Bavarijas Latviesu vestnesis, September 21, 1946

              194& g. 2L septembri
i latviešu... J
(Turpinājums no 1; lappuses)
īsteno gribu var likimilgi pārstāvēt
vienīgi musu pēdējā Saeima. Mēs
labt zbām, ka šo * Saeimu vēlēja
priekš daudz gadiem, ka ņo viņas lo­cekļiem
dzīvi un brīvi nedaudzi. Un
tomēr Saeimas atlikums, kaut vai
prezidij a sastāvā, kas vācu okupāci-^
jas gados organizēja ievēroj amu (kaut
slepenu un tāpēc daudziem nepārzi­nāmu)
kustību, i r ari vienīgais, kas
mums atlicis. Jo, diemžēl, jaunākas
un pilnīgākas pārstāvības nav.
. Blakus tam mums ir daži Latvijas
sūtņi, kas joprojām j pārstāv mūsu
valsts intereses. Viņiem ir liela ide­jiska,
var teikt simboliska nozīme
cīņā par Latvijas neatkarības atjau­nošanu.
Sūtņi, kā zināms, ir valdības
pārstāvji.
Aiz okupētās Latvijas rpbežām, kur
tagad atrodas apm.vi^na'septītil vai
astotā daļa Latvijas republikas pil­soņu,
no jauna teorētiski iespējams
radīt šo bēgļu pārstāvību, piem., pa­līdzības
darbam, bet praktisla ari
tas nav visur iespējams. Politisku
pārstāvību nav iespējams radīt, jo
tĶ būtu tikai Latvijas tautas yiena$
daļas pārstāvība, un mūsdienu ap­stākļos
tai būtu maza nozīme.
Savas cerības mēs tāpēc varam likt
tikai .ūz «Saeimas prezidiju un at­likušajiem
locekļiem un' u^ Latvijas
sūtņiem, kuru pilnvaras atzīst. Ka
tādai pārstāvībai varētu nākt atzī­šana,
var secināt no precedentiem.
Kad Itālijā un Francijā pēc vācu
okupācijas gāšanas atjaunoja liku­mīgās
demokrātiskās iekārtas, pir*
majā pilnīgi, otrā daļēji pirmai
tautas pārstāvībai sasauca atlikušos
pēdējā likumīgā parlamenta locekļus.
Tie tad organizēja satversmes sapul­ču
vēlēšanas Sajās' atjaunotās repub­likās.
Donalds Bells ]
Zviedrijas raķešu
mistētija
Mūsu priekšteči Eiropā visus vi­duslaikus
ticēja, ka komētas parā­dīšanās
ir slikta zīme, kas vēstī par
drīzu karu. Tautas tagad vairs nav
tik māņticīgas. Skandināvijas tau­tas
jo īpaši pazīstamas ar ļsavu lie­lisko
izglītību un zinātnisku piere­dzi,
bet kad zviedri ik nakti nobažī­jušies
vēro debesis, vai tik gaisos
neparādās kāds noslēpumains ķer­menis,
kas atstāj aiz sevis milzīgu
ugunsaiti, ari viņiem neatliek ne­kas
cits, kā domas par karu. >
Mirdzošie ķermeņi,«kas pēdējās ne­dēļās
uņ mēnešos šķērso Zviedrijas
debesis, parādījušies pārāk bieži, lai
kos klasificētu par meteoru bariem.
Tie vienmēr nāk no vienas,un tās
pašas puses — no dienvidiem un tie
eksplodē kaut kur gaisā, neatstāda­mi
pat pēdu. Zviedri atceras, ka
līdzīga I parādība bija vērojama
priekš dažiem gadiem, kad vācieSi
eksperimentēja ar saviem „V" iero­biem.
Bet tanī laikā šie debesu ķer­meņi
neaizceļo ja tik tālu uz zieme­ļiem.
Un tie nespēja pilnīgi pazust
Toreiz atrada sīkas daļas» kas pie­rādīja,
ka te nav darīšana ar bom^
bardē^anu no izplatījuma slāņiem
i^irs stratosfairas, bet gan ai' vācu
•aķetēm, kas sasniegušas Zviisdrijas
temi pēc izšaušanas no izmēģināju-oiu
stacijas Pēnemīndē, uz Baltijas
ļūŗas vācii krasta.
Kad krievi okupēja Pēnemīndi,
7ācu raķetes no Zviedrijas debesīm
aozuda. Bet gadu vēlāk tās atkal
pārrodas, — vismaz tāds ir vispāre-lais
izskaidrojums ķermeņiem, kas
tagad izsauc bažas zviedros.
Liekas, ka jaunām raķetēm salī­dzinājumā
ar to priekšliļdotājām ir
daudz lielāka sņiedzamībai Ja var
ticēt zviedru minējumiem, par spīti
tam, ka Zviedrijas militārās iestādes
atsakās atklāt detaļas, jaunām ra­ķetēm
ir 960—1450 km rādijs. Siem
Šāviņiem nav karā laika eksplozīvās
galvas, kāpēc tie var nodarīt zaudē­jumus
tikai negadījumā, piemēram,
Uešā trāpījumā. Tiem ir kāds iekšē­jais
mechanismspilrlīgai pašiznīci-ftāšanai,
lai neviens zviedri zināt­nieks
šos šāviņus nevarētu rekons­truēt.
^ '
Varisaprast,' ka zviedri (kļūst ner-fozi.
Šobrīd dīvainajām parādībām
Zviedrijas debesīs ir tikai viens iz-ikaidrojums:
krievi atjaunojuši
eksperimentālo darbu Pēnemīndē,
«rācleSu izgudrotās raķetes viņi pa­pildinājuši
talāk un tiem ir izdevies
konstruēt jaunu ieroci, kas šaujas uz
priekšu neticamā ātrumā un eksplo­dē
milzīgā attālumā, i
Tāds būtu ši fainomena techniskais
Izskaidrojums. Bet te nu sākas poll-liskfi
mistērija. Krieviem būtu itin
Dons Idons (Iddon)
Ņujorkā
Par preventīvu karu" tagad :runā
viši un pie tam gluži»atklāti. le^'ēro-jamais
amerikāņu atomu zinātnieks
Dr. Harolds IPrijs (Urey) saka, ka
ASV varbūt piespiedīšot „izcīnīt vēl
vienu pasaules karu ar neslēpjamu
nolūku aizkavēt jebkuru citu nāciju
kara masu ieroču izveidošanā." Izci­lais
redaktors un ievadnieks Dāvīds
Lorenss (Lawrence) paziņo: „Ir jācer,
ka kaļ*u var novērst. Vislabākais
paņēmiens tam ir nekavējoša mūsu
bruņoto spēku mobilizēšana par jau­nu."
Un viņš sāk uzskaitīt, ko Vie­notās
Nācijas varētu likt cīņas laukā.
Cits sabiedriskās domas nozīmīgais
veidotājs Džozefš Olsops (Alsop) pa­saka
skaidri: „ASV sākušas cīņu dēļ
Vācijas ^et Padomju Savienību."
Gandrīz visi laikraksti pārrunā otras
Perl-Harboras iespējamību, īpaši mi­not
Aļasku. Krievijas un rietumu
valstu attiecībām tālāk paasinoties,
amerikāņu valodas ir gājušas tik
tālu, ka radiofona komentātors Rai­monds
Svings (Swing) ieskatījis par
vajadzīgu brīdināt preventīvā kara
ieteicējus, ka nav nekādas garantijas
uzvarai:^ „Pat tad, ja uzbrukums
sāktos rit; rezultāts var būt tikai
baiga nenoteiktībai"
To visu vērojot un pie brokastīm
lasot rakstus ar virsrakstiem „Ja
sāktos jauns karš," ,,Mūsu un Krie­vijas
spēki" un tml, prezidents Ha-rijjs
Tnmiens,, kas pēc atvaļinājuma
atkal sācis darbu, uņ viņa valdība
var tikai pukoties par „neatbildlgi€m
žurnālistiem," kaut gan pie tiem diez
vai var pieskaitīt atomu zinātniekus,
vēsturniekus un piedzīvojušus re­daktorus.
Militāro personu pārsvaru
Trumena valsts aparātā raksturo
nesen nodibinātā vecāko valstiivīru
organizācija nacionālai aizsardzībai.'^
Tanī ietilpst 10 augstāko armijas,
kaŗaflotes un kara aviācijas vinsnie-ku,
par kuriem nevar noteikt kong­ress
un kas atbildīgi tikai preziden­tam.
Trumens tāpat lielā mērā pa­ļaujas
uz augstiem virsniekiem pā­rējos
nozīmīgos posteņos. To vidū
ir padomdevējs admirālig Viljams
Llhijs (Leahy), Tālo austinimu ne­mieru
pētnieks ģen. Džordžs Mar­šals
(Marshall), vēstnieks Krievijā
ģen.-ltn. Bedells Smits \m atom-pētniecības
vadītājs ģen.-maj. I.,eslijs
Grovss (Groves) līdz ar kādu duci
citu. ģenerāļu uh admirāļu nozīmī­gākos
posteņos pašā Amerikā un
ārzemēs.
Pacietīgie amerikāņi vēro, klausās,
uzgavilē adm. Holsijam (H2tlsey), no­lād
maršalu Staļinu un bez jebkādas
lielīšanās saka, ka tam, kas domā,
ka Amerikas ērglis ir tikai māla ba­lodis^
būs drīz jāizberž acis. Tik ne­atlaidīga
runāšana par kaļii ir pie­dzīvota
reti, un gandrīz vai jāsāk
domāt, ka amerikāņu krastuļis jau
apdraud krievu lielgabali. . !
Paradoksāli ir tas, ka šādas neat­laidīgas
bažas izpaužas tiei^i tai lai­kā,
kad Jaunā pasaule pārdzīvo
vislieļākājs materiālās labklājības
laikmetu savā vēsturē. Vārdu „u;z-plaukums"
vispār jāuzskata par bā­lu^
lai aprakstītu visu, kas še notiek.
Amerikāņi pāi'dzlvo ^vistaukāko" sa­vas
dzīves posmu, un patlabanējā
izšķērdība un naudas šķiešana nesa*--
līdzināmi pārspēj vislabākos laikus
pēc 1920. gada. Amerikāņi iegādājas
un patērē preces un mantas tā, it kā
tie gadiem būtu badojušies. Vienos
pašos universālveikalos apļ^rozlba ir
263 proc. no pirmskara ^caurmēra,
Sis un tas, protams, vēl trūkst, bet
tas izskaidrojams nevis ai* produk­cijas
kavēšanos, bet gan ar nepiedzī­votu
pieprasījumu. Sāds „pāruzplau-kums"
izpaužas ne tikai Ņujorkā un
pārējās lielpilsētās, bet tsis ir visfi
Amerikā.
Naudas paisuma vilnis veļas pār
visu zemi. 34.000.000 amerikāņu ģi­meņu,
kurām ietaupījumi sniedzsiS
pie 1.450.000.000 dolāru, bet gada
ienākums pie 1:600.000.000 dolāru,
iebrūk veikalos kā laimētāji zirgu
skriešanās sacīkstēs, kas apņēmušie*?
naudu izsviest pa krdsi un pa labi.
Kaut arī dažām mantām atkal no­teiktas
augstākās cenas, bet šie iero^
bežojumi nav tik nopietni un tāpēc
šķietami neapmierināmie pieprasījumi
pēc mantām liek visām ^^nām
strauji kāpt. Sievietes izķer zvērādu
kažokus par 2.800 dol., vīrieši izpērk
pulksteņus par 800 dol. un — lielākā
un drošākā inflācijas radīšanas pa­zīme
— kāds radiofons slēdz līgumu
ar politisko notikumu l^mentātoru
Pīrsonu par 240.000 dol, gadā, kaut
gan viņam jārunā tikai 15 min. reizi
nedēļā. Inflāciļa ir drošos sedlos, un
amerikāņi jau sāk brīnīties, vai val­dības
mērķis ir padarīt sviestu-tik­pat
dārgu, kā tas bija ar lielgaba­liem.
Un vēl daži vārdi par pēdējiem
notikumiem. Raimonds Molijs (Mo-ley)
izteicās: „Polītiskais, karš iet
vaļā, katrs tagad šauj — pāri lūpai."
Visjaunākais apzīmējums angļu-ame-rikāņu
„blokam" — piretstatā komin-ternam
— ir ,,bevinterns." Valodas
par karu sakarsē tik ļoti, ka ameri­kāņi
atmetuši ij^tāSanos par vienu
vai otru pusi, bet jau strīdas, kur
īsteni kafš sāksies. Jaunākā palama
maršalam Tito, par k uŗu stāsta, ka
tas sevi iedomājās pair līdzīgu Alek­sandram
Lielajam, ir ^eksandrs
NepateiSgais," Padomijas spiegu'
tikls Savienotās Valstīs ir plašāks
kā jebkad. Lai gan federālais izlūko­šanas
birojs būtu vjīrējis daudzus
apcietināt, to bremzē ārlietu minis­trija,
kas vēlas izvairīties no inci­dentiem.
Izlūkošanas galva — Dž.
Huvers pret to nemitīgi protestē.
Franklina Rūzvelta atraitne Elino-ra,
atveseļodamās pēc autoklizmas,
saka:„Tagad man priekšā būs 2 bur­vīgi
porcelāna zobi. Tas būs skaistāk,
jo Kūzveltu dabīgajiem aobiem Ir
tieksme spiesties uz ])riekšu."
„Contiiiiental Daily Mail," Paris,
September 4, 1946
vicŗgli pārvietot visu Pēnemindes zi­nātnisko
iekārtu un . uzbūvēt visu
aparātiiru kādā attālākā Sibīrijas
kaktā, kur neviens nevarētu atiklāt,
kas tur īsti notiek.
Tas, ka krievi vienmēr noslēpj sa-vu
militāro gatavošanos] no ieintere­sētās
pasaules, ir aksioma. Viņii no­teikti
gādā par Jauno ieroču slēp­šanu,
kamēr tie atrodas aizvien vēl
eksperimentālā stadij ā. Kāpēc tad
viņi atkāpjas no savas slepenības
principa Zviedrijas gadījumā?
Stokholmā valda bažas, ka krievi
mēģina pret Zviedriju pielietot spie­dienu,
vai nu labāku noteikumu no­drošināšanai
patlabanējās tirdzniecī­bas
sarunās vai pat sagatavojot to
politiskām prasībām tuvākā nākotnē.
Pēdējais gan būtu diezgan neticami,
jo neviens Padomijas ģenerālis neie­rosinātu
tik reti apdzīvotas zemes,
kāda ir Zviedrija, iekarošanu ar ra-ķešbumbām
vai līdzīgiem iero^Hem.
Sarkanā armija atrodas pietiekami
tuvu Zviedrijas territorijal, lai iz­cīnītu
parasto (^upācijas karu, jo
īpaši kopš tā brīža, kad militārā zi­ņā
vairs neeksistē Somijas barjera.
Krievijas sauszemes spēku pilnīgi
pietiek, lai ietekmētu visas Skandi­nāvijas
tautas. Norvēģi, piemēram,
Parīzes konferencē ļoti uzmanās; lai
neizsauktu sava austrumu kaimiņa
dusmas.
Bet tieši šie apstākļi var izskaidrot
krievu raķešu baru parādīšanos virs
Zviedrijas territorijas. Uz brīdi ie­domāsimies,
ka krieviem ir diplomā­tiski
iemesli pasaules informēšanai
pai' savu progresu raķešu ieroču no­zarē.
Viņi būtu varējuši uzaicināt
ārzemju novērotājus uz kādu \rietu
Sibīrijā, kā to bija darījuši amerir
kāņi, uzaicinādami daudzu nāciju
pārstāvjus piedalītiest Bikinijas iz­mēģina
jumos. Bet būļtu politiski ne­gudri
izsūtīt šādus "uzaicinājumus,
ja nav demonstrējams kaut kas ļoti
jauns un pārsteidzošs.
Citiem vārdiem, ja un kad Pado­mi
ja gribēs un varēs demonstrēt pa­šas
atombumbu, ielūgumi kaut ko
no'^imēs un tiem būs: savs diplomā­tiskais
efekts. Pretējā gadījumā de­monstrējumi
ārzemju novērotājiem
var zināmā mērā sagādāt vilšanos,
kā taš bija arī ar Bikinijas izmēģi­nājumiem..
Ja, turpretinrv krievi vēlas infor­mēt
angļus, ka nākamais karš var
iznīcināt Londonu un Liverpūli, kaut
arī tas nebūtu atomiskais karš, tiem
ir jāsūta savi vadāmie šāviņi uz kā­du
vietu, kur tos var redzēt un novē­rot
visa pasaule. Ja šādas raķetes
parādītos, teiksim, virs Parīzes vai
Londonas, tas varētu radīt augstākā
mērā nepatīkamu situāciju, Anglija
un Francija satrauktos un nebūtu
tik vienkārši iebiedējamas. Tās pat
varētu ātri nosvērtiesnz Savienoto
Valstu pusi un nodibināt bloku, kuru
Padomija cenšas aizkavēt.
Vāja nācija, kāda ir Zviedrija, va­rētu
protestēt, un krievi tad savus
eksperimentus pārtrauktu. Bet
Zviedrija, lai aizsargātu sevi pret
milzīgu pārspēku austrumos, nevarē­tu
pievienoties rietumu blokam. Un
Sāds izmēģinājums tad būtu panācis
to, kam tas ir bijis Īsti dofhāts: brī­dināt
Rietumeiropu no pārli^^as pa­ļāvības
uz jauno ieroci — atom­bumba
«Continental Daily Mali," Paris
8. sept. visā.Padomju Sa^/ienibā ar
parādēm, izstādēm, lekcijām un da­žādām
tautas izpriecām nosvinēta
Padomijas tankistu diena. Rīgā no­tikusi
tūkstošu parāde un artilērija
salutējusi 20 šāvieniem. Padomju
iekārtas nodibināšanas 6. gada svi­nībās
Latvijā r- 20. jūlijā biedrs
Grašmanis Madonas radiofona stāstī­ja,
ka pilsoniskajā Latvijā muižnieki
pēc agrārreformas saņēmuši 207 milj.
zelta rubļu, pēdējos 10 gados izūtru­pēti
42.833 zemnieki utt. Sarkanar-mijas
(Rīgas latviešu biedi'ībās) na­mā
runāja partijas selaetarsPelše:
ar padomju iekārtu latviešiem ķlēpi
kritusi laime, padomju iekārta ra­dusies
stichiski pati no sevis, bez pa­līdzības
no ārienes. Beigās nobalsots
par garas pateicības vēstules nosūtī­šanu
Staļinam. Biedrs K. Krauliņš
runāja, ka latviešu rakstnfeciba ta­gad
uzgājusi uz pareiza ceļa. Va­nags,
Rokpelnis, Jānis Niedre u. c.
tagad parādīšot, kā vajagot rakstīt.
Koncerta daļā piedalījās .JPribpVo"
ansamblis, Lilita Bērziņa, Baraba-novs,
Zachodņiks, Jaciņa, E. Miķel-sons
un orķestris Kuļkova vadībā.
— Paldiņa Rīgā beigusi 2 g. juri­disko
skolu. Prokurorus sagatavo 3
mēn. kursos. — Vairogs 1946, g. otrā
pusē jau' dos dažus elegantus vago­nus
Maskavas un Ļeņingradas metro­politēniem.
VEF, kas janvārī ražojis
600 radiouztvērēju, gada beigās ik
mēnesi ražos 2.000 un arī 10.000 tele­fona
aparātu. Līdz kaŗani Latvijā
bijušas 3 amatnieciskas (kustamije)
velosipēdu fabrikas, kas ražoja 42.006
velosipēdu. Tagad ir 2 lieli uz^ē-muriii,
kas nākamā gadā dos 100.000
velosipēdu. — Dažos pagastos zem­nieki,
piem., Glūdas pagasta Priede
un Kacis nodod pienu jau par 1947.
g, — Partijas sekretārs Ņikōnovs,
runājot par partijas audzināšanas
darbu, stāsta, ka dcupācijas laiks
atstājis pēdas daudžu • cilvēku ap­ziņā.
Vienā inteliģences daļā pa­stiprinājušās
buržuāziskā nacionā­lisma
tendences. Pret tām jāuzsāk
ciņa. Daugavpils apriņķi maz kom­jauniešu,
jo īpaši no latviešu vidus.
Partijas darba līmenis zems, neuz­drošinās
kritizēt apriņķa biroju. Iz­nāk
laikraksti ,;LatgaļskaJa Pravda"
un ^^tgolas Taisneiba." Mado­nas
radiofonā 19. jūl. ziņoja, ka Lat­vija
esot kūdras republika. Pāris
dienu vēlāk norādīja, ka burihiazi-skajfi
Latvijā kūdru So tik vērtī­go
materiālu izlietojuši visai maz.
1939. g. izlietots tikai 63.000 to. 1950.
g. ražošot 500.000 to, tai skaitā
70,000 to briketu Rīgai. Patlaban
esot tikai novecojušās mašīnas.
Cesvaines, Smārdes, Višķu, Kacēnu,
Priedaines u. c. kūdras fabrikas plā­nu
tāpēc neveicot. — Latvijas PSR
ministru padome pieņēmusi lēmumu,
pēc kura jūlijā, augustā un sep­tembrī
uz vietēj iem mpniecibas uz­ņēmumiem,
arī VEFu, Jānosūta dar­bā
600 bērnu, kani nav vecāku.
Katru bērnu piesaistīs meistaram un
noteiktai darba vietd.
^ t g a | s k a i a Fravda" Daugav-pilī
un >,Latviw Ziņas^ Stok­holmā
::'v -^"V
iā bēa no
Ju paUkt, tad jums tas būtu vS
diiuds grūtfik."' Un Q . 8§k garu stāstu
pjtf pašreizējiem ap&tfiiļiem Padom­ju
Latvijā, Jauni vīrieši gandrīz visi
eaot aizsūtīti darbos^ daudzi uz Urā-liian.
Darba apstāJfcļi tur esot ļoti
smagi, jo pienākot vēstules ar lūgu­miem,
lai piederīgie aizsūtot k ^ t ko
ēdamu. Latvijā joprojām mīklaini
PcLzūdot cilvēki. Notiekot drudžaina
gatavošanās ,;kaut kam." Viss ļoti
atgādinot 1941. g. jairmskaŗa mēne­šus.
Daži komunistu vadītālji dar-^
biniēki atklāti izsjikoties, ka karš
esot neizbC^gams^ Ari rūpniecī­ba
dtkal lielā mērā strādājot kara
vajadzībām. Rīgā im citās Latvijas
pilsētās iebraucot desmitiem tūkstošu
krievu un citu sveštautiešu no Pa-domju
Savienības. Partijas sekretārs
J. Kalnbērziņš biedriem esot pa­skaidrojis,
ka tie neesot nekāds sve­šais
elements, bet iLatvija jdzīvojuM
jau pirms pirmā psisa^iles kara* Pēc
Hitlera varmācīgā režīma visā Lat­vijā
dzīvajos esot palikuši tikai ap
400 žīdu. Arī G. kapa laikā atradies
kādā koncentrācijas; nometnē Vācijā,
kur 1945. g. ziemā to atbrīvojis pa­domju
karaspēks. l \ x lielām ceribāro
vi:ņš aizbraucis atplaka} luz Rīgu, bet
esot smagi vilies. Padomijil esot
daudz neapmierināto žīdu. Visi tie
pamazām tiecoties uz Poliju un no
turienes uz rietumiem. Viņš patd
esot atbraucis pilnīgi legāli un ar
visām nepieciešamām atļaujām. īsti
demokrātija, pēc viņa domam, tomēr
esot labākā iekārta pasaulē... Ks
Vācijas amerikāņu Joslas B. dzelz­ceļa
stacijā mani nejauši aptur kāds
DP — žīds. Raudzīdainies mana na­cionālā
karodziņā pie svārku atloka,
tas skaidrā latviešu valodā jautā:
„Bet jūs taču esat no Latvijas?" Uz­zinājis,
ka esmu rīdzinieks, viņš sāk
mani iztaujāt par nākotnes nodo­miem.
Esmu pārsteigts un gribu būt
uzmanīgs. Atbildu ne to, ko patie­sībā
domāju un jūtu: ^Gatavojos
braukt atpakaļ uz Latviju, apnicis
te — svešā zemē..." Mans sarunu
biedrsf kas izrādās par Riga^s^^ķ^
rūpnieku Gutkinu, tūlīt manāmi ie­kaist:
,,Vai jums prāts! Dieva dēļ,
tikai to nedariet. Es pats nāku no
Latvijas, vēl jūlijā biju Rīgā un zi­nu,
kas tiHT notiek. Ja es tur neifrarē-
Pirts
Pagājušā informācijas sapulcē ko»
mandants mani caur un cauri izpro«
vocēja: viņš paziņoja, ka esi esot so­lījis
rakstīt feļetonu par pirti. Zvēru
pie visām konstitūcijāin, ka neesmu
sodījis. Ko tu, cilvēk, vari uzrakstīt
par pirti, — tas jau nav nekāds Jūr<*
malas paviljons. Pirtī parasti uztu«
kaili cilvēki, dļsikstās ar ūdeni un
^trauslo. Pat lielus cilvēces ģenijud
pirts nav varējusi pamudināt radit
psdiekošus darbus par sevi. Neviens
komponists, cik man zināms, nav
komponējis kādu Pirts simfoniju, ne*
viens dzejnieks nav rakstījis kādu
Pirts balādi un neviens gleznotājs
nav gleznoj is kādu Pirts panorāmu,
jo visiem viņi<?m ieeja sieviešu pirti
ir bijusi noliegta. Vienīgais izņē­mums
varbūt bijis ar romiešu pir­tīm,
bet pielīdzināt romiešu pirti
mūsu nometnes piirtij būtu kara no­ziegums.
Mūsu piirts tomēr padevu­sies
varena: ar lāvu! Otras tādas
pirts droši vien nav visā Ziemeļrie-tiimvācija.
Vispār jāsaka, ka vācieši neprot
būvēt pirtis, bet prot tas kurināt:
pirmais un ari otrs paisaules karš par
to "gaiši liecina. Vācieši pasaulei sa­kurināja
krietnu pirti, bet paši tanī
nļspērās. Tas tagad jādara citām tau­tām
un „demokratiJās pabērniem"
(citiem vārdiem — DP). ^
Tiklīdz saklausīju baumas par
mūsu pirts būves nobeigumu, tūliņ
slcrēju pats savām acīm pārliecinā­ties
par patiesiem apstākļiem. Tiešām-piirts
kūpēja! Viri stenēdami pērfii
uz lāvas tā, ka slotas šinkstēja vien
ujn bērzu lapas lidoja uz visām ini-sēnL
Vai es varēju palikt vienaldzīgs?
Ātri nometu DP tmifonnu un kfi
taurenītis uzlaidos uz lavas. Tūlīt 3
vliri, gribēdami laikam dabūt mani
nost no lāvas vai manu miesu nost
no kauliem, sāka pārmaiņus gāzt
ūdeni veseliem toveriem uz sakarsē­tiem
akmeņiem. Stingrā pretestības
kustības apņēmībā pieplaku pie lāvas
un izturēju šo sulu. Zem dušas es
miazliet atžirgu uņ ievēroju, ka starp
pirts apmeklētājiem nav neviena
«nepacietīgā," t. i., nebija neviena no
tiem, kas visvairāk bija uztraukušies
par pirts ieilgušo izbūvL
„Redzi," domāju eš, „ciķ nesavtīgi
cilvēki: par citiem, ne par sevi stā­vēja
un krita." Tā domādams, gan-driz
vai apraudājos zem dušas.
Kad apģērbos, man ibšāvās prātā
doma, ka viss nav kārtībā ar pirtL
Vajadzētu taču sarīkot svinīgu at­klāšanu
ar mītiņu un aps\^eikuma te-le|
rammas nosūtīšanu. Telegrammu
vžiŗētu rakstīt tā: «Dārgais Vorošilo-vič!
Vairākus mai<išii8 p ^ paredzētā
termiņa triekas temiiā pabeigta pirts
izbūve; Lai dzīvo miesas tīriba!**
Jā, kaut ko vajadzētu darīt, ļaiViz-nāktu
svinīgāk, b<?t mūsu adminis­trācija
neko nedara — pat nenāk
pati mazgāties.; ' '/••:'••::':::•'
Tādēļ nolēmu, ka būtu labi, ja ad­ministrāciju
sodītu ar cigarešu de­vu
atņemšanu un šīs devas izsniegta
pirts būvētāj iem urv pirrļiiein
lētajiem (arī man).