Bavarijas Latviesu vestnesis, February 27, 1946

              LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija-Editorial Office: Hbtel Coavikt, [Dilllingen/Dooau. Bayern (13b) Iznālk divi reizes nedēlā — Published twice a week
Nr. 16 (18) Authorized by Military Government and UN RRA Dillingenā, trešdien, 1946. g. 27. februāri
Prof. Edgars Dunsdorfs
Darba aicinājums
Savā lielā nelaimē tomēr esam lai­mīgi.
Šis šķietamais paradokss viegli
atrisināms- miisu nelaime ir apstāklis,
ka esam spiesti klīst bēgtu gaitās, mū-
*u laime, ka šīs bēģlu gaitas savukārt
atvieglo tas apstāklis, ka mums, prak­tiski
ņemot, naV materiālu rūpju.
Mums ir uzturs, pajumte, siltums, arī
garam šis tas tiek. Un tomēr — mums
kaut kā trūksti Kas ir šis kaut kas?
Mums trukist darba]
Jūs teiksiet: ko tad te lai strazdā,
te jau nav ko darīt, atskaitot nomet­nes
apkopšanas darbu? Man uz to
jāatbild: žēl, ka pagājušā 1945. g. bez­darbība
jau skārusi ari mūsu smadze­nes,
ka vairs' neprotam darbu rast.
Mums darbs ir jārod!
Ja mūs' nespiež strādāt, tad mums
pašiem darbs ir jāizdomā. Citādi mēs
aiziesim b,ojā. Luk, tādu iemeslu dēt;
Vispirms, mūžīgi taču mūs par velti
nebaros, mūžīgi taču par velti nedos
pajumti, siltumu un gaismu. Pienāks
diena, kad būsim spiesti strādāt. Bet
cik grūti tad būs sākt strādāti Nevis
tādēt būs grūti, ka muskuli būs atro­fējušies
(tos formā var uzturēt
vingrojot), bet tldēl, ka būsim . psī-
'Chiski atradinājušies nd darba,—
n?um8 nebūs noskaņojuma darbam.
Tāpēc, lai pataupītu un radītu noska-iiojumu
darbam, dirbs ir, ja ne citādi,
Jāizdomā.
Otrkārt; teiksim, ka mums, pieaugu­šiem,
būtu tiesībai atpūsties pēc pār­laistiem
kara grūtumiem. Teiksim, ka
mums ^tiesība atvilkt elpu nākošam
darba cēlienam. Bet padomāsim, ka
fiinīs pašās nometnēs dzīvo arī mūsu
jaunatne. Tā Vēro mūs. Tā vēro
mūsu darbus, ^un ja šie darbi ir pret-
Tunā ar. mūsu vārdiem, tā dara tb,
ko rāda mūsu darbi. Jaunatne tad nu
redz, cik „labi" var dzīvot bez darba.
Vēlāk vairs nebūs tādu spēku pa­saulē;
kas šo jaunatni spēs pārliecināt,
ka bez darba dzīve nebūtu laba.
Mūsu nometnēs dzjīvo arī tā jaunatr
nes dala, kas tļkai tagad sāk lūko­ties
pasaulē ar saprotošām acīm. Šī
visjaunākā paaudze strādājošu cilvēku
vēl vispār nav ' redzējusi, un tai uz
visu mūžu var iepotēties pārliecība
par bezdarbīgas dzīves jaukumiem.
Tādēt — mūsu jaunatnes, mūsu tau­tas
nākotnes labā mums jāpievēršas
darbam.
Treškārt, vai' neesam jau manījuši,
t a dzīve sāk ktūt sekla un apnicīga?
Esam! Kādēļ šis apnikums un
seklums? Tādēt, ka tikai darbs dod
dzīvei īsto saturu un jēgu. Lai mēs
saglabātu savu garīgo spraigumu un
dzitumu, mums jāmeklē darbs no­metnēs,
kaut arī neviens uz to mūs
nespiež. Tagad laiku nositam karšu
partijās un tukšos spriedelējumos par
pasaules notikumiem. Šis monotonais
laika aizpildījums garu notrulina; Ti­kai
darbs, kaut visvienmulīgākais
darbs spēj nodroši'nāt možti garu, un
tikai īstā darbā nogurušam ir pienā­cīgā
interese par, intelektuālo nodar­bību.
Mūsu nojmetnēs pastāv kultūras
daļas, — tās ātri nobankrotēs, jo tur,
kur nav darba, nav arī intereses par
kultūru.
Labi. Argumenti ir pārliecinoši, jūs
teiksiet, bet kādas mums iespējas šinī
nometnes tuknesī rast darbu?
Lūkošu šim I svarīgam jautājumam
atbildēt. Bet vispirms konstatēsim,
ka nav svarīgi, kāds ir darbs, ko strā­dājam,
bet gan tas, ka minētos darba
trūkuma defektus novērsīs, strādājot
jebkufu dirbu un^ protams, strādājot
ar intervēsi. Otrkārt, padomāsim par
nākotni. Mūsii liktenis nākotnē var
attīstīties divi virzienos: a) vai nu
mēs atgriezīsimies! mājās, b) vai arī
mēs neatgriezīsimies. Abos gadījumos
mums būs jāpārslēdzas uz citu darbu
nekā strādājām līdz šim. Ja neatgrie­žamies,
tad tas saprotams pats par
sevi, ka savā iepriekšējā darbā mums
maz izredžu palikt. Ja atgriežamies,
— ja, 'arī tad mūs galida jauns darbs,
atjaunot līdz pamatiem nopostīto
dzimteni. Jārēķinās ain laužu trūkumu;
'JEās tur tad būs. i
(Beigaa 3.; lappuse
DP nākotni izšķirs rudenī?
ASV delegāte UNO pilnsapulcē kas pati esot namamāte, labi varot
E l l n 0 r a R ū z v e11 a, dažas die­nas
februāfa vidū uzturotieai Vācijā,
iepazinusies arī ar pārvietoto personu
dzīvi trimdā. Pagājušā nedēlā augstā
viešņa Frankfurtas vācu un amerikā­ņu
preses pārstāvju pavadībā apmek­lēja
DP nometni Vīsbādenā, ameri­kāņu
okupācijas joslā, kur dzīvo Bal­tijas
tautu un polu pārvietotās per­sonas.
Pie karogiem greznotās nometne»
ieejas E. Rūzveltu sagaidīja latviešu
skautu un gaidu goda ierinda, polu
orķestris atskaņoja ASV himnu un
Aipra latvju meiteniite dižai amerikā­ņu
tautas pārstāvei pasniedza ziedus.
Baltijas tautu vārdā E, Rūzveltai par
viAas lielo gādību bēgtu labā pateicā«
lietuviešu pārstāvis, uzsvefot, ka Rūz-velts,
šis lielais cilvēces tiesību cīnī­tājs,
vienmēr dzīvos mazo valstu un
tautu piederīgo sirdīs. Baltu pārstā­vis
lūdza E. Rūzveltu nodot visai
amerikāņu tautai latviešu, igauņu uņ
lietuviešu vissirsnīgāko pateicību par
'trimdas gaitās saņemto atbalstu.
E. Rūzvelta pateicās par mīlu sa­gaidīšanu
un vitias dzīves biedra cil­dināšanu.
Apskatot nometni, vinia
vispirms apmeklēja latviešu virtuvi,
kur tobrīd gatavoja pusdienas bēr­niem.
Nogaršojot ēdienu un noskai­drojot
devu lielumu, viesta atzina, ka
bērniem piena par maz. tai gan tie­vas;
visumā butu pietiekamas, viņa.
iedomāties, kādi trūkumi esot kop-katla
ēdienam. Ēdamzālē E. Rūzveltu
ar dziesmām sagaidīja latviešu koris.
Igauņu ēkās, apskatot bēgtu istabu,
apmeklētāja atzina, ka nometnes ie­mītnieki
dzīvo pārāk saspiesti, bet
reizē izteica arī savu pārsteigumu par
mītņu kārtību un tīrību. Teātra zālē
viešņa nofotografējās kopā ar lietu­viešu
kora dalībniekiem. Iepazīšanās
turpinājās ar polu skolas apskati.
Vīsbādenas nometnes latviešu pār­stāvim,
kas izteica visu līiūsu patei­cību
par 'villas nostāju UNO konfe­rencē,
E. Rūzvelta atbildēja, ka viņai
bijis liels prieks par iespēju aizstāvēt
cilvēcības un taisnības pamatidejas,
par kurām nemitīgi cīnījies viņas
dzīves biedrs. Vina jo labi saprotot
to tautu stāvokli, kas cīnījušās par
savu brīvību un tagad nevar atgriez­ties
savā dzimtenē. Jautāta, kā, pēc
viiias domām, būtu realizējams prin­cips,
pēc kura katrai tautai jābūt ie­spējai
brīvi dzīvot savā Valstī, E. Rūz­velta
atbildēj^ ka jau pirmskara un arī
kara laikā Eiropā notikusi ievērojama
cilvēku pārvietošanās, kādēļ neesot
tik viegli noteikt attiecīgo tautu ap­dzīvojamos
apgabalus, tomēr nav ap­strīdams
un pilnīgi skaidrs, ka katrai
tautai būtu jādzīvo pašas valstī.
Lielā amerikāniete pati jautāja: uz
kādu zemi latviešu bēgti vislabāk gii-bētu
brauktj vai arī viiīi vēloties palikt
Vācijā? Latviešu pāratāvis atbildēja,
ka ir tikai viena zeme pasaulē, pēc
kuras ilgojas mūsu sirdis un ka tādēt
latvieši nelokāmi grib atgriezties pašu
zemē. kaut arī tas pašreizējos apstāk­ļos
nav iej^pējams. Šajā sakarā E.
Rūzvelta atzīmēja, ka vina Londonā
saņēmusi vairākas vēstules ar lūgumu
palīdzēt bēgtiem un līdzīgas vēstules
pienākušas ari Vienoto Nāciju orga­nizācijai.
Tas viss liecinot, ka dau­dzās
zem Ca par mūsu nākotni jau
rūpējas.
Pēc nometnes apmeklējuma E. Rūz­velta
presēsi pārstāvjiem sacīja, ka
lielākais vairums Vācijā esošo DP uz^
skatāmi par nerepatriējamiem. Vi­ņiem
jāatrod jauna dzimtene. Vi6a
neesot pārliecināta, vai amerikāņu no­dokļu
maksātāji, kas gan esot loti
augstsirdīgi, vēlēšoties nest vēl tālā­kus
upui'us DP atbalstīšanai arī pēc
šī gada beigām.
Atbildot HMi vāeu ziAu aģentūras
pārstāvju jautājumu par vācu presē
pēdējā laikā pacelto pr(/blēmu — vai
DP pārtikas devas nebūtu pielīdzinā­mas
vācu normām, E Rūzvelta uz­svēra,
ka pārvietoto personu vidū
daudz inacionālsociālistiskā režīma
upuru un ka par pārtikas devu paze­mināšanu
tādēt nevarot būt runa. Ap­meklējumā
gūtie iespaidi viņai lieti
noderēšot UNO nākošās sesijas dar­bam
septembri, kad, domājams, pie^
Aems galīgos lēmumus par DP nākot­nes
izkārtošanu. M^'
Senators Stērste - jaunais Latviešu Centrālās
padomes priekšsēdis
Mi2^ okupācijas joslā legalizēs Baltijas komiteju pie angtu kontrolkomisijas
Latviešu Centrālai padomei svēt­dien
17. febr, Hanavā, amerikāņu
okupācijas Joslā, bija otra darba sa­nāksme.
Tā turpinājās trīs dienas.
Sanāksmes darbu sākot, LCPpriekš-r
sēdis Latvijas bij. ministrs A.
Valdmanis aicināja visus tautiešus uz
savstarpēju iecietību un godīgu gribu
saprasties, lai viss tas, ko mēs darām,
būtu apgarots ar domu līdzināt ceļu
uz mājām. LCP tagad pārstāv latviešu
emigrantus Vācijā, Austrijā un arī
Dānijā. LCP locekli noklausījās LCP
un LCK ziņojumus un plaši izstirzāja
turpmākā darba vadlīnijas. Liela vē­rība
veltījama mūsu karavīru tiesiskā
stāvokļa uzlabošanai, jaunatnes izglī­tības
lietām un mūsu iekšējās sadzī­ves
saprātīgai izkārtošanai. Šajā sa­karā
pārveidoti Latviešu Centrālās
padomes statūti, pārkārtots Latviešu
Centrālās komitejas atsevišķu sekci­ju
darbs un radītas jaunas instances.
A. Valdmanis LCP prezidija vārdā
ziņoja, ka satiksmes grūtību di^ pre­zidijs
starpsanāksmju laikā uz darba
sēdēm nav varējis sanākt pilnā sa­stāvā.
Mūsu karavīru atbrīvošanas
jautājums sekmīgi kārtots angļu oku­pācijas
jostā, kuri tāpat kā Beļģijā,
internēto latviešu karavīru stāvoklis
uzskatāms par galīgi atrisinātu. Vi­ņus
atlaiž no gūsta un atzīst par piln­tiesīgiem
DP. Daudz vēl darāms, lai
atbrīvotos karavīrus nogādātu līdz
vihu tuviniekiem un lai viņiem pa­līdzētu
atkal iekļauties normālākā
emigrantu dzīvē.
LCP nenogurdama pūlējusies pa­nākt
latviešu emigrantu centrālās
pārstāvības legalizāciju. Atkā/rtoto
iesniegumu rezultātā sianemts princi­piāls
solījums legalizēt īpašu Baltijas
komiteju pie angļu kontrolkomisijas.
Šī legalizācija sagaidāma vistuvākā
laikā. Ar to Baltijas valstu pilsoņu
tiesiskais stāvoklis vismaz angļu oku­pācijas
joslā Vācijā būs radis iespē­jami
labvēlīgu atrisinājumu,
.Nodibināts kontakts ar Starplatitis-kā
Sarkanā krusta komitejas pastā­vīgo
delegāciju Flotā (^/lotho), angtu
okupācijas jo»lā, af ko rasta i^^ēja
tieši sazināties ar Starptautiskā Sa^
kanā krusta komiteju un dažādo
valstu Sarkanā krusta biedrībām.
Kontakts nodibināts arī ar Anglijas
Sarkartā krusta pārstāvību Flotā, ar
kufu bija panākta vienošanās par
dāvanu sainīšu regulāru nosūtīšanu
mūsu karavīriem Beļģijā. Ar Latvijas
Sarkanā krusta Detmoldas nodaļas
gādību tas tad darīts divi reizes mē­nesī
un Beļģijā internētiem kafavī^
riem izsniegts vērtīgs atbalsts. Lat­viešu
karavīru atbrīvošanas lietā sava
loma bija Latvijas ev.-lut. baznīcas
arcbibīskapa Dr. theol. T. Grīnberga
vēstulei, ko saņēma angtu feldmaršals
Montgomerijs, nākamais Lielbritāni­jas
imperiālā ģenerālštāba šefs.
Par Latviešu Centrālās komitejas
darbību ziņoja tās priekšsēdis prof.
K. Kundzinš. Izstrādāti vēlēšanu sta­tūti,
dažādi noteikumi un instrukci­jas,
kas latviešu dzīvi emigrācijā ie­virza
kārtības ietvaros. Izstrādāti arī
apgabalu Latviešu komiteju statūti,
vēlēšanu instrukcijas, noteikumi par
latviešu nometņu iekārtu, LCK iekšē­jās
kārtības rullis, noteikumi par
autoru honorāriem, sabiedrisko tiesu,
aizbildniecību, kultūras fondu u. t. t.
LCK sastāvs paplašināts. Tanī būs
prezidijs un 4 līdz 10 locekļu.
LCK locekli sanāksmē piekrita at­brīvot
no LCK juridiskās un admini­stratīvās
nozares vadītāja pienāku­miem
prof. Arvedu Švābi un no LCK
izglītības un kultūras nozares vadītā­ja
pienākumiem prof. Frici Gulbi,
lūdzot vihus joprojām palikt LCK
prezidijā. Par izglītības nozares jauno
vadītāju LCP ievēlēja Jāni Celmu un
par tagad atdalītās juridiskās nozares
vadītāju Valdemāru Alksni. LCK
administratīvā nozare turpmāk dar­bosies
atsevišķi. Par tās vadītāju ie­vēlēja
Mārtiņu BēTzinu. Darba liet­derības
labā sadalīja līdzšinējo sociā­lās
aprūpes un darba nozari. Par jau­nās
darba nozares vadītāju ievēlēja
Staņislavu Jaundžemu, bet par LCK
sociālās aprūpes nodaļas v.'idītāiu at-prof.
FT; Gulbim 4>ar VHft līdzšinē­jo
darbu latviešu emigrantu izglītības
un iekšējās dzīves izkārtošanā.
LCP «māksmē pieņēma jaunus no­teikumus
par latviešu karavīru pa-īdzības
fonda pārvaldi, nosakot, ka
)ārvaldi sastāda LCP ievēlēti priekš­sēdis
un vietnieks, LCK ievēlēti pār­valdes
loceklis un tā vietnieks un
Latvijas Sarkanā krusta galvenās val­des
ievēlēti loceklis un tā vietnieks^-
Par šī palīdzības fonda pārvaldes
priekšsēdi LCP tūlīt arī ievēlēja Jāni
Goldmani un par vina vietnieku Vili
Maizīti. LSK galvenās valdes pār­stāvji
— ievēlēts fonda pārvaldes lo­ceklis
būs Dr. med 0. Bormank un
viAa vietnieks do«©nta Alksnis.
Sanāksmē plaši pāirunāja un atzina
par nepieciešamu A. Valdmana iero­sinājumu
par īpašas uzticības koUē-gijas
dibināšanu, lai tā pārbaudītu
latviešu emigrācijas vadītāju darbi­nieku
noi^tāju pret Latvijas valsti un
latviešu tautas dzīvības interesēm
okupāciju laikos. Par uzticības koUē-ģijas
priekšsēdi Latviešu Centrālā pa­dome
tad ievēlēja senatoru Jāni Ka-lacu
un par locekļiem Latvijas bijušo
ministru prezidentu un vairākkārtējo
ministru Valdemāru Zāmueli, sena­toru
Rūdolfu Alksni un virsleitnantu
Ēriku Pāīiipu.
Atzīstot par nepieciešamu ener­ģiskāk
kārtot latviešu lietas amerikā­ņu
okupācijas joslā Vācijā, LCP par
Latviešu Centrālās komitejas prezi­dija
ceturto locekli un reizē par LCK
priekšsēža otru vietnieku ievēlēja
Aleksandru Kacēnu, kam uzdeva pār­stāvēt
visus latviešu emigrantus ame­rikāņu
okupācijas joslā Vācijā.
Lai emigrācijā esošo Latvijas, pil­soņu
interešu pārstāvēšanai un mate­riālās
un garīgās aprūpes sekmēšanai
būtu pietiekami līdzekli; LCP pieņē­ma
noteikumus par pašpalīdzības no­devu.
Ik pa trīs mēnešiem, sākot ar
1946. g. februāri, tā 3 vācu marku ap­mērā
jāmaksā visiem Latvijas pilso­ņiem,
kas līdz 1946. g. 1. janvāricd
Baltus aicina uz Sarās
^ apgabalu
LCP sanāksmē^ Hanavā franču oku­pācijas
joslā Vācijā dzīvojošo latvie­šu
pārstāvis Aleksandrs Dzirne ziņo­ja,
ka franču Militārā valdība latviešu
emigrantiem šinī joslā norādījusi
i e s p ē j a s a t r a s t d a r b u S ā r as
un R e i ļ n z e m e s a p g a b a l ā . Ai­cinājumā
pasvītrots, ka franču valdī­ba
minētos apgabalos grib nodarbināt
tieši latviešus, lietuviešus un igauiius.
Dots solījums, ka Baltijas valstu emi­grantiem
būs iespēja atrast nodarbo­šanos
pēc spējām ļun profesijām. Pa­stāvot
projekts Sāras un Reinzemes
apgabalā novietot 'Baltijas valstu
emigrantus ne tikai no franču/okupā­cijas
joslas Vācijā, 'l)et arī pārē­jām
rietumu okupācijas joslāņi.
Lai noskaidrotu mūsu tautiešu ap­mešanās
iespējamības, uz Sāras ap­gabalu
jau izbraucis inženieris
Raudseps, kas pārbaudīs apstākļus uz
vietas. /
Sl jautājuma pārrunās LGK priekš­sēdis
proi K. Kundzi'6š izteica LCK
domas, ka mūsu ^tautiešiem pagaidāmx^
no savrupējas izceļošanas jāatturas un
jāpaliek pie lielākā tautas kopuma.
Par jaunām dzīves un darba iespējām'
Latviešu Centrālā (komiteja tautiešus
informēs savlaicīgi. M.
Latviešu balss pie likteņai
lēmējiem
Mūs informē, ka Latvijas sūtnis
Anglijā K. Z a r i ii š UNO pirmāa
pilnsapulces laikā nodevis UNO piln­sapulces
prezidentam P ^ l a m S pa­k
ā m Latviešu Centrālās komitejas
deklaratīva satura iesniegumu par
latviešu emigrantu stāvokli un mums
veļamāko turpmāka dzīves izkārto- ;
jumu. ^rchibīskaps prof. Dr. theol.
T. G r I n b e r g s, kā Latvijas ev.-lut.
baznīcas virsgans, savukārt piesūtījis
amerikāņu delegātei E11 n o r a i
R ū z v e l t a i uuv cik zināms, arī
ASV ārlietu ministram B e r n e s a m
un Anglijas ārlietu ministram B e v i -
n a m vēstījumu^ par apstākļiem oku-
3ētā Latvijā, par mūsu pašreizējo stā­vokli
un nostāju emigrācijā. Latviešu
esniegumu saAēmis arī Lielbritānijas'
feldmaršals M o n t g o m e r i j s.
Londona bus Baltijas tautu
S^leznu un lietiskas mākslas
izstāde
Tiesību uz brīvību un neatkarīgu
dzīvi savā demokrātiskā valstī mēs,
trimdas c^us staigājot, vislabāk va­ram
pierādīs tad, j a iepazīstinām sa­vus
draugus ar latviešu tautas sasnie­gumiem
Latvijas patstāvības gados
un ar mūsu darba rosmi pašreizējos
apstākļos. Labi to pierāda arī mūsu
daudzie koncerti, teātfa izrādes,
gleznu un lietiskās mākslas skates,
kas tik bieži Imums nes cildinājumus
un apbrīnošanu. Plaša latviešu gleznu
un lietiskās mākslas skate nesen bijā
Blombergā. Redzētā ietekmēti, angļu
augstākie .virsniķki sazinājušies ar
Londonu un sagādājuši iespēju pla^
sāku līdzīgu izstādi aprīļa sākuniā
sarīkot ari Anglijas galvaspilsētai ^
L at V i e S u i z s t ā d i Lo n d o n ā
organizēs jo plašu, rādot angļu sa­biedrībai
ne tikai latviešu, bet arī pā­rējo
Baltijas ļ tautu sniegumus. Angļu
okupācijas joslā, Varendorfā, jau 2.
martā atklās šīs izstādes priekšskati
pie turienes angļu divīzijas štāba,
kad arī izraudzīs labākos darbus.
Lai skate Londonā kļūtu jo iespai­dīga,
visi tautieši, kam būtu no Lat­vijas
līdzatvestas gleznas, audumi un
citi mūsu lietiskās mākslas darinājumi^
aicināti steidzami sazināties at
LatviCvSu Centrālo komiteju ^i^e-stāja
līdzšinējo monsinjoru .1: ni Ve'k-mi.
Sevišķu pateicību sanāksmes da- sasniegusi 18 gadu vecumu.
Ubnieki izteica prof. A,Svābem un j (Beigas 3. lappusē)
senā pie IDetrnoldas, jo līdz i ar
trimdas laikā darinātiem darbienv
kas tik pilnīgi nevar parādīt mūsu
mākslinieku patiesās spējas, vēlams
un ieteicams'sūtīt uz Londonu art
darbus no mūsu Ķrlvajā valstī padarī­tā
un sasniegtā.
Eslingenāļ Vīrtembergā, nesen sarī­koto
latviešu gleznu skati turienes ro»
sīgā komiteja domā tuyākā laikā at«
kārtot ari Stutgartā, Frankfi»tā ua
Bādenā- Bādenā. M« v