Bavarijas Latviesu vestnesis, August 30, 1950

              II II
m
M
1
(Iii: m
imii
P: ;
11 i
I
mi II
•jļ:
ii
Iii' •
ii
i
I
'i
\ i.
I
i
iif
! i
! i
Iii:
Mi
4^
m
h iii* i'
it Mi
III'
i
Trešdien, 1950. g. 80. augustā
REIZE BALETMOSTARS UN
TEKSTILSTRADMEK
KĀPĒC JĀNIS eftGUS BRAUCA UZ AEGEKTINU
Talentios Pelēds
A u g u s t s
(NO K B A J U M A M A N A S D Z I M T E N E S D I V P A D S M I T MĒNESI)
1949. g. 17. Janvāri no armijas
transportkuģa General Sturgis Bu-enosairesas
ostā nokāpa 89 latvieši.
Starp viņiem biia ari baletmeistars
Jānis Ērglis ar ģimeni.
Savu ceļojumu pa pasauli viņš ne­sāk
pirmo reizi 1923. g. Rīgas
mākslinieku krodsiņā kāds cittau­tiešu
menedžers Ērglim ieteic ' pie­ņemt
krievu uzvārdu, jo krievu ba­letam
ārzemēs esot labs vārds. Er-
Kabatas romāni ar
„starpstacijām"
JAUNINiUUMI VĀCU GRĀMATU
TIRGŪ
Viens no lielākajiem vācu izdevē­jiem
Emsts Rovolts un vācu cigare­šu
karalis Fīlips Rēmtsma noslēguši
Jauna veida līgumu, lai kopīgiem
spēkiem mēģinātu pārdot vācu pub­likai
vairāk grāmatu un vairāk ciga­rešu.
Abi gan apmulsinājuši konservatī­vākos
grāmatu lasītājus,, bet tomēr
gūst labus materiālus panākumus ar
Jaunu kabatas formāta romānu sē­riju,
kurā grāmatu tekstam pa vidu
pirmd reizi Vācijā Ievietoti ari sludi­nājumi.
Kaut kur grāmatas vidū la­sītājs
pēkšņi uzduras uz lappusi ar
plikpaurainā un aceņotā izdevēja
Rovolta portretu, „Neesmu cigarešu
fabrikas sludinājumu šefs,'' teikts
paskaidrojumā, „bet tomēr esmu šo
lappusi pārdevis cigarešu fabrikan­tam.
Lūdzu mani par to nepiezobot.
Vislabākie žurnāli pasaulē pārdod
dažas no savām lappusēm sludinātā­jiem,
kas plīdz žurnāliem atmaksā­ties.
Kādēļ tāpat nevarētu būt ar
grāmatām? Ja domājat, ka sludinā­jums
labā grāmatā nav savienojams
ar labu gaumi» lūdzu nelasīt nākošo
lappusi."
. Nākošajā lappusē ir Rēmtsmas Fox
cigarešu reklāma. Piemēram, Kiplin-ga
D^ngļu grāmatā sludinājuma tek­stā
teikts: ^Indijas ziloņu mednieki,
sēdēdami ap ugunskuru, mēdz smē­ķēt
Kādēļ ari Jums neaizdedzināt
tagad vienu Fox?" Kādā Grāhama
Grīna romānā pēc 50. lappuses seko
aizrādījums:Stop! Sī grāmata lasās,
līdzīgi detektīvu romāh£im. Kas no^
nāvēja^lCibelrtu?^.A^aižieties krēslā
ērti uiiļ;)ād6!nājiet. Sim holūkam gan
Jums vajadzēs vienu Fox cigareti,
kas palīdz domāt."
Jau dažas dienas pēc pirmo 200.000
^kabatas romānu" tirgū laišanas tie
bija izpfirdoti. Pārdodot Rēmtsmām
tikai vienu lappusi, Rovolts spēja
grāmatu cenu nospiest uz pusi ze­māk,
nekā līdz šim maksāja lētākā
grāmata. Rovolta kabatas romāni
maksā DM 1.80. Viņš pēc kara savu
popularitāti pavairoja, izlaižot ts.
Ro-Ro-Ro Jeb Rovolta rotācijas ro­mānus,
ko iespieda ar rotācijas ma­šīnu
uz avīžu papīra lielā eksemplā­ru
skaitā, tā nospiezdams šo romānu
cenu līdz DM 1.—. M. D.
glis izvēlas pseidonīmu Smalcoffs,
tieši ar divi „f", lai izklausītps
smalkāk un Naa Operas atvaļinā­juma
laikā dodas uz Vāciju, kur 1.
jūlijā uzstājas Diseldorfas lielākajā
varjetē teātri Apollo. Pēc dažām iz­rādēm
viņš Jau saņem piedāvājumu
braukt uz Skandināvijas valstīm.
„Ko Operā pelnīju par gadu, to te
piedāvāja par vienu mēnesi," stāsta
Ē. ,JProtams, piedāvājumu pieņē­mu.
Atgriezos Rīgā un noorganizē­ju
savu baleta trupu 4 Smalcoffi."
Tā sākās jaunā baletmeistara 11
gadus garā mākslas turneja: Skan­dināvijas
valstis, Varšava, Prāga,
Vīne, Budapešta, Belgrade, Istan-bula,
Sofija, Beiruta (SIrijā), Bag-dāde,
Bombeja un Ceilona (Indijā),
Kairo, Atēnas, līdz 1934. g. viņš at­kal
ir atpakaļ īUgā.
Latvijā Ē. grib pastrādāt kādu ga­du:
uzspodrināt savu baletdejotāja
vārdu, nodibināt jaunu trupu un at­kal
doties uz ārzemēm. Zemnieku
drāma piedāvā uzņemties baleta stu­dijas
vadību. Noteikumi izdevīgi un
Ē. tos pieņem. Nākotnes nodomus
galīgi pārveido satikšanās ar Larisu
Meierovici Rīgas Jūrmalā. M. gan
nav baletdejotāja, totiesu ļoti mīl
mūziku. Mācītājs sankcionē abu
Jauniešu kopsoli visam mūžam. 1937.
g. Ērglis atkal iestājas Nac. Operā,
šoreiz gan kā solists. Tur nostrādā
līdz 1944. g., kad nokļūst Cvikavā,
kur strādā lidmašīnu fabrikā. Pēc
amerikāņu ienākšanas Nimbergā
nodibina latviešu baleta studiju, bet
vēlāk pāriet uz Esllngenu. Kad sā­kas
tālākā emigrācija, Ē. izvēlas Ar­gentīnu,
Jo «vienā pašā Buenosaire-sā
Ir vairāki simti var Jetē skatuvju
un teātru", viņam ticis stāstīts. „At-braucām
ari," saka Ērglis. „Sāku
staigāt apkārt pa visiem teātriem,
pat uz Kolonu. Bet varēja dabūt
vietu tikai kordebaletā. Bet neesmu
vairs tik Jauns, lai vēkeiz uzkāptu
līdz bĢileta solistam. Bez tam ari ar
ierindnieka algu nespētu uzturēt 4
cilvēku ģimeni (ieskaitot 78 g. v.
sievasmāti). \
Lai tiktu pie pajumtes, ieķīlāju vi­sas
mantiņas, ko vien lombards ņē­ma
pretī. To pašu darīja ari mani
ceļa biedrs inž. K. Kālis. Sametā­mies
kopā un noīrējām mazu māji­ņu
ar 3 istabām. Mums pievienojās
vēl māksi. G.v Brūvera ar ģlm^.
Abi ar sievu dabūjām clarbu telcstf
fabrikā, kur mērīju un tinu baķos
zīda drēbes. Caurām dienām nācās
glaudīt visvilinošākos audumus, un
gara acu priekšā dejoja tanīs tērpti
vingri stāvi, visdažādākās krāsu
harmonijas. Un tik spilgti, it kā
paša nemiera dzīti. Negribot galvā
rakstījās vēl nebijuši deju libreti.
To realizēšanai sāku organizēt lat­viešu
bērnu baletu Latviešu savie­nības
telpās. Nevienam mums ne­iet
rožaini, bet mātes nāca un veda
savus bērnus uz studiju 2 reizes ne­dēļā.
Salasījās 16 bērnu. Fabrikā
strādājām no pl. 6 rītā līdz 2 pēc­pusdienā.
Tad abi ar sievu steigā
pārģērbāmies im kopā ar dēlu brau­cām
uz studiju. Sieva bija pavadī­tāja,
bet dēls dejoja Hdz. Mācījā­mies
līdz astoņiem un pat ilgāk va­karā.
Tad atkal ceļš mājup. Nekad
nebiju domājis, ka miegs tik dārgs.
Pēc ?—4 mēnešiem izdevās saga­tavot
studijas' pirmo uzstāšanos.
Skatītājos bija arī daži argentīniešu
viesi. Vēlāk sekoja uzaicinājums
apmācīt bērnus vietējā pamatskolā,
kur izveidoju īpašu baleta grupu.
Ietilpinot ari latviešu studiju. Sa­gatavojām
noapaļotu viena vakara
dejas priekšnesumu programmu, kas
Izdevās lieliski un ko noskatījās ap
1500 cilvēku.
Manu baleta grupu uzaicināja cita
pamatskola uņ atkal nāca jauns pie­dāvājums.
Campo de Mayo virs­nieku
mītņu pilsētiņas komandants
Jautāja, vai vijiu noslēgtajā pilsēti­ņā
nevarētu nodibināt bērnu baleta
Studiju? Ari latviešu bērni varot
piedalīties. Aicinājumu pieņēmu,
vēl jo vairāk tāpēc, ka turpat bla­kus
San Miguelā biju nopircis ga­baliņu
zemes mājas celšanai.
Studijas darbojas jau pus gadu.
Manā rīcībā ir bez maksa& liela zā­le
un klavieres. Pašā pēdējā laikā
līdzīgu studiju esmu atvēris ari
San Martinas virsnieku nometnē.
Vienā studijā Ir 22, otrā 18 bērnu.
Tāpat vadu tālāk vēl savu studliu
vietējā pamatskolā, kur sāku. Ar
dejas studijām nopelnu tlkdaudz, lai
visa ģimene varētu Iztikt. Taču sko­lu
brīvdienās ap 8 mēnešus vēl ar­vien
jāturpina darbs fabrikā, lai Ie­krātu
kādu rezervi nedienām.
Buenosalresā, augustā.
K. ZvirgzdiņS
KULTŪRAS CHRONIKA
Prof. A. Spekkes Historjr of Latvla drī­zumā
iznāks nn tiks piesūtīta subskri-benUem*
nont Lelmane kārto savas Parīzes pie
zīmes un drīzumā Francijas latvleSn ap
gādā laidīs klajā dzejoļu izlasi Uguns
putns ar lietuvju mākslinieka Vitauta
Kasiulisa ilustrāciJām.'^
Šinīs dienās Sidnejā notiek Veltas To<
mas dzeju vakars ar H. Kaupmaņa refe<
rātu; dzejas skandē Lita Zemgale, Dag<
māra Atvara un Kārlis Gulbergs.
Prof. J. Vītola 87. dzimBanas dienas va
karus Lībekas Artilerijs^ un MCzenes lat
vielu nometnes ievadīja literātes Paulas
I6ger-Freimanes referāti, ko sniedzam ar
mūsu lasītājiem.
^ekoJoSā koncertā prof. 3, Vītola dzle
smas atskaņoja viņa dzīves biedre Annija
Vītola, plaikistēt Miies Hese^ pmdīju^
mā. Masu Jaunās paaudzes iecienītais pia­nists
Valdemārs Melķis Sim gadījumam
bija ieradies tieSi no izceļoSanas nomet
nes un sniedza kuplajai klausītāju saime
vairākus prof. Vītola klavieru darbus.
Glīti dekorCto koncerta sāli izteiksmīgi
ieCīmiJa luŗa Soikāna darinātais prof.
Vītola liela formāta protrets. E.
GRĀMATNIECĪBA
Iznācis LPB britu Joslas kopas bi|etēna
Brīvais Vārds 7. numurs. Saturā O. Lie­piņa,
P. Gruznas, O. Akmentiņa, A. Kll-maņa
uc. raksti, kā arī grāmatu apskats
un cbronika. Biļetens nākotnē sniegs arī
literārus darbus.
Stokholmā iznācis žurnāla Ceļa zīmes 6.
numurs.
Redakcijai piesdtīts latviešu ilustrētā
Sumāla Tilts 5. numurs.
Blāzma ziemeļos jau Izdziest un
ikai ap otro gaiļa dziesmu — pēc
pusnakts — austrumu stūrī var sa­manīt
pierietam Jiauna rita lāsumu.
Zvaigžņu saime ir kļuvusi daudz
spodrāka un pat tie sīkie zvirgzdi,
kas jūnija baltajās naktīs bija nez-kur
pazuduši, tagad atkal vāri zi­bēdami
atnākuši atpakaļ savās no­liktās
vietās un ceļos Tāpat noslē­pumainais
putnu lielceļš Ir atritinā­jies
un stiepjas pretī dienvidrietu­miem,
lai bezdelīgas, kas jau pirmās
sapulcējas baros, redzētu savas aiz­iešanas
zīmes vecā un nemainīgā
kārtībā.
Bieži vēl liepu galotnēs šūpojas
siltie dienvidaustrumu vēji un arī
daudzas naktis ir tik mīkstas un
piekļāvīgas kā karstā pirts garā sau­tētas
bērzu slotas — vēdinādamas
pāri Jumtiem un pagalmiem gatavo
graudu smaržas. Pa plaši atvērtiem
logiem tās plūst istabās un mierina
gulētājus, lai aizmigušie pat sapņos
sajustu drošību, ko tiem sola raža
par grūto un garo vasaras dienu pū­liņiem.
Kaut kur pļavmalās un liek-ņās
neganti sīvu smaku izelpo linu
mārki, atdodami glīzdainiem ūde­ņiem
visu, kas nederigs vaskanīgajai
un tīrajai Unu šķiedrai. '
Tikai retos ritos, kad vējš, aizpūtis
uz igauņu zemi īsās lītavas, iegrie­zās
rietumos — saule ilgi nespēj Iz-ritināties
no plenalnlem miglas
kunkuļiem, bet āboli — karāties
un gaidīt apnikuši - būkšķēdami krit
zālē, kas piebirusi baltiem un lie­liem
rasas graudiem. Miglā aizmal­dījusies
dusmīgi kliedz vārna, un
nāsīs iesitas jau rudenīgi piesmagu-šu
gāršu elpa. Nezkur atrisis skrop­stās
ieķeras zirnekļa pavediens, ap­lipis
sīkām miglas pērlītēm.
Bet jau pēc brokastīm valganie
lāņi izirst un saulstari zibēdami šau­jas
pāri rudzu statiņiem, bālgani Ie­dzelteniem
auzu laukiem, un skanē­dami
nobirst baltmaizes garozas
krāsā nobrūnējuSos kviešos. Vienīgi
mežu zaļums vairs neatsaucas saulei,
tas ir apsūbējis un galda citas krā­sas,
tāpat kā platzarainle āra bērzi,
kuru pazarēs vietumis jau Iekarinā­jušās
zelta strēles. Totiesu pļavu
atāls savā vasarībā Ir tik košs, ka
pēdējās kamenes rešņi zumēdamas
meklē, vai kur nebūs ziedēšanai alz-plīsls
kāds gaiļa bikses pumpurs vai
vārnas kāja.
Spēcīgu zirgu vilkts letarkSas labī-b^
s'ljļāvējs, un četri zaraini spārni
ai)k8rt laukam nogulda koplt^as. Pa­ļāvīgi
vārpas sakļaujas kopā, zinā­damas,
ka ziedēšanas un saldās brie-dēšanas
cēliens ir galā un zeme,
gadskārtas tiesu atdodama, grib at­pūsties
jaunai auglībai.
Pliks un apžilbls rugājos kūņājas
rupucis. Dusmīgs viņš blisina savas
sarkanās acis, nespēdams izdibināt,
kāds skauģis tam nozadzis pavēni,
un īgni nolūkojas, kā irbju māte ar
savu pieaugušo saimi aizspurdz alk^
šņu smalcē. Būtu nu bijuši spārni!
Pēcpusdienā, kad saule visstiprSH
sviedrē, dūmakainās pļaujas debe»
sīs sakāpj- gūzmaini mākoņu- stabi
Dažos no tiem, vasaras labestību
aizvizinādami, iejūdzas pērkona ku*
meļi un spožos zibeņu grožos apti»
nas ap viņu varenajām skaustam
Labības zārdotāji — puiši, un meU
tas — vedējas brīdi piestāj, brūnSi^
plaukstām noslauka satvīkušās pk.
res un ddmā — cik tīkami būtu ļi
pēkšņi lielas lietus piles sistos
akotiem apļikušām krūtīm un nj^
gurām. Bet parasti mākoņu vS^i
pārplīst virs mežiem, un Jau pg«
palaunadža gaiss paliek atkal cai«w
^idīgs. Apvāršņi it kā atraujai
ēnas pastiepjas garumā, un ja tur ap.
sēstas, tad samana savādu noslģpu,
mainu dzestrumu. Kā neiedeiM
ielāpi starp rugainem spīd turo^
un sulīgi zaļie biešu lauki. Pret sauli
skatoties visam pāri noklājās viegli
plīvurs ar sidrabainu mirgu, kas ne!
apslēpj, bet gan vēl vairāk atklāj
lietu skaidrību un mieru.
Nenosakāmā tālumā iedūcās un ar
pašu sauli uz rietēšanu aizSūpojaa
kuļmašīnas dziesma, bet kad vakarā
spalgi iekliedzas svilpe, tad pēdgile
rieta padebeši aizsvilst tik netictail
negantās, sarkanzeltalnās liesmās, ka
jauna sieva dānā pie asteru dobes
paliek kā apmāta stāvam. Deg zIedL
deg debesis, un viņas augums M,
dreb saldi smeldzīgās trisās, sajii.
dams vasaras aizieSanu. tikai te^
pieticīgā Prķu un diļļu smarža no.
mierina cilvēka sirdi, un kad bet-galībā
Izšķiļas pirmā mlgžnu
dzirksts, sarkanu skumjais trakumi
ir Izdzisis.
M Ū S U A K A D Ē M I S K A S SAIMES
P I E A U G U M S
Ādienas tedmiskO augstskolu Jflnijā
beignSi dipi. cfaem. Ugvars Bndziņl, dipL
areh. Uldis Freibergs un dipi. ing. BQ
doKs Henlņi.
Lasitēiu balsis
Katoļa Dālt
CILVĒKS .BEZ VĀRDA
Tu un es, un pulka citu, kas, no mm
lemes un mājām lidsīti, iveiāi debeiU
raugāmies, — vai mēs visi neesam ttd!
cilvēki bes vārdat Un vai iis eilvēki, ku
kļuvis par skaitli, ar savu baigi riitino
vaigu un tukšajām acīm nav īitenlkili
divdesniitā gadu simteņa personitleijsaiit
Vai tas nav mflsu dienu visu lietu spon*
lis? Šādas domas neviļus uzmācās,
toties RītM filmas izrādē Kāds, }nnw,
varlit liHamiM«ctBkā1i^
toi labāku vēlēties, kā aktieru tm
dsīvojuma ziņā, tā citādi, tad nenolleāift*
mi lielu un svētīgu darbu Rīgas filmt If
veikusi kultarvēsturiskā ziņā. Tas Ir Uik«
meta dokuments, daļa latvlein (nn iif
cilvēces) vēstures, kai ir ieddvfnitt on
tā saglabāta nākamiem laikiem. Vn Jt no
vēl Izrāde notiek reizē ar otro flimo Kis
mēs esam un ko mēs ipejsm (kl ioreii ,
Mindienē), tad Jāliecina, ka Ir dsrftffaa*
i i da:udz, lai celtu latvfeio taotas ipecl*
f isko svaru, jo ikvienu taatu cīņu ipē*
Ja gara un kultflras Ieročiem nosaka tās
specifisko svam citu tautu saimē.
Turklāt ils laikmeta dokumenti tr pa^
stāvīgs atgādinājums un reizē bildina» Jums rietumu demokrātijām tai vienkārt
ajai patiesībai} Jodīen tn, ittn M<*.
Jo, patiesi, neviens Jau nezina, kur tm
ausīs Tīts, iekams pMiulei timmoi aebāi
līdz ar sakni izravēta larkanā drudlt
zāle. A
Tā arf lai ziņā RīgaTfUmas paveUcļtk
darbs ir spēcīgs kaplii eīņā par Latvija
neatkaribu.
Ingrida Vīksna
fkunts iūittĒk iutā
ROMĀNS
(1. turpinājums)
Bridi auļojis,, vilciens atkal palēnināja skrējienu^.un spalgi
Ievaidējās bremzes. Dagnija paraudzījās pār platformas
malu un saskatīja sliežu malā gaišas ēnas plankumu un
melnu ļaužu mudžekli, kas skraidīdami un grūstīdamies lau­zās
gar durvīm. „Zasulauks," nodomāja Dagnija un stei-dzās
a^akaļ uz savu drēbju saini — gar vagonu malu jau
rāpās augšā ļaužu ķekari, dzirdēja vīriešu lamāšanos, vācu
žandarmu niknos brēcienus un ^ieviešu uztrauktās balsis.
„Nost. Seit nedrīkst rāpties — munldja," turpat pie plat­formas
kliedza žandarms, un ļaudis augšā pleplaka kā ēnas
grīdai, nenmādaml un neelpodami, lai vācietis apakšā ne­nojaustu
viņu slēptuvi. Viens bija skaidrs — pasažieru va­goni
visi bija pārpildīti līdz pēdējam stūrim, un ja žandarms
nodzītu ļaudis zemē, tiem ar visiem saiņiem būtu jāpaliek
Zasulaukā.
Tomēr nākošā bridi niknais kārtības sargs aizauļoja uz
vilciena lejas galu, kur jau atkal kāds pārdrošnieks mēģi­nāja
ielavīties aizliegtā vietā. Bet tieši šai īsajā mirklī plat­formas
malai pārlidoja drēbju sainis, tad ceļa soma, kāda
roka pārstūma pār malu līdz ausim segās ietuntulētu ma­zuli,
un tam pakaļ pārvēlās sieviete. Tūliņ pēc tam ar vin­gru
rāvienu virs platformas parādījās vīrieša galva aizsargu
laiviņā, bet pats pārlēcējs zibenīgi pleplaka pie platformas
gridas, noraudams sev līdzi arī sievieti ar bērnu.
„KlusuI" viņš dvesa. „Skrien jau atpakaļ."
„Vai tur kāds uzkāpa?" apakšā nodarināja žandarms, bet
m platformas bija klusums un tumsa. Žandarms bija vai
nu par vienaldzīgu, vai ari apnicis ņemties ar izmisīgo pūli,
kas kā skudras gar koka stumbru no visām pusēm rāpās
virsū vilcienam, un smagiem soļiem aizskrēja tālāk gar va-gonleia
Vēl labu brīdi vilciens stāvēja stacijā, tad vagoni krapjaini
saraustījās, un garais sastāvs no jauna sāka virzīties uz
priekšu, atstādams uz perona vaimanājošu un kliedzošu pali­cēju
baru.
^0 m brēc, paši vainīgi — nevajadzēja gaidīt līdz pēdē­jai
minūtei. Laikam savas sidral^pi karotes nespēja saskaitīt,"
nenocietās runīgais vīrietis stūrī.
„Un pats? Ari jau nekur tālāk neesi ticis," Ierūcās V i ­dzemes
saimnieks, „bet tik sēdējis mājās un gaidījis bied­rus!"
,J)s?" vīrietis iesmējās. „Man patīk pavizināties," — viņš
noteica ņirdzīgi un aizdedzināja cigareti.
Zem žokejcepures naga īsajā sērkociņa atblāzmā pazibēja
kaulains, prāvs deguns un rievu izvagoti vaigi ar lielu un
cietu mutes šķēlumu.
„Vai Jūs nedzirdējāt, ka šai vagonā ir munīcija? Nemētā­jaties
tik pavirši ar sērkociņiem, mēs varam visi uzlidot
gaisā." Nikni uzsauca tikko pienākušais aizsargs, pūlēdamies
iekārtot vēl atlikušajā brīvajā vagona vidū sievai un meite­nei
ērtāku guļas vietu.
„Gaisā?" aprātais vīpsnāja, „vai nav vienalga, vai mēs
uzskrienam debesīs dienu ātrāk vai vēlāk? Kā būs lemts, tā
notiks. Un bez tam es stipri šaubos, vai šeit vispār ir mu­nīcija
— drizāk šņabja kastes. Kur tad to šaujamo vedis uz
nepareizi pusi — fronte taču ir pie Rīgas, ne Ventspili."
,J.abāk būtu gulējis un nebalamutējles," saimnieks pār­trauca
runātāju, un varēja manīt, ka jau pirmajā ceļojuma
stundā svešais viņam bija saderdzis.
Vilciena gaita kļuva vienmērīgāka un ātrāka. Kratīdamies
uz cietajām atsperēm, platformas braucēji tīstījās segās un
mēģināja snaust, līdz uz viņu sejām, pleciem un rokām
sāka krist retas, smagas lietus lāses. Vējš pieņēmās, un tikai
pieplokot pie pašas gridas, varēja rast kaut cik aizvēju.
Sarāvusies čokurā un iespiedusies divu maisu veidotā
spraugā, kas reizē balstīja muguru un aizsargāja no lietus,
Dagnija neredzēja vairāk nekā no apkārtnes, kā tikai debe­sis
un dažreiz kāda koka zaru vaiņagu, kas iznira un nozuda
pār vilciena malu.
„Varbut ari šos kokus es redzu pēdējo reizi. Pēdējo reizi
mūžā," ^ atkal pazibēja Dagnijas domās, un viņa noglāstīja
acīm katru kailo zaru, kas aizskrēja tumsā. „Siem kokiem
es^vienmēr tik vienaldzīgi esmu auļojusi garām, un aizvien
man tie likās tik vienādi — kas gan var atšķirt vienu jūr­malas
smiltāju priedi no otras? Vienādi slaidas, vienādi rūs­gani
zaļas tās kādreiz ieurbās mākoņos — un nu man katra
liekas tik vienreizīga un atšķiriga no apkārtnes."
Ar savādu mocīgu prieku Dagnija vēroja koku galotnes,
kas pazibēja gar platformas malu, un mēģināja atcerēties
apvaldu, kas slēpās rudenīgajā naktī gar vilciena skrejošiem
sāniem. Katrs zars, katra ēna kļuva dzīva un atsedza atmi­ņā
simtiem braucienu pa šo pašu ceļu, bet tie šķita piede-ram
nu citai pasaulei un dtam laikam. Četras priedei pte
Imantas pārbrauktuves, bērzu birstalas stūrītis pie Babītei,
pelēks dārzs — tas šaipus Priedaines. Tad Lielupei tilta
loki. Dagnija piecēlās, lai redzētu aizslīdam garām Lielupei
staciju. Mēms klusums un tumsa. Neapstādamies vildeni
drāzās tālāk. Vientuļš dzelzceļnieks ar lākturi uz Bulduni
perona. Garām.
Dagnija atgūlās par Jaunu, lai nebūtu Jāveŗas mdnajoi
staciju logos, un klausījās jūras bargajā šņākšanā, kas nikni
dauzīja viļņu galvas pret lēzenajām kāpām, un atskuibuil
krita atpakaļ pati savā dziļumā. Tad tā no jaunaļ relzS ar
vēja kaucienu, metās uz priekšu. ^
„Tās ir atvadas, atvadas," klusībā domāja Dagnija. «PM^
jās ardievas, pēdējie sveicieni, driz es šo imsto šalkšanu
vairs nedzirdēšu. Nāks Dubulti, Asari ^ tad paliks tikai
vējš un tumsa. Ventspilī būs citi ūdeņi un dta šalkoņa -
im tā varbūt mani aizsauks, lai neatdotu vairs atpakaļ lai
pusei."
Vilcienam ar strauju grūdienu apstājoties, Dagnija sarāvfii
un atvēra acis. Laikam viņa drusku bija snaudusi, mazliet
sala, bet līņāšana bija rimusi, un tumsā abpus sliedēm slēpšB
vēl tumšāks sienas plankums. Sl tumsa šalca, un Da^ja
saprata no skaņas, ka vilciens stāvēja meža vidū. Cik il|l
viņa bija gulējusi, grūti bija pateikt, tādēļ nevarēja ari li-nāt,
cik liels ceļa gabals ir nobraukts, un kas šī par vieta
Zem brezenta vagona stūri kāds Ieklepojās, un bridi va­rēja
dzirdēt īgnu grozīšanos un tusnīšanu.
' „Ek, ko guli kā blzonls, vai tev nav atlicis kāds malksr -
un šim pēkšņajam Jautājumam atbildēja neskaidra rūkšana,
tad noklaudzēja it kā pāris dobjas dunckas, līdz kaut kas
noklunkšķēja un noguldza.
„Pagaidl, nestreb viens, dod man ar, — esmu nosalis ka
suns," ierunājās otra balss, un pēc tam atkal klunkstēja un
guldza zem dēļiem.
„Palaižiet nu apkārt, ko laizāties vieni," tumsā teica vīrs
ar žoķeni un Iesmējās nejaukā kakla balsī
„Domā, ka mums žēl? Se, Ja tik dikti gribās!" otrā stūri
atbildēja klepotājs.
„Tikai pieraugi, kā pats tiec klāt, un nesamin kādu Sal
guļamvāģi."
„Vai tad nevar tāpat palaist šurp to blašķi, es kājas ne­maz
nevaru pakustināt," Jau priecīgāk atsaucās pirmais.
"^x^^fl^ ^^^^ kāds malks - visi W
2ffurl^^' l^H' ^«^J pa "talkam!" - augfit-vāž
rok ™ ^PaS^«fe8» un to saraustīja pirmās tu-
(Turpinājums sekos)
i
•Trešdien» 1950. i'
Ka Eduar<is
bega nol
demokia^
Ar P«*i^ taiSk uz A
pM8)' " ^ t t n»v I»f. J »|
bSSclens ir tlktijjrt
S!l «i apvienoti ar veua
ti« Perudžija labprāt pM
S paaulilavenlbu lt«i
« j H j u J l vai valKā; A»fl
fHiabete un vlnas virs
jrandze Evita, Mar Ine īA
filmu ivalgznea, pujonttf
dzesuc. Princeiel EllMOe
numurs, art prlncU Mpt
Mjot to paSu apavu Uelut
Siava pēdēja EITOPM 2
Icl palutinājusi PerUdlijai
ju, atstājot modeļu, krto
ma livēU pafiam mels**"
Perudilja nesen lagatā^
apavu - ļoti vieglu bail
strādātu lelta krustu un
tupeles ar zelta apmalēm.
perudžlju «va t^T apā«
Uditekus ilevlalu tērpU
parīzietim Dioram. ,iApa^
galvo, ka pSliJoi 20 gadofl]
12.000 dažldu kurpjir mojlM
• '• -1
niecību uzņ(mun(i8 ori|ln&i
pircējus saviem raSoJumie
daļas beigās'tas nodod
braucienam pit bitvu Ida
riteņus, pie kam svētdienu]
tam par velti saņem art
mus,
0 Vācietis Jmefrta ValL
darbināts pla kādu angļu]
nlbu Munsteru nometni
las brižos izgriezis Inter
sacha spēles komplektu,
gūrlm ir laitano viru
Molotova, smina, Mao...
un jSukova, bet larkanle I
ya ds. polis ClrankēviCt, m
bulgārs Cervenkov» Anni
helmi Pīķi, Tolatl m ui
tumnieku rindas veido:
viM. TrOmens, mijt m
mlriji un kljmekl -nto,!
Caldariii, Spiks, TrigvaiJ
naueri un grāfs Sforca. ^
0 ^Jisaules augstākā ēkaJ
Plre State BullSu^diSa augtļi, Jo us milS <tt^^
P m ^ ^ izbūvēt t^*,
UdzginēJā augstākā ^punktt
Videvls V. Orasmanls Bal
I 5m II
i i
• i
i i