Bavarijas Latviesu vestnesis, June 10, 1950

              10. jūniji
(2)
Sestdien, 1950. g. lo. jonljā
9)^ Sim ap<
Pavlovu no*
^ ii^di^aniL
iieliiiMāmī^
i i : poBtiikaft
likteni. Kaut
letn polu
l>ā*ar ko*
tt^sāim vle«
iiapē, le.
_ kfidā ar-
!Staļlria ads
bija vai-iVpJuSu
ģe«
jrfilleitjaantl
rs bija apšj«
ItkSpade^
" ?bņeģeU*
ievainota»
mēģinft*
no ieWh.
vlrsnield zl.
viņi neuz«
ģeņerlUeit*
|a, valdība,
i U9 Sibīriju,
ka ax^ citu
^mbūs j | .
u gaU
^truk*
drus*
es vien-tu.
Staļina
viņu paSu,
Pildoties.
b^as trdku-
»usu var iz«
Jel3»kuŗam
linstndboram
priekSnie*
nespēj 13^
izdoianai
Hi pret ko*
Jut&sno*
plaii pa^
konsta*
ioSaut jeb*
Ctksloš vf ^
liMtiiki:^
^padotie
tie no^
bru<*
pi^žIVOta
m maniem
mūsu padu
MeserlmjitL
aizdegi!)
ļPāklna^
W^ gidi*
Udotajsi
tķņ trim
ļaudams
vftrstu v l^
Msauja-iļk
galot* mm
ojumus, un
. B e t -
pavSlSJa
anai ar
un
iidmaSftiu.
bija
te viņa, lai
varonlfļa-lerakuinS
Idsbijadp-lentiem.
jautāju. ,
ru kaudzit
aijumul Un
, bet tur ir
^iesākt. Pēc
kara pro-
' būtu jā-cilvēcīga
mans tre­ses
viss kas,
s bezjēdzī-ļpavēles,
bet
[pāri manai
nādams, ka
ļāstlsi. Bet
H **
ļcu, raudzl-ināi
Man
iu ar\savu
Hņam roku
ķ§ pēc tam
[āvlbu, ie-dikumen-
\t beigas:
5CIENA
LATVIJA
IJNIBA TEKAM
Kristīsit Viliera
SIRDS Pa Stahuraga hernu tekam
llnCA PAR STABURAGU
Bezgala daudz ir cilvēku, kas, iz­dzīti
no dzimtenes, kHst svešos ce}os,
bet vairāk ir to, kas mūsu dienās
pazaudējuši savu garīgo dzimteni,
pamatu, stāv pasaules tumsā bez at­bildes
par tautas un pasaules posta
un savas dzīves ciešanu jēgu un no­zīmi
^Tos mēs, latvieši, saucam par
cilvēkiem ar tukšām sirdīm. Cilvēks
vairs neatrod atbildi jautājumam,
k ā p ē c un kam dzīvi dzīvot ^ -
sas viņa domas un interese pievēr­šas
tikai vienam jautājumam: kā
kokioBt T l
Uz paša Baugivii
Uela māja ar augUgU
piederējusi kādam puisim, ko ļaudis
sākuši saukt p^r milzi, Jo stiprs jau
viņš ari bijis. Kad kādam gadīju­šies
grūti darbi, tad jau arvienu ai-ctoājušl
mihd talkā. Milzis labprāt
visiem palīdzējis un savus darbus
ātri padarījis.
Vienu dienu viņš dzirdēju kaimi­ņus
runājam, ha vajadzētu palūgt
muzl, vai šis nevarētu pāri Dauga­vas
krācēm tiltu uztaisīt Un milzim
^ * ^ ^ ^ ^ ^ no kā
tiltu taisa? Viņš domājis, domājis
Kā milzis vēlis trešo akmeni, tas
pārvēlies gan pirmajam pāri, bet ne
īsti vietā. Visādi izmocījies, lai no­liktu,
kur nākas, bet nekas viņam
dzivi laMk ērtik un vieglāk lekSr- S^^iSu'ta^totrffi!
" • « " k S tfu« zūd atbUde «em £ V n o ^ « £ " S ' t ^ ' S f ^
Jautājumiem, tad tā nolemta b o j ā k o ^ ^ J ^ n a r t ^iZL if^
elal To labi zinām no vēstures|fc^**' 7 «Viem lau-lenāstaltūras
tautās bija fantaStlS-S^^^^ i«*8S. Kur
ki atrisināts Jautājums kā dzīvot ^ ^ '^
Bet šis tauta» g8J»ļx>J§ ar visu s a v u K S J ^ ^ ^ ^ ^ ^ * ^
" Un kā I ^ M t v ^ trimdā?
Lasot Udkttirtu», BauiētiM t r i m i ^ K ^ ^ t f l i " " " * T*^* ^ *!^®*
4«i««48iiima< irttvfk i«« ir84i« M^nriil • * zcm augugas zemes kārtas fflT» iS* *Sv 2*5rt5S^ ^ VUpinns milzis iz-t?
«^riifc „«^„XS1» P^^^^ vietvietām akmeņus tikai sa-k
l naudu nopelnīt.^ K i M - vo» laukos, ijet tie m «adrupuSl.
vrt Ir ^uvte i)ar m(to jau- viņg: negribējis paliW^ S M
* ' ^ K « ^ i ^ musu sirdīm skan fesfikto darbu un tāpēc aāds lauzt
K» SKalpes, vardīt - « ^ •«• • ..
Visa sadedzis, kas bijis man,
Ko teikšu tev, mans dniugs?
Ko mana^ sirds ir palicis
ļ 5f|irs tikai pelnu trauks.
IfeldOjOl pēc šl tulduniiailacelšanās
tenesliehjj jSaMst^l^ tis 1^
pēc, ka moderniditt e l l^
neeksistē Dieva tstenfti, zudusi me-tafiziskā
substance,, ^pasaules aizmu­gure*'.
Modernais cUvI^s savu dzīvi
saUdzina ar garu ceļu, kura abi gali
nobeidzas tumsā. Tikai vidus daļa }r
apgaismotā; tā sastāda viņn ikdienu
ari no citiem laukiem.
Daudzi vēlējušies, lai milzis vairs
netaisa tiltu, bet nebijis atrunājams.
AnArili nEsem
KAS TE PAR
UTVIEŠIEM
HUGO HELMANIS ļfrontē, Jo viņam iķlta, ka par mn
Kaptei^sHelm^ iM«i,ūiirk«u« g«xf iiwJ tmoiai^Jl^»^^j«^" ^j^^^*^Pj 'n^e*ž*ēllo*j ac intiee mle v^a rnot-mattto,
tas brivajfi Utvijā JatoggvļT karavīru drivības. » t i u gtlie-vairākos
Izdevumos ar lielu tirāžu.Iī^""",:*^^/; a f i M ^ i / ^ i T ^^
Bet v i ^ I n i l j A ^ un vienīgai. teKfflj fftSISi^bS
. ^ l I ^ S ^ ^ S . 1 r r ^ P i « » 6 uzdevumu viņš «Urf velct
^ ^ ^ S S ^ ^ . ' ^ f ^ . . ^ ™ ? ^ W «tceramies kaiTt vai te «o-apfmm
vietu vtoto» vai mi ^«J ^ ^ rtbrrteld» bol-spēki
taipā ^ t « katrreiz bija — Lglt rokas,
mūsu vai sarkanie. Sls monumentt-ļ YVr,'^„„ v. • n.ii«.iii. .t*
lais darbs bUa abMditts WbUogrMUaiU*«^«f
retun». mOzejam domS^ un auto» «T^JL^^^ , -. ..^
par to saņēma speclfilu godalgu. .Wc I«tt tu vata negribi pdikt
Helmaņa gŗtoat. folte. Jaunat- Stttp^iu..
pazīstama, ka r»'P«ttwn.^,*«««-Helmanl pazīst visa tauta, bet pulk- JlMriem n»v ņ l r t t ko pebllst Ne- J ^ ' ^ P ^ ^ ^ V ^ J ^
bas tetekn» Izptatljās ari *»ļ«»««- pulkveža Helmana Iilttku glllenL."
piemēra gājienos, ko veica I^jtvlJMna.^ i S b l S ^ t S i^
karavīrs pret komunistiem otrā pa-ļ
vai tur tā balta strlpar Jautāja i kaft. SrW» Sita Grāmatas saturs nav kareivisks Zl^likita viņam nar klusu un maz niik.
toogam. Tu taču redzi telto māju ^^a im toma. Jau pirmajā recenzijā Uiņa personu sabiedribā iaskaiMft
nrJ?mr«?Jjil^^ P^<> iedevumu SSb t K i ^ "^'^^^ ™ ^ £.fcn?^'Se^'^L"l!* J^rtpa, 55i;gadā Latvijas Kareivi šo rindu raTi^SS»^ par traku
^1 Utors vērsa lasītāju uzmanību uz to bJSa aH «K. ielLau^sts^ s«piIe ķt?i*s ^-^ ^t'Ja^s/H Ir^ S^t^a^bu ravgidsO." atturību un izteiStjtU^ m&nam T^^tfl aLtASir^?d^S SS^hZ^PS?S»^«^^ PV
vairs neveicies. Kuru akmeni mil­zis
vēlis, tas vairs nav kritis īstā
vietā.
Milzis redzējis, ka viņš viens galā
netiks. Netālu dajvojušl vēl divi
milži — aicinājis pall^. Nostrādā­jušies
visi trīs, bet nekā. Vienmēr
šķēršļi — vai nu kāds pakritis, vai
noticis kas dts. Tā milzis Izpostī­jis
visu apkārtējo zemnieku laukus
un tiltu tomēr nav varējis uztaisīt
Nu bijis negals visiem. Laul^ Iz-posUtl,
nekas vairs nav audzis, ļau­žu
asaras lijušas kā lietus. Vēl ta­gad
pār šiem tilta akmeņiem līst ne­laimīgo
ļaužu asaras! Nu saka, ka
Staburags raudot
Staburags atrodas Daugavas krei­sajā
krastā starp pļaviņām un Kok­nesi.
„Skatles tur labi tālu lejāk — rau',
tur Daugavas likumā, šai pusē," Jau­cis
rādija.
ieved no arzememi bet
lidviveres izmirst
DZĪVNIEKI LATVIJAS ME20S
Atceroties masu atstāto dzimteni,
^ atcerēsimies art mūsu mdhi skalstu-
Mlā7u7de\mrdenli^^
Jautāt, kas atrodas tumsā, neditkst,
jo tas var paralizēt cilvēku darbo­ties.
Neskaties bezdibeni, JĢ tad bez-dļbeps
sākt sfealJtiea ari .tevJl
(Niēe). Un šai apgaismotajā ceļa
daļā visur cilvēks redz tikai vienu
liloimibu — cīņā uzvar stiprais. Labs
ir tas, kas noder indivīdam cīņā par
varu. Un māksla, literatūra, reliģija
viņam nav nekas vairāk kā cilvēka
paša atspoguļojumi, neīsti atspogu­ļojumi
no oikonomiski saimniecis­kām
norisēm Marksa mācībā; no
asins un rases nacionfllsodāUsma
maciņā, tdd ari nacionālisms, komu­nisms
un tb ideāli ir tikai kulises at­sevišķu
indivīdu vai ari proletfiri&ta
tieksmēm pēc varas. Vērtība degra^
dēšana ir radījusi Uejio, tukSimiu mo­dernajā
cilvēka.
Bet šis tukšums cilvēku baida. Asf
tukšums met ēnu (J. Pauls). Ka Sld
bailes ir reālas, rāda aptauja, kas
nesen izdarīta kādā vācu unlversltfi^
tes pilsētā. Uz Jautājumu <- kāda ir
jūsu izjūta pret dzīvi, 60 proc atbil­dējušas
— bailes. Protams, šim baft
lem ir konkrētas la^iismes veidi:
vienam bail no ki^a, atombumbām,
otram no bezdarbā utt. Ūn laikam
gan ir patiesība, ka pasaule nekad
tā nav tricējusl bailēs kā tagad. \Jn
lai šo tukšumu aizpildītu, cilvēks
meklē alznUršanos dažādās Izpriecās,
darbā, alkoholā. Bet tā Ir ilūzija, kas
agrāk vai vēlāk cilvēķii pieviļ.
Arvien biežSk un skaļāk atskan
balsis, ka sirds tukšumu spēj aizpll-dit
vairs tikai Kristus mācība —
^evaņģēlijs. Dzejnieks K. Kruza saka:
„Kad Dievs zied tavā dvēselē, tev ir
tik labi pasaulē, tu citas gaismas ne­meklē."
Modernais cilvēks jS^uc at«^
pakaļ pie Dieva. Tas nav sauciens
atgriezt atpakaļ laika ratu, noliegt
progresu; te nedomājam par lailm,
bet gan par laika pavēlnieku, asi, ap
ko rats griežas. Tikai sirds, kas visās
savās bēdās un priekos sarunājas ar
Dievu, atgūst mieru, pamatu, stipro
pili; tad tā zina, kam un kāpēc jā­dzīvo
pasaulē, un ka nekas n^otiek
bez nozīmes im jēgas.
Tādēļ sirds jāglabā, jāsargā, jāba­gātina
un jāskaistitiā. Un ja ir kādi
briesmīgi posta un nelaimes gadi,
kas var mūsu sirdi nolaupīt, pelnos
sadedzināt, mums tā, kā tautas dzies­ma
saka, jāslēdz akmenī. Mēs ne­ākstām
to pārvērst akmeni, bet ti­kai
pasargāt, lai tā nezaudētu savu
skaidrumu, baltumu, bagātību.
dvesa no griUnatā zīmētiem UtgaleaKSr! ^ J , ^ ^ ^ ^ Z^ilSi^J^
(vaidia - suburaaa bSmi) ļ^bas a p f f l n ! Bija taCu JieSta W
bija tik dziļi izjutis sniega blrSanttļ*"**xiKfTffaSt?m^e , goSigums. v^MITuZ MKkoSt T
no skujām ^ e m 4 ) v a l » i ^ M A L ^ ^ J L ^^
m\k kā kādā^J».JfP«c Jau g S T m i m u r ^ ^ i ^ ^ t M pS
daudzās vidusskolās H e k ^ ^ SS vidne^
lSaStvSieašžu" vakKlas akototljl Uetoja to|^^^ sDaUvvSoTdatmost dJazl gtaevl^T
bebrls. Sis grau­zējs,
dārgās ādas
dzīvnieks ar saru
matiem un zvī­ņām
segtu asti.
KLABATAS — laikraksts latviešu
vientuļajiem skautiem — noteiķtt
patiks arī pārējiem latviešu zē­niem
un meitenēm.
Pasūtiniet — B. Rubess, (14a)
Schwabisch Gmund, Aiiillerie-
Kaseme. Cena: 0,20 DM nedēļā
vai 1 st. pasta kupons.
^ Proc.ļiQ,iaWrfus, 'lai nepalikta vaņkai
* ^ «* PjflūfC. ei^eS. InAMIrA ira i!fi4lfi<«1rUm * *^|«pp$JVOt,vlņtt ^X WpxvL Pie Bum
to Smitiļ f^^^ nottēgšanai » Ueta ItOtatti «Oi aii-daTmūsuTtZL^^^
2Sr^** *f"^ ^ Wlni dtogpj
retumi, piemēram^^S^*/^,^ Sfi JM ^ ^ ^ * divas reizes krita vācu gūsti, bet ļ būtu Domei atgādinājis.
abu reizes Izbēga, būdams labs Iz-1 nioi4«r«fA4iimt.« M^mJimĒKm
dienesta praktiķis un pslcho- ^J^^ no^^^S^ff^
«,x « 1 . . « 1^* ^ W9im un lidot gri^
Nacionālā armijā lielmanis iestā-1 D^gtā, bet iri kft iai^btUit:
bija imOrls LĀt^ll^ 1^19-1 JOUjā, pēc otrās Izbēgša-I ;Ja et to kfidreis darliu, tīd t i U oi
vijā apmtoin itrtudzidamles partoānlsko Ma- ali materiāliem apevētumiem. Hlton
pirms kādiem 100 «^nu bataljonu, ko vadīja kapteinis iai grāmatai vajagg būt lAIkli par
gadiem. Pēdējais ^ l ^ ^ ^ M veļ<»^2? ^^^^^^ Mitnirat Bet ko, t^l te
šis dzīvnieks no-Hz)" ļoti jeMgu», Mūku gājienus daud^ slavenāka varu usrakMI m
medīts Daugavā MrfP ienaidnieka aizmugurē, atvez- to liipianoi Ptūstjift pagrabot vii
pie JēkabpiU f»™ no.turie^ ^
1855. gadā. Bet <^t^ nmntai, kuru rrtM daita
1927. g. latvljas yj?tlba bija milzlga,'bek moriUfi vēr- Ne pāntonSt ne iq)QdIt io
valdība dažus ^^^^ nemās nebija aplēšama. I vairs nelznict. Helmaiiii WJa
bebru pārus ie. Malienas bataljonu vēlāk ietilpināja Ugi^ vērtīgs medljumt par Vtdcaiot*'
veda no Norvē- Uepājas kājnieku pulkā. ņu, kuram ari UJa Jfiatstebjti pie
j^ijas un ielal<)a| Šodien drīkst pateikt, ka HelmanisIfiAaskavii litlna
Stendes upē. Pēclbija kara gājienu hazardlsts šl vārdaltvira vienu no pirmajiem, un UtlOš*
dažiem gadiem to labākā n o ^ ē . Tāpēc viņš ir ari re->ttja tikai tāpēc, kā rīkojās iiri im
bija Jau 16, bet tais, kas lekSējl nebija ^>mierlnātft|pānteldil|^ Maskava neko H M I I»
Smējos gados|ar pamiera noslēgtou austrumu>mirst Bet atmaksa reiz niki.
droši vien ap 50.
Viens no Uelā-
! £ i i u ' S t ļ ^^^^ Andris im dubultsuciena
žos bija lldvāve-re,
sastopama
Alūksnes,, Sunta-| „Kā Jūs tā varat teikt?" Andris | augstām glāzēm. Vispirms no fptii
žu un Lielvārdes runāja pretī, Jūs ne reiz sodas fon-1 aparāta iesmidzinfija ķiriu dkitrak-tana
Dzumbo Svetdienis
PAZBh DZIMTO 25EMI!
Kas if par vietu?
egles satiekas ar baltkrekla bērziem
un slaidām apsēm; atcerēsimies ari
staltradzl briedi, neuzUdgo āpsi un
bērzu sarkstošās galotnēs medņu pū­li;
atcerēskņles tos laikus, kad me­dību
sezonai sākoties, tērpušies garos
zābakos. Iesoļojām mežā. '
Latvijas medību zvēru un putnu
bagātība, salīdzinot mūsu nelielās
valsts platību — 65.791 km« — ar
dažām Eiropas valstīm, ir ļoti liela
Pēdējā zvēru un putnu skaitīšana,
kad mēs vēl paši bijām valdnieki sa­vā
zemē. uzrādīja šādu skaitu: Iršl-staltradžl
-1464; brieži, alņl - 880;
stirnas - 54.400; āpši - 11.000; cau­nas
- 1095; ūdri - 387; lapsas —
12.600; meža cūkas —1217; zaķi, bal­tie
- 18.800; zaķi, pelēkie - 43.000;
rubeņi - 37.000; mežlrbes - 56(M);
ērgļi - 120; ūpji — 370. Slni sa­rakstā
iztrūkst medņi, Jo par tiem
man nebija paņemtas līdzi ziņas. Pie
šī skaita vēl jāpievieno 1/4 dzīvnie­ku
privātmežos un pilsētu īpašumos
. Latvijas meži aizņem 27 proc. no
mežos. Sls pelnu tānā neesat kāju spēruši, bet lieU
pelēkuma dzīv- runātāji, ka es Izdodot naudu par
nlel», ar visai niekiem!"
mīkstu ' spalvu, Sodas fontāns skaitās svarfgākals
kā literatūrai ierīkojums amolkāņu zēna dzīvē,
teikts, uzrādot!Mazākie Iegriežas tur pa dienu, dtl
tendenci Izmlrtlvakarfi pēc kino, un protams tur pa-nevlen
pie mums,|lika ari daļa mūiu Andra grūti pd-bet
ari ziemeļu ze-|nltfit naudas. Taēu to palu lestdle-mēs
- Zviedrijā,Inas pēcpuidiaia a i ^ ā m zēnam
Somijā un Norvēģijā, kur viņa īstā Hdz, notupāmief letei priekšā uz
dzlmļj^e. Jāmin ari lūsls, kas vēl ļ apaļiem ļŖbUšlem un g^dljām.
sastopams Jēkabpils apriņķi — Bir­žu
pagasta mežos; ari vēl dtur.
Tagad pienākuši dtl laUkl, dtl
mednieki, un Latvijas mežos nu me­dī
ne tikai zvērus, bet ari cilvēkus.
Oļģerts Rūsis
HAMLEV
Daudz Hamletu Sis laiks Ir pacēlis.
Daudz Hamletu grib karaļi reiz kļūt
— Laiks itfāzies no virām, — saka
tie
Un prāto vecu veco: nebūt — bit?
Pret likteni un Dievu 8a<»ltles
Grib daudzi Tāpat pHitot: nebūt —
bit?
Bet maz ir to <— un tie nav
HamleU —
Kas karap spēj Ikdienībā k|ūi
>Tri8 salditā piena kulteņus, spe-dāk
» svētdi^us un ķiršu leduskrē-ma
sodas."
Tas neiildausljās daudz. Balti tērp­tais
apkalpotājs Iegaumēja Andra
pasūtlnājumu un sāka rikotles ar
niķelētiem traukiem. Lielā glāzē
Ielika saldējumu, īdēja pienu un
piecēla glāzi īpašai mašīnai, kas tās
saturu acumirkli sakūla putās.
»No šitā var palikt resns," Andris
piezīmēja, kad bijām saņēmuši
skaisti putainās glāzes.
JLabs," m& atdnfim. Piens ar
saldējumu Jau gan vien bija, bet ne­bijām
leduskrēmu flgl ēduši un da­žos
mirkļos glāzes aŗ baudu Iztuk­šojām.
Nomēģinot „svētdleni" iegremdē­jām
karotīti zemesriekstu kārtii un
atduramies pret šokolādes saldēju­mu,
kas bija maisīts ar banāna ga­baliņiem
Garšoja ari labi.
Maisītājs pa to laiku rīkojās ar
tu. Tad Ielika baltu lipīgu masUi ko
ogļūdeņa šļirce sajauca ar datMeto;
piepilēdama glāzi Udi pusd. liii-dfl
vēl divas karotes laklējuma, v^
a ^ iedarbināja ogļOdeņa tootina.
Tagad glāze bija pilna Iesarkana
šķidruma.
„Tas nu Ir leduskrēma sodai" AA«
dris tvēra savu glāzi
Vispirms iesūcām no salmiņa, bet
aukstais un lipīgais šķidrums tikai
mazliet garšoja pēc ķiršiem. Kad ar
karotīti no put&n Izzvejojām vani*
ļas saldējumu, nolēmām, ka atseviš­ķi
tas būtu garšojis labāk. Kamēr
mocījāmies ap glāzes saturu, Andris
redzēdams, ka mēs ar savu sodu ga­lā
netiksim, pieprasīja rēķinu.
„TrIs sodas, tris svētdien!, trīs
piena kulteņi, viens kouks... tas Ir
tieši divi ddari piecdesmit"
JMvl piecdesmiti" mūsu karotftei
apstājās ceļā uz muti, „tlk daudz par
ledu un ūdeni!"
Tas tak bija slavenais dubultsu­ciena
Džumbo svētdlenls," Andris
sarauca pieri
Lai nu kas tas būtu bljU, visu va­karu
Jutāmies tik auksti, ka neva­rējām
saiikllties ne ar spaini tējas;
bez tam kaklā Ik piecas minūtes led-tās
ogļskābās gāzes atraugas. Lai­kam
viss tomēr nav slavējams, par
ko zēni Izdod savu grūti pdnito
naudu. Henrijs Noitais