Bavarijas Latviesu vestnesis, November 29, 1950

              -1/ .• •
•'V,. ;
ZIEMEĻU GALA
n
ntad mis Icratāmies ziemelis vir-i
M L D ^ i r iz^^btUgarīta
giOsmai pilni» Iffi spridi JOs izdrfiža^
tt« 6aitri Taunusam» nepegūdami
imidiseiiis sagremot ainas, ko ainij
acs. Lēzeni pakalni kā milzu viļņi —
IUE virtaBigi Ulkani elpo vienīgi <^e-igg;
to lina tte, kas to zina. MeH
Azfji ar tuktoiu Koli]uias dzelzce}-
]aa ar slapju v^u vlJā. Un
brlnum kustiļgi mākoni
ir 4aelienim naraugim pa starpām,
for pavīdēt saulaii gaismai. Kaut kur
Mvldtt aizslīd Kas^^^^^^ ir
iMiovm — Vii nav vienalga? &na**
I M M ir iiogiiniiasi «alv^
miifii tirpst no piei9xlestfis ērUbas.
Vai jQ$ to Jau zināt, dķ ]oti nogur­dini
sttindim ilgs brauciens? Nogu-fums
p i i#ē domas» nogurums sa­pludina
iintas medianiskā ņirbm^ā,
BMpirumi nokauj Jilsoi dientoeni
^ l a i tiils viņa tM patt galā ar sa­vu
kclerit H kaulainā iagata, un kas
«I visplr par iedomii, vadāt sev lld^
putf iedtives;. *
Jbttt kad pēcpusdienā notidc dī­vaini
pirvirtiba — Brēmone vairs
nav iUu» Ir punati pieņemt, ka gai­l
i tagad daudz vairāk Joda, ka vēji
itiMvtm^i^ smagās eļļas Izgaro-
Junms» kas ceļas no skuju mdiem.
Pir autoiuģestiju tidis reizēs nedo­mi
Fakts ir 1M* ka krāts atelpo
vligtt, galva noskaidrojas, un sim-pltlski
kundM ar smago koferi Jums
piittm smaidīdama piebilst: „Jils la-
Mlšittlijittes...''
ntad Brēmm. Pēc tam Olden-tunrf*,
kur tik viim iznāk la^a, kā
pirUpt no viena vilciena otrā* Un
M o t paiā vakara krēslā JOs pa- mtlil vagonu daias stacijas pirms
Msaulii gala — tur tālāk taču elpo
ZlsmelJCIri — un ie^at aizmiguši
valstSbi ar miglu,vkas noslipē ska*
Bis» ar gurdeniem nameļiem un ie-
1 ^ libr tfiuii ki caur samta priekš­karu
kaut kur tālu ribiņa riteņui
dinki odļtt vezums ar kravu. Un
smidi^ neiedSttEn^ malks mit^
lums. Ūbvakar, Farelel
Ittm uz i^riticiu, tad
pa kreisi, līdz garim aptiekas sai^a- aijim krustam un vīnu veikala ugu
mm piļOstat Vēja alejā. Ejiet vien
mierlU Un d r o M * ^ tumsā un ne-
Idņi-* vai tad divē ir un bija d-tldi?
M krui^ mlM^uš^^^
kas afgved tumiā*
JitojpiViAi^l^
TO Imi ir skuju galvām, no
lises. Tum*
iat4i»)la^ Uitus un tikko samanima
SbM augli l i ^ Jums kipt svinīgi
ttiiiiml ki gar kolonādi, aiz kuras
Jaulimrtaik^is. Un patiesi, Jūs leo-paAi,
kam vieni pusē
kpelta, otii atzibina tēlu uguntiņu
miri». Un }cad beidzot esat gali un
stāvat virtu prlekii pie raibis caur-laidii
vindas, kas no^lriAivas pasau­les.
Jums gribas aptaustīt savu
pWtt, pirvilkt pirkstu pierei un pa-
Ki ir ar latviešu
lodt ceļus. Nē, S9ka JOsu vitilais,
bezkaunīgais egoisms — es ieit esmu
tikai demos, Idks nav vēl'mani sa­grauzis.
Citreiz — pēc daudztonti ga­diem.
Gan Jau tas nāks.
Sirms, ūsains vārtu sargs Jums
neprasa — kas, kur, jpie kā? Un tad
Jūs esat Fareles veco ļauiu mītnēs
pagalmā, tumsā, lietū un bez pado­mi,
kā itrist īsto bloku, kā simdciēt
nezināmās istabis numuni Jūs
vieglprimgi iizmirsāt to pajiutii
Gaiss p&ns migiis riko ēukstu
tie Ust leji no mlMglan, baismīgiem
augstumiem neizsmeļamos krājumos i
kā no pašas mūiSbas. Un kaut kur
vēl augstak un tāUft un tepat ap
ikām, pār pagalmu un visur, kur
vien efat, lodā vieids, neatlaidīgs vē-
Joums, Tik pastāvīgs kā laika lauša­na.
Laiks ir vietas Uelā zīme.
Tas savedis k(Ķ»ā, nošķīris no pārē­jiem,
izcēhs pftri 'dtiem šos sirmos
ļaudis. Savedis kopā un sapludinājis
m> malu malām liatvijas vēstures
pavedienus, latviešu gara tradidjas,
atmiņas, sūrstošās dzīves rētas un
palivigas nopūtas pret Lielo Ned-nāmo.
Kad gribas atcerētie aizgijušos
laikus, Jāņem rokās grāmata Latvija
20 gados. Vai iāgaida Incūaopēdijas
vārdnīcas nākamā burtnīca. Bet «i
n ^ u nevienas dtas tādas grāmi|-
tas, kā šo likteņu un mūZtt Immoļu,
kur per«mlgās dzīves pavedienos ie<*
aurts turpat gadu simtenis daivās
latviešu pagātnes.
Te ir koris un lūgšanu telpa, latfta-va
un klubs» ta noMc MdJas un
kino izrādes, ta ir laipna un ii^nga
vācu pārvalde, un p i ^ vēlēta kbmi^
teja. Un dzīva interese pašos iemīt*
niekos par visu, kas atskalojas šurp
no lielās dalves. Un no šejienes tāpat
ved pavedieni tālāk pasaulē, kā no
Jebkursfs dtas nometnes. Dažas sir­mas
dāmas nokļuvušas klosteros
Frandjā. ^Neatkārtojiet mūsu k}ū-das,**
riiksta viena no viņāoL ,4^ums
noņēma visas personlgis mantas,
mēs sūri strādājam un dieni saņe­mam
tikai 2 stundas atpūtai." —
nMums iet labi,'' raksta dta sirma
kundze no Holandes.
Un tipat kt no Jebkuras dtas no­metnes,
ari no šejienes ved pavedie­ni
pāri laikam mOilbfi. Pašu koris
un.mādtājs i^ļvada savus aizgājējus,
uii'slrinO btblti Uhliipu rindas^t^-
nas, — vēstures, iradidju un atmh^
mezgls raujas mazāks, vidējā un Jau-nā
paaudze izklīst vējos, notrūkdama
kā lapa no tara, un . . .
nKapu kalniņā, dulves maliņā,"
tā nule skanējis kāds korilis, ar pū­lēm
celdamies pāri krustiem Vādjas
rudens debesis. Cita dtam blakus ta
gul aizgājušie latviešu tēvi un mātes.
„Mēs ar dziesmām izvadām visus
savus draugus,'* teids sallds zem
nieks, savu zemo, dūdojošo basu vējā
izdziedājis. „Bet kas pavadīs mūs,
kad būsim visus izvadījuši?"
Zviedrijai Pra kluba pēdējā sari-'
kojumā F. Cielēns ref^Ja par Lat­viešu
drāmas attistibu.
aelēna i^dEšlasijums bija puld-nājis
nelielu saujiņu klausītājus,
tas parasts PEN kluba sasikojumos.
2ēl, ka šiem interesantajiem vaka­riem
Stdcholmas latvieši velta tik
maz ievēribas. Klausītājos ar divi bi-
Jušajim teātra direktoriem, trim re­daktoriem,
mūsdienu drāmas meista­ru
Mārtiņu ZIvertu un vairākiem
dzejni^iem, debates pēc referāta iz­vērtās
vētrainas, aelēna apgalvoju­mam
par mūsu drāmas mibdgajiem
sasniegumimn nelielajā 75 g. poonā
Mārtiņš ZIverta meta pretī rūgto
konstatējumu, ka miuns vispār ne­maz
vēl nav savas latviskas
drāmas — tikai minējumi šai vir­zienā.
NF rīkotajā mirušā Zviedrijas ka­raļa
Gustava V piemiņas aktā ar
zviedru viesiem dzirdējām doc Sica
uzrunu, pēc tam prof. A. Svābes re­ferātu,
kas interesantā priekšnesumā
cildināja mirušo karali kā visdemo­krātiskāko
monarchu pasaulē. Fil­ma
per Gustava V viesošanos Rīgā
izvadāja sanāksmes dalībniekus par
sen neredzētajām Rīgas ielām, pēc
tam Reitm koris atskaņoja karaļa
iemīļoto Pūt, vējiņi, bet 8kaņU||>la-tēs
dzirdējām T. Ķēniņa godlSgoto
septetu.
tem
ei|»8Sdm un •3V
zeni apsnigušām
ceĻomuLmtKt^^ svEia UN rrAuro
(TuŗptnSjums no 6. Ipp.)
nav palidcom nozīmes. Tādēļ jāpie­griež
lielāka vērība mūsu garīgās
idcšējās dzīves izkopšanai, kas di­bināta
uz neapšaubāmiem kristīgu
prindpu drošiem un stipriem pama­tiem.
Atzīstot visaugstākās varas — Die­va
autoritāti, un paļaujoties uz tās
gādību, mums Jāpiemērojas ari ar
savu dzīvi tiem pamatprindpierb,
kādus sludināja Kristus un kādus
turpina sludināt Viņa dibinātā Baz­nīca.
Tad tikai mēs varam droši ce­rēt,
ka pārvarot visas trimdas dzīves
grūtības, varēsim laimīgi atgriezties
savā dzimtenē.
KULTŪRAS CHRONIKA
dlsm Zvie5tffriI?Ji* »li d^e va Ps'rii®m"a tn* ^Plt«āno mlii
JMtUļss vslitīt UktSBl no ISlTf. UāM m
imUteliīiskn siņojiimttm im dokmasa
tie».
Mlkfilaieks Bd. Oisnis stklSJU savi
dirbti Inarn UnCepInsI, Zviedrus.
Bettera korti, kis pUrelt ttrodu ken*
eefteelojimīl NorvilUI, pie ttgrieliaSfl
prosrammv ttkSrtoi s. decembri Stok
holniat koneertn namā.
Bfelbiiniai latvieiu teStrU lasatavo I.
AkvrBtera loga Prleelgatt galmnlekg. Ii-rāde
paredilta decembri. Domāts ari
par M. ZIverta Divkauju atkirtolnmii.
BHtbenas latv, b-bu orSmatliki kopa
Iestudē Blaumaņa Skroderdlenas Slima
Coi^ PlrmltrSde paredista 1. Janvāri.
Bija padomā ceļojums. Mvs
late, ioTm kabata un «alvā . p ^
ārzemju studentu adreses. Lai ?|-
^adzēja inazaš^^
cuas un pazīšanās
i i i sastādītu maršrutu — mazliet ^grSr^anu, bet kad Mi^p^
K l a k ā J ē Wi»«J« »*ļr«Eu
neapoUtāņiem, kas «^«P»^, « ^ ^ ^
no tām valodām, ko ēs zināju, kon­statēju,
ka ari latiņu valodu der
vienmēr turēt svaigu.
Metodes, ko dod Bedekera p ^ l -
dbas, kā skatīt svešas zemes, ir^da-ž
^ , bet manam plānajam maĶam
nederēja neviena no tām. Cfeļojūmu
biroju bezmaksas informācijas un
pilsētu plāni Jau vild«ios rādija nā­kamo
pētīšanas objektu. Stadjās ķē­ru
pirmos iespaidus.
Milāna. Tās pompēzā, Uellgā, Mu-solini
laikā atjaunotā celtniecība rā'
da m pilsētas banku, tirgotāju un
rūpnieku pasauli. Grandiozās kāpr
nēs nodriskāti stāvi Hkņājās pēc d-garcšu
gaUem — pirmā paaJme Itāli­jas
pretstatiem. Turpat pie stadjM
pirmās lielpilsētas pMimes rekUi-mu
plakāti zobu pastai, kino ue» Vai
esat ievērojuši, dk labi katras āpem^
plakāti izsaka ied^votāju mēntālitft-ti?
Šveices plakātos redzēsit Melis,
veselīgas bērnu galvas, veidotas r^
ālā toto0rafiju ^oA, Bērni ēd, Omfi
tira aobus. Itālijas plakātoa tās ir
atkailinātas Jaunavas, kas isiaagDas
šamponos, Jaunekļi baltiem iichiem
un ugunīgiem skatieidem.
Nākamais, ko uztver adi, ir poli
dsts. Sis virs, kura uzdevums iŗ
kfir^Ibas rēgulētoņa, ir savā vidē
daudz nodmigāka persona liekā tas
pinnā bridi izlidcas. Ceļotāji^ viņā
redt paša pilsētas galvas simbolu.
Milānas kārtības sargiem ir tumši
pel^ tērpi, Florences balotu krā­sā,
Romā melni, baltām aprocēm un
spožām bruņenēm. Neapolē: viņi at­gādina
spēļu zaldfitiņul. Un ja JOs
drusku Ilgāk tos pavērojat, katrā
Žestā un katirā akatā atidāsles attie
cigās pilsētas ļaužu paradumi un at-tļļ^
Plķas. RomM ķlrtlbas-s^^^
lienam klausa aiito simtie autc^nid
celofāns — ir Itālijas tirdziņš rakstu»
rlg^ē ,j;>jacā^' akukumā),ar pusau*
džian, kas skrien katram gājējam
klāt un rausta tos aiz sterbelikn, ar
Juku jukām salikto skatāmo, ē<kn»
un valkājam^ bagāžu.
Romā pašreiz ceļ modemu stadj^
kas jau tagad rāda brlnOļ^ Imļ^
hantioniju 20. g. i materiālā — stfe»
L Stadja s<afi8 bdt viena vi«Dd|i
Itālijas saules uztvērēja halle
Romas greznās ele^ces paraug^
kamēr Fl(»rence8 nesen celtā it.mm
un plakana, pieltgota šis idlsltil
cdtņu renesanses stilam un jpauž dll»
dltigumieru.
Švētccļotājs šogad ir izredzēts ua
gaidīts viesis Itālijā. KatiA stacijā ir
iekārtota „Gomitato Santo
kur pat beznau(foie3ai var s^ k>
biis padohius. naktis pavadīt
klosteros, der ziniet; ka vislētāk var
pafatt Ja aiziet ut katešu «mensu^
der Kinfit, ^ itāļi ņeīnēdz uz Idas,
mCbEeJos vai tramvajos ēst H d ^ -
ņemtas maizītes vai augļittiM tu pa«
rasts dtās amēs, demcļos. Bet Ja
Jūim ir kidaa Itsļu un vii-kautrlgākias
sin;dds--7^ ^
ši tuo)^"-italisc Jtitiapskaitt un ru^
tās &aut ko t& iļrsņ^ m dciM, ķa
JOs, ne iHinte neprotot,
ptim^^mk ģ9i^ los
ēflM 4^astašote%. daer-sat
^mteiksat: ,3bilta grade^
Bet JOsu ads miaļdUes pa telpu bi!«
noties tO'giipoJss i g ^
dtt itiUbrtota kat^ ^
nav ne Ivekiiešu tiribās, ne vāciešu
«lK)dWbas, tā^^^^^^^^ bet
kaut loisu saskaņa mēbeļu rno*
viltojumā un svētbildēs lAi
Udc Jaust, ka šie }au^ Ir Neraduši
dzīvot Uelu mākslas darbu ēnā.
^ , Jl jļŗēi^
pēc patikas, uz mājieniem nemaz ne­pametot
ads. Neapoles ielu dina­misko
plūsmu var apturēt tikai poli-dsta
rēdens, bet Florencē viss nodt
elegantā diždltlbā. Tikai Venēdjā
velti mddēt pēc šl dižā vira; te nav
ne auto, ne tramvaja
Tirgi, tā ir katras pilsētas „visdzl-vākā
dzīve'*. Kāds pretstats Šveices
kārtībai un soUdumam, kur puķu un
augļu tirga katirs ziedu pušķis apra-sināts
un, katrai augļu kastei apkārt
tJn tā es^Ju, d»tiju^ kUudJos
Jutu veselās 15 dienas — Romu, Ifi*
lānii, Venēdju, Florend, P^qpējai«
No lava c^ojuma s^pņa pamdbs,
kad vfldenā ausa dieniu Vagonā il»
dēja sievas ;ar ad&ļiem rms, v&l
lalja laikrakstus, un mazi sAd šķir»
stijā bOžu grāmatas. Tā bija dta
pasaiJde -rr VsSkart^^
;darbu w c e n ^ ^ vil
ķ t ļ d^
— svēt^Ūenlgu un vieglu, atenvldu
sautes;^ M»miiāiētu^^u^^^ ISid
i)Aca v m ^ izkāpu no vilciena, un
bija sniegs. Gaiša nakts un suņu re­jas.
Es gijtt pa platu c^u staip ap­snigušām
ābelēm, un aiz tttn tumrt
zuda dprešu gotiskās g i l ( ^ . Bet
tad es sadzirdēju kfdaa skaņas. 'Pa
tumsu nāca divi latviešu aāni no bšg?
ļu nometiies un sarunājās. Un man
likā8,^ka es atgriežos mājās.
V. Grotttee
Ingrida Vīksna
ROMĀNS
(27. turpinājums)
JĶ varbdt Jau šovakai^, ja izdodes samddēt kādu ma­šīnu^
kas mani paņem līdz. Man ir varenas komandējuma
iUdķdl)a%** ^ •
ļ^Mmdā teica nopietni, ,Ja JOs paliktu šdt, varbūt
es Ites varētu palīdzei Tas ir slikti, Ja kāds ir tik viens
un i^tikumis.**
„Man neviens nevar paUdzēt vismaz pagaidām nē,"
Dagnija teica detl ,JCamēr es nosvinēšu savas klusās bē«
Ies
,3^esakiet tāl Vēl ilgi viss nav zaudēts. Vēl iespēju ir
daudz, un, visļaunākā gadījumā Jūsu vecāki varbūt ir pali-
JkuM krievu pusē.*'
uVai tas nav vēl ļauidki nekā nāve?''
„Ai, nē! Kamēr vēl dpo, aUaž paliek kāda cerība. To
Jiims būtu Jāzina vislabāk.'*
nBet es dnu ari to, ka kādreiz ir labāk. Ja ātrāk pienāk
pēdējais dpas vilciens."
,4ūsu runāšana, ir briesmīga," Deksnis grozīja galvu «un
viņam gribējās sapurināt un pamodināt Dagniju, lai tā at­jēgtos
no savas bezcerības. Bet viņš savaldījās un soļoja tai
tālāk blakus gar pludmali, kur mitirajās smiltis īsu mirkli
iedmējas viņu soļi, bet Jau pēc bdža izzuda un ierāvās tumši
dzeltenajā paklājā.
Jūra bija draudīgi mierīga, un platie, lēzenie viļņi šūpojās
apvaldītā sp^cā. Krastam tie pieskalojās ar klusu, ddļu
gulddoiu, un tikai gar molu akmeņiem dziļāk jūrā plīsa
baltas, šļakstigas putas.
„Vai iedm turp?" Jautāja Deksnis, kad viņi bija aizsnieguši
mo|a galu.
„Jā," Dagnija palocīja galvu.
Kad izbeidzās tfudā laipa, viņi lēkādami pa akmeņiem
virdjās aļzvitti ddļfik jūrā; un dažbrīd viņu sejās iešlācās
sāļi ūdens pilieni.
„Juma nav baUr* Ddcsnis iejautājās, vērodams, dk veikli
un pārdroši Dagnija l^āja no vienas akmens radzes uz otru,
nebēdādama par tumšo dziļumu visapkārt
«Nēr
JSet Jūs varat izsUdēt un iegāzties jūrā.''
«Ktt pii tor
^jNtoinlJtet tā! Labāk skatāties, ar kādu skaistu un va­l
im «plm viļpt āiias pret molL"
ierautu mūs dzelmē."
Rimstieties!" Juris stirauji apstājās un satvēra Dagniju
aiz pledem. Viņš to sapiuināja kā nogrēkojušos skolas
skuķi, un tad sauddgi palaida vaļ& „Piedodiet — es laikam
Jūs nobiedēja Bet es gribēju jūs atmodināt Jūs runājat
visu laiku kā ļaunā murgā. Mēs taču dzīvojam!"
„Nē, es nebīstos tik drīz. Bet Jūs nejauki saspiedāt manus
plecus. Kas Jums par briesntfgām rokām!**
,3riesinlgas?" Deksnis ndaimigs pacēla savas plaukstas un
ilgi tās pētīja, it kā ieraudzījis īsti pirmo rdz. ,J3riesnd-gas?"
viņš aticārtoja, „Žēl! Un es gandrīz vēlējos būs
maigs."
Dagnija iesmējās: „Varbūt jūs to saucat pat par glāstii?"
un viņa pacēla acis, lai paskatītos Dekšņa aejā, bet pēkšņā
samulsumā novērsās, jo Juris savādi kluss un nekustlp rau­dzījās
viņā, it kā viņš tikko būtu saņēmis sitienu, un viņa
ads bija ieguvušas gluži citādu izteiksmi nekā vēl pirms
brīža uz ielas. '
,3ur glāstu?" Deksnis domīgs aticārtoja Dagnijas vārdus.
JKē, ne gluži tā. — Bet varbūt es mācētu ari tā jūs no^āstlt,
ka jūs neteiktu, ka esmu briesmīgs. Šodien es to dzirdu
pirmo reid."
„Es domāju, mēs varētu sākt soļot atpakaļ," Dagnija pēk­šņi
novērsa seju un pagriezās uz krasta pusi ,J)riz sāks sa­tumst."
Strauji un nesavaldīgi, gandriz tiši meklēdama platākās
spraugas un stāvākās akmens šķautnes, Dagnija steidzās at­pakaļ
uz malu, un Jurim bija stingri jāpiespiežas, lai tiktu
līdz un reizē ari uzmanītu viņas neapdomīgos lēdenus.
Nonākuši Uz droša un gluda ceļa, viņi klusēdami sāka so­ļot
uz pilsētas pusi, Dagnija pus soU pa priekšu, Ddcsnis
deSl aiz viņas, un Dagnijas mati, vējā purinādamies, gandrīz
pieskārās viņa sejai.
Kaut kas bija izjaucis viņu brivo un drauddgo sarunu, un
lai kā Juris pūlējās atrast kādu mierigu, labu vārdu, viņš
nevarēja salauzt klusumu. Daži muļķīgi, nepārdomāti td-kumi
bija iegāzuši viņus tumsā, un nu tie vairs nezināja, uz
kurieni gāja ceļš, kas tos Izvedis atical dienas gaismā. Rāp­joties
stāvajā kāpā, Deksnis viegli att)alstija Dagnijas elkoni,
un viņa nevairijās. Viņš juta savā plaukstā stingru, šauru
roku, un neatiaida to vairs ari uz ielas.
Uzmetis ads pulkstenim, Deksnis pamanīja, ka ir jau tuvu
s^em, bet viņam nebija vairs nekāda^ vēlēšanās iet kopā
ar Gaigalu pie Skudras. ^
nUz kuru pusi jūs dosities? Vai es drīkstu jūs pavadīt vēl
kādu gabalu," viņš bailīgi jautāja, bīdamies sagaidīt skarbu
ne.
bhaowii "UKJaI ^at.g]rSie^si'e's maig^u ms.^ ^^^^^ labprāV Dagnijas
„Zēl, ka mēs nevaram nekur aidet — pat godīgas kafej­nīcas
nav vairs šai piebradātājā pilsētā," Juris sodījis.
nTās es Jau sen esmu paspējud aizmirsi"
^Vislabāk tomēr derētu pieklājīgas vakariņas, un pfiris
glāzes laba dzēriena - teiksim, kādā^o Rīgas pagrabiem.**
nTur mēs varam ieiet tikai savās atiniņās," Dagbija tdea
skumīgi
„Tā ir — bet kur Jūs domājat pārnakšņot? Jums ir kāte
mājvieta?" Juris jautāja norūpējiep.
„Ir — es tieši pašrdz domāju ^ties turp. Man gandris
nav uzņēmības vēl šovakar doties uz Ventspili."
„Jauki - tad vēl kādu laiku es Jūs tiirēšu gūstā!"
,3ridi vēl iesim — līdz slimnīcai labs gabaliņš."
„Uz kādiļ slimnīcu?" Deksnis sarauta uzacis.
H^smu apmetusies pie sava kolēģa Skudras—- viņam ph
slimnīcas ir ddvoklis."
„Tā!" Efeksnif mirkli apstājās, un tad sāka nebēdīgi un
skali smieties kā pļavā izskrējis zeņķis. „Tā ir. Ueliska sa­gadīšanās!
Man šovakar tur bija Jāiet parunāt ar drau­giem,
bet es jau biju atlicis šo tikšanos. Nu es tomēr iera^
dlšos — kati*ā dņā!"
Dagnija p&rsteigta paskatījās DeksnI, bet viņš nepaspēja
notvert Dagnijas acis, vai tur padbēja tikai Izbrīna, vd ai!
pridcs.
«Cik briesmīgi šaura ir kļuvusi mūsu zeme!" Dagnija tdca
iesmiedamās, un it kā nometuši kādu smagumu, sāka
soļot uz slimnīcas pusi
vra
Btozliet nogurud no nelāgās kratīšanās smagajā mašīnl.
kas to bija ati-āvusi mājās no Uepājas. Dagnija iegriezās
Baložu ielā, un priecīgi pavēra savas mājvietas durvis. Viņa
gribēja gulēt, gulēt un ēst, un lēnā garā pārdomāt visu, kas
tai bija atgadījies šais pāris dienās. Bija diezgan ko atce­rēties,
un kur nu vēl pats pēdējais vakars — pie Skudras.
Tas aizēnoja daudzus citus notikumus pēdējā laikā, kaut ari
Dagnija spitigi pretojās šai atmiņai
,JCas tad jums te par pārkraiJāSanos? Jeb rikojat ģene­rāltīrīšanu?"
Dagnija izbrinējusies paUka stāvot, uz sliekšņa.
Bija ari ko redzēt — ceļa somu un paunu saturs bija izkai­sīts
pa gridu, atvilktnes sdcrautas uz gultām, grāmatu
plaukts apjaukts otrādi, pa galdu mētājās no apldcsnēm iz­raustītas
vēstules, bet visas šis postažas vidū sēdēja Kundze,
ietinusies zilā dūmu mākoni
.,Nāc iekšā un piever durvis!" viņa ēukstēja ieraudzījusi
Dagniju. '
,JKur tad Rūta?"
J>rom," Kundze atbildēja īd.
JffnsSSS^sttoa bfls <liIvo vldtt. .
^ u š L sDortam kslpot tikd aŗ „ p ^
% S d » ^ Vitu
nljll, bet neguva Izdevību pl«WW«a
liClkftlt (adai. vUmas P^*šāM i ;
ļm biji piŗmds V dgļpnaš^^^
vlitt vniiļMi pivsgfi Mlhchenei lz«ic**-'
nas n6midlWi%ļfr
11t M
TT
llOrdga^
Plfprāii^ pavtem gi^inuitu
(844)
HELĒNAS SPĪDOLAS
HELMUTU KARU'SAŪBR.
K«na* un Mvārd» siitUvJL
'zpBvv^s TRIMDA;
aPSfidam ISW
. . .»