pašu mājās. Strā­dāt
tikai ar vienu roku un gaināties
ar otru roku es viens pats nevaru, un
negribu, jo es nestrādāju sev.
. Manu darbu lai vērtē tautieši paši,
it sevišķi mūsu karavīri un vinu tu­vinieki.
Es apliecinu, ka nav neviena
cita iemesla manai aiziešanai no lat­viešu
lietu vadības, kā vienīgi dziļš
nogurums un rūgta nevēlēšanās no­laisties
līdz tam līmenim, līdz kuram
nonāk cilvēki, kas visas savas Dieva
dotās gara dāvanas izlieto nevis lai
palīdzētu, bet gāztu. Es^ kalpošu mūsu
kopējai lietai atkal, ja mums klāsies
grūti un ja mani tad,aicinās. Es neaiz­bildināšos
tad ne ar nogurumu, ne ar
sarūgtinājumurbet tagad es gribu iet.
Detmoldā, 1946. g. 7. fet^ruārl
A. Valdmanis, Lat\ļiešu Centrā­las
padomes priekšsēdis un Lat-
' viešu karavīru lietu kārtotājs
angļu joslā un Beļģijā." ^
Dr. A. Valdmana parakstītu rakstu,
kā mūs informē, izplata tautiešu vidū^
Tekstu atstājām negrozītu.
meklē ceļus un iespējas tālākai brauk­šanai.
Atsevišķi tautieši, kuru'vidū,
piemēram, ir Kārlis, Vite un Galvihš.
izdabūjuši iebraukšanas vīzu Dien­vidamerikas
republikā Venecuēlā.
Stāsta, ka pēc lielām pūlēm šad un
tad laimējoties dabūt iebraukšanas
vīzu arī Urugvajā un Argentīnā, t l.
uz tādām Dienvidamerikas zemēm,
vur no ieceļotāja kategoriski neprasa
lielāku līdzekļu deponē jumu vai īpa­šus
financiālus un drošības galvoju­mus.
Daži citi tautieši veltīgi izmēģi­nājušies
dabūt iebraukšanas vīzas uz
Savienotām Valstīm vai uz britu im­pērijas
lielajām dominijām — Kanā-, n- TA /V V M J * xx .ix -
du un Austrāliju. ^f^^'' ^; Valdmafia atteikšanas
1 r. .. , , no LLP priekšsēža pienākumiem no
Kad par Francija,^ valsts galvu pag. Latviešu Centrālās padoke^ 25 locek-gada
otra pusē nāca ģenerālis dejiem 18 ar rakstu pateicās vifiam"par
l i u T r ^^'^^\}^ franču tā līdzšinējo darbu. Līdzīgu patei-valdība
DP jautājumā kļūs sevišķi L^bas rakstu LCP'20 loteklu adresēja
lemteresēta un labvēlīga. Esot pat ,tv. ģen. J. Laveniekam, kas tāpat
bijis izstrādāts īpašs likumprojekts, k i j a atteicies no LCP priekšsēža viet-kas
lielam ^ skaitam DP nodrošinātu Lje^, pienākumiem,
tiesisku stāvokli Francijā un pat pa- Harijs Mindenbergs
redzētu Francijas pilsoņu tiesību ie-gūšanu.
Ar to bija domāts sagādāt Atsevišķas tautiešu giiipas jau
Francijai fizisko darbaspēku lauk- 1,^3 sanāksmes Hanavā prasīja
saimniecībai, kalnraktuvēm un amat- D,. A. Valdmana • atkāpšanos no LCP
niecībai Vērojam pasi, ka īsts fran- p^ekšsēža posteņa, jo nav vēlams, ka
cuzis pec savas daba. smagākam fi- h.tviešu emigrantus tagad pārstāvētu
zīskam darbam nav nekāds lielais darbinieki, kas vācu okupācijaUaikā
draugs., Parīzes mēnešraksts .Le U^tvijā atradušies izvirzītā stāvoklī.
Monde vel sava 19^16 g. janvāra nu-Lr to mēs paši aiztaupīsim pēdējā
mura kada raksta loti atzinīgus var-L^i^ biežos uzbrukumus baltiem par
dus veltīja Baltijas valstu bēgļu -^^o, ka vini Ir nacisti vai fašisti.
DP darba mīlestībai. Rakstā bija
izteikta vēlēšanās pēc iespējas drīz
redzēt šos DP Francijā. Šādas mūsu dar­bīgumam
un čaklumam labvēlīgas bal­sis
tomēr drīz vien apklusa, kad de
Golls atkāpās un nāca jauna valdība.
Arturs Tīlmanis
Mēs lasām
Ziemelvācijā mūsu — Osnabrikas
latviešu nometne iedzīvotāju skaita
kas, šķiet, politisku iemeslu dēl par ^^^^ viduvējām. Esam te kopā
DP uzņemšanu Francijā nemaz nevē- ^ cilvēku ar visiem maziem bēr-
1as runāt, Bet uzsvef, ka franču strād- P^^™- iztikas ziiiā mums
nieki paši ir bez darba un ka" ārzem- p^^i^» varbūt, pat labāk kā daudz
nieku darbaspēka konkurence tos var ^^^^ nometnēs. Var teikt, ka ari lī-tikai
apdraudēt. Praktiski tas izpau-p^^*^^ vismaz pagaidāmi nevienam
žas tā, ka patlaban neviens ārzem- netrūkst. Esam lieli lasītāji un Ipasū-nieks
Francijā nevar dabūt darba at- ^^^^^ ^i*"® Vācijā iznākošos lat-lauju,
bet ja tādas nav, tad nevar I laikrakstus. Domāju, ka ari pā­rējos
tautiešus interesēs, ko mēs īsti
lasām. Mūsu nometnē visvairāk lasī-ciemā
pie Keimsas vēl tagad atrodas I*!;" ....Latviešu Vēstnesim".! No tā
01 i.«.,.:^i.:„ rrj ., I abonējam 85 eksemplārus. Nākama
dabūt ari uzturēšanās atļauju.
Kormisijas ciemā un Montreālas
21 latvietis, šis divi grupiņas ir, cik
zinu, vienīgās, kas vēl palikušas par
sargiem amerikāņu dienestā. 60 tau­tiešu
vidū ir Bruno Rozītis. Kāriis
Indijas nemieri apspiestie « Terroristi Palestiiia
uzspridzināms ani^M lidmašīnas
vietā ir Augsburgas „Latvju Domas"
— 80, Minchenes „Bavārijas Latviešu
Vēstnesis" 70, Ansbachas „Jaunās Zi-
T?,^. AI 1 j Cl ,1 . I nas" 60, Haņavas „Tēvzeme" 40, Es-
Freimanis, Aleksandrs Skalders^ ^^'hng.n.s „Latviešu Zinas'10, Altetin-kolajs
Suchorucenko, bij. vltn. Dr. H. g^s ^Atbalss" 5. No mēnešrakstiem
Vītols, dzirnavnieks Sprogis, Lappuķe, Vīrcburgas „Celš" pasūtināts 60 ek-
Liskops, Pumpitis, Igors Cinovs, Tem- semplāros, Kemptenas' „SauksmeC 5i
bergs un citi. Alb^jrts Zembergs ļ un Altētingas „Jersika" 10. Vis­beidzot
nupat pasūtinājām veselus 100
eksemplāru Augsburgas «Ilustrētā
Vārda", lai ari bērniem būtu kō pa­lasīt
un pašķirstīt
Leopolds Bi^ozovskis
I n d i j as plaši izplatītajos nemie­ros
nedēļas laikā nogalināti 223 un
ievainoti 1047 cilvēki. Dumpinieku so­dīšanai
sākušas darboties 5 ārkārtē­jās
tiesas. Angļu spēku virspavēlnieks
Indijā — ģen. sērs Klodsj Ochinleks
Niidelijas radiofonā paziņoja, ka so-^
dīs visus Karaliskās Indijas karaflo­tes
nemiernieku vado6ua. Kaut art
Indijas ostās izdevies atjaunot kārtī­bu,
Džubalporā, Indijas vidusprovin-ču
militārā centrā, 2500 Indijas armi­jas
sipoju 27. febr. sadumpojās un at­stāja
savas kazarnias. Mahatmas
Gandija pēctecis indiešu neatkarības
kustības vadībā Pandits Neru Bom-beja
asi kritizēja„kontrrevolūcionā-rus,"
kas Bombejas ļaudis uzkūdījuši
asiņainiem nemieriem. 100.000 klausi^
tāju nopietnajam pulkam Neru pazi­ņoja,
ka Indijas problēmas varēs at­risināt
tikai tad, kad to atstās angli.
LCP par LSK statūtu ievērošanu
Latviešu Centrālā padomb nolēma
„Ikvienu indieti armijā, aviācijā, ka- uzaicināt Latvijas Sarkana ,krusta dar-faflotē
un policijas spēkos" viņš aici- biniekus turpmāk stiiigrāk ievērot
naja nešaut un nekaitēt saviem brā- LSK statūtus Iecelto pilnvarnieku
1iem — indiešiem pēc angļu pavēlēm, vietā jāstājas vēlētām komitejām.
Sistemātiskos uzbrukumos, trim ang- Latvijas Sarkanam krustam jāturpina
lu lidlaukiem Palestīnā spridzekļiem biedru uzņemšana un visās Vācijas
bruņojušies terroristi iznicināja 20 un okupācijas joslās jānosaka Vienādas
(Beigas 3. lappusē) LSK biedru maksas. H.M.