Bavarijas Latviesu vestnesis, February 18, 1950

              B
Plaudi
viedoH
tika<
pielai(
imK.;
Eekaii
valni.
Um
litm
botu
darini
K a M l i
liOliņi
paiiai
iemāc
iijyuuii
K ''I
iii
•III
liATVīJA Sestdien, 1950. g. 18. Itebniārl
•li
ff-rt::
te m
kaili
Frof> Bērzigg
Letonijas mūžs šinīs dienās ieiet
devītajā gadu desniitā. Gavilnieci
apsveicot, lai atļauts veltit kādus
vārdus šīs korporācijas nozīmei lat­viešu
tautas kultūras dzīvē.
Letonijā iestājos 1891. g. rudenī.
Biedru skaits, melncepumiekus līdzi
rēķinot, bija toreiz, ja nemaldos 92.
Sim skaitlim ir sava valoda: iedo­mājaties,
ka toreiz pirms gandrīz 60
gadiem, latviešu intelliģences vēl
bija visai maz. Tad nu organizācija,
pie kuras piederēja 92 studētāji, bija
tāds faktors, kuram neviens nevarē­ja
paiet garām, kas vēroja garīgo
spēku pieaugšanu latviešu tautā. Arī
korporācijā pašā paudās tāda atzi­na:
letoņi apņēmās izdot rakstu sē­riju
,JLatvju tauta", kur būtu atzī­mēts
„viss, kas par latviešiem zi­nāms
un sakāms". Sls nodoms ne­tika
realizēts nodomātos apmēros,
bet bija auglīgs iesākums. Tā parā­dījās
latviešu tautas vēsture, kas
nāca no. Plutu Viļa spalvas. Nikolajs
Ozoliņš rakstīja par latviešu kuģnie­cības
pasākumiem, izpelnīdamies
epitetu Bāka. Pavasaru Jānis strā­dāja
pie latviešu literatūras vēstu­res,
no kuraa pirmā daļa arī iznāca.
Būtu Pavasaru Jānim (Veismanim)
bijis Jāraksta arī par mūsu tautas
dziesmām, bet šo uzdevumu viņš uz­lika
maniem pleciem. Tikai mana
darba rezultāti n^aguva parādīties
rakstu virknē Latvju teuta, bet no­domātais
pasākums man ienesa
Pantmēra vārdu,
Atskatoties uz darba laukiem, ku­ros
letoņi strādāja, studijas beiguši,
Jāmin teoloģija kā arods, kam vis­ciešākais
sakars ar valodas kultūru
un izglītību. Tā seniors, Kronvalda
Jaunākais draugs, Kundzlņu Kārlis
vēlāl^ mans Smiltenes prāvests, ne
vien kā personība un Dieva apžēlots
kanceles runātājs kalpoja latviešu
gara kultūrai, bet arī ar veselu rin­du
sacerējumu (Vecais Stendera etc),
bija aktīvs darbinieks arī literatū­rā,
starp citu strādādams komisijā,
kas lūkoja cauri bībeles teksta lat­viešu
tulkojumu. Viņam blakus jā­min
ari mūsu vidū sveicināmais teo­loģijas
doktors J. Sanders, viņa ga­rīgās
dziesmas tautas dziesmu stilā,
kā arī garīgais mēnešraksts, ko viņš
rediģēja un izdeva ilgāku laiku.
Sandera nams savā laikā bija lielā­kais
sabiedriskais centrs Pēterpils
latviešiem. '
JDomāsim ar! par stila ziņā priekš-
^ ī g o KārE Avotu vai stingrās lo­ģikas
kvalificētu pārstāvi, vēlāko
bīskapu Irbi. A. Jende bija ne vien
mācītājs, kam «uguns uz mēles", bet
arī skolas grāmatu autors. Tāpat V.
Olavs m L. Adamovičs. īpaši vēl
Jāpasvītro, ka liela daļa še minamo
teologu bija arī aktīvi audzināšanas
darbā, arī skolas dibinādami un va­dīdami,
tā V. Maldonis, K. Irbe, V.
Olavs. Beidzot, kad laiks bija pie­pildīts,
neviens vien letonis bija teo­loģijas
katedrā. Domāsim tikai par
Ii. Adamovlču, J. Rezevski, V. Mal-doni
un īpaši par T. Grlnbergu, kas
^r darbiem tā aplipis, ka grūti tos
visus atzīmēt. Viņš ir, protams, mā­cītājs,
bet viņš ir arī Pkolu darbi­nieks,
pat skolas vadītājs. Viņš Iz^
' dod garīgu laikrakstu un kalendāru.
Ir arī Saeimas deputāts. Kādu laiku
viņam ir arī sava tipogrāfija. Un
ko Grīnbergs kā ev. lut. archibīs-kaps
latviešiem nozīmē, to mēs īpa­ši
trimdā varam nomanīt, kur mums
ir dārgi tie spēki, kas palīdz sagla­bāt
tautas vienību un tikumisko II-
•mend. Sevišķas ievērības cienīgs tas,
ka letoņi bija ari zinātniski teologi.
Kāds mans piedzīvojums studenta
gados: toreiz valdība ieveda vidus­skolās
ticības mācības latviešiem lat­viešu
valodā. Kurzemes superinten-dents
man 1891. g. Ziemsvētkos tei­ca:
„Wissen Sie, was das bedeutet?
Das bedeutet, dass die Letten vom
Studium der Theologie ausgeschlos-sen
werden." Bet notika tā, ka gadu'
30 vēlāk teoloģiju ari no augstskolas
katedras mācīja un prata mācīt lat­viešu
valodā. Te ne mazais nopelns
ir arī Letonijas saimei.
Pagājušā gadu simtenī latviešu
tautības ārsti bija vēl diezgan nepa­rasti.
Fricis Kārkluvalks kādā avīžu
rakstā īpaši uzsvēra, kur nu esot
darbu uzsākuši latviešu ārsti — le­toņi.
Kāds zobgalis par šiem aizrā­dījumiem
jokodamies. Dienas Lapā
Kārkluvalka sarakstu bija pārlicis
dzejā, piem.:
Saldo Jānis Kiršentāls,
Kandavā J. Sprude — brāls.
Vēlākā laiku gaitā letoņu mediķi
reprezentēia arī medicīnisko zinātni.
Blakus ārstiem jāmin veterināri, tā
agri mirušais Helmanis un profesori
Eužens Semmers un Ludvigs Kun-dziņš.
Jāpiemin arī vēsturnieki, tā pro­fesori
T. Tentelis un ipa^i Francis
Balodis, kas organizēja senvēstures
pētīšanu, rīkoja archaloloģu kongre­si
» un meta zinātnes laipu no Lat­vijas
uz Zviedriju. Bet it īpaši jā­apstājas
pie tiem letoņiem, kas ko­puši
valodas un dzejas druvti. Ne-
(1870-1950)
kavēsimies pie tiem, ko tagadnes
lasītājs pazīst no paša pieredzes
(A. Grins), bet sāksim savu gājienu
no senatnes gala. Tur redzam jūsmī­go
Lautenbachu — kas jūsmošanas
dēļ ari iedēvēts Jūsmiņa vārdā. Ap
1880. gadu Līga un Zalša līgava tam
sagādā skaļu slavu. Bet izceļas asa
polemika ar 2Seif ērtu, im top Uri vai
par modes lietu viņu nozaimot, līdz
nāk atkal laiki ar jaunām atziņām,
kas īpaši Niedrīšu Vidvudā, atrod
paUekamas vērtības (J. Bičolis). Ga­dos
jaunāks par Jēkabu Lautenba­chu
ir Jēkabs Velmē. Ikdienas viņš
ne vien raksta par latviešu valodas
jautājumiem, bet nodibina pirmo
mūsu nopietno mēnešrakstu Austru­mu,
šī mērķa dēļ krizdams pat lie­los
parādos. Velmēs laika biedrs ir
Kāriis Mulenbachs. Populārs viņš
tiek, tulkodams Odiseju. Gan viņam
izdodas pārtulkot tikai 8 dziedāju­mus.
Mulenbacha darbs mantoja
pelnīto atzīšanu, bet autoru pašu šī
darba dēļ nereti apbalvoja ar Homē­ra
titulu. Rakstīja Mūlenb. ari par
literatūras teorētiskiem jautāju­miem,
īpaši literatūras virzieniem.
Kā sabiedrībā, tā arī rakstos ar pēt­niekiem
polemizēdams, Mulenbachs
bija Izteiksmē saudzīgs un nelietoja
Klāra Zale
GALVAS KAUSS
Uz mana pleca nakts
Kā badigs ilpis sēd —
No manām acīm dzer
Un smadzenes ta ēd.
Kad reizi ausis rits,
Būs acu dobums sauss,
Un kā pēc dzirām trauks
Tik tukšs būs galvas kauss.
Kāds nerrs to rokās ņems
Un ņirgāsies: „Hē, teic —
Vai tavām domām dots
Nu nemirstīgāks veids?
Vai redzi Mūžīgo
Nu manā vaigā tu?" —
Bet smaidīs galvas kauss
Ar mēmu baigumu.
„Goda Pucesspiegelib^'
HolSteinas apgabalā, kādus 30 km
no LIbekas atrodas neliela pilsētiņa
Melna (Mōlln), kas slavena ar to,
ka tiek uzskatīta par gudrā jokdara
Pūcesspieģeļa dzimto pilsētu. Mel-nieši
zina rādīt pat Pūcesspieģeļa
kapa vietu. Sā vai tā, Melnas pil­sētas
tēvi, kā redzams, visai atjau­tīgi
turpina Pūcesspieģeļa tradici-jas'
Tā kā šis skaitās Pūcesspieģeļa
jubilejas gads, tad Melnas maģis­trāts,
kā to ziņoja vācu prese, pirms
kāda laika bija apspriedis jautāja­mu
par'Lielā Dārznieka Staļina uz­aicināšanu
jubilejas svinībās (Lie­lais
Dārznieks — tas ir Tā Tēva vis­jaunākais
tituls, autors Sudrab-kalns!).
Vai uzaicinājums nosūtīts
un ko ielūgtais atbildējis, nav zi­nāms.
Bet nupat Lubecker Nach-richten
ziņo, ka Melna telegrāfiski
lūgusi slaveno angļu rakstnieku
Bernhardu Sovu pieņemt goda Pū­cesspieģeļa
titulu. Pagodinātais
esot arī atbildējis, atbilde rakstīta
uz pastkartes. Taču atbildes saturu
pilsētas atbildīgās personas neiz­paužot
Mēs, latvieši, ceram, ka cienīja­mais
rakstnieks būs atbildējis pozi­tīvi.
Mums vēl prātā Sova vēstule
kādam latviešu jauneklim, ka Lat­vija
nekad neesot l^ijusi tik brīva
kā pašreiz. Nupat kaut kur bija la­sāms
Sova raksts sakarā ar gaidā­mām
parlamenta vēlēšanām Anglijā,
kurā tad nu izklāstīts, ka angļi vi­su
laiku bijuši amerikāņu kapitā­listu
vergi. Var gadīties, ka, jauna­jam
goda Pūcesspieģelim ierodoties
Melnā, tuvumā atrodas vēl latviešu
DP- Viņiem vajadzētu sastādīt de­legāciju,
kas Šovam pasniedz grez­nā
sējumā Sarla de Kostēra nemir­stīgo
„flāmu blbeli" Tills Pūces-spieģelis,
kura tulkojumu latviešu
valodā 1940. gada rudenī, boļševiku
okupācijas laikā, vajadzēja izņemt
no publiskajām bibliotēkām kā ne­piemērotu
laimīgajai padomju tau­tai.
Nele
GRĀMATNIECĪBA
Art ĶivIŠa grāmatnīca izdevusi
Nīcas, Bārtas un Rucavas tautas
tērpu paraugu burtnīcu ar daudziem
zīmējumiem un rakstu paraugiem.
Iznākusi Ed. Tomasa grāmata par
dzimteni — Latvija. To izdevis P.
Mantnieka apgāds uz laba papīra ar
dzimtenes skatiem tekstā un Latvi­jas
karti pielikumā. Saturā konspek­tīvas
nepieciešamas ziņas par mūsu
saimniecību, kultūni un sasniegu­miem
dažādās nozarēs.
asus ieročus. Gadījās tomēr, ka v i ­ņam
pārmeta «zākāšanu":
Pats Homērs zākāt iesāka;
Nu, tas tik mums vēl trūka!
Kad suns to cūku nerēja.
Tad simi rēja cūka.
(Blaumanis)
Tie tonoēr bija sākumi. Galveno
vērību Mulenbachs pievērsa latviešu
valodai un šī darba rezultātā kopā
ar Endzelīnu deva skolām zinātniski
pamatotu latviešu valodas gramati­ku.
Lai latviešu valodu vispusīgi
pazītu, Mulenbachs vasaras brīvlai­ku
mēdz katru gadu pavadīt citā ap­vidū.
Lielākas iespējas nekā Mūlenba-cham
valodas lietās bija viņa jaunā­kajam
laika biedram Endzellnam.
Viņš valodniecībai nodevies jau no
jaunekļa gadiem, un viņa darba cē­liens
aptver daudz gadu desmitu. Iz­cilas
dāvanas un neatlaidīgs čaklums
nu ienes šais gadu ietvaros daudz
zinātniska medus. Klāt nāk vēl tas
apstāklis, ka Endzdīnam laimējas
lielu darba posmu veikt taisni Lat­vijas
universitātē, ko Mulenbachs
nedabūja piedzīvot. Visplrmā vietā
no viņa darbiem gan būs jāstāda
vārdnīca. Aiz pietātes pret Mūlen-bachu
Endzellns titulā šo darbu no­sauc
Mulenbacha vārdā, lai gan viņš
pats, protams, nav še mazāks autors.
Bet kiM" nu paliek dti monumentālie
darbi, ar kuriem Endzellns sev lat­viešu
tautā radījis paliekamu pie­minekli
un ieguvis cieņu /isas pa­saules
zinātnieku aprindās! Kā viens
no pēdējiem parādījās viņa darbs
par senprūšu valodu, reizē ir lat­viski,
ir vāciski Ļoti kompetents
vācu zinātnieks par viņu izteicās:
„Er ist der grosste Sprachforscher
der Welt". Un ne jau zinātnieku pa­saule
vien zina Endzelīnu cienīt. Jā­liecina,
ka neierobežotu cienību viņš
bauda pie saviem klausītājiem. Ne- -
jausi man ir gadījies uztvert kāda
komilitoņa liecību: „No viņa atspīd
visa augstskola". Un atspīd ar!
Endzellnam ir nenoliedzami no­pelni
arī tādā ziņā, ka viņam ir iz­devies
izaudzēt daudz jaunu valod­nieku.
Ja viņi tagad ari klīst pa
pasauli, ar godbijību tie piemin sa­vu
skolotāju.
Nevaram paiet garām tam dar­bam,
ko jau pirms vairākiem gadu
desmitiem Letonijas biedri veikuši
īpaši publicistikā. Tā Aleksandrs
Vēbers ar savu Balsi kādu laiku ir
īstais izteicējs tautas domām un aiz­stāvis
tautas tiesībām. Tas parādās
īpaši pārkrievošanas laikā, deviņ­desmitajos
gados. Vēbers Ir pa daļai
ciltstēvs mūsu žurnālistiem. Blakus
Vēberam stāv Fridrichs Velnbergs.
Vīrs ar sevišķi gaišu galvu un nepie­kāpību
uzskatos. Kad revolūcijas
mutuļos jēdzieni jūk, viņš bezbailīgi
runā no laupīšanas, kur iecienītais
modes vārds ir ..ekspropriācija".
Velnbergam un Vēberam blakus re­dzamu
vietu Ieņem Fridrichs Gros-valds,
Rīgas Latviešu biedrības
priekšnieks. Viņš ir tā laika paaudzē
viens no tiem vīriem, kas lielā mērā
veido atklātības domu.
Kā mazliet vēlāka posma žurnā­listi
kļūst pazīstami V. Olavs un A.
Bergs, bet pēc 1905. g. revolūcijas
Alberts un Zamuēls.
Tā redzam, ka Letonijas biedri lej
savus sviedrus — im ne bez panā­kumiem
— ļoti dažādos Latvijas lau­kos.
Tad arī nav ko brīnīties, ka,
nodibinoties neatkarīgai Latvijai, le­toņu
aprindas jaunajam valsts orga­nismam
var dot Ir valstsvīrus un
diplomātus (plem. Dr. med. V. Voltu
un O. Grosvaldu, un arī pašu valsts
prezidentu Alberta Kvieša personā.
Tā letoņu saimei Latvijas valstī
un latviešu tautā ir sava nenoliedza­ma
zīmīga goda vieta.
uitm STĀSTS
Ernas Geistautes viņete un ilustrācijas
(2. turpinājums).
Ap dienvidu Kristaps jau aizvil­cies
dziU šī varenā mūža meža bie­zoknī.
Se blakus augstajam priedēm
un eglēm aug arī diži lapu koki
Zariem pāri upei kopā sasniegda­mies,
tie veido varenu dabas kate­drāli,
kur vienas vasaras vai dažu
gadu radības simtējādās balsis un
balstiņas skan kopējā korī ar pār-laikmetlgo
milzeņa šalkšanu un upes
ūdeņu mūžīgo čalošanu.
Bēglis še staigā kā reliģiskā eks­tāzē
visas pasaulīgo rūpju un cie­šanu
nastas šķiet noveltas viņa ka­miešiem,
un zemes tieksmju un
iekāres atbrīvotais ķermenis vairs
nejūt pat sevis, nedz ari savu vai­nu.
Un kad no zaļās katedrāles vi­ņa
g£da šurpu sāk skanēt klusas un
maigas eņģeļa balss dziedāts korā­lis,
piebaldzēns par to vairs nebrī­nās:
viņš droši vien jau nomiris bet
tas, kas še staigā būs tikai viņa
gars.
Vciras Kanādas opera
tuvojas realizācijai
,Kā ziņo Montrealas laikraksts The
Gbzette, ilgi plānotā pastāvīgas Ka­nādas
operas dibināšana tagad tu­vojas
realizācijai. Kā zināms, Hali-faksas
mūzikas skolas vokālās kla­ses
direktors Mariss Vētra, kas šo
projektu iecerējis jau pirms vairā­kiem
gadiem, nesen ar savu audzēk­ņu
trupu uzveda Mocarta operu Don
Džiovanni. Ievērojot uzveduma ne­gaidīti
lielos panākumus, Halifaksas
preses klubs bija gādājis par tā vai­rākkārtīgu
atkārtojumu. Tagad klubs
paziņojis, ka iegūto tīro atlikumu —
apm. 100 dol. — ziedo sevišķai ko­mitejai
pastāvīgas operas noorgani­zēšanai.
Ari Halifaksas pilsētas gal­va
Gordons S. Kinlijs (Kinley) ap­solījis
atbalstīt jauno pasākumu, no­dibinot
šai vajadzībai fondu 10.000
dol. apmērā.
M. Vētra izteicies laikraksta pār­stāvim,
ka jaunās operas pirmais uz­vedums
būšot Ofenbacha Hofmaņa
stāsti, piedaloties 14 solistiem, ko­rim,
26 orķestra dalībniekiem un
baleta trupai, (j)
Dziedāšana ik ar soli top skaņā-ka,
un beidzot var jau ari saprast
vārdus:
„Jel neatstāj!
Kungs, turi labu prātu;
Kad saule riet un mūža vakars
klātu.
Tad man kā tēvs ar roku mīļi māj.
Jel neatstāj!
Jel neatstāj!"
Sie vārdi izskanējuši skaidrā lat­viešu
mēlē, bet Kristaps nebrīnās
arī par to: katram cilvēkam tak ir
savs eņģelis, kas sagaida viņa dvē­seli
ceļā uz debesu mājām, un dzied
tam viņa tēvu valodā. Un plebal-dzēna
dvēsele slīd tālāk — pretī sa­vam
gaidītājam, savam eņģelim...
Bet tad — svētbijlgais gājējs it kā
pamostas. Apstājies viņš rauga se­vi
rokām, tad — berzē acis un aiz­turētu
elpu vēlreiz vēro negaidīto
ainu: eņģeļa vietā tur, mazā nokop­tā
laukumiņā nosirmojusi sieva guļ
ceļos no bērza zariem salikta krusta
priekšā im augšup paceltām acīm
klusi, bet sirsnīgi lūdz. Uz pakauša
tai noslīdējis balts lakatiņš, pleciem
uzmesta sedzene izbalējušiem rak­stiem,
bet kājās pastalas...
Arī Kristaps jau noslidzis ceļos,
un viņa rokas kā lūgdamās un reizē
vairīdamās paceļas pret dīvaino pa­rādību.
Bet parādība tā tomēr nav: bei­gusi
savu karsto lūgšanu, vecā sieva
zemu noliecas vienkāršā krusta
priekšā, tad izņem to no zemes un
noglabā tuvējā krūma biezajos za­ros.
Un gluži cilvēcīgas izbailes skan
viņas pārsteiguma izsaucienā, kad
atgriezdamās tā ierauga nožēlojamo
svešinieku.
„Nebīstiep!" viņš gurdenu, bet
priekā drebošu balsi saka. „Esmu
cilvēks . .
Sie vārdi atdod dzīvību pārliekā
nobīli sastingušai sirmgalvei un, se-dzenei
no pleciem noslīdot, viņa me­tas
pie ceļos sagumuša vira:
„Cilvēks! — latvietis . . . Ak,
Kungs. — cik liela tava žēlastība:
tik ilgi biju gaidījusi kādu!** Un,
apkampusi piebaldzēna atslābušos
plecus, viņa skūpsta nespēka apraso­jušo
bālganpeleko pieri un sarainos
vaigus . . . ..Teic, kā še atkļuvi?
No kurienes nākdams?"
,.Es izbēgu . . . no soda nomet­nes
. .
Sieva atraujas un, Kristapa acu
drudžaina;ā spīdumā raudzīdamās,
nedroši vaicā;
„Ko tad biji nodarījis?"
„Nekā jauna, — tikai tāpēc, ka
esmu latvietis un kopu savu zemi."
„Bet vai gan par to kāds soda!'
baltais lakatiņš neticīgi atraujas.
«Tagad soda ari par to."
Vecā nopēti runātāju no stng>a«
jiem matiem līdz tupelēm un viņas
skatiens apstājas pie asinīm piesū*
kušā kājauta; -
„Ak, es — muļķe! . . . Tu tak «i
pārmocījies, novārdzis un lassalclab
bet eš te kavējos ar savu taujāšanu!
Nāc — noiesim lejā pie upītes . • •
man Kdzi plācenis un ogas . . • ka«
mēr tu ēdīsi, es apkopšu tavas kājag
un izmazgāšu autus. Un tad jau iz­runāsimies
gana."
Kristaps gan pamāj galvu, tak pa»
Sam piecelties nav vairs spēka. T i ­kai
sirmgalves celts un balstīts, viņS
aizvelkas pie savas ceļvedes, lai ļau­tu
notikt visam ķā teikts.
Nez* vai pagājusi stunda, kad ba^
rības spēcinātais piebaldzēns jau
krietni atžirdzis un svešāda auga
lapās ieti tām pēdām'smaidīdams at-laišas
uz sūnu paļgalvja:
„Nu gan tu apkopi mani kā bērnu»
Tīri vai kauns!"
„Kas tur ko kaunēties," vecīte no­pietni
atsaka, izžaudama uz krūma
zariem viņa kājautus. „Vājiniekam
palīdzēt ir katra kristīga cilvēka
pienākums. Man tas darīja lielu
prieku, un es pateicos Dievam par
šo dienu, jo tādas man nav bljia
trīsdesmitastoņi gadi."
«Trīsdesmit astoņi gadi! . . , Vai
tiešām tik ilgi še dzīvo?"
Sirmgalve skumji pamāj galvu,
apsēzdamās blakus gulošajam,
„Val viena pati?"
„Nē — divatā: man ir vīrs."
„Vai arī latvietis?"
„J-~jā," nopūtas pavadīts nāk ap­stiprinājums.
„Viņš palika mājās . . •
Mūsu būda ir tur — dziļāk mežā , <
krietna stunda ko iet . . ."
„Tad aiziesim," Kristaps pieceļas
sēdus. «Prieks satikties ar brīvu
meža vīru! Viņš arī zinās izstāstīt
— kā labāk aizkļūt tālāk — uz rietu­miem."
„Nē, — paliksim vien tepat: viņš
man tāds savādnieks . , . n©5' vai
maz gribēs runāt ar t e v i . . ."
Un pēkšņi seju rokās leslSpiist/
viņa sāk raustīties ilgi aizturētās el­sās.
Viņa raud tik gauži un no tUc
pārpilnas sirds, ka pa drebošo pirk­stu
starpām tai sūcas asaru strau^
mītes.
Piebaldzēns saudzīgi apliek roku
viņas salīkušajiem pleciem, ar otru
glāstīdams baltos matus:
„Kam raudāt, māt, — labāk runfi.M
Izkrausim viens otram savas sirdis,
tad kopīgi pielūgsim Dievu, un
abiem mums kļūs vieglāk."
„Jā, dēls —• es runāšu . . . izklās­tīšu
tev visu, kas manu sirdi slo­dzē
. . . Sen kāroju cilvēka, kas uz­klausītu
un saprastu mani"
Un pārlaidusi lakatiņa stūri slap­jajiem
vaigiem, viņa saņem tautieša
roku savējās un. upes ūdeņos lūko­damās,
sāk risināt savu bēdu klāstu:
„Tas iesākās tūkstoš deviņi simti
devītajā gadā. Mans tēvs bija turīgs
Zemgales saininieks un skoloja mani
Rīgā. Es biju jauna muļķe, kaut
ļaudis teica mani gudru un skaistu.
Varbūt, ka ta.s skaistums arī bija,
jo pilsētas puiši tīkot tīkoja manis.
Divi no tiem patika arī man: viens
bija students, otrs mācījās par ak­tieri.
Abi bija glīti un patīkami, bet
katrs bija savādākas dabas, un es
toreiz nepratu izšķirties — kam pa­likt
mūža draugos.
(Beigas sekos).
Latviešu trimdinieki Vaciji
LCK bēgļu dzīves vadītājs mag.
iur. J. Rasmanis .sastādījis pārskatu
par latviešu trimdinieku gaitām Vā­cijā
otrā pasaules karā un pēc tā.
Sai plašu apmēru darbā rūpīgi sa­vākti
materiāli, kas apgaismo un
raksturo latviešu dzīves nozīmīgu
laikmetu. Sakopoto .materiālu bagā­tība,
liecību dažādība par karavīru
gaitām, darba dienestā iesauktajiem,
privātām personām ir ārkartigi vēr­tība,
jo, laikam aiztekot, daudz kas
izzūd no atmiņa.*? un iegrimst aiz-mirsUbā.
J. Ra^maņa darbs šos no­tikumus
saiGļlabās nākamajiem lai­kiem,
kad vēsturnieks tos varēs iz­mantot
.saviem pētījumiem.
Grāmata rotēta. Būtu noteikti vē­lams,
lai .to iespiestu, jo šāda veida
darbs mums pagaidām ir vienīgais.
E. K.
IZCILA MONTĒ KARLO BALETA
VIESIZRĀDES
Stutgartes operā notiks otrdien, 21.
febr. pL 15 un 19. Amsamblī darbo­jas
krievu, angļu un franču balet-
I dejotāji
var runl^g'rits ^ 1|
«
nu kad veidojās mi
Sfi 'SSiedēt mūsu «
gtttiem g » VaMraro
Arvīdam Klā^
50 gaf^
Režīmiem tik skarb)
id mūsu zemē pēdējos
role upuŗl allaž medz
kas ir sabiedriskā dor
atbildīgākie pārstāvji
žurnālistu paaudzes,
pēc otra sāk pārkfipt
un atskatīties u i p '
ba gadiem, brlvlbi
nedaudzi. Viņu iteTPfi
gara ir Arvfds Kiavso-
Talintf|5 tffl izredzēts
bMgos post^os, tio
cSjos var mn^i Saeimas
Brivaja Zem6, radiofona
Jasnoiares vadītāju \Jn R'
NV^k Zit^u galveno reda"
ni p5d5ļos divos posteņa
rSdija, ka spēj būt ne vi
vag īpašnieks ievados'
stos, bet ari novators i
cIbS un uzmanīgs jauh
saimes audzinStāJs. K
stSkļus mūsu avIM
1M5 gadiem, kur do:
i^otelca Janākās Ziņas
pleskaņošanos caurmē
gauioei un ar savu n
tlifiiu, tas zinās, ko noz:
, Asistend un nenoliedza
hm laikrakstam, kas
fiOvStoru kā saturā un s
apdare, s e k o j o t J ai
aviinlecības labākajos p..
Ia]fi8 rietumu valstis. Ar
Klfivsons uz laikiem sa
Ierakstījis latviešu a
progresa v6stur§. Sis darb
trimda un vžl nav nobel
m5jam par nākotni
Ka Iepriekšējā latviešu
gaudze izvirzījās tādi a
Antons Benjamiņš, Arv^
H«tnani8 Asars, Kristaps
^ Runcis . Arnis, Oi
Jrt^a Kroders, Jūlijs Dru'
^ v^f ja laikmeta jēdrie
* e k a m ir Jā^a
^Ateandra Plensnera, Ar
J*^ Arvīda Klavsona,
Oļģerta Liepiņa »
«J» tomes Icollēgam, kal
T*" « savu lailni rJ
£ ^;j«maldigumu saļ
"? gaumes svarīgai]
frS^''^*^ katras s?J
J^«>«8tariba8 dižākais
EA20JU J