Bavarijas Latviesu vestnesis, June 10, 1950

              Mi
1
L A T V I J A Seitdto, 1950. g. 10. JOoi}!
Sķtet» kt mūsu dienfis viena no ne-mierflgkgm
tautām ir latvieSi — vi- tc i ^ kad vien im kui vien ieipē-u.
Ti iii ttjt Vācijā, brinijāi
m to vidcM;lā toi ta|^d ir Aust-rilijāt
Kanādā un pie mums Ame­rikā,
un ari šeit par to bifoāa
i,i«bimtle^. Bet ce|oJums ir ndsdgs
dzīves skolai, kurā dlvSks īsā laikā
tmdstas ar ģeogrāfiju, vēsturi,
mlksbt un vH daudz dtām lietām
)ā eļļojumā no Misiripi
acu ŅuJčļrU iepazinos ar mfisu tau-tteiti
ddvi finii vietās* Un Jāpiekrīt
saUmviidam: ,Xabi ir visur tur,
kur Jeeimu el^; Sis v i e d ( ^ ble»
vien sirOitIna daudzu tauiieSu dzīvi,
fiMta pārprijtumus darina devēja un
«fmlja itt^dbfii un \Am vien rada
apsW4us, ļbs ar pala spēkiem vairs
nav^ pārvarami*
Cauri Ziiemeļkarolainas pakalniem,
Zilo kibtt griMObii, garām KardaU^
un Tenisijas Nacionālajam parkam
kāpām vienmēr augstāk kalnu plot-nēi,
a kā tādās šaubas, vai mans
I M s mēs i^ārvarēt līkumotos,
stnuju Upumu un apledc^ušo lorau-
)ii pftios kalnus. !Pēc Tenisijas in-lefiiintijiem
appbaliem, cauri Ala-bimas
klajumiem nokļuvām ISisisipi
Štttā, kur vientuļās kokvilnas far-mās
daudzās Jaunbaviešu mājās ta-
Mw> latvieši; sdto Alabama,
lOLJLTOftASC^
ftiatf OffMa |]riitilM leiļlinM
^ ia]^^ ir JttiSi
i i i OiVHdi\umelnf,
AaHi smSftei. Aktletif
itiiSi lāBlDMteaiMtai
^^^^ ^^^^^^^^^^. . ^P^^F^B^^W^W^^^ļ^ļ^^^^^H^^^^^^^^^^^F^^l^W ..„^jni oav itmiHs esff»
isltetiv^
edv^let SNunM, isesri*
īsanai rauttitti, pit jKutrai
fliiiisattt ae lemsaa Tai
iilftiia safogrtn aii māia
ripsfnli iiTinaii trSttstiih
liSSliitss is iviearUa,
iifta, Izdodot
i i im iafUif.
a lm itteiB ttfaeiltBi Ukti
•oenaaispaaai* raiatiiiot aotiia nnii
mJ£W^Ē «a salma loma tlloti*
" ' iol i«r konaditim darbo-tenisija
un Zieme|u Karolaina. Seit
dti ļaudis un dti tikumi Kad me-ionlgajoi
„Great Sm^* kalnos ce­ļa
pridcšā mašīnai atotājas kalnu
laupītāju auto, bet ieraugot ebx>pie-šus,
Icas nav apkrāvušies dolāru sal­īgiem,
pļautā vienkārši ceļu, es va­ronīgi
noprasu, vai viņi nebaidās no
gangiterion — un tie atbild: „Ame-rikā
gangsteru nav, tie visi ir IRO
dienestā Ein^.*'
Kad garais ce|a gabals bija aiz
muguras un Ziemeļkarolainas galvas
I^lsētā Ralejā stāvēju koncorU zā­lē,
šķita, ka no dienvidu romantiskās
mježonibas un flegmas esmu nonācis
atkal dvilizētā pasaulē, ar mums
ierastiem ļaudīm un dzīves ierašām.
Tad atkal viena pēc otras aizslīd
garām Zieme}karolainas pilsētas un
drīz vieni sasniegta Virdžinijas ro­beža
ar skaisto dārzu pilsētu Dan-vim,
lai drīz aiz tās skatam pavēr­tos
skaistā austrumu krasta kalnu
grēda Blue Ridge Daudzieiz šķiet,
ka esmu nonācis Svābu Halles ide­jā,
Bercbtesgadenis kalnu gravā,
kaut kur atkal it kā Svarcvaldes
smaržīgo eg{u ielejās, un bddzot te­pat
Jau art mOsu Siguldas gravas, un
braucu pāri Pērses krācd pie Kok­neses.
Bet tās ir tikai atmiņas, -
ceļš nepārtraukti vijas cauri Vir­džinijas
pUsētā^ ziedu bagātībā Uk-stošiem
firziķu dārziem un garām
ieku mājām, kurās šo pavasar
daudzās vagu dzīs pirmo rdz latvie­šu
zemki^is. te skaistā universitā­tes
pasM Satlotesville, te sm^tā-
Ju dārgums — tabakas — tirgus vie­ta
Unčburga.
kāds Georgijas koUedžas students,
kas apturēja mašīna un lōdza Icādu
gabalu pavest Pazīdams mani lat­vieti
un dzirdēdams nianu vārdu,
viņš bUa prtedp izteikt pitddbu
IĶsr vfddUckirt dzirdētiem koncer-radiof<
ml Viņš esot Jau agrāk
ieimdnies ar vairākiem latviešiem,
kas sMdāJot viņa tēva iarmas tu­vumā.
Pafflcami bija dzlfdēt dau­dzus
komļ^entus latviešu darba
prasmd, izturībai, bet tad pēlcšņi
Jautāja: ,3akiet, kādēļ latvieši
savā starpā tik nes^' gi?'* Bieži nā­kas
ddrdēt par latv^.ou rosību visos
pasaules kontinentos sniedzot palī­dzību
tautiešiem, sagādājot galvo-
Jifflius. ^ Bet nākas aif .pieredzēt dk
d t d ^ taufl«l9 tbfim'vai ral&tl
flianm.
A i i i i ail Vfaes valsts ifi|i « i p M BMisrafi taitdati kom*
sifla. £ i »oatla āstjas
artsOuM aavisiiojnias, ms
atSTSiiiSti gkaia?iMuusi
Ma alvdM»>
i aB loUitiera ploda
l^fint vtnos TiOrts
iarlotaBsi atl Barg-
' llnfiilķaissti?8,Vlo*
SS ilĀfO*
dta aif
Ber*
tirsstfļ* ladsalbS no*
moritaiai fteoBionla darba
^ _ JiaMMitti BiMafeiti rak*
aaaaiiMs kHtfkas, jo, rtkitot ar
JttUitiias kiltl|l«a siot pārāk
Oii'irfefMlsssi ittioksaiAB pm
aitadiiĻ MfHJlsss an dtsa tetomi*
laaaals Sanoi laakio»
dlvlka aiaUotlka.
AlfridsMHdļmi atsta pSMUit ai
ahHtditia aa psitili talnta iinaa roaU-aa,
kaii Jaa laiaļpits ail Isdtvlls.
GRĀMATNIECĪBA
un dSIvi raUģlika un lllo-ika
rikita krājums linidi A. Oio*
kņa a p l ^ iatttrii prof. T. Colmi Ta*
gMMa oilvika triAms; lūrof. P. luīt-viCa
Par Āvi rdlSiMn^ doe. r.
TMlJa VaSotlĀss protdēmai sensrleku
Ittoaolllā^ prot I. Mtanona KrSogS im
HloaMls^ StUKi! prot. L. Sulca Leciua-lsa
«ioriUtātii probllma Kauta Uetlbu
fUoaolIJB: aīdUU&ai^ prot T. Grlnber-lar
iviUs vakaridions: prof. P. Ķiķtu*»
kas Datas plsaOrnct pie tēvureises teksta;
8rot & āiieāiia attprali sargs; prlv. doe.
i. Btesā OtkumtnlskSs kusilbas ideja un
īstenība: māc. K. Velnberga Atdtlmiana
m atdauniansa kustības; māc. O. Gulbja
PaB itilitjas probismu rislnljuml Jau
Bāko laika dal UteritOrS; prot. P. Kun-ditoa
IttCbasalcu celtniecība Latvi­jā:
aMie. V. gatera Pa atmiņu tekim un
mie. 1. Ķi^oka Udevija pleiīmes.
Aiz dzelzs priekškara
atoldiolma angļu valodā izdodamajam
poUUsko rakstu kr&Jumam Informācija
par apstlkļiem ala dielis prieklkara (m-formatloa
on Conditions Behind the Iron
Cortain) isnSkusi 4. un S. burtnīca (U.-
IS. ipp.). 4. burtnīcā par Udmailnas Inci-tettt
virs Baltijas tdpas raksta prof. Dr.
ivābo un V. Martons, par latvieSu blj.
kaŗavlm jautājumu — A. Dravnieks. V«l
Ievietoti krltlsid apcerējumi par Padom*
|Q savienības vēlēšanu sistēmu un par
knevii itepenajām instrukcijām bēgļu
BM»iliS un reputādjas graušanai, (k burt*
meā sakarā ar Baltijas valstu okupācijas
lada dienu garāku rakstu par boļševiku
ttrannljas metodēm mūsu zemēs sniedz
Oev. tteivalds. Bakstām pievienots Uetu-jrieSo
ttāksHnIeka V. KdSubu simboliskā
kokfriiraia Bdtteitt sāpes attēls. Jāat-tfuTail
tmaiasantais apskats par vergu
daikil flonelnusaimniedsko nozīmi P8RS p9aiieir0% SuiTM^f^ Balttjas de-irSSa
pidoaEMS tidnā^mil pasaules sle-
Im Jsaaals aa*
vietējo mailka
|Mur profsdoslua
.Tuvojos Vašingtonai, kas Ja» pa
Udu gabalu mlrdg spožā dektrlbas
gaismā. Vairākas Jūdses pirms pU-sātas
jau var redzēt Kapitola milzīgo
kx)rpU8U un Vašingtona piemineklL
Meklējot pareizo c^u pilsētas plānā,
dcats pārsteigU apstājas Pje uz­raksta
Latvian Legatton un Latvijas
kart^ krāsām. TuHt meklēju plānā
iiEdošanks gadu, un priedgi kļūst
kad ieraugu skaitu 1949! Tātad mū­su
valsts pārstāvniecība apzīmēta
tāpat kā visas citas.
Kaut gan Jau vēla vakara stunda,
ar sirsnīgu latvisku laipnību savā
mājā mūs pieņem sūtnis Feldmanis
ar kuru runājot laiks aizskrien ne­manot
un mans «Ja biedrs māc A.
Gulbis, vairākkārt atgādina, ka mēs
par ilgu kavējam mājas tēvu. Atva-
(bUes šķiet — Udzi nāk viņa mierī­gais
lietu vērtējums un cerības pil­nais
skaU nākotnē. Pēc ^tīkama
vakara viesmnUļajā agi^ā sūtnie­cības
sekretāra Smita mājā, kur viņa
kundzes un Kuplā kundzes latviski
sirsni^ aprūpe liek aizmirst ceļa no­gurumu,
nākamā rītā dodamies tt-lāk
u£ ziemeļiem. Cauri Baltimorei,
skaistai Filaddfijal, vēsturiskai
Trēntonai tuvojamies ceļa mērķim,
pasaules tirdzniecības un naudas
ccaitram — Ņujorkai Ceļš vijas pa
tiltiem, kas iet pāri augstajiem na-vtiVL
jumtiem, pa tuneļiem, kas iz­būvēti
zem Hudzonas straumes, līdz
nonākam pilsētas centrā. Ir patīka­mi
vērot, ka debesskrāpju milzīgie
akmeņu kalni un tUti nav nocieti­nājuši
cUvēku sirdis, bet arī šeit ar
amer&āņiem raksturīgo laipnību tie
No pārdomām mani iztraucēja «agaida svešinieku un palīdz ar vis-iemeslus
» tad1>i^ i&tduras uz vieb
neņovīdOm- nometņu dsives nesati-dbu
un i n t r i i ^ kas dažreia Jaunā
formā meklē sev pūaoņti tiesības arī
dtāaiemēs.
lielāko interesi viņu lietu kārtošanā,
vienalga, vai tie būtu lielā Amerikas
raidītāja CBS direktori vāi arī aiz­ņemtās
un steigas pilnās lutoāņu
koncila atbildīgās darbinieces.
Sī svētdiena Ņujorkas latviešiem ir
liela diena i^vēfi draudzes Jau-niatnL
Plašais un skaistais Trīsvie­nības
dievnams ir ļaužu pārpildīts.
Kad pa tā durv&n mācītāju vadībā
nāk iesvētāmie Jaimieši, gandrīz aiz­mirstas,
ka esmu Ņuj(»rkfi. Tās pa­šas
dziesmas, tie paši latvi^u mācī­tāji,
tie paši latviešu mūziķi kā
dzimtenē.
Kad beidzot mans Fords traucas
atkal atpakaļ uz dienvidiem, patīk
dtdētētiea un pācdbmāt pleted^ un
itpmēr teftt: tlrjahļi Jqw
esam, it sevišļpi protam savu
darbu un ddvi iekārtot tā, ka pāri
ārējiem apstākļiem stāv cilvēka ga­rīgās
vērtibas.
Sdbijā, maijā.
a. turpinājums)
Dvēsele izjuta maigas, nevarlgaa
dvēselītes pieskārienu, no kā radās it
kā 8 ^ aizmirsta smeldze: tā tafiu
bija citkārt daiļās, nevainīgās Cecīli­jas
trauslā dzivībiņas elpa, kura aa-mes
ddvē aizgāja bojā nelaimīgas
mīlas dēļ pret to indivīdu,,kura kau­liņi
bija kā pelni sabiruši zilajā
urnā . . .
Jā, CetiUjas dvēseUtei bija tiesības
uz šo urnu, ne mazākas kā pašai
urnas palieku dvēselei, kas nu izjuta
atelpu, atbrīvošanos no kāda ilga
mocītāja sloga vai lietuvēna. Viņai
kļuva it kā gaišāki un Ugsmāki: v ^
bija devusi gandarījumu manjai
daiļdvēselītei un uzdāvinājusi tai
dāigumu, kas zemes dzīvē nebija
iegūts, bet zaudēts.
Sajūtot visos virzienos tālākam l i ­dojumam
pretsienu, dvēsele noskār^
ta, ka te sāldis veļu valstība, un vi­ņa
ir Polārzval^ea veļu valstn>as
magnētiskā aptokā, no kura veļi pa­ceļas
augstāk, lai izskanētu bezga­lībā,
ziemeļpola krāšņo ugunskāvu
simfonijā
Pretestība bija tik Uva un blīva,
tik s v f ^ bija ņirbošo un savu klā­tieni
apllecfooāo veļu gara substan-oes,
ka dvēsele vairs nejutās brīva,
ko viņa tik kaisU bija sevi un sev
cerējusi, ne kā pers<ma. bet gara bez-veidlba,
un dvēselei kaut kas
0. KAMFE8 VIŅSTE TTH ZlMUUlia
nājumu veļiem. Starp personīgi ape
zinātiem bijušās dlvēdbas veļieiņ
Jaucās un ap tiem lipa kā mušss sp
ķīmisko sa<tellšanās procesu aktiem
miljardi pusveļu, pusapzinigu dv^
iekšapziņā it kā iesāpējās, kā tas
bija zemes virsū fizidcā trimdā.
Te taSu visapkārt bija miljardi un
miljardu reb| miljardi veļu no pa­saules
sākuma, kā te, tā pretpolfi,
zem briljantfun līdzīgi mirdzošā dien-viditt
tousta zvaigtņāja. Te bija abu
polu — polarizācijas noslēpums, tas
ir pretējiem s i ^ galiem aīdefirt
zemes planētas jostai apvienoties sa-slraņotā
unisonā un harmonijā. Jo
šie pretējie spēki taēu šķita no ab­solūti
unificētas substances
Bet tas kolosālā blīv\una dēļ ne­kad
nēizdevās.'No šīm precam divu
pohi^ koncentrloij m }imi^ļi^
md brīnums^ m a i t t i i ^^
strāvojums ar neismlMtfiinīt H
kuras priekšā grandiosikils māl
zibens un tā tpMm $Ē9km
tikai bērnu rota|t «-^ par osjautrt*
Mūsu seniori izšķiras
Sliek»iis, ko pāricāpj desmit tilk-stoši
latviešu, Jau tagad ļauj nojaust
ari mCisu tur|»nākās trimdas nacio­nālās
gara dzīves vaibstus mūsu
māksla, Uriet, plauks pasaulē^ mūsu
dvēseli aukiēs un ilogš Eiropa. Gluži
kā ārzemju sporta vienības aprij
mūsu izdlos sportistus, nacionāli
profitēdamas no viņu spējām, tā pa­saule
paņem mūsu māicidiniekus. Vi­ņu
pašu latviskās sirdsapziņas un
pašlepnuma lieta ir — aļzinirst vai
neaimirst, cildināt vai noiuusēt savu
tautibu. Bet kad latvieši Sēnitobijā
uzcēla savu dievnamu, viņi patietibā
uzcēla vtenu no tiem stiprajiem pils­kalniem,
ko tik lēti nevar ne iekarot,
ne asimilēt, ne piesavināties. Gan
drive rāda, ka tas ir tikai laimīgs iz­ņēmums
lielā pasaule negrib lāga
redzēt nacionālās relijjskās dzīves
nostiprināšanos savā paspārnē: tas
kavē asimilādju.
Šķiet, ka tāds apsvērums būs lids
ari latviešu baznīcas virsganam ar-chibīskapam
Dr. T. Gric^bergam iz­šķirties
par palikšanu Vācijā, kas lie­kas
visizdevīgākā zeme, no kuras
brivi var vadīt un veidot mūsu drau­džu
un v i s i ^ reliģisko drivl tuvumā
un tālumā. Apciemojot denijamo se­nioru
viņa klusajā, sautes piespldē-tajā
istabā Jau krietni patukSotajā
Eslingenā, Jus sastopat v^u pie grā­matām
noklāta galda, kur top svēt­runa
mūsu traģisko notikumu atcerei
18. jūnijā, kur top Jauni raloti, kur
spārnus jau padjiā Bitīte savam nā­kamā
gada lidojumam — un kur
valda dziļš miers un paļāvība nākot­nei.
Kāds pretstats šīm drudžainajām
dienām!
JLūk, Jaunā dziesmu grāmata," sa­ka.
ardiibīskaps, pasniegdams gau­mīgā
apdarē veidotu pabiezu sējumu
melnos ādas vākos ar zelta Imistu
Vida Un ar šo vienkāršību it kā ir
apliecināta lielā izšķiršanās — palikt;
dzīve rit tālāk ar savām Ikdienas rū­pēm,
bet pāri tām stāv lielās — mū-fibas
rūpes. Ar nožUu sirmais, mo-
Sais im labsirdības apdvestais archi-bīskapa
atzīst, ka nav iespējams aiz­kļūt
uz Parīzi, kur 18. Jūnijā ievada
amatā māc Lappuķi viņš tur kļūs
par kādas franču draudaes mācītāju,
tajā pat laikā apkalpojot ari nelielo
Parizes latviešu draudzi Un tāpat
nav iespējams doties uz dziesmu die­nām
AngUjā, kurp aicinājis sūtnis
Z a r ^ Bet ari bez visa tā datba ir
pilnas rokas — 12. jūnijā sīkas mā­cītāju
konference Imbdiauzenā,< kur
piedalīsies ari Luterāņu federācijas
augstākā vadība. Un Ift. Jūnijā visi
latvieši dievnamos atcerēsies mūsu
drausmīgo nelaimi pirms 10 gadiem.
Atvadoties Jūs zināt — šis vira l i ­na,
ko grib, un kādēļ grib: latvisku­ma
stiprākais pttskalns ir baznīcas
kalns, kas deva patvērumu un s p ^
divu okupāciju gados, kas deva un
dos to aii daudziem trimdas gadiem.
trešās Ir njpdabi^ bet eeturtāi
t ā s f r t e i i ^ ^
81 k i i i s j m v a ^ i daudzas ndMi
liini^^a^^^ stikla s l i l i l
sla kma guļ §rtbu Alba kitel i n
lejas,|[<b vienu dienu tā c e ļ o j i ut
pūsēttt uz muitu. Un laiki nu ir
tādi, ka neviens muitas ierēdnis
sdes fragmentu, kā pārslas no dzīv«
nieku un augu mirušās pagātnes pu*
akļainām atliekām. Un tā šī masa,
līdz ar personību veļiem funkcionēja
no bez^a un bezla ka dzīvības un
kustības un savas pārvērtības iķie*
tama sālcuma.
Ke! Dvēsele ar skumjām apjauta,
ka šim it U tvaika katiā sīcošam
veļu pretsparam izlauzties cauri nav
ii^jams un tālāk, augstāk viņai
nav b r ī v a lidojuma.
No Nirnbergas melstardziedoņion
Rīgā Udz Trīnes grēkiem Eslingenā
— lai būtu minēti tikai daži pietoras
punkti — esam izstaigājuši Udz prot
J. Kugam viņa mūža un darba gaitās.
, J>asaule ir maza, pasaule ir ma­za,"
viņš.it kā drošinādams, it ki
pats sevi mierinādams saka steidzī­gi,
kad satiekat viņu Eslingoiaa tvei­cē
ielas paēnas pusē sviedrus slau­kām.
„Vai es izceļošu? Dēls Ka­nādā,
pašam galvojums uz Bostonu
^ Jābrauc vim būs. Bet viss ķeras
un aUķeras — varbūt pēc mēneša,
diviem... Un ko te lai vairs daru?
Septiņdesmit divi g a d i ! . Un
tiesa — teātra vairs nav, un reiz
b^ies arī biroja darbs, ko profe­sors
pēdējos mēnešos veica tāpat kā
jebkiq:š mirstigs ierēdnis. — „Un
vai gaņ jaunajam Bostonas teātrim
nevajadzēs dekoratora?*'
Kādu vakaru profesors pēkšņi sa­ņem
rīkojumu nākošā rītā nodot ba­gāžu
— mēs Jau zinām, ko tas nozī­mē:
ardievu! Bet tie, kas neesam
paguvuši teātra aithitektūras un
telpas meistaram un burvim pa­spiest
roku, pēkšņi apzināmies — Ei­ropu
atstāj daļa mūsu teātra vēstu­res,
tā būtības dzīvā daļa. Bet mēs
arī zināmsvešums viņu neaprfs —
viņa nlūžs un darbs pārāk deši
iekļauts latviešu mākslā.
,JŪs meklējat klavieres .Svābu
Gmindes nometnē? 0, mums,' ir pa­visam
četras — tās vienas sveras uz
sāniem, tās otras lieto YHCA» tāa
vairs tiiemddē apslēptas cigaretes vai
zelta iUeņu^ bet aprobežojas ar Jau­tājumu:
vai tur nav nekas muito-jams
iekšā? Kē^ nav. ISš ir prof.
A. Abdes klavieres, ko izcilajam lat­viešu
kompcmistam, lieliskajam
Dziesmuvaras dlriģtmtam un meista­rīgajam
ērģelniekam pirms pāris ga­diem
uadāvināja trimdas tautieši v i ­ņa
60 gadu Jubilejā. IRO šo bagāžu,
kas pēc paragrāfa nav darba rīks,
bet luksa Ueta, — mo to neved par
velti Un profesoram Jāmaksā...
Bet Svābu Gmlndē nu vienas klavie­res
mazāk.
Klavieres? / Tās var uzdāvināt Bet
nekā vaira nebūs aizpildāms tas robs,
ko emigrādja izraus Vācijas trimdi­nieku
saimē, paņemdama pašu pro­fesoru
uz ttioganas štatu par ērģel­nieku.
Un vēl pašā pēdējā bridi, jau
tikpat kā kuģī kāpjot, padarīdama
viņu ari par mācības spēku kādā no
turienes konservatorijām. Jā, jā,
tas ir labi, mums ir prieks par vi­siem
un katru, kas atrod drošu pa­matu
Jaunā dzīvē. Bet mēs nu esam
nabagāki, arT tas ir tiesa. Ulmas
sirmā doma ērģeles vairs nejutis vir­tuozā
mākslinieka pirkstus kā citkārt
18. novembrī.
Jums izdodas satikt LāēplēSa kapa
autoru Ludvigsburgā, svelmes, pu­tekļu
un tautību ņirbas apņemtu.
Viņš pasmaida savu vāro, tikko ma­nāmo
smaidu — nevienam dtam lat­viešu
mūziķim tā nepiestāv viņa
vārds kā prof. Abelem. Un reti kāds
mūzikā ir tik smalks un dziļš kā
viņš. Viņa saknes ir latviešu zemi,
zari nesīs augļus zem svešām debe­sīm.
Bet tie būs latviešu koka aug­ļi
— Ueiajā cilvēces dārzā. Nē, tā­lums
viņu neapris.
Mūsu seniori izšķiras. Mūsu nā­kotne
nokārtojas. Mūsu māksla
plauks pasaulē, mūsu dvēseles auklēs
un kops Eiropa.
SevcHDa Dtaia
Viņa bija nevis absolūtās brīvības
diždltigā karaliene, bet šīs šķieta­mās,
no miesas matērijas atraisītās
vaļības verdzene kā zemes virsū
koncentrācijas žogos ieslodzītie tt-rannu
patvarības upuri.
Dvēsele, šī brīvā verdzene, skuma
gluži bezpersonīgi. Jo veļu blīvumi
masa visapkārt modinājf it U
itamujauttijumu, kas JātMtai
tad šie miriadi veļu, pusveļu Jeb
visa dzīvā, reiz bijušā substance bel*»
dzotpaliiMc? Vai viņa, šī bezgala un
b e z n ^ dvēseļu Jūra ari kaut kad
aavā paisumā un bēgumā mazinājās,
feb tUcsii pieaug? Vai šie garu
diungļi kaut kad ari atbrivo dvēselei
Odu uz brivo bezgalību?
n Izmokās un H kā rezignācijā
dvēsele klīda neapzinīgi projām pa
I, zemo starptelpu no veļu valsts
grieztiem zill-bl&vā atmosfairā stsip
mākoņiem un zemi.
Mūžīgi pētošais dvēseles atavistis­kais
gars tomēr nejauši pavēra iķiN
bu uz mocošo noslēpumu.
Dvēsele lēni lidoja pāri tam blāva*
Jam kontinentam, ko zemes kartšs
apzīmē ar vārdu — Āzija. Tur no
šī kalnainā un tuksnešainā paklšja
nāca augšā murgoņa un vaidi it k&
tur būtu tā devigistāvainā un Joslai­nā
pekle, kuru dzejā attēlojis fan­tasts
— itālis Dante. Tur spī^Js.
dunēja, sprāga kaut kas un dzisa;
tur šos vaidus klāja, it kā šinī k<m-tinentā
sākta, jau trešā pasaules ka­ra
rīboņa!
likās, ka cilvēciņi iznldnfija viens
otru, paši sevi un dzīvību zemes vir­sū
un atbrīvoja — veļus, pusveļuf.
dvēseles un instinktu kamoliņus, lai
tie peld augšup veļu valstībā.
Un tā te dvēsele nojauda SI kara
paSmētķi: kad būs viss iznīcināts,
tad mitēsies ari veļu pieplūdums
blīvajā veļu valstībā, un tur atklā­sies
brivi ceļi neatkarigās dvēsdes
suverēnajam, brīvajam lidojumam
bezgalībā.
Jo taču veļu miljardi kaut kā un
kaut kur pamazām tika absorbēti,
noriti, pārveidoti, kaut pakāpeniski,
metodiski, kaut daļēji. Par to Ued-nāja
visa universa teleoloģiski,
mērķtiecīgā mechanika... Vai veļa
valsts bija te izņēmums, kas ap­draudētu
visas sistēmas ģeniālo, die­višķo
gala sākumu? Gals bija sā­kums
kaut kam Jaunam — topo*
Sam... Tā tad nekas nezuda, Wi
mūžam pārveidojās. Sic!
(Beigas sekos)
ANNA ASMANE ATCERAS VECOS
ĻAUDIS
Anna Aimtne. pasIstamS mSiiku psi*
darošt on piīnlsta, Vasanvitkot koneef
tējA iordanbadM veeo lautu ntvertmU
iemltalekitm. Lletpratlgrsastitfia klaili-kSs
niii latvieiii mSsiku prof ramma 00-
tfinSja iateml, mi nopietnais un veiklais
priekSnfsiims, kas ie jaa paslftami po
BiSJaUniteei afrSkaļļem tniefiimieiii,,bk
ratilla dsivv atsaōdbn pirpUdltajS fSli*
Labs mfiksUaledsks sniegums veco )a«ša
BdtttS ir rets noUkoms, nn iemītnieki os-
9lnia te ar sirsnlfn pateicība. ^ ^
A. āMmm ifpttāa JordanbadS ariiŗ-
MMMKM pltBikamni latUešn loteriaa
iiaadass dievkalpojomot.
i
I
tm to
MMia Boni m paraniii j
sporta
VCSTULE NO AUl
tidsMļiBi iiāMdi
Asitrttt^tsfaa '
aittii ir trr^
IB lastorii I,
ttUlttef^tt vlMilbu stum .
jli stit^iui, kalKSu
Saadi sUbfttiM^ no
PtzII, maiji.
f S. II. .
4i*uss^
-••itamsirSSST^'*^
Uņ lieti
f -
ai