Bavarijas Latviesu vestnesis, July 24, 1946

              Pie UNBBA's 8D1. vienības L i b ^
darbnīca kap invslldiem,
todatfbtiiā^i frihpi psr # latvi<^-
'^^^barbnlcāi no Sarkanā krusta sai-
-ģSl0X' iesaiņojumiem, veciem brezen-
-IC^ii un patronu somām gatavo rīta
es, sandales, somas, papīru gro­zus,
dokumentu mapes utt< Gatavos
ražojumus pārņem UNRRA. Tuvā-
^Kā laikā invalidiem noorganizēs ari
kufphieku aroda kursus („llf&as^ no-liietnes
..Ziņas" Libekā). — „Pie
mums i^t bēdīgi*', teica kāds tau­tietis
no Lībekas. „Mēs nedrīkstam
atklāt Libekti, i nedrīkstam lasīt arī
laikfaķsttts, Ja tiē nav iespiesti LI-bekā,
kādu gan nav. Ja pie muiens
Ierodas kāds viesis, tam jāpieteicas
-MUtāirā valdībā." Libekā likvidē­tas
3 nometnes r- ,JMfari«iscbule",
„Lutherschule" un „Schlutup", kas
pārvietotas uz Ēitinu (Eutin), kur
^paredzēts nometināt 4.000 cilvēku.
'Neuzmanīgiem tautieSiem, kas pie­virzās
pārāk' tuvu okupācijas Joslas
robežai, no šis pUses jāšķifas. Tā
nesen pazuduši 2 sportisti, kas tre­nējušies
mežā joslas robežas tuvu­mā.
Pazudušo meklēšana ari ar ang-ļtr
militāro iestāžu palīdzību bijusi
veltīgā" CPaušihe** OldenburgL).—
Pirmais kamermūzikas vakars 01-
denbargftB lat^kešu operas un teātra
zaļi bija labi aipmeklets. Muzicēja
S. tCalējs, V. Kviesis» A. ObSteins
un V- Zaķis. Klausītāju vidū bija
ari angļu militāro ie3tāiu un UN-ilRA*
8 pārstāvji — Piensaimnieku
sanāksme notiks 29. jūlijā pl. 8, Es-liagenā
» Vilhelma ielā 5. Piedalīties
var v i A piens^mniecibas darbinieki
iļn plehotaiKi pārvalžu locdcļi. tu­vākas
ziņas pie IL Oailīla, Eslinge-nā
» Gteorgisltr, 4, un ^ pie piensaim­niecības
darbiniekiem Augsburgā,
Keml^ē, Kleihkēdā Lauiiige^ā
, (J. Pl). — Fite<tos4atvie&i nometne
ar saviem 764 iemītniekiem atrodas
mfežalnī Bs^ārijas apvidiū. Ctīves
ēr^aS aj)i!ri^ttft, katrai Hitiend
sa^ i^biņ^, ttjštfā šabieUtfekfi
dziv«, tautskola ar I t sk«>lotajiefti
m 102 l^kdfeiem, kb h & L i bei<tea
l i l*so!vehtu. Mācamu t)Srtrauktt-idacā
skolēni strādāja skolas
dārzā. Noindēs kori 50 dziedātāju.
Drāmās feopa devusi Vairākas izrā­des.
Labi apmeklēti sieviešu un
bērmi apģērbu piegriešanas kursi,
dektrotedinSpĻ *%u, stenografi-
|as m -angļa vtiotfas kiursi iM. Eston-fiatfi^
EMmānm pie Bmkn-
$v%lgas t»>tikiiša|ā vlisu pp i&onie^u
ķs&mm^i^ UNRRA'6 m MiilācSs
^ ^ 1 ^ pāKStāvjii «^s^edē BorS-d^
llĻ Vifiltem «tarba ^ j f ^ em so*
metņu totoidU^ nekavējoties
Latvijas CentrSlā padome lielo de­mokrātiju
ārlietu ministriemj kas
piedalījās Parīzes konferencē, bija
iesniegusi sekojošu rezjolūdju:
„Latvij as Centrālā padome, kas
apvieno latviešu demokrātiskās po­litiskās
partijas ,un vadīja pretestī­bas
kustību pret vāciešu okupācijas
spēkiem"^ Latvijā, tagad, kad Latviju
okupējusi. Padomju Savienība, repre-
-zentē latviešu tautas brīvo gribu.
Padome, apvieno šādus latviešu de­mokrātisko
politisko partiju pārstāv­jus:
J. Breikšu, M. Čaksti, J. Grīnu,
L. Šiliņu un V. Tepferu no demo^
kratiskā centra, J. Rubuli un K. Vil­ni
no katoļu partijas, Br. Kalniņu,
F. Cielēnu, P. Grunduli, K Ogriņu^
R. Straumi un Klāru Kalniņu no
sociāldemokrātu partijas un V. Bušu,
V. Eidii, A. Teikmani un. E. Zelmeni
no zemtiieku partijas. 1946. g. 13. ap­rīļa
padome apsprieda jautā-*
jittnu par Baltijas valstu stāvokli,
kāds izriet sakarā ar prasību atzīt
Baltijas valstu pievienošanu Padom­ju
Saviettibai, fc4, iespējams, apsprie-^
dts lido vam l&lietu ministri Pa­risēs
konferencē.
Latvijas Centrēlfi padome šajā
dljiimfi pasvītro sekojošo:
Ko/itroli pat Baltijas valstīm Pa­domju
Savienība ir ieguvusi, balstī­damās
uz atklātu agresiju.
Jāatceras, ka 1939. g. augustā Pa­domju
Savienība kopā ar Hitlera
Vāciju panāca vienošanos par Au­strumeiropas
sadalīšami iespaida
sfairSs, pie kāiņ Padomju Savienība
vispirms ieguva Vācijas piekrišanu
iekļaut sevi Latviju un Igauniju, bet
vēlāk arī Lietuvu. Par lo kd^u^*
vācu vienošanos, kas uzskatāma par
slepenu dokumentu, nesen Nlmber-gas
kara noziedznieku prāvā savā
aizstāvēšanās runā atzinās agrākais
Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops.
legūdama no Vādjas brīvas rokas
Baltijas valstis, atteikdamās no 1929.
gada Parīzes pakta neatzīt karu par
nacionālās politikas instrumentu un
arī atteikdamās no neuzbrukšanas
pakta ar Baltijas valstīm, kas aiz-
Uedz pielietot katru savstarpējās
draudzības ierobežojumu. Padomju.
Savienība ar atklātiem, nežēlīgiem
un varmācīgiem draudiem visu to
izbeidza un padomju vienības iegā­ja
Baltijas valstfs.
Pēc tam Padcx^J: Savienība Bal­tijas
vaistīs izveidoja leļļu valdības,
kas rīkoja vēlēšanas, kurās pielaida
vienu vienīgu kandidātu sarakstu ~
komunistu saraksta un kurās leļļu
valdības izlietoja: krievu okupācijas
spēku palīdzību^ lai ar varu ietek­mētu
iedzīvotājus. So vēlēšanu re­zultātus
Padomju Savienība ta^d
izlieto par pamatojumu savām jMra-slbām
pēc Baltijas valstīm.
Vēlēšanas, kas notikušas svešu
spēku okupētā zemē, nevaf atzīt, tās
nav brīvas vēlēšanas uņ neizteic
tautas gribu. Tādas ir ari vēlētoias,
kas 1940. gadā vienlaicīgi notika vi*
sās trijās Baltijas valstis. Lai pilso­ņus
ar varu piespiestu piedalīties vē­lēšanās,
krievu okupācijas spēki lie*
toja dažādas spaidii metodes un
draiKius. Vēlēšanu kontrole atradāl
vienīgi krievu iestādu nokSs. Šādas
vēlēšanas nevar atzīt par iedzīvotā­ju
brīvās gribas Izpaudumu un tā­dēļ
tās nevar islietot ari par |
tojumtt prasībām pēc Baltijas valr
stim. Tautas gribas viltojtlms un iz­spiešana
n€ivar gūt legālas kon-sekvene^.'
S, ko Padomju Savienība no
šīm vēlēšanām grib atvasināt.
Padonciijas prasību atzīšana pēc
Baltijas valstīm nozīmētu atzīt sle-
I ^ ā krievu-vācu 1939. g. līguma
klauzulas: tii nozīmētu atzīt padom­ju
agresiju pret Baltijas valstīm,
starptautisko līgumu pārkāpšanu un
Baltijas valstu iedzīvotāju gribas
spaidu līdzekļiem panākto viltojumu.
Sī Padomju Savienīi>as rīcība ir ne­ģēlība
pret starptautiskiem liku­miem
un taisnības principiem; un,
paliekot uz legāliem un morāliskiem
pamatieitn, biez kufiem starptautiskās
Par ktviešs grāmatniecību
trtamlā
Latviešu izdegu kopa (j. KaiUis,
E. Ķiploks, A. Mālītis, P. Mantnieka,
H. Riidzītis), sapulcējusies šinīs die­nās
kārtējā sanāksmē Eslingenā, pie­ņēma,
starp citu, šādus lēmumus:
Grāmatniecība visos laikos ir biju­si
svarigs kultūras ^faktors, bet paš-rei^
jos trimdas apstākļos, kur vecos
grāmatu krājumus esam tikpat kāi
zaudējuši, tās nozīme vēl daudzkārt
pidaugusi.1 Bet ir skaidrs, ka domāt
paŗ inonnāla grām^mecibas isvei-dožanu
pašlaik nav iespējams. Lat­viešu
izdevēji tomēr uzskata par sa­vu
pienākumu darīt visu iespējamo,
lai tautiešiein trimdā sagādātu vēr­tīgu
iļiterātūru, sniedzot vispirmā"
kārtā mūsu klasiķu darbu izlases vai
a,t tiwec -ītb. -a: i. - nav i•e sp^ē jams p^ an. ā-IkXt i1lg^ - apruiKb laicKtēsej ovti šķutrsi mizocais-. ako•las i kda- arbruas^d īt-uonis . / ^
stošas un godīgas norunas, to nevar
attaisnot un. at:Mt.
Ziņas no Baltijas valstīm Uecina,
ka Padomju Savienība tur pielieto
terrora režilmu, lai iedzīvotājus ar
varu pakļautu savai grib^. Tūksto­šiem
cilvēku ir šī režīma upuŗL Ie­dzīvotāju
vidu arvien mazāk paliek
jaunu vīriešu. Vajadzīga vissteidza­mākā
palldieība, iai Baltijas iedzīvo­tājus,
kopskaitā 6 miljonus cilvēku,
atbrīvotu no n^3anesami& padomju
t'ežlma sekām.
Visu šo iemeslu dēļ Latvijas Cen»-.
trālā padome lūdz ASV; Anglijas,
Francijas un Ķ&ias ārlietu ministrus
noraidīt Padomju SavienOias prasī­bas
pēc Baltijas valstīm un, pārtrau­cot
padomju okupāciju ikttijas ze­mēs,
atjaunot brīvu Latviju ūz 1922.
gada konstitūcijas pamata."
Pēc ^informācijas Biļetena"
Vail^ugtonfi ^
jāiesaistās darbā. Jāstrādā katrs
darbs/ vienalga vai tas būtu angļu
Vfid vācu vadībā. Esot pienācis laiks,
kad katram pašam jāsāk nodrošināt
sava iztika uri eksistence. Domas
par izceļošanu uz aizjiaŗas zemēm
tuvāko 1—3 gadu laikā esot almeta-in^
s. tJKRBA un Militārā valdība
esot ieinteresēta, lai pēc iespējas
lielāks skaits DP aigrleztas ?avās
dzimtenēs, tomēr Sabiedroto gāc^a
par DP turpināšoties līdz bēgļu jau­tājuma
atrisināšanai.—^ Braonšvēi-'
gas latviešu nometnē gandrīz visi
daii>a spējīgie vīrieši iesaistījušies
darbā. Visvairāk modarbinato ir no­metnes
darbos» bet ārpus nometnes
nodarbinātie darbu atraduši pie aaag-ļu
iestādēm laedaudzi ara vaiGiu
darlHiJ^s (»»Attsek^" Braunlv«dg§).
ziņo «JMusical Ainerica'\ krievu ope­ras
un baleta trupas sastāvā S»* «Statā air Ijidz Sm austii^išu
franciskā piedaloties K^eru J S i j ^
Igors" un ^Dēmons"" izrādēs. Dzijedā-tāja
Marina Kār&liņa, kas dažus ga­dus
dzīvoir;- dari^ojās Bmam*
Airesā, apprecējusies ar am^kmi
Smitu un pārcēlusies dzīvot uz Ņu­jorku
{«Latvija" Buenos-Airesā).
Diriģents Bruno Skulte Oldenburgas
vācu operā diriģē opereti ^SUva"
un dzlesmuspēli. „Trejmeitiņ,r bet
Paula Brlvfealne dž? *^1-
va". Latviešu, op<^, XAjtianifi'in^>^
paredzējusi tur vēl sniegt 20 izrāžu
un pēc tam mēģināt noorganizēt
izrādes £rl citās pilētās im i¥»met-nēs.
Pdkeiz o^ica iesliA^ Pvtčūu
Ji^[adame Butļberfiy" (JDIeaSs Ississf'
]^KMšsm, i:2jsal»>t domas, ikas ir ps^-
lasīto i m hQ0m tm arī Aaisli;^
i r l i ^ ministia Grubera p ^ ai
jumanĻ ka aM4(MI pārvietoto pem)-
nu ati^anās Aiustfijā. apd^aiadot
Austrijas ilabās attiecības ar kaimiņu
valstīm. ,^ādi secinājumi ir absurdi
savā ]3amatojumā un- niodivēdigi
savā būtībā. Ir absurdi tioēt, ka
visas pārvadetotās personas ir i^eku-lanti,
Udzīgi kā mūsu bijušie kui3^
mums i^rjl»ija iestāstīt^ ka v i ^ krievi
esot noziedKuieki un visi žīdi aa;if ļo-tāji,
un tāipec tie esot peinIJušJĻ
viņus soda Un ir absn^rdi «aeii
b ē ^ klā4^1<ene apdr^d Aius^as
mieru. Kas to «pat^ e^pdravrio tas
ir tieši tas svešinieku nk9Sāij8@aas
gars, par ko liecina paskaidrojums,
^ ^VoraaribH^er JSlada- ja Dr. <3rūt)ers tādu patiei^ ir devis."
^ Dziedātāj i^a Z^ranska, feS riditen'' & jūnijā lakfita pdx b ē g ļ u ' ^ £ t a bcdjgās pasvftiiots, ka i^ess
jaunclarbus. otra svarīga nozare i r^
mācību grāmatas, ku»:u pag, gadā
trūka j^lntgi. Dažas no t'^m tagad
sagādājusi UNRRA. Taču, ari §is
darbs papildināms, īpaši atliec bā uz
vidusskolu mācību grāma(ārn. To sa­gādē
izdeVējl piedalās pēc OK sko­lu
vadības izstrādāta plāna.
Visumā jāatzīst, ka latviešu uzņē-^
miba grāmatniecības laukā, pārvarot
gluži ārkārtējus šķēršļus, nrv bijusi^
mazā un, par spīli grūtībām, varanv*
lepoties jau ar dažu krietnu izdevu-riau.
IĶemžēl, netrūkst arī paradfbu,^^
W latviešu grāmatniecībai bod^tte-dara.
īr radušies gan gadījuma, gan
anonimi izdevēji, kas ignoi^ tiklal>
grāmaitniecībds labās tradīcijas, kā
wl pai^c^zējā d;āvokļa oopietnfbu^
aiz šķietamā kultūras dait^a slēpj
savtīgus iiolCikus. ftai šakarM atzī*
niējami šādi fakti: .1. Parādās never*
tlgi vsi arī mazvērtīgi izdevumi, kas
pašreiz ir vēl l l e l ^ ļaunums !idcā
normiSlos apstS3t|o8. 2. Grāms^s
ārējais Iz^fteidojums dažu labu^^^f^^
neMipraitIgs «m zemas kya1itāt«^3r
Daiudzos gadījumos Izdevuma cefi^
sdsamēri^ augsta, ts^^c^]^ dažus ^
j^tedāi^us ap^ākļios/grāii^tu eena
gm normāli pārsniedz LatvlM^pm'^
sto llipeni, taču nekfidā ļ^sKUj^miā
nevar būt kāitl^a. Šādas «e-nas
uzskatāmas par sŖC^Eulāifi^Hiu
4. Da£i gadījuma izdevēji ne mazā­kā
mlicā n&ce^sgi^^ autou un izde­vēju
tiesiskas, pa!(?vaļlsļ p ^ l i -
idldaKE^ ^^kna vai «tat aiaitora
aizrādsons, ka sagatovoSai;^ m%
iespiešanā atrodas lielāks t^caits gz'ā-mstu,
tai j^^tā azf plašāka gada
liofters m tMva^a vins mooes i£spi-
^ a m vief»ygi respekti^ Mjstiim
HuseŠana
Cik telžē '^^legn ir uh i^n
iEā š(kmel!)(!ētti už drupām klusčt,
Kad sāpēsi dzeļ tev visu būti
C^drel^^^irtai#!Qti
icā isB^ikm ^imt teikā klui^,
iCad Mvibu ak nāves jūti,
Bet ad strauts vēl nesāk suĢēt.
Nekāio viegUĻ ^ t i vairies,
ISļūst dsl^sma dziļa klusēšana»
Jo te&u l<Aam esi skāris,
Kam ^ M B V ^ vārdt^B nessonasaa^
Hdscē Mters Fāigle
, I (Beigas)
Vienu mirkli viņS no sirds nolā­dēja
neveiklo metknu, kas bija at-
Udinājis posta vēstuli atpakaļ uz
galda un aizUdinājis viņa ^rdsmieru.
Varbūt ^ie sieviešu noslēpumi nemaz
nebija tik ļauni. Viņš allaž bijis tik
stingrs, sievietes baidās un slēpj kā-,
du... kādu radinieci, izbumbotu mār
sīcu, kas varbūt ieklīdusi tikai uz
pāris dienām. Visa Vācija bija pilna
klaidoņiem un bēguļotajiem. Gudrs
vīrietis nekad nebāž degunu sievie­šu
būšaijiās. Un direktoram tik karsti
ielīgojās senā . jaukā miera, laipno
vakara stundu omiUīgajā dzīvojamā
istabā, ka viņš jau pacēla reto aiz­kārt
šoleŗa eikoņi, lai Mktu tam
^braukt atpakaļ, bet auto apstājās
, pats.
Zigburga nāca no skolas un māja
ar roku. Šoferis •zināja, cik labprāt
direktoi^s vizina savu jaunāko, un
paraduma pēc pietusrēja. Bet, ierau*^
dzijis mazo smaidošo nodevēju, rotaļīgi robojās uz grīdas. Heincs
Heincs Dateis niki^ kšņā^i JHār
lāk!" un auto aizripoja, pamezdams
^gbtu^ i>esapi^ē te|)lēstām acīm.
Tuvojoties savai mājai, direktors
asi vēroja logu aizkarus. Nē, tie ne­sakustējās.
Bet — vai #e nebija
kopš... ķopS apmēram divi m^e-šiem
apmainīti pret daudz biezā-
Mem?
Atri viņš atslēdza durvis, un cl-ļ
rfIjSS augil pa kāpnēm. Kamam bija
tifeai vltfena Izeja. Tas bija kā tikls
ar a^t! bēniņos.
Otrā stāvā nemaMja nekā aizdo­mīgā.
Ēdamistabas dm-vis gan bija
pusvirus, bet tas vēl twko nenozim^-
ļa. Kad 'ViņS, Idausldamies savā ^ -
soSčtt^, ftija uzcinifes nāko^ stāvā
lldz pusei, IMs, ka augšā iiošvIk«t
vieglās ē!bās autas kājas, un viņlš
ssd^^dza margas ar iznesuma spē­ku.
Bāf^u gufs^lstabas %^fa neaiz­slēgtais,
kā pmrasti. Vi^a pi^a sī­kākiem
krančiem, ^ l u velo^pediem,
sāē^iem^ otva mēbelēm. Vidū gul­ta
sff veciem pēļiem. T§ tikās tt kā
apvērsta otrādi trisdajļāgais švibu
nsta^acis vit^. Tas izskatījās ļoti
i^ārti^, pat la^pai^sti ne^^ārtīgi iāc
rūpīgi ko^rtā mājā, i>et ēoreiz brliDu-m
M atviegloja. Tādā gult^ gan
neviens nevarē.}a gulēt. Un tik
veiklu un apķērīgu blēdi^ kas, Helās
bail^ muikdams, ieģied ©iiifeai izraut
matrad, bija grūti iedomāties.
Heincs Diters atgrūda durvis uz
bēniņiem. Vd^ tukšs tai tīri izslau­cīts.
Malika, kā kārtīgā HiferMii^e-nas
mājā, smalki Valdīta, rūpī^
nokrauta, kalta gar sienērti. Vidū
stāvas, šauras kāpnes veda uz pažo­beli
zem paša jumta čokura.
Heincs Diters juta sevī atgrieza-rmes
dzīvību. Vēstule bija meli!
Piepešs saules stai^ iespīdēja pa
šauro lodziņu, piepildīdams telpu ar
siltu jautrību. Kāpņu redeļainā ēna
Diters skatījās u^ lūku «riestos. V4-;
dabā n^biia p»mest ko pusdarītu.
Viņi uzkala 3Pdšfi aug^ lai izdzēstai
pēdējās šaubas. Tas bifa grūti, jo
kāpnes un margas slēj ās ļoti stāvu.
Pusceļā Heincs Diters gribēja mest;
mfeeru un laisties tejup, bet savā<toi
spīts, savāds prieks pārliecināties par
v^tules meliem, drina viņu tāiSk,;
Sviedriem pārplūdīs, trīcošām ror
kām, aulekšojošu sirdi Heincs Di» j
ters sasniedza pažobeli. Tikai divi
reizes mūžā viņš bija še U2kāpi§, kad
māju cēla un šodien.
f>aždbele bija tuk&.
ticīgais pārākuma smīns, ko
Heincs Diters ar tādām mokām le-vieba
sejā. Iznākdams no savi^ ka­bineta
rātsnamā, tagad uzvaroS at­plauka
pats no sevis. Kā vienmēr,
taisi^ība bija viņam!
Tas ir MiK Ja div<^s v ^ m tul­ko
visu tik asi un apzinīgi kā viņš,
Hein^ Dlliers, bet Šoreiz tomēr bija
drusku cirpts pār.strīpu. Logu aiz­kari:
laiku pa laikam j āmsdna; sieva
al^ēgu varēja '^rast pati tikai šorīt;
Zīgburgas, karalaika t^ēroa, tramī­gums
viegli saps^^^tams, jo pat v i i^
nervi nav vairs v^cie. Viņš dzind
naktī spokus un nooājeis pat tik
lu, ka tur i^izdomās savu ģimeni par
tās laipnību.
Heincs Diters tīksminājās ap tel­pas
tukšību, apglāstīja acīm kān^u
kaudzīti, skārdus^ dažus sa|au«^
m^eļu gabalus,' kas bija $^āk maz
lai ko aisssegtu. Pažobeles v^dū, ie­dama
cauri visam namam, rēgojās
dūmenis, vienīgais piiekšraetss, aiz
kura varētu paslēpties cilvēks.
Iesmiedamies par šādu iedomu,
direktors Paigle mundri devās «z
priekšu, lai aizklanītos līdz dūmenim
un lieku reizi papriecātos par savu
taisnību. Kad īpatnējā gaita lika
sagāzties uz. priekšu, viņa skatiens
nevilšus atdūrās sadauzītajā, maz­liet
noputējušajā spogulĻ kas gulēja
piegāzts tā, ka vasTēja atspogu^ d^
meipa iBieredzamo piasi.
D5re3ctor!5 ?^lgle^ pēkliņi sastinga
jsiasvērtajā stāv^gkJI» kā taisldamites
dūmeni iebadīt. Divdesmit sekunžu
telin^ tvdLo^ā klusuiid dzirdēja
t ^ *v<iņa i^pas aso švīkstoņu.
Tad kāiu a^^cāta*'Atsperes spdlgi
nodžinksteja, direktora rokas -mmr-sigi
novicinājās un par toimi
satvēra telpai pārstieptu v4as virvi*
Apakšā iiioklaudzēia ^ m m ^ atska-aēja
silviešu balsij Meidzigi ^^oļi di»
pēja 9^ ki^ēm augšup, gieva m
meitai, Bellai?(u jauzdams^s, bija pār^
steiguSās m rātsnama n^jā&
ileinics Dat^ paiaJda vielas n^rvaĻ
apsviedās m pai^ēč3iem un pieķērās
mar^oa. ilMalk^ bēaii^oss kaklus ie-drtļ*
šatSj lijaivas. ata»«^Uļšas, «iiS^ēja
Asma H)el(m m aJssas soteitas, blesatz-damas
asm^up, iepiēst&n ic^eū», īpa-v^
tām liipām, sa%iisu|{<^ dūriSm.
^^Ibi viņas nolūkojās^ kā imiasijēvis.
svalbi kājas vilkdams, novilkta­jās
pji stāvajmn kā^'im, kā^ viņa
seja piepililē kļuva t^nši ^k«x)^
gancbrlz zila, kā pietūka vēnas nz
niere» un rokām.
Saisniedzis ^du, di»$ktors Fdgle
n»raiuisa sviedru pērlatf» asbo pieres,
atdsās mi jautāja ar ibīdīgo pārā-kuaaoa
smltpiu:
4^ur tad jūs? iU^jrauofu pidcaļ,
bet ^tratiu māju tukšu. Pavisam
tukšu. D<i>māju, vaz^b^ mani mozē-
4mm, b i m t nob^šajs. Varbūt...
:Spēi^at si^>šaiK>s.^ ^
Trijos iftcu pftŗos dega laSvIga ne­sapratne
un neizciešamas gaidas.
Heincs Dilters redzē ja, cik fictrauji rā-
^ dpa Trauteies krūtīs un kā viņa
pūlējās to Idjosisiāt.
„Tur augšā mētājas vecs spogulis.
Tas ir gan pārsprādzis, bet zāda vēl
pietiekami labi. To vajaga pievākt.
Jūs brīnāties, kā es esfnu nokļuvis Še'
augšā? Labam saimniekam, taču, lai-jās
%r»ss jkārtība. Visi ne, A m ^ fie-
Im&i Vai ne, I ^ t e ? So tu f m
^ saki, Z ^ b m s i r '
il^žs» mmSktS ceriSsa i f e v j^
^eskām paša padies»!»
i» pirbg^yHa»dan^ i ^ iair ^
^ nodp^ja^ kā i^^gstot s^i«5.
^Tag^ man jābiļatte. iMnāksit pd»
«ākstīties TIL^ /
Izejat m Im^f^ma. WsS^ 1^ m
k»nk£^j<^Hu ļ Tūda} Aiama Usāfem~
paskrējās F m ^ ^ paks^^' ^
.Diter, vai jiievēlies
di€flSM>t?^ i
„VH my iaifes."
^.^^ ātri ko ^uzee^pšu- Trautele va­kar
^veda , no iauils^em skaislias
ol^^..''
,^5gribu. Un Trautci ņevajis^
tik uzkrītoši bieži iMraukāt pie fcar
diem.** ^
\,,Varbūt iedz^si gilzi «losta?"
Sjilē!'liTē!"
Z^^>u2iga paskrējās m priekšu m
pakaJi^gi pasniedza spieķi, ko yiņ8
vienmēr pieslēja kāpiļmjgaiā, lai at^
brīvotu rokas kāpleokaiaa.
„Tu gan laikam ļoti mīli savu ve­co,
klibo tēvu, Zigburga?" iauiā^
dijcaktors, acis piemiedzis.
Jā, ļoti/* ēute&tēja naeitene, apju­kusi
un sarkdama-
Heincs Diters ieslīga auto s ē d ^
kā nemaņā, bez doma^ un jūtāoa.
Viņš vatļjēdzās tikai savi kabinetā di­rektora
krēslā. \ > ^'^v
Kādu brīdi viņš fiajuta dlvam^^
lepnu paciiājumu. Viņš ©ija ī ^ vīM
un meistars. Cik lieliski bija jsavaJ-dījies!
Ne uzacs nebija nodrebēju^
Un tagad — vēl nebiia sekas
ticis; viņš nekā jaeebija redzējis,
visi ceļi im iespējas J^ija vaļā. Ta.
bija liela valstsvīra oegaļga iztuj»-
toās... uz savas dzīves dŗjpām.
ku par laikam jāpārbauda, vai mā-vDiiļ^