Bavarijas Latviesu vestnesis, July 30, 1949

              Mūžības grāmatas uw
tdeļ tāds sods? m T
itu, tad valdītu taisniC
al8 «aņķls, kas !g?d\T
t viņu, paUktu ^SJ^'
« s t o p a t i e s l p e i n g -
ms tagad spriež. Jau H.I
Dieva Vārds piida"vij„'*«
un naidu. "'"Jua
ts. Jau kura tāda «.
0 parasta kalnu SkS
ar zemi kop8 jaukLS?
Uš pasauU par n e t t
utuļojošu katlVDaba S
ā Ir silti un mier?gT &
f S a T ^ ' ^"^^
ien ižļodzltal krCsla ^
Slms spītīgi velk viiļ
pec otras un nesteigdama
savu ISO dzīvi, kuraiTbi
tikai izprlecātl pS J
bēdas - dta nekl JŌ
pakavējas pie beldzaiM^
visam svaigajiem un lite!
1 notikumiem, un at gandi,
atzīst, ka izdarītais, ariu!
d nekfi vairs nevar 0x^1
saskan ar viņa gribu un v&I
Slma krūtīs plosSa aig a
•rocess. To viņam atkUja to.
vācu profesora apmekB.
lau tai paSā mirkli Ston
zlnfija, kas darāmi, iģn
kad tas zaudē kādu cīnu «
nolīst biezokni; cilvftiB,
udējls lielāko un nežSlI^
visām kaujām — kauju it
alrs nav kurp Iet. ViļJļ ir
, un tā, galīgā iznlciniia&i
ta laikam,
izSķlrfisj savu dzīvi izbeigt
iņ& bija Izlēsls un kpl&nojli
nežēlīgu mieru un auktt»
pie tam Īsā laikā - kft ra*
ndarls, kas vientuļā vletl
ierauga' apstrādājamu upuii
Ilgi nebija varējis atrait
ādā savu nodomu īstenot
Iks viņa draugi un pazli^
irdēs: Tcoflls Sims. mete
ciena, vai — Teofils Sint
3 (fūu, kas gan var būt rle»
par kārSanosI), jeb - T^o»
s ielecis upē!? Jā, ko M
Kh\ī9 galvas; nosodīs, ii
Fils, velna puikftjjja, vi»
riekšā, izceļot taisījis i\Ļ
Redz', cik vājš rakfitun
ēl cilvēka..,
ad viņi sāks pētīt un rak^
varbūt ticis pie sabiedribii
un izšķērdējis? Varbūt nw
vairs sadzīvot ar sievu, V8^
nīga kāda liktenīga mfle*
ej tu sazini - viņi Uetail»
ies un noraustīs plecus-
Mki ries posta darbus,
ažs labs sābris, droSl VICDI
enl nopriecāsies...
tas nederēja. PlSpu vieta
iegribēja sagādāt nevienia
s Jau ari nesaprastu. W
ebaidIJās ne no dzīves, n
^ pēkšņas. IznlcinoSa, 1^
usmigās balles, ko vli^ J
dfia no cita kā--tcdri
mu, sevi paSu, kas vB^
ēja, darīja, varēja -
S vamia sūktu, zaud«J
izkritamies, sabrOkain ļ
To vairs nesauc par o»^
ņa nSve, V^lr^\^'^\?l
(zmisuma, ko firsts « ^ j j ,
anos iespēj vienīgi |
m Simam bija rjjjl
X nerādījās neko ^^^^^^
karsoni un f t a dartta^P^
Ne tad kādam ko meu
U lauzīt.
ftfarija Uniežus
Mes rinda stāvam
Blefl rindā stavaini pēci maizes —
izsalcis bēgļci pullks,
gl netaisnības iipur's,,
(Jo nospiestā sirdis — mOsa tulks.
P2e taisnības dnrvlm mēs sti&vam
(Jo galdam, kad nlElus musu laiks.
fļ^ vmA, ko milam, iet nāve,
(Jo neizkop asiņu tvaiks.
maza saujiņa esam,
0et jaimiuns tik lieli, kas mSls māc.
Izmisums dzirda ar spēku,
(Jo ticībā veldzējaii iprāts.
Aoi rinda ik dienas, \k gaduis,
gas pasanlei liecību nes
Ko verddbas Jfiga nņ varas,
Ko apspiesto nelaimes.
sm rindā stāvam nn pidim,
2em deSann Jfiga aug spars.
Homs dto leroēa nava,
gg taisiAas slāpes un gars.
Edgara Sūnas
Lilerara saruna ar kri
tikiem, teorētiķiem un
' rakstniekiem
t . •
gl Visu Psrllol^.
sSnlmiņsa s bHijad z msveitetedsr iem^ea
karpu dīķ^ if- dien»:'
a nekas. Vi? «"Ssa «• velti. Nekļuva ne J , ^
, acis nesāpēja. P " , Ņ ^
agrāk, mele cik sar^^ ^
k palika. Pat ISg»
MISĒKLIS AKTB^
5nē slēd|a g ,^^ļ
ievērojamā '«JjSS.skalfcJ',
•ece Marl a \ f °Wsaiiil''
darbojusies
PēterpllI. bet L ^ ;^
Tl Ir loti nopietna grfiinata, i\hx Ico
runfislm, varbOt pati noplcrtnfikfi»
Si mums pSdSJos divi gadu desmitos
fiiSusles par princlpiāU^m jautāJiomlem
nid(m&lfis rak8tniecn)as ld<H>loģijā. Grfi-iDBtift
autors Edgars SUna valsts laika
iitm posmS bija pazlat^ma kfi vlcms no
liivaliik respektējamiem UteifitOras
kritiķiem, bet kaut kSdu Iemeslu dēl
f)Qdlņl pfirstflja publlcetie«i, kļuva pat
ptemlnts. Literfira saruna liecina, ka
Sflniu klusēSana bijusi tikiil ārejiu Pa-tiedb8
viņS visu laiku arkfirtigi uzma­nīgi
sekojis visam, kas notiek IstvleSu
f3»tniedDfi, smalki analilzedam» im
virtMams katru kaut cik nozImlsM pa-rSdlbu,
lai tad beidzot veidotu noteiktu
ipriedumu par mūsu lite;ratūrafl paS-feizSJo
stfivokll un tuīpmfik ejamiem
c^lem.
Vienft ziofi. diemžēl, SOitas ilgiradlgfi
itteUcIanfis no aktivflsi darbības bijusi
pir Iemeslu loti nepat^amfim sekām,
kuru d6l apceramo grlimsitu tikai ar
ptespieSanof var izlasīt Hdz beigām:
Wsa% Sūna Ir galīgi atpakaļ palictls v i -
iim tam, kas saistās ar latvieSu valodas
un izteiksmes tīrību, viņā pametliB no-v&
rtā pat diezgan elemDntlirus ortogra-lijas
un interpunkcija» liikumust. Sie
trflkuml daudzos gadījumos skar BOnas
domu gaitas skaidrību, precizitāti
Grāmatas ievads par satura un for­mas
jautājumu un stekojoāās nodaļas
par kritiku, literārās apziņas līmeni un
autoru garīgo atblld'lt>u organiski sa«
saistīs kopā, lai pēdēJU noctaļā nonāktu
pie kardin&ift jau^ju^ia; Ķas j;akstnie*
kam ir.r)čo teikt, resp, kas un ķfi
rakstniekam sakfimd, lai liUvleSu lite-rltflrfi
rastos tiefiām lieli, paliekami
darbi ar pārlaicigu nozīmi visā mūsu
nacion&lās kultūras celtne? Sidgara
SOnas literārais credo būtu formulējams
t l : Rakstniecība ir nopietns s a b i e d ­r
i s k s faktors, ar sabitidrlbu palaikam
saprotot visu tautu; rnksitnieka pienā­kums
..izteikt to IstenlTbas pārdzīvojumu
un no tā izrietošās cUvti^ka atziņas, kas
noteiktās sakarībās ctaviļņo un vada
tautu Un savā dlnamilnā vairāk vjīl ma-i
lk atbalsojas katrā atsevišķā liocekll
«n pat dzīves sīkās un niecīgās lietās".
KA dalībniekam un aktīvam virzītājam
ipekam savā kultūrā rakstniekam jfiap-unfls
IpaSa atbildība, ktis paceļas pāri
caurmēra cilvēka adirdnlistrfltlval un
morālai atbildībai. - Visu to aiastāvē-dams,
Sūha bez kompromisu vēršas pret
formālismu, alstētlclsmu. visāda veida
individuālismu un »,1{patņu" datudzinā-linu.
LatvieSu literatūras nelaimi viņS
ierauga visur, kur kaut klldā veidā iz­paustos
dzīves fragmentfirisms un Izteik-ones
dekoncen traci ja. Gandrīz par visu
ļaunumu cēloni Sal «alcarā tiek apsū-
<i2«ta «māksla mākslal"„ air to iiaistitā
dekadence un paraugu meklēSanu citu
tautu literatūrā.
Konsekventi turēdamies pie iiaviem
ttiskatlem, vērtēdams mūsu literatūras
peni un iztirzādams^ domas, ko par to
lelkuSl kritiķi un teorētiķi. Sūna para­dis
kā apbrīnojami rūditis dlalektlķis.
oet savā dialektiskajā analizē par atse­višķiem
jautājumiem dažkārt ix\ visai
•tturīgs skaidri formultH savas domas
lin dot zināmu jēgumu sa]protam\i defi­nīciju.
Tas Ir otrs iemesls, kā dēļ
Literāra saruna :ar kritiķiem, teorētl-
Wem un rakstniekiem izvērtusies par
«tūtl lasāmu un ne vienmēr labi sapro-
Jjnu grāmatu. Par dialektikas džun-
Illem gribētos saukt nodaļu Literārās
ļW^as līmenis. Pats galvenais: Nevar
m skaidrību, ko īsti autors domājis
wlkt ar Slem vārdiem ...literārās ap-līmenis"?
^ Sikfik ielūkojoties Sūnas iztirzājumu
^vērtējumu metodlls. rodas dali no­pietni
Iebildumi. Vispirms netīk, k;a vlņS
MV izvairījies no sollstlkas. Piemēram,
ojelmes deklarācijas parakstītāju un
«n alstēticisma prasībā pēc neatltarības
JO politiskām, morālām uU. tendlencēm
J^^jaskata nevis mākslas brīvību, bet
S^SjSanu jaunā kalpībā: Māksla tādā
veidā kļūstot pakļauta pati sev. - Tālāk
»«l ^® pavisam nepareizi pēc atse-
VBka, pat diezgan alka literāra fakta
vemot vispārināmus seciiiājumuB par
" o u plašāku parādību vai visu lltcrā-ļ
^ . Piemēram, nevar ta6u pēc Gruz-
Jjs romāna Jaunā strāva secināt, ka de-
«denta izjūta teikusi: ..Kas kritīs, tā
vairs nebūs." Nevar pēc Zinaīdas Lazdas
«ejola Cilvēks secināt, ka paSrels; vietā
Parjafis kāds baigs ..nekas". - Pavisam
"Vādi liekas tas, ka ļoti uzmanīgais
««na. citēdams citu autoru domas,
oaudz ko patvarīgi izrāvis no kopsaka-noas.
operējis, tā sakot, ar puisteiku-miem
lai tikai aizstāvētu savas pozlcl-
Piemēram. 180. lapp. citēts Kārlis
Jļ8Js: DalUiterātūra tlc^ārn mīl pacel-
1!« jaunu atziņu sludinātāju "tribīnē."
jas Ir pusteikums, ko Sūna komentē tā: hfrl,4^^ būtu pilnīga, pievedīsim vēl
X?r!!^^^^"^"* literatūrai jāpaceļas „gara
u^S sludināšanas tribīnē. Jo bez tā
ļl^asitājam. kas tikai no viņas mutes
^JVtJ^Jcās. ir ceļg vaļā uz salkanību un
S^l^ nw patvar!fba. jo
S.P^*"^ teikums pilnā veidā i r Sāds:
ŗoailliterātora tleSSm mīl pjiceltles
ffi/^^^u sludinātā?,as tribīnJi. bet
'^uajam. kas tikai no viņas mutes mā»
ir c€]§ vaļā uz salkanību un seklī-fii^-
J*. .H^dzīgi nevēlama mums; Šķiet
JJ^as bieii praktizēta ..pleķerSanās" at-
•^visĶiem vārdiem, ko tad atkal iekļauj
LatvieSu ne visai kuplā klavier-literātūra
kļuvusi bagātāka ar vie­nu
jaunu opusu — Volfganga Dār­ziņa
fionātu. Tas ir darbs, kas ap­tver
32 lappuses, tā atskaņošana
velkas 25 minūtes, komponists vei­dojis
to 2 gadus, nošu pārrakstīša­na
prasīju 2 mēnešus laika, un
Kultūras fonds piešķīris šim nolū­kam
250 marku. Sonāta atskaņota
tikai nedaudzas reizes, un to dzir­dējuši
vienīgi prot A. Ābele, kom­ponists
J» Poruks, baletmeistars O.
Lēmanis, vijolnieki J. Kalējs un A.
Lindbergs, un dažus fragmentus re­dzējis
manuskriptā arī nelaiķis
prof. J. Vītols.
Tagad sonāta gu} kāda galda at­vilktnē
Eslingenā, Tannenberga
ielā 5, un gaida,.. Galda izdevēju,
kam būtu 1600 marku klišeju izga­tavošanai
un papīram. Pianists, kas
gribētu pasniegt jauno sonātu lie­lākai
auditorijai pirmatskaņojumā,
vairs nav jāmeklē — tas ir Volde­mārs
Melķis, tas pats, kas ar tik
labām sekmēm pašreiz Hertas Lū-ses
koncertturnejā atskaņo V. Dār­ziņa
variācijas klavierēm par ori-ģināltemu.
Un bez tam vēl vācu
pianists Kurts Dipners, Leipcigā,
kura repertuārs pa laikam veltīts
modernās mūzikas propagandai.
Tie ir fakti, sausi, lietišķi. Bet aiz
tiem dzīvo notikumi, kas gluži kā
uzsvērti ogles vilcieni papildina lat­viešu
sveSniecības gadu gara dzīves
vispārējo ainu. Vispirms 'jau Sis
atombumbu un Berlīnes blokādes
laikmets prasa no latvieSu māksli­nieka
daudz vairāk entuziasma ne­kā
agrāk. īsta māksla taču spēj
dzīvot tikai tad, ja tā izaug no na­cionāliem
pamatiem. Kas gan var
notikt ar to, ja So pamatu at­ņem?
Principā viņaii jāpaliek bez
turpinājuma. Bet atduršanās aklā
ielā samulsina jau parasto ikdienas
gaitu minēju. Kāda gan nodošanās
mākslai, kāds gan garīgs spēks va­jadzīgs,
lai mākslinieks ne tikai
nenoslāptu strupceļa putekļos, bet
spētu vēl arī radīt?
Apbrīnojamākais ir tas, ka vlņS
to spēj, un viņa māksla turklāt ir
solis uz priekšu, it kā tas būtu
likts, abām kājām pašu zemē bal­stoties
un tālus apvāršņus vērojot.
Bet iegriezīsimies tai laboratori­jā/
kur sonāta tapusi — tur atro­dam
dažas pēdas, kas no pagātnes,
ved tagadnē un skaidri parāda, pa
kādu ceļu nāk un aiziet māksli­nieks,
lai spētu pārkļūt strupceļa
barjerai.
Vispirms tā ir folkloras krātuve
Latvijā, kur Dārziņš paguvis izvēr­tēt
ap 15.000 meldiju, no kurām
dažu simtu izlasi paņēmis līdz uz
Vāciju — gan manuskriptā, gan
paša mākslinieciskajā uztverē pār-kausētu
un dziļi apziņā nogul­dītu.
No šejienes, arī visa Dār-i
ziņa mūzikas latviskā pamatkrāsa:
„Sl viela ir jāpazīst, tad jāaiz­mirst,
bet jāpatur tā» gars," saka
iiiiiiiiiiiiiiiiiiiniiiiiiieiieiiiiiieiiiiigiii
KULTŪRAS CHRONIKA
Zenta Mauriņa 29. Jūlijā atskatī­jās
uz 30 rakstniecībai veltītiem
gadiem. Apceri par So viņas darba
un dzīves posmu sniegsim vienā
no nākošiem numuriem.
Esllngenas latviešu teātra māksli­nieki
Elza Tauriņa un Jānis Min-tiks
šinīs dienās devušies uz ASV.
Cildinot The Latvian trio - Vik­toru
Ziedoni, Dzidri Treimaņi un
Vilhelmu Hekmani, „Schwablsche
Landeszeitung" raksta: „Viņi lielis­ki
pārvalda savus instrumentus un
kopspēlē • sasnieguši ievērojamus
augstumus." Nožēlojot abu latviešu
stīdzlnleku paredzamo Izceļošanu
uz ASV, „Augsburger Tagespost"
piebilst: „Vlktors Ziedonis Ir ener­ģisks
un ritmiski precīzs vijolnieks,
bet Dzidrim Trelmanim ir cildens
tonis un labas nojautas tām muzi­kālajām
vērtībām, kas „slēpjas
starp rindām". Abi mākslinieki labi
papildina viens otru,"
komponists. „Nedrlkst citēt gatavus
teicienus no citu mutes, kaut ari tā
būtu tautas mute. Ja šo garu nesa­jūt,
var rakstīt citātus cik igrib —
no tā latviskums netop."
Ar šādu atziņu bruņojiesi. Dār­ziņš
1947. g. ziemā veselus divus
mēnešus no vietas ik vakarus bija
sastopams Pilsskolas nekurinātajā
zālē Eslingenā, kur pie klavierēm
tapa sonātas pirmās kontūrasi. Uzti­cami
pavadoņi autoram bija elek­trisko
r ^ rezerves, jo šajil laikā
vēl zuda aizsargi un zāle bieži bija
tumsā. Un kažoks, kurā komponists
slēpa savu atlētisko auguinu no
sala. Un pāris segu, kuŗāis viņS
vīstīja kājas, lai tās galīgi nesa­stingtu,
jo cik tad nu pedāli minot
tās vispār jākustina. Un hiabatas
lakats...
Sonātas pēdējās taktis ar^ daudza­jām
palīgllnijām kreisās rokas spē­cīgajiem
vēzieniem piedzima Sil-lenbuchas
ntramvajā", kfi bija ie-sauktei
Dārdņu pfiŗa Saurfi Uttabiņa
šai Stutgartes priekšpilsētām Telpas
abos galos bija durvis, un starp
klavierēm pie vienas un gultu pie
i otras sienas palika šaura eja, kurā
kustēties „pa8ažieŗiem" — bieža­jiem
ciemiņiem, kam šad tad izde­vās
noklausīties kādu šis ārkārtīgi
spraigās, piesātinātās mūzikas frag­mentu.
Bet savu pilnīgo, visjaimār
ko pirmatskaņojumu, pēc dažin laba
grozījuma pat tīrrakstā, īsonāta
piedzīvoja šinīs dienās — atkal ti­kai
nedaudzu klausītāju klāti^aiē —
Esllngenas, Breite ielas skolā, —
zālē, kurā tobrīd vēl greznojās Es­llngenas
mākslas studijas audzēkņu
darbi. Sai īpatnējā vidē sonāta aiz­skanēja,
autoram pie klavierēm
drīz vien samanot gan pēcpusdienas
saules svelmi, gan savas mūzUcas
ārkārtīgo dinamiku, kas izvilināja
ne mazāk sviedru. Pianists V. Mel­ķis,
pār autora plecu pārliecies, tik
tikko paguva laicīgi pāršķirt lap­puses.
, Sl darba muzikālā valoda ārkār­tīgi
ekspresīva, to nes plaša episka
elpa, kas, nemitīgi pieņemdamās
spēkā, sasniedz īsti dramatisku pa­cēlumu
beigu daļā un viscaur at­gādina
simfoniskas mūzikas rak­sturu.
Sonāta ir trīsdaļīga, «bez
kvadrātiskā metra, jo tas mainās
vai ikkatrā takti, bet harmonijas
problēmas pamestas par labu balss
vešanas problēmai Pats autors to
uzskata par pirmo mēģinājumu ra­dīt
absolūti individuālu formu, kurā
no klasiskām schēmām vairs nav
itin nekā. No pianista šis darbs
prasa lielas spēka rezerves un su­verēnu
techniku, un tiem, kas šo
Esllngenas pirmatskaņojumu dzir­dēja,
likās, ka derētu arī labas, iz­turīgas
klavieres — skanīguma kā­pinājumi
vietām ir gluži orķestrāli.
Kā šī mūzika skan, tas, diemžēl,
vārdos nav pasakāms — vaJ. būtu
līdzēts, ja piebilstu, ka latviskā
pamatkrāsa, ar ko tik raksturīgas
Dārziņa variācijas, šai darbā iz­paužas
i)līvāka, spēcīgāk triepta?
^,Ja, Vācijā būdams, nevaru rak­stīt,
stāvot uz Latvijas pelēkās ze­mes,
tad man vispār nav nozīmes
rakstīt. Kosmopolīts pieder visam
un nekam Vai nu es savā mūzikā
esmu latvietis, vai nerakstu ne­maz,"
piebilst komponists.
Veltījot tik daudz uzmanības
ļ darbam, kas plašāk pat nemaz nav
pazīstams, ar to vispirms gribēts
atgādināt, ka mūsu kultūras vērtī­bu
bagātības trimdā nemaz nav tik
lielas, lai drīkstētu ilgi glabāt sveci
zem pūra. Mums ir vēl viens gads
laika — tad Izklīdīs arī tie nedau­dzie,
no kuriem šo vērtību raša­nās
atkarīga. Un ja gribam arī nā­kotnē
reprezentēt sevi kā kultūras
tautu, tad nepietiek ar mākslas
darbu apmaiņu pašiem savā star­pā
vien. Mums ir vērtības, kas ir
cienīgas ieiet starptautiskā forumā
— diemžēl, tas nav iespējams ar
vienu nošu . eksemplāru rokrakstā
un dažiem gadījuma rakstura at­skaņojumiem.
Pāvils Klins
Pēc daudzu nometņu cilāšanas un
pārcilāšanas, nedienas beidzot pie­meklējušas
ari kādreiz slaveno dru­pu
republiku Vircburgā, kur putek-iem
un gruvešu pelēcībai visus šos
gadus spītējusi latviskā gara rosī­ba,
atstādama patīkamas atmiņas
katram, kam Vircburgas Centrāla­jā
nometnē galdijies apstāties kaut
vai bridi. Lai kad un kā beigs pa­stāvēt
šis gara cietoksnis drupās,
latviešu trimdas vēstures lappusēs
savu vārdu tas būs ierakstījis jo
cienīgi. Kaut vai tādēļ, ka kādā
dramatiska spraiguma pilnā nakts
sēdē te likti pamati Latviešu na­cionālajai
padomei, darbojusies
amerikāņu joslas vienīgā latviešu
opera, savus pirmuzvedumus uz
teātra skatuves piedzīvojuši trīs
latviešu autoru oriģināldarbi, un
pa daļai pagrabos mitinājusies kup­lākā
rakstnieku kopa Vācijā, par
kuras saskaņu im sirsnību liacina
viešņas Zinaīdas Lazdas dzejolis
jaunajā krājumā Bēgle.
Daļa vircburģiešu tagad Jau pār­celta
uz TraunStelnu Alpu pakājē.
Ar otru transportu turp tagad do­das
ari Pēteris Ermanis. ViņS gan
vēl labu laiku mēģināja noturēties
savā pagrabā un palikt uzticīgs
drupām, bet tad atbrauca dzejniece
Zenta Liepa, kas devās turp ar pir­mo
transportu, an viņu pierunāja:
„Zinl€t, Ērmaņa kungs, tur, Traun-
Stelnā, ir īsta paradīze zemes vir­sū.
Pat govis ar zvaniņiem kaklā
staigā apkārt kā eņģeli" Ar kuplu
rožu klēpi izvadīts, smagajai ma­šīnai
Jau kustoties, Ermanis vēl
mēģināja paņemt lidzi skatā visus
iemīļotos ēku graustus.
Taēu palikušie vircburģieSi no­lēmuši
turēties līdz pēdējam. Vi­ņus
nebiedē pat tas, ka Centrālo
nometni jao tīras latviešu nometnes
tagad pārvērs par jauktu tautību
trānsltnometnl, tm laikam pirmo
reiz DP vēsturē tur vienā nometnē
ar citiem mitināsies ari žīdi, gan
šim gadījumam speciāli izbalsinātā
blokā. Tā svarīgos pārvaldnieka
pienākumus uzņēmies Ģirts Sal-nais,
kas tagad redzams staigājam
ar portfeli azotē. Domas par brauk­šanu
uz Zviedriju viņS pagaidām
atmetis. Jo šl traki sarežģītā lieta
Jaunā sakarībā. Tā prof. Jurevičs runā
par daudzstāvaino garigāa pasaules celt­ni,
kas paceļoties virs cUvēka primitī­vās
dabas. Te SQna atkārtoti atgriežas
tieši pie Sis ..daudzstāvainās gara pasau­les",
bet prof. Jiu-eviča domai dod citu
saturu, likdams klāt savļi epitetu „no-dallta**
resp. „nodalāma".
Oponēdams pret morālistiem, 169. Ipp.
Sūna ļoti prātīgi Jautā: Kas vispār ir tā
autoritāte, kas ikreiz maksai drīkstētu
un varētu pateikt, kas Ir nevēlamais un
kaitīgais? — Luk. šo Jautājumu liksim
priekšā ari pašam Sūnām, kad vUņS vē­las
spriest par to. kāda māksla ir laba,
dzīvi virzoša*' un kāda nē. Aizmirsdams
to, ka„sabiedrība" un pat visa tauta
nebūt nav kaut kas pilnīgi homogens,
viņš tās vārdā bargi tiesā visu pēdējo
gadu desmitu literatūru. Nemaz citādi
nevar būt, ka, nepazīdams kompromisu,
Sūna savos spriedumos ir krietni vien­pusīgs
Avīžu recenzijas apmēri, diem­žēl
neļauj iztirzāt visus gadījumus.
Sūna nekur neiztirzā precējās galējības.
- Nevar taēu no kritikas prasīt tikai
to lai tā būtu ceļa nospraudēja („kas Ir
sabiedriski vērtīgs un kas nē"), pa.netot
novārtā talanta dotumu un formālās
veiksmes novērtēšanu. - Pārdroši teikt,
ka virzas Biķeri ir .gribēti brutāla
dzeja" Veltīgi meklēdamsi mūsu Jaunās
valsts romānu, Sūna varēja atjcerēties kaut
vai JaunsudrabUja Jaunsaimnieku im vel­nu.
— Galvenais, viņš gan no pirmās līdz
pēdējai lappusei ne soU nevēlas atkāp­ties
nb latvieSu tautas un mūsu nacio­nālās
kultūras interesēm, viņā prasa im
sludina augstu garīgumu, — un mums
nav rie mazākā iemesla apšaubīt SOnas
nostāju, — bet kāda liktenīga ironija!
Vairākos ,gadIJumos mūsu literatūras
ideologa domas un prasības gandrīz
vārdu pa vārdam atbilst sociālistiskā
reālisma prasībām... Blakus minot, tā
Iekrituši ari daži citi jauno rakstnieku
tiesātāji!
Pretī visiem te izklāstītiem un ļoti
daudziem neminētiem iebildumiem, vēl­reiz
tomēr Jāatkārto sākumā teiktais: Si
Ir ļoU nopietna grāmata. Mūsu priekšā
ir autors, kam varam nepievienoties, bet
ar ko vērts debatēt, un — smagi Jābru­ņojas,
lai varētu debatēt. Literāro sa­runu
vajadzētu lasīt ne vien rakstnie­kiem.!
kritiķiem un teorētiķiem, bet itin
vlsleni. kam kaut cik rūp latviešu lite­ratūras
pašreizējais stāvoklis un turp­mākie
likteņi. Ne Jau debates vien tā
ierosina, bet ari daudz svētīgu pārdomu
un tāpat daudzos gadījumos atklāj ne-afišaubāmas
patiesības, ko agrāk nebi­jām
pamanījuši, jinig Roflsitls
Msdtuftāsi/ēliucās
prasa tik daudz papīra un pūļu kā
vesela romāna sarakstīšana. Tad
labāk ķerties klāt pie tā. Un ir
aizdomas, ka rakslniokam pēc bie­zā
„Okera" biezajiem panākumiem
portfell^nav tikai pārvaldnieka pa­pīri
vien, bet vismaz kāda jauna
manuspripta pirmās lapas.
Puslīdz droša palicēja ir ari
Valda Mora ar brāli Henriju, tāpat
kā Teodors Zeltiņš, kam joprojām
par maz laika, lai iedzīvinātu vi­sas
savas idejas un ieceres.
„Kur es braukšu? Tiešām, nav
iešāvies prātā padomāt," un Zel­tiņš
noliek sāņus jaunās četru cē­lienu
drāmas Goda pilsonis manu­skriptu.
„Amerikā, kā stāsta, ta­gad
izredzes Ūkai lauksaimnlekierai,
bet gbvslopu sabiedrībā, nudien, es
justos neērti. īsts biedinātājs pie­mērs
tam ir vircburģiete Irma
Grebzde, kas ari aizbrauca uz Ka­nādu
„pie lopiem". No viņas vaira
nekur nav pamanīts ne raksta ga­liņš,
kaut Vācijā jaunā proziste lai­da
klajā grāmatu pēc giāmatas."
Bez Vircburgai uzticīgajiem rakst­niekiem
tikpat rosīgi turpina dar­boties
ari koris Pētera Bandera va­dībā.
Aizbraukušo dziedātāju vie-
,tā viņš neatlaidīgi meklē Jaunus un
nupat notikušajā vīru kora koncer­tā
pirmo reiz bija dzirdams arlkāds
jaundarbs — diriģenta paša JaimT-gl
sabalsotfi tautas dziesma Padzie-dāsim
nu, bāliņi. Ari teātris āajāi
dienās nāca klajā ar Ādolfa VUk-auča
apmierinoši iestudēto ungāra
Vaszari komSidiju Esmu bez-vai­nas.
Bet kas šinī uzvedumā visla­bāk
patika, tās bija Pētera Rožla-pas
dekorācijas, vienkāršiem lī­dzekļiem
darinātas, taču interesan­tas
iecerē, dodamas tīkamu noska­ņu
visai izrādei
No prof. Jāņa Šiliņa gan tik
skaidra ^ un noteikta atbilde nav
izdabūjama. Viņš vēl aizgūtnēm
glezno puķes pēc puķēm, ar kurām
jau apklātas gandrīz visas Sienas»
tā ka patumšā telpa vairāk līdzi­nās
īstai dārzniecībai nekā pagra­bam.
Lai nu. kas un kā vēl būs, vitmas
pagaidām, kā redzams, latvieSu
gara cietoksnis Vircburgas drupās
vēl turas. Skorpions.
• I ' = = = = = = = = = = = •' ' I
Nu vienreiz un beidzot ir tā kā
vajag — darba ilgums kabatā, man­tas
iesaiņotas, komisijas cauri, un
vilciens skrien uz ziemeļrietumiem.
Bet vēl jau ne uz Gronu, nē! Tas
tikai tāds izmēģinājuma brauciens
— sak\ kā gan tad būs, kad patiesi
pienāks tā diena?
Jāsaka — tas ir lieliski. Braukt
un tomēr neaizbraukt. Un tanī pašā
laikā apzināties ar visām dzīvās
radības šūnām, ka rīt — parīt lie­lais
notikums tomēr pienāks, ga­līgi
im nenovēršami.
Kā tas ir? Tas ir tā—kafija mak­sā
vienu marku divdesmit, glāzīte
kiraso marku, dzeramnaudu ie­skaitot,
tas ir divarpus markas, un
par šo savu patiesi pēdējo naudu
tu vari atslieties patukšā restorāna
vagona sēdeklī un ar ērtībām no­lūkoties,
kā gar logu aizskrien Ei­ropa.
Un Eiropā pašreiz ir pļaujas
laiks, īsts, lielisks pļaujas laiks —
vasara jau garām, mīļie draugi!
Cik vien tālu acs sniedz, Svābijas
pakalnos balo labība — kviešiem ir
brūnas vārpas, vēl brūnākas par
vecu zeltu, rudzi ir tikko sieta siera
krāsā, bet auzas karina savas ska­ras
tā, it kā tās būtu sirmas. Pa
ļoti zilām debesīm staigā balti mā­koņi,
lejā lokās pļāvēji, ap viņiem
aizgriežas ceļi un šosejas, un zem
koku platiem un zaļiem, augļu
pilniem zariem lielā tveicē stāv
mierīgas un vēsas ēnas. Gausi un
stulbi vērši velk labības vezumus,
sārta meiča pamāj vilcienam ar
roku, un saulē izkaltis vīrs atftuĀij
pakausi dzeltenu salmu cepuri. Kur
vien veries, visur felienas labības
stati, un dzel:5ceļa līkumā nopļau­tais
pakalns ar saviem rugājiem
aizgriežas kā plats un Kails pakau­sis,
kurā jau staigā rudens domas.
Un pa starpām aizvīd leknu kāpo­stu
zaļie lauki un violeta, vakar
uzarta zeme. Gluži kn Vidzemē ap
šo lalkU! — tā tev ien^k prātā. Un
nu uz reiz gribas visas šīs ainas,
krāsas un gaisu un visu to, kas tur
aiz loga aizskrien tik ārri U kā
bēgdams — to gribas satvert, aiz­skart,
ja ne citādi, tad alminēlies,
kaut kā noguldīt sevī, lai nekas no
tā nepagaistu.
Bet nē, netruksties kājās — kāds
taču ir gribējis tikai drusku pa­smaidīt
par tevi, ceļiniek, likdams
tev mīlēt pašam savu zemi caur
šīs svešās ainavas tēliem un rē­giem
Esi rāms - šis ir tikai tāds
izmēģinājuma brauciens, atsēdies
palūkojies Vāczemes saulrietā!
Pirms izdzist pavisam, gaisma šķiet
It kā dzidrāka, caurspīdīgāka kļu­vusi,
ar visu vakara rāmumu un
svētību sevī — kad tu vairs tādu
saulrietu redzēsi? Un ja nu tas pa-tiesi
butu tavs pēdējais brauciens—
vai šl gtīismas grimšana nav. siļp^
bolisķa? Pienāk Krēsla un pēc tam
nakts,- un nosedz zemi un debeaiSftrflh
varbūt tā, kā reiz daudzi gadi no­segs
atmiņas par šīm pašām vie­tām?
Vilciens skrien gar tumsas
pilniem laukiem un apklusušiem
ciemiem, kur kādā mājā vēl deg
uguns logā, pagalmā ierejas suns un
kūti pa miegiem kāds putns ne­skaidri
un bikli nomuld kādu vār­du.
Gluži k ā . ..
Bet nē jau, vēl jau nē! Sis ir ti­kai
tāds patīkams ceļojums, no ku­ra
var atgriezties gluži kā no sap­ņiem
un murgiem var atgriezties
nomodā, var pat palikt pavisam te­pat
— nudien. Ko darīt? Kas pa­sacīs?
Drīzi, tūlīt!
Laikam neviens. Vai tad nebij
nomanāms^ ka šis tikai tāds māņu
ceļojums?. Kur gan piedzīvots, ka
aiz dārdoša vilciena loga sadzir­dams
putna bikli bilsts vārds? Tie,
kas tevi, mūžīgais ceļlnlek,( pazīst,
tie ziņās, ko esi šajā stāstā izdo­mājis
— daļu, pusi vai visu. Bet
tevi jau pazīst visi — tu neesi tu,
tu iesi viņš un viņi, jūs, un mēs vi­si,
tie, kas vienādi jūtam un do­mājam,
un nu jau ilgus gadus klī­stam
starp 4o, kā vairs nav, un to,
kā vēl nav. Un šie visi — mēs zi­nām,
ka tik labi kā šajā stāstā ne­iet
nevienam — dažs, kam jābrauc,
negrib braukt, un dažs, kas grib,
nevar braukt. Un tas, ko patiesi
nevar neviens, tas ir — izmēģināt
iepriekš savādu rūgtumu, atvieglo­jumu,
skumjas vai prieku. Ja nu
tev tas Izdevies, kaut vai iedomās,
— kā tad tas Ir?
Kā tas Ir? Tas Ir dīvaini—braukt
un vēl neaizbraukt, un tomēr redzēt
gar logu aizskrējām zemi, kas drī­zi
vien būs viena vienīga pagātne
tāpat kā kāda cita. Dīvaini tā­dēļ,
ka nekas nepārvēršas tava lie­lā
notikuma dēļ, kā nenārvērtās
kādu citu reizi. Neviens vērsis ne­liek
soli ātrāk, neviena auza neno-purina
asaru tādēļ vien, ka tev
kaut kur jādodas, kaut tas būtu
pats lielākais brīdis tavā mūžā. Tā­da
ir kārtība šajā pasaulē. Dažreiz
to pamet miljoni, dažreiz no kacias
zemes atvadās simti im tūkstoši —
un tomēr grauds izdīgst un briest
savam rudenim pretim un nekas to
nepamudina kaut vai uz sekundi
apturēt savu augšanu. Līdz pienāk
Pļaujas laiks. Un tad tas sākas no
jauna.
Brauc vai paliec, pasaules lietu
kārtību tas nemaina, un kaut jūsu
būtu simti tūkstoši.
Tā daba Vēl kļūst par pēdējo Ei-ro_
pas skolu. Un tajā g&n nekas ne­būs
izdomāts. Paraudies — ir pļau­jas
laiks kā katru gadu-tur un te.
Severins Dūms.