1949-12-17-05 |
Previous | 5 of 10 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
t AI 1^ i i mm te dze« zemē • i i ii|?ilaiiia:^-^! īSiiii^as:'^^^^ ai? 16i 1920^ iiļB BellevuĢ tSvs gpeglus darītus, , . g i novembrim, Mtļcm pensiju. ' vēl Vācijā, vieģlprā- Jaunu Aleksandrs par Staļina mz gan nav jā- I» fcb latvietis par jas dienai k i - uii Sarkanā aus-ie^ tlvāl^, izrādot Suvorovu, Razin,ti un Teiks-zemi. (Vajac|2?jiBi pa^ !^b||i|9S > : . . . . L " l i ;»«.!T:'i..'-'':i'.'-.';,i varbūt j um nepaX. ka es tais^ J^m^.-mMss viņam tik J « Zeiferts vēl nosacīja vā-ciski: „Echt." • , . ^. Tādu nemitīgu ikdienas darba na-stu aesot Zeifērtam neatlika daudz lai lasītu, ļli^ selroiu. plem, modernajai Eiropas Uterātfiral. Kādā vācu literatūras žurnālā Masijis vardu James JQyce, viņš jautāja, kā to izrunājot. Ieskatījies tālāk rakstā par Džoisu, ii<Ķ)ūtās un paraustīja plecus: „Kādi gan visādie rakstniec i tagad pasaulē!" Uz 64. dzimšanas dienu <tā Zelfertam palika pēdējā) kāds draugs (varbūt J . Grīns) viņam iedāvināja Remarka grāmatu īm Westen nichts Nelies — dar-iPfi-.^ īwr";S"-^"'"""^*V""~ P^"^ ^ pašlaik vācu periodikā liS,^^'' V ^ . bija dzīvas pārrunas, g a n ^ , gan . manīgi, reizēm nopurinādamies par g^^.rakstniecība __jo-.Hik?^^ n4- vjpam ,bi]a tuvs. — Nako- rālām kara ainām, TIM «.-.mr.sc ^IS^iS^dors Zeltera |iiļj3critiķis, ^ l i ^ Ž.; fiķsaļ^ bija IfMms par re^^ . ēlākj-'padziļlnādamš^ ve^ in-ĶpiS ļpar citie^^ piiil$tj tK>s^^^^^ apsveik- ^^"^^"^ļ^iitistna : parādīšanos ::man ļ)Qtu • stāstāmi i, bet tās es-p i p \ r a i a i ^ stāstījis, arīj^r pmtīju viņām savus literāros ^ p l l ^ e jā ? ifiēneširal^ Druva, i^^ino manim sūtījumiem ņe-^ i i šo un to, kas v;ai2t dažādiem nevēstīts.• ^. '^'^ Ilsām^ ķgnit^^^^^^^^ ||Ķi<4i un ŗ sāka vai- ' ļrādīties laiJuraksto^^ ōm 1918. " ierts mani atklātnē iuzrii-vāirs ar agrāik parasto „C. lienītai? kungs, bet: „Cienī- " biedri!"); Atceros savu Sapziņui • kad šo uzrunu v> 'tad iitktāl nu esmu il Ko tad es Zeifertam. sūtīju? *|gĢrIns man no Cēsīm atrak- J: ka Zeiferts, kas arī tai teikā ,| Cēsīs, gribot tur ^jaunot savu igados tik^ populāro literāro al- •^"^-^hu Jaunā Raža. Es sadomāju . sastādīt bibliogrāfiju rādītā^ i j ^ t nepilnīgu) par latviešu Itniedlbu kara gados (1914.—m). fitt^beigās Cēsīs iebraucis, apdle- ,|u 'Zeif^tu pefS(mlģi> un pirmo« l i T^džSj^ S^^^ I ku|īiif-«k a ^ t i j ^ l i i š g S^ ^māji«:'* Vēroju viņu, • augumā 'iūslu, balsī pasmalku, kustībās, itos spriganu, dedzīgu, laipnu, dzīvoja Cēsu baznīcas tuvmnā. manu liter§r<^ rādītāju sacīja: las ir tāds darbs, kādu es no junis I nebiju gaiaji^." Viņš nevarējis ^māties mani k^; bibU^ 5 ^ n , ka nu ar Jauno Bažu būšot, p i j a i nākot' : w s a l i e l u s ka " p i i vēl dēvēja Ibmūnistus. «Viņi plāgad nāk ar terforu, cilvēku Mbā vairs nav droš Žeilerts I i i ; Jā, Jaunā RaSa vairs neat-l|(^ jas, bet boļSeviku varas šaus-imēnešu? Z. pavadīja turpat Ce- || Vēlāk V viņš kādu terronstu pkavbšanas aktu no šī laika spilg- Kiiptēlojā ''4ze^^^ Asināma iS'iada beigās; Zeiferts pārcē- -Rīgu,' uzņemdamies Izglit^as jjistrijas Mēnešraksta vadību. Sad i t a i satikāmies. Viņa 55. dzim-iās dienā (1920). apsveicu (laik- ' " Žeifertu ar dzejoli,. un me-tēkjt, kā Z^ferts Olames Jā saņeih pavasari, saticis, pa-pijāvp^ ldies,^^ b^^^^^ fesskdu i ^ ^^ fantāzijai vahi^aizdam^, ; lkieapd,a s.p.;ē c-- ^d.^aS^^em^ lauku ~ v v « gadiem, 1928. gada -rudeni , l « p ^ s dzīvot Sigā, un atradu nui- Sfcejāviemi diezgan plašu u^ » f i ; dzīvoju ^nens,wM M i e r t S ļāva pamākt ari s i ^ a i ^^ » ? ž a j a m dēlam.- ' yMā»ii.^S^ t e ^ dzīv^o kļac,i ksa viimenm^senkesia^. iMilrojr savu sai ii, ^ ^ ^ i i i i ā c a sarunas par.. l^teratuni. Ķ - ^!k«Me* āWm}My ItJiVUiJčlS J W i . a * v . . * « « — j ^ ^ i , ^ K®:M. Mēnešraksta redakci^a,^^^.^^^ ^ t e r ā r i e darbi. Tajā l a i ^ J ^ " v : ^ » savas. -Rakstniecības ^ve^u- ; | ^ « * d a l u jam^^^ izskaicin)3a ^ ^ « d | m . d a ^ ^ k ^ p a P ^ ^ ^ Stniska viedokļa. ^ ^ o t , š a j a nolūka l ^ W a ^ ^^^^^ vērā pēc Imk^^ t. i . atstātos' darbus ^ t e r n i e k u laHcus Izjuri^us^ ?e- Mliķi viņš nosmējās par KaudzrJ^ l^^m^^^lz^d^.^,. •Tv^nripSnfi! tas gan rālām ainām. Bet; sirunās viņš labprāt pieminēja; ka ^^^n^^ lasījis ari ko no vi^jaiņiSkās literatūras: „ . k a d es lasu to kara grāmatu — kāds bija autoram vārds? — ak jā, Remarks.. *^ Bet po agrākiem Eiropas rakstniekiem viņam bija tādi, kuriem viņš palika uzticīgs visu mūžu. tāds vispirms bija Gēte. Zeiferts — viens no mūsu dedzīgākajiem „gētiešiem". Vērotājā 1904. g. sniedzis plašjj Gētes rikas apceri, apsveicis Fiušta ttļōko- Zeiita Liepa Pelēkas drānas,^ Doniņa maizes IJhdreboSa sirds. Bet pl^ukstS sēkl^ No Ah»a»il^ i f l S^ Kur stādīt pupu? — Nav zemes nekur. ^ \, '^j... ^ rf. jumu. Allaž cienījams viņam^bija dāņu publicists, literatūras apcerē-tājs Georgs firandess, ko Zeif ērts arī savā laikā plašā rakstā aplūkojis. Cienījams allaž bija Henriks Ibsens. Vēl slimības gultā v i i ^ nosirdījās, noklausījies manu stāstījumu, ka krievu; režisors Komisar-ževskis,. Nacionālajā teātri viesodamies, pārtaisījis Ibsena Šleža pīles beigas, pārvērzdams drāmu komēdijā: „Tāds KomisaržeV^s nu būs gudrāks par Ibsenu!" — Izlasījis z i ņojumu, k a R* Egle un A Upitls kopā rakstīs Gulbja izdodamo Pa* saules rakstniedbas vēsturi^ Zei-ferts šaubījās, vai tur kas prātīgs iznākšot: katram np šiem autoriem savai metode. Tad viņš piebildu: ^Es arī labprāt rakstītu pasaules rakstniecības vēsturi^ Bet to nu gan vairs neizdarīšu." Sis darba rūķis stingri ievēroja svētvakara atpūtu un svētdienas svin^anu. Kādā sestdienas vakarā vai svētdienas^ rītā maņas istabas ? durvis pavēris,' ieraudzījis mani ņe-' mamies . ar kādu rakstīšanu,^ mans saimnieks ļoti Izbrīnījās, mazliet pat sašuta. Kādā gadījumā noturēja ari mazus ģimenes dievvārdus, uz kuriem Zeiferta kundze aicināja: „I!rmaņa kungs, nāciet jūs ari pā-: taros!" Pats Zeiferts tad kā aizbildinādamies, kā apjucis mani pa^ skatījās, viegli pasmaidot: es šai mazajā ceremonijā tiešām biju lieks... Bet varbūt kādā svētvakarā vai svētdienā Zeiferts uzrakstīja tomēr pa dzejolim. Jā, arī dzejnieks taču viņš bija. Vēl nesen trimdā kāda dedzīga baltu filoloģe apgalvoja: Zeltota lirikai.būšot ilgāks mūžs neka Aspazijas,dzejai, jo Aspazijas dzejā, lūk, esot gramatiskas kļūdas, Zeifertam tādu neesot. Nu,^ā gan nevērtēsim, bet dzejnieks Zeiferis nenoliedzami bija. KārUs Ķrūza kādā sarunā izteicās: «Zeiferta l i rikā esot treji-motīvi: idarbs, svētki* daba. Kad^tS'li^šftj» pašam Zeifertam, viņš iebada- „Bet kur tad mīlestība?" Un tiešām, mīlestībai (Turpinājums 6. Ipp.). IBAvBīiē Teters nometnē Fuldā dzīvoja kāds vīrs no Zepgales. Viņu sauca par Vm Kramiņu. Daudzas ziemas ūn vasaras Si vira matus bija izbalinājušas gluži baltus, bet tie tomēr vēl bija kupU un spēcīgi iecirtigi. Viņš iaskatījās firģts un nesalauzts, ķaut gan jau iesoļojis sava mūža astcH^esmit trešajā gadskārtl Vilis Kramiņi bija kluss vlentuUs, kas ar sevi nevienam neuzbāzās. Kur ļāiļdis salasījās bart lai inēļotu, tur Kramiņš allaž paslīdēja garām. Ja visi nometnes iemitni^ veco Kramiņu tomēr apzināja, tad tikai tamdēļ, ka viņš labprātīgi bija uzņēmies nometnes pagalma un ietvju apslaucīšanas pienākumu un diendienā pildīja šo darbu centīgi un rūpifij. Kad rīta stimdā pārējie nometnes iemītnieki vēl tikai sāka domāt par piecelšanos, Vilis Kramiņš bijā Jau ^ ā nevien ar pagalma ap-slaucfišanu, bet ieturējis ari brokastu lin Jau aizsoļojis kaut kur savā kārtējā pastaigā, Jeb, kā viņš pats mēdza Jokot — mfidties par Maņu interesi vecajam Krami-* ņam piesaistīja kāds neliels trauciņš, veidots no māla, istfidedzlnāts un vāpēts ar tumši zilu vapL Katru ritu pirms brokasta Kramiņš rūpīgi, ar abām plaukstām turēdams, izcēla šo trauciņu no savas nelielās koka KULTŪRAS CHRONIKA Kongresa bibliotēka Vašingtonā nupat papildinājusi savu ,^runfiJolo grāmatu^' krājumi^ ar blbeli, kas aklo vajadzībām uzņemta dca£ņu platēs un aptver 135 abās pusēs ierunātas plates. Visiemīļotākā „rimājpšā grāmata" akto vidū pašreiz ir Margaretas MiCelas 60 platēs uzņ^tai« romāns Vējiem līdzi. ASV universitātēs un kollediis akadēmiskā 1949. gada saldumā mācījās pavisam 2.458.000 studentu. — par '48.000 vairāk nekā Iepriekšējā iadā. Stjider^^^^^^l^ T2d.0iW. Iļ^dSoftš^ mēram 48.000 studentiem* skaita ziņā ir pirmajā vietā un Kalifomi-jas universitāte Ķt 43.500 otrā. Kopš zināma laika vācu periodikā Nepārtraukti 'parādās gan pēlēji, ģaņ, kritizētāji raksti par kādu Grē-ningu un viņa dziedniecību. Ir parasts izteiciens, kas skan kā mierinājums, ka pēc visiem kariem novērojamas kādas īpatnējas, prātus satraucošas un neizprotamas parādības. Pēc otrā pasaules kara viena no tādām parādībām būtu Grēnings ' ar savu „brīnumārstē-šanu". - » Kara laikos karojošās tautas jūtu dzīve atrodas nepārtrauktā satraukuma stāvoklī — tur ir uzvaras priekš, zaudējumu skumjas, rūpes par kara briesmās atrodošos piederīgo dzīvību, vai. arī bailes par savu dzīvību. Katrā ziņā jūtu dzīves satraukuma pakāpe ir nesamērīgi augstāka nekā ļĀenmuļajā miera laiku dzīvē. Karam izbeidzoties, satraucēji momenti' apsīkst. Valstu un atsevišķu cilvēku dzīves veids normalizējas. Ne tik ātri pie vien-muļajiem apstākļiem pierod jutu dzīve. Kā sportistam pēc spraiga skrējiena ņiuskuļu atslābināšanai nepieciešams viegls pēcskrejiens, tāpat jūtu dzīve prasa ari vel'pec pārciestā kara kā4u satraucēju ap-stakli. Otrkārt, - katram psichi-atram zināms, ka cilvēki ari ar„va. jiem nerviem^r paci^. Hebjs p a r ^ vojumus samērā labi, tikai ^velak, kādii laiku pēc satraukum| atslābuma, >odas visādas slimīgas parādības gan jūtu, gan ķermeņa ^tairajko ikdienišķā dzīvē apzime par j i e m i sabrukumu. Arī šā kara un begša-nas laika, pārdzīvojumu sekas re-dzam tikai pēckara gados. Srpa- ^«^^va sari^asmu I^uriešos; t a s ^ ^ iešot.ass, īpaši svētulību nesaudze- - - Papildinā^^^^^ „,-%SW?'wr Kavēja siiuj^ua. . — . , . . . »ļp^n^Mi«!iiibbaass' . vveēssttu res 3. d- a.ļ u viņi bna k ; - Vittvisam neapmierināts, ta mm ^pārstrādājot. Bet arī šo_ dartm • :.:M«#?t-Viņam nebi.ia lemts. B&fJ^ .::ļ^0^rv>^' Janševskiv Iejautajos, •«•i^^^lviņš: Masijis Dzimteni ar B m - .,Mē^mimm galam? ..Atzīšos: neesmu radība izskaidrojama arī no tīri z i - kļa. Ņemot vērā pēckara gados pieau-gušo nervu slimnieku skaita un pSr-dJāvoiumu nepieciešamību^ _,,Brste- Sbr-mumdari" nāk taisni īsta lai-kā Stājot konkrēti parGremn-gu, rodas jautājums, vai v^am p i ^ n^t kādas ārstētajās spējas un kā %amSrS rakstiem vicu nr^S^Sn p £ o t objekfivitātes^^^ bežās jāatbild, ka viņa arstetajas ™5--,f:fTa,ŽSlisSērne- aSvsSV'sē izteikto parme- 1 •I • . ' tumu pilno jautājumu par medicīnas zinātnes krizl • ^ Ir skaidrs, ka bez saprāta katrā Oilvēkā mīt arī jūtas. Pēdējās tiek regulētas ar autonomiem un instinkta centriem. Sie centri pārvalda gribai nepadoto — gludo muskuļu darbību, l i e l u vai mazu, bet nepārtrauktu pārdzīvojumu gadījumos autonomie centri bez mūsu gribas vai apjēgšanas liek savilkties gludo muskuļu šķiedrām, kas sastopamas visos iekšējos orgānos. Ņemot "vērā ārējos apstākļus un atsevišķā indivīda nervu sistēmas pretestības spējas, šī muskulatūra var nonākt uzbudinājuma stāvoklī tikai dažos vai kādā atsevišķā orgānā un palikt neatslābušā stāvoklī vēl ilgi pēc pārdzīvojumu norimšanas— pat visu mūžu. Tā lzskaidroj,amas dažas tīri ķermeniskas slimības, kurām, pavirši skatoties, ar nervus sistēmu nav nekā kopēja, . Šādas slimības labi padodas ārstēšanai ar hipnozi. Ar pēdējās palīdzību iespaidojot autonomos centirus, panāk visu sasprindzināto ^gludo muskuļu atslābšanu un slimības pēkšņu vai pakāpenisku uzlabošanos. Pieņemot, ka „brīhumārstam" i r labas hipnotizētāja spējas, . ir saprotami un pielaižami daži izārstēšanas gadījumi, kas, brīnumu gaidītāju un ticētāju mistikas pUvurā ietīti, rada „brīnumārsta" slavu, un ap viņa galvu gandrīz vai svētuma aureolu. Ja tāds J)rīnumārsts" savas spējas .neizmantotu savm slavai^unperso-nīgai 4abklājībai, b ^ ^ a u t u J o mācītu ārstii p^udzībai, tad pret viņu, principā, iebildumus celt ne-v^, jo ir svarīgi palīdzēt sirgstošam cilvēkam. Apbrīnojams ir loģikas trūkums ļaužu domāšanā: katirs ārsts sava praksē būs izārstējis pieticīgi i a ^ - koties, vairākus gruti^sUmos, Kas bez padoma un palīdzības butu sa-i i i i i i i i i i i i i i i i i i " " » " " " " " " ' " " " " " " Ai, tēvu zemīte, Tava Jaukamiņu: Smildziņa ziedēja Sidraba ziedoi! vas dzīvības zaudējuši, bet šādu mācīta ārsta pakalpojumu uzskata par kaut ko ikdienišķu^ — per pienākumu. Atgriežoties pie augstāk minētā izteiciena par krizl medicīnā. Jāatzīst, ka td, protams, var izteikt vienīgi nezinātāji un sensāciju kāro^ tāji. Ir pareizi,- ka empīriskās āz stēšanas metodes blefi izlaužas iepriekš, un* tikai vēlāk, medicīnas zinātnes analizētas un pārbaudītas, tās tiek pielietotas racionāli. Ir ari tiesa, ka medicīnas zinātnes attīstība iet lēhi uz priekšu, bez sensacionāliem izlēcieniem, Jo til ir z i nātne par cilvēku un atbildīga par viņa dzīvību un neklausās uz publikas Izlēcējām prasībām. Taisni pēdējos gadu desmitos ārstniecības l^ukā i r rasti līdzekli sikbutņu izsaukto slimību apkarošanai, ko var apzīmēt pat par radikāliem. Kas attiecas uz hipnozes pielietošanu ārstniecībā, tad tā bija ļoti populā-ra šā gadu simteņa sākumā, bet, bū dama bez zinātniska pamatojuma, tika atstāta novārtā. Pēdējā gadu desmitā medicīnas literatūrā arvien biežāk parādās raksti par miesas un gara nedalāmību. Medicīniskā domāšmia Ir ievirzījusies tajā gultnē, kas atzīst, ka neljlkal miesa Iespaido garu, bet ari otirādl — gars iespaido miesu. Ne visas slimības ir ārstējamas ar operācijām vai Rentgena stariem Ir ari tādas, kas padodas hipnozei, resp. racionāli pielietotai pslchoterapljal. Pētījumu pēdējo gadu rezultātā zemapziņas dzīvei ir dots pamatojums un hipnozei zinātnisks izskaidrojums. Atņemot mistērijas nokrāsu, tā ir padarita par zinātniskās medicīnas ārstēšanas metožu sastāvdaļu un tiek pielietota visos gadījumos, kur tā sola panākumus. Medicīnas zinātne stāv savu uzdevumu augstumos, tā necenšas pēc sensacionāliem izlēcieniem, viņas panākumi toties droši. Brīnumārsti ir nākuši un gājuši, viņu ātri uzpūstā slava tikpat ātri nodziest. Bet ārsts — zlnātaes kali» arvien būs īstais palīgs savam sirgstošajam līdzcilvēkam, un viņa lielākais gandarījums — katra izglābta dzīvība. Dr. K. X lādītes un tikpat rilpli^ n o l ^ p r i ^ uz galda. Tad. lēhi un ui^ manīgi atraisījis trauciņam pār* sieto balto linu drāniņu, vSIgi xm glauda to nevien ar laipnīgo un Ml* to acu skatii, bet ikreizes^^^^li^^ pārvilka trauciņam ari rokas delnuu Sfida dvēseliska apieSanis ar vienkāršu priekšmetu minu alņ^ kāri pret VHl Kramiņu vairoja «6 dienas dienā« Bez tam ari ml? zais trauciņš ar katiru talititjft mani ^arvien vairāk, Reitim mm šķita, ka trauciņš kaut ko klusa ruiKtii, Itkā stāstftu kldu^^ pļur to zemi, no kuras rtia olUei, kur daudzus gadu tOkstoiuii^pavii-dijis savāļ pirmveida stilvokOf; l A i vai gan brīnums, ķa mUi, kaut irt ieveidoti traukā, saglabājuši aevt to dzīvību, ko reiz visai dabai dfivijit lielai» Radītājs? K«)t ār|t stindzis, trauciņš SķM glabijani sevi dzīvu garu.., Tumll žiU vl^ pe ar gaismas un ēnu r ^ O ^ im atspoguļoja tatvijas Mim «Mk rus, tumšos egļu .mežus un biļtoi bērzus. V. \ .i Jo ilgāk vēroju veci Kramiņi sirsnība, kādu viņš pievērst misi* Jam māla trauciņam; jo apidMe mani kaisa vēlēšanjis uzzināt lijt Īle» ko tuvāku. Tiesa glrti/ l l | l kautirējos ielauzties vientiip Kra^ miņa dvēselē, varbūt tās vistntimi^ kajā stiiriti. Beidzot tomir neno* cletmi. Kad atical kādu rītu VlUf Kramiņš bija izcēlis mazo traiictna uz galda, to izsaiņojis un nogllstijlii es ieminējos: „Jā, skaisti gan i r i l t mūsu dzimtenes māla trauki; bel Jūs, Kramiņa tēv, esat to ievliķt leņķis." Tad Kramijgl pavi^ii mani un rānri atteica: ,Jffl, W nvL ir — cilvēkam, kas pazaudējis visai lielte lietas, Jāmācās denlt MU uh mazās." . iTdbrid virimē^^M^ 0 i . Pabeidzis nokopt jjļaldu, txā^ miņS pirmais atsāka sarunu:. „NeteikSu, ka Ifids traudņi wļh Jās, d^tenē, man nebūtu patidihļ niābil lUJi sav^^^ bija svētīgs darbs un darba « B^t &gad tagad t i ķ ^ ^ ]^ atiniņas par bijujo, un klusis ce^ ribas Jaunai rltdiraal, kuru mis vi^ sl gaidām atkal atplaukstam vmy Isibo laiku krfiššumā. RediM^ kaimiņ, kokam, lai tas augtu vk nestu augļus, ni^^ecleSama zema tkp saknēm, vajadzīgi zari ui^ lapas pošanai. Ne man vairs savas m mes, ne zaru, nedz lapu — ts fsmU glufi viens, tik vlenti4l kā stabs tāla, sveša ceļa malā. Mazais mUt trauciņš nu ir vienīgā mana gātiba. Mūsu mājas, kas atradīt netālu no.Bauskas, krita par upuri ienaidniekam. Nednu, vai uzoŗu-cējl bija pamanījuši, ka dtžrelt nakti Avotos — tā sau^ manu mf-^ jas — iegriežas pašu zemes dilli I# atpūstos un saņemtu kādu mazu papildinājumu savam tzaldim, vtjl šāda māju sagraušana un aizdedzi* nāšana šāviņiem ietilpa liņu vispi* rējos nopostīšanas uzdevumos. Ki« du dienu, agrā rita stundā, tie vir» sa pret Avotiem desmitiem imtgu lielgabalu Šāviņu. Toreiz mēs abi ar mazdēlu bijim vienīgie mājas iemitnJdd. Kajrt lugum'm tuvojoties, gājēji bijt J«t izklīduši kur kurais. Iesāko#i niknajai apšaudei, mēs abi, vttri* damies nāves, izbēgām no mājlast tā sakot, plikām rokām Paslēpu* šies pāris kilometru aUālaJfi sllavi, vērojām, kā dažās stundās nodegt Avotu ēkas ar visu mūsu iedzIvL Kad nākamajā nakti abi ar mazdēlu pa tumsu vēl aizzagāmies Udz mīļajai vietiņai, tad šis trauciņi ir medu bija vienīgais, ko mazdēls atrada veselu sagrautā pagraba dru« pās. Tajā pat nakti es šķīros ari no sava mazdēla: viņš aizgāja to Viru un jaunekļu pulkā, kas ar savu asi* ņu spēku un lielo ticību gribēja vil aizsargāt kādu stūrīti mūsu svētāt zemes.' Pēc tam es, gluži viens, / »mii-: lem ilgi kUdu pa Kurzemes mājām qn mežiem, kā dārgu piemiņu visur sev līdzi n«dams lo trauciņu. Naktīs bez miega viļā^ damies kād| šķūnī vai kūtsaugšā, es sildīju mazo trauciņu pie saviem sāniem uni sarunājos ar to, kā t r , dovu būtni... Tad, tas bija ap Zlemassvētidem, es saņēmu vēstis, ka imans mazdēls atdevis savu dzīvību ^zemei. Tā nu šis trauciņš palika man vienīgais, kam vēl kāds sakars t r manu kimmt ar Avotiem, ar dzimteni. Redziet, kaimiņ, kamdl| mazais U'audņš man tik dārgs, tik mīļš un svēts." Trimdā, 1947. g. •m m iii i) ļHm 1-1 i mi • it' ' i ; •i: . r ii •• l i 4 •••ii " li m i i mm Vi rm 1 - "'-.ļŗrr'ļi ''•• '•^•'^
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, December 17, 1949 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1949-12-17 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari491217 |
Description
Title | 1949-12-17-05 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text |
t AI
1^
i i
mm
te dze«
zemē
• i
i
ii|?ilaiiia:^-^!
īSiiii^as:'^^^^
ai? 16i
1920^
iiļB BellevuĢ
tSvs
gpeglus darītus,
, . g i novembrim,
Mtļcm pensiju.
' vēl Vācijā,
vieģlprā-
Jaunu
Aleksandrs
par Staļina
mz gan nav jā-
I» fcb latvietis par
jas dienai k i -
uii Sarkanā aus-ie^
tlvāl^, izrādot
Suvorovu,
Razin,ti un Teiks-zemi.
(Vajac|2?jiBi
pa^ !^b||i|9S
> : . . . .
L " l i
;»«.!T:'i..'-'':i'.'-.';,i
varbūt j um nepaX. ka es tais^ J^m^.-mMss viņam tik
J « Zeiferts vēl nosacīja vā-ciski:
„Echt." • , .
^. Tādu nemitīgu ikdienas darba na-stu
aesot Zeifērtam neatlika daudz
lai lasītu, ļli^ selroiu. plem,
modernajai Eiropas Uterātfiral. Kādā
vācu literatūras žurnālā Masijis
vardu James JQyce, viņš jautāja, kā
to izrunājot. Ieskatījies tālāk rakstā
par Džoisu, ii<Ķ)ūtās un paraustīja
plecus: „Kādi gan visādie rakstniec
i tagad pasaulē!" Uz 64. dzimšanas
dienu |
Tags
Comments
Post a Comment for 1949-12-17-05