Bavarijas Latviesu vestnesis, September 6, 1950

              Inter anna silent musae ^ iero-dziļo
mīlestību pret latvieSu valodu
un ar savu nopietno iegremdēdanos
mm •
runājot, klusē mūzas, skan tl^^^». «poza saules stera
• 2 ^ io*fr«, no«i»^ TTn^rLsa nn iespaidu. Kā vēss ūdeus malks tOk-m
«^Ozifiimm aī^dc^luSstn p^rāitWkop»e^s ^~^ ^n āci- snža ^t^v^ei^cē^ tie veldzēja msīļiordtāi jieumn.
onālistlsU ievirzīto hilmānitāro zi­nātņu
mOzas, un ted tikai tās, kas
pārstāv dzeju, mūziku, tēlotājas
mākslas un praktiskās mākas. Pēc
i a m(ltu daīl>Ibaš nereti ir dz^vs
pi^frasljums ari kara laikā. Tur­p
u ^ novārtā drīzi vien nokļūst tie-
U «rSi, abstraktās humanitārās z i ­nātnes
— filozofija, vēsture ar sa­vām
paUgdisdplīnām, literatūras
vitturo un it Ipali valodniecība. No
pēdējfti nozarēm savukārt cieš vis­vairāk
tās, kas saistītas iu- mazā­kām
pasaules tautām un kas ir tā-
VSk no lielo tautu nacionālo gara
dnS'^u un tieši nacionāli pslchisko
Intmšu sfairas. Tāda cietēja va-lodnil^^
as nozare mūsu dienās ir
tieit baltoloģija ^ baltu teutu -
latviešu, lietuviešu un seno prūšu
valodu pētīšana, kurā priekš ne­pilna
gadu desmito un pat vēl pir­majos
ķaŗa gados ar labām sekmēm
visrotfigāki darbojās pašu baltu
tautu latviešu un «lietuviešu — z i ­nātnei
pfirstāvji Hlģā un Kaunā
Kaut kāda zinātnieka darbība bal-tolc^
Ji norit jau ari vēl tagad aiz
dzdzi pr^kškara. Vēl HIgā darbo­jas
Endzellns, kas paguvis
ari Jau p&r otrā pasaules kara pu­blicēt
diiiMi darbus, s ^ ķ i valod­niekiem
ļott svarīgo, bet rietumos
pūļ^ ^ n^;>)eejam6 baltu valodu
salMzh^ŪMf gramatika Tomēr lie­lāki
bdtologu daļa ir izkUdusi pai
v i s lm pasaules vējiem. Tas radījis
un J f ^ J I m sagādā ārkārtīgas grū-thtat
io;dnātnieku darbam Kam&
v«^^(ri(fjiji paftāvēja Bamjas uni-v
m l ^ t ^ kamir te atradās vēl lat-vlfifil
WlletuvieSu nomietnes, un
k^nir' vēl latviešiem un lietiivie-liim^
Irimdā^^ un nopiet-nlkf
i i ^ ^ Vilmas Šaurākās baltu
tautu |tKt«jQ^^ plašā-k
a j l l ndfl^tnēs vēl pastāvēja kaut
arf ^ e ^ interese par dzimtajām
vM^E^ānt^ 1 ^ tas izbeidzies.
i S d i garīgā tukšuma bridi i r pa-tOEJlml^
ka kaut kur taču atrodas
kupiem tomēr kaut kā vēl
pai&ttSi ieiiiēja un interese nodar-bcliei
ar baltu valodu pētīšanu,
t t » l ^ l i i i l^&tā prot En-kuŗul
viņš priekš i l -
jģīdttea^ g. feb-ndif^
k«d i^etnin^
leeibidm nāv^i dietia 10 gadu at­ceri)
tetea Latvijas universitātē
IŪ|i lidā s a ^ par toreiz vēl
dzIVd ievērojamo čechu valodnieku
Jozafti Zubatiju (1855-1931) un v i ­ņa
dai^Ibu latviešu valodas labā:
;;&Mbat(Ja raksti parādījās 90 ga­du
vldt un beigās — taisni tai lai<r
kāt kad I^tvljā plosījās visnegan­tākā
ptriaievInjU^^ parādījās vā­cu
un latviešu ^valodā. Ar savu
kad visapkārt redzēja tikai niūau
teutas valodas apspiešanu, kad dzir­dēja
tikai ļaunu par mūsu valodu
un kad nepārprotami tika izsacite
vēlēšanās, kaut latviešu valoda āt^
rāk apklustu uz visiem laikiem."
Ari mūsu dienas ir tam laikam
priekš apm. 55—50 gadiem stipri U-dzlgas.
Bet vēl lielāks ir prieks, ja
starp šiem pētniekiem ir ari kāds
teutietis. Jāuzsver, ka ari dtteu-tiešiem
nodoties baltu valodu zināt­niskām
studijām pašlaik nemaz nav
tik viegli, jo materiāli pieejami ār­kārtīgi
grūti un zinātnisko darbu
publicēšanas apstākļi Vācijā pašu
laiku ir ļoti smagi. Un tomēr, daži
darbi ir parādījušies. Tos ted ari
te īsumā apcerēsim. Rakste beigu
daļā man būs iespējams pieskarties
ari kādam jaunam darbam par bal­tu
valodu jautājumiem, kas sa­rakstīts
franciski.
(Turpinājiuns sekos)
Mums nepaRl(,...
(Turpinājums no 5. Ipp.)
dažreiz uzdzen apātiju. Vai gan nav
simtiem piemēru no nesenās pa­gātnes,
kad grūti bija atstāt Rīgu,
kad grūti bija šķirties no TIringas.
Mēs esam zaudējuši pašu elementā­rāko
no sevis uzturēšanas dziņām,
esam apbružājušies šais n e d i l s,
rūpēs un neskaidrībā, un atpestīša­nu
no visām likstām gluži dabīgi
redzam te jā bridi, kad beidzot un
patiesi reiz atkal liksim kāju mūsu
pašu zemē.
Un šinī vietā mēs pārprotam paši
sevi. Mēs aizmirstem, ka tā zeme,
kurā gribam atgriezties, būs citāda.
Varbūt tSda, kāda tā notēlojās SI
raksta sākumā, un tā nebūs atpe­stīšana
vien, bet Jo vairāk Jauna
cīnīšanās. Tādēļ mums jāzina, ko
mīlam ^ paši savas atmiņas, jeb
savu dzimteni — ari pārvērtušos,
ari poste un nelaimju piemeklētu,
ari tādu, kas nedos mums neko, bet
gaidīs visu no mums?
Ja jau mums šeit, vēl tikai kara
briesmu priekšvakari un vēl r tālu
no dzimt^ses, i r neērti un nepatlka<*>
mi sajuit dūrienus Uh māJienUI, ks(s
atgādina mūsu īsto uzdevumu šai
dzīvē un šai laikā vai gan tad
nebūs Jābrēc skaļā balsi un visu
mūžu Jāsteigfi ar rūgtu vilšanos se­vi
— kad reiz būsim mājās un re-im,
ka viss i r citādi nekā iedo­mājamies?
Atvērsim ads un re­dzēsim
īstenību tādu, kāda tā ir.
Tad redzēsim ari, cik mūsu tēvze­mes
mīlestība i r stipi^. Un atskar-tlsim,
ka par rubli sen vairs nevar
dabūt to, ko pirms pirmā pasaules
kara.
Vēstule reddccijai no Viņipegis
Sl plašā, maz apdzīvotā, bet ba- labāk un lētāk. Atskaitcrt dažas sl
gātā un auglīgā zeme vēl nav bei- kas džesa un dejas muflkasVkape-gusi
savu picmieru laikmetu tiklab
saimniecisko, sociālpolitisko kā kul-tiķā
10. pasākumu un . iespējamību
l w M . Vēl Joprojām meklē un at­rod
jaunus naftas un izrakteņu lau­kus,
un šo zemju īpašnieki - ^ n ā
dien^^ kļūst par miljonāriem. Un
vajaga aizbraukt tikai dažai desmit
vai simte Jūdzes no apdzīvotiem
centriem, lai pēc kopto prēriju aug­līgā
zaļuma nonāktu pirmatnējā
krūmājā, kas gaidīt gaida jaunu lī­dumnieku.
das kultūras dzīvē, kurai, par spīti
daudziem labiem institūtiem un
viņu rosibid, trūkst valsts aprūpes
un mērķtiecīga izkārtojuma par
svētību visām sabiedrības šķirām.
Runājot par mākslas drivi, Jāsa­ka,
ka tā Udz šim Uefeas vismazāk
kopte tai nozīmē, kā tas notika mū­su
dzimtenē un citās Eiropas val­stis.
Ja atekaite Jaunskotijas ope­ras
sabiedrības pasākumu Hali-faksā,
kur mūsu Mariss Vētra un
viņa dziedāšanas klases audzēkņi
lltes, Kanādas radiofonu rīciĶā nav
pastāvīga simfoniska orķeštpa. BW-kus
lielajiem mūzikas. dižgariem
tur atekan ari gluži neaprstotfimas
banālības, bet tas jau tā ir visā
pasaulē un muzikālo ēdienkarti tā­pēc
katrs var izmantot pēc savas
gaumes un pa^as.
Gandrīz katrā lielākā Kanādai
pilsētā ir ari savas mūzikas mācī­bas
iestādes. Ari tie i r privātuzņē­mumi.
Tāpat pie daudzām univer­sitātēm
darbojas mūzikas nodaļas
īiizigraina vērojama ari Kana-ļar diezgan plašu progranunu; Ir
spēlējuši pionieru lomu, visā Kanā­dā
nay neviena pastāvīga un pat­stāvīga
teātra, par operas ansambli
nemaz nerunājot Lielākās pilsētas
retumis apciemo dažādas kvalitātes
ceļojošas trupas no Sav. valstīm, un
to izrādes, mazākais Vinipegā, ir
vienmēr labi apmeklētas, jo visur ir
zināms kontingente ziņkārīgo \m arī
patieso mākslas cienītāju. Jau bie­žāki
ir solistu koncerti, kuros re-prezentējas
tiklab Kanādas jaunā
audze, kā pasaules slavenības.
Dažu provinču galvas pilsētās,
piem. Vankuverfi, Toronto, Vinipe­gā
uc. sezonas laikā darbojas sim­foniskie
orķestri, kas ir privātu sa­biedrību
peļņas uzņēmumi Atka­rībā
no diriģentu spējām un mūzi­ķu
izlases, šo^ orķestru mākslinie­ciskā
kvalitāte i r dažāda, ta6i tiem
piekrīt ievērojama loma sabiedri-bas
muzikālās gaumes audzināšanā
un labas mūzikas propagandā. Tā
Vinipegā simfoniskais orķestris pag;
sezonā sniedza 10 koncertus, atska­ņojot
Bēthovena Devīto, CŽlkovska
Piekto, Haidna, Vēbera, Sibeliusa
un ari vairāku Kanādas komponistu
Jaundt|rj}us.,Dirlļ(ents Valters Ķauf-manis
gan' nav nekāds Brufto; Val­ters
vai Stokovskis, \ft Vinii)egas
simfoniskais nav Berlīnes vai Bo-stonas
filharmonija, bet, kā Jāzeps
Vītols mēdza teikt: ,JLai slavēts
katrs c-dūra akords, kas atekan
simfoniskajā (»*ķestri!" Ka šis
akords vinlpeģleSlem vienmēr būtu
gluži tīrs, to gan apgalvot nevar.
Labas mūzikas izlasi sniedz ari
Kanādas raidītāji, galvenā kārtā iz­mantojot
skaņu plates ar Milānas
Skalas, Ņujoricas, Bostonas un Fila­delfijas
orķestru kā ari promi­nentu
solistu ieskaņojumiem Iznāk
savi kori, orķestri un pašdarbības
pulciņi. Permanentos pieredzes un
informācijas trūkuma dēļ par šo i n ­stitūtu
māksliniecisko līmeni pagai­dām
neņemos spriest Pazīstu gan
kādu «brīvmākslinieku", kas sakās
absolvējis vietējā konservatorijā
saksofona klasi bez elementārākām
zināšanām mūzikas teorijā un kla-vleru
spēlē, un viņa muzikālās in»
tereses tālāk par džesa grāvējiem
nesniedzas. Taēu tes šķiet vairāk
gadījums, nekā vispārēja parādība.
Par vienu lietu tomēr esmu pārliec
clnājles — Kanādas studētajā Jau­natnē
interese par labu mūziku ir
patiešām liela, un tā arvienu vairfik
pi^vēršas tieši Eiropas.muzikālajām
vērtībām. Un tā i r laba zīme —
Volfganga Dārziņa salīdzinājumu
izmantojot ,Jcovboju laikmete" pa­mazām
izbeidzas ari šeit
Kanādas muzikālā aktivitāte gan
pagaidām dzīvo vairāk no importē­tām,
nekā savas zemes vērtībām.
Radiofonu raidījumos dcmiinē tiro^
pieši, sākot ar Bachu* beidzot ar
Stravinski, Hindemltu, Bela Barto-ku
un Benjamiņu Britenu. Tāpat
ME2A VĒSTIS VAIRS NAV
AGRĀKAS
Sis latviein meSkopJa inmlls sika 19*
nfikt Jau pirmi dauem tādiem Vielli,
bet tagad, meiki^pjiem plrce|otlef no Vl^
cijas uz citām zemēm» tnrptna Isnākt
Stokholmā*
. Trimdā paviiam Ir kpmēram 461 meia
dafbl^ielsu, no^.kwiem t1rfmeisl(||t
mežziņu ir apm,
Murgi^ koka IUhSi|l:jm em^
Vafadzlb|t pec^iji^ lilhi^^
ma. Vāegā tat itnlca t ua ietērpi, rak^
stits ar mannu on pavairoti os vtenkirla
papīra, Uri nn im iMlasimi, m tatutā
bagāts, vn mela darbinielm ieolenits»
Kad inniila Izdoiaņu plrņfma Zviedri­jai
latviela mela dartitniekii kopa» vārī­ja
domāt, ka bagltajā Zviedrija t u klās
vei labāks. DiemtU an tuniāls itnāk iUk-takā
apdare, kitt^aini maiforakiti, ne-skaidrot
pavairojamoe nn tikai vaita pa
diviem mēnešiem ŗ^Bi. Tidijidi viaa pa*
stāveiaaa ir probllmāttiki. Kai lett vai­nojams?
l a meikopji V l d j i , kar tie mi^
radis trflknmi, kirtfgl varlja isdot sava'
Snmiln, tad kipie gan to tipat nevar
darīt tagad, kad mpsOlOI Ir labikif
Z v i e d r f J i , angvitl I
B. K a U U i I
uz ^dnc^rtestrfidāin nāk tnfikslini^
Jct n6 citāto koņtln^t^ malāiii,^^
..venfikārtfi Sav. valsim. Vietžji
savukirt dodas U2 turieni, lai i^j^
rotu vārdu un vēlāk kā tftritl pri,
vieSf itt fsu tiridi plrhSKu tm\k.
vu zemi lieta tiida,.l^a rātajai
mūziļ^ te i r zem kājām droSa ma»
tetrilla ķaže, iespēja drivpt tikai
savas mākslas, ja negrib vai
saistīties kādā mādHbas Iestāda vat
kauties ar r privātetun^iānt Azt
vietēJiiB simfoniskie oii^estri aevia»
nain mOtiķlm eletu algu negma»
bet maksā par atseviāķiem
Jiimiem un koncertu, kas . žoSae^
labi Ja dod 40-60 dolāru. Tfip^a
pat labi mOziķi spiesti spēlēt ds^i^
dās deju kāpelēs, restorānos vai axt
meklēt maisss darbu pavisam citi
nozarē. Uh tas i r ari viens no da^
dzajlem apstāk}iem, kar kavē Ka­nādas
mūzikas dzīves spējāku att!«
stibu.
Kanādas oriģlnālmūzlku repre­zentē
ap 60 atklātībā mazāk .vai
vairāk pazlstaipu k o m p o i i l ^ kas
producēJuSles daiādās mOzlkas foN
mās. l£ dažas simfonijas, dail ka»
mermOzlkas darbi, laba tiesa sim«
fonisku tēlojumu u t i Savā mākslā
vietējie komponisti seko Eiropai
mūzikai tradidjām,^^ un daudzi
viņiem studēJuM i^e ievērojamleoi
v ā ^ frīm[čU/.vai britu melstarieiļi
Kādu k(^Igu specifiski kanadUb
p a m a t i ^ viņu mūzikā pagaidba
ssMausIt nevai; un iejienes teufflji
bābeliiOcā mistrā tas nezin* vai bOl
iadsirdfims airi tālākā nākotnē, Ji
vien baltās rases komponisti negri»
bēs bttsSties UE zemes piņniedzlvo^
tēju ^ indifiņu primitīvajam mdo*
dijām. ĪDaudii autori Jau tagietd tH
i m i n t o saviem skaņdajrbiem.
KaniidM^^ m sa«
kļausit divi dominētāju nfidju — iot»
gļu un franēu tradidjas. Irarinfl
treSā frupa ar lo^sutigu: ^Off iķ
beaten traoksr, kas seko modenli
mūzikas tradidjām.
Dr. H Willans, viens no Ibmadii
vāktajiem mūriķiem vispāt» kopi
ar sēru Mak'^MUānu, O'KeUi^Ļ A)£r.
Vaithedu uc n^īnrezentt ang|u gru?
pu, bet franēu nometni pbstāv Oi»
kars O'Briens, Klodp SampanĀ
Moris Delā, Lapjērs ū& Kā nSlgtā»
kpa Ja^ho tīdni minējus min JBar^^
^S^el; liSkotiiē s a ^ ^
rēs ari ukndņiem, kutu % Ipsll
lauksaimniecības pro\iin6ē8. Ir levlr
rojami daudz» un tie nostiprināi
tiklab saimnieciskā, kā kultOriU
laukā. Viņu bagātā un savdabt^
fOlklctta var ietekmēt un apaug}ol
ari muzikālām idejām samērā maz*
turigo un eklektisko angļu — fran^
6u nometni Pagaidām gaii Kana«
das Gllnka, Grifes vai Bēthovena
vēl nav piedzimis.
Vinipegā, augustā.
Jlnla Ctn
±
I
ROMĀNS
(8. turpinājums)
Ai)grprijusi pudeli rokās, sieviete bridi flaubijās, bet ted
uzlēja karsto ūdeni sausiņiem un plemete cukuru. Mazais
kāri izrija krietnu tiesu un priecīgs ņurdēja savā veļas gro­zā,
kas tam bija iekārtoto par gultu un mājvietu šinī ceļo­jumi
JSltais būs labais kanaks/' sprieda kareivji un mēģināja
kiēslā saskatīt mazo ceļotāju. ,JK:as tes īsti Ir — pulka,
droSiviair
tiPulka gan,"" atbildēja sieviete un Iesmējās. Zēns kaut ko
rūca un lalUnāja savā grozā, un ari pārējie uz platformas
kļuva it kā līksmāki un modrāki. Vilciens drīzi atstāja.
Ķemerus, unļ Sķlta, ka tes brauktu pretī gaismai — aizvien
skaidrākas kļuva sejas, asākas Iezīmējās koku un māju kon»
turas ceļmalā, līdz austrumu pamalē Iedegās sārte saules
svītra. Tad tā kļuva platāka un platāka, Udz vilčienļs Šņāk­dams
Ieskrēja dienā.
SUelu malā Izmilza sarkanas un garas ķieģeļu ēkas si­luets
tas bija Tukums. Vlldens apstājās. Dagnija sa­vāca
ceļa somu, segu un portfeli, un nolēca uz perona — vēl
tikai pied kilometri viņu šķira no Blržarājlem.
II
„Selt pieturiet,** Juris Deksnls uzsauca smagās maSInas
šoferim un aizpogāja mēteli „BQs labi tepat ceļa galā, un
liels paldies!" , B ,
Pateldes vādetlm, kas savā smagajā transportmaSīnā bija
parāvis viņu kādu gabalu līdz, Juris Izlēca no šofera būdas
un aizcirta grabc^s durvis. Nu viņš stāvēja lidz puslieliem
dubļos, bet garie stulmeņl maz skuma par Kurzemes mālu,
— tie bija Izmīcījuši daudz nīgrākus staignājus, un nu bija
mājās.
Jā, tepat vien vajadzēja būt Biržarāju ceļa galam, kaut
ļul bērzi pa kreisi nu bija kaiU, un kaimiņu dārza koki otr­pus
ceļam slalclja zarus pielijuši un smagi. Tomēr Juris ne­maldīgi
zināja, ka nekad savā mūžā, kaut ari acu gaismu
aaudējis, nenomalditos šai pusē. Viņš ticēja, ka ceļu uz
Blržarājlem atrastu tikpat nekļūdīgi kā uz savām tēva mā­jām,
tīff — viņā pusē — Piebalgā, kurp nu visas durvis un
ceļi bija slēgti Pasviedis mugursomu augstāk uz pledem,
Juris nogriezās no lielceļa un, platu soli laipodams pa ganu
04a dučiem, pēo Ida Miena iegriezās Biržarāju sētsvidū.
Te bija un ari nebija vairs tāpat kā viņās vasaras dienās.
Lemors aizsmads nerēja, trīs sveši pajūgi stāvēja nojumē
plē satnicas, un dārzam vairs nebija vasaras košās piemīlī­bas.
Bet slaucenes un piena kannas, tāpat kā terelz» bija
saslletes uz sētas mietiem'ple akas, un platais akmens pie
virtuves durvīm, daudzu soļu nomldite, spīdēja gluds m
spožs.
Atgrūdis ar plecu durvis, Juris iegāja priekšnamā un pār­kāpa
virtuves sliegsnL Biržarāju saimniece stāvēja pie pa­varda
un grozīja gaļu uz pannas, un lielais saimes galds bija
piekrauts šķīvjiem un augstu sagrieztām maizes grēdām kā
kulšanas talkā.
,JLabvakar," Juris paklusu svddnāja un lēnām raisīja
mugursomas siksnas no pleca.
Biržarāju saimniece ātri apgriezās, miridi raudzījās ienā­cējā,
un tad pēkšņi metās uz priekšu.
„Tas teču ir — tas i r — mūsu leitnante!** viņa Iesaucās
un abām plaukstām priedgi satvēra Jura izstiepto roku.
„Veldetle8 teču nost, dodiet man to somu,'* — un jau viņa
pavēra istebas durvis, saukdama: ,iTēvs, tēvs, nāc nu šurp,
skaties kāds ciemiņš!'*
Plelleds mazliet galvu, lai varētu Iziet caur' durvīm, vir­tuvē
Iznāca Blržarājs, un viņa kalsnais gāŗals augums mete
slīpu ēnu pāri virtuves klonam.
,JKo es redzu! Tad tomēr — sveiks un vesels,** saimnieks
Ilgi kratīja Dekšņa roku. It kā gribēdams vēl ko teikt, bet
ted sāka kāsēt, aizrijies savos pīpes dūmos, un viņa garenā
seja un kallā galvas virsa kļuva viegli sārte.
„Un ari dzīvs,** Juris smaidīja. Izņemdams no krūšu ka-bates
saņurcītu aploksni. „Slrds un prāte mani briesmīgi
vilka atpakaļ uz šejieni, bet nezinu vai būtu atbraucis, ja
negaditos šl vēstule.**
Bridi Biržarāju saimnieki aizmirsa savu viesi. Tie plepla-ka
pie pavarda drebošās gaismas, lai ātri Izglāstitu acīm
steigā rakstītās burtu zīmes, un Juris klusēdarps gaidīja,
kad tie atgriezīsies pie viņa. Bet vēstule bija īsa, un neva­jadzēja
daudz laika, lai to pāriasitu vēl un vēl — divas, trīs,
četras un piecas reizes.
Beidzot pacēlis ads, Biržarāju saimnieks nošņauca de­gunu
lielā rūtainā lakatā un mazliet vainīgi pasmaidīja:
„Māt, beidz nu!" viņš teica, «aicināsim teču ciemiņu tā-lāk.*'
„Ak Kungs, un jūs vēl mēteli. Bet mēs te lasām un la­sām...**
„KļO nu," Juris lēnam vilka nost smagās virsdrēbes, „mēs
nesen ar Augustu bijām kopā Liepājā. Viņš palika vēl
slimnīcā, bet,** Juris piebilda ātri, „viss ir labi, niecīgs
Ievainojums kājā, Augusts tiks driz uz dažām dienām mājās.'*
„Tu biji ievainots?" jautāja Blržarājs.
Jā, bet tas Ir garš stāste. Nu man Ir nedēļu atvaļinā­jums,
pēc tam atļĀkaļ uz fronti
nTad Jau nu to laiciņu paliksiet lelt, vai nē? J«xtfif
Biržarāju saimniece, un Juris nolieca galvu.
,JE>aldies,*« viņš teica, „ei tleSfim būtu priecīgs. Man «Ija
vairs nav, — tur i r Jau krievi Bet, Ja vien..."
„Ko nu,*' Biriterfijs viņu pBrti^i», ^^ds k i dulns^ kuŗtA
dtur skriet Par to nemaz nav Jārimt** I
Viņi gāja dziļāk. Istebā blakus virtuvei, kur vasarā ttjļ
gulējuši sainuiieki, mi bija sanesti krēsli, Uelais galds, vfl
viena gulte un skapis no lielajām un gala IstebSm, un 'tml
pārsteigto grozījās šaurajā brivajā spraugā.
,JCas tad te, — vai ted otrs mājas gals nosvllis v a i r ^
„Slte pat Jau mums būs pagaidām Jāsaspiežas — dtas um
bas pilnas ar ciemiņiem,'* Blržarājs noplātīja rokas.
«aemlņlem? Vai ted Jums vēl kādi uz kakla bez manftt"
„Ko nu, tegad jau visu laiku brauc un brauc," Blržartjl
kļuva nopietns. „Tos pajūgus, kas IzBrauc cauri pa diena
un kam Jāpalīdz tikai ar ūdens lāsi zirgiem, kādu klēpi 1^
Uņa vai piena krūzi, tos Jau nemaz vairs neskaitām. F i -
dējā laikā nepaiet neviena nakte, kad kāds bariņi nepSļ*
nakšņotu mūsmājās. Šovakar ari iebrauca trīs paJūgL n
ari mātei diezgan karautles. Maize Jācep ik pāidienas. Fa
lopam ari krit šad ted.**
„Un Jūs visus caurbraucējus barojat?**
„Ak ko,** saimnieks atmete ar roku, ,4cas zina, cik fl|l
paši te būsim dzīvotāji Un Ja ari paliksim, gan jau gadi*
sies kungi, kas visu tāpat atņems — vai nti vieni, vai otd
Tad jau labāk lai apēd pašu cilvēki, — mūsu tiesai Jsa
vienmēr vēl Iznāks.**
„lr redzētes ari dtādas mājas un citādi saimnieki,*" Jtirii
Izmete rūgti, ,4r mājas, kur bēgļus rida ar suņiem prom,
kur no akas neļauj pasmelt ūdeni.**
,Jlu nui vai nu tik traki būs?** B l r i ^ j s bakstīja sava
pipl un atsēdās uz gultes malas. „Mūsu pusē gan tas neva*
rētu gadīties.**
„Jā, un tieši Jūsu pusē — tepat Kurzemē. Tālāk as
VenteplU un Liepāju <— Jo bagātākas mājas, Jo skopfild
saim^kL Tad jau nabadzīgie piekrastes būdnieki ir dauds
devīgāki.**
, JKo niekus — vai ted mums vēl kā trūkst? Un kas bOI
ted, ja pašiem būs jākar ubagu tarba kaklā?**
„£s braucu reiz cauri Džūkstei un redzēju pajūgu rind^
kas stāvēja uz lielceļa, bet saimnieki ar suni staigāja pi
sava dārza malu, lai bēgļu bērni noioplūktu ķiršus, kas 1^
cās pāri sētai. Dārzs bija pilns ogu, katrā stūri pret
besim slējās kāds lupatains putnu biedēklis un grabināja
vējā savas skārda rotas, bet strazdu bars kā melns piķa
konls laidelējās pār kokiem, lielceļā bija pilns pajūgu aō
putekļu, tālums dunēja, bet bē^u bērni kārām un Izsalto*-
šām acīm sēdēja grāvmalā. Pēc.divi nedēļām saimnieks sf
savējiem stāvēja Ventspils bēgļu mitoē rindā pēc silts»
pusdienām." (Turptoājumf aetos)
a»MAii ^Vf^
veida ikanu P*
cm gar* f *^
DSmam
fJitJIf'i«M t W ^ '
cm ttosirtfļ
Koitftsl"' '
illuets
Ifteli
W«MMIU Hds fud,
• J« pWijM St?os
|i diviittdlM
•tirieSu vienria
dia noteicēji p»
u m VM\ Wi
pttunt krisiinp
nķ^un tptvt.
dotnln6« dl
kaU •
rlndīgi imoKin
bordo MrtMtti
• „UTkBtas liii le
J« tk dlentt
bietes ttabalu," gl*
tlWi nr. Laite.'
Kori tRk^toUei
Br. A.,v. Vfirfl:
fOMananin ja"
bMRnil -
dtiaa firmii
^tu kopi laba
nti fw« nevJr
kostTmi m^t it
amerikāņu ārsti
R<«w8 dtmoīd
:Mm JMķrtofiT
mi ^