Bavarijas Latviesu vestnesis, April 17, 1946

              . Viena pasaule . . .
(Turpinājums no 1. lappuses)
slimnīcas uri vinu skolas bija pārdroSi
eksperimenti, kas tomēr dod Jaunas
lietderīguma formulas.
Nabagi būdami, somii tomēr pra­tuši
labāk gādāt par sevi nekā lie­lākā
bagātnieku dala. Vini kāri lasa,
apgūstot moderno kultūru. Helsinkos
bija vislielākais grāmatu veikals pa­saulē.
Visizolētākais tālumnieks —
zemnieks zināja, ka grāmatas ir laba
lieta, un arī viņš patis daudz devis
literatūrai, sacerēdams tautas dzies-
-mas.
Kad somiļcm izteica uzslavu par vi­ņu
zemi, vini mēdza atbildēt: „Ak,
mēs varaiļn iztikt gluži labi, ja vien
mūs liek mierā." Bet vini zināja, ka
liktenis viņiem to nav lēmis. Kā le­daina
dvesma viņiem vienmēr bija ap-
Eiiia, ka tos ieraus briestošajā kon­fliktā
starp Vāciju un Krieviju un ka
vii^i nevār saskatīt n^vļenu celu^^jca^
tiem lautu turpināt vinu goda pilno
neatkarību, kas bija vinu vienīga
laime. Tās dēl vini gadsimtiem bija
cīnījušies pret zviedriem un tāpat
gadsimtiem cīnījušies pret krieviem.
Kā zviedri; tā krievi bija atzinuSt,
ka viM nav patīkami un ir spītīgi vi-impēriju
pavalstnieki. Somi bija
tikai tad jauki, ja pati Somija varēja
but maza neatkarīga valsts.
Psīchologiskas un līdz ar to arī
ģeogrāfiskas kartes pretējā galā atro­das
Balkānu valstis. To iedzīvotā­jiem
iztika jānopelna smagā darbā, jo
viAi pa lielākai daļai ir zemnieki, kam
jāapstrādā trūcīga zeme bargā klima­tā.
yiAu labās dotības ir drīzāk fan­tāzijas
nekā praktiskuma plāksnē. Tas
vifius padara nevīžīgus un nekārtīgus.
Vinu pilsētas izskatās kā gadījuma
pēc radušās; pie tik laicīgām lietām,
kādas ir mājuļcelšana, vinu prāti ilgi
neturas. Civilizācijas rite/ii te tā­pēc,
par izmisumu ārzemniekiem, ne
vienmēr ir griezušies ātri vai ghidi.
Sajās zemēs — Dienvidslāvijā, Bul­gārijā
un Grieķijā tomēr ir tāda no­stāja
pret dzīvi, kuras priekšā mecha-niska
neprašar^a ir pavisam nieka lie­ta.
Šīs tautas vēlas baudīt visu, ko
tām dod dzīve. Virtas prot novērtēt
pasakaino dabu, kvēlojoši zilās jū-fas,
kas apņem Grieķijas salas un
Dalmacijas piekrasti, Jūdasa koku
flārtpurpurainos ziedus un pie vinu
upēm augošo papeļu zeltzalās lapas,
sniegotās galotnes, kas paceļas pār
viiiu mežonīgi veidotajām kalnu grē­dām.
Virti dzied dziesmas par šiem
dabas skaistumiem, vinu sievietes tos
netieši attēlo bagātajos un komplicē­tajos
rakstos, kurus tās izšuj uz sa­viem
tērpiem un uz savu vīru
krekliem. Kad (tiem ir svētku dienas,
viifti dzīro,]dejo un dzied, it kā pa­saulē
nebūtu nekādu bēdu; kad vini
sēro, tad viii nogrimst pašās sāpju
dzelmēs.
Vilgus interesē jebkufš svešinieks.
Jo tas, tāpat kā vini, ir dala no šl
neparastā piedzīvojuma — no dzīves.
Vini labprāt klausīsies tā nostāstos un
pie Vīna un piparotām desām pastā^
stfi savējos. ViĀu klausīšanos un vii^u
Kad 1945. g. 24. martā laimīgi biju
izbēdzis no Gotenhāfenas koncentrā­cijas
nometnes, pēc nedēļas slapstī-
Janās vācu patvaļai padotajā pilsētā
4agaidīju krievu armijas ienākšanu.
Cerēdams drīz atgriezties dzimtenē,
kopā ar rīdzinieku Hariju Jermolo-vicu
devos uz komandantūru pēc ce­ļa
dokumentiem. Komandantūrā mūs
sagaidīja loti laipni un ieteica doties
uz 20 km attālo Kartauzu: tur esot
kāda sapulcēšanas un pārsūtīšanas ie­stāde,
kas gādājot par visiem bēgļiem.
Ceļā, kādus 5.km no Kartauzas poste­nis
mūs aizturē ja un vajadzēja doties
atpakaļ. Šoreiz komandantūrā bija
jāizpilda aptaujas lapa, pēc kam iz­sniedza
kādu papiriti atceļam. Vēl
turpat pilsētā kāds sarkanarmietis
brīdināja steidzīgi pazust, jo citādi
mūs mobilizēšot.
Stāvoklis bija diezgan kļūmīgs, to­mēr
nolēmām riskēt ug. atW nokļu­vām
Kartauzā. Tur jau bija sapul­cināti
nevien padomju pilsoī^i, bet
arī franku un italu no vācu gūsta at­brīvotie
kafavīri. Atkal izpildījām
aptaujas, bet zīmes tagad izdeva pa
grupām, no kurām izslēdza karadiene­stam
derīgos. Pārējos solīja sūtīt tā­lāk
uz Bērentu un, Brombergu, no ku­rienes
varēšot doties it kā uz Odesu
un no turienes ar kuģiem atgriezties
dzimtenē. Redzējām, ka labi nebūs,
savācām savas maizes somas un ne­manot
nozūdam.
Līdz Bērentai nokļuvām bez starp­gadījumiem,
pa ceļam vēl sastapdami
Aleksandru Zalecki un Arvīdu Griķi
no Rīgas, kas bija izkļuvuši no Štut-hofas
koncentrācijas nometnes un arī
runāšanu pavada dziļa simpātija, kas
nāk no pasaules īstās mīlestības. V i ­diem
ir arī intelektuālais spožums,
ko dod pārliecība, ka gudrība un
mācīšanās ir līdzekli Šādas mīlestības
izteikšanai.
Visa šī rakstura bagātība ir atkarī­ga
no šo valstu brīvības; ņo netraucē­tas
savy tiesību izmantošanas pašiem
kārtot savks lietas. Dažas no Balkānu
tautām līcfe pirmajam pasaules kafam
bija Austroungārijas impērijas sastāv^
dala, citas bija izcīnījušas savu neat­karību
no Turcijas. Ceļotājs, kas vi-^
i^us bija apmeklējis tanī laikā, kad
pār tiem valdīja svešinieki, stāstīja,
ka tie ir netīri un neinteresanti. Vini
nemaz nevarēja izveidot savas īstās
personības, jo pāri visam vi66s bija
brīvības iegūšanas ideja. Ja tagad vi­ņiem
ati^emtiļ Žo brīvību, viiii atkal
atislīgtu pelScīgumā,
Taisnība ir tā, ka pasaule nevar būt
tāda vienība, kāds ir indivīds. Pa­saulē
jābūt daudzveidīgai vienībai,
kāda ir Jimene. Patīkamu un vērtīgu
ģimeni veido bēmi, kam katram
disciplīnas ietvaros apauts būt pašam
par sevi. Tas ir paraugs, kEds ihums
jāpatur vērā, veidojot starptautiskās
attiecības, jo citādi zeme kļūs par
garīga tuksnesi. i,
Chatelaine,, Toronto, Ganada
jau piedzīvojuši to pašu, ko mēs. Bē-rentā
vēl sastapām Haraldu Mertneni
ar sievu Lidiju un nodzīvojām tur
kādu nedēlu^ uzturu saņemdami no
karavīriem, kas poliem un vāciešiem
rekvizēja visu, ko tik vien varēja at­rast..
Zaleckis un Griķis nosprieda
tālāk doties kājām, bet mēs nolēmām
iekļūt kādā vilcienā. Tuj arī izdevās.
Krievi teica, ka vilciens esot ceļā uz
Varšavu. Kad, visu nakti nobraukuši,
otrā rītā izbāzām galvas no apsegiem,
redzējām, ka esam atvesti Neištetīnā.
Še mūs uz ielas apturēja sardze, pār­meklēja
kabatas un aizveda uz ko­mandantūru.
Tā kā mums bija Bē-rentā
izdotās ceļa zīmes un koman-dants.
sarkanarmijas pulkvedis ģeogrā­fiju
labi nepārzināja, tad vii^Š atļāva
mums doties tālāk uz„savām mājām".
Pēc divām dienām bijām atpakaļ
Brombergāv No šejienes Mertners de­vās
uz Tomu, kur pats M. drīz ie-sa,\
ikts sarkanarmijā, bet vina sieva
aizsūtīta kaut kur darbos, bet mēs
ar Jermoloviču iegriezāmies vietējā
komandantūrā, kur mus norīkoja uz
padomju nometni. Šajā nometnē at­kal
vajadzēja izpildīt aptauju. Ap­taujas
lapas otrā pusē bija atstāta
vieta ^filtrēšanas komisijas" lēmuma
ierakstam, kas varēja būt trejāds: uz
dzimteni, izsūtīšanai un apcietināša­nai.
Kāds lēmums ir uz mūsu aptau­jām,
to neuzzinājām, bet drīz vien ti­kām
iedalīti tā saukta jā armijas re­zerves
grupā, no kuras katru nedēlu
mobilizācijas komisija iesauca armijā.
Šajā nometnē atradās apmēram 4000
cilvēku, to vidū ap 500 latviešu, sie­viešu,
bčrnu un vecu cilvēku. Daži
latvieši te atradās jau 3 mēnešus, bet
par mājās sūtīšanu neviens nerunāja.
Te priekšā satiku arī Zalecki un Gri­ķi,
kas arī tālāk nebija tikuši. Biežās
mobilizācijas kbmisijus mani bija at­brīvojušas
līdz pat Vācijas kapitulāci­jai,
pēc tam vairs armijā neniobili-zēja.
Beigās te piedzīvojām pirmo
transportu uz dzimteni. Tajā ieskaitī­ja
pa 1500 cilvēku -^latviešu, lietu­viešu,
krievu, tadžiku, gruzīnu, kaza­ku
u. c. Visus novietoja vienā trans­portā
juku jukām. Ešelons izbrauca
13. maijā, teica, ka gala mērķis esot
Baranoviči.
Tajā pašā dienā ieradās kāds pulk­vedis
un visus darba spējīgos vīrie­šus
un sievietes bez bērniem ieskaitī­ja
savā darba bataljonā, soloties, ka
pēc mēneša darbs būšot paveikts un
tad katrs varēšot braukt ūz savu dzim-to
vietu. Tā mūs ap 800 cilvēku nosū­tīja
uz Silēziju evakuēt kādu vācu
fabriku. Bataljonā bijām vairāki lat­vieši:
Zaleckis, liepājnieks Jānis Bušs,
Jānis AkmentiM no Gostiniera, Alek­sandrs
Tretjakovs no Ludzas apr.,
Visvaldis Vārna no Vērgales pag,, rī­dzinieks
spolmeistars Meisners. Brom-bergā
vēl palika rīdzinieks Cīrulis un
Krastinu ģimene no Liepājas.
Darba vietā-— Heidebrīkā pie Ka-tovicas
nonācām 21. maijā. Vajadzē­ja
nomontēt un iekraut transportam
uz Donbasu kādu ķīmisko fabriku.
Strfidājftin apmēram 15.000 cilvēku,
bataljonos pa 800 Udz 1000 cilvēku
katrai. Manā bataljonā bija vēl arī
citi latvieši. Pie plānu izgatavošanas
strādāju būvinženieris Auzihž, bet
Štābā Lūsii^a ar meitu Rotu un mā­sīcu
Dzidru, Tamāra Zvindina un
Natālija Jepifanova. Atceros vēl arī
Holstu no Rīgas. Saukantu no Nīcas
pagasta, Martinu KaČevski no Tuku­ma,
mechaniki Bērziņu no Cēsīm, Ar­turu
Tauriņu no Lugažiem, Irmu In
driksoni ar māti no Rubas pag. un
Zentu Skaistlauku no Ilūkstes apriņķa.
Darbs bija smags, nekādu palīgierī­ču
nebija. Tā kā nebija ari lietpratē­ju,
tad daudzas vērtīgas fabrikas ie­rīces,,
nomontējot, sabojāja. Strādā­jām
12 un vairāk stundu dienā. Alga
7 polu zloti pa dienu, bet par uzturu
pusi atvilka, tā kā mēnesī sai!iēmām
ap 90 zlotu, par ko varēja nopirkt
200 g tabakas vai 3 kg baltmaizes.
Uzturs: 3 reiz dienā vira, pilnīgi bez
taukvielām, 600 g maizes un karote
cukura. Ik rītus pusstunda politiskas
lekcijas par komunistiskās valsts
priekšrocībām.
Augusta beigās darba tempu kāpi­nāja.
Dažreiz vajadzēja strādāt 24
stundas no vietas. Tajā laikā ap 300
cilvēllcu aizbrauca ar materiālu trans­portu
uz Lisicanskas pilsētu Donbasā.
Teica, ka tos atlaidīšot uz mājām pēc
tam, kad darbā būšot „nope!nljuši"
padomju pases, bez kurām nevarot
ceļot. Uz Lisičansku aizbrauca arī
inženieris Auzi6Š, Holsts, Saukants,
Meisneirs, BuŠs, Lūsinū ģimene un vel
daži. Zaleckis no poliem bija dabū­jis
kādus dokumentus un aizbrauca
Dancīgas virzienā. KaČevski, Tret-jakovu
un BcrziAu nosūtīja uz Opelu,
it kā uz gūstekņu nometni. Akmentiņš
un Vārna jau agrāk bija pārvietoti
uz Katovicas kara slimnīcu un par
vinu likteni zii^u nebija. Zvindii^a un
Jepifanova nokļuva Jīdz Varšavai, kur
dabūja darbu un, liekas, arī iespēju
palikt uz pastāvīgu dzīvi. Tauriņš
devās uz Bjalistoku un Brestlitovsku,
kur esot mobilizēts kādā darba drupa.
Ari es mēģināju „nozust" un iekļuvu
kādā vilcienā, kas devās Padomju Sa
vienības virzienā. Dabūju zināt, ka
dažāds pilsētās, pie'merām, Stalino daži
latvi*eši dzīvo jau no 1941. gada. Uz­turs
un dzīves apstākli vii'iiem, šķiet,
apmēram tādi paši, kā mums bija flei-debrikā.
Ceļā, kur vien acis met, posts
un nabadzība, nodedzinātas mājas uņ
sagrautas pilsētas. Lvovas apkārtne
simtām darba grupu strādāja pie uz­spridzināto
dzelzceļu līniju labošanas.
Še operējot daudz partizānu — polu,
ukrainiešu, ungāru, ēechu, vāciešu un
„vlasoviešu". Redzētā iespaidā grie­zos
atpakaļ un nokļuvu Varšavā. Tur
apmeklēju padomju konsulātu un
lūdzu palīdzību. Nekādua dokumen­tus
man neizdeva, bet lika braukt uz
Bjalistoku. Šo ceļu tomēr nemaz ne­mēģināju,
jo zināju, ka tas tālāk vec
uz Brestlitovsku, no kurienes darba
bataljonos jādodas uz lekškrieviju
Tajā laikā — 1945. g. septembrī —
Bres'rtitovskas nometnē bija ap 300(
baltti — sieviešu, bērnu un invalidu
Balitiesu mūzikas skola
Detmolda
Sadarbībā ar UNRRA un Šejienes
YMCA Detmolda uzsākta baltiešu
mūzikas skolas organizēšana. Par
skolas vadītāju izraudzīts prof. Jā­zeps
Vītols, Pagaidām darbu sāks
compozicijas teorijas, klavieru, vijo-es,
čcllo, dziedāšanas un obligāto
)riekšmetu klase. Par mācības spē-ae
«i skplā pieaicināti prof. J. Vītols,
komp. J. Cīrulis un A. Jērums, igauņu
comp. Virkhaus, dzied. E. Maurifiš,
>ian. V. Melķis, u. c. Vispirms skolā
uz6emxS audzēkņus, kas dzlvo^ Det­molda
un' tās.tuvākā apkārtnē.
„LCK re" Dētraoldā
Celsim kvalitāti!
Kritika ir kā sāls ēdienam. Bez tās
rodas salķanums, zūd lietu samērs un
trūkst mēroga. Labu, izglītotu kritiķu
ar vērīgu skatu nav daudz. Tie jā­prot
cienīt un ne tikai, kā tas parasts,
nopelt Lietpratīgi kritiķi Vļajadzīgi\
kā 1 iterātūriiis darbiem, (ā gleznieci^
bā un mūpkas priekšnesumiem. Pēc
maniem vērojumiem mūsu nometnēVc
kritikas trūkuma^ dēl priekšnesumu/
kvalitāte nereti ir zema. Izpildītājiem
sāk tiiikt elementārās paškritikas.
Kāpēc? Dažreiz izveidojas tādi ap­stākli,
ka nav laika pietiekami saga­tavoties,
ci tireiz nav skolotāju, pamā­cītāju,
un tā cilvēki ar ,,biezu ādu"
estrādē l^āpj nesagatavojušies. Laiks
būtu pānnai/iārai Ar „mājas cepu­miem"
vien neko Kelu neiegūsim. Ne-aizmirs;
l!>im arī, ka nometnes apstākli
patiesilba ir izdevīgi mākslas publikas
audzināšanai, bet ko gan labu var
mācīties no vājiem priekšnesumiem?
Izpildītājiem būtu nopietnāk jāsagata­vojas
ūn nevajadzētu kautrēties pa­domam
aicināt talkā profesionālus
spēkus, kaut arī tie būtu meklējami
kaimiņu nometnēs. Šādi piemēri jau
ir. Ja tas prasītu līdzekļus, tad jā­saka,
ka nometņu izglītības vai kul­tūras
dalām par šiem pašiem sarīko­jumiem
līdzekli taču arī ienāk, kas
pieminēto konsultēšanos padara ari
materiālai' zinā par iespējamu. —
J. Micrkalns, DP Latvian Center,
Kleinkotz bei Gūnzburg/Donau, Bay.
(13b). ,
kas tur mitinājās jau apmēram 6 mē­nešus;
darba spējīgie visil bija mobili­zēti,
sākumā armijā, vēlālc darba vie­nībās,
p~ Varšavā palikt nevarēja jau
vienkārši tāpēc, ka nebija\^arba^ tā­pēc
devos atpakaļ uz Katovicu un ar
dažādiem starpgadījumiem nonācu
Prāgā. No Prāgas nokļuvu Bavārijā.
Ceļojumā pa Cephoslovakiju mani vai­rākas
ireiz(ŗs aizturēja un 3 dienas ap^
cietina jumā pavadīju arī kādas krievu
komandantūras pagrabā. Savos ceļo­juma
mēne^ios uz dzimteni pats sa­vām
acīm iķpazinu to brīvību, kāda
valdīja mana ceļojuma zemēs: Redzē­tais
mani I pārliecināja atmest domas
par ceļojuma turpināšanu.
J. Kleinbergs
0
Vācu noziedzību izmeklēšanai Pa­domju
Latvijā nodibināta komisija,
kufā ieiet ?SļRS augstākās padomes
deputāts J. E. Kalnbērzii^š, Latvijas
PSR TKP priekšsēdis V. T. Lācis,
rakstnieks F. J. Rokpelnis, J. K.
Sudrabkabs, Rīgas pilsigtas izpildko­mitejas
priekšsēdis A. F. Deglavs un
Valsts ārkārtējās komisijas pārstāvis
N, N. Dimovs, piedaloties tiesu me­dicīnas
ekspertizei šādā sastāvā: ar­mijas
sanitārā i dienesta pitiekšnieks A.
A, AsatuTjans, armijas tiesu medicī­nas
eksperts S. R. Krivcovs, armijas
tiesu medicīnas diagnostikas nodaļas
priekšnieks V. A. Kuzems un pata-logs-
anatoms S. P. Iljinskis. — Komi­sija
noskaidrojusi, ka liitlerieši Rīgas
pilsētas muzeja gleznu galeriju pār­vērtuši
par noliktavu un kazarmām,
bet pazīstamo Iat\^ešu, krievu un cit-tautu
mākslinieku gleznas aizveduši
uz Vāciju, Nolaupītas daudzas Ro-zentāla,
Štrāla un citu latviešu māksli­nieku
; gleznas» Generālkomisārs
Drekslers nozadzis 10 gleznu, polici­jas
ģenerālis Šrēders 4 gleznas, nova­da
komisārs Mēdems 6 gleznas, Dr.
Beners 9 un Dr. Cimerrnanis 4 glez­nas.
Vācu okupanti izpostījuši lielā­kos
Rīgas uzņēmumus: VEFu, Vai-
JOgu, Kvadrātu; iznīcinājuši 300 km
dzelzceļu, 6 km tramvaju ceļa, 100
km elektrisko gaisa vadu, sabojājuši
330 tramvaja vagonu \ m aizveduši
M Vāciju 200 autobusu. — Rīgā vā­cieši
izpostījuši 2789 dzīvojamās ēkas.
-—Ar iepriekšēju nodomu vācieši Lat­vijā
iznīcinājuši vairāk kā 250.000
mierīgu iedzīvotāju, 327.000 padomju
kafa gūstekAu un aizdzinuši vadu
verdzībā 175.0(X) Latvijas pilsoņu: —
Vācieši izlaupījuši Latvijā visas ma­šīnu-
trakt oru staci j as un aiz vedu Š i uz
Vāciju 700 traktoru, 180 automašīnu,
milzīgu daudzumu lauksaimniecības
rīku un cita inventāra. Zemniekiem
atņemts 628.329 to dažādu lauksaim­niecības
produktu, iznīcināti 3- milj.
mājputnu.. Vācu postījumu rezultātā
lopu skaits Latvijas lauksaimniecībā
samazinājies par 127.300 zirgiem,
443.700 liellopiem, 318.200 cūkām un
593.000 aitām. — Kino chronikā Rīgā
februārī rādīta autobusu satiksmes,
atklāšana Rīga-Jelgava un, Riga-Baii-ska,
zveja zem Ķīšezera ledus un jau­no
sarkanarmiešu apmācība. '
„Valsts ārkārtējās komisijas zi-
1^0jums** un ,,CīT\a" Rīgā
Neatvietojamie
Mamminheimas nometnes runas vī­ru
sanāksmē valdīja satraukums. Pār­drošu
tautiešu grupa bija pieprusijusi
re vi dēt darba no rīkoju m u s, piebilst 61,
ka dažas trimdinieku grupas nenorīko
nekādos nometnes darbos. Runas vīri
runāja — runāja, domāja — domāja,
kamēr izdomāja pajautāt darbu pār­zini
Blurstiki.
. Atsauca 6lurstiki
„Nu, kas te jums ir par ģeogrāfiju?
Mēs nekā nesaprotam. Kāpēē tāda
Līze Žagata atsvabināta no norīko­jumiem?"
„Līze 7JŪ ...? vina pagājušā ru­denī
vienā sarīkojumā deklamē ja."
Runas vīri saskatijās. Nesaprata —•
smieties vai nopūsties.
-Bet Duna Dritvaijagina? Tā dekla­mēja
latviski?
— ,,Nē, tā dziedāja krievu dzies­mas."
Runas vīri smaidīja.
„Nu, un te.., Gusts Viesītis, Tas
laikam kādreiz ermoņikas spēlējis?"
— „Nē. Ar to ir tāda lieta. Re­dziet,
te pilsētā, ārpus nometnes, vi­ņam
ir tāds mazs krodziņš. Ja nu,
cilvēkam, ejot norikojurna uz pāris
dienām jāslēdz tā būšana cieti,
tad..."
,.Tad viens spekulants būtu mazāk!
Bet kas šis tāds — Jokannes Kārtin-gāts?
— „Tam tepat aiz stūra pagrabā
tāda maza bodīte, kas apgādā tautie­šus
ar adatām, ziepju trauciņiem,
blakšu pulveri un citām nepiecieša­mām
lietām."
„Nesamaksājama persona! Un Šīs
kas par dāmām: Anna Kaupa, Mīle
Tecīle, Austra Šaustra. Elionora Kal'
ndra uņ vēl Tiesejs pusducis cUu^
„Tās telpu vecāko sievas.
„Tas gan, bet kāpēc viņas atbrīvo­tas
no norīkojumiem?'
,Es taču teicu — tās ir telpu ve-cāko
sievas. Telpu vecāko sievas tak
neies virtuvē kartupeļus mizoti"
Rtmas vīri saskatījāB, khiaēdami
pamilja. Tad nolēma: telpu vecāko
sievām, kam nav mazu bērnu, jāpie­dala
» vispārējoa norīkojumos.
Nākošā dienfi pie visām nometnes
ēkām karogi bija pusmastā.
GrosgalvītiB
RTt
Ar UNRRA's .304. vienības dir. F.
V. de Hondta (F. W. de Hondt Jr.)
atbalstu no 5. 8. aprīlim Vircburgā
pulcējās amerikāņu okupācijas joslas
latviešu, nometņu 12 spēcīgākās bas­ketbola
vienības. Labākie izrādījās
Vircburgas un IngoK^iates basketboli­sti.
Spēlējot pēc divminusu sistēmas,
vini sastapās 3 reizes. Finālā Virc­burgā
pieveica Ingolštati 25:22 (15:11).
Uzvarētāji bija pastiprinājuši savu sa­stāvu
ar pāris ,,caurbraucējiem" —
lībekiešiem, bet zaudētājiem palīgā
nāca daži Augsburgā dzīvojošie lat­vieši.
Pirmo vietu ieguva Vīrcburga
(F. un V. Blicavi, Poltraks, A. Bērziņš,
Grieze, Rings, Lercbs), 2. Ingol.štate
(Roŗ>s, Simsons, Jatuševskis, Aiz-strauts.
Vītols. Pelūde, Sulcs), 3. Es-lingena
(Miemis, Ozols, Bluķis, Pu-ril^
š. Laiminš, J. un V. Kleinupji,
Ci ka un Birkerts), 4. Amberga (Gau-ne,
Spiroģis, Ozols, Jānitis, Bērze,
Skrastinš, Roga, Baumanis), 5. un 6.
v. dalīja Lauingena (Resnais, Geide,
LeikartJis Gulbis, Ozoli6Š, Krūmiiš,
Prieditis) un Marktredvica (Vītols,
Meiliubera, Mīimanis, Griviftš, BunJ-bērs,
Dulcāts, Suķis), Kircbelmas vie­nībā
spēlēja ari futbolists E. Pēter-sonsļ
un ledushokejists L. Vedēja.
Turnīra labākā ļspēlētāja balvu saņē­ma
Caune (Amb). Vīrcburgieši vie­sus
uziiēma ar latvisku sirsnību uii
gādību, ļ— Gūstekņu nometnē Dachar
vā kviešu bij, kafavīTu vidū ir ari
sportisti ļ Rūdolfs LiepliSš (LAS) un
Pēteris riūki (yalmiera3 SB). Pirma­jam
amputēta labā kāja. Brīvā laikā
iespējamas sporta sacensības. Notiek
pat nodarbes vieglatlētikā. Izjūtams
sporta rīku trūkums. Latvieši noor­ganizējuši
6 volejbola vicnībasT^b^tl:^^;^
pašreiz nav bumbas. DatbavieŠi loti
lūdz vilkiem šajā zinā izpalīdzēt.
Augsburgas latviešu galda tcnnisisti
viesojās Kemptenā un zaudēja turie-^
nes tautiešiem 4:5. Uzvarētāju vienī­bā
vislabāk veicās A. Anūzim. Augs-burgap
sastāva bija arī Latvija.s pē­dējo
gadu meistare Z, Bērzifia. —
Pirmsme/a Neinburgas latviešu no­metnē
izlases šachists Indriķis Kal- .
nrnšsimultānspēlē uzvarēja 14 preti-niek
u, zaud čja' J. Strau t kal n a m un cī-nljās
ineizšiķirti ar skolot:"ju Karčev-ski.
— I Detmoldas LJKS galvena'» '
darbs patjaidām izvērsts snorta no-1
zarē. Visrosīgākie ir basketbolistu
Notikušas daudzas sacensības ar citu
nometinu sportistiem. Pašreiz sisinās
šacha un <^aļda tcnnisa turnīri. Boksa
trenii^ils vada T. Stcinbrecbts. — Par
Vīrcbtirgas LJKS dāmu komitejas
priekšnieci izraudzīta mirušā p^ldē*
šanas rekordista Oskara .^ina dzivet
biedre Amālija .Sina. Arnolda Šmitg