Bavarijas Latviesu vestnesis, December 22, 1949

              iēļu
partizānu
ibirlju
I apbruņot «ma*
ļ|ajā lalkl partizā-
^abatag, kaa
oe}u un
— Kādreiz
ivlSManSm Milke«
|aieiQ leiau<i
-^prt tai t<N
iiiiii]Vl(BiĻ pse
M
^irS^anfim
J i i i i 1949,
p § f t t oktobrim
iW^ti«Parp
}9&m nenfiki
ifeibļte bd-i
» vien
Ife^rnug^i^
* at*
v l i l tdr
ilZ
iutpinfitu
sarakstiem
^1 ttoglabllusi.
Diksoni
d^bilarēt» ka
n€ipfirixauk8
iestfidēs
as IK
ttou iznā«
^s#^teigumai
» viņi Jau lai-»
I nekufttisimoa
pa.
paif
nesa­gūt
ittctfbiedr!-
i o i AustrS-^
^ioplpimfila no*
in-nav
no-lavieniba
Hit-nesa-no
Savieno-skaitu
lidmašīnu un
tais līdzekļu,
atzina ari
. Miskava ap-
Slhljusi viena
caņu palīdzība
Idas triks. TSv
AļeksejevS
lomiki ņemaa;
iSV palīdzēju-
)ai vienīgi ti*
savjem rfžo-ilbā?
Uz^
pamata eooo
» ^ lid**
dunMJa,
sma-
«if vai-i|?;
ļ?8rtikasf.
I^-'V ••• LATVI
pi^StviaD Newspaper
unde? EUCOM civi)
IdiiviBion Autborisatioh
-OOTP 198. PubUitoer
1 Valdemārs Um-idilligen/
N.. Brelte str.
/•I>rtoter: Ufageheuer &
^9iAidWlģ«burs, Kteer*
p^PttbUfihed twice weekly
H^īļjfrculation 11,000,
mi"
mm.
Nr. U9 (M)
C^^^^ 19i9. r 2t dee.
Utvteto CeSStt sS
Umt>wjr. j^vjia wUktets
««Unfsurti^ Brttta 8tr. S->l,
tsleftmi in».
w
m
""i^diS fti«urdS?«"''" "^'•^
Cik Md» i i vēsts Jau ddrdēta! Cik bieil ti atskan no visām kanoe-lēm!
dk bieži atskan skolSs, mijās, baznīcās dS«iLr Imolinite
KJS^T* •'^.t*°x/^^!?* ^ dieniņai*
a«ir.#fKs sludināta, atkārtota Uelā ettģe|n dziesma: Gods DtevMn
»W«b2h, miers virs zemes un cUvēkiem labs prātsl
n« w.^K*ZI?*;.!S^' «Tibetum Ziemsvētkos kaut ko citu dzlidēt^tki io eņģe|u vēsti
un Hs svētku dziesmas ,vienu un to paiu vēsti, vienas im tās pašas dslemas. Vai
snl^nav ari viens un tas pats? Vņ taēu, kad snieg, tad bēmi gavUē. Val maize
Sta? pLa«t i, "b1e1t* "v° a^i buii^tu t^adhs, Hkas^ n egribē^tu , ka spīd? Val saule nav viena un
Un,gl^ t ^ t ir ar Ziemsvētku vBti un dziesmām. Tis Ir vM pazīstami, kas
mfis lepriert arvien no Jauna. Nevar Mi nekas labiks n ^ lielā vēsts: JTums Io-dien
V^estltājs dzimis!'* Ti ir līdz tam nedzirdēta vēsts. To bfis mtsms sevi uz-ņemt,
ņemt Hdzl ddves cīņā un ar to Iet pelēkajā Ikdienā.
^UņH vēsts pieder visiem. Bērns Betlēmēs siUtē Ir Pestftājs visai pasauld lielu
qudn nodara tie» kas So v^tl neuzskata, kā uz sevi timētu. Kad gmīl to —^^m*,
vļņi tlļBēJa, ka 81 vēsts viņiem Ir nesta. Jēzus var Pestītājs būt tikai tiem, kas
vēsti uzņem kā uz sevi rimētu.
Gandrīz 2009 gadus 81 vēsts Ir tapusi sludināta, bet val tā sirdi Ir uzņemta? Ak!
Daiudz kas nemaz nav k|uVis labāks, nekā tas bija toreiz, kad fl vMs atskanēja uz
Mtllmea laului. Visas egliSu svecītes, kas miljoniem deg kristlešn Istabās, neaiz*
«eda paU^Ibu, ka p^ulē vēl Ir daudz tumsas. Svedtes gaišas, siltas, bet sirdis
• ņet^isņlbi», atri0bl^^^ Vārda ifitu zj^es** niiimi apmbīt ips m*
1 ^ Vd mums neliekas, ka paU eUe smietos, kad sakām: «Gods Dievam aug*
stibi!** Cik daudz vēl bezdievības elku kalpības, sevis godinfitanasl Ir tdkts:
^liblmltlM^^ im WBiāW balles nomāc mūsu dvēseU par nākotni, par msko drf*
vealllitttil.
Peslļtājs Jr nāds ar savu niOlestlbu, taimlbu, patiesību, bet pasaulē valda naids,
netalft^a. Cik daudz pasaulē vēl tādu, kas salkst, salst un llgoiis pēc mllesttbasl
Ķā ir» val Jdtam, ka Pestītājs Ir dzimis? Vai mums acis visiem tr&kumlem nav ^
aizver, lai varētam ticēt Semsvētku vēstij? Val varam svēilt prjedkns svētkus,
kur ņrieka tik maz? Val mums neliekas. It liJi vajadzētu blbtiU aizvērt Im teikt:
nJauka vēsts, bet patiesībai tā neatbilst.'!
Un ii^am, kad skatāmies sūrajā, ļaunuma pilnajā dzīvē, tad it kā nejūtam, ka
bija rei< nakts, kur debess atvērās un eņģelis v^tija: «Jums Pestītājs dilmisl**
Bet ad tii Ir patiesība, ka ir cilvēki, kas ar Jēzu sastapušies un kas viņa pesffla-nas
svētibu saņēmusi; kas baudījuši to svētibu, ko pravietis par PestItiUn Ir Iepriekš
sludinājis, — ka viņš dziedināšot sagraustsfi sirdis, apbēdinātiem došot sp^u, dros-mi,
cerību, atbrivoSot cietuma ļaudis no grēku vērd4i>as, dailšot iddus redzikos»
tizlos veselus.
Visu to Jēzus ir darījis un dara vēl Šodien. Netrūkst tādu eilfēku, kam Jēzus
tiešām ir Pestitājs. Un kur cilvēki Jēzu tur par savu Pestitāju, tur visa ddve
kļūst labāka. Bei daudz ir to, kas viņu par savu Pestitiiju neatdsi KMe nē?
Daudzi domā, ka viņiem Peiititāja ņevajaga. Svētibu, ko viņi saņēmuši, tie uzskata
par savu nopelnu, un eņģeļa vēsts Aem aizskan garām. Tā PestitiUu noraidīja va-rizeji,
zaduceji un i rakstu mācītāji Un domu biedru viņim netrūkst ari šodien
vēl.
Un iTratkal citi, kas ilgojas pēc kaut kā labāka. Ddve viņiem izliekas ne tiUU^
^ a i tai vajadzētu būt. Viņi cieš pagātnes kļūdu dēļ un tagadnes nepUnlbas dēļ.
Viņi runā ar bUIbu par Jēzu, bet viņiem ir ad savas šaubas un Iebildumi Un tie
traucē lielo vēsti pilnīgi sirdi uzņemt. Un atkal citiem Jēzus nevar būt Pestītājs
tiipēc ka tie grib savā sirdi stūrīti saglabāt vienīgi sev. Un no visa tii mums Jāse­cina,
ka tad, kad eņģeļa vēsts mūs neieprieoē, vienīgi mēs paši esam vainīgi
Bet vai svētigā Ziemsvētku vēsts M būtu veltigi izsbmējusl pasaulē? Kur pa-
Uzs. glābējs, gatenta un stiprums? Eņģeļa vēsts mums to teic. Ļaimuml pasaulē
zuSs tikai tad, kad Ziemsvētku bērna gars valdīs pasaulē. Visi mēģinājumi, pa­sauli
glābt, ļaunumu uzvarēt, būs velti. Ja eņģeļa vēstij neļausim ieskanēt dziļi
SrS. Ziemsvētku vēstij ,Jfum8 šodien PestitiUs dzimis!** patieci
sirdlieskMiēt Un to uz Jēzu noskaņoi
^ n nu. kāpēc ari visdrūn^kā laikā, vissāpīgākā bridi, kur mēs IzkllzdamI IzkM*
stimi neskatitanies nākotnē bez cerības, kā to darīja Bomas un Grieķijas gudrie?
S c ka mēs zinām: ,3Ium8 Pestitājs dzimte!" ^^^^u «Ms pasaulē tāds
«īSfaT kas var nārvarēt visu ļaunumu, nest prieku bēdās, nest gaismu tumsā, nest
Stera B^niei^ Bet Ja gribam, lai šte spēks pasaulē iedarbojas, tad mmns dzīvē
Srfida. ka nasaulē ir piedrimis PestMJs un ka mūsos viņa mHestlbas gars ir dzīvs.
Uz to novēlu visiem priecīgus un svētigus Ziemsvētkus.
Archiblskaps prol. Dr. T. GBlNBEBGS
T. Stubja zīmējums
Hugo Krūmiņš
BALĀDE
VIH briUbMĻ Joņo miegs
PumMs klaUm pārL
Noottldljies oeļlnieks
Bimue un raugās kāri
Neleriesles val kur suns
Cauri puteņsniegiem,
Neiedegsies val kur giaa
CAnBttLkI na ftilfgifmi
VUl briUIttk, Joņo miegs. ^
PvmaMs ir tik baiga.
Ned^MKs neviens, Ja kUep
Dai|ām rtpta valgā.
SEargl sj^rauslo, zirgi Uūp,
Stiepjot pttteņkraujis.
Sniegi tii kā dūmi kūp,
Padebešos raujas.
Bķlet-^te mešs, te Jūra krie.
Bangām pāri brāiot,
Šķiet - te milm plēšss M€>
Gatea plUs gāiot.
Zeme kur un debesis,
Kas Uti zin šai stundā
NegantiĻ kad grieSas viss ,
n kā pekles Jundā?
Salstot nodreb ceļinieks...
Tumsas brāzmā aklā
Cēri kā drirkstis puteņsnlegs
SeJā tam un kaklā.
Un viņš sajūt: stājas sals,
Zirgi soļo gausāk.
PēklM vējos kāda tolss
Atskan, un viņš klausās:
JUm tā steidzies, draugs?
Un kur?
Blājās? Mājās tikri
Drīzāk nekā domā — tur
Mai^ sapni migsi"
..«lauki!** - tdkt grib ceļinieks,
Nepaspēj, Jau salbl
Viņa plakstus aizvef miegs...
Vtes tad gatet kā maldi
Pusnakts vēJl puteņsnlegs.
Sate šai mirkli stājas.
Brinā raugās ceļinieks:
^Tiešām. Esmu mājis.
Tikai — gaišāk viss te mirdz! *-
Dievs! Hs manas mājas!** —
likmio ceļavīra sirds:
«Tlefim! Esmu mā^r
mm
-i
J
m