Bavarijas Latviesu vestnesis, June 13, 1951

              1951. 9. iJ ūniji
VĀRDOS
»»ertkān« . .
» d i e n u u.!?l»;tka
is ar 9n<n , tfjiu.
9- kalrg), i^^^ 10
skolnieku, t^ U l,
Sglijjs ka?a^i\»
P"vātā jachu
Fat)ete ar abā'n>'^**^
k Margaretu ^'^^^
^ļ;i gailēnā Siciiin
balsu, kamlr M
nfašistu s o S f e i -
ķietā ar n ^'««bi.
ļp^blikSņl, Hberaļfl^^
:iti.saimnieciski tS*
.eņma NEPa (JauS^.^*
i laikus padomijS i
ķlenlbis.Zviedrija,
hj' ^0 milj. ^ '
Mba piegādā, au„T'
UangSna rūdu M .I
N « dzelzi, tēriutS
aSinas un medidi,?^
Mi ttomenertiju
\ ^^gāru fiziķi,'
I aitu amerikāņu imij»
I Grā envērā lūguJi tl
noraidīts: jau l l iS
Ŗatliek mācība, pl^^^^
1 territoriļa albrhoS 8j
. f * f »m«ikāņn tinit.
u Alabamas upe, kri««i
1 miUu dzīvnieki K
Ickaŗa vēstnieks Klea«u
litējies pie. Italiji, pr«i.
ļala pili Romā.
fprlests nāves sodi,; tli.
ua tiim citiem IM3
ralsts nodevību, Mljotlh
ŗisi septiņi notiesātjs bi-
"erikāņu Starptautlskii ti-sabiedrības
nodaļā. Viņi
ļiņojnmus nesen Ungftiijl
Stājam labledrlbai vic^
dvIUihi - ASvIffit.
brtvpraago izpail^ J3
kaUnu noviroianii ^iits,
iDr. Napoleons Utum»,
ar Tēzi pati brivp!;)
eksperimentus ar ļino
izekli kiebiozenu.
^)uiSs māju Bosauii u
firma, kas pic \\em
ijai piegSdāt 1500
[sagatavotas lldz piļlljaia
[visas cauruļu iBstalIcijit
mājas Austrālijā ttml>
Idnieku-emigranta, kjii ut
ķtrālijā, kur ^stāv Mir­stu
trūkums. Katri tas*
ivanai saņems vie|9 m
lolleguma laitv" jUtisl
sirdsslimību spcuilisti
ļms no Filadelfijas, iilcil-kizliegumu,
bet giBi tikti
ļ ka slimnieki itdi^ ail
ļla. kas neitralizējot; olko-ļs
audiem.
bSgla Ueto ipedāliiti 1»-
teisburgā, piedalotlīt dtli-
|s Ūnijas nācijām.
Icinātilt sērijveida tit^
ļSV. Jaunais Hnldtltlji
aju MIG-15, kas letels^
lijās Korejas frontlņ
jAiKlbas mlBistn Eikiiii
hā Sav. valstīm, lai P«*
par izejvielu piegidl Rs^
lūtBi pie liil" w'<'^"
IdzSinējais bundeirita ii-lieks
Hermani Ktoa-ļļas
komisijv no A^^^'^^*
ļraidljušas amerikl^-ļ i»*
|mu. ka tā savus tadan-lArl
poļu repatriācijM ko­ks
Rietumvāciļā, ka$
lirs nav pagariniu ir ^
Hdējā mēnesi komisijJ M
joslām repatiiftjusi \^
ttnieku, .
h maijā pārbēga» 2
[toriem, kas ir jauM
lliaeati s«il)a
" no 15. jOlii» 3^
leSii" traBSfortl mP'
vts ceļā sSr» ^«^ļ^
•laikā sekos turp««^
,ļ U2 Brazilijti
kiSirt^s^
Ls gribēja P^'^TU
Eigi citām Donavask^
I valstīm. f^,.
Isc katoļu Jf'fiirti-vielas.
^Ljļie»
[alvojusi Argen
f un. salldzjnjt^^,
UTVIA
Ut?to Newspāper
itfr 45 (489), Jone 13, 1951
fl^kktr: Vilis Janums, August-
SToetmoId, Uger, Germaay,
^ PhoM Auguitdorf 02.
«itoritl aod Business Offlca:
JSaaKheu, Obb., Regierungi-
^ a g e r , Gennany.
«,A Office: 102-15. 85th EWT«,
Sobsciiptiott rātes USA:
^ i 7^ ot 1.50 montbly.
PrinteiJ Weilhiimer Druckeref,
. - h H Weilbeim/Obb.. Germany.
iSi twice weekly. Circul. 11.000.
Ļ)nsor i IRO. LATVIAN NEWSPAPER
Nr. 45 (489)
Treidleii, 1951. g. 13. iUnljā
Intk trt&lienās an sestdieoli
IzdttCJi; Utvlelo Centrāli Ko*
Dlttļa. Gelvtnait r<idaktor8: Mak-fii
Cttlltit, galv. ;r»d. vieto V
Lttiņi Redaktori: d Grlnbergs.
P. Klini. C Miesiiitaki. L Svarct
Apgāda uimni#clb<it vadītājs H
Zāgtrt. Apgāda on redakcija»
adrest: (13bl Grafenaschau. Obb.
t^ger. ASV redakc vad : A KJāv.
«OM. 319 N. 22nd Ave W. Dttluth.
Mina., USA. Austrālijas redakr
vad.: A. Smit*. Ul. Unden Ave,
ōue. Wendoure«. Ballarēt. Vic.
Australia
• - 1^ j ^
• " ^ ' i ' mnm**
Ntr nll*n tanfas vēsturē otra tik drOma notikuma kā
1941. gada 13./14. janija baigā nakts.
D2i|a traģisma plesāUnāta bi]a simttilkstošu
f^JīB^J» alzlelana trimdā pēc sivaļām cīņām ar Llvo-liju
ordeni 13. gadsimta beigās, biezas aslņn pēda» at-
Hiļi Jl9* Briesmīgā Iebrukums Vidzemē 16. gadsimta
otn)l ptti^ ««P^fl^ ^\m\ņvL vītni apvtj» latviešu slrēl-i^
H varonība pirmajā pasaules karā ap TIrelpurvu,
MlTSf lalB »tt Brāļu kapiem, bet visi ile pagātnes iznl-
^ vo posta virpuli, skriedami pāri Latvijai, nav spē-
Mi tā plosīt masu sirdis kā glumā nāves cilpa, ko bo]-
Hilkt 13J14. JOnlJa nakti uzmeta kaklā latviešu tautai
Kādilf Citas naidīgas varas bija ielauzušās latviešu
iptilToUjā lemē kā Iekarotāji, bet šie ielavījās latviešu
linlimiirēs tf viltu un negodu, nākdami kā ben-
4si.
Nsliimju dzilnas vēstīja mtlsu tautai postu jau ar
IMI. 9* 15. jOnlja rītausmu, kad Latvijas austrumu robež-netālu
no Abreoes, Kremļa varmākas lika stāties
vitilkām latviešu robežsargu un viņu ģimenes locekļu
tiatesel uiticlgām sirdīm. Un tad, — vajadzēja paiet
diliB nedēļām, lai pazustu virs pēc vira, draugs pēc
artogt. PUdIjās detuml Rīgā, Liepājā, Daugavpiil, Jel-fivi
nn Valmierā. Ari dtur. Kaprača lāpsta nadzīgi
sipliia velēnas, lai apraktu mocekļu pīšļus. Sākumā tās
fil bija atsevišķas kapvletas, bet drīzi tās pārvērtās par
plitien masu kāpienu
BiltezerSf KaUakahis, Drelllņl, Biķernieki, Ulbroka,
Mole, Litene, Rēzekne, Balvi, Valka, Liepāja, Rīgas
Ctttnidetuma pagalms, — un tās dtas vietas pārvērta
vils māsu zemi par vienu vien mocekļu arēnu, par lat-vMhl
Kitinu. Ldk, nekārtīgi samesti viens pāri otram
kirtn kārtām, saļima latviešu karavīru, arāju, skolu un
tin^flgo kttltdras darbinieku augumi, un tie visi bija
no to pulka, ,pkas zemē nogOlās bez zārka, kam kapā
stedi nenobira līdz". Tikai priežu šalkas dziedāja šiem
piieitajiem savu kluso rekvlēmu.
Priedes bija ari tās, kas iežogoja vēlāk io mocekļu
kepkipns Rīgas Meža kapos. Tikai staltskoka krusts vēl
itfidis šo kiH^eņu vidfl.
Uo tomār šiem mocekļiem, šķiet, bija daudzkārt labāk
iikl tiem; kurus tanī baigajā 13./14. janija nakti izrāva
80 diām, kurus dešl kā lopus, ko ved uz gada tirgiem,
iikriva sarkanajos vagonos, lai tad smitu tūkstošiem
lOdin prom no tēva mājāib. Kam un uz kurieni!
Kremļa Lielinkvizitoram... Uz viņa celtajām vergu
BOBStsIm. f
i i t i i b i j a 1941. g. 14. jflnijfl.
Jau veselu mēnesi kāds Bauskas apriņķa lauk»
. Mimnieks bija atradis mājvietu mežā. Itin tuvu sa-vim
ml|ām. Dīvainas priekšnojautas un modrs instinkts
Uka tim vērot un spriest, ka labāk ir meža nostflrl nekā
Ilvas mājas paspārnē. Jo, lūk, viņš, šis rimtais zemes
M j S i bija pirms nepilna gada aizvēris aiz sevis pagasta
vildes durvis, kur tas katrā vaļīgā bridi bija strādājis,
|o tlda bija viņa pagasta iedzīvotāju vienprātīga griba.
Tu nebija atrāvies ari aizsargiem. Kādas gan ilflzijas tur
vilrt botu lolojamasi? Sim cilvēkam, kas zināja tikai
dirbn un pienākumu, tagad bija jābaiļojas. Ziemsvētku
lilkā taCu tuvumā un tālumā jau nozuda pēdas daudziem
^9iem un paziņām.
UB patiešām, tā baigā nakts satumsa ari pāri viņa
Btna slieksnim. Tieši šinī nakti aizveda šl dlvēka sievu
QB bšnius. Meklējuši un taujājuši savukārt pēc saim-
Bi«1ta. Varbūt tas bija zemgalieša lepnums, kas skubi­nāta
So goda viru atstāt paslēptuvi, nododot sevi brlv-
PUlIgl vajātāju rokās. Tā viņi visi aizgāja drausmo
«Pltt ceļu. Tikai kāds virs ar šķībacainu seju, nostājies
pie reiģota vagona, gardi norēca: „£s jau teicu, ka ne­viens
no manām rokām neizslldēs..
Molsoms stindzināja prātus. Šausmās un izmisumā cii-m
apjnka un aizrāva sev līdzi ari tos, kas varēja vēl
Kad kāda pazīstama Rīgas tiesneša mājās atskanēja
Hvde pusstundas laikā saģērbties un sakāriotie» tāla-to
polta braucienam uz Sibīriju, māte, sargu pavadīta,
i**N^ blakus esošajā radu dzīvokli, lai paņemtu līdzi
JJVtt ļnJrau, kas liktenīgajā bridi atradās ārpus aplenk-
^ telpas. Varbūt mātes mīlestībai pat Izmisumā likās,
tis bērnam būs labāki pie viņas.
Cik daudzkārt laimīgāka jutās tā māte, kas Izzaga
Mtl Savus b ē r n u s no Baltezera bērnu nama, kur
"Mtradās vasaras atpūtā. Dažas dienas pirms baigās
Jwt8 iis mātes tramīgā sirds nomanīja briesmas, kas
J^»ttd tās bērniem ārpus mājas. Viņa Izšķīrās par dēku.
^vns mazuļus, ko bērnu Uarna vadība atteicās atdot ve-
^«tt, tā ar zīmēm pieaicināja dzeloņu žogam, lai tos
^ ^kSķainajiem pinumiem izvilktu laukā un tad, Iz-pilna,
joņotu ar tiem mežonīgā skrējienā pa meža
'^«0 tm mezglainām saknēm uz b r ī v ī b u.
Tie izglābās. Taču - kas vienam izdevās, tas simtam
Madevās.
^ii^lldz briesmu vēsts apskrēja leml, drudžalnoii mur-
* P«951a arī dtas Jūnija naktis.
^^5ves vēdas plīvoja pār Latviju. Ikviena slnis sa-
'^8a. Baigs klusums nogūlās pār dzimtenes ārēm.
,J|»«tda Lazda saka: „No mazām sāpēm sirds raud,
iielim top klusa". K«d Tautas palīdzība pārņēma savā ilņā deportēto,
padomju varas apcietināto un noslepkavoto sa-
_ rakstus, uzņemoties mocekļu atstāto plederigo ap-
^P}^ oocekļu kopējais skaits bija 35.628. Ja arī to
ir 75Vi visu Latvijas armijas virsnieku, Upat kā
SOS
lielttā mūfu valstsvīru daļa, tad skaitlisko pārsvaru dod
zemkopji, Ierēdņi un sievietes ar bērniem. «Kontrrevolū-cionāru"
skaitā ir kā zīdaiņi un grūtnieces, tā ārsti, mā­cītāji
un vienkārši rokpeļņi. Kādēļ tad ari tiem vajadzēja
kļūt par padomju tenora upuriem?
To prasīja savdabīgā ārprāta inspirētā dogma, kuras
radītāji ir Ļeņins un Staļins. Sl sātaniskā dogma kon­sekventi
tiecas pēc «buržuju" un demokrātiskās inteli­ģences
izdeldēšanas bez ž ē l a s t ī b a s . Saudzējams
tādēļ nav itinļ neviens, ne vecs. nedz gluži jauns. So
metodi boļševiki sāka lietot trīsdesmitajos gados, apšau­jot
oktobra revolūcijas dalībniekus l a t v i e š u s , jo
tanīs Iemājoja tomēr kodolā nelebojāts humānisma un
demokrātijas gars. Tā paU sarkanā vara trijās akcijās
lldz 1938. g. deportēja un izdeldēja latviešu vecos kolo­nistus
Padomju Krievijā. Un ar 1940. g. okupādju līdzi-gai
iznlclnāilanas akdjal pakļāva mūsu neatkarīgās valsts
intellģend, kā ari tos, kas bija paraduši patstāvīgi do­māt
un patutāvigl celt tavu labklājību. 13./14. jūnija
deportādjas bija tikai pirmās jau atšķirtās lapas no
Sarkanās soda ekspedldjas jo biezās eksekūdjas grā­matas.
Vēlāk, pēc 1941. g. 1. jūlija, latviešu rokās nonāca
vēl neizpildītie deportējamo latviešu saraksti. Sle sarak­sti
parādīja Izplānotos deportāciju apmērus daudz pilnī­gāk.
Bet pat šie reģistri neaptvēra visu Izraudzīto upuru
skaitu. Vairākas zīmes rādīja, ka komunistu izpildkomi­tejas
un spedālās operatīvās daļas 1940./41. g. bija tikai
sava darba sākumā.
Kāda Dieva žēlastība bija ar tiem, kam laimējās sa­gaidīt
atbrīvošanas stundul
Un kāds posts un dēšanas apstāja tos, kas pēc sā­kotnējas
Izglābšanās, 1944. g. rudeni un vēlāk nonāca
no jauna boļševiku eksekūcijas komandu priekšā!
Kad nr 1942. g. Jūniju latviešu tauta spontāni izslu­dināja
H. jūniju par l a t v i e š u tautas sēru
d i e n u , tobrīd mēs vēl nenojautām, ka pirmā baigā
gada upuriem pierindosles tādi pail ar sekojošiem bai­gajiem
gadiem. Latviešu tauUs deianu mērs tagad at­gādina
upi palu laikā; šķiet, ka tai vairs nav rodama
gultne, kurli šīs daudzās ciešanu un sāpju straumes ie­virza
Latviešu tautai jau aizcirstas paļas dzīvības saknes.
Domājot šodien par savu tautu, mums pārskrien saltas
trīsas un dvēseli urda kāds Friča Bārdas vārdos tērpts
likteņa paudums, ka Latvija var kļūt par vējā Izirušu
ziedu.
Vai tiešām austrumu vēji šo krāšņo ziedu aizpūtis?
W jūnijā mēs, svešumā klīstošie, bet brīvībā eso­šie
latvieši teiksim ne vien savas lūgsnas, bet
kaldināsim apņēmību ierindoties to bezkom­promisa
cīnītāju pulkā, kas nepiekāpjas ļaunuma un vilta
prtekšā. Ikviena cīņa prasa savus ieročus, un mums Jā­būt
spējīgiem šos ieročus nest. Vienalga, kaujas
l a u k ā , ka d t a s v e d i s uz L a t v i j u , v a i t i ­t
ā n i s k a j ā i d e j u c ī ņ ā , kas brižlem mulsbia un
apstulbo krietno, bet naivo rietumu dlvēku. Ja tā pa­gaidām
iir ideju cīņa, tad ari tur nepietiek pusvārdu,
nedz pārdzīvotu bēdu klāsta, bet gan pārliecinātāja
vārdu un liecību» līdzīgu tām, kādus Gartībs Merķelis
lietoja savā izšķirīgajā cīņā pret rupju apspiedēju un
izmantotāju. Merķelis bija rietumu kultūras izcils pār­stāvis,
taču viņa skaudrā valoda nebija par griezīgu,
lai to neuzklausītu Eiropas kultūras mājokļos un vald­nieku
galmcis. Vai mūsu valoda lai būtu maigāka, kur
mēs un mūsu brāļi esam asiņainām rīkstēm šausti, kur
sarkanais nlives sirpis Jau aizcirtis mūsu tautai galvenās
dzīvības art>lirlj<as?
Mūsu nadonālajal cīņas gribai jāpaceļas pāri apju­kuma
un nevarības kāpnēm un tā nedrīkst Iegrimt p l i e ­k
a n ā m a t e r i ā l i s m ā un p o l i t i s k ā deka­d
e n c ē .
Visi no mums redz, ka pasaulē vairs palikuši tikai
divi spēki Tie cīņā Jau sataustljušies, un atceļa vairs
nav. Līdzīgi Melnā Bruņinieka cīņai ar Lāčplēsi, tagad
pretiniekos ir austrumu tirannija ar rietumu demokrātiju.
Mūsu vieta šinī cīņā Jau noteikta. Tikai ejot kopsoli
ar demokrātisko pasauli, mēs varam atgūt brīvību. Brī­vība
un demokrātija tādēļ iet roku rokā. Vai mums vairs
var būt kāda cita lielāka politiska ideāla, kā dzīvot
brīvā un demokrātiskā Latvijas valsti. Un ja mums šis
ideāls ir, tad mūsu ieročiem nākamajai cīņai Jābūt ne
vien dzelzī kaltiem, bet ari garīga spēka rūdītiem. Mo­dernie
kara Ieroči var gan atbrīvot ceļu uz brīvību, bet
ja tos nepavadīs rietumu cilvēces gaišākie centieni. Ue
var palikt tikai par techniskiem nāves ieročiem.
Kā jebkuira apspiesta tauta, arī mēs. latvieši, alkstam
brīvības un tiesību. Tieši mocekļu asiņu straumes teic
katram no iBums īstas brīvības mūžīgo un negrozāmo
vērtību.
Latviešu tautas sēru dienai tādēļ nav tikai mirušo
un aizvesto piemiņas raksturs Sai dienai gan jāatgādina,
ka esam smagi piemeklēta lauta, kurat jācīnās par savu
fizisko un ti<?slsko eksistenci, tai jālespēj mūs sakausēt
dēšanu un piemeklējumu vārdā desā tautas kopībā, pa­turot
turklāt vērā, ka šis dēšanas uzlikušas vajāšanu
pasargātiem p i e n ā k u m u pret m o c e k ļ i e m on
to piedeii ī g i e m , bet lai dienai ar sevišķu jaudu
Jāizraisa apņēmība nepiekāpīgi cīnīties par Mūžīgo Lat­viju,
tis suverēnām tiesībām, cilvēka cieņu un brīvību,
par Labā uzvaru pār Ļauno.
Ād. S i l de
f 0 V) ŪN
m
; 1
•,S -'ii
* r
l i ,