Bavarijas Latviesu vestnesis, May 15, 1946

              Pateicība
Man ir gods un patīkamais uzde­vums
visu no Beļģijas uz Vāciju 19.
martā evakuēto un Eikalbornas rezer-vefl
slimnīcā stacionēto slimo latviešu
vārdā lugt latviešu 2. apgabala komi­tejas
priekšsēdi Dravtiiicku, inž. Sp.
Paegli, LKPP priekšnieka vietnieku
Maizīti, māc. Sili6u, Sarkanbārdi un
Vējiņu, visus musu lau1;ie§U8 Sēstas»
"betraoldas, Halles, Bbmbergas, Elms-homas,
Eternas, Hillimgsfeldas, Gram-mas
un Brīninghauzenas latviešu no­metnēs
pieņemt mūsu ļ izjusto pateicī­bu
par apciemojumiem, atvestām vel­tēm
un materiālo iatbalstu. Šie ap­ciemojumi
un sirsnība, kas nāca līdzi
atvestām veltēm, bet It seiviški līdz­jūtība
Eikelbornas kfiipos, kur kopīgi
esam guldījuši 9 no dimdziem aizsaulē
aizgājušiem latviešiem, bija mums
liels gandarījums par visu zaudēto,
pārdzīvoto un izcie«to. Tas mums
vēlreiz pierāda, ka hitviešu tauta kā
vienmēr stāv aiz ticni, kas brīvās I^at-vijas
domas bija iznbsuSi cauri neti­cībai
un nāvei. — 0. Ndmanis, Haus
E, Res.-Laz., Eickelborn ii. Lippstādt.
Dzleamas vileno
Reltera kora dalī1c»nieku iniciato­ru
grupai Vācijā līdz UTŪ izdevies sa­zināties
ar 43 kora | dziedātājām un
dziedātājiem. Nupaii no kora goda
biedra sūtņa K. Zariņa no Londo­nas
saņemtā vēstule liecina, ka arī
velsieši nav aizmirsuši kora koncer­tus
1939. gadā Angltjll. Viņi intere­sējas
par diriģenta IMtera un kora
dalībnieku likteni un ar sūtņa vidu-tfijību
ievadījuši samias par kora,
novieto^nas iespē}amīl:»ām. Sūtņa ūn
velsiešu aicinājums jau nosūtīts T.
Reiteram uz Stokholmu. Sūtnis K.
Zariņš ar dzīves biedri sveicina rei-teriešus
un visus dsdesmu draugus,
Stiprinot cerībās par mūsu. lilcteņa
labvēlīgu nokārtojuirrtu. — T, Ber-siņl,
Kirchenstr. 11/)E, Weiden, Opf.,
Bayem (13a).
Mācības gadam skdlā» sākoties un
beidzoties, pa laikam iztirzājam da­žādas
audzināšanas ļ (iiroblēmas, izsa­kām
ierosinājumus tm nopeļam slik­tās
parādības. Sājos pārspriedumos
pa lielākai daļai arvllen izlobām, ka
visu trūkumu pirme^llciņi, kas attie­cas
uz sko^u jaunatni, meklējami vai
nu pašā jaunatnē vai vecākos. Reti
Šajos pārspriedumos' runājam par
skolotāju'T- audziniltāju un vēl re­tāk
par audzināšanai} metodēm. Iz­skaidrojums
tam (Vieiifcāršs: pārrunu
autori pa lielākai daļai ir paši sko­lotāji.
Mums ir sakāmvārds: otra acī
fikabargu redz, patliS savā baļķi ne­redz.
Tas piemēirojams ne tikai dau­dziem
mūsdienu „runas vīriem" un
„mutes bajāriem", bot ari dažam „la-bam"
skolotātājam. tr zin^lms, ka
katrai lietai ir ari otra puse, un tā­dēļ,
runājot par pašreizējo skolu jau­natni,
vaina nav Jiāuoveļ tikai uz
jaunatni vai vecākiem, bet jāpaseko
arī tiem, kas jāuniitnl audzina sko­lās.
Jājautā, piemēram, vai skolo­tājs,
kam ir apmēram 20 gadu pa-matskolotāja
prakii^i un kas tagad
Ir tautskolas klanies audzinātājs,
drīkst būt pret sa.Viem audzēkņiem
rupjš un neiecietris? Vai skolotājs,
kas klasē saka: „EB JŪS iedzīšu kak­tā
un tad nodrātl^iu muguras" un
pielieto arī savu fizisko spēku
^audzināšanā", ir isiUistams audzinā­tājs?
Tāpat, vai to var atzīt par labu
audzināšanas m'etodt, ja skolotājs
skolēnu klātbūtnē savu koUēgu, otru
skolotāju, nosauc par „vecu graba­žu"?
Ja piealugušo vidū pastāv dom­starpības
uzskatos» tad skola un bēr­ni
taču nav tā vieta, kur var „atspē»
Ieties un izgāst dii<;mas".
Mēs visi, kā lieli, tā mazi, kā veci,
tā jauni, «sam vienādi trimdinieki.
Visi esam pārcietuši ari kara šaus­mas.
Taisni tanī laikā redzējām arī
mūsu bērnu krietmurnu un veselīgo
stāju. Dažā ģimenē tieši skolas ve­cuma
b^ērni bija tie, kas apbrīnoja­mi
palīdzēja mātei,, \'ecmāmiņai, mā­sām
un brāļiem neut viņu spēkiem
neatbilstošas ceļa aomas, nokļūt dro­šībā
un sameklēt ēdamo. Es domā-ju,
ka mūsu jaunatne, lai arī nav
bez trūkumiem —« wn kuŗ.^ gan tāds
ir? — ir pelnījusi^ ka to nevis noso­dām,
bet visās 'vietās un lietās
vispirms tai palīdzam, — Am. Mel-bfirzs,
DP Oamp ABS, .^berg, Opf.,
Bayern (I3a). '
Vēstule „Latviešu Vēstnesim" no Gētingenas
Kādā pavasara dienā viņi b<Bidzot
atbrauca. Gētingenas latviešu kop­mītnes
viesu grāmatā lasījām jaunos
ierakstus un priecājāmies: Olafs
Ilziņš, dz. 23. 5. 7., mūzikas mīļotājs;
Jāiiis Kalniņš, dz. 04. 3. 11., mūzikas
mīļotājs" Pirmais savu vārdu bija
rakstījis stāvrakstā, kamēr Jāņa
Kalniņa burtu vijums bija nosvēries
pa kreisi. Abus māksliniekus kon­certa
ceļojumā pavadīja Olafa māte
Ilziņa. ^
Muzikālie viesi kalnu nometnē ra­dīja
to patīkamo satraukumu, kādu
parasti sajūtam pirms lieliem go­diem.
Dāmu komitejas priekšniece
steidzas piesarkušu seju, lai viesus
pienācīgi aprūpētu. Piesarkušas arī
jaunās studentes. O, —mākslinieki
aizvien ir kā dzīvi magnēti!
Mājas otrā stāvā studenšu istabā
kā uz burvja mājienu rodas balti
klāts galds. Tā ir vienīgā rnājīgā
istaba ar balkonu. No augšas uz ie­leju
noraugoties, universitātes pilsē­ta
guļ idilliski pie mākslinieku kā­jām,
— vienos dārzos. Jau pie
jām? Pirms rītdienas koncerta? I ^ -
niekiem par to nav ne mazāko šau­bu.
Komandants K. Baltars skaļā
aizgrābtībā citē klasiķus: „Veniv vi­di,
vici!"
Un tad mākslinieki sēstas pie gal­da
un ēd, ko Dievs devis un UNRRA
atvedusi.
Mēs pamazām kļūstam sentimen*-
tāli un ļaujamies pārdomām. Tik
sen neredzēti, iekšēji neskatīti abi
šie cilvēki! Viņi ir kā atbalss no
laikiem, kad mēs visi vēl dzīvojām
dzīvo dzīvi dzimtenē. Tā ir atbalss,
kas skan kā dunīgs zvans. Jāņa Kal­niņa
piere kļuvusi augstāka, skats
nopietnāks un sevī vērsts. Vaibstos
radies skarbums un dziļa skepse. C i ­tādi
viņš ir tas pats sirsnīgais un sa­vās
izjūtās diferencētais māksli­nieks;
varbūt klusāks kļuvis un ar
lielāku distanci pret cilvēkiem, var­būt
mazliet noguris — pēc 2600 km
gara brauciena. Gētingenā tas ir 13.
koncerts 16 dienu laikā. Arī viņš
taču atstājis aiz sevis visu: dzimte­ni!
Pametuma pēdas lasāmas sejā.
Gribas ticēt: nomanāmā skepse ir
vairogs pret ārpasaules parādībām,
lai paturētu veselu visas īstās dzīves
pirmavotu — paša radošo dvēseli.
Kā lai cilvēks citādi iztur tagadnes'
spraigo cīņu? Kā lai citādi panestu
dvēseles ceļojumus un nemitīgās
pārvērtības, kas tik neatvairāmi tu­vina
vientulībai? Liktenis nejautā,
vai mēs viņa gribu pieņemam. Mēs
ciešam un mūsu uzdevums Ir nesa-lūzt!
Mēs ciešam. Bet kur gan ci­tādi
lai rastos jaunās dzīves atziņas
un spraigi darbi» ja ne sāpīgos pār­metumos
un nemitīgās iekšējās me­tamorfozēs?
Pametumi un pārvērtī­bas
ļauj saklausīt pagātnes nestundu
fjkanīgās balsis. Vai dvēseles ilgo­tais
miers nāks , ar dzīves pēdējo
piepildījumu? Kāds tas būs?
Vai visziņa gudrais smaidiii un
vientuļnieka skepse radusies Fēmar-nas^
salā pie dāņu zemes? Tur, kur
nav neviena koka, un visu laiku
gaudo vēji. Vēji... Vēji... un atkal
v ē j i . . . ūdeņos gulgo un šūpojas
tūkstošiem meža gulbju — februārī
un martā! Ai, kas tur kaiju! Pasa­kaini!
Jānis Kalniņš nodrebinās: „Sai sa­lā
jau martā viss zied. Tulpju koku
zari pārklājas lieliem ziediem. Tie
atveras kā kallas. Kallas uz koka
— sārti baltas. Bet tai pat laikā mu­gurā
jāvelk ziemas mētelis, — tāds
vējš!"
Fēmarnā bija daudz ļaužu, kas ne­kad
vēl nav nokāpuši no salas uz
cietzemi. Un tomēr Fēmarnā tik
maz cilvēku... Vēja salā iecerētas
jaunā vijdļkoncerta divi daļas. Nē,
pareizāk sakot, to sauc par koncertu
vijolei Fa-Ges minorā ar daļām A l -
legro moderato, Adagio espressivo,
Allegro energico. Allegro energico?
— Dievs vien to zina, ko tas kompo­nistam
maksājis! Cik sevis pārspēša­nas!
Iepriekšējā daļa taču saucas
Adagio espressivo.
Nē, -^darbam neesot nekāda pror
grammātiska satura.
Saj ā sarunas brīdī mazliet drasti­ski
savu spriedumu pasaka Olafs
Ilziņš:„Darbs ir prīmā! Pirmās šķi­ras
kaujas numurs!"
Nu, viņam jau tas būtu jāzina, jo
pats vien spēlēs! Ne par velti kom­ponists
bieži vien konsultējies pie
vijolnieka.
Pēc tam, kad Kalniņš Fēmarnas
salu atstājis, pārceļoties pāri tūk-stots
un divi simts metru platam
ūdens klajumam/ kas šo krastu šķir
no viņējā, radušies citi jaundarbi. L l -
bekas līcī ir tāda vieta „Sicksdorf
bei Haffkrug". Te komponists no
Fēmarnas nonācis pagājušā gada 16..
maijā. Ja ticēt zinātājiem, tad šī
Siksdorfa ir bijusi kā apnicīga mī­ļākā,
ar kuru ne īsti dzīvot, ne no
tās aiziet. Grūtsirdības atmosfairā
radušās 12 dziesmas vienai balsij ar
Zālīte^ Annas Brigaderes un Friča
Bārdai tekstiem. Četrām dziesmām
pagadījies gaišāks raksturs. Cietzemē
komponists arī pabeidzis improvizā­ciju
stīgu kvartetam par divi latviešu
tautas dziesmām — Padziedāsim nu,
bāliņi! un Zvejnieks mani aicināja.
Kāda veiksme, ja padomā, ka ra­došam
garam šodien trūkst ierosmei
nepieciešamo būtisko priekšnoteiku­mu!
Nav ne dzimtenes trauksmainā
pavasara, ne arī paša zemes zem kā^
jām. Bez šaubām arī komponistam
tagadnes šķietamā bezjēdzība sagādā
milzu grūtības. Nākotne šodien vēl
šķiet visai nedroša, lai arī aizvien
skaidrāk apzināmies tā laika tuvu­mu,
kad atgriezīsimies jaunai dzīvei
pie savu mīļo kapiem.
Reiz bija laiki, kad Jānis Kalniņš
savas brīvās vasaras pavadīja Mo­carta
pilsētā Zalcburgā. Zalcburgas
dzidrā gaisā radusies mūzikas drāma
Hamlets un opera Ugunī. Tās tik
bija vasaras! Komponists atmet ar
rok»: „Tādas vairs nepieredzēt!"
Tai pat 1945. gadā Bad-Zegebergā
vijolnieks Rušēvics dzimšanas dienā
saņēmis Kalniņa velti savai vijolei
— Deju^ to pašu, ko esam dzirdējuši
zem Ilziņa spraigā vijoles lociņa.
Otrs mazākas formas darbs vijolei
— Klusā stundā — atklātībā pagai­dām
nav nekur spēlēts. Vai pēc ne­rakstītas
tradīcijas ari še pirmtiesī­bas
pieder Ilziņam?
Kur palikuši Jāņa Kalniņa agrā­kie
darbi?
. „Hamleta partitūras klavieŗizvil-kumu
paņēmu līdz. Tāpat operas
Ugunī klavleŗizvilkuma ir paglābies
pie zviedriem Stokholmā. Balets
Lakstīgala un roze sadega Rīgas
Mehigalvju namā." — Siem vien­reizīgiem
darbiem, acīm redzot, tādi
pat likteņi ka mums pašiem.
Vai no paglābtiem darbiem kādu
uzvedīs?
-,Domāju par savu C-moll simfo­niju.
Parādīju to Hamburgas filhar-moniskā
orķestra diriģentam Jochu-mam,
kas to apsolījās uzvest. Darba
atsevišķās vietas saucas: Larghetto
sostenuto, Allegro moderato, Andan-te
espressivo, Allegro con gratia uh
Allegro. Arī Lībekas filharmonijas
orķestra diriģents Bertolds Lēmanis
bija atsaucīgs. Simfoniju iestudēšot
pie pirmās izdevības. Nelaime tur
atkal atgūsim savu zemi. Bet mūsu
stunda vēl nav situsi. Dieva dzirna­vas
labi ma^ bet — lēni.
Saka gan, ta ticība spējot kalnus
pārstatīt un jūras izžāvēt, bet ar ti­cību
vien, redzanis, nepietiek, lai no
mūsu zemes padzītu okupantus. Savai
zemei mēs esam ziedojuši arī asinis
un dzīvības un tomēr okupācija Lat­vijā
vēl nav beigusies. Tātad arī te
mums jāpaļaujas uzļ lielo rietumu de­mokrātiju
aizstāvību un uz pasaules
taisnības apzinu. l\tkal un atkal jā­klaudzina
pie pasaules sirdsapziņas, lai
tā neļauj pastāvēt varmācībai.
Kā to panākt? Varbūt ar gausanos,
ar nevarību? Ar ko mēs būsim savai
taisnībai vairāk pakalpojuši — vai ar
i to, ka drosmīgi iesim pretim dzīvei
'arī aizjūfā un neatlaidīgā darbā pie­rādīsim,
ka -latvietis ir tā vērts, ka
Vinu pret netaisnību aizstāv, vai ari
ar to, ka vairīsimies no šīs cīnās un
paliksim žēlastības maizē tik ilgi, cik
vien tas iespējams?
Mana atbilde ir: mums palīdzēs vie­nīgi
darbs! Ar darbu mēs uzcēlām
savu zemi. Darbs arī tagad ir mūsu
vienīgais ierocis, lai pasaule nostā^
tos mūsu pusē. Darbs būs tas, kas
mums garantēs fiziski un morāliski ve­selu
jaunatni, un tāda tā mums dzim­tenei
jāsaglabā. Tāpēc sadosimies ro­kās
un iesim uz darbu. Ja to mums
var dot aizjūfa neatteiksimies arī
no tās. Meklēsim tikailcetus un iespē­jas,
lai par daudz neizklīstam un viens
otram nepazūdam. Vienosimies visi
ap kādu mūsu pašu organizāciju, kam
pieder mūsu nedalīta uzticība, un gā­dāsim,
lai neviens nepaliktu aizmirsts,
kam palīdzība nepieciešama. Kad Die­va
dzirnavas būs beigušas savu lēno,
bet taisnīgo malumu, kad mūsu stun­da
atkal sitīs, tad ne jūra, ne jūru jū-ias
mūs neaizturēs rast ceļu atpakat
uz dzimteni. Jo tālāks un grūtāks būs
ceļš, jo stiprākas būs ilgas mājup.
Anna Saulgrieze
Par izceļošanu
Esmu viena no tām daudzajām lat­viešu
sievietēm, kas loti labi zina, ko
nozīmē strādāt ar sākumiem, grābekli
vai lāpstu, bet nekad vēl savā mūžā
neesmu mēģinājusi ar spalvas palīdzī­bu
aizstāvēt savas domas avīzē.
Miilie draugi, kurp mēs ejam? Vai
tad tiešām šie mēneši, kopš baudām
draudzīgo rietumu demokrātiju aiz­sardzību
un ēdam vinu žēlastības
maizi, mūs psīchiski padarījuši jau
tik nevarīgus, ka uzskatām par savām
dabīgām tiesībām sēdēt saliktām ro­kām,
gausties par grūtībām un gaidīt,
lai citi par mums gādā? — Sak', paē­duši
esam, jumts virs galvas arī-, nu
tik atspersimies kājām un rokām un
neļausim mūs no šā stāvokļa izkusti­nāt,
pirms mums kāds noifttvef a^elu
uz dzimteni*
Tā ir nevarības privilēģijai Bet,
paldies Dievam, lielākā dala latviešu
vēl ir dzīves un cīna* spējīgi. Un
šīs tiesības mēs arī sev prasām. Siem
cīnās spējīgiem nav vis pienākums
tūtot bezdarbībā tāpēc, ka mūsu vidū
ir arī nevarīgi cilvēki^ bet vinu pienā­kums
ir gādāt un pūlēties, kā labāk
saslēgties un bruņoties, lai: nestundā
šie nevarīgie nepaliktu pamesti likte­ņa
zinā.
Vairāk rakstos apskatītas da­žādas
iespējamības, ko viena vai otra
valsts varētu piedāvāt mums, emigrā­cijas
latviešiem, mūsu pašreizējā stā­vokļa
atvieglošanai. Dažam mūsu pat-labanējā
situācija — nogaidīšanā līdz
kāds atkal atvērs durvis uz dzimteni
—- šķiet vispiemērotākā. Viņš noraid^
jebkuru citu iespējamību. Un, Dieva
dēl, ndpieminēt tikai aizjurul Kaut
atkal tā, ka pašreiz sezonas jaun-darbu
programma jau bijusi iesnieg­ta
militārai valdībai... ar tādiem
^jauniem autoriem" kā Čaikovskis."
Tāda ir dzīve. Kas par to?! Jānim
Kalniņam privātīpašumā ir laba angļu
„Peterson" pīpe, no vislabākā rožu
koka darināta. Pīpe palaikam ie­grimst
tabakas maciņā un kūp. Zili
pelēkie dūmi smaržo kā vīraks. Pīpe
mierina.
Enerģijas pilnais Olafs Ilziņš mūs
izrauj no pārdomām:
„Lūdzu, vaii nevarētu dabūt ūdeni,
— vismaz vienu litru?"
Kundze Ilizņa izbiedēta paskatās
Olafā: „Neēd tik daudz, Olaf! Fraka
nederēs!"
Kāpēc lai Olafs neēstu? Ja garšo?
Dzeltenās kaites viņam sen vairs
nav. „Esmu pilnīgi vesels. Tā tik
bija slimība! Māni nekas neintere­sēja!"
Mūsu jauneklīgais meistarvijol-nieks
ārēji sāk mazliet līdzināties
Vašam Pšihodam, slavenam čecham.
Ilziņam vēl tikai 23 gadi. Bet kā­da
spoža karjera jau aiz muguras!
Ar 16 gadiem Olafs bija Latvijas
Valsts konservatorijas laureāts. Mēs
sekojām viņa attīstībai un no sirds
priecājāmies p-ar katru nākošo panā­kumu,
par katru uzstāšanos neskai­tāmos
solistu koncertos. Mēs arī sū­dzējāmies.
Pārmetām sirds trūkumu.
Bet nē: Olafs Ilziņš Ir līdzīgs jau­nam
pasaulēs iekarotājam, kas sev
suverēni pakļāvis ārējo- pasauli,
daudz domājot par iekšējā daiļuma
veidošanu, lajjot grāmatas un klau­soties
citus vijolniekus, salīdzinot
un dzirdēto analizējot. Vai kāds no
viņa tagadējiem klausītājiem atceras
mākslinieku, kāds tas bijis pirms 2
gadiem? Ja kāds šo mūsu slaveno
tautieti salīdzina ar pasaules klases
vijolniekiem Marti, Hūbermani, Hei-fecu
vai Menuhinu, tad tādi salīdzi­nājumi
Ilziņam dara godu. Ja tech-niskā
veiksme arif vēl nebūtu atra­dusi
sintēzi ar jūtu kvēli un formas
izteiksnii, tad jau šodien mēs Ilziņu
apbrīnojam kā lielu mākslinieku,
kura pilnbriedums tomēr gaidāms
Vēl nākotnē. Jo labi zinām: aiz mil^
zīgā spara un spēles kaisles vēl ti- . . , , ^ ^
kai raisīsies lielais ziemeļnieku dvē- ^ati, kas redzams no viesu gramaļas
selīgums, lai mākslinieku galīgi ie- ierakstiem. Turpretim kads knevu
rindotu pašu lielāko vidū. Māksli- žumāUsts grāmatā ierakstījis (šādu
niekam nemitīgi jāaug, kamēr jūtu izteicienu: „Ņedzlrdēju, bet ja būtu
strāvojums kā zelta lava atraisīs v i - dzMējis, domāju, ka nepatiktu."
joles smeldzi, kur būs manāma visas Sis izteiciens iekļūtu vēsturē, ja
pasaules vēju plašā elpa. Svešniecī- būtu pareizi sastādīts. Pareizi sastā-bas
gados mēs izaugam lieli, ja tādi dītam šim izteicienam vajadzētu ska-tiešām
esam, un apzināmies savu lik- Aēt tā: ^Nedrīkstēju dzirdēt, bet ja
teni: palikt par latviešiem! būtu drīkstējis, zinu, ka -nedrīkstēja
Tā ir viijai laimīga zīme, ja Ilziņa patikt." ļ ŗ
koncertos Mavieŗu pavadījumus šļpē- yārdu„domaju"^ žurnālistam savā :
lē Jānis Kalniņš, Latvijas Nacionā- ierakstā nevajadzēja lietot, Jo brī-
1ās operas kādreizējais diriģents. Sl vas preses žumālista^i nekas nav
mākslinieciskā kopdarbība ir labā- jādomā, bet jāzina,, kaļ tā ir cenzūras
kais, ko ^djolnieks sev varējis iz- darīšana. ļ
vēlēties. No tā mēs varam secināt, ka viesu ^
Mazā ,,mūzikas mīļotāju" vienība grāmata nav' bijusi palkļauta cenzu-^
ir nogurusi. Vakariņas paēstas. No- rai un tādēļ diezkāda patiesība tur ^
slēgumā māksliniekus gaida karsta nevarēja izpausties. Mēs nekādā ga-^
pelde. Vai še nevarētu gadīties pār- dījumā nemēģināsim apgalvot, ka,
steigumi? Vai no aukstā ūdens krā- sakarā ar jauko^ ieraksitu viesu grā-na
tik netek verdoši karsts ūdens? matā, žurnālistam pie priekšniecības
— jautā ^inesi. rastos kādas nepatikšanas. Katrā z i -
„Nē, draugi! Gētingenas latviešu ņā šīs nepatikšanas neizceltos, ja
kalnu nometnes vannas istabā ūdeni žurnālists ieraksta ivietā grāmatā b(i-smeļ
no veļās katla. Krānu nemaz tu vienkārši ieviķis trīs krustus vai
nav!" vēl labāk — vienu z^raigznīti. Sāds
Ko teikt noslēgumam? ieraksts būtu nacionāls pēc formas^
Gan jau viņi abi izdzīvosies pa un sociālistisks pēc satura un tam
dažnedažiidām viesnīcām, līdz apni- sekotu ordenis un tituls — nopel-kumam
mazgājoties karstos un auk- niem bagātais,
stos ūdeņos. Bet kur gan vēl ir tik Ja mēs uz mirkli ^pieņemtu, ka ko-laba
izpēršanās kā pašu māju pir- ris „Dziesmu Vairogs" būtu ieradies
tiņā uz lāvas? — Nekur citur jau Nīmbergā no padomju Latvijas, tad
balti nekļūsim. krievu žurnālists nekādā gadījumiSi
Jānis Sauleskalns ļ nedrīkstētii to nedzirdēt, un nekādā,
gadījumā šis koris nedrīkstētu viņam
nepatikt. Ieraksts viesu grāmatā tad
Ieraksts viesu grSmatā
Pēc „Ausekļa" informācijas, Fīr-tas
latviešu koris l„Dziesmu Vairogs"
19. martā uzaicināts dziedāt žurnā­listiem
Nīmbergā. Ārzemju žurnā­listi
ar dzirdēto' bijuši ļoti apmieri^
^ nepauKi. leraKsis viesu grāmata taa
gan taism iīs aizjūras zemes ir tās, g^anētu apmēram tā: „Dziļā saviļņo-kas
nepameta mūs mūsu liktenim un jumā noklausījos kora skaistajās
kufu maizi Vēl šodien ēdam. V Kal- dziesmās. Sāds kulturāls izpildījums
ninš pat apgalvo, ka mūsu pien^^^ ^^tiķt tikai pateicoties V
būtu noraidīt pat tādu priekšlikumu, Lpstāklim, il partija'un valdība un
ja piedāvātu vīisiem kopīgu apmesa- pats biedrs..." utt., utt.
nās vietu aizjūfā. , . , , . ,
ļ^jpg^^, Par šadu ierakstu, protams, orde-
, , * ni un titulu viņš nedabūtu, jo pretē-
Vai tad tagad mēs nemītam svešā jā gadījuniā visi krievu žurnālisti
zeme.'' Vai neesam izkaisīti gandrīz staigātu ordeņiem apkārušies un ar
pa visu hiropu? Kādas priekšrocības tik gariem tituUem kā ķeizariskā na-mums
8e kbak saglabāt savu nacio- ma locekļi. Nepatikšanas, protams,
nālo vienību? Ja jau daži mēne§i nī- izslēgtas.
kulīgas dzīves paspējuši mums uz- ja kāds tagad mēģinātu aizrādīt,
spiest ti^ neatvairāmu nevarības zī- ka viss tks ir tikai mūsu fantāzija, "^-M'-S "'^ dzīvosim tad mēs viņam atbildētu tā:. Ja ve-cos
laikos katram baronam drīkstēja
Nevis noraidīsim, bet meklēsim ce- būt sava fantāzija, tad kādēļ gan
1us! Mēs visi raugāmies uz Amerikas tagad tāda' nedrīkstētu būt katrai
pusi un ticam, ka taisnība reiz uzva- ļ pārvietotai peUsonai?
rēs. Mfts »8am pārliecināti, ka reiz Drūmais-