Bavarijas Latviesu vestnesis, February 10, 1951

              Settdlen. 195t. 10. f«bniirt
Monsinjors Jānis Velkme atstāj Vāciju
mvfbi^ «iltis ux ASV 4Ēfim
lOmīpL loetkUi. Utviiiu katoļu
il^Mdfe ^kiAi biitu joslā m^mm^
iom JW$ VtUnmn Sīrmali mootiņ*
Joff bijt {fradlei Auguit4orfa« no­metnē
» lal atvadītos no bij. daiba
kolUgim LCK UA RO tavat lielākai
dekasita drau(fat«s. LCK bija rīkoju­si
vimkāflu, bet tlrsāigu atvadu va*
kaHUUau, kuri LCK prieklsēdis V.
Jaotms ICK UŪ Ulmdluleku aaimet
viidā stftufgoi vārdot patticāi mon*
iiņjora» par Uelo atsaucību uo dar­bu
latviešu trimdinieku labā .
Atbildes runā nooiiņjori l Velk*
010 peteicfis LCK prieklsēdim par at-l
i i i f ^ m vēlljuīnlem. Tkot latvielu
•pņlmlbal ua vieoollbai« uzsvēra
monslņjoii, ir lācer, ka pasaules ve­ļos
ttaisfUo tautleii viens otru atrā­s
im Ies soli soli dņi par dzim*
ttnes «tgOlaim* Sajā dņi jāiet vi-sien
vienoti» bex kldfeizēļo partiju*
apgabalu vai konfesiju Izlķirlbas un
tmitmm nav sev jāņem lielikis tie­sībai
fiekā tās Ir dtiem. Mons. J.
Velkm lxbrauc us IlUno^as itātu.
ktiip viņa aldni turienes bīskaps.
Jānis Vetkme pieder pie vecākās
btvielii kato]u garīdznieku paau-dies
» kas palaltlieoilgi dnijulies par
Udbas tm latvietības saglabāšanu
pārkriivoianae laikos un stāvējis kū-mās
Latvijaf Idpulim. Viņi zirnis
tm, «. 14 dec Rudsātu pagasU
simkopja ģimeni. Beidzis Pētera I
rdilekolu Rīgā m Teoloģijas studijas
Mtefļ^ll, kur 1902. g. ietvētits par
©riMteri Darbojies kā paypiādtā|s
Pltefi»ill un Rfgā. bet ki draudzes
midtājs Preiļos, Lud^a, Dagdā un
Kalupi. Jaunais garīdznieki spiests
blefi mainīt savas darba vietas, jo
visur» kur ierodas, pretēji valdības
rīkojumiem viņi bērniem māca U-dbis
micnm latvielu valodi. dibina
komSt riko prieklluljumus un kur*
sus. ĪSOS» g. nmieru laiki daudzus
paglibj no soda ekspedīciju vajila*
nim, 1906. g. Velkme Kalupē nodibi-na
lanksaimniedbas biedrību — pir­mo
tida veida biedrību Latgalē. Ga<
du v i l ik viņi nodibina ari krij-aiz*
devu sabiedrību, ko vada līdz 1911
gadam, kad atkal Uek pirvietote uz
Mterpill par sv. Katrinae baznīcas
vikitu. Seit viņi aktīvi darbojas lat­vielu
sabiedriskajos pasikumos ko* C er K. Skrindu, Trasunu un e.
tgalet kultūras celmlauliem .1913.
gadi J. VelkmI iecel par Aglonas d«N
kinu< Ar! leit viņi rīko sanikemes.
kunntf, prldtllasljumus, un sevilķu
vērību piegriež Latgales zemnieku
saimnieciskis labklijlbu uzplauku­mam,
J. Vdkmem liela loma ari visturis-kejā
Latgales kongresi, kuri tika lz«
linafi Latgales apvienoiana ar pi«
iljo Latviju. 1918. g. ^emā. liellnie*
kiem Ienākot Utvijā, J. Velkmem k i
dtUvam brivis Latvijas prlekklnltā*
Jam jiatstij Aglona, un viņi kopi
ar vairiklem sabiedriskiem darbinie­kiem
dodas ui Rīgu un vēlāk us Lie*
piju, tgi9< g. atgrielas atbrīvotajā
galvaspllfiti. piedalās sabiedriski
politiski dzīvē m ir vjci» no Lafga
Ies kristīgo zfmnkku partijas Hdz
dibinātājiem. Pēc Latgales atbrīvo­šanas
1 ^ . g. atgrielas vecajā dar­ba
vietā Aglonā, pēc kam ttek pār­celts
par dekānu uz Rēzekni. Pēc
loti sekmīga darba posma Rēzeknē,
kur J. Velkme ir vietējās sabiedris­kās
dzīves degpunktā» un tā laika
lielākā Latgali^ laikraksta Latgolas
Vords redaktors. J. Velkmi 1928, g.
pārcel par dekānu uz nOksti, knr viņi
ierāda goda pilnu vietu latvldlu
draudzei, kas ilgi pirms tam bija at»
stāta citu tautibu ēnā. kaut Sis dekā­na
solis rod lielu pretestību vietējā
mmontātē. 1933. g. J. Velkmi pārcel
par dekānu uz Liepāju, bet 1938. g.
viņi tādā pati amatā pāriet uz Kul­dīgu,
kur paliek lldz treSai bolleviku
okupācijai, kad dodas Uimdā.
J. Velkme Utviļā 12 gadus no vie­tas
vadi ja Latgales lauka. bl<KlrIbu
savienību un pēc tam bija Latvijas
lauks, kameras vicepriekāsēdis, Lat­gales
akciju bankas un b-bas Latga­les
taulae pils valdes loceklis, kā ari
darbojies daudzās citās organizādjās.
Viņš daudz rakstījis presē par sa-bedriskiem
un saimnieciskiem jau­tājumiem.
Par nopelniem bamicaa labā J.
Velkme iecelts par av. Tēva galma
prelātu ar monsiņjora titulu, bet par
nopelniem sabiedriskā dzīvē apbal­vots
ar vairākiem Utviļas un ārzem­ju
ordeņiem. Trimdas laikā J. Velk­me
visu laiku bija latvielu un igau­ņu
katoļu draudžu dekāns britu joelā.
Vēlam sirmajam monsiņjoraro vēl
ilgu raužu un tikpat lielu atsaucību
latviešu Uetām, k i Udz limi
IGAUŅU KULTŪRAS DZĪVE
Zviedrijas igauņu kultdraa un
gara darbinieki nodibinājusi Igauņu
kuUdras fondu, motivējot lo aktu ar
to. ka palreizējais bridis prasa sa­vilku
aktivitāti nevl«n politiskajā,
bet ari kultōras laukā. Jaundibi-niti
fonda vadība, kuri Ietilpst au­toritātes
no visām vadītājām māk­slas
nozarēm, apņēmusies sagādāt
līdzekļus fonda darbībai gan ar zie­dojumiem,
gan sarīkojumiem, izstā­dēm,
koncertiem utt. Galvenais fon­da
uzdevums bus nacionālās kultū­ras
propaganda un netieša radītāju
mākslinieku atbalitlSana, finansējot
tulkojumue, rīkojot imtādes un pie­šķirot
līdzekļus mākslinieku turne­jām
Fonds organizē ari igauņu kul­tūras
archivu, mākslas muzeju un
cei^trilo bibliotēku.
Apgids Jaunā Igaunija (Noer-Eestl)
Stokholmā janvāri atklājis savu
darbību ar Igauņu dzejas vecaneistara
Gustava SuiUa dtajoju krājumu
Uguna un vēji. Sis sava laika dedzī­gākais
igauņu dzejas meistars klusē­jis
veselus 28 gadus. Viņa pēdējais
dzejoļu krājuma Viss kofA ir sapnis
iznāca 1922, g. No trim jaunās dze­joļu
orimatas dkliem pirmais aptver
dzejoļus no neatkarigis Igaimiļas
lalkia» otrs no okupādjas gadiem,
bet trešais no bēgju dzīves trimdā.
Par labāko igauņu grāmatu 1950. g.
lielāki apgāda Orto lasītāji dažādās
pasaules dajāa atzinuši Augusta Mel-ka
rofl^lnu 2em debesu vaiga. Darba
I autors saņēma apgāda prēmiju 500
zv. kronas. Prēmiju piešķīra ari glī­tākās
igauņu grāmatas iekārtotājam
Akselim Rosmanim.
Tīkama ārējā ietērpa un vērtīga
satura literatūras lumāls Uguns
zeme (Tulimuld). ko pagājušā gadā
sāka izdot igauņu literatūras antu
ziasts rakstnieks un (bejnieks Bem
bards Kangro, ar trešās burtnīcas iz
nākšanu sevi attaisnojia un nostabi
lizējies. kļūstot par vienīgo nopietno
igauņu literātūraa un mākslas alma
nachu. kufā darbus jau piAlIcējuSl
50 radītāji mlkiliniekl un gara darbi
nieki.
Pazīstamajam igauņu fllmoperito*
ram Teodoram Lutsam, kas no Somi
jas priekš kāda laika Izceļojis uz
Rto-de-2aneiro, uzticēti galvenā ope­ratora
pienākumi kādi jauni brāzi
liešu filmā. Scenāriju, piemērojotia
brazīliešu gaumei, sagatavojusi Lutsa
dzīves biedre Aksella, kas l a j i no­zarē
bija guvusi labus panākumus jau
Somijā.
Ņujorkā linis dienās nodibināta
Igiauņu zinātņu biedrība Amerikā.
Tās uzdevums apvienot igauņu zināt
niekus trimdā un veidnāt nacionālo
pētniecības darbu. Biedrība jau uz
ņēmusi sakarus ar attiecīgiem Sav«
va!stu zinātniekiem un kultūras dar
blnieklem un paredzējusi rīkot refe­rātu
vakarus ASV lielākās piķētās.
BiedrU^as vadībā darbojas Tērbatas
universitātes mācības spēki prof. Dr.
A. Peramli, prof. Dr. E. Markusi.
Dr. Maims u. c. (ll|
9KSā āsfin^aifs 6petAM
Uz slieldpa medz atskatīties
fUam rebri z i ^ dancoji» kaujas
svētkos. Dejots bija jau ari agrāk,
bet tad vēl latviešu skaitu rakstīja
sešiem cipariem* ne tā kā tagad, kad
Vācijā palikusi vairs tikai desmitā
dala bēgļu. Preses balles tualetes,
programma, līs samM baudtoie
augli — viss bija mainījies, ari tel­pas.
Vai atceraties vēl, kā Augusts
Mitrevics diriģēja Udo kafejnīcā
orķestri? Kā Mazās Utvijas laUtos
skaļrunis zālē pieteic viesu ieraša­nos!
Kā boles galds «kaltija markas
un glāzītes? Un ko pēc tmn runāja
Esiingenas vācu pilsoņi?
Nu. Pļaujas svētk(» IRO laikmeta
pēdējā gadā mēs dejojām pie Trim
Ķēniņiem nomaļā Ivābu ciemā, iz­tikām
ar ceptām desiņām, skaņu pla­tēm
un alu, un ņēmām tavā pulki
art veco kurpnieku meistaro Pfefferu,
kaa teicās nekad savā mūžā neesam
tā līksmojis. Mās dejojām sambu ar
krodznieka meitu, kam pirksti spīdē­ja
no virtuves taukiem un smieklos
skanēja visa Svābijas rudens bagā-
Uba. aU loga dfina kokos šūpojās
pirmais nejaušais, bet biezi uzkritu­šais
sniegs, un cauri tam varēja ma­nīt
vēl nenoņemto ābolu spilgto sar­kanumu,
laiks gāja uz ziemas pusi un
mēneši mums l&ās velkamies tik
gausi, tik gausil
Otro reizi mēa dejojām Jaungada
naktī, skolas sāla nometnē dūca no
valodām un smiekliem, akordeons
elsa un šķaudīja, un klepoja, bet div-padsmitos
ļaudis bija apmulsuli un
spieda viens otram rokaa un skūpsti
jia, pali nezinidami, vai tis Ir ai
vadās vai laimes vēlējumi. Laiks to­mēr
izrādījis steidzīgs, un mēs sti
vējam ui sliekšņa tikpat gudri ki
agrik. Un leļi, pilsēti, blīkšķēja pe-tardctt
un Ivļrkstēja raķetH tidi
krāšņumi, kas ar savu lieliskumu
vien nobīda tevi mali, ja pats neesi
raķete un nevari līdzi iuvirkstēt
Un trešo reizi mēs dejojim nupat
vēl fašingi, labi apzinādamies, ka
Pelnu diena vairs nav tilu, kad šikas
gavēnis pirms Lielis Piektās. Laiks
t<»nēr bija aizsteidzies bezkaunīgi
itril Mēs redzējām bagātus Urgoti
jus, kas vēra un biza kabati un at
kal izņēma biezus naudas makus, re-dzejām
kostīmus un masku, serpen
Unu, pudeles un lampionus, mis l i
v&m dejotāju baram aizraut sevi II
dzi, kā to dara upe, ar ledus gaba
liem, kas neziņā trinās gar tilta pi
1iem, Un mēs mierinijim im reizē
mudinijām «evj ar apziņu, ka dejo
visa Vācija no Ķelnes līdz Mincbe-nel,
visa vidū pārlauzti Vidja ar
neskaltimlem miljoniem beigtu ka
ŗavfru visā pasaulē. Mēa piesitām
pēdu un uzdzērām trimdai, skrinin-giem.
denunciācijām un konsulam,
un fallnga nakts pūslis bija pārsprā
dzia.
jļ.^.i!ii.ji..ii ,11, IIE j i « I mmrnĒmĒSFULiL^^^
To bija vērts uzskaitīt kaut vai at­miņu
dēj vien. Jo nu mēs kādu laiku
vaira nedejosim, un muma vairs ne­būs
nevainīgās iespējas uz kādām
stundām pārkāpt tā lielceļa grāvim,
pa kuru tik dārdigs, reizē nabadzīgs
un bagāts, netaisns un izvēlīgs aiz­skrien
mūsu mūia laika. Mūsu gavē*
nis un mūsu Pelnu diena nāk ar blr
ģermeistara un landrāta. ar dzīvokļu
un finanēu pārvaldes, ar slimo kasn
un fa^glu komisāra orderi(Hn« atļau­jām,
anketēm, apliecībām un kvītīm,
ar dokumentu un formalitāšu gubu,
kurai uzgūfiusies 1951. gada vm^
aldzīgā ēna — vācu saimniecība.
Tas ir slieksnis, pār kuru Jāpārkāpj
vairs tikai vienai desmitai dajal no
tiem, kas reiz šeit bija. Bet nevie­nam
laikam neliekas, ka mēs kāpjam
kaut kur laukā —us tādu vletu^ no
kuras var sākties raita soļošana pa
labi asfaltētu šoseju .Mēs Iznākam
no mantu kambara, kur glabājas ne­vienam
nevajadzīgas lietas, un.
slieksnim kāju pārcēluši, atrodamlM
priekšnami Vienā pusē Ir ārs, otrā
pusē — svešs mājoklis. Uz kuru pusi?
Kamēr to izdomādm, tikmēr kādu
laiku nevarēsim dejot. Un kad bū-alm
izdomājuši, arī tad vēl nebūa zi­nāms,
kādi būs Pļaujas svētki lajā
rudenī. Jo Dievs taēu dara, cilvēks
tikai domā* Severins Dāms
KULTŪRAS CHROhflKA
Diriģents Teodors Reiters uzņem­sies
Anglijas nākamo dziesmu dienu
virsdiriģenta pienākumus, kā oliciāli
paziņots dziesmu dienu rīdbas ko­mitejas
aēdē.
Baletmeistars E Lelēevskls iera*
dies Zviedrijā, kur iepazīstu ar stu*
diju un darba iespējām. Rudeni ba-letmākslinieka
sagaida angažementu
kādā no Vādjas teātriem.
Par māsām pianistam Ingridu un
Karinu Gūtbergām. kaa janvāra bei­gās
koncertēja Stokbokni, zviedru
prese sniedz atzinīgas atsauksmes.
Pazīstamais mūzikas kritiķis Kurts
Aterbergs par Rēgera koncerta at­skaņojumu
saka, ka tas bijis viens
no imponējošākiem, ko dzirdējis pi-dējā
laikā.
Dzejnieks un redaktors Ēriks Rals-ters
cdā us ASV lauzis kreisās re*
kaa rādītāja pirkstu. Sis ir jau otrs
gadījums, kad iumilisti, šķērsojot
okeānu, del nelaimes negadījumus-»
pag. gadi ari red. Porietis lauza
plaukstas kaulus.
60 amerikāņu laikrakstu, 1} lorBl*
Itt redaktori, kā ari 20 naaikarigi
rakstnieki atdnull Džona Herstļa ro»
mānu Tbe WaU un Marletes Cjūt^
Šekspīra biogrāfiju par labākajiem
darbiem amerikāņu romānu un blo«
grafiju literatūrā 1950. gadi
lai^lis Tīkami
tkiiHts iiidtk liti
flOMAt98
(O. turpinājians)
JiU kādreis Ieminējāties par savu paziņu pilsētas Patērē-tiju
kooperatīvi. Vai jūs viņu satieciot kādreiz?"
,4U!l Bet ja ir kida vajadzība, varu viņu allaž uzm(>^lēt."
•Jlteditlet» nebūtu ļauni, ja varētu no viņa dabūt drusku
modttktus. Mams jāsūta uz dalām mīļām krastmalā, kur
Degtiem nav vairs nekidaa iespējas kaut ko iemainīt Galve­nais
būtu cukurs, jo mums tur ir izvietotas ģimenes ar bēr*
&lem« derētu ari milti nemaz nerunājot par cigaretēm, pēc
kurto klledt visi k i viens."
•,To m s ^ i ^ u nokirtol Cik rinu, mana paziņss ricibi Ir
art spiria krijumi, vartsūt tie noder krasta sargiem."
,4iellskit Sla mantas mums nekad nav par daudz bieži
vienīgi Iespēja, k i piekļūt vācieitem. Es paļaujos uz jums."
— un Kapteinis ani^a Dagnijai roku. „Bet galvenais — ne­aizmirstiet
Šovakar Virnu ielu!'
Soļodama pa izmīdīto ietvi, Dagnija pēc īsas vildnāšanās
nogriezis uz Artura darba vietas pusi. Uzkāpusi pa akme-ņainajim,
pii»vaidita|im kipnēm otrā stāvā, viņa iemaldl-jis
gari ejā, un, veltīgi izvirstijust vairākas durvis, beidzot
Ieraudzīja apožu misiņa plāksnīti ar uzrakstu Direktors, un
pavēra lauru spraugu.
J i , tur sēdēja viņas skolas biedrs aiz plata, papīriem ap­krauta
rakstimgalda, un Šķita nevaļīgs un aizņemts. Bet. ie-taufhijki
dunris Dagniju, viņš uzlēca kijās un nāca tai pret!:
,^Nu tad beidzoti Beidzot tu atceries, ka ari es esmu pa*
saulē! * viņš sauca, un iestūma Dagniju ērtaji atzveltni pretī
rakstimgaldam.
„Ki redsu, tu esi augstu kāpis lai laiki," I^gnija ieminē|R
.»Ak. ko nur* — Arturs atmeta ar roku. ,l>rlz jau es te
sēdēšu viens pau pa visu Iestādi — ik dienas kāds pazūd.'
^Ua pirksts ari vesels, k i redzu..."
Artum drusku pietvika un paraudzijis m savu roku, no
kuras bija pazudis baltais spsējs. ,,Jā, ko nu tur Uk daudz
sargisles, gan jau būs labi." viņš teica negribīgi.
„Ki tad« direktorus Jau ar lāpstu mežā nedien,** Dagnija
nenodetis.
Neveikli paraudzījies Dagniji, Arturs vainīgi p^maldija.
JCo tu mani ēd — tas taēu ir tik dHēdgil Kari lā ntdaritul"
,Js jau neko..,"
„Nekaa nelīdz — par tādu izrunāšanos tev šovakar
man Uih — mums būa mazas svintbasv'
,,Val ir ari kāda diena, kad tādas navf
„Gadās jau pa kādai. Bet ko tu gan īsti d o i T j — mh
esam palikuši vesels bara salmu attaiiņu, kan*. s.evas v\r r i
Vādjā vai Zviedrijā, Ko tad mēs citu Iti da:am — tikpat
visa Iet «i ailS.*
«
;,Grūti gan,,.**' Dagnija smagi nopūtās, „kad t ^ tu pata
domi pazust?"
,.Redzēs." Arturs paraustīja plecus. „Mēģlnilu vilkt, dk
Ilgi vien spēšu. Vartūt ka nemaz n^ūs jābrauc -~ visācU var
gadīties. Un tuf"
„Nezinu..." Dagnija valrijās. Jespējama, ka nebrauklu
nemaz. Nekad"
„Traki meitener Arturs nogix)zIja galvu. «Galīgi traka.**
„Par to nav vērts runit," Dagnija viņu strauji pārtrauca,
„T4i«nlbu sakot, esmu šeit, lai tev ko lūgtu/'
«,Nu tad gāz vaļā!"
,.Vai tu vari izrakstīt dažus orderus produktiem? Tie na-pieciešami
daudzām bēgļu ģimenēm, kas sēž krastmalas mā­jās
gluži bez krājumiem. Par maksu, saprotams. Vienīgi tev
jādod rīkojums izsniegt paprāvus kvantumus, lal ar smago
maSinu varētu visu aizvest"
„Tik vien tā bēdai" Arturs noteica vtliea. «Vari dabūt visu,
kas vien man ir pieejams — to es izkārtošu. Vai tad Zviedri­jas
braucējiem?"
,.Ari tiem." Dagnija teica izvairīgi.
,.Kur tad tu — par apgādes ministri, vai, ed Iecelta?" Ar­turs
Jokoja.
..Varbūt..Dagnija nenoteikti pasmaidīja. ..Titad pēc da-žām
dienam, ja?"
Arturs p/ļmSja plekritlgl galvu un ar kāju atgrūda rakstām­galda
skapila durvis. Pieliecies un iegrūdis roku plauktā, v i i^
iivilka no turienes p\jdeH un divas glāzes.
„Visu« darījumus mēdz noslēgt ar malku," viņš teica un
ielēja. .^Sveika'*'
Drusku pārsteigta, Dagnija uzmeta ads pudelei un pacēla
"t\ pie lūpām.
„Vai l i i i visas Iestādes Ventspili tsina darba laiku?"
,.Dfoši! Arturs saviebās un pielēja sev otru glāzi. „Un
ne tikai Ventspili -~ tā tas ir katrā ciemā un katrā zvejnieka
būdā. V»i d7er savas bēres."
..Cik tas dīvaini un skumigi." Dagnija teica domīgi grozī­dama
pirkstos glāzi, „cik tas ir nejēdzīgi, ka ttk maz ir ti­cētāju
.4aš stūri! neesmu laikam satikusi neviena... Katrs
nes sevi lielāku vaj mazāku šaubu perēkli. Pa šim pāris ne­dēļām,
kamēr e^mu §eil, neesmu manījusi nevienas dvēseles,
kas ar pUnu pāraecibu ticētu uivarai un Kurzemes cietokšņa
spēkam. Bet nevienas! Kas ir ar io apreibušo pilsētu? To katrs
pul.*,s notvert un izbaudīt visu. ko sniedz pēdējās dienas, un
pajust Vai tad patJelām nav .neviena, kas ticētu un pa-u
ui vietd*?"
,Cik c«I: vh&.r i€5mdjās Arturs. .,Bet tu gribi, lai mēs
l e ; ! sapņotu un 3:?vērtu aa% pret istenibu. Kunemi'var glābt
Uka-s b n ums — nekas c.ts, Musu put§u dū^a un upuri ir vel-poUt
ka nepazīst vismaz musu
gavisimta ne, T.iiad ]āt;c prātam, un tas saka, ka mūsu ricibā
ir vcīrs tkai seročežots laika spridis. ua kufi gan nepūlētos
t-A^ i;5n>3 ^^ K*.č tēs notecējis, mums Seit neatliks čekas
c,t^ k4 Sdgd^viit b n e s s i g i i galu. vai iebrist jūrā,"
«.B^āi^i..."" Dagsija teiCa ruglL
„Bet tā tas irt Seit, diemžēl, ir aizmugure -* un Unldbal
nolemta, bezcerīga aizmugure,"
„Labl ka tavu runāšanu nedzird kāda no frontes vīriem»
Tev būtu atkal jāpakar roka kaklā,.."
„Kādēļ? Es nemaz nenoliedzu viņu varonibul Bet tas n^o
negroza. Vieni tie tikpat nenoturēs sarkano lavīnu. Bet pa­gaidi!"
Arturs pēklņ! kaut ko atcerējās un īsi iesvilpās caur
zobiem, J u gribi satikt kādu ticētāju? īstu, karstu ticētāju?
Nu labi, es tev parfidiāu vairākus tfidua, turklāt vēl varoņus,
tikai tev noteikti lovaksr ir jānāk man lldzt"
,.Uz kurieni tad?"
,.Pie Kurzemes saucēja redaktora būs mazu vakariņas
par godu tieši tevis pieminētajiem varoņiem. Tur būa divi
puili no frontes, tieli no grāvjiem .kam palreiz ir dažas die*
nas atvaļinājuma, un bez tam, saprotams, laba tiesa VeoUpilS
krietnāko dzīrotāju. Bet tev noteikti jābūti"
„Ubl.- Dagnija teica pēc īsas vilcinfilanfis, «Varbūt, ka
es tiešām atnāku. Bet tikai pēc deviņiem — agrāk asmti
a^emta."
»,Pašfi lalkāl Tikai nepfirdomār
„Cerēsim. Kur dzīvo tavs draugs redaktorsr
Iegaumējusi adresi. Dagnija atvadījās no jauni direktora
un bija atkal nz ielas. Atcerējusies Rūtas vēstuli. Dagnija
steidzīgi sāka solot uz mājas pusi, un, nokļuvusi savā ^tabā,
a t p l ^ saburzīto aploksni un izvilka īsu, ar zīmuli rakstītu
lapiņu.
„MIlā Dagnija, man Ir neizsakāmi žēl, ka jāpamet iis
krasta, bet nav citas iespējas — darīt vairs neko ne­varu.
Dzirdēju, ka lu esi īstais cilvēks īstā vietl, un es
priecājos par to. Ceru, ka tevi neķers mana liktenis —
tas viss tomēr bija riebīgi, Riebīgi un grūti. Brīžiem
šaubījos, vai man pietika drosmes un izturības, bet es
tomēr puslīdz noturējos. Vismaz manis dēj neviensm
nedraud nekādas briesmas. Tomēr uzmanāties jūs visil
Vācieši zina pārāk daudz,
' Visbeidzot man ir kāds lūgums — Ūkai Tev. Varbūt
Tu būsi to jau nojautuai - šai krastā man paliek kāds
draugs ~ patiesi draugs. Es gribētu, lai viņš man seko
pāri. ja pienāks izšķirīgā stunda, un nepaliek šeit Viņš
pats nezma, cik loti es to vēlos, un cik ļoti es viņu
gaidīšu. Bet ja vari. mēģini pierunāt Fredi, lal vii^
brauc pāni Tev es uzticos, un neaizmirsti mani! Lai Tev
ir vairāk laimea nekā mtm\ Rūta."
Izlasījusi vēstuli. Dagnija atlaidās savā gultā un sakrustoja
plaukstas zem pakauša. Pievērusi ačis, viņa labu bridi ļāva
sevi klusumam un mieram, bet domas lēkādamas auļoja sp
pedejām dienām un cuvēkiem. kas bija krustojuši viņas ceļu.
Ko gan varēja lidzēi Ruta;? Ko vispār kāds varēja līdzēt
otram, ja palīgā neriāca nejaušība, sagadīšanās, laima vai
otra nelaime? Ruta nu bija prom. un Fredis varbūt pat ne­nojauta,
kādēļ isti v;ņa drosmīgi bija tam sekojusi Udz visās
briesmās. Ai, ar aklību sistaisl
(Turpinājums sekos]
, 11 • • • •
p
H
• • * ' ' " SJW i
^00
OTU:
i i | t i
iSiliļi
• • I • « • •
lirttiitiptf (MM
10 lifvibu iet
iNllHH5!iilrdnBox:
IMhMli
nnni
iHiiiMkiniir
iRmitli-llma
««Muitu
* * n * i , i *W
UllSi!
MAUA
LOLITAS
«INCESEGi
m