Bavarijas Latviesu vestnesis, September 20, 1950

              20. septembrī
\iJJiMs
AKCIJAI
SADARBiBivi
UovokU apgaisaj..
ķ ar a n g u vaioJl
Sāda rīcība
[Jārunā par mūsu
I BietumVācijas va.
» un politiskiem
riiies par Oderas-kti
uz austrumiem
^ Austrumprūsijag
J mfigu lietu, Jo
pjtft ar Lietuvu
Ufipieņem» ka nā-
Wi|a pret Oderas.
•ņnāsies, tāpat pie-
Jtisko darbinieku
3tQdēm un rīcību
[Nekavēļsimies de-tjā
cīņā pret bol-
M llnljul DzUāia
itplrmās līnijas^,
i^fltu neprāts p i e '
^altijas valstis, l e .
Austrumprūsljas
esoilem apgaba-ar
Informācijai
»tttlkiem viņu cl*
S pateicīgs un ak*
al btttu 8. g. ok-ir^
dzStls mm*
tluma apikati ar
starpniecību pa-
Ittktn nolasīti ra*
aiflfii ļletat aig*
ftll» bet neigno-inmns
vistuvāk
iolledzami mūsu
IAJebim)ral cijeai.
I, kas mfls Sķiŗ,
t«not Lai cInItoK
Isko bolilfevlsmu,
lokraiiskis Vāci.
i atl^ Jka Vācijai
pleinirs^ neizsie.
W, kad nosprau-
«fopāi VācUa
j^voWI. Sādā ^ piekrist nozīmi.
fj^roMimdiB labvē-darlts
gaužām
patklkuml gūti,
tautiešu rosībai.
laltleBu centrā-
Hit.atb)l8to8u In­t
i talddā, ko v a -
teiii vācu pollti-
MlHi nn radiofonu
{%altietts<>i>ontisk8
1it rofttt fkjā dar-
. \viņa dzīves vie-sfirādSJoHiem
vā«
rtsķiem darbinie­c
i Una, LIbekā
ļHenāi Ieradās
ļEās aizbraucēju
jetoto starpā 24o
^leSl. Hellbronaa
atvleSus Jūnija
plsrfles un viņi
ai trīs mSneŽus.
|Stl ap 4.000 DP,
I 400 lat\;(ie§u
lingenu, bet
rotlrfi dienā pēc
dzird, palicēji
kantines, pie
aplaupīts igau-
Ibronfi Joprojām
dstito nomet-irmju
telpās,
[latviešu grupai
^mitēja aizbrau-
Icēju nometnē
laikā pārvietoti
Vfibu Gmlndē.
^ei palikusi pB-itarp
Breite un
atbrīvošanas
Ifi 25-81.
iekaisa: „Na,
Idā tonī! Jūs
it redzēt gan-vispār
ne-irSk
augstas
lies ejā starp
lam atļautu
to taču jūs
i, piecēlās no
man priekšā,
iās." „Jā«**
vietu?"
f - „Val jūs
ļtam vēl kāds
ļ devās uz l i d -
Ino sava sola
— apmēram
ierinfija. „Ta-jūs
redzējāt,
atgriezās —
leti. Bet bez
[audzināto to-icitu
— man
liecību —
tika uzklau*
leŗi apveltīja
ieroču pirk-bija
drusku
lopirku vienu
|s to paņēmu
Iet aizdomām,
ts noziegums,
stobriņš." —
īdētajam uz
mmm'
freSdlen, 1950. g. 20. septembrī
. L A T V I J A
\
Dziesmu tilts vieno ar
Sūtnis K. Zariņš pie Bredfordas latviešiem
SPECIALRAKSTS LATVIJAI NO A N G U J A S
Bredforda Izveidojusies par^Uelāko Vērojot Bredfordas sabiedrisko
^ afetivāko latviešu centru Anglijā, dzīvi, liekas, ka tajrparSdas S^ta-un
apkārtne dzīvo ap 1000 rīgs trimdas posms, kiu^ jaKSu-lalvieSu,
no kuriem puse darbojas dze sabiedriskā da/ba vadibā n o m l
Daugavas Vanagu un Latviešu bie- na veco. Protams AneUiž iaVmn
^rbas Lielbritānijā nodaļās. Pie šim.laužu ir ari nesS^^dziffl v a i r f tā
Kanādas meitene un viņas draugs
VĒSTULE LATVUAI NO VINIPEGAS
Kanādas meitenes vislabāk var ne­novadu
krāšņajos tērpos un rotās, vērot tramvajā vai autobusā, kad ^s
Simtiem tautiešu bija nākuši, lai bū- agrā rita sUmdā steidzas uz darbu,
tu klāt šajā vakarā, kura ievadā sūt- viņām sviestmaižu sainītis, ro­nis
K, Zariņš norādīja uz latvju kassomiņa air lūpu krāsu un citiem
dziesmas Uelo nozīmi mūsu tautas skaistumkopšanas līdzekļiem. Viņas
dzivē. ,J)ziessmu gars mums jāuztur neizgulējušās, mazliet ignas un žā-dzivs,"
teica sūtnis. „Ta8 i r tilts uz rājoties parāda kaimiņiem savas
dzimteni, kur mums atkal jāatgrie- protēzes zobu pērles. Sejiņas rupigi
žas. Mūsu tauta pārdzīvo lielu tra- kosmetizētas un, Uekas, pārklātas ar
ģēdiju: tēvzemē palicis tikai apm. ^^du kā plastiku^ kas ^ m piešķir
mUjons latviešu. Bet mēs tiekam un dzīvas leUes izskatu. Uz
tiksim atzīti kā tauta, un neviens arī ^veņu krāsas lupām rotājas smaids
neuzskata mūs un mūsu valsti par vai nicīgs smms, bet acis vienaldzīgi
nejaušību. Mums jākaļ vienības ? autobusa mainīgo kņadu. Ue-gars.
Mēs nezinām, kad atgriezīsi- laka dala meiteņu varonīgi cīnās ar
mies, bet ja mums netrūks kopības saaudu un daža, varbūt sliktu atmi-apziņas,
nevien atgriešanās bet arP '
Holande iznem DP m s imdis
/ /
dzīve atgūtajā tēvzemē būs vieglā­ka."
Kori koncertam bij rūpīgi gatavo­jušies,
un klausītāji» suminājumos iz­skanēja
pateicība par neaizmirstama­jām
stundām pie latviešu dziesmu
veldzējošā avota, kas lika aizmirst
VĒSTULE LATVIJAI NO
ARNHEIMAS
š;;irpTL.47^de;!bru^^^^^^^^^
ciba bija pelnita, zinot, ka dziedā- ft^S^Jfem fri 7 UtvTši A i ^ S
«ii vairāk kā 2 gadus katru svēt- SeTjS ^aucēVs s^^^^^^^^^
dienu no tuvienes un tālienes brau-ca
uz mēģinājumiem. Koncertā īpaši ^ ! ! j " * ^ f ^ u"
godināja diriģentu D. Vītolu, kas sa- P ^ ^ - l^atijas galda sirmos cie-npmn
ofitna K 7a.-ino „ n T i r o ^ f n r ^ o . miņus apsvcica baznicas pārvaldes
S i S U S u V u " ^uLtS^^^^ trri- 'T^^""' ^ ' " f f
Atzinīgus Vārdus koriem un dlrl- ^^^''t^SV'lS!" Mēs
ģentam veltīja arī komponists A Jē- ' ' juiisies Ka savējas. „Mes
ļfK?.^'\r.^?^.f..?'?I^kJ^l \f,f U.52"??".5?!?..*J^* Bredlordas kora dlriģ. Jubilārs D. Vītols un dirlļf. R. Frelmanls. - Ilrnnnariok uran „mE^j,r soamumlīot e" biKjar^ umznņ^^emn/ctafc ļ??^P5'^f!^?J?l" J^^u ^^^^
A. B a 10 i a uzņēmums' ^^ncerta programma Komponists
^ i noradīja, ka bredfordieši, un bolto-organizācljām
darbojas koris, divi veco, un jaunības spars, neatlaidība nleSl savu dziesmu prieku plerādī-teātpa
trupas, un še iegriezušies gan- un izturība bieži atsvērusi pieredzes jušl jau Londonas dziesmu dienās, un
diiz visi latviešu ievērojamākie' trūkumus. Tā ari bredfordiešu pa- izteica cerību, ka arī nākošajā gadā
mākslinieki savās Anglijas turnejās, nākumi liecina, ka „jaunā maiņa" at-' visi tiksies plašos, skaistos dziesmu
Šovasar mākslinieku viesošanās bi­jusi
tik bieža, ka bredfordieši smai­dot
'runāja par „Rīgas gaisu". īsā
laikā še viesojās baletmeistars E.
Leščevskis ar dejotāju V. Vesteni,
tad dziedone P. Brīvkalne, pēc kam
bredfordi^us iepriecināja L. Sepe ar
pianistu J . Cīruli, kas koncertturne­jai
bija atlidojis, no Zviedrijas. Sa­vā
laikā Anglijā bija populāra arī
Bredfordas latviešu dejotāju trupa,
kas pašreiz paputējusi, bet cer drīz
atkal atgūties. Tas raksturo Bred­fordas
latviešu kulturālās un sa­biedriskās
dzīves rosību.
Liela nozīme arī Bredfordas lat­viešu
skolai, kas sevišķi izpaudīsies
pēc 1951. g. 1. janv., kad latvieši
darba izvēles ziņā būs pielīdzināti
angļu strādniekiem. Lai tā nepalik­tu
tikai „putna brīvība", nepiecieša­ma
angļu valodas uc. zināšanas, jo
angļu darba tirgus prasības ir aug­stas,
sevišķi ārzemniekiem. To i z ­pratuši
daudz jauniešu, kas skolā
mācās angļu valodu un technisko zī­mēšanu.
Rosīgais skolas vadītājs B.
Imms plāno arī par motorinženieŗu,
pulksteņu labotāju un ķīmiķu kur­siem,
šūšanas klasi sievietēm un bei­dzot
— ģimnāziju, kaut vai pēdējām
klasēm, lai jaunieši varētu nobeigt
aiasākto izglītību. Protams, var ru­nāt
tikai par mācībām vakaros, Jo
Visi audzēkņi un kursanti dienā no­darbināti
maizes darbā.
Skolai zināmus līdzekļus dod vie­tējā
pašvaldība, taču ari pašiem au­dzēkņiem
drusku jāpiemaksā. Ar
pateicību jāmin Bredfordas pilsētas
vecākā un citu pašvaldības darbinie­ku
liberāla un augstsirdīga nostāja.
Vispār latviešu grupas attiecības ar
angļu vadītājām personām ir visla­bākās,
kas i r atbalsojums latviešu
stājai kā darbā, tā privātajā dzīvē.
Se raksturīgs sīkums: Bredfordas
policija vairs nesūta latviešu sarīko­jumos
savu pārstāvi, kā tas bija
pirms 2 gadiem.
Varbūt vēl nav par
radusi pareizo ceļu.
„Stiprais latviešu cietoksnis", tā
sūtnis K. Zariņš nosauca Bredfordu,
līdz ar kundzi un L B L priekšnieku
A. Jērumu Ierodoties L B L Bredfor­das
nod. kora „Ligo" un L B L Bolto-nas
nod. kora apvienotā koncertā,
kurā godināja arī diriģentu D. Vīto­lu
viņa 25 darba gadu atcerē.
Pilsētas centrā, Mechānikas insti­tūta
skaistajā zālē uz estrādes atkal
pavērās tik pazīstamā un reizē m^ā
aina — dziedātājas dažādu Latvijas
ka esat at varu padzīti no sava sen­tēvu
mantojuma.' Ari mūsu zeme
bija okui)ēta, un paši niēs evakuēti;
taču mūsu liktenis grozījās fitrSk, un
tagad esam priecīgi, ka varam palī­dzēt
jums."
No Amhelmab atbraucēji dosies
TJR- 1 ^ 1 ^ X t ^ ^ tālāk uz Amsterdamu, kur tos no- ^^Jrt± I vietos baznīcas mājās un pilnīgā ap-svētkos.
pavadīja kopā ar bredfordiešiem
gan pārrunās, gan kopējās dziesmās.
Dziedāja ari sūtņa kundze, kas, bū­dama
francūziete, ļoti labi iemācī-rūpē.
Kā loīriozs jāatzīmē, ka uz ro­bežas
pārbaudot atbraucēju bagāžu,
dažam parādījās ne vien trūcīgas
jusles latviešu valodu. Ir vēla va- ^^^^^^ l«^t^„^li^«„T« Sl!!f
kara stunda, kad sūtiiis atvadas, iz- S'f^*'^^^' ^^.^L^T?^«i^!fi?*!?!SiTi'
teikdams prieku par jauko sarīkoju­mu
un cildinādams bredfordiešu sa­ticību,
stāju un uzņēmību.
Anglijā, septembri.
JfUiJs Vaivars
sija bija norādījusi par tādfim lie­tām
nerūpēties. Un tomēr, — viens
otrs bija palicis skeptiskās domās
par bagāto Holandi.
A r n h e l m ā , septembri.
J . Vaskfins
ATVIJAS ZEME
Pirmā latviešu vasaras skola ASV
VĒSTULE LATVIJAI NO MISISIPI
ņu mākta, pat aizmirst smaidīt sa­vas
iemīļotās kinodīvas smaidu. Bet
nāk plestātiie pēc piestātnes, un mei­tenēm
Jāizkāpj, lai ietu savā dieniš­ķajā
darbā kaut kur fabrikā, resto­rānā
vai šūšanas darbnīcā.
Stundu vēlāk brauc kantoru un
veikalu darbinieces. Tā i r cita klase,
un viņu sejas ir vēl labāks kosmē­tisko
salonu vai pašu roku meistar­darbs.
Arī viņu tērpi šķiet labāki
griezuma un kvalitātes ziņā, taču te
dāmu, tāpat kā viru, pēc cepures ne­vērtē.
Labu kažoku te valkā tiklab
kalpone, kā viņas saimniece.
Pēcpusdienā jau aina mainās. Die­nu
nostrādājusies, meitene tomēr ir
priecīga un smaidīga. Sviestmaižu
vietā viņai rokās paprāvs iepirkumu
sainis, un viņa steidzas mājup, lai
gatavotu maltīti sev un savam drau­gam,
kas bieži vien jau gaida ielas
stūri pie autobusa piestātnes. „Halo,
Džim!" — „Halo, Elln!" — un abi
draugi, rokās sadevušies (neesmu re­dzējis,
ka kāds dāmu te vestu aiz
elkoņa), ~ aiziet.
Ar to nu varētu beigt, bet šoreiz
gribu vēl pastāstit, kas notiek tālāk.
Nelaimei iepaticies, ka, meklēdams
istabu klusā ģimenē, esmu ienācis
mājā, kur dzīvo desmit meitenes ar
desmit radio aparātiem.
Ar! manas mājas meitenēm i r kat­rai
savs draugs, jeb, kā viņas saka,
„boyfriend". Zēns i r lemUējies, uz­ticīgs
un apciemo savu meiteni i k ­dienas.
Meitene nav vēl paguvusi
nomazgāt rokas, kad draugs jau
svilpodams steidz augšā pa kāpnēm.
Sanāk draugi ari citām meitenēm,
un drīz vien visā mājā sāk smaržot
Jēra, sivēna vai liellopa konservi un
kafija. Tūliņ ieslēdz ari radio, un tā
kā Vinipegfi dzirdamas 4—5 raidsta­cijas,
tad katrā kambari skan savs
griivējs vai indiāņu melodija, ko tur
kāds ģitāras pavadījumā dzied indi-finiski
nelabā balsi Protams, šo mū­ziku
neklausās ne meitene, nedz v i ­ņas
draugs — tiem abiem savas va­lodas
un ēdiena reize. (Es šajās stun­dās
vienmēr domāju par pašnāvību.)
Pēc maltītes „boys" atiaižas uz dī­vāna
ar cigareti zobos, bet meitene
^alodama mazgā traukus. Pēc tam
cļzeŗ kafiju un skūpstās, — skūp­stās
ari tad, Ja iznāku no savas
istabas un negribot kļūstu šis inti­mitātes
aculiecinieks. Un, jāatzīstas,
tas man gadījies vairākkārt, Jo abu
milēt&Ju durvlā ir vienmēr lldz ga­lam
vaļā. Kad, kaunības' šāusts,
wmu iekāsējies un kautrīgi raudzī­jies
sāņus, māni padzirdliSi;' abi
draugi tā kā apraujas un, kā Jau
vēlu
• r
Īsumā jau zb;L0jām, ka Misisipi šta- ļ dažu dienu skola latviskā sabiedrībā materiāls. Ari ar piemērotiem stfi- Pi^^aJJglem ļaudīm Plederās, allaž
ta YMCA's nometņošanas vietā Dju- dod bērniem ļoti daudz, kādēļ šādām stījumiem bērnos var radīt interesi, apjautajās par manu labklājību. Pa-rantā
no 7.—14. augustam notika Se- skolām būtu jānotiek regulāri. Vē- Dziedāšana bērniem patīk un tai jā-natobljas
latviešu ev.-lut. draudzes lamākas vairākas nedēļu ilgas, nekā velta pietiekami daudz laika. Ticl-organizētā
vasaras nometne — skola ļ viena ilgāka laika sanāksme. Starp- bas mācībā zināšanas vājas, sevišķi
latviešu bērniem. Nometņošanas vie-' laikos audzinātājiem, vecākiem un jaunāko grupā. Trimdas bērniem
ta ar ērtām dzīvojamām telpām, visiem kas to spēj, jāuzņemas krust- trūkst vecāsmātes un vectēva, kas
spēļu laukumiem, peldbaseinu un tēvu un krustmāšu pienākumi oar stāstīja bībeķs stāstus,
ezeru ar laivām deva bērniem labu tuvumā esošiem bērniem, cenšoties * Senatobljas latviešu ev.-lut. drau-rasti
atvērtas ir arī citu meiteņu dur­vis.
Sākumā biju dziļi sašutis, ka
man, vecam zēnam, gribot negribot
atpūtu pēc intensīvām priekšpusdie­nas
mācībām. Četrām vecuma gru­pām
katru dienu bija 5 mācības
ģeogrāfija un dziedāšana.
Pēcpusdienās notika rotaļas, spor­ta
spēles un sacensības. Katrai no­metnes
dienai bija sava sauksme,
kuru dienas gaitās centās ievērot. In­teresanta
bija „pašvaldības diena",
kad pieaugušo amatus nometnes va­dībā
veica bērni — sākumā gan ne­droši,
bet dienu beidzot jau ar lielu
veiksmi. Divas dienas risinājās arī
„ollmpiskās spēles" ar parādes gā­jienu,
uzvarētāju godalgošanu ue.
olimpiskām izdarībām.
Audzinātājiem bija jāatrisina
daudz problēmu. Par vasaras skolu
programmām gan bieži runāts, bet.
šķiet, ka nav sagatavoti pat priekš-novērst
īsajā skolas laikā konstatē-, dzes māc. P. Ķirsons šo vasaras sko­tos
trūkumus zināšanās. Sis vasaras lu sāka organizēt jau gandrīz pirms
skolas organizētājs māc. P. Ķirsons' gada. Radās dažādas iespējas, bei-stundas
— ticības mācība, latviešu saka, ka par lielāko panākumu jāuz- , dzot varēja pat Izvēlēties. Notikušās
valoda, Latvijas vēsture, Latvijas skata konstatētie robi bērnu zlnāša- ļ nometnes skolas apstākļi bija Ideāli
nās un stājā, kā arī novērojumi sve- ļ — pilnīga rīcības brīvība visās tel-šo
apstākļu Iedarbībā, kas dod zinā-; pās, atļauja lietot kanclejas materl-mas
vadlīnijas turpmākam darbam, ālus un Ierīces (rotatorus, rakstām-
Latvlešu valodas stundās novērots mašīnas uc). Pibīga visu Izdevumu
ka bērni, arī tie, kas visu trimdas segšana (uzturs, ceļa Izd.). Par šo
laiku gājuši Vācijas nometņu skolās, ideālo izkārtojumu jāpateicas Misisl-rakstot
vairs nemīkstina līdzskaņus, pl VMCA's sekretāram B. L. Barfor-
8—10. g. vecuma bērnu ^grupā daļa \ dam, kas līdzekļu iegūšanai bija le-neprata
latviski lasīt un rakstīt. Grā- Interesējis savus draugus,
mātas bija jāņem līdz, bet visā šai; Nometnes noslēguma aktā māc. P.
20 bērnu grupā biia tikai viena Va- \ Ķirsons pateicās B. L. Barfordam un
lodlņa. Turpat nometnē mašīnrak- pasniedza albumu ar nometnes dzī­ves
skatiem. Atbildot šis latviešu
draugs teica, ka viņa mūžā bijušas
L A T V I J A S K O N S U L A AICINĀ­JUMS
KANĀDIEŠIEM
Kādā Torontas laikrakstā ievietota
Latvijas konsula R. N . Braisona vēs­tule,
kurā starp citu teikts: „Varbūt
Vēl nav par vēlu pārtraukt mūsu
klusēšanu un atbalstīt padomiu ag­resijas
upurus — baltiešus. Viņi ir
nemierā ar to, ka mūsu klusēšana
Maskavai pārāk viegli iztulkojama
par Baltijas valstu aneksijas atzī-Žanu.
Ko varam darīt, lai Igaunijas, Lat­vijas
un Lietuvas ļaudis atgūtu tās
tiesības, bez kurām Eiropā nav gai­dāms
stabils un ilgstošs miers?
Pirmkārt — mēs varam atbalstīt
Hietumu demokrātiju politiku, kas
neatzīst Baltiias valstu aneksiju, un
iestāties par krievu atvilkšanos viņu
agrākaiās robežās. Otrkārt—^mēs va­ram
' iestāties par starptautisku iz­meklēšanu
Baltii as zemēs un plaši
informēt pasauli par tiem noziegu­miem
pret cilvēcību ko Padomju sa­vienība
tur pastrādājusi. Treškārt —
mēs varam parādīt Baltijas tautu
bēgļiem pretimnākšanu un viņu lik­teņa
izpratni, atļauio" tiem pilnīgu
kulturālās i'^p ' s m e s biīvību tāpat
kā dzīves un darba brīvību mūsu
zemē"j
stā uzrakstitās pasakas bija bērnu
lasāmgrāmatas! Bija jādzird 'autā-jums
— kā raksta latviešu l . Māco-' trīs laimīgas nedēļas: viena no tām
tles lasīt, bērns neteica a, bet el. ! esot tikko aizvadītā, un to viņš at-
Interesanti vērojumi Latvijas vē-ļzīstot par vislaimīgāko. Nobeiguma
raksti. Tādēļ programmas bija jā-i stūres zināšanās. 15—17. g. vecuma ? akta viesi noskatījās bērnu priekS-veido
skolotājiem pašiem. Grūtības ļ grupas pārbaudē Latvijas valsts di-1 nesumus, par ko Memfisas laikraksta
radīja arī tas, ka daži bērni latviešu ļ bināSanas gadu un datumu nemaz • .Commercial Appeal līdzstrādnieks
skolā nav gājuši nemaz, kamēr citi j nezin 3, gadu zin tikai 4, bet uz jau- starp citu raksta, ka, dzirdot tautas
— pirms dažiem mēnešiem vai pat
gadiem. Vakaros pēc gulētiešanas
signāla skolotāji vēl iztirzāja dienā
radušās problēmas, mēģinot rast vei­dus
darba sekmīgākai veikšanai. A r i
pēc katras mācību stundas audzinā­tāji
uzrakstīja savus novērojumus,
atzinumus un ierosinājumus, kurus
sakopos un nosūtīs trimdas skolu va­dībai.
Sarunās ar audzinātājiem izskanē­ja
vienprātīgs atzinums, ka ari šāda
tājumu, kas un kad dibinājis zoben- dziesmas, daudziem bērniem bijušas
brāļu ordeni nav atbildējis tikai
viens. Vispār vērojams, ka zināša­nas
par tautas atmodas laikmetu un
tā darbiniekiem, ar sekojošo vēstu­res
posmu līdz neatkarības zaudēša­nai
1940. g., ir mazākas, nekā zinā­šanas
par dažādiem ordeņiem, bīska-asaras
acis un šķitis, ka šo bērnu
dzīvē palicis kāds robs, kas atbalso­jas
arī viņu dvēselēs.
Māc. P. Ķirsons Senatobljas lat­viešu
ev. lut. draudzes ziņu biļetenā
par vasaras nometni — skolu raksta,
ka „bēmi bija dzīvā Latvijas pava-piem,
mūkiem, Livonijas valstiņām 1 sara zeme, kurai pāri vienu nedēļu
un tml. Latvijas ģeogrāfijā vienīgais ļ spīdēja Latvijas saule. Lai Dievs
mācības līdzekli^ Mantenieka Latvi- dod, ka šādu nedēļu mums būtu
jas karte. Nepieciešams illustrātīvais i vairāk." Arv. Lfisia
yyr,^A^',^r^fsm r^ n frr<»tftft8* NNOommeettlņlOoOtaJjIl aSltg^neetiMa s nnoo ssppoorrutii sBppēeliē«mia..^ -— SO kK OnIlOoMajJ s E. Kupču mlet Latviju ģeofrtfljv.
D i e n v i d a m e r i k a i l a t v i e»
i a k u l t a r a s a r c h i v f lūdi vinuā
apgādui un tautlefttti sOtU tam latvie­šu
grāmatai, laikri^kitut, luniftlui. (o-tofrafUa
un dokumenta materlUut
par latvielu ddvl dažidoi laikmetoi
visās pasaules malls ntt.
Archiva mērķis ir saglabfit mflsn
tautas gara kultūru materiālus nā­kotnei
un Latvijai, un t u atrodas Lat­vijas
sfitniecibu pārraudilbā, darbo­damies
pēc sevišķa L. C. K. lēmuma.
Materiālu ieguldītāji ar sevišķu norā­dījumu
īpašuma tiesības var paturēt
sev. Ja neku nav norādīts, tad Iegul­dījumu
atzīst par neatkarīgās Latviju
valsts īpašumu, un par to disponēs
nākoU Latvijas vakUba.
Bieii tu, ko Jfls izceļojot aizmetat,
mums trOkst Ziedojiet pasta izdevu­mus
šai lietai un adresējiet sūtījumus
ieralutiti: Snr. J. Velss, Consulado da
Letonla (Arquivo), C. P. «241, Sāo
Paulo, Brull.
Jāredz jauniešu „grēki", bet izrādās,
ka durvis atvērtas tieši tāpēc, lai ne­kristu
grēkāl
Draugs parasti paliek līdz pl. 11,
kad katrā kārtīgā mājā beidzās vie­su
stimda un izslēdz ari radio. Taču
visbiežāk abi aiziet tiz kino vai kaut
kur padejot Tad manas kaimiņienes
pārnāk īsi pirms divpadsmitiem un
vēl padzer tēju. Bet citiirlt jau pus­septiņos
skan modinātājs, — skan i l ­gi
un nežēlīgi, uzraudams no miega
ari tos, kas varētu vēl kādu stun­diņu
pagulēt. Un tā tas turpinājās
diendienā.
Esmu sarunājies ar šim meitenēm.
Tās galu galā visas i r jauki un iemī­lējušies
bērni, kas gaida rocību, kad
varēs apprecēties un iekārtot savu
māju. Šim nolūkam bankā jau ie­krāts
labs simtiņš. Esmu ieminējies
ari par tiem skūpstiem; sak, Eiropā
tā nedarījām. Un viņa man vien­tiesīgi
atbild: ,4Cas gan tur ļauns!
To taču redz katrā filmā, un tas ir
tik jauki!" Ari par tām vaļējām
durvīm viņai Ir savs visai svarīgs ar­guments:
„That Is all right, because
ne sometimes get mad!" Bet es, lai
glābtu savu dvēseli, visā drizumā
meklēšu citu klusu ģimeni Varbūt
toeiz laimēsies.
Vlnlpegā, septembri.
V
1 h
i 4»
•ii
• M
• i
ķ'5l