Bavarijas Latviesu vestnesis, April 26, 1950

              m
m
•Ml
"5i
i i
II
li '
L A T V I J A
Trešdien, 1950. g. 26. aprU!
Eiropa mostas
Tiešām, Eiropa mostas. Kepaies
iJgi laiks, kad tā būs piecēlusies kā
viena apvienota valsts, lai uz lai­kiem
aizmirstu asiņaino karu mur­gu*
Tiem, kas seko lietu attīstībai
pasaules mēroga, nav par to vairs
ne mazāko šaubu. Ārkārtējie panā­kumi,
kas tik Isā laikā Ukuili tapt
Eiropa» padomei ar pirmo konsulta­tīvo
sapulci, pierāda, ka apvienoša­nās
lietu atbalsta visa brīvā Bie-iumeiropa,
un personas, kas soļo Sis
apvienošanās cīņas priekšgalā kā
Vinstons Cerčils. Pols Anri Spāks,
2oriis Bido, AnrI Brigmans un dau­dzi
dtl, — ir drošākā ķtla par šīs
Cīņas labu izdošanos.
Jau 1693. g. Viljems Pens (Viillam
Vnm) publicēja apcerējumu par
Eiropas mieru, kas bOtu panākams,
nodibinot Eiropas tautu vietnieku
sapulci vai pailamentu. Pens iesāka
«ffcerējumu ar vārdiem, kas popu­lāri
ari vēl šodien: „Tas nav cil­vēks,
bet vara vai akmens statuja,
Ja sirds tam neizkūst, skatot kara
asfiļ^ainfis traģēdijas../'
Un ko lai sakām mēs, kas paši
eiam pārdzīvojuši vienu no briesmi-glicajiem
kariem cilvēces vēsturē un
tagad klīstam pa visām pasaules
malām bez dzimtenes? Ko lai sa­kām,
Ja visa cilvēce stāv jautājuma Edcšāt bOt vai nebōt? Jāatzīst,
pastāvot vecajai Eiropas kārtī­bai
ar daudzajām suverēnajām val-
•tlm un armijām, nekad neizdosies
panākt ilgstošu mieru, 'ntad jāra­da
apitākļi, kas atsevišķo valstu su­verēno
varu dalēJl terobežo, it se­višķi
militāri Jaunatnes audzinā-iana
un patriotisma sludināšana Jā­nostāda
uz veselīgākiem pamatiem.
Mums Jāmācās cienīt cilvēku, ne­prasot
— kas tu esi. bet — kāds tu
•sit Mums jāapvienojas, lai nodro-
IBnātu savstarpēju mieru un lab-
Cik vēl palicis latviešu dzimtenē?
Pārkrievošanai procesu palīdz sekmēt
340.000 — 390.000 ,,jaunhaimnieku^^ no
Padomju savienībai.
Diiiītfot oponentu
ittveiiboi!
Latvijas pIntSves A. 1JpIt«f kundzes
Jsunl adrese:
A. Upīte,
PoitbOK ises, Kotoenhavn, Danmark.
Maskavas statistika par Padomju
savienības augstākās padomes vēlē­šanām
martā ļauj gut zināmu ieska­tu
Baltijas valstu iedzīvotāju prob­lēmās.
Izmantodan»s šos datus. Ro­berts
Aleksandrs publicējis ASV in­formācijas
biļetenā Ostprobleme pār­skatu
par pašreizēio iedzīvotāju sa-sastāvu
Baltijas valstis.
Augstākās padomes vēlēšanās Lat­vijā
balstiesigo bija 1,36 milj., Igau­nijā
0,8 milj. un Lietuvā 1,6 milj. Ja
no Igaunijas un Latvijas ļedzīvotālu
kopskaita 30 proc. ieskaita jauniešu
kategorijā Caunākl par 18 g.). un
Lietuvā, ievērojot lielāko dzimstību,
35 proc, tad pašreizējais iedzīvotāju
skaits Baltijas valstis būtu šāds:
Igaunijā 1,14 milj. {\m. g 1.40 milj..
no tiem 1 milj igauņu), Latvijā 1.94
milj. (1039. g. 1,97 milj., no tiem
1,10 milj. latviešu) un Lietuvā 2,55
milj. (1939 g 3,15 milj., no tiem 2.25
milj: lietuviešu) Lietuvas iedzīvotā­ju
pārmaiņas irūti vērtējamas, jo
pēdējā tautas skaitīšana tur notikusi
1923 g.
Sie skaitļi sevišķi Interesanti tādēļ,
ka tie ļauj gūt pareizu ainu par to,
cik padomju iestādes ievedušas Bal­tijas
valstis „jaunsaimnieku" no Si­bīrijas
un lekškrievijas. Pirms tam
gan tikai jāaplēš Baltijas tautu ie­dzīvotāju
zaudējumi otrā pasaules
kara laikā un pēc tam Roberts Alek­sandrs
vērtē Iedzīvotāju zaudējumus
Baltijas valstis šādi: Igaunijā —
baltvācieSiem repatriējoties, iedzi-butu
aizvesti 70.000—80.000, paši iz­bēgušie
baltieši uzskatot par pārspī­lētiem.
Pēc A. statistikas Latvijā .ao ag­rākiem
iedzīvotājiem esot palikuši
pāri apmēram 1,29—1.34 mUj. un
340.000—390.000 , Jaunsaimnieku'*,
kas ievesti no Padomju savienības.
Igaunijā no agrākajiem iedzīvotā­jiem
esot vēl dzivi 790.000-«40.000,
no tiem 770 000—820.000 igauņu. No
jauna Igaunijā ievesti 300.0(K)—
350.000 aziātu. Lietuvā šie skaitļi ir
1.75-1,80 milj. un 120.000-270,000.
Rakstā piezīmēts, ka šie dati vispā­rējos
vilcienos līdzinoties pašu šo
zemju bēgļu vērtējumiem Igauņi,
piemēram, tautiešu zaudējumus
dzimtenē vērtē uz vienu trešdaļu no
agrākā igauņu kopskaita.
Atskaitot Viļņas apgabalu, kur Ie­dzīvotāju
skaits sarucis visjūtamāk,
no Padomju savienības atvestie
«jaunsaimnieki" nometināti galveno­kārt
pilsētās. Uz laukiem izvietojot
tikai nedaudzus. Svešinieku akalts
lielākās pilsētās jau tuvojoties 50
proc. A. uzsver, ka no tautas izmir­šanas
viedokļa visvairāk apdraudēti
if^auni. Lietuvā, piemēram, ievēroja­mi
lielākās dzimstības dēļ apstākļi
?ai ziņā esot daudz labāki. Uzsvēr­dams
faktu, ka Latvijā un Igaunijā
^au priekš kara dzimst'b"" ^'ts ne­pārsniedza
Rietumeiropas līmeni un
atgādinādams abu tautu lielos vīrie­šu
zaudējumus, Aleksandrs secina,
Nošaujams ka kašķains suns
Čekas akts par 1919. gada latviešu
boļševiku varas vīriem
t • •
Patlaban ne visai bieži apdzīvotā
Latvija un I^auni^a dod iespēju nea­sām
jauno iedzīvotāiu nometināša­nām.
Ja līdzina komunistu politika
vēl turnināsies tad n<^novēr§ami
seV-o^ Baltijas zemju plaša pārkrie­vošana.
klāJIbvĻ lai pasargātu mOsu civlli-ifidju,
brīvību un reizē ari ikviena
*ilie^<ftiilās tradīcijas.
So māiķu sasniegšanai, kā zināms,
ari latvieši sākuši organizēties, no­dibinot
Latviešu apvienību Eiropas
Onijfi, saīsināti LABU. Apvienības
biedru skaits kļuvis Jau diezgan
liels, un īpaši pēdējā laikā vērojams
straujāks pieaugums. Apvienība
par biedru uzņem ikvienu latvieti,
nešķirojot ne pēc ticības, ne poli­tiskās
pārliecības. Tās mērķis ir
apvienot visus trimdas latviešus cī­ņai
par brīvu Latviju brīvā un ap­vienotā
Eiropā.
Varētu rasties jautājums: kam gan
tik daudz biedrību un organizāciļu,
Ja gandrīz ikvienas mērķos paredzē­ta
ciņa par brīvu Latviju? Negri­bu
ie iztirzāt daudzo organizāciju
lietderību vai nelietderibu. bet gan
v&st lasītāju uzmanību uz faktu,
ka LAEO necīnās viena, bet ka lī­dzas
organizācijas pastāv visās
valstis šaipus dzelzs priekškaram,
Ieskaitot ari ASV. un ka šo kustību
atbalsta pasaules lielākie politiķi,
valsUvIri un zinātnieki. Tieši tādēļ
mOsu LAEO var izrādīties par vie­ni^
no visiespaidīgākajiem ieroēiem
cl^iā par brīvu Latviju, un jo vairāk
mēs šis apvienības rindās iestāsi­mies
un atbalstīsim to materiāli un
garīgi. Jo vairāk būsim palīdzējuši
paši sev un reizē ari mūsu brāļiem
un māsām dzimtenē. Nevaicāsim
viens otram, kas ir cilvēki, kuri sā­kuši
šo kustību organizēt no latvie­šu
puses, — vai tie Ir bijušās Saei­mas
deputāti ministri vai klidas cl*
tas personas, be» gan skatīsimies
objektīvi uz lietu attīstību pasaulē,
kas tagad mums ir daudz labāk sa­skatāmas
nekā tad, kad bijām vēl
dzimtenē. Redzot ceļu. pa kādu
grib iet Eiropa, kļūsim ari mēs šis
kustības atbalstītāji.
Cerēils savā brogūrS Vienota E i ­ropa
(United Europe) starp citu rak­sta:
,Jr kāds vecs stāsts par spā­ņu
cietumnieku, kas bija ieslodzīts
Jau vairākus gadus un plānoja iz­bēgi
Kādu dienu viņš mēģināja
atgrūzt cietuma durvis. Tās izrā­dījās
vaļā. Tās bl*a vienmēr biju­šas
vaļā — un viņš brlvl izgāja ārā.
Kaut kas līdzīgs šai izdevībai art
šodien stāv eiropiešu priekšā. Vai
viņi to Izmantos? Vai viņiem tas
būs atļauts? Vai viņiem bOs loiks^"
Tie ir Jautājumi uz ko mums jāat­bild
ar noteiktu jā. Visa brivā rie­tumu
Eiropa organizējas. Tāpat
austrumu Eironas valstu brīvie pil­soņi,
kas raduši oatvērumu pie rie­tumu
demokrātijām, jau uzs^ku^i
organizēties Ar! mēs. laU^^ešl, lai
nepaliekam pēdēUe, bet visi, knj
esam brīvībā, kļūstam mūsu LAEU
biedri!
Kārlis l^te
sasniegumiem
votāju skaits samazinājies par 15.000, ka tnm nebūšot iespējams izlīdzināt
1941. g. padomju deportācijas aizra- kdzlvotāju skaita samazināšanos,
vušas 22.000 igauņu, zaudējumi s u - - •
kanarmijā sasniedz 20.000,vici
pācijas laikā gājuši bojā 5000, vācu
armijas sastāvā 15.000, 1944.-45. g.
emigrējuši 70.000 un deportācijās pēc
1944. g. aizvesti 50.000-100.000 igau­ņu.
Tātad kopskaitā Igaunija zauiē-jusl
187.000—247.OOflr iedz., no tiem
177.000—277.000 igauņu. Aleksandrs
piezīmē, ka šie dati neesot pilnīgi
precīzi, Jo sevišķi grūti vērtēt iga\i-ņu
zaudējumus sarkanarmijas sastā­vā.
Rakstā'tālāk piezīmēts, ka 1941.
g. no Igaunijas bez 22.000 civiliedzī­votājiem
aizvesti apaļos skaitļos
38.000 aktīvā dienesta, kā ari mo­bilizētos
karavīrus, kuru lielo vairu­mu
iedalīja sarkanarmijas 8. (Pa­domju
Igaunijas) korpusā. Grūti esot
precīzi no<^ērtēt ari zaudējumus vā­cu
okupācijas laikā.
Visgrūtāk tomēr esot izvērtēt de­portāciju
upurus pēc 1945. g. Lietu­vā
pēc turienes nretestiba^ kustības
liecībām aizvestas līdz 1947. g. bei­gām
65.000 personas. Pēc 1948. g. ^ ē-lēšanām
no Lietuvas aizvestas apm.
100.000 personas un vēlāk Kolhozu
realizācijas ietvaros vēl 80.000. Lie­tuvas
pretestības kustības cilvēku
zaudējums pēc padomju datiem esot
12.000, bet pašu lietuviešu vērtēju­ma
— 25.000.
Par Latviju un Igauniju ^ādu ši­kāku
datu trūkstot. Esot skaidrs vie­nīgi
tas, ka pirms 1949. g. n' 'a pē­dējos
gados masu deportācijas t ir
nav notikušas, turpretī nepārtraukti
notikusi ..darba spēka pārvietošana"
un atsevišķu ģimeņu deportācija uz
lekškrievlju. 1949. g. martā turpretī
Latvija un Igaunija piedzīvoja mil­zīgu
deportāciju vilni, kas,abas ze­mēs
vienlaicJgi aptvēra 25.000—35 000
cilvēku. Vācu kara gūstekņu vērtē­jumus,
it kā katrā no šim valstīm
Pēkšņā vācu uzbrukuma dēļ Rī­gas
čekas namā 1941. g. jūlijā atrada
lielāku skaitu dokumentu» kuri ne­bija
paspēti sadedzināt Starp tiem
vēlāk kāds latviešu publicists nejau­ši
atrada apputējušu aktu ar uzrak­stu
«Ārkārtīgi slepeni. Orientācijai
latviešu nacionālistu centra lietā**.
Aktu uz Rīgu bija atsūtījuši Ļeņin-gradas
apgabala čeka un tas bija
sākts 1933. g. 25. maijā, bet pabeigts
tikai 1935, gadā, kad, acīm redzot, v i ­sas
dokumentā minētās personas
apcietinātas, likvidētas vai depor­tētas.
Lappusi pa lappusei akta pētnie­kam
pavērās ieskats veco latviešu
boļševiku likteni, kas 1917. g. re­volūcijā
nosliecās Ļeņina im Trocka
partijas pusē, palīdzēja gāzt cara un
Kerenska režīmu un beidzot Maska­vā
1918. g. eseru dumpī izglāba ta­gadējo
Krievijas iekārtu. Pēc akta
dokumentiem apcietināti sakarā ar
latviešu nacionālistu centra darbību
LATVIEŠU DEPORTĒTIE BUVE
DZELZCEĻU VORKUTA
Atgriezušies austrieši kf ŗagūstek-ņl
stāsta, ka viņi strādājuši kopa ar
deportētajiem latviešiem, igauņiem,
lietuviešiem, ungāriem un rumāņiem
ziemeļrietumu Sibīrijā, Komi apga­balā,
kur būvējuši dzelzceļa līniju
no Košvas uz Ustju .Deportētie krie­vi
un poji savukārt bijuši iesaistīti
kāda atzarojuma būvē uz Vorkutu.
Bada un sala ietekmē no kādas 8000
vīru lielas spaidu darbos notiesāto
grupas pēc gada dzīvi palikuši vairs
tikai 300. Bēgšana no ši apgabala
neesot iespējama, jo visapkārt s t i ^ -
jas tikai purvi un sniegiem un ledu
klāta tundra. Deportētie nodarbināti
pa mazām grupām, no kurām katra
strādājusi savā būvējamās līnijas
pusē,' lai nerastos nekāds kontakts
starp atsevišķām tautībām.
Vācu laikraksts par Latviju
K^da gūstekņa stāsts par latviešiem un musu
Vācu laikraksts Kronacher Neues
Volksblatt 15. aprīļa numurā publi­cējis
garāku rakstu par Latviju ar
Baltijas valstu karti. Raksta autors
laikos
inteliģenci apcietināja un deportēja
aiz Urāliem. Vadītājās vietās nāca
krievi, un NKVD aģenti bija visur.
Tagad Latvijā visās iespējamās vie-kā
vācu gūsteknis piecus gadus pa- , tās mudž spiegi. Krievu un aziātu
Pieņemti LFK statūti
un gaidāms kongress
Beidzot galīgā veidā izstrādāti un
pieņemti Eiropas ūnijas latviešu
kustības statūti, organizāciju pārdē-vējot
par LatvieAu fedcrāllstu kus­tību
(LFK). atšķirībā no Eiropas
ūnijas kustības, kas aizstāv Eiropas
valstu savienības ideju, kamēr fe-dcrālisti
cīnās par Eiropas savienoto
valstu ideju. Izraudzīta pagaidu fe­derālā
komiteja gādās par kong­resa
noorganizēšanu, kas tagad lai­kam
būs jāveic sarakstes ceļā. Fe­derālā
komitejā ietilpst 7 locekļi:
mag. iur. K. Kampe (priekšsēdis^
mag. iur. A. Vinovskis, stud. theol.
M. Gulbis (sekretārs), zv. adv. K.
Gulbis, K Erkens, E. Kirštelns un
žurn. A. Klīmanis.
No komitejas amatpersonām Vāci­jā
vairs tikai M. Gulbis un A. Klī­manis.
Pagaidu komiteja darbosies
līdz laikam, kad kongress izraudzīs
pastāvīgu komiteju. Pēc jaunajiem
statūtiem organizāciju turpmāk va­dīs
komitejas prezidijs, kāpēc līdz­šinējais
ģenerālsekretāriāts darbību
izbeidz un ģenerālsekretārs M. Gul­bis
par sevišķi aktīvu darbību LFK
labā izteic pateicību E, Kiršteinam
Anglijā, iīii 3. Cgunem Zviedrijā un
G. Steinbergam Austrālijā. Tau­tieši
joprojām aicināti pieslieties
kustībai un uz vielām radīt aktīvis­tu
kopas.
vadījis mūsu Dzintarjūras piekrastē,
galvenokārt Latvijā. Sava apcerēju­ma
ievadā viņš pasvītro, ka 1919. g.
Versaļas miera līgums deva neatka­rību
Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.
Divus gadu desmitus šīs trīs valstis
varēja brīvi veidot savu kulturālo
un saimniecisko dzīvi, ko 1940 g.
pārtrauca boļševiku okupācija. No
1941. g. līdz 1945. gadam Baltijas
valstis okupēja vācieši. Un tālāk
autors burtisld raksta:
„Ja kāds cilvēks dodas no Krie­vijas
ūz rietumiem, tad aiz Drisas
viņš pats savām acīm var pieredzēt
divu dažādu pasauļu atšķirību. Pa­metot
aiz muguras tipiskās krievu
Ģādžas ar koka, salmu un māla bū­dām,
nekoptus ceļus un vienmuļību,
jau pirmais solis latviešu zemē lie­cina
par kraso izšķirību. Te ir Eiro­pa,
te ir Eiropas kultūras dzīve, bet
tur austrumi. So pirmo ietekmi ne­var
aizmirst visu mūžu. Ir tā, it kā
tu būtu iesoļojis pavisam svešā pa­saulē.
Latvijā tu redzi labus ceļus,
koptus ciemus, dārzus, kas pie Dau­gavpils
atgādina skaisto eiropisko
ainavu Holandē, Ziemeļvacijā vai
Dāniiā, māias ar kārnipu jumtiem,
sādžas ar skaistām baznīcām, kas it
kā sacītu, ka te ir Eiropa.
Ja tev ir izdevība parunāties ar
šis zemes cilvēkiem, tu tūdaļ sajūti,
cik lielas ilgas viņiem ir pēc Eiropas
un pēc rietumu kultūras un cik
smagi viņi sajūt savu jūgu padomju
režimā. Un vienmēr no jauna šie cil­vēki
apgalvo, ka viņi sagaida vienī­go
glābiņu no Anglijas un ka angļi
viņu atbrīvos Nelīdz nekā, ja tu
viņiem norādi uz šīs argumentāciju
ncloģiskumu un naivitāti" Raksta
autors tālāk pastāsta, ka viņš runā­jis
ar kādu latviešu inženieri, kas
strikti noraidījis pakļaušanos kā Vā­cijas,
ta Padomju savienības pusē.
,.Mēs zinām, ka vācieši vēlējās mūs
iekļaut savā ietekmes sfairā. Bet
vēl vairāk mēs nevēlamies krievus,
jo starp mums un viņiem atrodas
vesela pasaule. Mēs esam eiropieši,
bet viņi aziāli. Tāpēc mēs gribam
tikai brīvību" Inženieris tālāk pa­skaidrojis,
ka 1939. g. uz britu impē­riju
Latvija eksportēja 25 proc. savu
ražojumu. Vācija stāvēja tikai otrā
vieta, bet Latvijas kaimiņš Padomju
savienība iepirka vienu trešo daļu
no tā. ko angļi.
..Jau 1940. g.. kad padomju kara­spēks
iesoļoja Latvijā, visu turienes
vienības redz pat visnomaļākajās
Latvijas vietās. Lielajās Latvijas
ostās — Liepājā, Rīgā un Ventspili
tirdznieciskā apgrozība sasniedz t i -
bija šādi veci partijas biedri un re­dzami
padomju funkcionāri: Roberts
Bauze, Ļeņingradas laikraksta Krāš­ņajā
Gazeta redaktors, Jānis Gailis,
kominterna latsekcijas priekšsēdis,
Jūlijs Grods, Ļeīļiingradas kara ap­gabala
štāba izlūkošanas daļas
priekšnieks, Andrejs Mežaks, tā pa­ša
apgabala Osoaviachima latsekci-jas
priekšsēdis un Ivans Fjodorovs.
kāda sarkanarmijas dzelzceļa pulka
komandieris, Latvijas pilsonis, bet
krievu tautības. Tālāk minēts, ka
bez viņiem kontrrevolūcionārajā or­ganizācijā,
kuras darbība aptvērusi
visu Krieviju, vēl piedalījušies —
Prometeja Ļeņingradas filiāles vadī­tājs
Vītols, skolas direktors Eizen-šmits,
izglītības nama pārzinis Lauk-manis,
tautas. tiesnesis Ozoliņš, kā­das
fabrikas direktors Luters, kāda
partijas rajona komitejas priekšsē­dis
Ļeņingradā Voicītis uc.
Nopratināšanas protokolu norak­stos
minēts, ka visi apcietinātie sa­vos
noziegumos atzinušies un apgal­vo,
ka latviešu nacionālistu centru
viņa kontrrevolūcionārā darbībā va­dījuši
ģen. J. Vācietis, ģen. Eidema-nis
un Alksnis, Miezis uc, bet pirms
tam tiem esot bijuši sakari ari ar
pašu Pēteri Stučku, Daniševski un
Endrupu. Akta izmeklēšanas mate­riālos
bija redzams, ka centru un tā
vadītājus apvaino sakaru uzturēša­nā
ar buržujisko Latviju un tās po-lītpārvaldi,
Vācijas sūtniecību un
angļu slepeno dienestu. Tāpat šie
latviešu boļševiki plānojuši un rīko­juši
atentātu pret Kirovu un 1934. g,
pret Zdanovu. Tieši pēdējo nogalināt
bijis uzdots grupai, kuru vadījis Lu­ters,
kas ielavījies kominterna iz­pildkomitejā
par atbildīgu darbinie­ku.
1935. g. centra dalībnieki veikuši
vairākus iespaidīgus sabotāžag pa­sākumus
sarkanarmijfi, bet 1936. g.
Jānis Gailis nodibinājis kontaktu ar
igauņu \m somu fašistiem nolūk&
gāzt padomju varu.
Tālāk aktā nāk dokumenti par
minēto sabotieru un tautas nodevēju
atmaskošanu, tīrīšanām latviešu rin­dās
un iestādēs viaā Padomju savie­nībā,
par šo iestāžu likvidāciju un
ari to latviešu izsekošanu, kas jau
no sākta gala strādāja tieši čekā.
Minēts, ka angļu slepenajam dienes­tam
ziņas snieguši šādi čekisti —
pretizlūkošanas daļas bij. vadītāji
Saliņš, sevišķās daļas darbinieks
Pētersons, Pipars, Plnnis uc.
Kamēr lielāko un redzamāko troc-kistu
uc. Staļina pretinieku centru
likvidēja pats Višinskis, mazākos,
starp tiem ari visu vairumu veco
latviešu boļševiku, tiesāja un likvi­dēja
atsevišķo apgabalu čekas un
tribunāli, b^t pēc tā paša Višinska
norādījuma, ka katrs atkritējs «no­šaujams
kā kašķains suns".
kai vienu ceturto daļu no tā, kas h Lai gan šādi tīrīšanu un tiesāšanu
bija 1939. gadā. Es runāju ari ar vai- rprocesi piederas diktatūrām un se-rākiem
vācu gūstekņiem, kas strā- | višķļ sarkanajai armijai, jautājums
paliek — kā gan veci boļševiki ar
vienreizīgiem un milzīgiem nopel­niem
padomju labā pēkšņi varēja
kļūt par tādiem atkritējiem un kaš­ķainiem
suņiem? Kā viņiem varēja
ienākt prāta sadarboties ar buržu­jisko
Latviiu, vācu sūtniecību un
angļu slepeno dienestu? Vai tikai
nebūs tā, ka viņi ari padomju ap­stākļos
vēlējās kopt latviešu pasā­kumus
un latviešu kultūru un viņu
vienīgais grēks varbūt varēja būt
domstarpības ar biedru Staļinu.
Lai nu būtu kā būdams, bet viņu
nožēlojamais liktenis ir brīdinājums
visām padomju režīma smokošām
tautām un to leļļu valdību vīriem,
kas šobrīd gan šķiet Staļinam derī­gi
un nepieciešami, bet kuriem kād­reiz
var draudēt tas pats, kas šiem
pirmanem 1919. g. komunisma entu­ziastiem.
M. G.
dāja šais ostās," saka tālāk autors.
„Viņl visi man stāstīja, ka tos no­darbināja
Rīgā, Liepājā un Vents­pili,
lai šeit izbūvētu zemūdeņu at­balsta
punktus, tādus pašus, kādi
savā laikā tapa izveidoti 'pie Riska­jās
līča un Vendē piekrastē. NKVD
neļauj gūstekņiem ilgāk strādāt par
četriem mēnešiem. Pēc tam viņus
deportē uz Padomju savienības iek­šieni."
Tālāk rakstā minēts, ka līdz 1940.
g. Rīga bija «Austrumu Parīze", ku­ras
kultūru un inteliģenci apliecinā­ja
angļu institūts, franču licējs un
un citi iestādījumi, kuros vei­dojās
rietumu kultūra. Tagad ag­rākie
iestādījumi un kultūras iestā­des
pazudušas, brīnišķīgās baznīcas
kļuvušas par «bāreņiem" un vienīgi
labajos sporta laukumos vēl pulcē­jas
latviešu jaunatne. Liekas, it kā
vienīgi šeit latvieši vēl varētu at­rast
aizmiršanos un mierinājumu.
Bet arī šie sportisti pieder tiem lai­kiem,
kad pār Latviju vēl plīvoja
sarkanbaltsarkanais karogs."
Raksta beigās minēts, ka latviešu
tautai ir tādas tieksmes pēc kultūras
un māk.slas kā nevienai otrai tautai
Eiropā. Vēl līdz 1940. g. latviešu
skolas bi'a vadītājas Eiropas konti­nentā.
Pilsētu nomalēs, brīnišķīgu
parku vidū pacēlās šīs celtnes. Lat­viešu
izglītības politikas centrā bija
pcrsonibas un individualitātes izvei­došana.
Šodien Latvijā ir vienīgi
krievu „masu skolas"
Kanaki!
Mūsu karavīrs savās baltās un nebal­tās
dienās dziedājis savas dziesmas. Tās
palidzeJuSas uzturēt modru garu, kas
vēl tagad nav zudis. Tā kā neviena no
§lm dziesmām nav uzņemta dziesmu
svēUcu repertuārā, un, lai tis neaiz­mirstos.
DVF grāmatnīca LondonA no­domājusi
4lR dzle.<imās sakopot un Izdot
„Kanaku dziesmu" Ilustrēta krftjumā.
DVF grāmatnīca lOdz nodalu D V.
konu prtckftntckiis un pārējos blJ. kara­vīrus
iesūtīt karavīru dziedātas dzle»tiai
(ari nerātnās) DVF grāmatnīca E Rir-dānam
44, Hans Place, London, SW h
England. ' ^
IAUN5 Pl^OPAGANDAS IZDEVUMS
LCK Arējās informācijas fonda
jaunākais propagandas izdevums
angļu valodā ir Viļa Lesiņa .,Listen
World, here a man is speaking.'*
Šodien, kad mūsu vienīgais cīņas
ierocis ir vārds, ikkatram tautietim
var būt noderīga šī brošūra, kas
iepazīstina pasauli ar Staļina „sau-les"
nāvīgajiem stariem. Izceļotāja
somas šī grāmatiņa smagākas ne­padarīs,
bet vieglāku gan padarīs
saprašanos ar svešo vidi, kur§ tas
nonāks. Pasaule vēl Jo bieži nesaprot
mus, nesaprot ari, ka ledainie aus­trumu
vēji, kas nokož visus zaļos
dzīvības asnus, var atrast ceļus ari
:urām pāri.
Lesiņa „Listen World . . . " runā
atklātu valodu, griežoties pie pārti­kušā
un miermlligā cilvēka, rādot
tuvās briesmas aicinot celties tam
pretī. Brošūra „Listen World . .
bez maksas vai, ziedojot dažus des­mit
feniņu, dabūjama LCK Informā­cijas
birojā Esslmgenā. Zollbergstr.
l - 50. (in).
Kos irsi
« ttlilA M
ka ziedotāju sai
njicijas fondain^
du, kas devušies
gaitās ua visuma.
rtk nekā musu cU'
iu nottMstnēs.
ūn labas informSi
nrvlen vēl par maL
i^laa kaudzes da»
biļetenu apput nel
demokrātijas valr
isba informācija
lasītājus, .un Ue n<
Slnf sakarībā der
Zariņa vārdus:
„Tio, kas intert
papīru un publildi
sStināti u n tīri fizii
sam izsekot Ja ti
sniegt problēmas »
savu apmēru sace}
vērība ari būs. Mēs
ki teiksim par runii
Ja turpretī dabūjam i
su krievu ekspansijd
terese rodas."
Sādu izdevumu i
pieciešami UdzekPv
vienu vH par maz,
visu laiviaiu trimdu
atsauc trlaktšoti r
spjūmS nekā līdz ŠM
tikai par Informācijas U ai vil č^mumi^
mSs, par kmi nozitā»
jādebatē.
Sabiedrības uzmaiJbu
(bu pekli kāds jauob pa-das
sabiedriski poUtis]
papildinātu labu infor
rifila devumu u n idejlt»
kfi atslogotu darbu LCK
nozarei kS ari citiem lat
n§ll polfUsklem tostitjtit
preses darbinieki emlgrSi
mts kopējam pasāki
ōot regulāru informādj
aagļu valodā „Informatli
tos behind the iron 4,1
attal te nekas nav saaiii
visas latviešu trimdas sabi
jaucibas. Ja ikviens latvi
w izdevumu abonētu, d
^ ^ W t nevienā oriaS
«ta bOt aktīva Litvlja!»
ciņu dallbieff *• "
«Meiu preses darblnleiJ
•ttumu veido ladarMK» ^
"OMU savu svētību
4(
»,r» nerunā 5„"^oncend
m ""īsu darhB^^ p a r Pi
V pie^^Js Vēl le^
t