Bavarijas Latviesu vestnesis, May 15, 1946

              Tas iirariis . . •
(Turpinājums no 1. lappmes)
zities ar latviešu tautu, rnian likās,,
ka šl tauta ir augstvērtīgākais d l -
vēku materiāls, kādu es vispār biju
spējīga iedomāties pēc tami, kad biju
iepazinusies arī ar citām tautām, ai
kurām man bija izdevība saiikarties
kā UNRRA's ierēdnei. Tagad, pēc
8 mēnešiem, esmu spiesta par to
šaubīties. Man .sāk likties, ka lat-viešu
mentalitātes augs1tvērtēj\ims
nav nekas cits kā apbrīnojama spēja
par augstvērtīgiem izliktieij. Patie^
sībā yiņi man vairs' nerādiis tādi,
kas dzīves cīņu mīl izcīnīt godīgiem
līdzekļiem. Viņos, domāju, izpaužas
nevis radošs gars, bet veikls jau ra­dītā
piesavinātājs un izmantotājs.
Pasaules politikas dziļumu lietpratē­ji
pašreiz interesējas par tādiem cil­vēkiem,
kas būtu' spējīgi turpināt
radošās kultūras uzdevumujs, bet ne­vis
par grāvējiem un spekulatīviem
gariem." '
^Papētot iemeslus šādai uzskatu
maiņai, atklājās, ka pieminētā per­sona
savus vērtējumus (dibina tikai
uz vienas mazas mūsu tautiešu gru­pas
novērošanu. Izrādījās ari, ka šo
mažo grupu viņa vl^rtē tikai pēc da­žu
atsevišķu tās personu irlclbas. Un
vēl — Šis vērtējums visai grupai pie­dēvēts
tikai tāpēc, ka negatīvās per­sonas
šajā grupā bijušas aktīvākās
un izvirzījušas sevi vadītājās lomās.
Ir noticis, ka visa mūsu tautas kopa
vērtēta pēc vieiia nelielļa viņas iz-grupējuma,
bet šis izgriipējums pēc
tā vadītājas virsotnes.
Vērtējuma loģiskuraun^jvarēja ap­strīdēt.
Pieminētā grupa esot tā in­teliģences
izlase, kas dadčt vadlīni­jas
visai tautas kopai. Taja esot sa­koncentrēti
spējīgākie un attīstītākie
inteliģences lielumi. Kā dzīves akti­vitātes
piemēra (ievējiem visos gadī­jumos
tiem sekojot arī tautas kopība.
No viņiem dzīvot, domāt nn Just mā­coties
jaunatne. Vidējā tiiteliģence
esot pilnīgi šīs grupas nļorāllskajā
ietekmē. Bet šo morāli piar pozitīvu
nevarot pieņemt. Sekoja norādījums
par to, kas mums, latviešiem,, pašiem
par sevi jau zināms: niknā nesaticī­ba
un nepanesamais negodīgums
vērtību sadalē. Viņai tas kļuvis z i ­nāms
no sūdzībām, ko latvieši snie­gumi
viens par otru,, un praksē
viņai novērojusi, ka šTs vadītājas iz­lases
piederīgie, savas izgljitlbas
priekšrocības izmantojot, apgādāju­ši
sevi ar mantām uz citu tautiešu
rēķina.
Savā sadzīvē un sadarbībā par ko-pē.
ias mērķtiecības motīvu cilvēki
vienmēr izvirza kādu apstākli, pie
kura tad arī turas kā pie svarīgākā
kopējā mērķa, bet kad to i sasniedz,
tad pārvērš to par līdzekli jauna
mērķa realizēšanai. Si rīcība līdzi­nās
gājienam pa kāpnēmļ: pirmais
kāpslis ir kustības mērķis tajā mo­mentā,
kad cilvēks grib tikt uz pa­kāpieniem.
Tiklīdz viņš uz. tā tiek,
kāpslis klust par atbalsta līdzekli tā­lākam
kāpienam uz nākoŽo — otru
kāpsli. Tiklīdz sasniegts iHl;r$ kāps­lis,
tas zaudē savu mērķa lomu uri
atkal kļūst par līdzekli trešā kāpšļa
,sasniegšanai utt,, utli.
Attiecībā uz dzīves niēirktiecību,
pēdējā gadsimtā izcilākā lomži atra­dās
nauda. Nauda bija mērķtiecības
aktivitātes kāpslis, pēc kā tiecās visi
cilvēki. Ai' ņaudu sāpināta līdzekli,
ar ko iespējams iegūt visp,, kas pa­stāv.
Cik, dīvaini tas arī iridausitos,
bet, ielūkojoties pašreizējij'^s dzīves
aktivitātē, kļūst redzams, Ip nauda
jau atrodas tajā kāpšļa stāvoklī, kad
tas zaudē mērķtiecības plevjlcibu un
kļūst par līdzekli nākošaj'am solim
uz augšu pa dzīves kāppēm,
Bet kas tad ir šis nākāmajis dzJvēs
aktivitātes vispārējais mērljiijj? Re­dzam,
ka gandrīz visur tas izteicas
centienos kļūt par cilvēces sabiedrī­bas
vēlamu personību vai sādu per­sonību
nogrupējumu. Ir jraksturīgs
arī tas, kia par cik agrāk cilVļēlcu vēr­tēja,
pieņēma vai atstūma,, vadoties
no tā, ko viiiš spēj naudas vai par
naudu pērkamās mantas ' iegūšanā,
par tik mūsdienās jaunajā d^ļīves ak­tivitātes
mērķtiecībā Šāds ' cilvēka
tips jau sāk izraisīt nicināšanu un
psīchisku izstumšanu no sabiedrības.
Gaišs pierādījums tam ļpašreizējā
nometņu dzīvē redzams tad, kad jā­lieto
vārds „spekulan,ts'*.' Lai tikai
ielāgojam, kāds riebums pavada ši
vārda izteikšanu! Ja šo parādību
novērosim, un sapratīsim savas tie­šās
apkārtnes niazā mērogā,, tad kļūs
saprotams arī vērtējums un til mai­ņa,
ko izteikusi pieminētā amerikā­ņu
administrācijas pārstāve, ļ^as
nv')zīmē, ka pasaules politika» iiiitere-
1945. g. jūnijā iznāca Emeri-ja
Rīvza (Reves) i?r amata
„Mera anatomija." Tā Savie­notās
Valstīs radījusi plašu ie­vērību,
to ieteicis prof. Ein-
Stēins. un atklātu vēstuli, kas
katram amerikānini ieteic ie­pazīties
ar autora domām, pa­rakstījuši
katoļu, protestantu
/ un žīdu baznīcu vadītāji, ievē­rojamas
uzņēmēju, strādnieku
un kara. veterānu organizāci­jas.
1946. g. februārī tas pats
autors laikrakstā „Readers D i -
gest'- vēlreiz aizstāvējis savu
ideju — radīt kopīgu valdību
visām pasaules tautām, šai
rakstā atsaukdamies arī uz v i -
siem novērojumiem pec kara
beigām un atbildot uz iebildu­miem,
kas radušies pēc viņa
grāmatas izdošanas.
Sniedzam šī raksta galvenāa.
domas.
Pat tie, kas vēstures mācību un
tagadnes notikumu iespaidā atzīst
vienoitas pasaules valdības nepiecie-šamītiiu,
saka Emerijs Rīvzs, tomēr
mēdz apgalvot, ka tā nav tūlīt sa­sniedzama.
Mums šādā virzienā
jāsper tikai pirmie s o ļ i . . . Sī nostā­ja
nav pieņemama. Atomu enerģi­jas
iekļaušana kara technikā radī­jusi
problēmas, kas vairs neļauj ru­nāt
par pirmiem soļiem pasaules val­dības
virzienā. Vienotas valdības
radīšana ir pats pirmais solis, — so­lis,
kas jāsper, ja vispār gribam ce­rēt
atrisināt citas saimnieciskas un
sociālas dabas ^problēmas. Tās nav
atrisināmas, iekams starptautisku lī­gumu
vietā nestāsies starptautiski
likoniti.
Nedaudz gadu laikā dažas nācijas
ražos atomu bumbas, un nav pare­dzama
droša iespēja no tām izsargā­ties.
Atomenerģijas starptautiska
kontrole praktiski nav domājama tik
ilgi, kamēr valstis un nācijas nega­rantēs
viena otrai pilnīgu rūpnie­ciskas
un militāras spiegošanas brī­vību.
Tas, savukārt, nevar notikt,
kamēr pastāv kara briesmu iespēja
starp valstīm.
Piecu tūkstošu gadu ilgās vēstu­res
pieredze rādījusi, ka kara bries­mas
radušās ikreiz, kad saskārušās
vienādi suverēnas sociālas grupas.
Miers starp cilvēkiem bijis drošs t i ­kai
tad, ja to garantējis likums —
viena likumu sistēma visiem cilvē­kiem.
Mūsdienās suverēnās sociālās
grupas ir nāciju valstis. Jau gad­simtiem
esam mēģinājuši nodrošināt
mieru starp suverēnām valstīm ar
dažāda veida starptautiskām organi­zācijām.
Ari tagad Saniranciskas
charta cenšas atjaunot mirāžu, ka
miers nodrošināms ar līgumiem.
Sabiedrībā, kurā nepastāv likutni,
atsevišķi indivīdi galu galS nekfld
šu augstākais mērķis šobrīd arī ir
Jau miainījies. Un tālāk tas nozīmē,
ķa pasaules nākotnes vērtīgākā va­lūta
būs nevis jautājumā: „Cik šis
cilvēks spējīgs taisīt naudu?" — bet
jautājuņiā: ,,Cik šis cilvēks ar savu
naudu spējīgs būt cilvēks?" Vēršot
šo jautājumu pret visu (autu, tas
varētu skanēt: „Gik Šī tauta ar sa­vām
materiālās spējlbas īpašībām ir
spējīga ari cilvēcīgās mentalitātes
nozīmē? Kā viņa rīkosies, ja tās ro­kās
atradīsies vara, ko dod nauda?**
Līdz šim dzīvē tādi jautājumi ne­pastāvēja
ne vien attiecībā u:& tautu
nogru];)ējumiem, bet pat attie<:ibā uz
atsevišķiem cilvēkiem. Bet šobrīd
tādi sāk rasties, uh tie i r ļoti no­pietni.'
Jāsecina, ka turpmāk dzīves
aktivitātes vadītāji spēki to vērtē­šanas
mērauklu, ko līdz šim pielie­toja
tikai materiālas dabas vērtību
izvērtēšanā, turpmāk pielietos arī
vērtējot cilvēku personības un vese­las
cilvēku organizējumu grupas.
Viens, divi vai trīs antimorāli cil­vēki
kādas lielākas organizētas ko­pas
vidē, ja viņus šī kopa turpinās
uzskatīt pat līdztiesīgiem visiem pā­rējiem
kopas locekļiem, panāks to,
ka vērtētāji par.intimorālu novērtēs
visu šādu kopu. Sis. apstāklis mums
nepārpirotami rāda, ka ir pēdējais
laiks sākt izstumt no mūsu vidus
antimorālos elementus, ka no tiem
jānorobežojas un ļāieņem pret v i ­ņiem
tāda nostāja, ka mēs ar šiem
cilvēkiem nesolidārizējamies, tos
neatbalstām un par savas tautas ko­pas
tiesiskiem locekļiem neskaitām.
Ja mēs to višdrijākā laikā riēdāri-sim,
tad kļūsim kpdraūdeti tā, kS
apdrautēti ir godīgi cilvēki uz Kuģa,
kam uzvilkts pirātu karogs.
nepakļausies tiesnesim vai tiesai,
kaut arī šie tiesneši patiesi būtu šis
sabiedrības labākie un nesavtīgākie
cilvēki. Indivīdu sabiedrība pakļau­jas
tikai vienai lietai — likumam.
Tautu un valstu starpā tāds likums
nepastāv. Tāds nepastāvēja Tautu
Savienības laikos, uz tādu nebalstās
arī l[JNO.
Dibināt mieru uz dažādu suverē­nu
nacionālu valdību nedraudzīgām
attiecībām — pašreiz, tātad, uz
nedraudzīgajām attiecībām piecu lie­lāko
militāro valstu starpā — būtu
iežūžināšanās nomoda sapņos. Vē­sture
neapšaubāmi rada, ka reālas
briesmas pasaules mieram arvien
sagādā viena no lielajam varām. Ir
skaidrs, ka neviena lielvalsts nevie­nā
apspriedē nebalsos pret pašas i n ­teresēm.
Tātad nevienā lielākā krizē
Drošības padomē nebūs sasniedzama
vienprātīga balsošana. Ikreiz, kad
šādas krizes radīsies, lielvalstīm būs
tikai divi iespējas, vai nu piemiegt
acis un ļaut notikumiem Mandžuri-jā,
Austrijā, Abesinijā, Spānijā un
Cechoslovakijā iet savu gaitu, vai arī
uzsākt karu.
Miers nav nodrošināms, kamēr
katras valsts valdība tomēr ir un
paliek suverēna, kamēr to vara nāv
tiešām pakļauta augstākiem institū­tiem,
kas balstītos tieši uz visu tau­tu
suverenitāti.
Visos tagadējos plānos pasaules
orgCinizācijai viss spēks, visa no|eik-šana,
visa iniciatīva, viss likuma
spēks joprojām dibinās uz nacionā­lām
valdībām. Sādu suverēnu val­stu
organizācija, vienalga, vai tā di­binātos
uz vienādu vai nevienādu
tiepību pamatiem, nekad nespēs no­vērst
jaunu karu.
Kāda nozīme gan tam, ka ameri^
kāņu ārlietu ministrs, padomju ār­lietu
komisārs "^n viņa majestātes
ārlietu ininistrs sastopas pie galda
kā Vienoto Nāciju Drošības pado­mes
locekļi, vai ārpus šis organizā-cij
as kādā ārlietu ministru konfe­rencē?
Katrā gadījumā tie būs t i ­kai
zvērināti savu suverēno nāciju
valstu pārstāvji, katrā gadījumā ga­līgos
lēmumus diktēs Vašingtona,
Maskava un Londona. Sie pārstāvji
var panākt tikai vienošanās un nolī­gumus,
bet tiem nav varas radīt l i ­kumus,
kas būtu saistoši visiem cil­vēkiem
viņu valstī.
Savienotās Valstīs pastāv pašval­dību
valdības, kas nosaka pilsētu un
apgabalu iedzīvotāju attiecības, pa­stāv
stātu valdības, lai regulētu šta­tu
iedzīvotāju attiecības, pastāv fe­derālā
valdība, lai regulētu federā­lās
ūnijas attiecības.
Mums pašlaik steidzami jāatrisina
draudīgie konflikti starp amerikāņu,
krievu, angļu un citām nāciju val-št!
m« Vēstures mācības rāda, ka šo
problēmu varētu atrisināt, vienīgi
radot ceturtās pakāpes valdību, kas
regulētu pasaules apvienības attie­cības.
Ja šādu jaunu kārtību neradīs
miera ceļā, tai būs Jārodas (kā tas
palaikam gadījies) ar cīņu. Moder­nā,
industriālā 20. g. s. pasaule ne­var
turpināt pastāvēt nāciju valstu
ietvaros, kas radušies jau lauksaim­nieciskajā
18. g. s.
Grūtības, kas būtu jāpārvar, j a
konkrēti stātos pie pasaules valdī­bas
radīšanas, protams ir daudz. A u ­tors
tomēr domā, ka tās visas pār-^
varamas.
Vai mēs varētu pielaist to, jautām
Beraess. •.
jot daži, ka.ķīnieši un indieši mūs
pasaules parlamentā izbalsotu ar
savu lielo skaitu? Vai ķinieši im in­dieši
jebkad pieprasījuši, lai pasau­les
likumdošanas itiistādi vēlētu, pa­matojoties
vien!i?i uz valstu iedzivo-tāju
skaitu? atbild Rīvzs.
Kur būs pasaules valdības reālais
spēks? jautājot cilti. Starptautiska
policija, — atbild autors, bet pie­bilst:
būtu absurds radīt policiju,
kamēr nav pasaules likumdošanas
iestādes Un valdības.
Vai pasaules valdība neiznīcinātu
tautas? — Nē, domā, Rīvzs. Tikai
likumīga kartība var nodrošināt mie­ru
un līdz ar tp netraucētu tautu un
nacionālo kultūru ekslijtenci.
Vai starptautisko kapu vietā pa­sauli
neplosīs revolūcijas un pilsoņu
kari? ~ So iespējamību autors ne­noliedz.
Bet, viņš saka, tādēļ vien
atteikties no pasaules valdības radī­šanas
būtu tas pats, kas ir atteik­šanās
no aklās zarnas akūta iekaisu­ma
operācijas, baidoties no tā, ka
pēc šīs operācijas varētu rasties
plaušu iekaisums.
Atsevišķa nodaļā Emerijs Rīvzs at­bild
uz jautšjumm: vai Krievija pie­vienotos?
Te viņš, istārp citu, saka:
„Daži valstsvīri uzskata par nozie­gumu
runāt par kara iespējamību
starp Krievijas uin angļu-amerikāņu
sfairām. Es domāju, ka ir noziegums
nerunāt par to. Pasaules tautām Jāiz­prot
tie spēki, kas virza tās uz iespē­jamu
jaunu sadursmi. Tiem nav ne­kāda
sakara ar komunismu un kapi­tālismu,
individužllismu vai kollektl-vismu.
Tas ir tikai neizbēgamais
konflikts starp neferobežoti suverē­nām
varām, kas saskaras."
Un tālāk: „Vai ir ticanis, ka Pa­domju
Savienība piekristu uzaicinā­jumam
radīt kopīgu valdību? Boitiā-
Jams gan, ka nē. Varbiīrt tas tomēr
iespējams. Bet alteTTiātīva — jauns
pasaules karš, kura iznākums būtu
visu individuālo brīvību iznicināša­na
un vai nu mūsu vai krievu totali­tāras
valsts rašanās — ir izredzēs,
kas neatstāj nekādas šaubas par to,
kas mums jādara. Ja kafš, bries­mīgs
kaŗS, starp divi Suverēnu nāci­ju
grupām, kurās dominē nō vienās
puses Savienotās Valstis, no otras
Padomju Savienltia, tiešām jāizcīna,
tad ļausim tam vfsmaz kļūt pilsoņu
karam. Necīnīsimies par bāzēm, ter-ritorljām,
prestižu, koncesijām. Mē­ģināsim
radīt vismaz pasaules fede­rāciju
un cīnīties par ideāliem."
Beidzot autors atbild uz jautāju­mu:
kas tad tagad būtu darāms?
Būtu nelietdertgi, d'omā Rīvzs,
sākt ar pasaules s valdības konstitū­cijas
izstrādāšanu. Arī demokrāti­ja
nav vispirms uz papīra radīta.
Demokrātijas radītāji vispirms for­mulēja
tikai nelielu skaitu funda­mentālu
principu, kas iejūsmināja
un aizrāva tautas. Tad tikai tautas
vēlēja savus pārstāvjus, lai tie radī­tu
mašinēriju Šo iedalu realizēšanai.
Un kaut ari demokrātisko valstu Sat­versmes
tādejādi kļuvušas dažādās^
tās visas iztādijušās iedarbīgās vie­nādo
demokrātijas ideālu nodroši­nāšanai.
Lai radītu legālu pasaules
demokrātiju, mums vispirms jāfor­mulē
pasaules demokrātijas princi­pi,
Jāpanāk tas, lai nevis vienā, bet
daudzās tautās rastos izpratne, ka ir
ļoti maz laika, lai novērstu nākamo
karu, ka vienīgai» drošais līdzeklis
pasaules miera garantēšanai ir viens
kopīgs likums visām tautām.
Latviete apprecējusi amerikāņu pulkvezleitirantu
Hanavā, 8. maijā. — 85 jaunas sie­vietes,
kas Vācijā apprecējušas ame­rikāņu
karavīrus, atstājušas Hanavu,
lai dotos uz Brēmeni, kur tās gaida
kuģis ceļojumam uz Savienotām Val­stīm.
Karavīru sievas un līgavas,
kas devās ceļā, ir 11 dažādu Eiro­pas
valstu pavalstnieces. Tikpat lie­la
ir arī viņu tērpu dažādība sākot
ar krievu; zābakiem un katūna klei­tām
un beidzot ar Parīzes modeļu
tērpiem un sudrablapsu kažokiem.
Braukšanās ērtības visām tomēr būs
pilnīgi vienādas. Latvietei, kas ap­precējusi
amerikāņu pulkvežleitnan­tu,
nav nekādu priekšrocību pret če-chieti.
kas salaulājusies ar vienkāršu
kareivi. The Stars and Stripes
Vācu spiegu sfinga
1944. gada 20. jūlija sazvērestībā
pret Hitleru bojā gāja arī Vācifās
armijas slepenā izlūkošanas dienesta
priekšnieks admirālis Kanariss. Ka-nariss
i r bijis nevien liels spiegoša­nas
meistars, bet, balstīdamies v i sa­ru
drošo stāvokli, cīnījies pat pret
visvareno Himmlel^u, Heidrichu u. c.
Viņa raksturs un darbība vēl ir mīk­la,
jo nav noskaidrots, kiSpēc, neatzv-dams
nadonālsociāliiBtu režīmu, viņš
tomēr ir tam kalpajis. J^veices laikr
raksts „Weltwoche" nesen sniedza
kādu Kanarisa vSstules fotokopiju,
kas pierādīja, ka viņš dažreiz rīko­jies
ari palīdzīgi. Vēstules teksts lie-cma,
ka pie viņa i r pieltļuvusi Lat­vijas
armijas ģenerālštāba priekš­nieka
Rozenšteina sieva, meklēdama
ziņas par savu l«>peviku aizvesto
vīrii. Vēstulē teikts: „ M I ļ o Gustavi
Latvijas ģenerālštāba priekšnieka
Hozenšteina sieva Sīajās dienās bija
pie manis. Viņas vīru dlrjz pēc Lat--
vij'as okupācijas boļševiki aizveduši.
Viņa labprāt gribētu ko ztnāt par
savu viru. Vai tas nav i^pējait^
caur Hansu? Ar sirsnijgu sveicienu
jūsu uztidgdis." VesttOi Kssitrim
parakstījis ar savu Istc» vārdu, pēc
tam n&stIJiSf fwn i^ēri pi^ijteftito vār-du
„Gifflewno".
4^atvja ZJlņM" StoklK^ā
(Turpinājums na !. lappuses)
nistri panāktu pilnīgu vieirjošanos
par līgumiem jau pirms vispārējās
konferences sanākšanas.
8. maija sēdē ļārlietu ministri
noklausījās itāļu reparāciju komisi­jas
ziņojumu, bet praktiski nekādu
diskusiju nebijā, jo ziņojums rādija,
ka 4 delegācijas joprojām ir pilnīgi
nevienprātīgas.
6. maijā „UP'' ziņoja no Parīzes,
ka Savienotās Valstis, Lielbritānija
un Francija ārlietu ministru konfe­rencē
vienojušās par noteiktu vien­prātīgu
stāju un kategoriski paziņo­jušas
Molotovam, ka nekādā gadī­jumā
nepiekritīs T r i ē s t a s atdoša­nai
Dienvidslāvijai I un nepiekritīs
arī Molotova priekšlikumiem par
kompromisiem šajā jautājumā. M^o-lotovs
Triestas jautājumā palika tik­pat
stingri pie savas nostājas. Tā ka
jautājuma apspriešana noveda ga­līgā
strupceļā, Bernessļ ieteica pāriet
pie B a l k ā n u v a l s t u un S o m i ­j
a s miera līguma apspriešam^s,
7. maijā „AP'* ziņoja, ka ār­lietu
ministru koitiference nolēmusi
Tr a n s i 1 v ā n i} u atkal atdot Ru­mānijai,
anullejot 1940 gada dekrē­tu,
ar kuru Hitlers piešķīra So apga­balu
Ungārijai. Rīta sēde tomēr bei­dzās
ar pilnīgu nesa$k«ņu par brī­vas
kuģošanas tiesībām Donavā un
brīvas tirdzniecības iespējami šajā
Melnās jūras valsti. Skāds angļu de­legāts
paskaidrojis, ka konference ir
piekritusi pilnīgai Rumānijas 1938.
g. robežu atjaunošanai, bet vēlāk i z ­laboja
šo paziņojumu, paskaidro^
dams, ka konference nolēmusi t&ai
noklausīties diskusijās par visiem
Rumānijas robežu grozījumiem, kas
notikuši pēc 1938. gada. Sis pilrgro-zlbas
aptver D o b r u d ž u , ko pie­prasa
Bidgārija, un B es ar a b i j u ,
ko Rumānijas kapitulācijas laikā
anektējusi Krievija. Asas debates
starp Bemesu un Bevmu no vienas
un Molotovu'no otras ipuses izi'aisija
jautājums par kuģošanu Donavā un
visu valstu brīvas tirdzniecības tie­sībām
ar Rumāniju. Molotovs teica,
ka padomju delegācija „nav ieinte­resēta"
šo jautājumu pārrunāšanā
un ka ministriem būtu jāpāpiet uz
nākamo darba kārtības/punktu. Be-vins
ierosināja 6 mēnešu laikā pēc
miera līgumu parakstīšanas sajaukt
konferenci Donavas; jautājuma pār­runāšanai
un aicināt uz to „4 lielos"
un visas Donavas valstis. Molotovs
iebilda, ka ŠI problēma skar tikai
Viduseiropu un katrā gadījņmā Jau­tājums
būtu pārrunājams parasta­jā
diplomātiskajā kārtā.
Pieprasot vienādas tirdzniecības tie­sības
visiem, ar nolūku papeltPadoml-jas
aizkaru Rumāni ja, Beiļness atgādi­nāja,
ka Potsdamā panākta vieno­šanās
par vienādām Itiesībām pa­saules
tirdzniecībā visām valstīm.
Molotovs atbildēja, ka viņa delegā­cija
,,šai jautājumā nav ieintere­sēta."
ļ
Parīzē lielu interesi' joprojām ra­da
diskusijas par Bemesa priekšli­kumu
Vacijšs ātbriiņoSānai. Priekš­likums,
kā izsakās Parīzes diplomā­tu
aprindās, visā' pasaulē radījis pār­steigumu,
kaut gan amerikāņu pro­jekts
paziņots Padoiņju Savienībai
jau 1945. g. vasarai Diplomāti Pa­rīzē
paskaidro, ka ši^ pļriekšlikums
ir evolūcija Savienoto Valstu ārpo^
lītikā uh rāda amerikāņu apņēmību
pastāvīgi piedalīties miera nodroši­nāšanā
Eiropā. Kri'iirvi līdz šim uz
priekšlikumu nav atbildējuši. Reu-tera
korespondents Parīzē ziņo, ka
Bemess nodomājis Jautāt krieviem:
„Vai Jūs vēlaties drošību vai eks­pansiju?
Vai jūs vēlaties sadiarbo-ties
ar mums vai vēlatjes arī turp­māk
rīkoties vieni?"
Pēc amerikāņu ^delegācijlas ieska­tiem,
Savienoto Valstu ierosinātais
25 gadu plāns garantē Padomju Sa- -
vienībai pilnīgu^drošību.^Maskavas
radiofons kādā komentārā par ame-jrikāņu
priekšlikumu konstatē, ka
Bemess savā priekšlikumā jautā­jumus,
par kuriem 1 sabiedrotie Jau
esot vienojušies, nostādot par pro­blēmām,
kas, pēc viņa dorņām, v«l
būtu atrisināmas. Maskavas komeņ-;
tātors uzsver, ka laiks( pēc Versaļas
miera līguma jau pierādījis, ka vie-nlgā
garantija prelt varbūtēju vficu'
militārisma atdzimšanu ir VSciJōš
ilgstoša okupādja. Tagad sabie^o-tie,
to vidū arī Savienotās Valstii,
Pedi^stof mēģināt atteikties m ple-nSktimiem,
kufus tā» Sajā riņā te
•uzņēmušās."
Die Neae aCeHnng .