Bavarijas Latviesu vestnesis, November 2, 1949

              0-1 DOV«
*wMi«>. 1049. g. t BvnmbiL mmm
Nr. 105 (328) 1949. g. 2. novembrī.
i^r autor» parakstu va) InlclfiUem pa
n^tstltajoa rakstos izteiktās domas nav
katra ziņd redakcijas domas
MŪSU
NACIONĀLISMS
vi.
f \
Tikai divdesmitdivus gadus lat-išu
nacionālie centieni varēja at­tīstīties
ārēju Varu netraucēti. Pirms
unļ pēc tam, trūkstot Latvijas neat-'
kairibai, tie atradās rusifikācijas vai
pārvācošļjnas spaidos, Latgale kādu
laiku bij pakļauta ari polonizācijai.
litvieSu tautas ķermenim tādēļ va­jadzēja
ftūt, stipraoi un immūnam,
tāji garam Možam lih pašapzinīgam,
lai; neinficētos .ar tautiskai apziņai
\xw pašuzturēšanās dziņai kaitīgiem
dimiem. šķiet, ka latvieštl tauta se­vi]
glabājusi kādu serumu, kas to no
iiaļnācīgām krievu, vācu un poļu
fiēiļ;gSm laimīgi paglābusi. Jo nevar
tu^iu citādi iztulkot tās pastāvēšanu
nejizmērpjamās briesmās, ka$ latvie»
Žu tautai draudēja- turpņt septiņus
lailsimtus, pie tam laikā, kad tai
tr^ķft organizēt^ nacionālu c^ntie-nii
un tās ideoloģija neizpaudās pat
neļlaifldzosr tautiskos^ saukļos un mērķ-ti
«elgā9 tēzēs. Tādas radās tikai
piil'ms nepilniem simt gadiem. Un
ari tad vēl vajadzēja paiet dažiem
gēni]! desmitiem, līdz apzināts nacip-hāUsms
no nedaudzu latviešu censo­ņu
Npūliņiem kļuva par visas tautas
daju.' • •
*] latviešu tautas attīstībai nevēla-
«Kļs; svešos spaidus varej|m nokratīt
'tjhfti savā suverēnā valstī. Bet tā
/,k| kopš 1940. g. 17. jūnija'neesam
^'^airs kungi savā ^zimtajā zemē, tad
''lai Wešu nacionālie centieni dzim-
<'teii§ atkal pakļauti cenzūras, polici­jai,
pārtautošanas un vidiem, pārē-
Jicm"pret, mūsu tautas vitālajām fn-
^tejesēnpi vērstajiem spaidiem un iz-nMnāšanas'
akcijām.'
Neatkarīgi jtib dažādām fāzēm, Isit-^
viDŠu nacipļnālismam ar 1940. g, 17.
jļlijiiu mēģināts uzspiest nelegālitā-te;
i zīmogu. Nemaz ierunājot par
aRdnātiem^un aktīviem nacionāliem
Čeļ^tieniem, Jau nacionālo simbolu
"lldbšanu vien okupācijas varas uz- \
. fikļitījušas par tām naidīgu un so-
\d£ļmu aktu., Kā ļaunu murgu glabā­jam
atmiņas, ka čeka aizveda uz no-piļsltlnāšanu
un vēlāk izsūtīja uz so­da
nbitt^tnēm to latviešu skolu jau­na
ftiĶ kas uzdrikstēJSs tikai ivētku
drSbēiļ atzīmēt l ^ . noveftibri va! kas
fia/ā dzīvoklī iedrošinājās paturēt
; nacionālas relikvijas un tautas dar­bi:
lieku ģīmetnes. Tāds pats izvērtās
vSļcu okupācijas laiku 18. noveni-
! brļls. Un jo bēdīgāki bija, ka, tb visu
ziMdfimi un redzēdami, apspiedēju
roļcaa puiši centās apsūdzēt nacio-
, nplu organizāciju locekļus un, lai i z ­pelnītos
šāvu kungu atzinību, noraut
Žadlem pārdrošniekiem no krūtīm
nacionālos simbolus. Viss nadonā-lais
svešajām varām likās dadzis
' ads.'
*^ ;\M[ēs' spītējām šīm varām, saslējl-mļes
cīņā pret tām, un turpinām to
dsirīt visiu:, kur vien mūsu tautas
dzīvības instinkts to prasa. Būtu ap-lalni
ar prāta apsvērumiem še ko
ieļ)ilst, Jo dzīvības instinkta bries-mx
brīžos ir nemaldīgāks par prātu.
Uti, kā jau redzējām, arī septiņos'
gadsimtos tie nebija^ prāta apsvēru-mļli
bet instinkts, kas paglāba mū-y
fliļ nacioriālo eksistenci.
ļMums grūti runāt par pašreizējo
- nacionālisma problēmu dzimtenē.
*'Aļtliek tādēļ aplūkot to mūsu tautas
k<ļ)pumū, kas atrodas trimdā.
|Kā trimdinieki mēs nevaram re-lljiktēt
uz nacionālu autonomiju.
Lļidz šim mums > gan izdevās Rie-tumvācijā,
pateicoties dažiem labvē­līgiem
apstākļiem, izveidot kulturālu,,
' autonomiju. Sakarā ar pastiprinātu
izceļošanu uz aizjūras zemēm un dri-
. ziiimā sagaidāmo nometņu likvidē­šanu,
mumj. maz izredžu saglabāt
il'ļgākam laikam pat to. Citās zemēs
Pļ3ir kultilrālu autonomiju jau līdz
šim nevarēja biit runas. Tas tomēr
nav kavējis arī ārpus Vācijas ^r^-
slies rosīgiem nacionāliem centie­niem.
Visas zimes rāda, ka šie cen­tieni
un pašdarbības pasākumi citās
zemēs sāks pastiprināties. Viss tas,
pifotams, atkarīgs no mūsu pašu gri­bas
un ierosmes. Kamēr nacionālā
apziņa mūsos būs modra, šādai dar­bībai
būs dabisks nodrošinājums.
Bažas par pretējām tendencēni
ļkas izpaužas cittaut^u imigrācijas po-
/ lltikā, nav pārspīlēffeimas. Prasībām,
' kuras stāda imigrācijas feemes, nav
dirakoniska rakstura. Ja vien mēs
l^aliekam lojāli citu zemju iemītnie-
M un pilsoņi, mūs neviens nevar
aftturēt kopt savus nacionālos centie-iļus.
Lai gan mums ir cits statuss
kļS kādas zemes minoritātei, no mū-sļl
viedokļa mūsu nacionālie centie-
* iii daudz neatšķirsies. J^inimums, ko
prasa no kādas minoritātes, ari ir
5>jāiitāte Minoritātes jēdziens gan
siīistās vairāk ar Eiropu nekā aiz-jļlŗas
zemēm, kur mākslīgi radītas
jimnas nācijas, kas sadzīvei nosprau­dušas
savdabīgas robežas un izteik-
Es pieredzēju
Aizvedomajiem jouj pemt lidzi mantos, lai tas veli atņemto
Ticamu ziņu no dzimtenes tagad pienāk gaužām maz, taču laiku pa
laikam pavera§ kāda sprauga, kas ļauj skatīt patiesā gaismā turienes
notikumiis. Kādreiz tā i r slepeni atsūtīta vēstule, diezgan bieži at­laistie
vācu gūstekņi un pavisam reti kāds tautietis, kam, riskējot ar
visu, izdodas izkļūt brīvībā. Pirms pāris mēnešiem amerikāņu joslā
i ieradās latviešu jauneklis, ko 1947. g. rudenī krievu joslā apcietinājuši
čekisti un ar varu aizsūtījuši uz Latviju. Tur viņš gandrīz pusgadu no­dzīvojis
G. pagastā, Vidzemē. Sjajā laikā daudzkārt pratināts, sists un
•draudēts nošaut, kamēr, nojauzdams drīzu apcijBtināšanu,,nolēmis mēģi­nāt
pēdējo un gandrīz pilnīgi neiespējamo ceļu — izkļūt atkal brīvībā.
Viņam palīdzējusi gandrīz neticama laime, un, pārdzīvojot daudz bries­mu
un grūtību, tas izdevies. Garš un dramatisks i r viņa stāsts, bet sa-
, protamu apstākļu dēļ tā lielākā daļa, tāpat kā viņa vārds, jānoklusē;
varam sniegt vienīgi S. g. marta traģisko notikumu attēlojumu Latvijā,
kad varmākas deportēja no dsiiimtenes atkal desmitiem tūkstošu lat­viešu.
„Kādu rītu," stāsta brīvībā izkļu-vušais,
i,yisai agri mūs uzmodināja
neparasts troksnis uz lielceļa. P a ­skatījāmies
pa logu: ceļš bija pilns
ar smagajām automašīnām un NKVD
vīriem. Saskatījos ar mājniekiem
r - bez vārdiem sapratām: atkal
bija sākusies ,viena aizvešana» ak-ļcija.
Kalendārs rādīja 24. martu.
Deportācijas turpinājās 3 dienas un
Agrākā Latvijas tvai­koņa
raibais mūls
• Padomju savienības velkonis Apo-lon,
izbraukdams nesen no Oslo
pstas, vilka tauvā līdzi veca kuģa
vraku, — atliekas rio kādreizējā Lat­vijai
piederošā 2000 «t tvaikoņa, kas
pēdējos gados ļoti bieži pieminēta
Norvēģijas jūrnieku aprindās. So
agrāko Latvijas tvaikoni kara sāku­mā
apķīlāja vācieši, pārdēvēja par
Ortelsburg, un paņēma kā trofeju
liazi uz Oslo. Kamēr kuģis atradās
noenkurots Oslo ostā, divi norvēģu
aizmiigures dienesta sabotieŗiukādā
1943. g. aprīļa naktī to. nogremdēja.
Pēc 0S1Q atbrīvošanas no vācie.Šiem
ostas iestādes konstatēja, ka kuģi
iespējams izlabot. 1947. g. ūdens­līdēji
sgka darbu, un nākamā gada
Jūnijā kuģis bija izcelts virs ūdens,
bet, ieskaitot nelielus motora labo­jumus,
pasākums bija maksājis
iSO.OOO dolāru* Tā kā pircēji nera­dās,
Norvēģija kuģi piedāvāja Pa-ŗlomju
savienībai,-wkautsgan pirmā
naV; de jure. atzinusi Ļa,tvAJas ^ pipr-.
viļņošanu.. Pēc. atkārtotiem pieUa-^
vājumiem Padomju savienība pĢr
tvaikoņi tiešām ieinteresēiās ^ lin
beidzot nopirka to par 40.000 dol.
(in)
Parskološanas iespējas
privāti dzivojosiem
DP
IRO noorganizējusi Sveinfurtē par­skološanas
kursus, kuros var pie­teikties
arī IRO 1. apgabalā dzīvo­jošie
DP. Paredzētas apmācības au-tomechanikā,
mašinu labošanā, l o ­dēšanā,
elektromechanikā, dāmu ap­ģērbu
šūšanā, mašīnrakstīšanā, daiļ-krāsošanā,'
mūrnieku, kurpnieku un
drēbnieku amatā.
Kursantiem ierīkota apmešanās
vieta. Par kursiem, kā arī par mītni
nav jāmaksā.. Jāņem līdzi pi5rtikas
kartītes; skolā iespējams noogrgani-zēt
virtuvi.
Interesentiem, IRO 1. apgab. (He-j
sēnes) iemītniekiem, jāpieteicas ar
rakstu, uzdodot vārdu, DP kartes
numuru, adresi, tautību un kādus
kursus vēlas apmeklēt: IRO Voca-tional
Trainirig Section, Frankfurt/
M., Holbeinstrasse 48, Dlvision of
i.Eemploymeit and Vocai Training.
VAR SAŅEMT GALVOJUMI^
IRO publicētajā saraksta par DP, kam
pienākuši galvojumi, bet kas dzīves vie­tas
maiņas dēl nav atrodami, minēts ari
latvietis Arnolds C ī r u l i s , kura pēd.
dz. V. Ir Botton Camp Kalseratr. 18.
Itzehoe. Lūdz atsaukties 400 IRO HQ|,
B. A. O. R. 15, Public Information Of­fice,
L e m g o , Germany.
naktis, un, man šķiet, bija lielākās,
kādas jebkad Latvijā notikušas. Aiz­veda
visus, kas Latvijas vai vācu
laikā bijuši aizsargi un policisti, ja
kāds retaisno tiem līdz šim l a i ^m
vēl bija saudzēts, visus, kam piede­rējuši
īpašumi ūn galvenokārt lauk­saimniekus,
kas kaut mazākā mērā
pretojušies vai izrādījuši neapmieri­nātību
par kolhozu ierīkošanu. Tās
bija briesmīgas dienas. Katrā sētā,
kur bija kāda aizvedamā ģimene,
iebruka 10—15 čekisti, tā kā par
pretošanos vai bēgšanu nebija ko
domāt, tomēr vienam otram izdevās
sasniegt mežu un piebiedroties par­tizāniem.
Tāpat kā vienmēr savā darbā, Če­kisti
nepazina cilvēcības: bija gadī­jumi,
kad no mājām priekšpusdienā
izrāva vecākus, un '' mazā meitiņa,
pārnākusi no skolas, atrada māju
tukšu un nezināja,! kuŗ palicis tēvs
un māte. No tuvējās^ vidusskolas
aizveda vairāk nekā 200^kolnieku,
un skola palika gandrīz tukša. Aiz­veda
ar^ vairākus manus paziņas.
Boļševiku izdoma tiešām bija lie­liska
Katra ģimene drīkstēja ņemt
līdzi pusotras tonnas mantu. So ne­gaidīto
iespēju arī gandrīz visi i z ­mantoja,
cenzdamies • savākt labāko
un vērtīgāko, lai tālajā ceļā un ne­zināmajā
jaunajā mājvietā būtu dzī­vei
nepieciešamās lietas. Bet nelie­šiem
to.tikai vajadzēja — mantas
jau pirmajā ceļa posmā visiem at­ņēma,
atstājot tikai to, kas mugurā,
Man no Novgorodas par to īsā vē-stulītē
atrakstīja kāds paziņa, kas
bija aizvests kopā ar sirmajiem ve­cākiem
un māsām. Ģimene jau ceļā
izšķļ^ŗta,^tēys .1^ yn vis^§,^mantas .
^tņemtāš. . ^ . .
Deportāciju izpildītāji bija čekisti
no tālākajām Padomju savienības
republikām un viņu bija tik daudz,
ka likās, tie pārpludinājuši visu
Latvijas zemi. Aizvedamo sarakstu
sastādīšž&iu gan daudzos gadījumos
veica paši latviešu komunisti. Če­kistu
bari mūsu dzimtenē palika vēl
veselu nedēlu pēc aizvešanas die­nām,
lai dalDūtu rokā tos, kas nav
bijuši mājās vai mēģinājuši kaut
kur noslēpties.
Sajā akcijā, 0k zinu, aizveda ari
daļu latviešu, kas pirms īsāka vai
ilgāka laika bija repatriējusies no
Vācijas. Ir tiesa, ka dzimtenē pār­braucējus
tikai retos gadījumos no
Vācijas tūli sūta uz Padomju sa­vienības
iekšieni smagos darbos, bet
gadu vai pusgadu viņiem ļauj pa­dzīvot
Latvijā, izmanto propagan­dai,
lai tad nākamajā aizvešanā pa­ņemtu
ari viņus; tikai pavisam re­tam,
kas vai n a jau ar savu darbību
Vācijā vai pēc atgriešanās kaut kā
pratis iemantot boļševiku labvēlību,
izdodas palikt, ilgāk. Daudzi 1946.
un 1947. g. atgriezušies vīrieši no­sūtīti
uz Narvu militārās soda vie­nībās
Krievi no citām padomju repub­likām
Latvijā var ienākt bez iero­bežojumiem,
un tādēļ viņu tur ļoti
daudz, varbūt pat vairāk nekā pašu
latviešu. Dzirdēju art par gadīju­miem,
kad krievu ienācējs pieņem
kāda deportēta uzvārdu un pēc če­kas
pavēles apprec viņa sievu. Se­višķi
daudz tādu gadījumu esot bijis
Lietuvā, kur kolhozu ierīkošanas
laikā bija milzīga pretestība/'
Arv. B.
smi. Bet svarīgs nav tikai tas prob­lēmas
nostatījums, ko rada kāda
valsts un kultūras sistēma, bet arī
tas, kādu radām mēs paši pret to.
Tādēļ laba tiesa, ja ne pats galve­nais,
atkarājas no mums pašiem un
mūsu gribas. Lielu garīgu spēku un
vitālu jaudu var sevī iemiesot arī
mazs ļaužu kopums visneizdevīgā­kos
apstākļos, un visai pamalots ir
uzskats, kas grūtumos saskata pat
stiprinājumu kādas tautas nacionā­lai
lietai.
Ciktālu mūsu nacionālajiem cen­tieniem
i r politisks raksturs, tie tur­klāt
nedrīkst noslīkt remdenīl^ā. A r
remdenību mums tikai atliek kapi­tulēt
netaisnības, beztiesiskuma un
nekrietnas varas priekšā. Sevišķi,
kamēr mums vēl ir Latvijas pilsoņa
statuss, un tas mums ir un tiek arī
atzīts gandrīz visā pasaulē šaipus
dzelzs priekškaram, mums vēl ir
saistības ar savu valsti, tās liku­miem
un to uzliktiem pilsoņu pienā­kumiem.
Kas gan drīkst prasīt, lai
mēs no tā patvarīgi un gļēvi atsa­kāmies,
tikai izdabājot kādai citai
publiskai varai. Ja kāds to spiestu
darīt, tas pats nevarētu būt drošs
un laimīgs, ka viņš iemantojis c l l -
vēkli, kas savus pilsoniskos pienāku­mus
un cilvēcīgo cieņu kotē melnā
biržā.
Bez gluži morālā strāvojuma, ar
ko saausts mūsu nacionālisms, tas
tātad atrodas savukārt likuma un
tiesību protektorātā. Kamēr nav i z ­dzisusi
Latvijas suverenitāte, mēs
Ikkurš, vienalga, vai esam bijuši
šīs valsts ierēdņi, tiesneši, skolotāji
vai kas cits, neesam atbrīvoti no
kādreiz dotā amata zvēresta vai so­lījuma
būt uzticīgi savai valstij un
tās likumam. Mūsu nacionālisms tā­dēļ
nav dalāms kādā dvēseliskā no­skaņā
pret tautu un tēvzemi, un kā­dā
citā, kas saistīta ar nacionālu
stāju un pilsoniskiem pienākumiem,
— tie pagaidām iet līdztekus, un
nav viens n'o otra atdalāmi.
Ad. ģilde.
Ziedojumi
invalīdu aprūpei
Latviešu aprūpes biedrības Dau­gavas
Vanagi amerikāņu joslas val­de
informē, ka tai no aizjūras pie­teikti
vairāki ziedojumi invaHdu ap­rūpei.
No Šveices pienācis jau
Stutgartē Anglijas Daugavas V ^ a -
gu fonda 120 kg tauku sūtījums. J .
Risberga būvuzņēmuma darbinieki
Ņujorkā saziedojuši 180 dol., par ko
iegādāts un izsūtīts 81 sainītis. Dau­gavas
Vdnagu organizēšanas darbā
šajā uzņēmumā enerģiski strādā bij.
D. V. grāmatnīcas izveidotājs A.
Līdacis. No Austrālijas zināmiem
invalīdiem sainīšus regulāri suta
Tasmanijas D. V. nodaļa un aprūpes
darbā sāk iesaistīties arī Pērtas un
Melburnas nodaļas. Lielāku skaitu
sainīšu paredzējis izsūtīt Dienvid-austrālijas
latviešu palīdzības fonds
Adelaidē, kas šādam nolūkam pie­prasījis
invalīdu adreses. Austrāli­jas
latviešu biedrība Sidnejā invalī­diem
tieši izsūtījusi 12 sainīšus. K a ­nādā
bij. D. V. joslas valdes loceklis
O. Bīskaps savācis 60 dol., par ku­riem
arī tuvākajā laikā izsūtīs sai­nīšus.
Daugavas Vanagu amerikāņu jos­las
valde kopā ar invalīdiem uiļ krif^
tuSo karavīru- piederīgiem izsaka
sirsnīgu paldies tiem tautiešiem, k u ­ru
siltās sirdis nav ^aizmirsušas sai­tes,
kas mūs vieno ar Latviju.
Netedzigie DP Norvejiļi
varēs mācīties arodus
Kā jau ziņojām kādā no iepriekšē­jiem
Latvijas numuriem, Norvēģija
uzņems 50 aklus DP un titoat
daudz šo personu piederīgos. Tik-līdz
būs iekārtotas plašākas novie­tošanās
iespējas, Norvēģija Uzņemr
nākamo 100 personu grupu, kuri
atkal varētu ietilpt zināms skaits
neredzīgo. Ziņojot par Norvēģijas
piedāvājumu, IRO galvenais štābs
Zenēvā piebilst, ka izvietojot pirmos
50, būs palīdzēts gandrīz pusei ne^
redzīgo, kas pašlaik vēl ir IRO apij
rūpē. .\
Kandidātus no neredzīgo DP vl-i
dus Vācijā un Austrijā izraudzīs?
īpaša norvēģu misija, pēc tam tosi
pārvedīs uz Konerudkolas neredzīgo
mītni, kur katrs varēs mācīties ki-ļ
du arodu. Tiem, kas spēs patstSvl»;
gi strādāt, ļaus kopā ar piederīga.!
jiem apmesties arī ārpus mītnes, vftļ
iespējams, ka atbrīvotās vietas pļfel
kāpeniski aizpildīs ar citiem TmM
dzīgaiiem DP. : "^^^
I R O ģenerāldirektors Kingslejs
Saucis Norvēģijas piedāvājumu
vienu no skaistākajiem plemēii
grūti izvietojamo problēmas ai
nāšanai.
Vatikāna pārstāvis I R O ģenerl^
domes sesijā tēvs Kllions nofftdl}^
ka v!ņš,pašlaik Vatikāna uzdevūi
runā ar Francijas Nabadzīgo j
prdeni par iespēju ar viņu pajft
novietot Francijā 180 vecus ^DP.
Daļa zviedru intelliģences vēl arvien nepaziļ
komunistu īsto seju
„Pāri robežām" saucas nesen i z ­veidotā
sieviešu bībeles biedrība
Zviedrijā, kurā apvienojušās visu
konfesiju un sektu piederīgās, lai
apspriestu jautājumus, kā palīdzēt
trūkumcietējiem un bez dzimtenes
palikušajiem ārpus Zviedrijas. Kā
Zviedrijas KFUK (YWCA) viešņai
un vienīgajai latviešu DP pārstāvei
man bija izdevība būt klāt vienā no
šī bībeles pulciņa jaunā darba gada
'atklāšanas sanāksmēm Norčēpingas
tuvumā; stāstīju par DP nometnēm
Vācijā un dzīvi tajās Bībeles pul­ciņa
dalībnieces, galvenokārt skolo­tājas,
vidusskolu direktrīses, ārstes,
augstskolu lektrises. Pestīšanas ar­mijas
virsnleces uc. zviedru sieviešu
intelliģences pārstāves ar manāmu
interesi klausījās manā stāstā. A t ­vadoties,
mājasmāte; Ķulmoras sa­natorijas
direktora Dr. Bērģstranda'
kundze sirsnīgi spieda man roku un
teica: „Es jūs sapratu."
Tomēr man likās neticami, ka vēl
tagad daudzi zviedru augstskolu
mācības spēki un iestāžu vadītāji ir
pilnīgā neskaidrībā par komunistu
nežēlīgo rīcību okupētajās valstīs.
Ar kādu vācu YWCAs grupu biju
ielūgta Stokholmā pie ievērojama
iestādes vadītāja. Pie galda nācās
sēdēt blakus sirmajam un cienīta­jam
mājastēvam. Viņš, neuzkrītoši
ieguva no manis informāciju par
katru viesi, un kad bljšm nonākuši
līdz galda vidum, kur sēdēja divas
no krievu gūsta aiz Urāliem nesen
•pārnākušas vācu meitenes, nopiet­nais
zviedrs neiedomājami naivi
jautāja: „Vai krievi labi apietas ar
gūstekņiem?" No pārsteiguma ne­zināju,
ko atbildēt; man ienāca prā-mītnē
Vlkarblnā pie Slljaha ezera
tā Dalamas-Retvlkas superlnten-dants,
kas ieradās ^ mūsu pirmajā
o m e t ņu
zīve
KUFSTEINAS nometnē Austrijā
'komitejas vēlēšanās par latviešu lin
lietuviešu pārstāvi izraudzīta latvie­te
V. Fridrichsone. Igauņi atteiku­šies
piedalīties vēlēšanās kopā ar pā­rējiem
baltiešiem, bet pievienojušies
lielākajai tautības grupai — ungā­riem.
gPAKĒNBERGAS lielajā latviešu
nometnē lielākā daļa iemītnieku pē­dējā
laikā pieteikušies izceļošanai uz
ASV. Lai iepazīstinātu nākamos i z ­ceļotājus
ar ASV zemi, ļaudīm, dzī­ves
apstākļiem un īpatnībām, Y M -
CA bija rīkojusi priekšlasījumu va­karu.
Tajā daudzajiem klausītājiem
referēja "pazīstamais ģeogrāfs Ed.
Tomass un rakstnieks Emīls Skuje-nieks.
SENGVARDENAS Kārļa - Skalbes
ģimnāzija bija rīkojusi plašu Gētes
vakaru, ko ievjadīja direktora N.
Vīksniņa referāts par lielo dzejnieku
un viņa Faustu,pēc kam ģimnāzijas
audzēkņi deklamēja Gētes dzejas.
Vakarā piedalījās arī audzēkņu ko­ris
un vairāki skaņu mākslinieki.
• C E R C I L A nometnē Libekā pašreiz
dzīvo 600 latviešu, kuru lielākajai
daļai nav gandrīz nekādu ienākumu.
Līdzekļu trūkumu sevišķi jūt sarī­kojumu
apmeklēšanā. Tomēr rosīgā
komiteja ar taktu pratusi nokārtot
nodevu iekasēšanu, sasniedzot labus
panākumus. Atsaucoties L C K Infor­mācijas
nozares uzaicinājumam, sākti
vākt materiāU par boļševiku bries­mu
darbiem dzimtenē.
un, noklausījies visdažādākos
stāstus no vācu YWCAs pārstli
kuru vīri vēl atrodas krievu
piecēļās^un stādījās priekšā: „
Retvikas superintendants, mani
Samuels Gabrielsons, un gūstā
nekad neesmu bijis."
Zviedru vienkāršā tauta, ķuŗas
mi 140 gadus nav skāris Jķa^, dOl
ka tās dievbijība pasargājusi Z^i
driju no šim briesmām, bet U(
tautas daļa dzīvo pārliecībā, k i _
kara novēršanu jāpateicas gudhhj
jiem valstsvīriem.
T o n i j a KrŌķļ
i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i ^
VESfULiļ
REDAKCiJAC
KĀDĒĻ .JPĒLAVt"
M J N SAUDZĒŠANA?
Mēs, trimdinieku lielum li«
vairums, nevaram solidarizēties
to, ka laikraksti mūsu ,,pelaVSm*
gan mēģina, kost, bet tajā pašā liti'
kā arī baidās to darīt. Lai
gan apraksta, ka kāds kaut kur t
un to nodarījis, kaltējot latvieSi
bet mēs nezinām, kuŗS īsti ir
noziedznieks un bezkauņa, jo vairot
go nesauc vārdā. Attiecībā par
nākumu nepildīšanu pret latvi
kopu, — par nodevu nemaksāSaai
pāris „princlpu" meklētājus (daudilļ
viņus driziik sauktu par*^ierāvejiem|
minēja vārdā, bet tad arī viss ap^
klusa.
Latvijas 99. numurā T. Erdmane-,
Endziņa rakstā Pēc m^nis kau|
ūdens plūdi V plaši apraksta musiM
„pelavu" nelietības, bet atkal ne^|
viens nav saukts vārdā, un lasītāji.
paliek neziņā, kuri ir tie, kas ar sa*;
vu rīcību un nelietību mums visleiaf
sāpīgi pāri darījuši. Tāpēc sen laiks >
izbeigt laipošanas un iekošanas me->
ģlnājurtius. Ja kāds noziedzies Ļteig
trimdas salmi, pret latviešu tautu|
un tās godu, tad tam vajaga tā kost,A
lai viņš zina, par ko tas Ir — mln§t.
vārdu, dzīves vietu un arī norādīt,'
kas viņš bijis Latvijā. Mums, trliti-^^
dlnleklem, nav tik svarīgs nozie­guma
fakts par sevi, bet gan pats
vainīgais.
J . M ē t r a, Eversbu
PARSDS, KAS JĀATLĪDZINA
Uzskatu par pilnīgi pamatotām
Jura Skrīvera Latvijas 98. num'. iJ^,
teiktās domas. LCK tiešām vairāK
vajadzētu rūpēties par oabalstu
maksām mūsu ln^falīdiēm un vairaK.
skatīties uz pirkstiem amatperso­nām,
kuru pienākums šos pabalstu!
Izmaksāt. Manas domas ir, ka, _J»
latviešiem vispār kādi parādi jākār­to,
tad tas jādara pirmkārt pr«J
mūsu ievainotajiem karavīriem. Sini
gadījumā nedrīktam skatīties, vai ļ
invalīds saņem pabalstu no vācu le-; '
stādes vai nē,'jo tā bija mus»
zeme, kuras dēļ viņi savus locekļus
zaudēja. Sirdsapziņas un taisniDas
vārdā šie parādi nedrīkst palikt fle-atlīdzlnāti.
E.T.,Flšbachi;
n i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i i " " " " " ' " " " " ' ^
JĀPAZIŅO ADRESES KCEĻOSA-SANAS
ATĻAUJU SAŅEMŠANAI
VENECUĒLA
Venecuēlas ŽenerālkonsiUāts F r a i ^J
tē ^ziņo IRO galvenajam Štābam an«^
joslā, ka Jānim un Emīlijai Sk^l»^^
un Otilijai Sedunkai V^^^ Sto
šanas atļaujas Venecuēla. Tā ka m
personu pašreizējās dzīves vietas J^e»
IRO. ne Balojas ^centrālas p a ^ ^ ^
latviešu pārstāvība, ^as ļ^Mu p8r-paziņot
savas adreses ^CP la^es {g^
stāvlbal: (21a) Detmold/Uppe.
Str. 8.
brivi, un
«najieiņ 4
.tu„ saisl-
15 1948. g. 12.
transportain,
21. decembri,
dalib-
1950.
HVfj.Vr'/'l
lv:
^ Sipola Ir māsa M 5
^BeMelbergā, Viktorijas
,g tf isvu darbu kļuvusi se
I»attraucu;' š. g. 15. martā,
18, transports. Pec tam
i «n nākuši. Par īstu
var uzskatīt oktobri,
, vesdi'lO kuģi. Ne-
Mtiem nepiestāja Rietum-ftbet
pieci Sidnejā, trīs
im Adelaidē un viens
Visvairāk ieceļotāju paš-uzņem
Betherstas caur-ihlviaiianas
nākamās iespē­lē
AiBtrilijas pavalstniecības
Šo Izšķiršanos nevienam
i)ēt katram ļauj pašam
Viens no lielāka-inUizacijas
aktiem Austrā-
|*to8 notika 8. oktobrī Tas-tat
austrāliešu pavalstnie-ittajiešķita
180 poļiem, kas
slejsnoraida IRO
fiii izceļotāju bērnu
ļ'^'es gadījumos
ļktotētajā AustrāUjas irni-iffin^
fiKbas jautājumā ta-ļjjluJiedokU
ieņēmis arī IRO
Kingslejs.
f£^T '''•^«Ja starpnie-piesūtījis
pla-
J l S S^u l^^akstam
'^«s savā
" S t o f f ' ^ " t ā j u m u .
nometnēs vai uz K j f c "Līdz šim IRO
R?D(f^'^'^J'^ pavisam
Nt vlsrS ' ' ' ^ ^ ^ ā , tālāk
|4Sll?*^^briesS?^
|2>»ilttma turni«^
Kkte pilamā
l»»i.Cne?/,f f-a Austrāli-h!^
l« ceļā
ro-pret
ri
Spetsonas R ^ez tam
h
bt
n
31
ai
vi
d
ri
n
zj
11
sl
Pl
t
j
j