Bavarijas Latviesu vestnesis, July 27, 1949

              JōUlj
Jādien,
6
LATVIJA
RIŅS
•e. uz sajauktas, zems
, viesta, palikusi «ultas
la zeķite, tur ^ maj
ēnas, pārsegtas kastes u^L»S
•kalpo tualetes gaidTn» ^ ^ l " .
viņas brūnā matu "«.J"»'? -
al atstāts kāds cits n.^''
es tomēr vajadzff P«
«18 visu atrod gfif^^^^^
e, kas ņemams, ka. «i« '
Izmirstot dot ar ''i'^i"»".
1.abākās g r ā m a t ļ s \ t t >
ro lWz, sevišķi bērnu iz­lūgsies
- vajāto
w kur ko dabūsU" • "«I»»
fn VlņS izmet no ceļa
I apvalkātas sieviešu
m mākslīgas ādas rok«
:dažus apģērba gabSu^'.l'''»'- Jkās meitenes Ērikas T ' X ' ' * «
tlskāto lelli, JūSfekVSr
• krāsas palikušo koka n«n ^
ttekās, un ieliek vits^"»?"'
matikas grāmatu, tau'a; ,i,fi'^
Jumlņu, Skalbes pasakas sl*"
»us un Blaumani, cik nu v^*'?'^
lār no tā ir. Tas bērniem
k vajadzībām atrod vttu 1
dzejo u antoloģijai Z
Ismu grāmata un bībele,
ā aploksnītē iemestu, m,'
liekS starp lapām no^ieZr
atstāto _zelta desmitniekrt; an prāvā soma Ir tik S g vienīgi Vēl avizi trviS
ļTeraizēJies neko, ka tā sman-ina.
«Sieviete, divi bērni -
tak ir P°v-r'i1e1šfi-.„" Vairums brau-
Js. Noplukuša satiksmes ml
uz pilsētu braukdami, vid
Siesi viens otram blakus s » -
ūusē. Sims tura uz ceļiem «.
[meitenes un jūt, ka smagikai,
ļs viņa mūžā būs tad, kad ili
M dzīvībiņas noslīdēs tam no
ļa. Vai viņš tās kādreiz vtl
^s, viņš, kam... nē, nē, «kal
ajam kjūt, tikai ne to!
mmiņ, Ērika," viņš straujlple-
1 njeitenēm,' rādīdams caur lo.
.skatieties,- bšrnl, cik sitaidrf
redz kalnus! Un taa baltali,
is, tur, tajos kūkumos, tas Ir
5, tas tur vienmēr ir augSi,,,
- Juros patls tādi kalni?" \Ķ
laidījis mazo atbildes, Sira
ežas pret sievu: „Rīt būs «t-ietus,"
viņš svarīgi sailta, „ra
J . . . " Tabita mēmi nogM
ļpiedurkni. Vārdi ir M L
''•ļl dzen cits citu, Drflzn»,
, skaļas balsis, kņadu. Ap-
./irmo pūlis. Vēl pāris tik lab»
lizē mocošu stundu — un KB
ļ, kam viss Jāizšķif, Ne jtacl-
Upām iznāk vīrs ar sarliano
Transports gatavs ceļam.
Jievu, Tabft," Si^ns Jdtiil
un liecas pie sievas pieici.
balta kā drāna. „Lainilgit
r Tabita sabrūk viņa rokJj.
ļc tu sūti mani projSra,.. ei
pie tevis...", viņa, vairs ne­lamās,
skaļi ieraudas. ..Ka)
ļums notiek... tas ir ki
ļ . . . mēs vienmēr esam bijuSi
..*s jūtu..."
glāsta sievas matus, m-
_ras no viņas acim un pat»
cā nelabā drudzi,
ūte, muļķīte, mazS," W
ir pūlēm dabū pār lūpžm. „«
ļbūt, t i c i . . . Būs viss labi,ne-
1. esi stipra, audzini am
Laumiņu, Tablt... ardieva
brīdina juma sauciens - «;
V ceļ signālripiņu. Vg
stēties. Skarbi, nevaldigibto
gons uzsāk slavlsku (tele*
mi, gaviles, piedzērušu klal-saķer
bērnus, noskūprfavi-sifvu,
un tad metas i^J
rakstīšu, Fil, katru dUn ••;
[es drīz... zini... e
tnisigi mēģina p S '»
i
t ē t i . . . ! Atā, f'fļt stiņi vicina niecīgus
« aizslīd. Teofils ļ ļ
perona ar tukšu sirdi P
bšu mutē. .
[(Turpinājums sekos)
ma par DP aizceļoša»» ^
U oateborgs Han'»f^-,tfi«-
fgs mgermans nndorn»j ^^^j.
Sen kādS I'»»Jf'„^%ir«ll2
kuftlm brducot u« *7 MSSI kSda | « « * V »
ta vSrds vei ne"eR „u
I
KRĒSLIŅŠ
«.Its lazdas spieķis elš \m ņurd
uz mani:
u krēsla »av, li«'C galvu gatves
n*^ oļos,
ydz braucot paceils lopu
Vai nedzirdil skan ziīnzi rimz!
^ ^ zvani,
Kfti ar! tevi aicina un galda;
smilti» acis grauž, ka nepamani:
Jo iclta troņicM princese Jau
^ smaida.
gl Dieva aizkrekla bez kāda baida
nakti» tā pi« manis nedusēja,
tfgj eeU aizlija im juka Iklaidā,
laiki mitējās pēc jaiina vēja."
fisd praisi kamenei: kur teci
Ar bilo krēsliņu kā ceļa īsveci?
^ 2i5. 6. 49.
IIIIIIIIIIIIIIIIIIIBtillIlllllBIIIBIlilBIlllllllll
Mūkslūs jaunaudze
ttimdā
frlmdas gados mūsu kultCiras dzīvē
ijAfOA Ipatas problēmas. Nerunfislm
u oar nelabvēlīgajiem ārējiem apstāk-
HtfB ar kuru skarto varu iiri latvle-i
W daudzkārt nācies un viSl aizvien
nu^ Jo sāpīgi Siidurties. Ne mazāk
S^ga Ir SIs situācijas lekžiējā puse.
ļļotl no vlenjis puses, lazivodami
vakarelw>pa8 tautu, vidē, mēs sastopa-fflltt
ar viņu, gadu tilmteņu Utiā attīsti-hi
auguio kultūru. Neviena tauta, pat
^vodama savā dzimtā zemē, nevar
(iDlIties, bet daudz ko ņem no eiro-
Dlikito pasaules kopmantojuma.
Salldilnot savējo ar svešo un kopējo,
nCs neapSaubžimi varam māciities, un
fljums ir jāmācās. Taču Ikvienas tautas
oatītfivlgu eksistenci attaisno ne spēja
oemt sev noderīgo, bet gan ijpēja ko
dot: radīt un rādīt savējo. Tā ir prob-
Itoas otra puse: kā neizklīst un neiz­šķīst
sveSā vidē bet fļlabāt, kopt un tā-
Uk veidot patstāvības iekrāsoto savu
gara dzivl, savu latvisko tradlļjlju. Sis
latviskās tradīcijas nodiblnāSana un no-ftiprinftšana
mūsu tēlotājās mākislās, gan
iecerēta kopS pagājušu gadsimta 90-ti«m
ladiem, bija galvenais pamats un dzi-oejipeks
Latvijas patstāvības lailkfi. Ob-jtiitlvam
vērotājam iin vērtētājam jā-dedna,
ka Šais n<»d audžos laimīgajos
{adu desmitos bija gCltl panākuimi. Bet
Uiviena tradīcija dzīvo un izko]>jas pa-ludžu
ritmā.
Nepieciešams prlelcSnosacIjumat tradl-
HJas pulsācijai Ir spējljļas jaunaudzes
sKOPSana. Patstāvīgās Latvijas llalkā So
ivingo uzdevumu veica mūsu mākslas
ikademlja, studijas un mākslas skolas
RlgS un provincē. Smēdi īsā laikā uz­plauka
un sazaroja mūsu paSu dzīves
M jaunu apdāvinātu mākslinieku sai­me.
Svešumā neeot stivi līdzi Latvijas Sra elpu;- mtfttts, m dzimtenes atSķel-liem,
,varl;>ūt, vissvarīgāk ir veidot
iaimfis paaudzes pļriekSpulkus. vecās
paaudzes rindām iztetinoties, tul nāk­ties
pārņemt vadību,, .sargājot uji kop­jot
mOflu vērtības. No tā ir atkarīga
mOsu nacionālās kulttlra$ nākotne vēl
nepārredzami ilgos trimdas gados. Tā­lab
ikvienai mākslas skolai un mākslas
studijai var būt neatsverama pozitīva
Milrae. To svētigumu miēs īsti sapra­tīsim
un novērtēsim pēc lielāklls laika
fttstarpes.
Protams, runa nav j?ar kādiem īslai­cīgiem
..pārskološanfi»" kurslcim un
itudljām, kas var tā seikot tikai no
irienes apmiglot nr gaistošu mākslas
disciplīnu rasu. Te var rasties ari ietto-mlgl
diletanti, kas cer bez nopietna
darba un piepūles ātri. gūt panākumus,
varbūt pat laurus, Nometnes dzīve
gan var nonlvilēt cilvēku ārējāu gaitas
un apstākļus, taču garei pasaulē un tam-līdz
ari mākslā tas nozīmētu bezcerīgu
un pelēcīgu staignāju, ir jāpriecājas
pw katru pasākumu, kur pledalvojuSu
meistaru vadībā rit sajūsmas un prie­ka
apstarots darbs, nopietns, īpakāpe-nisks,
lai kaldinātu ilztelksmes līdzekļus
un amata prasmi.
Nav šaubu, ka Kslingļenaa latviešu
mškalas skolai Šo uzdevumu veikšanā
nSkas goda vieta. Gadiem ilgi 1;e strā­dāts,
prasot uzupurēšanos tiklab no va-dltftjiem,
kā ari no audzēkņiem. Atce­ros
šis skolas izstādi priekš divi ga­diem;
dažu mācekļu darbi bija redzami
art mākslas skatēs EsUngenā uri citur.
Xle liecināja, ka mācību gaita še no­stādīta
uz drošiem pamatiiem un ka ir
gtttas teicamas sekmes. Nule atklātā
audzēkņu darbu skate pilnā m^irā ap­stiprina
skolas labo slavu. Sort&lz re-
«taU prof. Ludolfa Libei:ta vadilto zī­mēšanas
un gleznošana» augstāko kursu
i» tncistardarbnlcas mācekļu veikumi.
Nav So rindiņu uzdevums kavēties
pie atsevišķiem autoriem, bet lai atļauts
«i izteikt kopiespaidu. Te viJrojami
M« apsološi talanti. Viņi uzrāda atzl-
«baa cienīgu gatavību g;alvu aiimēju-oios;
vērojams svaigums, im ir darbi ar
valdzinošu māksliniecisku dzirksHijumu,
« IpaSl rotaļīgi drošos tizmetumos ar
J»y«^Ir audzēkņi, kas apguvuši krāsu
JJlOdu ,prot to koloristiskl dzivl un
«anigi saskaņot klusās dabās, ainavās,
Bmetnēs un aktu metos, Bažlem ir le-
J^ojams smalkjūtigums toņu un krāsu
«Mu attiecību uztverē, apdares elpo-jun
»; ir darbi, kas droši var parādīties
audzēkņu skatēs,
vadītājs ir iecietīgi un vērīgi Izturē-
;,?ā ^^^^ audzēkņu personiskām tiek-
«nem un izjūtām. Un personības
«eames atmirdz dažā labli gleznojumā,
jas sniedzas pāri parasto akadēmisko
Slir^ līmenim. Krāsu kapēs, apdarē,
izmantošanā, uzdevuma rlsl-m
«i R attieksmē pret redzamo pasauli,
1.^ Sieznleclsko masu un gaismēnas
Plūdinājumā vērojams ari k,as ko-ar
mūsu glezniecības pēdējli gadu
fl«!5. centieniem. Te nerunā ne
Jjanci ne vācieši, tā ir vaiodia. kas
'P^^® latvleišu gleznotājiem.
^^^^ skaņa, savs dzidrums un
^'*Jff, Jnalgums. Sis mūsu glezniecības
Kopējais pavediens atmirdz ari Kslinge-
J i audzēkņu darbos. Sie pamati
"ženal tālākai attīstībai un ne-
T^^^^ tālākam darbam.
4,if^sim, ka tas vēl varēs tarplnā-otra
jaunaudzes kaldlnātuve
Rraftkas studija FlSbachfi. ko tril
5!?^, vadīja dcc. Jānis Sternbcrgs, ar
v?, ? u"^ panākumiem nule izbedza sa-
Ka "^^'staram aizceļojot uz ASV.
būs ar EsUngenu? Mūsu vadltSju
?^ sableorlbas pienākums būtu
"^^ atbalstīt vērtīgo pasākumu, ar
MJ^^ lepoties. Vat Sis mazais atgā-
'»«Jajums atradis dzirdīgas ausis?
Prof. Dr. Jānis SlllņS
Latviešu teātris Eslingenā, atgrie­zies
no gajākas turnejas, svētdien,
24. jūlijā, nospēlēja savu 500. izrādi
trimdā. Ar to nu ir sasniegts skait­lis,
kas vēl priekš pāris, gadiem
butu licies gluži neticams. Varētu
šo apajo un izcilo skaitli papildināt
vēl ar dažiem citiem: sagatavoti
pavisam 14 inscenējumi, nobraukti
28.000 km, apciemojot nometnes, iz­rādes
noskatījušies 220.000 apmek­lētāju...
Un tomēr, lai cik iespai­dīgi,
tie ir tikai sausi dati. Nav
vēl izgudrotas mēru vienības, kurās
ietvert un skaitļos pārvērst dzīvo
garu. Bet taisni to ir sniedzis un
uzturēji^ latviešu teātris.
Vēl nesen Latvijas slejās īsu at­miņu
skicējumu pushumoristīgā'
garā sniedza šā teātra direktors im
režisors Jānis Lejiņš. Aiz skopajām
rindiņām un anekdotiskajiem gadī­jumiem
uzmanīgs lasītājs tomēr va­rēja
samanīt dziļu nopietnību, no­došanos
savai lietai par spīti visām
grūtībām, jo tikai šīs īpašības ļauj
humorā pārvērst atgadījumus, kas
dažkārt sāpīgi skāruši vienu vai
otru ansambļa dalībnieku vai visus
kopā. Kas gan izskaitļos enerģijas
patēriņu vai noguruma koeficientu,
ko prasījusi, piem., viena pati tur­neja,
kad 18 dienās sniegtas 19 iz­rādes
ar nemitīgiem, nogurdinošiem
pārbraucieniem satveicētā un smagi
piekrautā autobusā? Jeb varbūt šie
pūliņi augsti atalgoti? Te nu vistie­šāko
atbildi varētu dot tā pati sau­sā
matemātiķa. Nebūs grūti aplē^'
cik «augstu" atalgojumu var sa­ņemt,
ja, piemin vidēji apmeklēta
izrāde dod ap 400—500 DM. Ar to
sedzami smagi techniskie izdevumi
(dekoratīvais ietērps, transports u.
c.) un atlikums beidzot sadalāms uz
30 vai vairāk galviņām, ieskaitot
technisko personālu.
Taču ne par to šoreiz gribējāitt
runāt. Visu to jau arī varbūt kād­reiz
aplēsīs, — kad rakstīs grāma­tas
par trimdas teātri. Bet kas gan
izdibinās šo noslēpumaino 220.000?
Smaidi un asaras, skumjas un
prieks, sāpes un līksmība — simt­tūkstošu
sejās un dvēselēs! Kā
dzidra straume viss tas ir veldzējis
un šķīstījis mūsu plašo trimdas
saimi, ļaujot pa laikam brīvi uz­elpot
nometnes dzīves pelēcībā.
Brīvi uzelpot mākslas un dzimte­nes
gaisu!
Jo visi tie ir bijuši mūsu pašu
'tautas autori, ko šis teātris . rā­dījis.
Klasiķi, jaunākā paaudze un vis­jaunākie.
Blaumanis, Rainis, Bri-gadere,
Lejiņš, ZIverts, Anšlavs
Eglītis, Teodors Zeltiņš. Vecie un
jaunie — abi vienlīdz svarīgL Ja
vecie sniedz mūsu drāms^s labākos
paraugus, tad jaunajiem nepiecie­šama
iespēja augt. Un teātris to
viņiem ir devis. Ir gluži aplami un
noraidāmi tie spriedumi, kas daž­kārt
pārrunās dzirdēti: vai labāk
nebija ņemt to pašu Blaumani vai
Raini nekā jauno, kas vēl nesa­sniedz
tādu gatavību, dažkārt arī
ieved mūs svešākā vidē, kaut sve­šuma
jau tā diezgan pašā realitātē?
Nedrīkst aizmirst vienu: ir jāaug
jauniem autoriem, ja teātris negrib
sastingt un pamirt. Jeb vai šo jau­no
atradīsim gatavu priekšā, pēc
plāna un grafika saražotu, kad at­griezīsimies
dzimtenē? Ja tēlotā v i ­de
ir svešāka, tad — to ar savām
acīm ir skatījis latviešu autors un
devis tai savu īpatnējo iztulkojumu.
Tā lielie literārie tēli pieder visarri
tautām kopīgi, un tomēr katra tiem
piešķir savus īpatus vaibstus. Kā­dēļ
lai mēs to liegtu saviem auto­riem?
Atkārtosim tātad: šie slmttūksto-ši
ir veldzējušies skaidrā latviskās
mākslas straumē. Cik tūkstoši starp
viņiem ir bijusi Jaunatne, kam ga­rīgā
Latvija te pavērās pirmoreiz
un kas viņas veltes kā dārgāko
mantu paņems līdz tālā svešumā,
Henrija Moora stasli.
I. Mikelsona apgdds. 1949.
lai tur vēl ilgi piemmčtu un tādē­jādi
domās lolotu arī īsto Latviju,
kas reiz viņus aicinās? Ja viņiem
nepietrūks spēka atgriezties, var­būt
tad sava daļa nopelnu tur būs
arī teātrim.
Vēl trešo funkciju attiecībā uz
jaunajiem un mūsu nākotni ir vei­cis
latviešu teātris Eslingenā. Tas
ir piesaistījis jaunus, apdāvinātus
tēlotājus. Vai mēs neredzējām šajā
pašā Brigaderes lugā brīnišķīgi at­raisāmies
vienu Olgu Ūdri, vienu
Edgaru Gulbergu, Gunāru Vēre-nieku?
Tiesa, kaut gados jauni, v i ­ņi
gan nav vairs gluži iesācēji. Bet
— spēlēt atbildīgās lomās kopā ar
visizcilākajiem, — tā vien jau ir
skola, ko nevar pietiekami novēr­tēt.
Iespējams gan, ka šajā vir­zienā
teātris varēja sākt jau agrāk
un paveikt vairāk, bet, apstākļus
sīki nepārzinot, par to grūti spriest.
Kad nu šlnis dienās zilais teātra
autobuss^ izvizināja pa nometnēm
pēdējo lielāka stila inscenējumu,
tad, šķiroties, daudzās acīs iemir-dļzējās
asaras, skumju un prieka
asaras reizē, jo prātā dziļi iegūlusi
bija lugas pēdējā aina: divi jau­nieši,
rokās saķērušies, aiziet pre­tim
savai nākotnei, kamēr dzidrajā
nakti, it kā tieši viņiem domāta, iz­skan
dziesma „Augstu laimi tiem!"
„Jā, augstu laimi tiem, kas sa­sniegs,
uzvarēs un pārnāks, mūsu
jaunatnei un jaunībai, visiem dro­šajiem
un ticīgajiem, kurus stip­rināt
mums Ir bijusi laime," saka
Eslingenas latviešu teātris, noslē­dzot
savu lielo darba posmu.
Noslēdzot, — vai tas nozīmētu iz­beidzot?
Nē, gluži tik ļauni tas nav.
Ka^t ansamblis sapbk arvien vai­rāk,
un nule ceļā pošas atkal vai­rāki
dalībnieki, atlikušie darbu tur­pinās,
kaut arī šaurākā apjomā un
ar citiem principiem.
Lai nedalīts trimdinieku paldies
tiem, kas šo pasākumu organizēju­ši
un vadījuši, direkcijai — J. Kā­jiņām,
J. Lejlņam, K. Veicam, v i ­sai
„v€cajal gvardei" ar Liliju
Stengeli, Skaidrīti Penci, Anci Ro­zīti,!
Elzu Tauriņu, Elvīru Līcīti,
Irmu Graudiņu, Augustu Mitrēvi-cu,
Valfrldu Streipu, Reini Birzgali,
Jāni Neimanl, tāpat visiem jauna­jiem
entuziastiem, no kuriem daži,
kā Sala un Melkerte, arī līdzi dar­bojušies
turpat visus trīs gadus!
Sevišķa pateicība dekorāciju mei-starani
prof.J. Kūgatn, Kas, dažkārt
jau priekškaram atveroties, izraisī­jis
prieka šaltis. Beidzot lai godam
minēti tie, kas paši allaž palikuši
neredzami, bet kopīgā darbā jo
centīgi roku pielikuši: kasejj turē­tāja
Milda Birzgale, skatuves mei­stars
Ernests Ūdris, izrāžu <'adltājs
Ēriks Grīnbergs, apgaismotāji Fr.
līepnls un J. Mlntiks («divdabis"—
arī aktieris reizē), rūpīgā uin liet­pratīgā
kostīmu gatavotāja Elza
Smite. Zēl, ka ne visiem ansambļa
dalībniekiem bijis lemts kopīgos
priekos un bēdās sagaidīt apaīo
500!
Jubilejas Izrādē teātra salmi per­sonīgi
un ar veltēm sveica Eslin­genas
kolonijas izglītības un kultū­ras
daļas vadītājs prof. E. Lal-miņš
un mākslinieku apvienības
priekšsēdis prof. A. Annuss. Bija
daudz ziedu. J. K.
Henriju Mooru gribētos saukt
par aistētisko jutoņu un noskaņu
gūstekni. Sādā aistētizētā atmosfai­rā
viņš audzis, pēc tādas jutis alkas
tālākajā dzīvē, interesēdamies gan
par tēlotājām mākslām, gan par
mūziku, gan literatūru. Gūstniecī­bas
momentu te saskatām tajā ziņā,
ka Henrijs Moors reti kad spējis
savu jutoņu un noskaņas pakļaut
mākslinieciski organizatoriskai gri­bai;
aistētiskās jutoņas un noska­ņas
valda par viņu, pastāvīgi turē­damas
to tikai vielas virspusē un
tādējādi tuvinādamas vai nu iz-krāšļotai
salonliterātūrai vai arī
pasaldenam sentimentālismam.
Nule teiktais viscaur manāms
Henrija Moora Jaunajā stāstu grā­matā
Portreja. Visiem varoņiem te
ir kaut kas no autora pasaules izjū­tas,
un viņš to cenšas visādi pasvīt­rot,
dažubrīd N nokļūdams snobiskā
pazā. Piemēram, Laura uzdāvina
Martam zilā safjānā iesietu Omāra
Heljama dzejas f r a n č u Izdevu­mu,
bet, kad nu Marts sāk to lasīt,
tad Izrādās, ka attiecīgais teksts
vārdu pa vārdam ņemts no šis dze­jas
l a t v i e š u Izdevuma A. Kur-cija
tulkojumā. Kā redzams, franču
izdevums bija vajadzīgs, lai tēloja­mais
varonis izrādītos smalkāks...
— Tā tas pirmajā stāstā. Otrā va­roņa
dvēžele atklājas burvīgā nak­ti,
kad ķirši zied, trešajā virspusīgl
alstētlzēto atmosf airu pārstāv divi
gleznotāji, ceturtajā alstētlsms kļu­vis
par bīstami slimīgu kompleksu,
piektajā redzam tikpat pataloģisku
iemīlēšanos dārgakmeņos. ^
Lai stāsts intriģētu, lai attiecīgās
jutoņas un noskaņas vairāk saviļ­ņotu
lasītāju, tad Moora varoņi pa­laikam
ir saldi mīlētāji un vienmēr
vai nu traģisti mirst, vai arī garīgi
sabrūk. Protams, efekts radīts, bet
tas ir lēts. So lētumu vairo Moora
stils, kurā netrūkst saldināta liris­ma;
šo lētumu jo spilgti atsedz ļotj
vaļīgā stāstu uzbūve. Ja šai ziņā
autoram būtu veicies labāk, tad,
piemēram, ar Dārgakmeņiem viņš
butu mūsu literatūrai devis tiešām
noyell ar savdabīgu sižetu un pirm-reizīgu
galveno varoni, tad arī Por­treja
būtu radies itin glīts stāsts no
bohēmiešu dzīves. Piebilstams, ka
Dārgakmeņu nobeigums it kā atgā­dina
Anšlava Eglīša Biminitas ticī­bu
vai tā paša autora Uguns pil­sētu.
Teicami veidots Moora stāsts Zir­neklis,
kaut arī tas, liekas, kaut ko
atgādina. Sā vai tā, vispirms te
sastopamies ar attiecīgā kompleksa
rūpīgu tēlojumu, ar šl kompleksa
attīstības pakāpenisku parādīšanu
līdz traģiskai Uktenibai; otrkārt, te
ir nemākslots, tīkams stils; treš­kārt,
tas ir vienīgais stāsts šai grā­matā,
kam stingra, pārdomāta uz­būve.
Ja Henrijam Mooram tā
veiktos turpmāk, viņa literārā dar­bība
iegūtu citu nozīmi, citu svaru.
Jānis RudsUls
Rīgas filma ražos
latviešu skapu plates
Mūsu rosīgie kino darbinieki, kas
trimdā grupējas ap inž. Jekstes va­dīto
Rīgas filmu, raduši iespēju iz­veidot
vēl vienu jaunu pasākumu,
kam veltījama izcila uzmanība —
šī sabiedrība sāks latviešu skaņu
plašu ražošanu. Skaņu plate, tāpat
kā grāmata un laikraksts, būs lat­viskā
balss un nacionālā gara stip­rinātāja
nevien mums pašiem, iz­klīstot
svešās zemēs, bet arī labs
propagandas ierocis.
Skaņu plašu repertuārā vispirms
paredzētas patriotiskās dziesmas,
tautas dziesmu atskaņojumi, kā arī
mūsu labākie instrumentālisti un
vokālisti. Lai jau laikus ši..i pasā­kumam
nodrošinātu tautiešu atsau­cību,
nometnes, organizācijas im
iestādes lūgtas paziņot sabiedrībai
Rīgas filma ('21a/ Blomberg-Lippe,
Neutorstrasse 61), cik lielu skaitu
plašu tās varētu izlietot resp. abo­nēt,
tāpat iesūtīt ierosinājumus un
vēlējumos repertuāra izvēlē.
Ksenijas Brantes
ūziesmu vakats
EsUngenā
Ka Brantei ir ļoti pievilcīga
balss, to laikam nenoliegs neviens.
Un tāpat neapstrīdama Ir vlņar
prasme šo balsi pārvaldīt. Ilgā un
neatlaidīgā darbā šeit ir panākts
ļoti — lai neteiktu pārsteidzoši —
daudz. Ja vēl izceļam viņas tech-niskl
teicamo priekšnesumu māku,
tad bez apdomāšanās jāatzīst, ka
miisu priekšā ir perfekti sagatavo­jusies
dziedātāja.
, Diemžēl, Brantes dziedājumam
pagaidām gan piemīt ari kāds
trūkums, vai, manis pēc, sauksim to
par šaurību, proti — Brantei šim­brīžam
vēl viss skan puslīdz vie­nādi;
vienalga, vai dziesmā runa ir
par I laimi vai nāvi, par sauli vai
nakti — Brantes priekšnesuma
krāsa caurmērā tomēr paliek viena
un tā pati. Viņas dziedājums gan
allaž cieši saistīts ar tādiem Jēdzie­niem
kā intonācija, tonis, elpa, re-zonance,
bet tas pārāk bieži paslīd
garām tādām parādībām kā eks-prjesija,
raksturs, krāsa uņ iztēle.
Dziesma kā psīcholoģiskas dabas
pasaule Brantes sniegumā līdz ar
to allaž atklājas visai skopi, un
baidos, ka tas arī ir augšminētās
šaurības galvenais iemesls. Daudzi
dziedātāji tieši ši apstākļa vārdā
visu mūžu ir bijuši nosodīti būt
tikai viduvējības. Negribētos pie­ņemt,
ka'' tas varētu draudēt arī
Brantei, jo, kā jau teikte, viņas
balss ļkultūra, dziedājuma techniskā
kvalitāte šimbrīžam ir patiesi jau
gluži nevainojama, lai neteiktu, ka
perfekta. V. Dārziņš
Arī Brazilijā krājas
latviešu gara vērtības
Latviešu ieceļotāju skaitam Bra­zīlijā
pieaugot, rosīgāka top ari
kulturālā dzīve, latvieši sāk ciešāk
organizēties un veidot pasākumus,
kas kopo im krāj latviskās gara
vērtības un stiprina mūsu tautie­šus
šai zemē.
AprIU Brazīlijā Ieradās baritons
A. Gllnskls, jūnijā Iebrauca 26 lat­viešu
ģimenes, starp viņām ari lite­rāts
Arnolds Rasa-SkujlņS. Tautie­šiem
— ieceļotājiem daudz palīdz
Jānis Velss, kas kopš gada strādā
par sekretāru šejienes konsulātā.
Dziedonis A. Gllnskls sākumā
apmetās pie paziņām Vārpas kolo­nijā,
bet tagad pārcēlies uz Sao
Paulo, pilsētu ar divi miljoniem
iedzīvotājuļ kur Izveidojies krietns
latviešu centrs. Glinskis jau uzstā­jies
vairākos koncertos. Pirmais
sniegums — mūsu tautas dzies­mas
— bija latviešu klausītājiem,
kas tik augstvērtīgu latviešu kon­certu
Brazīlijā dzirdēja pirmoreiz.!
Nākamais koncerts notika S. Lulsa
koUedžas plašfjā auditorijā un bija
ne mazāk sekmīgs. Pirmais solis
tieši brazīliešu publikā būs viņa
koncerts 8. augustā, ko pilsētas! kul­tūras
departaments rīko mūzikas
un dziesmu draugiem.
Sao Paulo latvieši mūsu tautas
nozīmīgākās dienās mēdz pulcēties
kopā. 12. jūnijā notika dievkalpo­jums
luterāņiem, pieminot boļše­viku
terrora upurus; 15. maija at­cerei
bija vairākas Internas sanāk­smes,
bet 25. jūnijā Brazīlijas lat­viešu
palīdzības komitejas rīkotajā
Jāņu vakarā pulcējās 200 latviešu.
Pie vietējās dzīves izciliem notiku­miem
pieskaitāmi arī Iecienītā mā­cītāja
S. Ladusāna apmeklējumi
Vārpas, Nova Odesas un Sao Paulo
latviešu kolonijās.
10. jūlijā pārvēlēja Sao Paulo
latviešu luterāņu draudzes pirmo
padomi, kas darbojās no pag. gada
20 jūnija. Tajā Ievēlēja: L. Rudzitl,
inž, J. Kasparu, 0. Lezdkalnu, inž.
P. Reichmani, M. Virbuli un P. Ras-mani.
Vairāk nekā gadu jau darbo­jas
ari inž. J. Rudzīša vadītais
Latviešu kultūras archivs Brazīlijā.
Archivam domātie materiāli sūtāmi
Latvijas konsulātam — R. Quintino
Bocaiuva, 176, 4-o, sala 417, Sao
Paulo.
Sao Paulo, Jūlijā. J. Āboliņš.
KULTŪRAS CHRONIKA
Marisam Vētrām, kas kopš kāda
laika ir Halifaksas konservatorijas
operas skolas direktors, šīs pilsētas
200 gadu pastāvēšanas svainibu rī­cības
komiteja uzdevusi iestudēt
Mocarta operas Dona Džiovani uz­vedumu.
Vētra darbu jau sācis un
tajā piedalās viņa audzēkņi. Iebil­stot
pret kāda diletantiska operetes
inscenējuma pielaišanu svinībās,
Vētra Iesniedzis rīcības komitejai
protestu, tajā pašā laikā uzaicinot
Hahfaksas pilsētas vecāko noskatī­ties
operas skolas mēģinājumos, lai
pārliecinātos par nopietnību, ar
kadu jātuvojas patiesai mākslai.
Pazīstamā franču rakstniece Ko-lete,
kuras brāzmaino dzīvi savā
laika pārrunāja literatūras salonos
un plašās lasītāju aprindās, nolē­musi
laist klajā savus memuārus,
ko drīzumā dzdps kāds Parīzes
apgāds.
Eslingenas baleistudu
jas ūuazekņu vakars
2ēl, ka Eslingenas baleta studija
nav bijusi Mežuļa rokās Jau no pa­šiem
pirmajiem gadiem; rezultāts,
jādomā, tad būtu vēl krietni Ie­spaidīgāks
nekā tagad. Vecs skaut-māsters,
radis saprast un vadīt Jau­niešus,
rūdīts baleta aroda pratējs»
Mežulls skolas vadītāja un audzi*
nātāja posteni Jr vīrs īstajā vletfi,
tādēļ ari darba sekmes Ir nepār­protamas.
Studijas vakarā, kas notika 23.
jūlijā, Eslingenas teātri, kā re­dzams,
bija reprezentēta tikai daļa
audzēkņu, ~ paši spējīgākie resp.
gatavākie. Ja tas, no vienas puses,
ari nedeva pilnīgu pārskatu par
skolu kā tSdlu, tad katrā ziņā'tēla
vakara kvalitāti.
Skiet, ka par zināmu kvalitāti va­ram
runāt jau ar pilnām tiesībām,
Jo gandrīz visi vakarā redzētie au­dzēkņi
uzrāda i savu daļu apdāvi­nātības,
ir arī jau liezgan zīmīgu
technisku veiksmi. Programmā, bez
paraugstundas demonstrējumiem
bija ari divertisments, kur Jaun'fis
Terpsichoras audzēknes dažkārt
plūca itin respektējamus laurus.
Choreografiski vērtīgākie iestudē­jumi
— Rudens tauriņš un Ķiniešu
deja. V. D.
Latviešu akadēmiķi
Argentina organizējas
— — \
\
\
Pēdējā laikā lielu rosmi parāda
Latviešu savienība Argentīnā^ kurā
apvienoti 240 turienes tautiešu. 11.
Jūnijā pie savienības nodibinājās
akadēmiskā sekcija, kurā apvienoti
studijas beigušie, pārtraukušie un
studējošie. Sekcija darbojas prof.
L. Slaucītāja, mag. oec. J. Bites un
prof, K. Kļaviņa vadībā, un var
kļūt svarīgs faktors turienes lat­viešu
sabiedriskās dzīves aktīvizē-šanal.
Argentīnā vēl aizvien pastāv
divas latviešu komitejas, bet ir ce­rības,
ka drīzumā tās apvienosies.
Organizācija ir apolitiska, jo vietē­jie
likumi noliedz kultivēt separātu
nacionālismu. Sekcijas vadība cen­šas
ieinteresēt turienes universitātes
un studentus par latviešu studentu
likteni Vācijā. Romāņi-spāņi, itaļl
un franči turas cieši kopā, bet par
pārējo likteni argentīniešiem ir ma­za
interese.
^ Pie Argentīnas latviešu savienī­bas
vēl darbojas amatnieku, sporta,
kultūras uc sekcijas. Pastāv spāņu
valodas kursi, koris, teātris un ba­leta
studija bij. eslingenieša balet­meistara
Ērgļa vadībā. Bērniem
maca latviešu valodu, Latvijas vēs­turi
un ģeogrāfiju.
Vēstulē.redakcijai kāds Argentī­nas
latvietis raksta, ka Argentīnas
valdības imigrācijas komisija, kas,
ka jau agrāk ziņots, maijā de­vusies
uz Eiropu, vispirma
kārta pieņemšot izceļošanai tos.
kPm buSoi sagādāts galvojums par
darbu un dzīvokli. Šādus gal-vojufnus
komisijai esot nodevuši
an daudzi mūsu tautieši. Tādēļ tiem
latviwu DP; kaP Vācijā jau saņē-mu
«i Argentīnas „Promiie of Visa"
-un kam radi vai pazjpas devuši
galvojumus, ieteicams paLnt^r^sē-ties
pi<» IRO vai Argentīnas kon­sula,
vai viņu vārds levesU komisi­jas
sarakstos.
:4
i
I