Bavarijas Latviesu vestnesis, October 26, 1949

              26. 0
TreS(a€n, 1949. g. 26. oktohH
,ktobri.
Bawna Galenicce ^
TUKŠUMĀ
E9 tokSUmāM kalns, kas miglS
tinas.
Acs saules redzējusi neateinas.
T3s lāses lejup velk, kas krājas plak­stos
manos.
nem vārdiem skaņas nav, ko kidsli
saku.
Bal lielā tukšumā bez ceļu un bez
taku
Kā vēja aizlauzts zars es sēri
klanos.
Tik nezinu, tik nezinu vairs — kam?
Piezīmes par latviešu
ļezuitu ordenis
ungāra
Apspriedis un atsevišķās sarunās ar
Interesentiem par Imistāmvārdiem no­skaidrojies,
isa tautislsu krustamvārdu
vajadadoa vispāri ir atzīta. Visām tau-tim,
Itā zināms, blal&iis internacionālajiem
vārdiem ir ari savi tautisl&ie krustām-vSdl
no pafiu valodas, ja nu mums
tāda nemaz nebūtu, mums varētu pār­mest,
Ica nespējam tautiskus isrustam-vārdus
skvā valodā sacerēt.
Bunājot par jauniem krustāmvārdiem,
kas Udzsim uzņemti mūsu kalendāros,
atsBits, ka daudzi no tiem labi sacerēti,
bet daži to starpā nedengl, pat ar ne­jauku
nozīmi. Tādi turpmāk iiaiendā-ros
nav paturami, jo kalendāri ir kru-
«tāmvārdu ieteicēji tautā un vārdu die­nu
noUcēji viņu svinēšanai Un nejauks
vftrds dažam labam viņa dzīvē var sa­gādāt
nepatikšanas. Piem«, Laida no-palaidni,
slinku; Daira - apkārt-itaiguii;
Lauma - raganu; Kaira — kai­rinātāju;
Melānija — melnu; Sārma —
mazāku salnu; Atvars — dzelmi, kur
nosUkst; Paija — bērnu rotaļlietu, leUi;
Pārsla — sniega jeb auzugrauda drum­slu;
Rauna kaķu nārtas laiku; Vija —
iagaru žogu; Venera — romieSu netildl-bas
eUcu; Olita — mazu olu. Ari Kal­vis
— t. 1. kalējs; neder par krustām-
Vfirdtt iāpat kā Krīvs, t i. seneu ga­rīdznieks,
mācītājs. Ari Latviju nevar
lietot par krustāmvārdu, nedz citu ze­mes
nosaukumu, kā Kurzeme, Zemgale,
Vidzeme, Latgale. Par Sprīdīti var gan
nosaukt bērnu, bet kad \iiņS izaugs liels*
iis vārtīs viņam nebiis patīkams. Tāpat
Alnļ var nosaukt kādu, kas nezina,
ko tas nozīmē; kad viņS uzzinās, ka iU-nis
ir ragainais ziemeļbriedis, vM^am tas
nepatiks. Kādēļ mum- darīt pakaļ sen-laUcu
iveStautām, kas cilvēkus nosau­ktas
zvēru vārdos. Plem. persieSu pro-lēta
Saratustras vārds nodmē vecais ka-
; miells; grieķi dažus saukuSi par lauvu —
Leonu, vācieSi par Volfgangu vai Val­ni
— t 1. par vilku. Putnu vārdiem
SsIVā un Zīle daži piekrīt* bet daži ie-
Iļllst» ka tad Jau varētu pielletāt ari ci­tus
putnu vārdus — cīrulis, strazds,
dzenis, zvirbulis utt
VSsturiskos vārdus, kas Udz Sim ka­lendāros
uzņemti sagrozīti — Olģeirts,
Blarters, Viesturs, NameJs, esam pārla­bojusi
pareizā veidā: Aļģirts, Marģirs,
Viestaras. Nameisis Svešos vārdos līdz
iim burta S vietā likts Z, plem., Zenta^
2>elma, Zigrīda. Pareizi ir S patuirēt.
Jāsaka Senta, Slgurds, Sigrlda, Seima,
iļpal kā sakām septembri" i, senāts, se­niors
etc. RietumelropieSu valodās mlk-ttSs
Z skanas nemaz nav, tikai kādā
vlLett,^dlalektā. PaSi vācteSl nesaka Zach-iSii,^
let Sacbsen, nevis Zoldat. bet Sol^*
' dat. Jāpārlabo ari mūsu rakstos ieva­zāta
nepareizā vārdu forma mīla. Atva­sinot
no adjektiva mlļS ar mīksto ļ,
rodas forma mīļa, bet substantivs ir
Mīle, tāpat kā no dalļS - daiļa un D2ille,
bet nekādā ziņā ne Daila Ari no ver­biem,
piem;, redzēt dabiljam redze, ne
redza; dzirdēt — dzirde, ne dzirda;
mirdzēt — Mlrdze, ne Mirdza. Var lletāt
atjektivo formu ar pilno galotni Mīļā
(ār mīksto ļī, tāpat Tiklā jeb subst Tlk-le;
Maigā, Jeb Maidze*
Jaunus krustāmvfirdus sacerot, lai tie
nebūtu vlenkārSi ikdieniSķl, bet Intere­santāki
dzejiski, esmu ptelietājis Um
savādāku senāku vārda formu, pārņe­mot
ari dažus vārdus no mOsu radu
valodām, sevlSķl no lelSu valodas, no
kuras jau dažus vārdus^ esam pieņēmuši,
piem,, veikals, kareivis» virtuve. Vār­dam
labs leiSu valodā ir derīgs bla­kus
vārds gers. To esmu plelletājis
krustāmvārdiem Gerdaugs. Gervils (lab-eerīgs)
uc. Ģirts un Girs lelSu vaJodā
nozīmē slavens, tā piem.. Dauglrts, Aļ­ģirts,
Marglrs Malda lelSu valodā no­zīmē
dievlfigSana. No senprIlSu valodas
pieņēmu Brutāns, Erma (mierīga). Arvis
(patiess). Vidvuds, pareizāki Vldvads,
t. i. Baltvads, Jo senāk vids kā sinonīms
nolīmēja ari baltu« tā kā mflsu Vidzeme
Ir saprotama kā Baltzeme. No sanskrita
pieņēmu Anda (puķe), Arta (kārtība) un
Agnis -e (uguns). Dažiem latviskiem
krustāmvārdiem plelletāju senākas for­mas,
piem., Kalna, tagad Ciena; NCida
— vērtība, manta — tagad nauda; salik­teņos
— Alndda, GernOda, Daunilda uc.
PieUetfiJu ari t s. metatēsi, t. 1. konso-nantu
piārstati, kas ari senāk mūsu va­lodā
darīts, piem., cept (kept), agrāk b i ­jis
pekt, kā redzams no nekles (tnirad
ceplis). Tā ari miers aRrāk bijis riems
.no vārda rimt. bet no krievu mir p»1r-groilts
par miers. Tādēļ Miervalda vie­tā
var teikt Rlemvalds Jeb RlemnUl»;
Jaunls (jung) — pārstatot zudis «enais
natilis (neu, novus)
Vārds krustu saglabājis savu p^irelzo
pirmatnējo veidu no krusta zīmes, vē­lāk
ar pārskanu saitrozlts oar krOstlt
• un beidzot kristīt, tāpat kā dubens —
.dObens — dibens; sudrabs — sudrabs —
atdrnbs uc.
P i f> 7 T m e. Pārlabotie knistfimvSrdl
' uzņemti J . Kadiļa ĻatvieSu gada grāmatā
1950. gadam. Dr. J. S a n d e r s
Pēc poļu-zviedru kara, kas 17. g.s.
plosījās gandrīz 30 gadus — no 19)0.
lidļs 1629. g., latviešu zeme Dauga-
^^m labā krastā tika sadalīta 2 da-
'ļās: Vidzeme nokļuva zem Zviedri*
a$, bet Latgale zem Lietuvas-Poli-jas
varas un palika Hdz pat Polijas
pirmai sadalīšanai 1772. g.
BeformScijas laikā, 16. g. s. iļsir-nusijā
pusē, Lietuvā un Polijā izpla­tījās
Kalvina mācība, bet visā I^at-vijā,
arī Latgalē —- Lutera mācība.
Lietuvā, izņemot ,JM[azo Lietu'mi",
m Polijā protestantisms blj tikai
laika parādība: uznākusi katoļu re­akcija
tā paša 16. g. s. otrā pusē un
17. g. s. pirmā pusē to iznlciniāja.
Lietuvā kalvlnisms līdz mūsu die­nam
uzglabājies vairs tikai Biržu un
Kedaiņu apriņķos un luterānisms
Mazā Lietuvā, t. i . Klaipēdas un
Tllzītes apgabalos.
Citādi tas bij Latgalē. Dr. J .
Kleinjensena plašajā darbā: ,Jifiitvi-jas
vēstures avoti Jezuītu ordeņa
archlvos", kas izdoti Rīgā 1940. ga­dā,
lasām, ka luterānisms turi§jies
Latgalē vēl ilgi pēc tās pievienoša­nas
Lietuvai-Polijal. Visā 17. g. s.
un pat dziļi 18. g. s. visā Latgalē
sastopamas luterāņu baznīcai A n -
nSlēs lasām, ka katoļu baznīcai Lat­galē
tanī laikmetā stāvēja priekšā
plašs un grūts darba lauks, vēl jo
vairāk tāpēc, ka daudzās vietān pat
IB. g. s. latgalieši V turējās pie $en(u
ticības: vīrieši lūdza zem ozola, sie­vietes
— zem liepas, mirušos vairī­jās
rakt kristīgo kapsētās utt. Tā- *
pēc rekatolizācijas nolūkos Latgalē
un Ilūkstes^ apriņķī vairākās vietās
darbojās Jezuītu un Dominikāņu
mūku ordeņi.
Jezuītu ordenis darbojās Daugav­pilī,
Ilūkstē, Krāslavā, Subatē, Lau-liiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiBiiiiiieiiiiiaiiiiii
Cīnītājs pret badu
un karu
SIGADA NOBELA MIEEA PEEMI
lAS LAUREĀTS LC^RDS B0IDI3-
ORS
ATĪ šogad, tāpat kā pāris iepriek-
.^iējos gadus, Nobela miera prēmijas
komisija, piešķirdama augsto cildi­nājumu
angļu lordam Džonam Boi-dam-
Oram, pārvilkusi svītru dau­dziem
zīlējumiem, kas" par laureā­tiem
minēja varenus pasaules valsts-virus'
Šīgada laureāts lords Boids-Ors,
kas 10. decembri Oslo saņems Nobe­la
miera prēmiju, nekad nav kārojia
pēc slavas, bet no agras jaunības ta­gad
69 gadus vecā skotu zemnieka
dēla lielākā vēlēšanās bija kļūt par
zemnieku; tādēļ vēl tagad skaistākā
atpūta viņam ir d^rbs laukā un dār­zā.
Ar saviem 69 gadiem sirmais
lords būtu pelnījis mierīgu atpūtu,
taču nerimstošais temperaments un
jauneklīgais ideālisms viņam neļauj
ne brīdi palikt mierā. Viņa ideāli ir:
maizi un mieru visai cilvēcei, viņa
brīdinājums — bads un ķaŗš.
Būdams Apvienoto nāciju Pārtikas
un lauksaimniecības organizācijas
(FAO) direktors, Boids - Or£ iestā­jās
par pasaules pārtikas pārvaldes
dibināšanu, kas būtu savienota ar
Pasaules banku,, no kuras fondiem
visām tautām pieplūstu kredīti savas
pārtikas ražošanas dubultošanai, Ba­da
katastrofu novēršanai viņš iero­sināja
labas ražas gados starptautis­kā
kontrolē ierīkot lielas labības un
citu pārtikas līdzekļu krātuves un
šos krājumus pēc neražas gadiem
novirzīt uz piemeklētajiem apgaba­liem.
Redzēdams savus ^projekitus ne­piepildāmies,
sirmais^ lords pirms
pusotra gada atkāpās no sava amata,
lai pēc īsa laika uzņemtos Pasaules
valdības kustības prezidenta pienā­kumus,
kuras mērķu iedzivināšaiiā
viņš ieliek visus savus spēkus.
Miera prēmijas laureāts no No­bela
mantojuma pasniegtā? 156.289
kronas (21.879 dol.) grib visas izlie­cot
pasaules valdības idejas veicinā­šanai,
(b)
FEĻETONS KABATAS FORMĀTA
muižas
^ „...Mēs, zin', bijām kopā braši mi-
Icas,'* viņš, noskumis, sāka stāstīt:
„Janka, Džeris, Fuchtiņš un es. No­runājām
iet auto kursos; saprot —
IJārskoloties. Okē! Atnāk treneris,
atstumj Fordiņu, ]ā: tā būda rūc!
Iet maigi!
Norunājām tā — cik reizes dienā
kuram noslāpst motors, tik kurš
maksā pudeles alus. Nu, ~ pirmā
dienā, kā jau pirmā dienā, — Jan­ka
dabūja bleķot septiņas, Džeris
sešas un es četras; (Fuchts, mērga,
izbrauca pa tīro). Vakarā, kā noru­nāts,
uz krogu: salaidām divas pa
virsu. Otrā dienā tāpat. Trešā dienā
sāka mācīt otro ātrumul Nu, brat*,
ar to bija vagā: motors slāpst kā
Ipaksl. Man sanāca vienpadsmit blaš­ķes,
Fuchtam sešpadsmit! Vakarā
visi pilli kā spidiļķi. Nākamo dienu
aizeju uz kursiem: O, jērit! Janka
ir, pārējo nav: mīksti. Nu, diviem
vien, pats saproti, iznāk vairāk
braukt; vakarā saskaitām — sanācis
pusotras kastes uz puma! Šodien
galva kā spainis. Aizeju uz iKursiem,
skatos: brālīt baltais, — es viens
pats! Jankas arī nav: tas ar* mīksts!
Nu, vienam, pats saproti, ne tur
braukšana, ne dzeršana. Teicu tre­nerim,
lai jūdz un lasās. Ka* nav,
nav kazai piena. Ech! — viiļiš nikni
atmeta ar roku. — Ar diegiem nav
aršana! —
Pārskolojies nu, kad spaļi vim
apkārt!"
Adalberts Auka.
cesā, Skaistā, Indricā, Bukmuižā, ta­gadējos
Ezerniekos, Dagdā, Kaunatā
uc. Jezuītu' ordenis pareizi saprata
katoļu baznīcas uzdevumus Latvijā,
ar cienību iztuirējās pret latviešu
tautu un viņas garīgām vajadzībām
un visur respektējai latviešu valodu.
Lai tautu saprastu un pieietu tās
dvēselei, ordeņa brāļi cītīgi mācī­jās
latviešu valodu. Kad Indricā
(netālu no tag. IndirasjT 1779. g. pie­trūka
misionāru, kas brīvi runātu
latviešu valodu, misijas darbu uz
laiku pārtrauca, kamēr ieradās valo­das
pratēji.
Galvenais un ievērojamākais Je­zuītu
ordeņa darbinieks Latgalē bij
priesteris Miķelis Rots (Roth), pēc
tautības vācietis. ViņS līdzīgi Vecam
Stenderam no visas sirds bija iemī­ļojis
latviešu tautu un tai tā pieķē­ries,
ka rakstos nosaukts par lat­viešu
apustuli. Viņa misijas darbs
ap 18. g, s. vidu noritēja galvenā
kārtā Kaunatā, Dagdā un Bukmuižā,
kas ir tuvu pie tagadējās Padomju
savienības robežas. Tur viņš iemācī­jās
vietējo jeb augšlatviešu valodu
un uzrakstīja un izdeva latviešu va­lodā
lielāku garīgo rakstu krājumu
2 sējumos „Vysskruoceiba katoliska".
Bij vēl vairāki citi Jezuītu ordeņa
garīdznieki, kuri laikmetā no 18.—19.
g. s. darbojās latviešiem domātā l i ­teratūras
laukā, Viņu nopekii lat­viešu
tautai ir lieli, un tajos piero­bežas
un aizrobežas novados, kā pie­mēram
ap Osvejas ezeru Drisas ap­riņķī,
kur sniedzās ordeņa misijas
darbība, latviešu valoda pa daļai pa­likusi
dzīva līdz pat mūsu dienām.
Darbības centrs bij Daugavpils ko­lēģija,
vēlāk Izvaltas un Krāslavas
semināri. Tur latviešu labā darbo­jās
Ertmanis Tolgsdorfs un Juris
Elgers, kuru vārdi iegājuši Latvijas
vēsturē; godam minami arī citu dar­binieku
vārdi, kā Johans Lukšēvičs,
Toms Kosovskis, Miķelis Jackevičs,
Jānis Kurmīns, Ferdinands Smilge-vičs,
Jāzeps Kirkello, Jāzeps Maci-ļevičs,
Jāzeps Akiļevičs.
Pavisam citāds gars un raksturs
bija Dominikāņu,mūku ordenim. Sī
ordeņa misionāru darbība bij kai­tīga
latviešu tautas dzīvības inte­resēm.
Viņi igiļor^a latviešu prasī­bas
un latviešu valodu. Kristietības
propagandu tie dzina svešā, tautai
nesaprotamā poļu valodā. Dominikā­ņu
mūku ordenis darbojās arī Lat­gales
austrumu novadu klosteros
Aglonā, Pasienā un citur. Viņu dar­bība
izplatījās arī kaimiņu novados
Sebežas apriņķī, kur toreiz runāja
latviski. Poļu šajos' novados nebija
un poļu valodu ļaudis dzirdēja tikai
baznīcā. Dzīvodami kaimiņos ar balt-ruteņiem
un krieviem, tie sāka pie­savināties
šo valodu vārdus. Tā radās
latviešu, poļu, baltrutēņu un krieyu
valodu žargons, kuru paši runātāji
vēl šodien sauc par „prastu" valo­du;
sevi viņi nepieskaitīja ne pie
vienas tautības, bet dēvējās pēc t i ­cības
par katoļiem,' jeb pēc dzīves
vietas par „tutješiem", t. i . vietē­jiem.
Tikai Latvijas neatkarības laikā
viņiem atkal bija iespējams baznīcā,
skolā un iestādēs dzirdēt savu valo­du.
Sakarā ar to arī notika masvei­dīga
atgriešanās pie savas tautas, kā
to rāda 1925. g., 1930. g. un 1935. g.
tautas skaitīšanas.
Mag. hist. K . Stalšans.
KULTŪRAS CHRONIKA
Dr. ing. A. Pakalniņš saistīts par
mācības speķu Mak Gilla iimiversi-tātē
Kanādā, kur lasis lekcijas par
pilsētu ūdens apgādi un kanalizāci­ju.
A.. Pakalniņš beidzis Latvijas
universitāti 1941. gadā un pēc Dr.
A. Tauriņa ir otrais latvietis, kas
saistīts šajā Kanādas universitātē.
Savu darba līguma laiku A. Pakal­niņš
pavadījis dzelzs raktuvēs, kur
strādājis apakšzemes ģeodēzijas
darbus.
Baritons Roberts Briedis oktobra
sākumā Vatikāna raidītājā dziedā­jis
latviešu programmu, atskaņojot
tautas dziesmas un dažas Haralda
Berino kompozīcijas. Kārtējie lat­viešu
programmas raidījumi Vati­kānā
notiek ceturtdienās pīkst. 18.30
pēc Vidīiseiropas laika.
Alberts Prande, kas pavadīja DP
gleznu izstādes Holandē \m Fran­cijā,
tagad devies uz Zenēvu, lai no­organizētu
tur DP daiļamatniecības
darbu izstādi. I^edaudzie latviešu
daiļamatnieku eksponāti Parīzē ra­dījuši
dzīvu interesi, kas devis ie­rosinājumu
sarīkot plašāku izstādi-tirgu
Šveicē, tā demonstrējot DP
daiļajmatnieku darba prasmi netikai
Šveices publikai, bet arī IRO augstā­kai
vadībai, par cik tai nav bijis iz­devības
līdzīgas skates apmeklēt
Vācijā.
Eslingenas latviešu teātris pašreiz
sagatavo J . Jaunsudrabiņa lugas „Jo
pliks, jo traks^* izrādi. Dekorācijas
glezno prof. Kuģa. Iespējams, ka
pirmizrādē ieradīsies arī lugas au­tors,
kas pirms neilga laika gluži
nepamanīts uzkavējās Eslingenā ve­selu
dienu.
Mana vecā māte sadzīvoja turpat
vai simts gadus. Savās jaunības die­nās
bij Bejas barona Volfa melna­jās
rijās labību sprigulējusi un bļau-rīgos
Matīsenes muižas vēršus no
smagiem koka toveriem ar brāgu
dzirdinājusi. Dūmaina un, sūra bij
viņas garā mūža lielā puse! Vagars
kokodams tai bij vienu aci izsitis,
bet manu māti tā dzemdējusi mežā
im vēlā nakti pārnesuši mājās kopā
ar ^ u nastu — savām trim raiba-ļiņām.
Tomēr viņa piedzīvoja mel­nā
Volfa galu un sadzīvoja vēl
brangu tiesu labākos lailcos. Izšū­poja
un izžāvēja autiņus arī man,
jau gaišā istabā dzimušam meitas
pastarītim.
Līdz 98 gadiem viņa ar savu vie­nīgo,
dzedri zilo aci lasīja grāma­tas
bez „skimstlgām glāzēm" un kad
apg^^ās zārkā, tad viņas tumšajos
matbs palika mirdzam tikai rets
sirnis pavediens. Tāds izskatījās v i ­ņas
dzimtais Bejas sils, raugoties no
tālienes — ar retu baltu bērziņu.
Vecmātes mūžs bij gana sūrs, un
tā, allaž plāceni lauzdama, viņa pie­minēja
paparžu un liepu mizu mai­zi,
bet taupīja savu aci un teica:
„Ko nu, dēls, pieraudāsi, kad smiek­li
nāk!.." J|i, viņa mācēja ^ar iz­bijušo
bēdu skanīgi un pie reizes
kodīgi pasmieties, jo ne barons, ne
vagari viņas jaunībā vēl nebij iz­gudrojuši
līdzekli, kā nokaut cilvē­ka
dvēseU! Varbūt tādēļ, ka tolaik
nebija dzelzceļa līdz viņam Sibīri­jas
galam uz kolchozu. Nu ir sar­kanie
baroni, sarkanās muižas un
vagari, un diez* vai kāda mute vairs
tur iedrošināsies, pat nevienam ne­dzirdot,
skaitīt:
Poļitrukam zili svārki,
Sarkanādii zābaciņi —
Tas varēja kaulus mīt.
Asins upes pāri brist!
Mums šobrīd nav ne sīksto veco
tēvu, ne māsu, kas varētu stāstīt
par sarkano muižu, un maz cerams,
ka tādi kādreiz būs. Varbūt retais.
Toties par mūsu gara modrību ar
paša Kremļa visaugstāko „ukazu**
un žēlastību rūpējas Cīņa. Mēs,
Par valodas saglabāšanu
(Turpinājums no 5. Ipp.).
vēsturi, atšķirot, kas šajā kultūrā
savs, kas aizgūts. Par sakariem ar
svešām tautām valoda stāsta it īpaši
sīki, glabādama sevī visdažādākos no
svešām valodām aizgūtus vārdus im
frazeoloģiskas īpatnības. Kas mūsu
tautā pārnācis no lībiešiem, kas no
kuršiem, kas ieceļojis no gotiem,
skandināviem, krieviem un vācie­šiem,
to visu atrodam visdažādākā
veidā izpaustu mūsu valodā, it īpaši,
ja ievērojam daudzos mūsu valodas
dialektus im izloksnes. To palīdz iz­celt
arī musu zemes vietu nosauku­mi,
mūsu toponomastika.
Ja nu vēl atcerēsimies, ka mūsu
valoda pieder pie plašās un arī pie
pasaules valodu pašas centrālākās
un svarīgākās — indoeiropiešu valo­du
saimes, ka mūsu valoda ar visām
tās pārvērtībām tomēr vēl mūsu
dienās ir viena no pašām senatnīgā­kām
indoeiropiešu valodām, kas savu
seno raksturu uzglabājusi cauri gadu
tūkstošiem labāk par daudzām mūsu
dienu lielo pasaules tautu valodām,
tad varam būt tieši lepni uz to, tad
varam arī tīri ar prātu atzīt, ka
mums tiešām mūsu valoda jāmīl, ka
tajā ir kaut kas, par ko to tiešām
v a r mīlēt. Mums jau nav sava va­loda
nekur .pārmērīgi jāreklamē,
mums nav jābūt savā valodā arī
pārmērīgi skaļiem un trokšņainiem,
kā to nereti varam Vācijā novērot,
piem., dzelzeļu vagonos, Mums jāmā­cās
svešas valodas, jo esam tomēr
tikai nelielas un garīgi no citām
tautām stipri atkarīgas tautas locekļi,
un jo vairāk svešu valodu pratīsim,
jo tas mums labāk un izdevīgāk. Bet
svešu valodu dēļ likt savējo novārtā
un pat sākt to aizmirst, tas mums
nekādi neklājas, tas nav mūsu cie­nīgs.
Tas būtu mums arī neatsve­rams
garīgs zaudējums, tas būtu
zaudējums arī visai apzinīgai cilvē­cei.
Arī citi mūs necienīs, ja tā da­rīsim.
Būsim apzinīgi savas tautas lo­cekļi,
būsim pilni nacionāla lepnu­ma
par savu piederību pie senās,
cienījamās un godājamās latviešu
tautas, un šo savu nacionālo lepnu­mu
droši paudīsim, runādami savā
starpā pareizi savu dzimto latviešu
valodu, sargādami un kopdami to un
mācīdami runāt arī savus bērnus.
:iUiiyiiiimii'iiMiiiUMaiiiu*Mi»Mwi|ļtfiļgļ|^
kapitālisti^os režimos dzīvodami
sociāUstisko dzimtbūšanu grūtie
protan^ un sevišķi smagi tanī ir ^
dziļmaties tai tautiešu daļai, ^
Amerikā pavada jau vairākus Radu
desmitus. Tādēļ, lai neradītu ļauZ
aizdomas, izvilkumus no S. g.
12. aug. Nr. 189 sniegšu bez sabotie!
retajiem komentāriem. Uz Asūnes
kolhoznieku jautājumu par z i r^
nodarbināšanu un barošanu snierta
šāda atbilde: ,JLūk dienas kārtža^
kāda jāievēro kolhozos: pīkst 3 rī­tā
zirgus atved no ganībām, tīra.
dzirdina un dod spēkbarību, pīkst 5
uzsāk darbu, pīkst. 8 zirgu ēdina
ar sienu uz lauka darba vietfi, no
pulkst. 12—14 pusdienu pārtrauku­mā
zirgu atkal ēdina, un darba
ražības dēļ ieteicams to darīt ui
lauka. No 18—19 vakarā vēli^
mazliet iebaro un tad nodarbina lldi
pīkst. 22, pēc tam līdz 28 zirgs iā.'
noved ganībās."
Tālāk Trapenes pagasta kolho».
nieki jautā: „Mums ir ierādīts Ot
ha piemājas zemes, bez tam goti-ņas
izganīšanai vēl bija ierādīts OJ
ha ganības bijušos zālājos. Govt
visu zāli nenoēda, vai ari viens otei
izganīja tā, ka puse no ierādītās zī­les
palika dzīva. Vai šo ietaupīto
ganības daļu drīkstētu nopļaut sifi-nā
personīgā īpašumā lopa vajadzī­bām?"
Atbilde skan: «Spriežot pēc kol­hoznieku
vēstulēm, kas iesnieguši io
jautājumu, kolļio2i pielaiduši smaga
kļūdu. Personīgā īpašumā govīm ie­rādītas
atsevišķas ganības un t f i^
platības, ka kolhoznieki lopus izgi-nījuši
un zāle palikusi pSii Sftdi
rīcība i r kaitnieciska valsts mantai
izkroģēšana, rupja kolhozu stattttu^
partijas un valdības likumu p8m
kāpšana. Tik tiešām mūsu parttjļ
un kolhoza statūti nosaka, ka pte*
māju zeme nedrīkst pārsniegt 06 hl
uz ģimeni, bet Trapenes kolboioi
tie sasniedz jau 1 ha! Un daži kol^
hoznieki sabiedrisko piemājas zeod
pārvērtuši par savu privātIpaSunui,
ar kuru rīkojas nevis kolhozs,
kolhoznieks pēc sava prāta: grib-*
nogana ar govi, grib — nopļauj de>
nā, vai varbūt vēl izrentē dtam kol­hozniekam!
Tas nav nekas cits, U
buržuāzijas ievazāšana kolhozos, kii>
ŗu te ienes sakautās budžu aUidīt
(Buriliča jatttājums: Vai te bOs do«
māti vēl nedeportētie 1940./41. gadi
desmithektāmieki?) un grauj darbi
disciplīnu kolhozos.
Spriežiet paši: kāda interese
hozniekam piedalīties kolhoza dari
bos, ja viņa piemāju zeme ir pSiž
vērtušies par viņa galveno ienStah
mu avotu? Tāds, kurš pļaus pafļ
savu sienu, nepiedalīsies koUiozf
siena pļaujā, vai arī — ja pieda«»
līsies, tad būs tikai kaitnieks un 88»
botieris. Tāpēc nedrīkst atļaut kol­hozniekam
pļaut sienu personīgi
īpašuma govij ierādītās ganībād.
Tad vēl mazliet par labības pļau­šanu,
kulšanu un graudiem: kļiibl-bu
var pļaut un tā ir jāpļauj jebldi-dos
laika apstākļos. Ir noziegumi
gaidīt, kamēr lietus pāriet. Ar Sta«
Ina prēmiju godalgotais akadēmi-ps
Jakuškins māca, ka lietainā lai­kā
pļautā labība jākrauj SaurSi
•stirpās, bet īpašu jaunu metodi pie­lieto
Kandavas kolhozi, kas lietaini
laikā pļauto labību žāvē nojumēs,
šķūņos un piri;īs. Kulšana jāuzsfik
reizē ar labības pļaušanu, un kuU
šanas agregātiem, pēc izstrādātiem
g r a f i k i e m jādarbojas diennakti
bez pārtraukuma, reizē ar kulšanu
un pļaušanu jānodod arī graudi val­stij,
jo kolhoznieku pirmais
b a u s l i s (!?) ir, kā biedrs Staļins
jau 1933. g. VK(b)PCK plēnumā mi-clja
— labības sagādes plāna izpil­dīšana,
otrs bauslis — sēklas atbir-šana,
un tikai tad kolhozs var likt
domāt par savām vajadzībām, Tids
ir goda pilnais uzdevums, kas Ji-izpilda
mūsu republikas kolho­ziem!"
Ar šādiem vārdiem noslīd
dzas raksts Cīņā.
Tādu mazu nesaprašanu manī ra­dīja
vēl kāds „bauslis" otrā lapas
pusē — proti: kolhozu raža ir ap­sargājama
visu diennakti, kā tīru­mos,
tā šķūņos un klētīs.
Ļoti daudzi kolhoznieki interesē­jas
arī par debesu parādībām, im
ir vesela nodaļa, kurā Mich^
Astarovs izskaidro vaŗavīksnas iz­celšanos,
zibens rašanos, saules ap­tumšošanos
un citas kolhozniekiem
neizprotamas lietas. Vienīgi paŗ
prāta aptumšošanos neviens neKa
nevaicā, bet to jau kaijtrējās dani
arī kapitālistu zemēs...
Malēniešu Lausk»
IZNĀCIS
R O M Ā N S a t e s cilts
Cena D M 5.50.
Dabūjams L C K apgāda LATVIJA grāmatu galdā, Esslingen/N-»
Breite Str. 8 (14a);
Izsūta arī ar pēcmaksu, pieskaitot pata Izdevumus.
Atkalpārdevējiem parastā atlaide.
Kā es IZ
franču g e "
"pasaules ^karā
AriP'ffi Pgvu kapteinis
. H
a pe
•?Kambrē," stāsta f!^i»?;LtS traģiskajās
cietokšņi. No^^ta brīža
lizdu" no pārejās
«« ua kuru patrulēja sar-
J 5 l un sākumā bija do-tfgrUncel.
_Ppc franču
ni
ļ ^ ^ r m vaŗāki
« S j a s Ženerālu un adml-ļ
t i iestājoties, Visus var-
ViSvis noslēdza un iededzi-
S f i . .^au pašā sakumā
skaidrs," raksta Ziro. . ka
iTnepiedeSami labi parva dit
i f S o f e J o līdz Francijas robe-iļgSilgštelnas
bija ap 600 km.
rfitf izņēmumiem gandrīz visi
• ieplda vāciešus un Hitle-
Neradot aizdomas, man
noorganizēt vācu valodas
^ CIetokSņa vadībai es iegal-ijti
vācu valodas prašana var
[-tuv,§ku attieksmju nodlbi-
Jūlija sākumā ģen. Ziro
no vēstuli no -sievas,
bija atļauts saņemt» un
ļ nedSļS vienu vēstuli, ko rū­sēja.
1940. g. septembrī no
1 atbrīvoja gen. Boelu, kas
fciua,>atļayft,<taia..jioiifsr
M^M^^viņa -palīdzību m.
liitefis nosūtīt savai sievai uz
ļļ^penu vēstuļu kodu. Izman-ipsmam
nevainīgus vārdus un
ģen. paziņoja piederīga-
Jhnolgmis bēgt. Lai tiktu ārā
poBņa, vajadzēja nolaisties pa
nttartlgi stāvu, 50 m augstu
" Ar kāda sava kaŗabiedra
M ģenerālis sāka gatavot
. Vajadzīgos virves gabalus
inodaļS ieguva kāds drosmīgs
Jukaprllis, ko vācieši nodarbi-ļiUrtekņiem
domāto sūtījumu
WaM. Gada laikā bija gatava
fUaŗa un pusotra cm resna vir
W ap 60 cm
^^"-"gabalu.
si
ii
cl
al
koka gabalu.
il^ekSlaicIgi ģen. Ziro paziņo-ungreznUi
Parīzes
VBSniLE L A T V I J A I N O T R Ī
K ™ļ^, Iftfižanos ParizS sāku-
'««Msafli^ŽiiT!''^'» Pārākā
S»» auto ks»^!"'?""^»
'I par pfirt7A. S'' ^'^ «ItoSl var
- i i s ruijens „naglu" Tn
i » ap 100,000 cuvlku"uii par
K?"*, bet tftm« maSinas ir ultrs
eleiiJ?i"''-'''5'=«"r Patur
JS : "J'^fp^aB savi
mr^M 65.0^0) i " ^ t 7 5 000.000
\Si. ~ "«ani pilnīgi
C^*^^' L 7500)