Bavarijas Latviesu vestnesis, March 4, 1950

              1^50- g> 4. martā.
Kalpakd
g' augusta
rtm ienaidniekam ceļa grs^
^" tialas krūmos guļ 30 i^ģu
5,. mierīgi sagaida kauju, g^!
.['Latvijas zemē aizsta'ēl
kurā sauli ieraudzījis mū^
naa armijās pirmais vmZ
pulkyedis Oskars KalpL
viņiem spēku varonīgi^
fiKloku pilno pirmskaujas klit.
*m atklāt uguni, kad'ta vi&
t ir ienaidnieka tanketes, un
' sasmedz leģionāru tanku dō!
leiiaidnieka ierindām
aru patšauteņu un šautZ
Jaucam vaidi ar lamu val
všx l?ārsteigtie sarkanariniA
patv^ēruinu mežā pa labi
ņm turienes savukārt atkgļ
Hfķ uguni Liepsalu virziena
ieoaidnieks nepāriet, jo
tam ir leģionāru speķa
, ?Šr^guma kauja Ir isa
._^ilga mūsējiem. Kad tž ri*
leģionāri met skatu uz dzmu*.
Iekaisto atvasarais saulriek
no turienes virzāmies
t>usi garu kolonnu,
Iedara' pārkārtošaaios clņali
•d^i Īsa šoreiz tas nav va*
jb ^10 stundu nokavēša*
vācu bataljons.
Stavolcjl Informē Itn. M.
diz leģionāru komandiera pro»
nedz vSru lādēšanās, majoi^
savam batailjonam nedod pa^
11 idet pozīcijās, bet paliek
ē rudzu laukā.
nakti, pusnakts stundā lik^
labpatīk atkārtot reiz jau no*
drāmuĻ tikai pretējā veids
;pieiI<3Wnāt tr^ m%
k Latvijas atbrīvošanas cīņās,
ta pulkv. Kalpaks.
āru rotas kreisajā spaM
cinas majora „S" kaujas
Ielenkts ir kapteinis L., kas
u laužas uz Meirānu tllt«.
ikts kaujā, ķur nevar pasa*
•š ienaidnieifcs, kuŗS savējais,
ionāru lodes Liepsalu meži
cu bataljona komandieris ma-
Mchs ar savu ziņnesi, ViņS
jia uas pri^u, lai infarinetos
ly<|bļt^^ L ^ ^aucienfl;ii;
l^ļDiaiV ģekoji^ atbilde, hetrak*
bēgSanas kustība, m
nSi^ raidīta mašmpistolea
Ejot tuvāk kritušajiem vU
Ir pii^fums» jo sarkanar-*
vierfS Sor^ zemē guļ virs
i, pītiem uzplečiem.
liktenis zina, vai varbūt §1
ca Ulricha lode nebija ta,
nāvi ini^^ Oskaram
rl9i9;'ģ. pie Airitēm, jd
Ulriks; ar latviešu kareiv-
'^^'^-^"s^v bija teicis:. „Pa.
kā varoņus no 1919,
m Ktirzemē."
pairēle atkāpties. Cīņā pSr-leģioņāri
atiet uz Aiviekstes
rastu. Tālu aizmugurē dzir-alss:
.JMajor Ulrich! Major
ps vairs nevar atsaukties. To
"is dzīvie leģionāri un kāda
rēka prātu augstāka vara, ar
•'7U lemto bija notikt tā m
Kad ziņojums par noti-iedaj
kritušā majora batal-
•'Itāja balss norimst
«.v«3, bet ar kauju ienaldnie-is
taft Llepsalas. Lēni aiz-
-^itSrie rati, aizvezdami Kal-i
līdziniekus. Dzivl pali-tālāk
§0 garu savās sirdis,
[ta ir diena un nakts, aizsta-pimnš
vispavēlnieka dziffl-
- Mdrānu liepsalas. Sārti
rītausmā krāsojas Aiviek-
; Rita agrumā viri nokāpj
nomazgāt aizvadīto kauju
:meta dokumenti
jSfca pārtraukuma Artura
redakcijā Stokholmā atkal
lākt prfiodisks rakstu kr^-
domas un dokumenti,
izna rotēts nn aptver ap
iznākušajā 12. n-ra le-tāņu
politiķa U. Karola
a krievi var sakaut kne-m
Cechanovska atmiņu ^e-
[autie uzvarētāji turpina-osinājuml
par polemikas iz-
Latvijas satversmes Jauta-polltikas
apskats, dažas
.iti Turpmāk redaktors soi»
mu par politisko Ideju ves-jaunākajiem
sasniegumiem
lējumiem politiskā lauka uc
. vēl lielāka koncentrettba
ra dažādība, paceļot izdevti
Wam"augstā izlases -linj^
"neiederētos sīkās ōifļļl
i;vļcas būtu atstājamas
^ izdevuma sagatavošana
rimies un līdzekļus, taa
Msno ar jo bagātu i^-
un faktu birumu.
t
CM
1,
f
j ^ ^ ^ . 1950- g. 4. marta.
Pēteris Aigars
DAINA ^
Ai, vasara rotātajā,
Jau rudenis dzeltēt sāk,
Baliņš kara ceļu gāja,
Talu gāja, nepārnāk.
Treji gadi rozes sēju.
Treji gadi neuzzied,
Treji gadi nedzirdēju —
Kā pie vārtiem zīle dzied.
Upji brēca, vilki kauca,
Nedrīkstēja grieze griezt.
Svešu māti bāri sauca,
Namā tumsa, ogles dziest.
Ai, vasara, nezied rozes,
Tikai ērkšķi lapot māk.
Bāliņš, kara svārku jozis,
Nosirmoja, nepārnāk.
LATVIJA
s vakars
VOLFGANGS
DĀRZIŅŠ - - *
spee Sopenu
Ieejot zālē, kurā atvērta flīģeļa baltie
jobi galda Volfgangu Dārziņu uz cīnīša-ttos
par muzikālām patiesībām, pie durvīm
lānoauj ordinārā kritērija kurpes, ari
aepretendējot uz sprieduma nemaldību:
pala koncertanta pierē saskrājusles visai
lolTda mtlzlkas vērtētāja pieredze, mūsu
priekšā Ir komponists un pianists un
nāķsllnieks četrdesmito gadu briedumā,
kam pa laikam nāk Udzl pārbaudītu at­liju
bagāža.
Sāda elpas atvllkSana pie durvīm, allal
bfidama svarīgu notikumu pavadone, Iz­rādās
bijusi gluži nepieciešama, tikko
Dārziņš Ievada klausītāju savā mākslas
pasaulē. Programmā vienīgi Sopēns.
Tas ari labi tā. Si mūzika, bez riska
autoram un Interpretam, spēj aizpildīt
veselu vakaru, nenogurdinot un neap-dīkstot.
Bet tāda Izvēle no otras puses
pa spēkam vienīgi Izcilam pianistam,
pianistam ar pretenzijām — vienīs;i tādā
izvēlē Iespējams pārliecināt klausītāju
un darīt viņam saprotamus mākslinie­ciskos
nodomus, kas šai gadījumā Ievē­rojami
atšķiras no estrādes pianista
ieražām.
Ņemdams no tiem augļiem, kas skaņu
mākslas dārzā Šūpojas visaugstākajos
laros, Dārziņš apzinīgi devies pretim
riskam, no kura nav iespējams Izvairī­ties,
atklājot viņu kodolu tādiem lldzek-ļiem.
ko mākslinieks Izvēlējies par īsta-ļlem.
Tie ir emocionālo, sentimen­tālo
un noskaņu elementu konst!«iventa
nolobīšana tīri muzikālās Izteiksmes
ilņā. Un apdares čaulas, virtuozo, pia-nlstlsko
elementu rūpīga atšķiršana no
būtiski svarīgā ik darba tečhniskās at­klāsmes
ziņā. Šādas analītiskas pieejas
ceļā izlobītu mākslas patiesību Dārziņš
pasniedz klausītājam savā īpašā kompo­nista
- architekta koncepcijā (kam vis­labāk,
gluži dabiski, atbilst programmas
kapitālākie darbi — balāde g molla,
skerco b un cis molla), atklādams to
vispirms kā celtni, kā ķermeni ar ske­letu,
un galvenais - muzikālo jēgu,
domu, kas guldīta darba idejā. Tāds no­rādījums,
kas īstenīliā pieder pie ikviena
mākslas darba iztulkojuma gramatikas,
liktos. īpaši lieks, Ja runa nebūtu tieSi
par Sopēnu: vai arī tā var spēlēt šo ro­mantisko
mūziku, kuras atskaņošanā kā
pašas par sevi saprotamas patiesības no­dibinājušās
pamatīgas tradīcijas?
Labākas uzskatāmības dēļ saucat atmi­ņā
kaut vai pazīstamo Sopēna interpretu
no Rīgas laikiem — Nikolaju Orlovu,
var teikt, ka Dārziņa Iztulkojumā So­pēns
aizskanēja bez tiem populārajiem
efektiem, kas parasti visdrīzāk nonāk
līdz klausītājam un iemanto viņa sim­pātijas
— viss techUlski brlljantals, ro­taļīgi
salonigals un manierīgais, viss
^ emocionāli pārsātinātais, uz jūtoņu no­skaņotais,
tātad vlrspuslgals. kas pa­rasti
izraisa apbrl nu, sajūsmu, nopūtas
un pat asaras — tas apzinīgi palicis
gluži neievērots. Pie šīs kategorijas pie­der
ari tas Sopēna mūzikā nedefinēja­mais,
ko varētu salīdzināt ar smaržu,
atmosfairu. (Varbūt tādēļ It kā neat­minēts,
neatradsits aizskanēja jūtīgais
cis molla valsis, tāpat kāda vieta Im-promtu
as dūrā vai abos vidējos sker­co).
Iiiterprets tātad gājis pašaizliedzlG:u
atteikšanās ceļu par labu tīrās mākslas
vērtībām. Konvencionāls klausītājs, gai­dīdams
sev pazīstamo „smelclzl", šīs
Dārziņa spēles īpatnības sajūt kā zau­dējumu.
Tafu viņš nevar Justies vīlies:
Dārziņa spēles atskaņas klausītājā ne­rada
nekādas problēmas par viņu dzi­ļumu
un īstumu, tikai tās Ir citas. Gan-flrīz
eksplozīvais spēks, kas liekas ver-flam
vai no neizsmeļamiem radošo po­tenču
krājumiem, enerģija, tpmoerā-ments
— tās Ir īpašības, kas spēj ne
tikai aizraut, bet ari pārliecināt; Izde­vīgi
Izvēlētā programma, piem.. etide
c mollā un bnlāde g mollā tam bija lie­lisks
anllecinājums. Ja arī SopPniskais
valsanums. Ja tā varētu te'kt. likā«; zu­dis,
taēu tas nepadarīja mūziku snu<;u,
toties gan tvirtāku, modrāku, atsverot
tās jmi^mu ar spirgtu eksnresi'u. Šā­da
Pieeja, būdama turklāt intellektnāiis
levlr-'es, nenoliedzami atstāja māksli­nieka
personības subjektīvās pēdas vi'^ā
programmā, bet tās pārliecina, un tas ir
galvenais: aplausiem rimstot, zinājām,
Ica esam klausījušies tīru, neafektētu,
fstu mākslu.
Dārziņš var lepoties ar daudzkrāsainu,
plastisku piesitienu, ar toņa gradācijam
no dzidra, tālu nesošā pianissimo līdz
tādam, fortissimo, kas īpaši c molla etide
likās laužamies pāri Instrumenta galē­jām
Iespējām. Par spēles techniku un
mechanlku vairāk nav ko bilst - to
interprets pakļāvis mākslinieciska iem
nodomiem, bet bez tās nav iespējams
ķerties klāt Izvēlētajiem darbiem. Tns.
kas klausītājus visvairāk mulsināja, bija
tā ārkārtīgā pārdzīvojuma intensitāte,
tas garīgais spraigums, kas ar eluzi su-ģestīvu
spēlru bez at<:lāhuma lika '/se­kot
takti pēc takts. Un tajās nebija ne­vienas
muzikāli tukšas vietas, bet ari
nevienas ierastas nopūtas.
Ta^ad, kad Esllngena tai-iās klūt na­bagāka
nar vienu no mū'^n mākslas dzī­ves
prominencēm, novōlesim Volfe^^an-gam
Dārziņam Jaunajā pasau'e, kur
godā modrs gars un aktīvs prāts pa­ņemt
uz turieni līdz tās knetra. Eiro­pas
m^^todes, kas vmam laus 1'»^^ ^f^^'^
savienoties ar Snnōna mnkcju tapnt ka
VP'^nlā T^ncnulē Mnrnrta mi'zu «^ai'cta ar
VilhHmn Kempa Bēthovena skaņu
pasauli ar Artur? St^^beļa vār'^lem.
P ā v i l s Klans
Līdz ar marta vējiem atlido atmi­ņas
par tāliem Latvijas martiem.
Tas bija 1927. gada marts, kad stu­dentes,
kas saucās par Ziemeļnie-cēm,
Rīgā. Melngalvja nama zālē
sarīkoja jaunākās latviešu lirikas
vakaru. To vajadzēja ievadīt toreiz
vēl ne sevišķi pazīstamajai filoloģi­jas
studentei Mauriņai ar referātu
par lirikas būtību. Es toreiz dzīvo­ju
laukos, biju jau februārī iebrau­cis
Rīgā un apciemoju Z. Mauriņu,
kas tai laikā dzīvoja Strēlnieku
dārza rajonā, ja nemaldos, Dr. T.
Celma dzīvokli. Mauriņa man par
šo lirikas vakara nodomu stāstīja,
ieaicināšot arī mani. Es aizbildinā­jos
ar runas defektu, ar to, ka nees­mu
radis lasīt lielākai auditorijai
utt. 0, par to nekas, gan jau būšot,
kas nolasa, lai tikai dodot dzejoļus,
un pats ari lai atbraucot.
Marta sākumā tātad atkal biju
Rīgā — ne jau nu lirikas vakara dēļ
vien, tāpat visādās darīšanās. Bijām
ar sievu apmetušies pie sievas ra­diem
Matīsa ielā, un noliktajā va­karā
sēdamies taksīti kā nez* kādi
dižpilsoņi un likām braukt uz Meln­galvju'
namu. Laipnās jaukās rīko­tājas,
kuru vidū bija ari Sreiberes
jaunkundze-— Zinaīda Lazda, mūs
laipni un jauki saņēma. Redzēju
vispirms Aldu Niedru, kas dzīvi sa­runājās
ar Pāvilu Rozīti un Kārli
Studentu. Niedra man ne virsū
nepaskatījās, bijām šai laikā naidā.
Un tur stāvēja Fridrichs Gulbis im
viņam piAāca Kārlis Eliass. Es
kādā recenzijā biju iedrošinājies
Gulbi pakritizēt, un par to viņš ņē­mās
Svaros un citur feļetonos mani
lamīt tīri vai ar smagā važoņa spē­ku,
bet diemžēl bez čigāna vai klau­na
asprātības. Eliass bija solidārs
ar draugu Gulbi un jau kādus astoŗ
ņus mēnešus liedza man labdienu.
Ak tu piķis, kur vien skaties, ienaid­nieki,
es sevi sūkstijos; man, tik
lēnam vīram! Bet varbūt taisni tā­pēc
gadījās naidnieki, ka es tik
lēns? Bet tad ar mani apsveicinā­jās
Kārlis IeViņš, kura Putras Dau­ka
dramatizējums tai laikā tika rā­dīts
uz Nacionālā teātra skatuves,
kaut pats romāns vēl nebija no­beigts.
Ieviņš, gan tā sakot garām
ejot, sūdzējās par pārestībām no
kritiķu puses, pieminēja, ka Mau­riņa
Daugavas Gada grāmatā kādu
viņa stāstu apzīmējusi par banālu.
Nebija īsti mierā arī ar Putras Dau­ka
tēlotāju teātrī. Kāda no meičām
Ziemeļniecēm, gribēja aprunāties ar
Pāvilu Rozīti, cik ilgu laiku aiz­ņemtu
viņa dzejoļu lasīšana. Bet
Rozītis bija tā sauktajā kumga prātā
un atcirta: lasīšot, cik ilgi gribēšot,
viņam neviens nevarot laiku Iero­bežot.
Bija jādodas Melngalvja zālē, kur
iau pirmajā rindā sēdēja Zenta
Mauriņa, bet no sienām uz mums
diezgan uzmanīgi raudzījās dažādi
senatnīgi portreti: vērot modernos
latviešus taču interesanta pārmaiņa
GRĀMATNIECĪBA
Artūra Ķīvīša izdevumā Libekā
iznākusi būvtechniķa J. Rožlejas grā­mata
Koka režģu būves. Grāmata,
kas aptver* daudzus zīmējumus, kon-strul^
ciju aplēsumus un materiālu
vārdnīcu, ļoti noderīgu visiem, kas
sapņo par savas pajumtes celšanu
pionieru dzīves apstākļos, uzbūvējot
barakas vai citas ērtas un lētas
mītnes.
Ernesta Brastiņa fonda Izdevumā
iznākusi viņa grāmata Latviskās
Latvijas labad. Pasūtināma apgādā
Latviskais vārds Hanoverā, ACCU
DP nometnē.
INGRIDA ^^TKSNA
viņu sastingumā. Publikas, cik at­ceros,
daudz, pilna zale. Ziemeļ-nieču
seniore, vakaru atklājot, pasa­cīja
dažus vārdus, tad Zenta Mau­riņa
savā skaidrajā balsi lasīja par
lirikas būtību — referātu, kas pēc
nepilna gada parādījās jaunajā mē­nešraksta
Daugava. Pec referāta
starpbrīdi pie manis pienāca Paula
Jēger-Freimane un smaidīja: „Es
šovakar būšu jūsu balss." Viņa bija
uzņēmusies skandēt manus un Ri-charda
Rudzīša dzejoļus.
Vakara otrajā daļā vārds pašiem
liriķiem. Pirmais, protams, Virza.
No lasītā dzīvā atmiņā man Taba­kas
āoZQ ar beigu vārsmu... „kā
mīlu aizšķaudīt no sirds". Tai ari
pati skaļākā piekrišana. Ko lasīja
Rozītis, man nav vairs ne mazākās
jausmas, bet sevišķi Ugi viņš tomēr
nelasīja vis. Ieviņš gaužām ātri,
klusi, neskaidri nolasīja vienu vie­nīgu
dzejolīti, kura varone kāda
meitene. Paula Jēger-Freimane
skaidri, arī niansei izceļot, skandē­ja
manus un R. Rudziša dzejoļus.
Man labākais, varbūt, bija Zemiga-liešu
Birutas nāve, bet kāds ar virs­rakstu
Tavā krodziņā, kas man to­reiz
šķita īpaši īpatnējs, patiesībā
gan pavisam sikvērtīgs, un vēlāk to
neuzņēmu nevienā savā grāmatā.
Aplausi man tādi pašķidri, sirsnīgā­ki
tie bija Rudzīša dzejoļiem, no
kuriem atmiņā kāda pirmā rinda:
„E3 nevaru nedzejot šodien". La­sīja
Kārlis Students, dzejnieks kol­portieris
ar kaili gludo galvu, bālo
seju, acenēm melnos raga ietvaros.
Nākošā dienā J. Ziemeļnieks viņam
Jaunākās Ziņās recenzijā piezīmēja,
ka intimi liriski dzejoļi lāgā neska­not
tādā skarbi skaļā tonī... Jā, bet
pats Ziemeļnieks, vai tad viņš ne­uzstājās
Ziemeļnieču rīkotā lirikas
vakarā? Nevaru atcerēties, liekas
nē. yiņš gan sēdēja publikā, lai re­ferētu
par vakaru Jaun. Ziņās. Tā­pat
nevaru un nevaru atcerēties, ka
dzejoļus būtu lasījuši abi Bārdas,
Antons un Paulīna. Neatceros, ko
lasīja Eliass, bet atmiņā vēl skan
Fr. Gulbja savādā dziedošā skandē-šana:
„Brien Voldiņš pa gurkstošo
vati" (zēns pa sniegu). Pēdē:ais no
vīriešiem lasīja Jēkabs Jansons, kas
vēlāk pārdevējās par Saivu un ta­gad
pazudis. Viņš skandēja sevišķi
stipri, sparīgi un ari izteiksmīgi.
Starpbrīdi Mauriņa konstatēja, ka
šādos vakaros daudzi dzejoļi aizska­not
nedzirdēti, jo dzejnieki paši ne­protot
lasīt. yēroju arī recenzen­tus,
kas ieradušies no laikrakstiem:
Ziemeļnieku no Jaunākām Ziņām,
Oļģertu Liepiņu no Latvja, jauno,
pašapzinīgo, aceņoto Pēteri Ķikutu
no Sociāldemokrāta," Edvīnu Medni
no Latvijas Kareivja^
Vakara trešajā daļā uzstājās dzej­nieces,
kuru skaits vēl nebija tik
ražens kā 30. un 40. gados. Pirma­jai
vajadzētu nākt Elzai Stērstei.
Bet — lūk, nelaime — nevaru un
nevaru viņu atcerēties. Varbūt ne­maz
nebija? Liekas, ari Austra
Dāle nebija ieradusies, tāpat Valda
Mora. Toties atceros Aldas Niedras
drošo lasīšanu; dzejniecei vairs ne­bija
tā lampu drudža, kas vēl balsī
ietrīcējās viņai 1923. gadā pirmo reiz
.uzstājoties. Alija Baumane lasīja,
viegli savu dzejoļu ritmam līdzi šū­podamās,
ar tādu kā izloksnes ak­centu,
grūti formulējamu. Beidzot
lasīja Elīna Zālīte īpaši brīvi un
skaidri — ari par to, ka neesot vērts
lepoties ar pārākumu. Un viņa sa­ņēma
tikpat atsaucīgus aplausus kā
Jansons-Saiva.
Vakarā ieradies bija arī Veselis.
Kad, izejot, mana sieva ko atzinīgu
nosacīja par Zālītes lasīšanu, Veselis
iebilda- „Tā, lasīt jau viņa lasīja,
• bet Aīda Niedra
FRAGMENTS NO ROMĀNA „IESLĒGT1E'*
T. S t u b j a vloete un rimējuml
(1. turpinājums)
Kundze gaidīja
„Nē ~ kādēļ Kundze?" domāja
Robis. „Mēs taču visi gaidām!" Un
tomēr — tā kā Kundze, tik baigā
izsalkumā pēc dzīves, — tā negaidīja
laikam gan neviens cits. Gandrīz
visu dienu Kundze sēdēja savā sarg-vietā
pie loga, un vienīgās reizes,
kad krēsls stāvēja tukšs, bija tās
nedaudzās stundas, kad Kundzei
bija jāapstaigā apkārtējās mājas,
lai Izlūgtos no saimniecēm kādu ga­ļas
gabalu un maizes Iclaipu, bet
galvenais — pa vlkšķlm pašaudzētās
tabakas. Pirktās cigaretes bija dār-
• i,!
MARGARITA KOVAĻEVSKA - GANtTE
un Alija Bauma­ne
jau nu lielā­kas
dzejnieces un
izsmalcinātas. Zā­līte
ūz klišeļisma
robežas." Garde­robē
Virza, pavi­sam
sa.skaities,
āva savas mazās
galošiņas un aiz­steidzās
šņāk­dams.
Droši vien
v'ņam neoaVka
Mauriņas referāts
— oi, oi, kā nepa­tika!
Varbūt dažs ļau­nosies
par šo stās­tījumu,
jo tai liri­kas
vakarā galu
galā nekas tāds
ārkārtJīgs nenoti­ka.
Bet šinī na-vasarī,
kad lat­viešu
trimdinie­kiem
ik diena ir
Jurģu diena, kad
mūs gaida ne īstā
vasara, bet skum­jākā
izklīšana un
tumšākā nākotnes
neziņa, mīļa ik
sīkākā atmiņa no
laikiem, kad mū­su
pavasari vēl
hS j a isti'pavasarigL
ga manta — tās uzklīda reti, Izkū­pēja
ātri; bet kundze varēja drīzāk
iztikt kādu dienu bez ēšanas nekā
bez smēķēšanas
Kad Mildas nebija klāt, Robis šad
tad piedāvāja Kundzei no saviem
krājumiem. Bet tas bija jādara uz­manīgi,
jo arī Milda mēdza kādreiz
uzvilkt pa dūmam, un tā kā viņa
;au tā neturēja labu prātu uz Kun­dzi,
Robis par šādu ģimenes mantas
Šķērdēšanu smagi bija cietis. Neko
nelīdzēja aizbildināšanās, ka stūri
stāvēja vesels čemodāns pielādēts
ar labākajām vācu laika papirosu
šķirnēm — būdams fabrikas galve­nais
grāmatvedis, Robis ar mierīgu
sirdsapziņu varēja atļauties sev šā­du
bagāžu, — bet Milda prata savu
mantu sargāt.
Ļaunākais tomēr bija tas, ka
Kundze bija aktrise. Gan ne gluži
no Rīgas, bet provinc<^s skatuves, ja
par tādu varēja saukt Jelgavu, bet
aktrise palika aktrise, — kaut ari tā
vairs nevarēļa tēlot gluži jaunu
meiteņu un pirmās mīlētājas lomas,
— lai Milda tūdaļ raudzītos uz
Kundzi greizi.
Pašķielējis uz Milda«; pusi, vai tik
tā atkal nav noķēruši viņu neceļos,
Robis novērsa acis no Kundzes un
pēkšņi nepatikā saviebās, — blakus
istabā atkal sākās kārtējā bērnu
brēkšana.
Tātad pulkstenim vajadzēja tu­voties
jau pusdienas stundai, kad
parasti mēdza pārsiet mazo Andri.
Andris, saprotams, brēca skaļi un
izmisīgi, un tūdaļ tam pievienoin?
arī šofera Kalniņa Mudīte Mudīte
brēca tāpat vien aiz lidzjūt'ba? un
bailēm, un parasti pagāja laba pus­stunda,
kamēr brēkšana aprima.
Robis šādu ālēšanos nevarēja pa­nest
~ viņS labāk pa to laiku iz­gāja
ārā.
Uzmaucis žokejcepuri dziļi uz pie­res,
Robis ar plecu aterūda durvis
un sfjēra platu <!oli pāri slieksnim,
bet sadūrās krūti pret krūti ar pašu
Kalnāju. Negribīgi izgrūzdam?'
.,Labdien saimniek," Robis ziņkārīgi
apstājās un paraustīja nāsis, sajuz­dams
labi pazīstamo Mežrozītes
smaržu. Nez', ko šim nu vajadiēs,
ja pagodina ar apciemojumu savai
mājas salašņa baru, kā Kalnājs dē­vēja
bēgļus?
„Nu ko, kā tad visiem klājas? Labi
izgulējušies?" Kājas plati ieplētis
un SĪVI smīnēdams, Kalnājs apjau*
tajās labdienas vietā, acīm pSr-skriedams
istabu no stūra lldi stū­rim.
„Redz' ko, 'trumpas ari jau
izmestas!" viņš vēl piemetināja,
ieraudzīdams galda vidū Roba pa­mesto
kāršu kaudzi.
Kalnāja garie Sdas zābaki bija
jauni un spodri, tāpat ari svārki, ko
viņš,rokas bikšu kabatās sabfizil,
bija atstājis va­ļā,
atsegdams lau­kos
neparasto pil­sētnieku
kreklu ar
cietinātu apkaklī­ti.
Tie visi ftā tl
nākuši tfilus ceļus
no kādas Rīgas
danču zāles, un
dro6i vien biji
samaksāti ar pri*
vu šķiņķi vai svies­ta
kluci.
Acis Kalnājam
bija apsarkušas kft
baltam trusītinu
un ceļi Šķita maa-llet
ļodzlgi, toties
jaunais, staltais
augums izslējās
vusā saimnieka va*
renfbā turpat līdz
krāsns augšai, un
balss dimdēja dro­ši
un skaļi.
Šofera Kalniņa -
sieva, kas Jau pēc
pāris Kalnājos pa^
vadītām dienām
bija izrunājusies
ar visiem mājas
ļaudīm un sa­draudzējusies
ari
ar kairniņu mel*'
tām, zināja ,St?8-.,
tīt, ka Kalnājs,
priekš gadiem čet­riem,
pliks un no­dzēries,
ieprecē­jies
saimnieces lie«^,
lajā mantā, un hu
bija bagātākais
saimnieks pagas­tā.
Pirms kāzām
braukājis par ma-šīnmelstaru,
un
katrā kulšanas tal­kā
dzēris, kāvies
un spiedzlnājls meitas, kamēr pie­lipis
pie brangās un tūļīgās Kalnāja
mantinieces naudīgajiem sāniem,
„Nu — kas Ir, kundzlņl, — negri­bēs
kāds izmēģināt rcku prastā
darbā ar*?'* Kalnājs pasāka no jau­na.
„Pēc pāris dienām kulsim —
man vajadzētu palīgus. Ja nāksit
talkā, divas trīs dienas varēsit rit
jēra ribas cik lien — nebūs vairs
jāzog kartupeļi no mana cūku to­vera,"
un Kalnājs ierēcās platu muti
kā par labu joku. „Nu, Ies tā lieta?"
„Dod tik šurp sekumus,* pirmais
atsaucās Tedis un pastūma savu pa­pīru
kaudzi uz galda vidu,,
„Nu, nu kundziņ, ka' tik pēc pus­stundas
nav jēlas plaukstas."
„Nez', vai es nebūšu pa mājām
vairāk sekumus cilājis, nekā dažs
labs dampja svilpi pūzdams," Tedis
paraudzījās Kalnājam bezkaunīgi
acīs, un tas dusmās piesarka. Bet
tad, norijis kā nelabu kumosu, no-valbija
acis un savaldījies teica:
„Labi — tad sarunājiet, kas būs
nācēji. SievieSi ari man noderēs —
pie pel iem un uz strēķa. Bet jātur
cauri visu dienu," un Kalnājs gra-sijā?
Uz iešanu.
„Saimniek, man būtu vēl viens lū­gums
— mūsu visu vārdā," pēkšņi
pie loga sakustējās Kundze un no­stājās
Kalnāja pnekšā.
(Turpmāk beigas.)
IEGĀDĀJIETIES
prof. L. B6rzioa un Irfine« Bftr-zlņas
tautas dziesmu krājumu
Krājumā 192 tautas dziesmas ar
aotim un pUnl^ tekstu. PasO-tlniet
tleSl apgādā. IzsOUm arf
ārpus Vācijas ar norādījumu,
'<\xr izdarāma Iemaksa,
Grāmatas cena DM 8.—
LCK apgāds LATVUA,
Essllngen/N.. Brelt* Str. 6,
Germany.
1
1
i
•i
i
-•i
-)
1
!