Bavarijas Latviesu vestnesis, December 8, 1951

              •
1.::; v .
6 L A T V I J A Sestdien, 1951. g. 8. decembri
PĒTERIS ERMANIS
1 ANDREJS IRBE
Tā bija nemlTlTga midens >(Mena. .Es
biju viens miisu istabelē, Ingalštates
kazarmu blokā. Sieva aizgājusi uz
pilsētu, uz tdrgu. Kaut kur aizgājuši
arī ne visai patīkamie kaimiņi no
Malkus istabas. Es staigāju pa istabu
spalvas kātu rokā, gudrodams kaut
ko uzrakstīt. Pēkšņi kāds bez pie-klartivēšanas
atvēra durvis, kas v^d
uz,āJ^, m gaiten-i., „Tā jau tie poli un
ukraiņi te staigā, neklaiuvēdaml," es
ddmāju un skatījos, kāda sveša seja
nu'bažīsies iekšā.
Bet ienāca viņš — jauns zēns, Sm1-
tenes tirdzniecības skolas skokiekr
Pēteris Ennanis, tas pats, ko priekš
trim gaddera kādreiz satiku Vird^ur-gā,
kastaņu gatvē, netālu no Mairas,
krastiem. Viņš Nenāca bez virsdrē­bēm
"un cepures. Muigurā skolnieka
blūze, bet rokā spalvas kāts, tāpat kā
man. Viņš saitnlkās, spalvas ļkāis no­krita
uz grīdas. Bet, spalvas ikaitu pa­cēlis,
viņš nemaz neizskatījās no­bijies.
„Es tikai gribēju ņo mūsu gulam>-
Istabas •— tu jau zini, mūsmājās Rū­ķos
iziet ēdamistabā. Un uzreiz nu
esmu aitkal pie tevis» Ņu es atmiinos,
miēs. jau satikāmies reiz tādā Vāc-zemes
gatvē. Bet pēc tam man tā
sati'kšanis izgaisa no atmdņas kā mig-
IĻ" Un viņš zi^ņkariga sikatijās ap-kārt:
„Kur tu tagad' esd? Vai vēl
Vāczemē?"
„Tag^d es esmiu Inigol»štatē."
„Kur tāda Ingolštate ir? Es Vācijas
ģeogrāfiju Uķ smailki nezinu." .
^.Ingodštate ir ari vācu pilsēta, ti-kad
ne'pie Mainas, bet pie Donavas."
- nVai tad vēl nav izriBdzēs atgriez­ties
Latvijā?"'!
„Vēl nekādlu noteiktu Izredžu nav."
„Vai die*, vai'die'", viņš ndvaidiē-jās.^
„Kāidā gaidā tu tagad dzīvo?"
MTūJistoš deviņi simti piecdesmit
ļpiraīajā. Un no kā-da nāc tu?"
»,No tā paiša deviņsimti yienipa'dsmi-tal"
Un viņš atikal'sikatijās apikārt.
„Kādā istabā tu te dzīvo! Zini, man
viņa lāgā nepatīk. Un kas tās blakus
par durvīm? Ar kritu uzrakstīts
73h. Ko,tais nozīmē? -Vad tur vēl
kāids dzīvo?"
. uTuir dzīvo tādis diezgan nejauks
pāris. PpUs r - un nez\ kas tā viņim
par sievieti piemetusies klāt Reizēm
abi plēšas. Bet runāsim tālāk par
tevi. Tev spalvas kāts rokā, vai tu
kō raksti?"
„Jā. Tirdfeniedibais ^ o l a grib izdot
kalendām nākošam galdam. Pielikums
jāsagādā pašiem skolnieikiem. Mums
nav neviena cita, kas varētu kaut ko
uzrakstīt ^adlraķstniecUbā — un. tad
es apsolījos uzrakstīt stāstu. Virs­raksts
būs Maija. Tā stāsta varone
būs tādia kā manai māte meitenes ga­dos,
kad viņas tēvs viņu ziemā aiz­veda
uz Rltgiu skolā. . Bet ma^ tas
notikums ir mūsu lAikos, un Rīgas
vietā mazpilsētiņa —- apmēram kā
Smiltenē; Man citādi nemaz neiet
labi. Divnieks ģeometrijā, divnieks
algidjrd, pat fizika divnieks. īpaši
skolotājs Belke uz mani pašreiz pikts.
Vajadzētu^ mācīties; briesmīgi J
. dzētu. Ak, es tieku rauts uz divi pu-ēm^
Ari to stāstoi gribas rakstīt,
briesmīgi gribas. Pašlaik beidzies
skolas gada pirmais ceturksnis. Kā­das
dienas varu dzīvot mājās, tad nu
rakstu. Tas stāsts jāsfteidz. Bet ko es
tev stāstu, tu taču to visu atcerieš>"
„Zināms, mēs taču esam viens. Bet
es tev varu pastāstīt, ko tu vēl ne­zini,
varu pastāstīt, ko tu pa nāko­šiem
četrdesmit gadiem uzrakstīsi."
Un tad tu šo to no sava darbiņa
dialogiem iemetināsi dzejā. Tu sāksi
dzejot."
„Nu?! Es sākšu dzejot?" mans vie
Nobela prēmijās laureāts Pers
Lagerkvists
Liekas, nebija pārsteigums, bet katrā Darbs liekas uzrakstīts, lai parādītu
kā jāizskatās labam romānam.
Tanī brldli kad Golgātā picT krusta
mirst Kristus, sākas stāsts( par Ba4
Ķīnas
rabu, atbrīvoto, ko pūlis pie
tradicionālajai Lieldienu amnestijai'
Jeruzalemē. Jaunā derība par to vai­rāk
nekā nestāsta, Lagerkvists kon«
spektivā stilā, šajā nelielajā grāniitā,
uzzīmē šl rupjā,laupītāja tālāko džm
reljefi izveido dzīvu viņa tēlu un ar
tā palldziliu risina bezgaldzilas Etio
pas kultūras problēmas, ne reizi t6-
mēr nepazaudējot līdzsvaru literāra^
jam, mākslinieciskajam aspektam.
Viņš risina! tās problēmas, kas saistās
„Tātad es būšn' gan rakstnieks!"
zēna acis un sejā paspīdēja' liels
prieks. „Un es* ari Vāczemē vēl va­rēšu,
rakstīt?"
, Jā, tu mēģināsi vēl ari šeit. Bet —
nu visu pēc kārtas. To stāstiņu par
Maiju tu ari uzrakstīsi, to nodrukās
(taģiad mēs sakām, iespiedis), kalen­dārs,
kas 1911. g. decembri iznāks, un
tas būs tava rakstnieka da^rba sākums.
Pie stāsta varones Maijas tu vēl at­griezīsies,
uzrakstīsi par viņu • skol­nieku
ludziņu Jāņu vaikarā. To izdos
turpat Smiltenē Zu-šmanis 1913. g. pa­vasari.
Tā būs tava pirmā grāmata.
Bet Jāņu v^^ vājš darbiņš^
nekur to neizrādīs,
Jau pirms Jāņu vakara tu sāki do­māt
par lielāira lietām!. Zini, skolo­tājs
Lieligallvis tev uz iesvētībām ie-*
,dāvināja Poruka raflcsrtu piekto sēju­mu.
Tur ir tāda maza drāma Ideāli,
kuiŗpžiridās visi dzejas un filozofijas
lielie gari no Dantes līdz Meterlin-kam.
Tu nu ari gribēsi tādu uzrak-stlt,
tikai tavā raksitljumā figurēs dzejas
daiibu tēli; gan latviešu, gan cittautai.
Viņi diskutēs, pasludinās šo to, un
beigās mužīigā^ sievišķība visus atpe^
sti9. Kaut ko tu uzmetfsi, bet nekas
labs nefznīāks, tā nasta tev vēl par
snia>gu, par daudz jauni vēl tavi pleci.
te
i i
Kā zināms, pirms neilga laika' Dlt-ticha
apgādā Memingenā ļiarldljās
Zentas Mauriņds vācn valodā sarakstī­tais
Jannata autograllskals darbs Die
\veite Fahrt, ko autore nosaukusi par
Sino Passion. Sniedzam Selt zviedru
un vācu preses atsauksmes, kurās fils
mūsu pazīstamās esejistes sniegumam
parādīta izcila ievārlba.
Anderss\Bsiterlings (Dsterling), zvied­ru
akadēmijas sekretārs un autoritāte
literatūras jautājumos, pirmo reizi
vispār rakstīdams par latviešu auto-ni,
Stoķholms Tidningen slejās starp
citu safca: ^
' Sl vācu valodā sarakstītā grāmata,
kurai Hanss Karossa sacerējis īsu,
bet sirsnīgu ievadu, no vairākiem
viedokļiem pelna, fca tā saista ari
zviedru publiku, jo tā nav autobiogrā­fiska
1 vairuma prece, bet nozīmīgs
dzejas darbs — augstas garīgas kul­tūras
un personīgo atziņu zīmogots,
bagāts gan nomācigiem, gan pacilājo­šiem
pārdzīvojumiem. Viņas spēcīgā,
kaislīgā daba izcīna dvēselisku uzvaru
pār fizisko nespēku un pakāpeniski
pārspēj rūgtumu un pazemojuma iz­jūtu..
. Viņa kā Latvijā, tā Vācijā
ieguvusi vārdu kā smalka, tālredzīga,
atziņām bagāta esejiste. Bet viņas
pašas biogrāfija, kas ar pilnu tiesību
nosaukta par EinePassion, ievēroja­ma
ar to, ka šeit personīgais slimī­bas
stāsts pacelts - vispārcilvēcigā
plāksnē, no kurienes atveras skatiens
uz esmes bagātību, ko iegūst sāpju
un ciešanu skaidrotais cilvēks. Viņa
ir pārāk intelliģenta, lai sšvi greznotu
ar mocekles lomu. Stāstītāja ari ne-plārvēršas
akmeni, bet atklāj Imums
savii liesmaino mīlestību uz daiļumu
um patiesjbu, lepnu kaislību uz ap-vienmēr
palikdama īsti humānistiskā
mantojuma inspirēta.
Domājot par katastrofām; kas gāju­šas
pāri Baltijas valstīm, mūs sevišķi
aizgrābj viņas' stāsts par doktorātu
Grobiņā, par pašaizliedzīgo, vienmēr
palīdzēt gatavo, nenogurstoši strā­dīgo
tēvu un muzikālo māti, par vācu
mājas draugiem, tipiskiem gara aristo­krātiem
vecā eiropiskā stilā; par lat­viešu
patriotiem, kas, sapņodami Lat­vijas
brīvības sapni, ziedo savu dzī­vību.
Var jau būt, ka ikdienas dzī­vei
viņas tēvijā, puķēm un taurem-šiēm
dārzā, jūras šalkšanai Liepājā,
nacionāliem ēdieniem ir zaudētas pa­radīzes
smarža un'garša, bet šīs at­miņu
apskaidrotās ainās nelaupa grā­matai
apzinīga reālisma izteiksmi. Ar
neparastu dvēsellfumu šī rakstniece
trimdā ir spējusi izteikt, ko hpzīmē
zaudēt savu zemi un tautu, un rkzēt
auglīgās druvas pārvēršami es kap­sētā."
• •)•'
Prot Stepuns, Minchenes universi­tātes
literatūras profesors Z. Mauriņas
darbu Die Neue Zeitung vērtē šādi:
„Tā ir trīskārša nelaime, kuras vār­dā
Zenta Mauriņa raksta: maza bērna
nelaime, ko 5 g. vecumā piemeklē
paralizē? bezpalīdzīga bēgļa nelaime,
kas zaudējis savu dzimteni un nespēj
atrast jaunu; un beidzot pati lielākā
nelaime — filozofiski, pat reliģiski
disponētā cilvēka nelaime, kas ar pē­dējiem
spēkiem cīnās par savas tra­ģiskās
dzīves jēgu un beidzot nonāk
pie atziņas, ka cilvēka dzīves īsto
jēgu spēj piešķirt vienīgi Dievs. Die
weite Failrt nav episks, bet •liriski fi­lozofisks
darbs, ne tik daudz autobio-sis
brīnījās, apsēdies manā gultā. dziļš gandarījums, ja pasaules
„Nekad neesmu domājis,, ka es to izcilāko literāro prēmiju šogad pie­varēšu."
I šķīra Pērām Lagerkvistam. Viņš ir
,,Nu, tev jau arī būs lielas grūti- Ip^t^s- zviedru literatūras moderno
bas ar dzejas techniku. Kamēr to MČetrdesmitgadni^u" laikā, viengaba-kaut
cik pārvarēsi... Viela taviemMains un liels, un kritiķis Lagerkrancs
dzejoļiem arī neparasta: literatūras viņa _dzejas darbu raksturo galveno-tēli,
vēstures varoņi, pa vidu gan da-Uārt ka ciņu par ticību. Tālab ari
ža dabas aina, viegla mistika un ro- a'kadēmijas rezolūcija, piešķirot ^šo
mantika — ari prozas mēģinājumos Nobela prēmiju, izcēlusd mūžīgo vēr­tā
romantika būs. Tu sūtīsi visādām hibu meklētāju. :
redakcijām, rakstīsi visādiem rakst- ļ Nebūs jāšaubās, ka latviešu ļasltā-niekiem.
Dažs ievēros tevi, skubināsļ jiem, ari tiem, kas Zviedrijā, Lāgeŗ-strādāt
tāllāk, bet vairāk gan būs, kasi kvists būs maz pazīstams vai pat
nemaz neatbildēs. Un kādos sešos ga- svešs. Vispār — viņu visai maz pa- , , .
dos maz, maz tiks iespiests. Vēl zīst ari dtur pasaidē, jo viņš nekādā ļ fr trešo^kļmsu smaili, no iLuŗas^
viens šķērslis ari jāņem vērā: tu jau ziņā nepieder pie tiem populāro ^ veid^ies ^eiropejiska. kultūra,
zini, kāds tev rokraikšts..." , bestselleru autoriem, kas piepludina Pirmās divp, pec zvie^lru lektora E.
„Zinu, kā nu nē," zēns bēdīgi sacīja, tirgu ar bieziem, bet lētiem romā- Arēna domam,
,,Pa to laiku būs sādes liels karš. niem 4 k,>Vēj^
Pasaules karš. Arī tev būs jāietkaŗā."rārais spēks, ar ko Pērs Lagerkvists ^P^^^as uzvaras simbolL Golgāta.
„Mah arī, vail Bet es taču esmu uzrakstījis savus darbus, ir lielā vēr-^^'^^^ smaile, ir pamats „pnecas^stij
vienīgais dēls." ' tiba, ko nenosaka atsevišķu grāmatu P^^ vergu vienlīdzību aŗ^parejien^
„Saqks arī vienīgos. Grūti jau tev izplatība. Par godu zviedriem tomēr P^r indivīda izveļes iespējam un ^tS
būs. Tu taču no vingrošanas stundām jāsaka, ka pēdējā un labākā Lager- ļ personīgas atbildības nojēguma radī­tā
bēdz un vairies," es pasmējos.[kvista grāmata — romāns Baraba
„Bet nebēdā, karam tu iziesi cauri ve- ieguva nedalītu piekrišanu, un tā pie-ļ Par Barabu jau sarakstīts daudz
«els. Karš un lielā krievu revolūcija ļ dzīvojusi milzīgu metienu. ^ Pasaulē studiju. PaU autors savus darbus ne-radīs
tādas pārveidības, ka L vijai šl grāmata sāka ieiet ar pirmo — komentē. Bet liekas, ka Barabā P. L.
kļūs valsts, kļūs republika. Tu varēsi j franču — tulkojumu, kam ievadvār- ielicis šaubīgo, duālismu saistīto ēitd-dzīvot
Rīgā,, beidzot būsi tāds, parļ dus uzrakstīja nelaiķis Andrē 2ids, pieša garu, ļ to garu, kas, ticēdams
kuru saka: tas ir jau rakstnieks ar I ari Nobela laureāts. Tam drīz sekoja augstāko vējrtibu esamībai, nevar $a-vārdu."
ļ vācu un an-gļu tulkojumi, un Stok- mierināties ar austrumniecisko pasi-
Zēna acīs un sejā atkal spīdēja ļholmas( radio spīkers 15. novembri, vitāti, kas ir kristīgās ticības sākumu
prieks. I paziņodiaims zviedru akadēmijas lēmu- iezīmētajā. Tādēļ var pievienoties
„Tev iznāks grāmatas. Tu atiradlsi I mu, zināja sacīt, ka romāns Baraba domām, ka/grāmatā autors izvilcis
sev piemērotu episiku ritmu un sāksi | jau tulkots 10 valodās. Tas atliku- dienas gaismā fundamentālās garīgās
tajā dzejojumu dklu par laitviešu dzej- ļ šajai brīvās pasaules daļai nav nemaz problēmas. Baraba savā atbrīvošanas
niekiem un rakstnieķieia, sākot ar ļ tik maz. bridi iegūst pārliecību, ka „ar šo viru
Fīrekeru, Gliku un Stenderu. Daļai pgŗ^ Lagerkvista senči ir savā ziņā ^^^^ ērmots" — ar Kristu, kas
lādu dzejojumu ietilps grāmata Laijci ļpats gmolan
un ceļi, kas Iznāks uz 1922, g. Ziem^ _ apgiaibala, kas piesēU akmeņiem, viņš ierauts
svētkiem. So ciklu tu turpināsi ari h^uj maize labi nepaaug, kur ir purvi P^^^' Bet vi
vēlāk.,' beit pilnīgi nekad nenobeigsi, un miglas, klinšu radzes un ezeri. 3lem ticētājiein — pirmkristiešiem ar'
Nu— tas jau nebūs vienīgais nodoms, Tas ir apgabals, kas atgādina trūcīgu savu kritisko prātu, ar savām sau­kumu
tu nenovedīsi galā. Blakus šā- Leģenl. Pats Lagerkvists gan piedzimis ^^m, kas prasa pēc pārliecības, ne
diem dzejojumiem tu rakstīsi citus 1891. gadā Jau ne vairs zemnieka aklas ticības
tādā savādā stilā, daudziem i z s a u d e - ģ ļ m ^ g _ y i ņ a tēvs ir Vekšē dzelz- Eiropas cīņa.
niem., neparastiem salīdzināijumaem. ceļa darbinielks. Taču Smolandea īpa- Kristus vienaldzību, ar ko viņš dzen
Tie netoūs iedalīti pantos, tiem nebūs tā- vide un pasaule, kas skrēja ga- ^^vē savus ticētājus, .viņš ptasa pēc
^atskaņu, tie būs tādā kā ritmiska pa ^ z ^ ^ a $M^dēm,,ti^ palīdzības, aktīvas un iietišķasv ^
prozā, apmēram kā dzejojis kāds ame- ļ j a t ^ t ^ ^ ^ sāikasļ ar paša Barabas dzīves,
rikānis." mierināts at dzīves' nenozīmju un traģēdija. vļņŠ neiederas vairs savu
„Valts Vitmans?" iejautājās zēns, paggjību, bet reizē bija pilns kāres to amata brāļu - tuksneša laupītāju
šo vārdu tā arī izrunādams. dzīvot Ticības pilna iedatotā vide vidū, bet pie. mierīgiem cilvēkiem
„Jā, gandrīz tā. Teiksim, tādā rit-ļ taujātājs nemiers^^l^^^ Viņš.;
mākā Ausekļa himna Zilajam kaM^
vai Poruka Nebijušais un divi vien. rada pesimistiskā^ virziena rakstnieku Pi^gi pārliednāts: šaubu pilns viņi
tuļi. Vai vēl tuvāk apzīmējot: Poru- zviedru literatūrā. Tā par viņu gan- U^^i ^o^as valsts soģim pārstrīpot
kam Ir tādi Monologi un nepārkāpja.jļ^j2 apsūdzoši izsakās daži kritiķi. Kristus vārdu verga zīmē,; bet ienīst
mi vārdu žogi. Tiks daudzināts jauns Taču jaunībā viņš ir eksprešionists, varu, kas viņam to prasa. Viņš gaida
virziens, kuru sauks par ekspresio- ^as laužas laukā no kaut kā, kas viņu Kristus aktivitāti, pats vientuļš virs
nismu. Tas būs tāds, ka pi« jums, iegļi^j^^ šā vai tā, Lagerkvists zemes un debesis, viņš gaida viņa re-vienpadsmitā
gadā, vēl daudzināmais ļ rakstnieka darbā nekad nav iz- volūcionāro atnākšanu, lai pārveidotu
dekadentisms. Bet ko es tev stāstu... virzījies par kaut kāda veida ceļvedi, nešķīsto pasauli par tādu, kur dē^^^^^
ne jau tāds. Nu, varbūt kādu drusku j^^^u virzienu radītāju - viņš ir un nīnlliet viens otru" būtu iedzlvinā-ail
uz to pusi. Par tevi rakstīs un p^iiek ^enigi dziļš savā lietu redzē-Ua. Tālab viyš.sāk dedzināt Romu,
runās, ka tu ari esi ekspresionists. g^j^ģ inteliģents un apdāvināts ar noticēdams Cezaira uzpirktam pūlim.
Tu jau nebūsi vienīgais, kas izmēģina- i^^.ļ^^ dlvēka šaubu un intereses ka tie ir kristieši, kas vainīgi, jo viņš
sies tādā stilā." pilno garu. Kopš 1940. g. viņš ir tic, ka tā vajadzētu sākt pasaules
„Un vai es tiešām būšu tāds īsts ļ zviedru akadēmijas loceklis, taču šā pārveidošanu. Viņu sagūsta, Vit^i'
gada sēdēs nepiedalījās. mirst vientuļš, krustu rindas gaitā, ro-
' Nebūs jāšaubās, ka galvenais fak^ niiešu notiesāts, bet likteņa biedriem
^ ' — kristiešiem svešs, atdod savu dvē­seli
tumsai. Viņš ir pārpratis Kristus
m
4t.
iri
Ml
ir nevainīgs. Ar to ari
krietiāMsma slalru vir-ņš
atšķiras no" lanātlska-
Tā ir gadsimtiem ļilgā
Baraba nevar panest
m
Wā
rlat
taist
ŖaĪMi 1 ^
tMte H&tic
1 •!
fu 250.
• l ' J -'ii'
i gadi
tas a •. •
diaudētām kultūras vērtībām, pati grafija kā eksistences atklāsme."
tors, kas Lagerkvista slavenaii (ne po­pulārai)
un, kā žurnālisti zina stāstīt, ,
ļoti izolētai personībai Stokholmas ļ «^^"^^
Lidingē piešķīra pēdējo nepieciešamo
spožumu viņa brieduma laikā, ir ro­māns
Baraba, kas publicēts 1950. g.
i v . . kā
ekspresionisms?"
„Varbūt jā, varbūt nē, to es tev
noteikti nevaru pasacīt. Jo tai pa-šā
laikā tu dzejosi un rakstīsi ari pavi­sam
vienkāiršā izteiksmē."
„Un pair ko tad es rakstīšu tai ne­parastajā
izteiksmē?"
,,Pēc kara un revolūcijas šausmām,
naida un necilvēcības brāzmām tu
sludināsi mīlestību un cilvēcību. Tā­dēļ
tavai dzejojumu grāmatiņai
plāna brošūriņa — būs virsnaksts Es
sludinu. Tā iznāks uz 1920. gada
Zieosvētkiem. Otra tādā pašā stilā.
ma7)Hp.t h i f V T ā i k ^ iTinalcc rpirs ī a i J Dr. V. Slaņķts piedalījies botanlta^^^^^^^ mazliet biezaiica, iznāks reize ar, Laii- Kongresā Olavā, kur nolasīju referātu
kiem un ceļiem — 1922. gadā. Tai būs ļ par savtem pētījumiem. Jaunais slnātnieks
virsraksts Es šaubos, es ticu. Sīs grā- ļ saņēmis vairākus darba pledāvijumus, starp
miatiņas būs vienīgās no visām tavāmJ f" « i pie^hotoptr iinŗantošana.^^^ ^ug-
, ^ , . - j ^ - - .. T> . I šanas veicināšanai Kanādas atompllsēlā Cok-kas
sacels tadu ka sensāciju. Dažs rivcrā. Dr. V. Slaņķls tomēr grib paUkt pat-tevi
slavēs, dažs lamās... vai, kāļ relzējā darbā Toronto universitātes botānikas
lamās! Vispār, bardzību tu savā rakst-ļ n*>^»l*-
mūžā matīsi
Jeb pārpratuši ir ari pārējie? Tie
ir mūžīgie jautājumi, ko risina jau­nais
Nobela prēmijas laureāts savi
jaunākajā romānā, savā darbībā vis­pār}
mūžīgie jautājumi, kurus nav
lemts atbildēt, bet kurus risināt lau­reātam
ir bijusi drosme. Un to viņš
darījis ar ,,māksliniecisku spēku un
dziļu patstāvību".
P^Matnieka
:^ti!U^
Karrto
« ^ i ^ l S s^
««n^Jfigtmus, ii
KUNDZEI
DMlO.3
ŅASaSAM
12;
UN ZELT]
Ki. 9,
DM6,
Pol.
^ (iznākl
TUKSNESI
8APŅU KPEI ūoi
as s
K A R O L A DALE
Nokrīt ābols no koka
Un zālē spīd.
Tava roka
Pār asniem slīd.
Tu pāršķel augli un rādi
Man serdi Īstu,
Sēklu stādi
Ar smaidu šķistu.
Vēl auglis krīt no koka
Un zālē spīd.
Tava roka
Pār asniem slīd.
lai gan gada grāmata» parasti Ir I6ta tlf
iakstnieks Oskars Xaie}s,kai dzīvo VI- 9us prece, kaš nepretendē uz paliekamu Vēr*
landshagā, Bavārllā, raksta romānu Klusai tību, taČu Manlnieka Gada grāmatai SlsvCt-stundas,
ko cer pabeigt v21 Šogad. Apgāds tējums nav pielietojams. Artūra Bērziņa le-
Rīt» Anglijā sagatavo Izdošanai viņa stāstu dakcijā tā izveidota par nozīmīgu mŪsu trim-krājumu
Vārdi, kamēr otrs krājums Savieši das dzīves aplūkotāju, sniedzot pilnīgu pār­vēl
galda Izdevēju. skatu par latviešu trimdinieku saimnieciskiem,
Zentas Mauriņas monogrāfija par Doslo- kulturāliem un sociālajiem centieniem un pa-jevski
iznākusi zviedra tulkojumā, ko izplatīt pašreizējā laikā. Tik plašs faktu
uzņēmies Bonjēra apgāds. materiāls mums vēl nekur citur nav bijis pie-
Diriģente un dziedātāja Alma Skudra, kas P*ceļ SI izdevuma aktualitāti,
Anglijā vadīja Beverīnas kori, dodas u Ka- gan daļa apcerējumu labi noderēs ari
nadu. latviešu kultūras ^ vēstures apcirkņiem. Gada
P H « , r « n«i- i..ixj « « . ^ grāmatas plašais apjoms (192 Ipp.) devis
n,f Ih» JKk 13 ^ v L l ^ ^^^P^i^ ^ ari vairākiem mūsu
n a s ^ ^ e U • J^Hm .^^^ zinātniekiem un rakstniekiem. Kā sēVišķK^^i
iu i'/vii, S f i r ' o^Tr^^"^9^ jāmin archib skapa Pr. T. Grinberga
tām izmeklēja 73, no kirām 1M9.!-?S. V S ^ ^ ^^
izgatavoja pa 22 broniaAiolēiumlem^r^^
h P t vi«ii« Ari^tnsitt. «s« i , ^ ^ I -f^V P^ncipu aplūkojums, ievērojamā latviešu pet- D:^:':;«<^''«^'S«'^a r ^^^^
jusies. " vei vairo-ļ tikko veiktajiem-Antarktidas ekspedīcijas pie-
Homēra lliadu uzņems filmā pēc angļu
rakstnieka Grabama Grīna scenārija, Aleksan­dra
Kordas režijā, ar Vlvjēnl Lēfu un Lo-rensu
OlUrjē galvenās lomās. Scenāriju
franču filmai par Kristapu Kolumbu raksta
Pols Klodels.
Pod
DM Kr. 7,20jļ
Kr. 10,50.
(81
ieki
ii 5
iegūst
Pasjtinot
DAUGAVA
vai pa
nodi
dzīvojumiem uc. Da
lielu interesi lašis
ļliterātūras cienītāji ar
J . . Grīna pārskatu par
jaunāko latviešu daiļliteratūru, kā ari J.
Vesela, Art. Bērziņa apcerējumus un mūsu
rakstnieku daiļdarbus. Ari reti- kuplais lat­viešu
organizāciju un pārstāvju saraksts vi-iās
trimdas zemēs nav smādējams. fid.
ItMr.
V. Ziedi
Mr: Mi
Alks
m «>t ai
m
var
-v.-J-