Bavarijas Latviesu vestnesis, March 8, 1949

              Kds vecāks par
100 gadiem, ias VQ
nāv modems
lAIJNBOMANTl IB SEAKaONSlU, BET BĒTHOVENS PRATIS
8VINGOT
Braukt m Ameriku ^ tS ir laba
lieta Bet vai esat padomājusi, ko
lur darisiet? Ne jau pašā sākumā —
ladibils daud^ Jāpelna, Jāēd un jā­apbrīna
viss Jaunais un interesan­tais.
Ret tad? Vienu dien* JtLs pār-i^
ems yxĶ mata tādas pašas salūtas,
Kādas uznāca Rīgā, kad sestdienas
vakarā gribējās pabūt mājās. Ame­rikā
tādu nebūs —tSs palikušas Ei­ropā*
Ko darīt?
. Liekas, ka vienīgā iespēja bOs do-tiep
uz muzeju— lai uz bridi at-irieztos
tai pasaulē, n6 kuras bijāt
(^Idiiši sestdienas vakara izgaršo-ianaS'
spēju, Icad patika apkrauties
pamātām, vēstulēm un laikrak-i^
īfi im radiofonā noklausīties Bēt­hovenu,
Amerika gan iŗ zeme, kur
viss ir modems, bet izrādās, ka tik
traM nemaz nav. Dodieties taisni
uz Modernās mākslas mOzeju Ņu­jorkā^
I^jot tur, jums nemaz nav
Jābīstas, ka tūliņ sastapsiet Pikaso
«^nesaprotamu un pārmodemu,
fcāds vMf eiropietis būdams, spoko-das
JUrc^as žurnālu reprodukcijās.
Jo giuiU tāpat, kā amerikāņi, pof^u
jplespiezdami, izcep zosi 5 minūtēs
:un .nomazgā traukus 2 minūtēs —
tieši tilpst viņi rūpējas, lai jums ne­būtu
ilgi .un grūti jāgremo mākslas
pa^ules vērtības. Sai muzejā jūs
varat noklausīties lekcijas par māk­slu,.
Jūs te ^atradīsiet lielisku blblio-it8tu,
J9 Sla krātuves cildenais-uz­devums
ir „pailldzēt cilvēkiem ta­gadnes
skatāmo mākslu saprast,
baudīt un .ytpr. Eiropā tā nav.
jCirōpā daži cļJyēki uz savu voku no-
, «le r- tiis iŗ labs un tas ir slikts
jleznptājs. Un. kas domā citādi, tas
nesapraša, Bet ia ari jūs visi
lie palīglīdzekli neķiteresē, jūs ap-ļneklējumu.
nenožēlosiet: jūs tur at­badīsiet
savu sestdienu^
Bez Pikaso brīvajām formām un
limboliem Jūs vēl redzēsiet 30 citu
tautu pēdējos 25 gados radušos māk-lUi
pioraugus. Jūs tur atradīsiet
jui i^rimitlvistus, kas gleznoja kā
litolas bērni, ari impresionisma vec­meistarus,
kas, īsteni ņemot, ari nav
tekas dts, kā tādi godīgi bērni, kas
iemelo. Un beidzot Jūs tur redzē-liet
visu, no ekspresionisma līdz -
lldz tam pdšam Pikado. Un bez
tiem Jaunromantiķus un visus d-fus,
kas amerikāņu radikālo moder-
,iU£ltu' ads ir reakcionāri. Pretēji
Ism, kas par amerikāņiem dzirdēts,
ferfldfo; kit moderno autoru darbu
luzņendanai lai krātuvē izšķīrēja nav
bUtkSi vis sensācija, bet kvalitāte ^
gteznas iegūst $ri no tādām izstādēm
uz ielņs, kādas Klgā^ savā laikā zem
IbeiAm rļķpja „Raidigars'' un „Umb-ta!*.
iA Toties akadēmiķus un deka-
(dentus tur necieš tie esot par ne-
(rarlgu, lai radītu nebijušas formas
mideJaSi Bet tā kā muzejam va-ļjag
naudas Javmu darbu iegādei, tad
JDO otra gala tos pamazām pārdod
zeltiem' muzejiem — un taisni vecā-jlcos.
No Parīzes esot pārņemts prin-dps,
ka tas autofs, kas vecāks par
ICOigadtiem, vairs nav modems un
MkHitu^ē viņam tātad nav vietas.
Clķatltfijs tos tad var sameklēt no
. dauna Metropolitēna vai V^tneja
mtJaieJo».
Ar mūziku ir tāpat, kā ar to zoss
cepšanu tm muzeju. Jums tikai jā-ļnoiptei
dta poga. Jums tikai jā-iīopērk
Dima Tailora grāmatiņa
temperētais klausītājs", kas
lūltņ sauc atmiņā Bad^a „Das wohl-
)lempertene Klavier**, un tā Jums
noskaidros, kā amerikāņi saprot im
klausās mūziini, un, Ja esat Amerl-
Zinitnieksļ, kās raksta un
zīme Ar ab$m rokam reize
Francūža Dr. Jozefa Obertira
vārds Jau kopš gadiem ir labi pazīs­tams
starptautiskās dabzinātnieku
i^prindfis, bat Mfiko slavu viņš ie-
'fiuvis kā zīmētājs, īpaši ar zvēru at­tēliem.
Taēu tikai viņa piederīgie
un tuvākie Hdzstrādhl^i zina, ka
Obertirs ir brinumzimētājs, kāds vē!
lidt šim pasauli nav pazīts. Viņš
atrāda ne vien tikpat lieliski ar
kreiso roku kā ar labo, bet var zī­mēt
ari ar abām rokām reizē: to
|«šu figūru vai attēlu, ko zīmē ar
laba roku» vlņŠ otrādi, kā spogul
skatoties, tajā pašā laikā veido ar
ar kreisa Bet pats grūtākais, ko
vēl neviens nav spējis ^ Obertirs
ar abām rokām reizē zīmē divus da-iādus
attēlus. So vienreizējo spēju
Dr. C^rtlrs apguvis pirmajā pasau­les
karā, kur vb^, būdams pēc pro­fesijas
ārsts un q)eciālists neurolo-ffļjfi,
Verdenā bijis tā apkrauts ar
VKtp&a un ziņbjumu rakstīšanu —
dažā dienā pat līdz tūkstotim — ka
laika ietaupīšanai ievingrinājies rak-stSt
er abām tokām reizē. Viņa 20
iielie dabzlnātniskie darbi, kas at­rodami
k aM Eiropas speciālā bib­liotēkā,
ir viņa paSia ilustrēti
SIZ
cā, tad ir pat nepieciešami to zināt
Sal grāmatiņā Jū/> Izlasāt apburošo
un aizkustinošo /itklājumu, ka Bēt­hovens
pratis svingot Tas nav ne
auni, ne ironiski domāts, tikai lai
palīdzētu ameiikāņiem saT)rast, ka
veclaicīga muziķa nav nekas bries­mīgs.
Amerikā arvien vēl esot mil­zums
laužu, kas klasisko vai roman-isko
mūziku anzlmē i>ar ēlgāšanu.
Tiem patīk nēģeriska svin^oSana
mūzikā — kāda motīva variēšana
pēc acumirkļa iedvesmas. Bētho­vens
arī esot tā darījis — mēs teik-u:
improvizējis. Bet labais DIms
Tailors, Eiropas kultūru sargādams,
teic — Bēthovens darīja to pašu, ko
dara nēģeri savās muzikālajās or-
Sŗi^ās nēģeru klubā ,,Omkss** Ņujor­kā.
Tāds izskaidrojums amerikāņiem
'^at'īk jau lab"?k. Bet pM\ milat
Brāmsu vai V&'rneru viņi tādēļ vis
nes^.k. Tad Tailors, pats radiofona
darbinieks būdams, anellē pie viņu
sirdsapziņas — lai taču neaizmirstot,
ka modernā technlka dāvinādama
cilvēcei skaņu raidīšanas iesnē^u,
nlenesasi daudziem miljoniem cilvēku
Īdat pirmo reizi mnžā Caikovski un
Mocartu. Un tādēļ, lai a'ožēlo^as
tie, kas par varu grib dzirdēt tikai
Bela Bartoku, tikai Stravlnski un
tikai Hindemitu. Kā redzat, ameri­kāni
taisni cln§8 par to, lai jums ari
vīnā krastā būtu savs sestdienas
vakars.
Kad 194B. gadā ap valūtas refor­mas
laiku Frankfurtē bi^a redzams
Forda 1949. gada spožais modelis,
varēja likties, ka amerikāņi nārdzl-vojušl
tagadni un ar vienu kāju jau
atspērušies n'lkotnē. 0luži tāi^at kā
veci vai atpalikuši cilvēki dzīvo ar
vienu kāju pa«»atnē. Bet, kā re­dzams,
tik traki nemaz nav. Ame­rikāņiem
ir tacjadne ar Eiropas gar­šu,
un tajā atrodams viss, kas ne­pieciešams
sestdienas vakara lab­sajūtai.
Severins Dūms
Teodors Z e l t i ņā A l e k s a n d r s Li«pd
Dzer Lucifers baznīcas vīnu
Un jērādas kamzolī smej:
„Driz būšu es valdnieks pār Ķīnu,
Kur tanki kā šakāļi rej.
Hei. proaitt** ar sarkanu zodu.
Kas aplijis vīna viņš rēc:
„Tad Eiropa, došu tev godu
Un satriekšu visu, kas svēts.
Lls Londonā, Parizē, R(miā
No debesīm pelni un sērs.
Un pie\^ilsies cilvēks, kas doriiā.
Ka viņā jau imiris ir zvērs."
Latviešu kultūras
darbinieku gaitas
svešatnē un Latvijā
Zviedrijā 75 mūža gadu atceri
nosvinējusi sabiedriskā un politikā
darbiniece Dr. Klāra Kalniņa, Viņas
dzīve cieši saistīta ar Latvijas tap-
,Sanu. Neraugoties uz cienījamiem
gadiem, Klāra Kalniņa vēl joprojām
rosīgi piedalās sabiedriskā dzīvē un
nut)at nolasījusi referātu „Fred odi
Frihet" sar&ojumā Stokholmā,
Nacionālā teātra aktieris Jānis
Ģermānis, kas trimdas gaitas tagad
vada Stokholmā, f^r. beigās sagai­dīja
savu 60.dzimumdienu, \m, kā
Jānis Grīns .^tvju Ziņās'* raksta, jo­projām
ir brašs, spēcīgs, pat jau­neklīgs
\m bieži jautrs. Viņa Edgars
.,UgunI" un Uldis „Pūf, vējiņi" ir
skatuves tēli, kas trimdinieku atmi­ņā
dzīvo vēl šodien.
Latvijā ticis . godināts Emīls
Melngaills viņa 75 dzimumdienā.
Komiponists jūtoties vēl gluži mošs
un vadot ņiūzikas folkloras katedru,
cerot ari vēl uzrakstīt divas operas
pēc Smetanas im Mocarta parau­giem.
Tija Banga, Dailes teātra «nopel­niem
bagātā māksliniece", tagad
nolēmusi kļūt par taņtas tiesas lo­cekli
un kandidējot vēlēšanās, ku
rās kandidātu vidū esot 53®/o sie­viešu.
Ari dziedātājs Plūksna un
prof. Nik. VanadzlņS, bijušais Na­cionālās
operas direktors, gribot
kļūt par tautas tiesnešiem^
Aizbraucēji, ii grāmata jums
t.
nepieciešamā
L U 2 A BĒRZIŅA U N I R £ N £ S BERZIŅAS T Ē V U DiOESMA
Lasītāju vēstulēs, ko iespiež lailcraksti,
daSkārt teikti visādi gudri padomi ari par
grfimatfim, kuras lieti derētu izdof, lai, iz­klīstot
pa plaSo pasauli, varētu saglabāt mūsu
tautisko apziņu uo nacionālo garu. Vairākos
gadījumos tomēr Sādi ieteikumi nav nekas
cits, kā lauSanās valējSs durvis, jo attiecī­gās
grāmatas jau labu laiku galda pircējus,
bet 5o pircēju nav daudz. — Nule teiktais
jāadresē kā atbilde ari tiem, kas gauias par
latvieSu tautas dziesmu izlases trūkumu. Jau
1940. gadā Stokholmā izdota diez£an plaSā un
loti gaumīgi izvēlētā Veronikas Strēlertcs iz­lase
Māras laiva, kas dabūdama ari Vācijā,
bet kas vēl Šobaltdien nav izpirkta. Tāpat
grāmatnīcu plauktos gul Vāci'ā par jaunu
Iespiestā K. Skalbes izlase, gul Artura Bau-maņa
izlase un daži mazāk nozīmīgi Izde­vumi,
bci pats galvenais — nav izrādīta pie­tiekama
ievērība Luža un I renes 6ērzii;i8S
grāmatai T ē v u d z i e s m a , kurā tautas
dziesmas sakopotas tieSi dziedāšanas vaja­dzībām,
katram tekstam pievienojot notis.
Lieki vairs debatēt par to, ka tieSi tautas
dziesmas ir mūsu nacionālā gara substrāts,
lieki aizrādīt, ka tautas dziesmas var izrādī­ties
par drošākajām glābēiām no fiziskas un
f;arlgas asimilācijas briesmām. Un tomēr,
B gribam būt vaļsirdīgi, tad maz ticams,
vai tautas dziesmas vairs spēs saistīt pasaules
lielceļos apputē'uSo latvieSu dvēseli kā
d z e j a . Jau dzimtenē biifim tik tālu aiz-gāittSi
no sava gara pirmavotiem, ka visas
runas un raksti par tautas d''iesmu poētisko
skaistumu tikai retaiam nozlmē'a vairāk nekā
konvencionālas frāzes. Turpretim līdz pat Sai
dienai vēl arvien tautas dziesmāin visplašāka­jās
aprindās ir liela vara un ārkārtīga vie­notāja
nozīme kā d z i e d a m ā m dzies­mām,
kur neapjaustām dze'as vērtībām nāk
talkā lautas melodija, ŠI dieviSķlgā burve,
kas mūs tieSām pavada no SŪpula līdz kapam.
Lai atrastos kur atrazdamies, vēl arvien lat-vieSi
grib un mīl dziedāt savas tēvu dzies­mas,
un, to darīdami, viņi nepozē, bet ir Istl.
Taēu katri būs novērojis, ka latvieSu atmi­ņa
Sai virzienā klūst jo dienas jo vājāka.
Piemirsušās melodijas, piemirsušies vārdi, un
tā dziedāts tiek kāds desmits vieno un to
paSo dziesmu. Esmu pārliecināts, ka mēs
pasaulei esam apnikuSi ar savu mūžīgo Pūt,
vējiņi, ar vienu un to paSu Jāņu melodi'u
utt. Nav Saubu« ka mūsu atmiņa kļūs vēl
vājāka, nav Snubu, ka vismazākais tautas
dziesmu kamoliņš būs mŪsU jaunajai paau­dzei,
kas pasauli sākusi skatīt nometnes pa-
Jialmfi. Ja tas tā, tad grāmata, ko sakārto-is
prof. Ludis BērzIņS kopā a^ savu meitu
dziedātā-u Irēni Bērziņu, grāmata, kas sau­cat
Tēvu dziesma, tr ar tik lielu nozīmi, ka
to spiestin vajadzētu iespiest rokās katram,
kuŗS dodas prom no Vācijas.
Nedomāju pārspīlēt, teikdams, ka pēc Kr.
Barona neviens cits nav vairs tā iejuties mū<iu
tautas dziesmu garā kā t i ^ i Ludis BērziņS,
tāpēc viņa Izlasei <au no dzejiskā un nacio­nāla^
viedokļa varam veltīt absolūtu uzticību
Tēvu dziesmā atrodamas 192 melodijas, sā
kot ar vispopulārākajām, beidzot ar tādām,
kas atklāsies kā pilnīgi nezināms un tomēr
visiem tuvs tautas muzikālā gara brīnums
Cik te liela dažādība, par to lai liecina kaut
vai tas, ka Jāņu dziesmām doti, 19 melodiju
paraugi. Tā dziedādami, neapnīksim ne sev,
ne pasaulei. Ar So f^rāmatu ceļa sotņā va­ram
vispirms paSi pārliecināties, kāda rit­miska
un melodiska bagātība vispār atrodama
ārpus tā desmita, ko zinām vēl dziedāt, un
droSi sakāms, ka §1 bagātība samulsinās kat
Franču dzejnieks, režisors un ak­tieris
Zans Kokto kādas amerikāņu
sabļedribas uzdevumā uzrakstījis
scenāriju filmai par Grētas Garbo
dzIvL Māksliniece uzņēmusies tajā
tēlot pati sevk
ni svešinieku. Kā melodijas, t l teksH Tfivo
dziesmā padara dzīvu to, kas mūsu apziņā
pamiris, proti, ka varam gan teikt: Dziedot
dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,
pie tam - neatkārtojoties! Tēvu «cme un
viru drosme, mūža ritums, darbs un daba,
gadskārtu svētki, galda un dzlfu dziesmas,
beidzot rotaļas un de'as, - tas viss skan Sals
dziesmās. To vidū īsti retumi, piem. 83. Ipp
vecā talkas dziesma. •
Manuprāt, par Luža Bērziņa un Irenes
Bērziņas • Tēvu dzlesnias izplatīšanos vispla
Sākajās trimdinieku masās gan ar ieteikumu
gan citādi vajadzētu rūpēties ari mūsu cent
pālajām orimnizāci^ām. Bet var jau būt, ka
tas, kas Sai recenzijā teikts, liekas tikai hi-erbolizēta
reklāma, ko Izlasa un aizmirst
*aču lai lautsi piebilst, ka tādā gadliomā art
tas būs viens no t l „skBnIgS akluma" pie­mēriem,
par ko nesen rakstīja K. Rabācs SIs
avīzes ievadrakstā.
1 Jaols R n d z i t ie
ATBALSS SAUGA
Bernhards Sbvs, kam jau tuvojas
93, mūža pavasaris, vēl arvien ir
tikpat dzīves prieciņ xm asprātīgs
kā allaž. Viņš pats to izskaidro ar
savu nemainīgo un
kārtI<?o dzīves vei­du.
Katru ritu Sovs
ceļas ' pus septiņos,
patērzē ar savu
dārznieku un .tad
strādl līdz pusdie­nai,
ēd stinf»ri vefte-
• l . tirisd, nelietojot
Ļ ^ pat olas un zivis,
hļil^ \m pēc pusdienām
\ i ^^^^ strādā līdz pl.
5. Dzēlīgais Irs ap­galvo,
ka nāve neesot nekas neno­vēršams
un tās īstie iemesli esot ga-
1as ēšana im aperativa baudīšana,
turpretim pīpes smēķēšana ir at­ļauta
— to viņš atļaujas ari pats.
Laiku pa laikam Sovs izlaiž pasau­lē
savus jaunākos domu graudus un
tā nesen vinS atkal Istl SoviskI ie­teicies
par to, kā saglabāt pasaulē
mieru.
„Sad un tad Izjauta manas domas
oar pasaules stāvokli. Godīgi sakot,
tas mani nemaz neinteresē, ciktāl tā
ir politiķu (^arl:5ana. Es cilvēkus ie­dalu
divās kategorijās: ākstos un
politiķos, ^ otrā ir bīstamākā. Es
nats uzskatu par godu sevi pieskai­tīt
pirmajai; vismaz, uzskatīdams
sevi par ākstu, es neatraujos spēlē­ties
ar savu tuvāko dzīvībām. Es
sev allaž jautāju, kur saujiņa ]aužu
ņem tiesības izšķirt miljoniem citu
cilvēku likteni un dzīvību. Marti uz­skata
pa^ oriģinālu eksemplāru, bet
tas man dod āksta brīvību, un to es
labprāt izmantoju Es deklarēju, kā
pēc manām domām varētu novērst
nākamo karu: vīriešiem nākotnē Jā-*
(Beigas) ļ Ādams ierēcās tā, ka notrīcēja vi.
Tiklīdz paveras pār dzegas malu,|^& Viņa pirkstus vaUi
•eibonis satvēra mani ar tādu spē- neredzēju,
m, ka kļuva gandrīz nelabi. Bet es. Tup^u uz dzegas lecinām sāta*
(obus sakodis, savaldījos un vēroju, P^v^i^^ Gaidīju. Bet ilgi
cur paHcis Ādams. Viņš piesarddgi, I ^ ^ ^ ^ ^ 1 ^ ' Neddrdēju art, k|
jet noteikti virzīja plecīgo augumu jādams rāptos atpakaļ leJl
lugšup. Reiz viņš pacēla seju pret redzot, viņš bija ierāvies tem dzegu
nani Sviedriem noklāta tā laisti- un gaidīja tāpat kā es.
lās tā. it kā viņa pašapmierinātība ^Spīdīgi melns kā ar piķi i^^ijen.
t)ūtu ieeļļota. I piepeši man tuvu garām aitšft^
«Velna būšjina! Būtu es to zinājis, P^alnu krauklis. Tas pddēja, nin
tad — nudien — es uz to nebūtu i e - | s ^ v i nemaz nekustinādams spb^
laidi». Kas mums par to maksās? PUS* Visa daba iķiU «iitiii^iig
IBet lejā laisties ir vēl nepatīkamāk. «^P^
Es Jau mētāju." ».Val tu domā. ka es tagad IQ|.
Viņš rāpās arvien tuvāk un tuvāk, ^«idzot atskanliia Adāmi
!Es viegli būtu varējis trāpU viņam ļ»»»»- • , , -
ar akmeni, kas gulēja zem manas Es pieplaku dzegai un centos ne.
rokas. Bet es to nemetu. Es gaidi-h^Po^- es gribēju saskatīt lAal»
ļu. kad viņš pievirzīsies tuvāk. Es M«» viņa seji. gribēju redzēt, kl
gribēju redzēt viņa seju. Es gribēju P*^»»*» pārveido allaž pašapmieiK
redzēt, kā pārvērtīsies viņa seja. *^ Bernadetas nāvt
„No tevis vēl iznāks alpīnists. Tu r?^* tS" ^5^^ tod taču pm
lau te ^ to kā kS^uS Su^'S^SlSF^^^
gan šķiet, ka rāpjos kalnā pir- mmuo uwni pjjcēudēcjjuo rneijzi«i.. Sasodīts!" I Uzm^aTnī-1giit os.c?ā*^kSu ^ l^ie*kttie?s•^ ^fHp ā ri mibL
Ne ga - viņš, pats 1» neztoādan», ubajā lokl tpiedu asu d oS
runāja patiesību Viņa bezgalīgi paš- plāksni. Virzīju galvu eentin^
apziņa ari SoJ^rid nelāva viņam no- pa centimetram tuvāk nokai^TlS
Jaust briesmas. bija tik Iduss, it kfi pasaulet ri$m
Piepeši mani raudzījās Bernadetas būtu apstājies. Tikai manas iiidi
acis — izbijušās un it kā lūgdamās, ptiduti uzmācīgi dunlia inleotl^
Bet es visiem spēkiem centos tfislkidnu ktusumC
atvairīt Kāpēc gan viņa raudzījās I Tad mēs totIJImies viens otram
mani tik uzmācīgi? Vai viņa Jopro- acis. Mūs iķlra n^ilns metri.
jām mīlēja šo egoistu vairāk nekllrilfis acis stingi lekodfts mani BH
mani? So pašapmierināto egoistu, I es Joprojām nerodzēju tajās bal)tti
kura dēl viņa gājusi nāvē?! Viņš — I Tās bija saltas on nq>iatnafli, M m
tikai viņš bija vainlgsl Skali pie- neredzēju tajās ballu!
krāpdams B<nmadetu, nemiUgi pār^ Dusmu šalts no Jauna «idmldliil*
kāpdams laulību, viņš bija iedzinis Ja prātu. Roka lāvās lejup; fil liti
Bemadetu kapā. Manas rokas cieši viņam seJl Situ ar visu apāku. Vl^
sakļāva akmisni. Vēl tikai dažus zos tik vgl^^ ka pats iekritu ui
1us. I dzegas malas. Man likls, kl vlpl
Dolomīta gubals bija apmēram gal- satver manu roku. t ā ittsdbiaUļh
vas Uelumā. Es uzmanīgi aizvirzi-
Ju to līdz deegas malai Ea nogai-diju,
kamēr Ādams bija tieši zem tā. « "iSS^ JifJI^^^
Tad pārstūmu akmeni pāri dzegai rl^^*-^?^,'^,^
Bet es tomēr biju vilcinājies pfi- ™ no klints. Ādams krita,
rāk Ugl Es nepaguvu saskatīt pār- BERNADETAI BERrNA-DE^TAIH
vērtību viņa vaibstos. Viņā nemazi Vias likts satumsis. Spiln lauŅ
nemanīja akmeni, iekām tas atsitās l.mu kliedziens skanēja un ambbji^
pret viņa krūtīm. Hedzēļju tikai, kal un brāzās lejup.
Ādams nozvārojās, bet tad tomēr pie- Ac!m redaot es kāda mirkli
plaka klintij. Tikai dažus metrus bijis bes maiņas Kad atkal lita*
krītot, akmens vēl nebija ieguvis pie. pos, J^īnrojām gulēju dsegas mibI
tiekamu sparu. pāricāries ar dolomīta šķ^ell plāiib
„Vai tu esi jucis?** īstā. Kreisā kāja skaudu sflplJa.
Spītīgi skatījos Viņam acis. un tad g ļ j « g g } i^ t i f e tt
jutu, ka viņš beidzot saprata. Bei-U^*» ^l^.^^ dzot viņš saprata, ka akmens nav pasargājis P^S.«Jo^
nejauši^itis. Nopietnība pārvērte 1^^^ Bet man nebija laika daļ«
Pacēlu nākošo akmeni augstu y^\9Az}i§,it^ tB^da^
galvas un tēmēju. Ādams skatījās, gg vai,^ nezinu, kā Istt kāju atb*
un bridi man likās, ka viņa acis ie- Uoju. Es vairs nezinu, kā Istt pšr-zalgotos
i ^ l e k l s . Mana roka sa- svempos pār dzegas malu.. Es n«i-ļodzījās.
Akmens ķera tikai mu- ny vispār, kā veic i to triii četru iiu
v f i ^ » I nokāpšanu līdz Ādama ķermenim^
.JTedrebinies, āksts tāds!** Vb^ Atmiņā palikusi svellgu sāpju i2jt*
sauca un nākošā mirkli satvēra me-1 ta, bet nezinu, vai tās bija s ^ i i^
taUa āķi Tad viņa pirksti sasniedza I stieptajā kājā. vai s&pes, kas rada*
dzegas malu. Es nepaguvu trešo ak-1 šās krītot un slidot gar klinti Bl
meni izmest. Es situ ar to pa vi^ia i tiešām nezinu, kāpēc es pdti neno»
pirkstiem. Situ ar visu sp&u. | kritu daudz zemāk par Ādamu. Zt«
nii tikai, ka bezjēdzīgi, gbiži bez sp*
doma steidzos nokļūt lejā' līdz rt*
dzel
Ādams gulēja uz mutes. Viņš »«•
kustējās. Bet es zināju, ka viņš vB
nav miris. Pagriezu viņu, lai reibi*
rūpējas par mājsaimniecību un sie-ļ^JfJ^,, , ua* «^.a
vlelēm naudas ieRūSanu māj- . ^ «
saimnlecfbal. Es gribōtu zināt, vai .^^^^^ .SJ^^S
nēc desmit gadiem «ieviiķlgl pār- p!^^ K?.'^"<2.i!S^rf«£
ģērbtie virieSi no nep&trai&tās ^'f ļļ^Jl®, «l"^*'!.^
trauku mazgāšanas nebūs zaudēiuSi stā Nesp&s izUja P»,
patiicu nodarboties ar politiku. Vlņi.LsfļL'SLSffS'm^'^.^^^
droSi vien. runātu vairs tikai par r^sJ"*"^!? ^ "«^'f'"SJ^
adiiumu paraugiem un dekdtē. 'mjL^^J^ttS ' Un sievietes? Es tās kādreiz no-l"^ • • '^"^ pārvesties.
Katram vīram divas sievas
E A BERNHARDS SOVS D O M A S A G L A B A T P A S A U L E MIERU
sau^^^l^TS^t^nTem^^^^^^^^^ ^^Sf hT^.^^^^
mājietlMTka viņas nodari)otos ar /^^«^ .^^^^^^ Ādams art
vajadzīgās naudas pelnīšanu: tad P^^^ .
viņām noteikti vairs nebūtu laika Man sāka salt. Ap w^
domāt par skaistuma karalieņu vē- auksU akmeņi — salta, vieaaidzlli
liānām. TSdēl ierosinu, lai sievie-ļaicaa.
tes pasaules kongresā pārņem val­dību,
bet ar vienu noteikumu: viņas • ^ | ^ •
nedrīkst ēst pārāk daudz gaļas. f hmniKfi
Kā, pastāvot sieviešu skaitliskam ^« ff u r t « s «
vairākumam, katrai sievietei atrast pianists Tālivaldis ĶenlņiĶ' ^
viru? Ari šajā gadījumā es atzīstu U^i^^ "^M, komponējis miUiktt
radikālu atrisinājumu: katram vl-Ual^tam 31ack Bili*. Pašam aut^
rletim Uesibas uz divām sievām. La! k^nj piedaloties, šo darbu Ik vakf
novērstu konfliktus, sievām, smagi ^^ved Sarla de Rošfora teātris-strādājot.
Jānopelna nauda, kamēr g . konservatoriju Bra^*
cS^un^'b^^^^^^ lljf^^ig'iftaiS
S'si^ii^iep^^^^^^^^ Ke^^^tsS^^^^^
a uz otr^ grelzsM^^^ Sace^J^H ^1^^^^
naudas. Galvenais ieguvējs un la- Vādjas kinoteātri ^f^^^Z
bumu baudītājs būtu vīrs, ko es Jauno franču ftlmu nl^^ļ^
caur un cauri uzskatu par normālu veidota pēc I^fstojevska j ^ s^
sfāvokli romāna. Atsauksmes pārmet
Beidzot, vai JQs viifcār zināt, kas hja_^tā neatspoguļojot DostojcvM»
ir abi lielie .,kara kūdītāji"? Pro- darba problēmas, bet dodot u»»
tams,nē. Tad es, Džordžs Bernhards darbības norisL
Sovs, deklarēju, ka tie ir — gaļa un Zelmas Lagerlefas Nilsa Holgei»»
militārā mūzika. Tomēr man neklā- na brīnišķīgais ceļojums ar iw»
jas tēlot pravieti un uzbāzties cilvē- zosim 1. grāmatu izdevis dpg»^
cei ar pareģojumiem Tādam nol0-1 ,J-īdums" Gēstacbtā, /
kam es vēl ]oti maz zinu un esmul ietvju Zeltenes 19^^ i"ļ:
daudz par Jaunu.** | muig laiftcis Jāņr
na
es
. l i * i*
a likai
• & ' « ^ numurus.
Ln »»• ka notiks ^«
SJfinSk^m Vudaffl, nama
ZM^ «merikiņu. britu un
SUilnus. kas eciņsja par m
^ « d a r h U a s laikiem.
'KSsd'as kMnisllas ai2-
5 £ S a l . Sokobv^ uf-
KTukamiaņu pret ģenerāli W«
mm Iesniedzis orotesta no-rn
«««rlkSiH .labots-' bHuSb 9^
8m imhmu nodoSanu Padomļu '«
ķitm. Ka'« l«lka vScu armlla uf
i itBdujI daudi vērtTļu mantu
«ttwllM, kas ta^ad .atsndas cīb;
gftftļtt JMIS. P5c fenerSia Kle- mei
mi
u
kuri
tv
Si
aizl
lētā
Led
t)lej
Ad
m
kasi
^aul
ar un
lieli
BIS. Pec l^nersia Rie-
„ , 918 mantas amerlkSnl
m& in neizdod tās. Mari^Is
HMiis ler(filni<a atļaut tpaSai
ļlfesli ImnisHal nlrbaudn vficu'
>i^il«tumo3, lai varStu sa-m
iirikte krievu IpaSuaus.
Ms 0031 liecina
HsM 1 maftfi amerikSņu
filU titn lika iztiesit prSvu
(1^ Miu imetdem. Sensaeiiu žur-iW
iMzIraja prfivas otri dle-pil
liecinieku oulta nostUSa
raii Otokarj Peifers, kas ag- aiz
ts saucamais 2. de- lēti
fratatl Meā, un biia pa- Le-
«ļtoMlfcnti 0031. Pagājuša
ml ttmM Pel!er3 konS 'at
jwW lUļBtlem Jediu vlrsnle-
W «Mn u!! Rletumvldlu. VinS
•»™irsan8ml8 Infomflclli
ŗS"^"2"!»iy'»!»S»'' ^M nbadpiaarsg. SRlaē bwa. IŽ.??.??'''*'- SatlkJanag at
C»J»tlk«« vai nu čechu ro-
Sŗg^,mitnē vai Prancen-
•MSTI,'^*'» informācUu
g'ļilolarlem vai 200 vācu mar.
£!'^'«K«te1> «pat ka sa
^ *««la fi r.^'"««» vai-
Esi
rikl