1949-10-22-04 |
Previous | 4 of 8 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
oktobri Sestdien, 1949. g. 22. oktobn Latviešu lielākā kolonija Vācijā, V&as šinīs dienās atskatījās uz četriem rosīga darba un sasniegumiem bagātiem pastāvēšanas gadiem, izveidojās laikā no 1945. g. 17.—20. ok-tobŗim, apvienojoties vairākām Vir- ^teipber^ apgabala latviešu nomet-nķūf kuru iemītnieki pārnāca dzi- Vot Nekaras vīna kalnu apjostajā, islingenas kolonija Šķiet, ka visnozīmīgāko darbu Eslingenas latvieši veikuši un labākās sekmes guvuši trimdinieku izglītības, mākslas un kultūras nozarē, nevar tomēr neatzīmēt arī daudzo SaJSs mUSs Virtembergas vina kalnu pakājē un Nekaras upes krast<:»s Jan {etnis gadus mīt Eslingenas kolonijas laivieSu lielāka daļa. iduttajā Eslingenas pilsētiņā netālu H0« Stutgartes un izvietojās gan virk-tA blokēku, gan ar! bijušajās k&zar-mfH& t privātās dzīvojamās malās un fabriku mītnēs. Udz pat šodienai Sttedd panākumi 4 gados g&tlpraki Ik^Mi un pārskoioSanis kursos • • • Ibllngenas latviešu kolonija paturē- Jmliavu Vācijas tautiešu «galvaspilsētas'* lomu, lai gan tās iedzivotālu Itedts sakarā ar izceļošanu vairs tālu nav tik iespaidīgs kā vēl pirms pāris gadiem, un arī sabiedriski kul-tBrfilfi rosil)a pēc daudzu vadītāju personību aizbraukšanas kļuvusi gausāka. Aizvadītajos 4 gados arī eslingenleSi piedzīvojuši gan baltas, gan nebaltas dienas. Pozitīvā nozīmē lai atceramies kaut tādu spilgtu vn nozīmīgu notikumu kā 1947. g. vasarā Eslingenā sarīkotos latviešu dziesmu svētkus. Bet no otras puses kolonija dabūja arī smagi izjust skrīningu bardzību (vācu saimniecībā bija jāpāriet 254 Eslingenas tautiešiem) un visas citas ar DP dzīvi saistītās nepatīkamās parādības. Jaunākā pārskata skaitļi par Eslingenas latviešu kolomjas ledzīvc-tfiju kustību rāda, ka 4 gadu laikā no citām nometnēm ienākuši 4963, bet uz citurieni aizgājuši 2345 iedzīvotāji. Ešllngenā dzimuši 68, miruši 25 tautieši. Intensīva bijusi emigrācijas gaita. Pavisam uz citām zemēm izceļojušas 2438 personas (uz . ASV 1252. Kanādu 484, Austrāliju 492 un citām valstīm 810). Ja kolonija savā pirmsākumā bija gandrīz simtprocentīgi latviska- (no 3668 iemītniekiem 3625 latvieši), un palika arī tāda savos „zledu laikos", sasniedzot maksimālo iedzīvo- ...un amata zelta pamatu daudzās nozarēs ieguvuši daudz latviešu... ttiju skaitu 1946. g. jūnijā (5904, no tiem 5816 latvieši), tad pamazām stāvoklis šajā ziņā mainījās, un pašlaik no visa iedzīvotāju kopf^kaita— 3427 - latvieSu ir tikai 3114 vai 91 proc. Protams, arī tagad vēl kolonija ar pilnu tiesību var saukties par l a t v i e š u koloniju, jo cittautu ie(Jzīvotāju ietekme uz Eslingenas latviešu iekšējo dzīvi gandrīz nemaz nav izjūtama. saimniecisko pasākumu rosību un panākumus, kā arī vispār dažādo sabiedrisko organizāciju aktivitāti. Laimīgā kārtā kolonijas trimdinieku saimē jau kopš 1945. g. bijuši un arī vēlāk no jauna klāt nākuši daudzi visu nozapi speciālisti, enerģiski organizatori un krietni darbinieki, kas savas spējas pierādījuši jau brīvās Latvijas laikā. Tas sakāms vispirms par mūsu jaunatnes audzinātājiem, kuru neatlaidībai im ideālismam jāpateicas par to, ka jau 1945. g. rudenī, par spīti toreizējiem smagajiem apstākļiem, varēja sākt djļrboties Eslingenas latviešu tautskola ar 550 skolniekiem un 48 skolotājiem, kā ari ģimnāzija ar 243 audzēkņiem un 40 skolotājiem. Aizgājušajos 4 gados abas skolas ieguvušas trimdas apstākļiem neparasti bagātīgus mācības līdzekļu krājumus. Kolonijas pārvaldes izgKlIbas un kultūras daļa šim mērķim atvēlējusi ap 90 proc. no saviem budžetiem. No citām izglītības Iestādēm, kas pēdējā laikā pa daļai pārveidotas resp. likvidētas, jāpiemin kādreizējā technlskā skola, technikums m it sevišķi tautas augstskola, kuras kursantu skaits jau 1946. g. sasniedza 1378, bet lektoru skaits—47. Tautas augstskolas dažādos praktiskos uti valodu kursus beigušas valrāh: kā 1800 personas. Pag. gada i^elgās tautas augstskolu ietilpināja IRO^urod-apmācības skolā, kādā veidā tā turpina darboties arī vēl tagad. Labas sekmes visu laiku rādījusi Eslingenas latviešu kolonijas mākslas skola ar savām tīrās mākslas un daiļamatniecības studijām.' Skolas sākotnējais audzēkņu skaits bija 94, un tajā par skolotājiem darbojušies ievērojami Latvijas mākslas akadēmijas paidagogi, kā arī mūsu daiļamatniecības speciālisti. Skola sarīkojusi vairākas audzēkņu darbu izstādes, izpelnoties arī ārzemju viesu atzinību un ievērību. Tāpat :i*osīgl darbojusies kolonijas mūzikas skola ar klavieru, dziedāšanas, vijoles, čello, mūzikas teorijas, orķestra un ansambļu klasēm. Tās maksimālais audzēkņu skaits bijis 184, bet piiišrel^ zējais — 60. Vēl jāpiemin Eslinge^ nas latviešu baleta studija ar pieau- |S(ušo un bērnu nodaļu, kas katru gadu rīkojusi audzēkņu baleta vakarus, veicot nozīmīgu darbu mūsu jaunās baletistu paaudzes veidošanā. Sevišķa lappuse mūsu trimdas dzīves vēsturē nenoliedzami piederēs Eslingenas latviešu teātrim un baleta trupai. Teātris š. g. 24. jūlijā piedzīvoja savu 500. izrādi: Vairāk kā 150 izrādes līdz šim sniegtas pašā Eslingenā, bet pārējās noskatījušies desmitiem tūkstošiem tautiešu citās Rletumvācijas DP nometnēs. Latvijas balets savā pastāvē^nas toikā 1945.—1948, g. sarīkojis vairāk nekā 300 izrādes, pie kam skatītāju vidū ievērojama daļa bijusi ārzem- • nieku. No citiem Eslingenas latviešu kolonijas kādreizējiem mākslas pasākumiem atzīmējams dubultkvar-tets Tēvija un operetes ansamblis ar 16 dalībniekiem, kā arī koris ar 36 dziedātājiem. Eslingenā visu laiku ļoti rosīgi darbojušās dažādas latviešu trimdinieku sabiedriskās, profesionālās un jaunatnes organizācijas, kuru kopējais skaits pārsniedz 20. YMCAs un YWCAs nodaļās pulcināti vairāk nekā 800 biedri, noorganizējot literatūras, sporta un šacha kopas un dažādus arodu kursus, sarīkojot izstādes, lekcijas, dievkalpojumus, sporta sacīkstes un kino izi'ādes. Skautu organizācijā skaitās 4 vienības ar 229 dalībniekiem, bet igaidu organizācijā 3 vienības ar 120 dalībniecēm. Skauti un gaidas iekārtojuši savām nodarbībām skaistii, nacionālā garā • izdaiļotu mītni. No citām rosīgākajām Eslingenas latviešu organizācijām jāpiemin Daugavas Vanagi, Latviešu mākslinieku apvienība, Pen-klubs, Veco latviešu strēlnieku kopa un dažādas profesionālas biedrības Inženieriem, techniķiem. pagastu darbiniekiem, tirgotājiem, rūpniekiem, lauksaimniekiem, tautsaimniekiem, amatniekiem, skolotājiem, daiļamatnieklem, farmaceitiem utt. Pārejot uz Eslingenas latviešu kolonijas sainmiecisko nozaru un pasākumu apskatu, jāuzsver sevišķā loma, kāda tautiešu praktiskajā dzīvē bijusi aizvadītajos 4 gados noor-ganzētajām kokapstrādāšanas, drēbnieku, šuvēju, kurpnieku, metalla apstrādāšanas, daiļamatniecības uc. amatnieku darbnīcām. Protams, emigrācijas dēļ tagad arī šo darbnīcu apjoms un strādātāju skaits sašaurina jies, un daļai bijis jau jālikvidējas. Kolonijas darbnīcas līdztekus veikušas arī plašu un svētīgu pār-skološanafe darbu, 3 pirmajos gados Izlaižot vairāk nekā 500 apmācītus amatniekus, no kuriem 26 nolikuši meistara un 48 — zeļļu pārbaudes pēc Latvijas programmām. Iegūtās amata zināšanas daudziem Eslingenas tautiešiem pavērušas ceļu darbam IRO darbnīcās un amerikāņu armijas darba vienībās, reizē atvieglojot arī emigrācijas gaitas un dodot labu pamatu jaunās dzīves uzsākšanai. Darbnīcu kopr skaits 1947. g. sāl kimiā bija 38, tajās strādāja pavisam 294 personas. Ari tagad 18 darbnīcas nodarbināti ap 120 amatnieki un mā- :ekļl, neskaitot atsevišķo IRO šuvēju darbnīcu, kuŗjā strādā vairāk par 150 personām. Eslingenas latviešu amainieku darbnīcās iegriezušies daudzi ASV un citu ārvalstu viesi, pārliecinādamies par latviešu pārvietoto personu darba gribu un ttīāku, kā ari par iriteliģeiļto profesiju pārskološanas sekmīgo norisi. Darbnīcas iespējami zemo cenu dēļ arī spējušas droši konkurēt ar līdzīgiem vācu uzņēmumiem, un tā pašu tautiešiem izdevies ietaupīt vienu otru lieku marku. Rosīgi' kolonijā darbojušies arī dažādi tirdzniecības uzņēmumi, frizētavas, foto laboratorija uc. Speciāli pārskološanas nolūkam Eslingenā iekārtots ari atsevišķs pārskološanas centrs, kur aroda zināšanas guvis arī ievērojams skaits tautiežu no citām amerikāņu joslas nometnēm. Nobeidzot šo faktu uņ skaitļu virkni, kas īsumā raksturo mūsu lielākās latviešu kolonijas 4 gadu dzīvi un darbu, nevar neatzīmēt arī atbalstu, kādu trūcīgie Eslingenas tautieši saņēmuši no kolonijas administrācijas. Visā pastāvēšanas laikā kolonijas labklājības daļa izmaksājusi sociālos pabalstos 316 personām vairāk n^kā 40.000 RM un 10.000 DM, ievērojami atvieglinot invalidu, atraitņu, veco ļaužu un pārējo trūkumcietēju stāvokli. No kolonijas sociālo pabalstu summām algo arī apkopēju sevišķai veco ļaužu mītnei, kas iekārtota Eslingenas Kalna novietnē. Ar Eslingenas kolonijas pasākumiem, panākumiem un vēsturi visciešāk saistās divu cilvēku vārdi, tie ir agrākais vecākais m tagadējais padomes priekšsēdis mag. oec. Kārlis Kalniņš un administrators mag. iur. Jānis Ajperāns. Ka Eslingenu amerikāņu iestādes un IRO uzskata par vienu no priekšzīmīgākajām nometnēm, par to lielā mērā jāpateicas viņiem. Kalniņa vārdu atcerēsies ari tie daudzie bij. latviešu karavīri ...bet lidzās eksistences on praktisko mācību darbam sniejgŗtas zināšanas arī skaistuma un mākslas alcējiem mūzikas, baleta un glezniecības studijās un mākslas amatniecības kursos. • M • un Izskrīnētie tautieši, kuru labad Viņš nekad nav atteicies apmeklēt dažādas iestādes un štābus Frankfurtē, Heidelbergā vai citur, lai palīdzētu tiem, kurus trimdas grūtības visvairās skārušas. J. Jēkabsons. NOPIETNS RAKSTS edakcijfiil šinīs dieflās piesūtīts kāds nupat kā Iznācis konvers āclj as vārdnīcas komplekts. Blakus daudziem citiem jauninājumiem, kādu pēdējos gados bijis sevišķi daudz, redakcija uzdūrās arī uz nodaļu ar virsrakstu: «Latviešu kolonija Eslingenā." Tā ka tas ir pirmais gadījums, kur kāda latviešu kolonija atzīmēta konversācijas vārdnīcā. Ir vērts pie šīs nodaļas pakavēties tuvāk. „Eslingena," iesāk apcerējuma autors, „ir pilsēta Virtembergā. Iedzīvotāju majoritāte — latvieši, kas pēc tautības un profesijas pieskaitāmi DP nācijai. Viss latviešu kolonijas pastāvēšanas laiks iedalāms divās ērās: Cvečglna jeb pirmsskrīniņu un Armanjaka jeb pēcvērunga ērā. Cvečgina ēra savukārt iedalāma Porķa jeb Unŗas laikmetā un Siļķes jeb agrīnajā IRO laikmetā. Ari armanjaka ērā vērojamas divas fāzes: 1948. g. jeb Rotbarša fāze un 1949. g. jeb Salami-BiklingiJi faze. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās — skrīninga atvairīšana, kombinēta ar pārvietošanu novēršanu; viņu ienākumi — tikpat ierobežoti kā tiesības. Iedzīvotāju' pagātne — ir atļautā līdz 1940. g.; gadne — ir -atļauta, bet nav obligāta; nākotne — teorētiski ir paredzēta. Iedzīvotāju galvenie sarunu temati: 1946. g. ^ša-na un cigaretes; 1947 g. ēšana un skriniņi; 1948. ešima uh pārvietb-saiaa; 1949. g. ēšana un emigrēšana. Eslingenas specialitāte ir jubileju rīkošana un dzīvu valstsvīru uzņemšana. Eslingenas īpatnība: bileju runās jubilāru nepiemin. PLĀNS UM CRAFIKA • U.^A. iS% •» KANĀDU 7y. HoaĶ 101/ P I L S O Ņ A ^ Kolonijas nesatriecamākais balsts un aizstāvis — Kārlis Kalniņš, tautā saukts Kārlis Lielais. Kolonijas vissirmgalvīgākais jauneklis: rakstnieks Pāvils Klans. Kolonijas visjauneklīgākais slrmgiivls: vecais Sandera tēvs. Allaž vissolīdāk ģērbies cilvēks: kolonijas administrators Jānis Ape-rāns. Allaž vlsnesolīdāk ģērbies cilvēks: komponists Volfangs Dāmņš. Visnopietnākā vieta Eslingenā: koloni jas pārvalde. Visnenopietnākā vieta: Latvijas redakcija. Visu latviešu sieviešu kopēja pazīšanās zīme: sakta ar zvaniņiem, saukta «sidraba gosniņa". Visu vīriešu kopējā pazīšanās zīme: zaļš vamzis ar dubultmuguru. Vislielākā saprašanās: saviesīgās dzīves jautājumos. Vislielākās domstarpības, iekšlie-— ; tu politikā. Eslingenas divas vissvarīgākās kopības: tautas kopība un vistkopība. Vispopulārākās dziesmas viesību vakaros: , vācu dziesmas Dažu skaistu ziedu un Tik pie Gaujas. Populārākais izpriecas veids lielajiem ir vienrocīgās raušanas sacīkstes Lido; mazajiem — tomātu kaujas bloku ģimenes dārziņos. Vispopulārākais sakāmvārds: Ko zina viens, zina visi. Iedzīvotāju biezība apm. 3.000 uz kv. kilometra, līdz ar ko, atskaitot tēvoča Džo" speciāliestādījumus, Eslingenas kolonija ir visbiežāk apdzīvotā vieta zemes virsu. Tik tālu konversācijas vārdnīca. Liekas, ka raksta autors nav latviešiem sevišķi labvēlīgi noskaņots un, kā redzams, nav arī attiecīgo jautājumu speciālists. Tādēļ arī redakcija nevar uzņemties atbildību par vārdnīcā iespiestajām aplamībām, nedz skaidri saredzamo tendenci. Izvilkumi no vārdnīcas iespiesti vairāk tikai kā kuriozi un blakus tam ari kā apstiprinājums, ka Eslingenas svars pasaulē joprojām turpina pieaugt. Adalberts Auka. „Was haben Sie denri da drin?" „Nix fūr Sie.*' ^* Tāda saruna man vienu nakti iznāca Eslingenā ar vācu poUcistu.k^ lielu koferi rokā steidzos pār tuS uz staciju. Ak, nekā Jau tur nebija — tikai dažas lietas miesai un ga« ram — divi kukuļi labas, mīklas amerikāņu baltmaizes un kaud» latviešu grāmatu. Bet viņi meklēja vācu spel^, šo aizliegto mantu. Tas bija brangajos UNRRAS lai. kos, un toreiz es šad tad no vicu saimniecības iebraucu „mazajā Lat-vijā", — ļoti bieži tikai tādēļ vien. lai noietu gar blokēku rindu, lai sastaptos ar radiem un paziņām un tā no sirds izrunātos latvl^u valodi Mājās braucot mani pavadīja labā, mājīgā apziņa, ka „vlņl" ir te — tfi* tad sasniedzami, runājami, dzirdami Un patiesi — distance bija tā, kas šo latviešu «galvaspilsētu" manfig acīs cēla Jo augstu un jūtas pr«t to vērta maigas un sirsnīgas. Un toreiz vēl nebija Austrālijas, domas par kopā turēšanos bija aktuālas un eml-gi'ācljas plāni nedlskutējaml. Plīnsavas lielās blokēkas ar vakaros spoži apgaismotiem logiem man likās kā ostā iebraukuši miloi kuģi, kas «nolikušies uz pāli" un ar visiem mājas trokšņiem, balsīm un ikdienas kņadu neskaitāmajās kabīnēs, mierīgi un paļāvīgi skalo sSnui laika rāmajā tecēšanā, pretim UU. dlem tāliem, vēl neapjaustiem notikumiem. Cilvēku siltās un gaiiUi mītnes man likās kā kāds izgriezums no šurpu atvestas pagājušās dzīvei, Grāmatām, vēstulēm un pasta saiņiem apkrāvies rīdzinieka pactli galvu im teica „Sveiks, svelks*Vtlk steidzīgi kā vecos laikos Rīgā strfi» dādams. Un lauku salmnl^ dtl istabā lēni nolika avīzi pie malas, noņēma niķeļa brllli no deguna un cienīgi atņēma: «Labvakar." Nekas nebija mainījies šo ļauh garā vai dzīves ziņā. Es redzēju dl» mas, kas sudrablapsām plecos devli uz teātri gluži kā Liepājā vai Jelgavā. Es redzēju blokēku pagalmi izžautu veļu, kas plandījās tāpat kt Aizsargu vai Matīsa ielas pagalmi, un dzirdēju zvanus, kas aicināja ui Dieva lūgšanu kā no vecās ĢertrCi» des baznīcas torņa sestdienas vāki» rā. Es redzēju tomātu un gurķu db^- bes vasarā, kas tik ļoti atgādinIJI ģimeņu dārziņus pie Ķīšezera, • dzirdēju vistu un zosu balsis, it Kl tās celtos no saulē izsvīluša smilitt pagalma Vezmīlgrāvī. Un bērni nld no skolas barā latviski klaigādamļi uz tilta, stacijā, veikalā un iekšpilsētas ieliņās aiz muguras un pridsSI | sarunājās latvieši — un es atgriezos sava švābu ciema niknās dzīvokļa saimnieces paspārnē kā puisis, kal pēc nedēļas sūra darba feijls biedrības namā uz teātra Izrādi. Bija nedēļām ko domāt im atcerēties. Tagad, kad esmu kļuvis par Eslingenas latviešu kolonijas Iedzīvotāju, nekas cits patiesībā nav mainījies kā tikai distance. Viņas vispār vairi nav. Ar savu draugu, būdami vismaz savā starpā vaļsirdīgi, mēs vakarol spriežam tā: „Kad im kur gan mumi vēl tā ies kā tagad? Darbs un maize ir, pajumte arī. Un ja gribi — vari nedējām klausīties latviešu valodā vieir^Un kur tad ērtības — aptieka 20 soļos, krogus 30, policija 40, teātrts 50, skola 60, veikals 70, re^- dakcija 80, pārvalde 90, baznīca 100!" Un līdz ar distances zušanu mani vairs nav bada sajūtas, es esmu atgriezies it kā no Kanberas, un man vairs netrūkst nenieka. Bet taisni tagad IRO vadība, Bonnas valdībjļ un militārā pārvalde it kā sākušas grabināties gar pāli, pie kura piesieti Pliensavas lielie kuģi. Un nu man bailes, ka tie kādu dienu ne-ievelk laipas un nesaritina vimpe|uff, kas reālistam izskatās pēc izžautas veļas. Man bailes, ka viņi neierlj savos vēderos visus tos tūkstošus ļaužu, kas vēl brīvi staigā pa pagalmiem un «Kaļķu ielu" pilsētā, šos bērnu barus, iestādes, sarīkojumus un grāmatas, un neiedomājas iziet jūrā — ar visu valodu, garu, ierašām, dzīves ziņu un Latvijas laika pēdām sejās un dvēselēs. Tas bija tas ūdens, tā maize un gaiss, kas mani baroja visu šo manu vietējo „Austrālijas periodu". Es kāpju kalnā.līdz pašam pll» valnim, un raugos uz pilsētu ielejā— ar visām ugunīm, baznīcu viņā krastā un tiltu vidū Eslingenā guļ, auklēdama drusku nogurušu, bet citādi mošu, cerību pilnu 20. g. s. bērnu-latviešu koloniju svešas tautas vidu. ,,Was haben Sie denn da drlnn? pēkšņi tumsā kāds jautā, uz namiem viņā pusē norādīdams. „Nix fūr Sie," es saku pēc Iespējas labā DP valodā. „Sonst - vlci Kultur und Vaterlandsliebe. Ver-gangenheit, Zukunft und Hoffnun-gen." Nu man atkal ir distance. Es jau-gos uz Eslingenu kā .no Austrālijas kalnu grēdas un skaidri apzinos, CJK šajā pilsētā f.r krietna ceļa maize miesai un garam — visiem tiem, Kas aiziet pār tiltu pēdējo reizi. ^ Severins Duntf. I S* *^ "«SdnunS viena. !»S£«emel svētai h J ' ^ . S t l e s mēdz. ļfA»»» Tini 0 Kas pirmā vieta, autas IcoļDiba vai nl-jfi. t.KSlSlnaa Nrark.s tsi 9 9)„ Taies ronsainva tellSs jēdzienus. Ir de-vrmateri& lo vērtību ra- KgMaS-Ir tas pats kas KIZM eara.levirze. Uz to no- K b U d ka nekādā ziņā. Ha- IfJfSm^^^^^^^ vērtības ir K e L cUvēks, tādi nu re^^ f S i s (izives nosacijum. Ma- B S «ara ievirze turpreUm ir R K satversme, ku^a pai J E vērtībām tiek atzītas ma- E e l viss cits kas pastāv vai S lādos jūtu pārdzīvo] u-īTvai estētiskos, vai ētiskos, Jjationālos, tiek atzīts par „nelie- 'ļj", mazvērtīgu vai traucējošu un gara ievirze var |SM ^^^^^^^ JļJI nezaudējot pilnīgi apziņu par i a vērtībām, tomēr visur vairāk ifittik konsekventi dot priekšro- '^ļijīterialajām vērtībām, vai ari vir būt nonācis jau tādā stā-i to tam vairs nav pat jēgas ' ~ taustāmām,^ seifos Pamam vērtībām. Pēdējā gadi-jiltadvar jau runāt par smagu pes degradāciju, tās nonākšanu Irotenieciskam stāvoklim, apirmais, tā šis pēdējais garīgā glerialisma veids no teorētiskā vie-i) ljā,k§iau teikts, nav nepiecieša-italstits ar materiālo vērtību ratam m iegūšanu. Faktiski tomēr ta, ka intensīva un pastāvīga no-ito materiālo vērtību gūšanai IHaz^iū pārveido cilvēku. Iegūtās Kjau nepaliek tikai, tā sacīt, cllvžkam, bet tiek uzriemtņs ^sakūst ar viņa „es" un nav no šķiramas. Notiek tā, ka neka tur īpašumu savā varā, ipažums cilvēku. Nodošanās vērtību iegūšanai un vai-tStad ir saistīta ar risku, — te bieži var zaudēt ne tikai y par garīgām vērtībām, bet žautai sevi, kļūt par vergu savai « . Tur, kur konstatējama jau m skrlešanā-pec ieguvumiem, ^5jau pārkāpta zināma robeža, Lf^iestigšana materiālo kār^ ?Jmu burvībā un citu vērtību l^toesamnonākušl pie mums iz- «autaju^^ vai atzīt mantas Kļ^/.^'^ošanu par propagan- ItlS^f'' trimdinieku vidu. J J J topar Uetu. kurai ļāpie-gOB ta^ var apdraudēt mūsu N b L f ^ atkarāsies Kiai el^^L f ^zivo kā tam h^lvlTu^'^' mēs ņemam h^il''^'^^^^^ teikti, bet no' N d a S ^ ^ trimdā un r^*unS P.'! bagāto
Object Description
Rating | |
Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, October 22, 1949 |
Language | la |
Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
Publisher | McLaren Micropublishing |
Date | 1949-10-22 |
Type | text |
Format | application/pdf |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
Identifier | Bavari491022 |
Description
Title | 1949-10-22-04 |
Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
OCR text | oktobri Sestdien, 1949. g. 22. oktobn Latviešu lielākā kolonija Vācijā, V&as šinīs dienās atskatījās uz četriem rosīga darba un sasniegumiem bagātiem pastāvēšanas gadiem, izveidojās laikā no 1945. g. 17.—20. ok-tobŗim, apvienojoties vairākām Vir- ^teipber^ apgabala latviešu nomet-nķūf kuru iemītnieki pārnāca dzi- Vot Nekaras vīna kalnu apjostajā, islingenas kolonija Šķiet, ka visnozīmīgāko darbu Eslingenas latvieši veikuši un labākās sekmes guvuši trimdinieku izglītības, mākslas un kultūras nozarē, nevar tomēr neatzīmēt arī daudzo SaJSs mUSs Virtembergas vina kalnu pakājē un Nekaras upes krast<:»s Jan {etnis gadus mīt Eslingenas kolonijas laivieSu lielāka daļa. iduttajā Eslingenas pilsētiņā netālu H0« Stutgartes un izvietojās gan virk-tA blokēku, gan ar! bijušajās k&zar-mfH& t privātās dzīvojamās malās un fabriku mītnēs. Udz pat šodienai Sttedd panākumi 4 gados g&tlpraki Ik^Mi un pārskoioSanis kursos • • • Ibllngenas latviešu kolonija paturē- Jmliavu Vācijas tautiešu «galvaspilsētas'* lomu, lai gan tās iedzivotālu Itedts sakarā ar izceļošanu vairs tālu nav tik iespaidīgs kā vēl pirms pāris gadiem, un arī sabiedriski kul-tBrfilfi rosil)a pēc daudzu vadītāju personību aizbraukšanas kļuvusi gausāka. Aizvadītajos 4 gados arī eslingenleSi piedzīvojuši gan baltas, gan nebaltas dienas. Pozitīvā nozīmē lai atceramies kaut tādu spilgtu vn nozīmīgu notikumu kā 1947. g. vasarā Eslingenā sarīkotos latviešu dziesmu svētkus. Bet no otras puses kolonija dabūja arī smagi izjust skrīningu bardzību (vācu saimniecībā bija jāpāriet 254 Eslingenas tautiešiem) un visas citas ar DP dzīvi saistītās nepatīkamās parādības. Jaunākā pārskata skaitļi par Eslingenas latviešu kolomjas ledzīvc-tfiju kustību rāda, ka 4 gadu laikā no citām nometnēm ienākuši 4963, bet uz citurieni aizgājuši 2345 iedzīvotāji. Ešllngenā dzimuši 68, miruši 25 tautieši. Intensīva bijusi emigrācijas gaita. Pavisam uz citām zemēm izceļojušas 2438 personas (uz . ASV 1252. Kanādu 484, Austrāliju 492 un citām valstīm 810). Ja kolonija savā pirmsākumā bija gandrīz simtprocentīgi latviska- (no 3668 iemītniekiem 3625 latvieši), un palika arī tāda savos „zledu laikos", sasniedzot maksimālo iedzīvo- ...un amata zelta pamatu daudzās nozarēs ieguvuši daudz latviešu... ttiju skaitu 1946. g. jūnijā (5904, no tiem 5816 latvieši), tad pamazām stāvoklis šajā ziņā mainījās, un pašlaik no visa iedzīvotāju kopf^kaita— 3427 - latvieSu ir tikai 3114 vai 91 proc. Protams, arī tagad vēl kolonija ar pilnu tiesību var saukties par l a t v i e š u koloniju, jo cittautu ie(Jzīvotāju ietekme uz Eslingenas latviešu iekšējo dzīvi gandrīz nemaz nav izjūtama. saimniecisko pasākumu rosību un panākumus, kā arī vispār dažādo sabiedrisko organizāciju aktivitāti. Laimīgā kārtā kolonijas trimdinieku saimē jau kopš 1945. g. bijuši un arī vēlāk no jauna klāt nākuši daudzi visu nozapi speciālisti, enerģiski organizatori un krietni darbinieki, kas savas spējas pierādījuši jau brīvās Latvijas laikā. Tas sakāms vispirms par mūsu jaunatnes audzinātājiem, kuru neatlaidībai im ideālismam jāpateicas par to, ka jau 1945. g. rudenī, par spīti toreizējiem smagajiem apstākļiem, varēja sākt djļrboties Eslingenas latviešu tautskola ar 550 skolniekiem un 48 skolotājiem, kā ari ģimnāzija ar 243 audzēkņiem un 40 skolotājiem. Aizgājušajos 4 gados abas skolas ieguvušas trimdas apstākļiem neparasti bagātīgus mācības līdzekļu krājumus. Kolonijas pārvaldes izgKlIbas un kultūras daļa šim mērķim atvēlējusi ap 90 proc. no saviem budžetiem. No citām izglītības Iestādēm, kas pēdējā laikā pa daļai pārveidotas resp. likvidētas, jāpiemin kādreizējā technlskā skola, technikums m it sevišķi tautas augstskola, kuras kursantu skaits jau 1946. g. sasniedza 1378, bet lektoru skaits—47. Tautas augstskolas dažādos praktiskos uti valodu kursus beigušas valrāh: kā 1800 personas. Pag. gada i^elgās tautas augstskolu ietilpināja IRO^urod-apmācības skolā, kādā veidā tā turpina darboties arī vēl tagad. Labas sekmes visu laiku rādījusi Eslingenas latviešu kolonijas mākslas skola ar savām tīrās mākslas un daiļamatniecības studijām.' Skolas sākotnējais audzēkņu skaits bija 94, un tajā par skolotājiem darbojušies ievērojami Latvijas mākslas akadēmijas paidagogi, kā arī mūsu daiļamatniecības speciālisti. Skola sarīkojusi vairākas audzēkņu darbu izstādes, izpelnoties arī ārzemju viesu atzinību un ievērību. Tāpat :i*osīgl darbojusies kolonijas mūzikas skola ar klavieru, dziedāšanas, vijoles, čello, mūzikas teorijas, orķestra un ansambļu klasēm. Tās maksimālais audzēkņu skaits bijis 184, bet piiišrel^ zējais — 60. Vēl jāpiemin Eslinge^ nas latviešu baleta studija ar pieau- |S(ušo un bērnu nodaļu, kas katru gadu rīkojusi audzēkņu baleta vakarus, veicot nozīmīgu darbu mūsu jaunās baletistu paaudzes veidošanā. Sevišķa lappuse mūsu trimdas dzīves vēsturē nenoliedzami piederēs Eslingenas latviešu teātrim un baleta trupai. Teātris š. g. 24. jūlijā piedzīvoja savu 500. izrādi: Vairāk kā 150 izrādes līdz šim sniegtas pašā Eslingenā, bet pārējās noskatījušies desmitiem tūkstošiem tautiešu citās Rletumvācijas DP nometnēs. Latvijas balets savā pastāvē^nas toikā 1945.—1948, g. sarīkojis vairāk nekā 300 izrādes, pie kam skatītāju vidū ievērojama daļa bijusi ārzem- • nieku. No citiem Eslingenas latviešu kolonijas kādreizējiem mākslas pasākumiem atzīmējams dubultkvar-tets Tēvija un operetes ansamblis ar 16 dalībniekiem, kā arī koris ar 36 dziedātājiem. Eslingenā visu laiku ļoti rosīgi darbojušās dažādas latviešu trimdinieku sabiedriskās, profesionālās un jaunatnes organizācijas, kuru kopējais skaits pārsniedz 20. YMCAs un YWCAs nodaļās pulcināti vairāk nekā 800 biedri, noorganizējot literatūras, sporta un šacha kopas un dažādus arodu kursus, sarīkojot izstādes, lekcijas, dievkalpojumus, sporta sacīkstes un kino izi'ādes. Skautu organizācijā skaitās 4 vienības ar 229 dalībniekiem, bet igaidu organizācijā 3 vienības ar 120 dalībniecēm. Skauti un gaidas iekārtojuši savām nodarbībām skaistii, nacionālā garā • izdaiļotu mītni. No citām rosīgākajām Eslingenas latviešu organizācijām jāpiemin Daugavas Vanagi, Latviešu mākslinieku apvienība, Pen-klubs, Veco latviešu strēlnieku kopa un dažādas profesionālas biedrības Inženieriem, techniķiem. pagastu darbiniekiem, tirgotājiem, rūpniekiem, lauksaimniekiem, tautsaimniekiem, amatniekiem, skolotājiem, daiļamatnieklem, farmaceitiem utt. Pārejot uz Eslingenas latviešu kolonijas sainmiecisko nozaru un pasākumu apskatu, jāuzsver sevišķā loma, kāda tautiešu praktiskajā dzīvē bijusi aizvadītajos 4 gados noor-ganzētajām kokapstrādāšanas, drēbnieku, šuvēju, kurpnieku, metalla apstrādāšanas, daiļamatniecības uc. amatnieku darbnīcām. Protams, emigrācijas dēļ tagad arī šo darbnīcu apjoms un strādātāju skaits sašaurina jies, un daļai bijis jau jālikvidējas. Kolonijas darbnīcas līdztekus veikušas arī plašu un svētīgu pār-skološanafe darbu, 3 pirmajos gados Izlaižot vairāk nekā 500 apmācītus amatniekus, no kuriem 26 nolikuši meistara un 48 — zeļļu pārbaudes pēc Latvijas programmām. Iegūtās amata zināšanas daudziem Eslingenas tautiešiem pavērušas ceļu darbam IRO darbnīcās un amerikāņu armijas darba vienībās, reizē atvieglojot arī emigrācijas gaitas un dodot labu pamatu jaunās dzīves uzsākšanai. Darbnīcu kopr skaits 1947. g. sāl kimiā bija 38, tajās strādāja pavisam 294 personas. Ari tagad 18 darbnīcas nodarbināti ap 120 amatnieki un mā- :ekļl, neskaitot atsevišķo IRO šuvēju darbnīcu, kuŗjā strādā vairāk par 150 personām. Eslingenas latviešu amainieku darbnīcās iegriezušies daudzi ASV un citu ārvalstu viesi, pārliecinādamies par latviešu pārvietoto personu darba gribu un ttīāku, kā ari par iriteliģeiļto profesiju pārskološanas sekmīgo norisi. Darbnīcas iespējami zemo cenu dēļ arī spējušas droši konkurēt ar līdzīgiem vācu uzņēmumiem, un tā pašu tautiešiem izdevies ietaupīt vienu otru lieku marku. Rosīgi' kolonijā darbojušies arī dažādi tirdzniecības uzņēmumi, frizētavas, foto laboratorija uc. Speciāli pārskološanas nolūkam Eslingenā iekārtots ari atsevišķs pārskološanas centrs, kur aroda zināšanas guvis arī ievērojams skaits tautiežu no citām amerikāņu joslas nometnēm. Nobeidzot šo faktu uņ skaitļu virkni, kas īsumā raksturo mūsu lielākās latviešu kolonijas 4 gadu dzīvi un darbu, nevar neatzīmēt arī atbalstu, kādu trūcīgie Eslingenas tautieši saņēmuši no kolonijas administrācijas. Visā pastāvēšanas laikā kolonijas labklājības daļa izmaksājusi sociālos pabalstos 316 personām vairāk n^kā 40.000 RM un 10.000 DM, ievērojami atvieglinot invalidu, atraitņu, veco ļaužu un pārējo trūkumcietēju stāvokli. No kolonijas sociālo pabalstu summām algo arī apkopēju sevišķai veco ļaužu mītnei, kas iekārtota Eslingenas Kalna novietnē. Ar Eslingenas kolonijas pasākumiem, panākumiem un vēsturi visciešāk saistās divu cilvēku vārdi, tie ir agrākais vecākais m tagadējais padomes priekšsēdis mag. oec. Kārlis Kalniņš un administrators mag. iur. Jānis Ajperāns. Ka Eslingenu amerikāņu iestādes un IRO uzskata par vienu no priekšzīmīgākajām nometnēm, par to lielā mērā jāpateicas viņiem. Kalniņa vārdu atcerēsies ari tie daudzie bij. latviešu karavīri ...bet lidzās eksistences on praktisko mācību darbam sniejgŗtas zināšanas arī skaistuma un mākslas alcējiem mūzikas, baleta un glezniecības studijās un mākslas amatniecības kursos. • M • un Izskrīnētie tautieši, kuru labad Viņš nekad nav atteicies apmeklēt dažādas iestādes un štābus Frankfurtē, Heidelbergā vai citur, lai palīdzētu tiem, kurus trimdas grūtības visvairās skārušas. J. Jēkabsons. NOPIETNS RAKSTS edakcijfiil šinīs dieflās piesūtīts kāds nupat kā Iznācis konvers āclj as vārdnīcas komplekts. Blakus daudziem citiem jauninājumiem, kādu pēdējos gados bijis sevišķi daudz, redakcija uzdūrās arī uz nodaļu ar virsrakstu: «Latviešu kolonija Eslingenā." Tā ka tas ir pirmais gadījums, kur kāda latviešu kolonija atzīmēta konversācijas vārdnīcā. Ir vērts pie šīs nodaļas pakavēties tuvāk. „Eslingena," iesāk apcerējuma autors, „ir pilsēta Virtembergā. Iedzīvotāju majoritāte — latvieši, kas pēc tautības un profesijas pieskaitāmi DP nācijai. Viss latviešu kolonijas pastāvēšanas laiks iedalāms divās ērās: Cvečglna jeb pirmsskrīniņu un Armanjaka jeb pēcvērunga ērā. Cvečgina ēra savukārt iedalāma Porķa jeb Unŗas laikmetā un Siļķes jeb agrīnajā IRO laikmetā. Ari armanjaka ērā vērojamas divas fāzes: 1948. g. jeb Rotbarša fāze un 1949. g. jeb Salami-BiklingiJi faze. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās — skrīninga atvairīšana, kombinēta ar pārvietošanu novēršanu; viņu ienākumi — tikpat ierobežoti kā tiesības. Iedzīvotāju' pagātne — ir atļautā līdz 1940. g.; gadne — ir -atļauta, bet nav obligāta; nākotne — teorētiski ir paredzēta. Iedzīvotāju galvenie sarunu temati: 1946. g. ^ša-na un cigaretes; 1947 g. ēšana un skriniņi; 1948. ešima uh pārvietb-saiaa; 1949. g. ēšana un emigrēšana. Eslingenas specialitāte ir jubileju rīkošana un dzīvu valstsvīru uzņemšana. Eslingenas īpatnība: bileju runās jubilāru nepiemin. PLĀNS UM CRAFIKA • U.^A. iS% •» KANĀDU 7y. HoaĶ 101/ P I L S O Ņ A ^ Kolonijas nesatriecamākais balsts un aizstāvis — Kārlis Kalniņš, tautā saukts Kārlis Lielais. Kolonijas vissirmgalvīgākais jauneklis: rakstnieks Pāvils Klans. Kolonijas visjauneklīgākais slrmgiivls: vecais Sandera tēvs. Allaž vissolīdāk ģērbies cilvēks: kolonijas administrators Jānis Ape-rāns. Allaž vlsnesolīdāk ģērbies cilvēks: komponists Volfangs Dāmņš. Visnopietnākā vieta Eslingenā: koloni jas pārvalde. Visnenopietnākā vieta: Latvijas redakcija. Visu latviešu sieviešu kopēja pazīšanās zīme: sakta ar zvaniņiem, saukta «sidraba gosniņa". Visu vīriešu kopējā pazīšanās zīme: zaļš vamzis ar dubultmuguru. Vislielākā saprašanās: saviesīgās dzīves jautājumos. Vislielākās domstarpības, iekšlie-— ; tu politikā. Eslingenas divas vissvarīgākās kopības: tautas kopība un vistkopība. Vispopulārākās dziesmas viesību vakaros: , vācu dziesmas Dažu skaistu ziedu un Tik pie Gaujas. Populārākais izpriecas veids lielajiem ir vienrocīgās raušanas sacīkstes Lido; mazajiem — tomātu kaujas bloku ģimenes dārziņos. Vispopulārākais sakāmvārds: Ko zina viens, zina visi. Iedzīvotāju biezība apm. 3.000 uz kv. kilometra, līdz ar ko, atskaitot tēvoča Džo" speciāliestādījumus, Eslingenas kolonija ir visbiežāk apdzīvotā vieta zemes virsu. Tik tālu konversācijas vārdnīca. Liekas, ka raksta autors nav latviešiem sevišķi labvēlīgi noskaņots un, kā redzams, nav arī attiecīgo jautājumu speciālists. Tādēļ arī redakcija nevar uzņemties atbildību par vārdnīcā iespiestajām aplamībām, nedz skaidri saredzamo tendenci. Izvilkumi no vārdnīcas iespiesti vairāk tikai kā kuriozi un blakus tam ari kā apstiprinājums, ka Eslingenas svars pasaulē joprojām turpina pieaugt. Adalberts Auka. „Was haben Sie denri da drin?" „Nix fūr Sie.*' ^* Tāda saruna man vienu nakti iznāca Eslingenā ar vācu poUcistu.k^ lielu koferi rokā steidzos pār tuS uz staciju. Ak, nekā Jau tur nebija — tikai dažas lietas miesai un ga« ram — divi kukuļi labas, mīklas amerikāņu baltmaizes un kaud» latviešu grāmatu. Bet viņi meklēja vācu spel^, šo aizliegto mantu. Tas bija brangajos UNRRAS lai. kos, un toreiz es šad tad no vicu saimniecības iebraucu „mazajā Lat-vijā", — ļoti bieži tikai tādēļ vien. lai noietu gar blokēku rindu, lai sastaptos ar radiem un paziņām un tā no sirds izrunātos latvl^u valodi Mājās braucot mani pavadīja labā, mājīgā apziņa, ka „vlņl" ir te — tfi* tad sasniedzami, runājami, dzirdami Un patiesi — distance bija tā, kas šo latviešu «galvaspilsētu" manfig acīs cēla Jo augstu un jūtas pr«t to vērta maigas un sirsnīgas. Un toreiz vēl nebija Austrālijas, domas par kopā turēšanos bija aktuālas un eml-gi'ācljas plāni nedlskutējaml. Plīnsavas lielās blokēkas ar vakaros spoži apgaismotiem logiem man likās kā ostā iebraukuši miloi kuģi, kas «nolikušies uz pāli" un ar visiem mājas trokšņiem, balsīm un ikdienas kņadu neskaitāmajās kabīnēs, mierīgi un paļāvīgi skalo sSnui laika rāmajā tecēšanā, pretim UU. dlem tāliem, vēl neapjaustiem notikumiem. Cilvēku siltās un gaiiUi mītnes man likās kā kāds izgriezums no šurpu atvestas pagājušās dzīvei, Grāmatām, vēstulēm un pasta saiņiem apkrāvies rīdzinieka pactli galvu im teica „Sveiks, svelks*Vtlk steidzīgi kā vecos laikos Rīgā strfi» dādams. Un lauku salmnl^ dtl istabā lēni nolika avīzi pie malas, noņēma niķeļa brllli no deguna un cienīgi atņēma: «Labvakar." Nekas nebija mainījies šo ļauh garā vai dzīves ziņā. Es redzēju dl» mas, kas sudrablapsām plecos devli uz teātri gluži kā Liepājā vai Jelgavā. Es redzēju blokēku pagalmi izžautu veļu, kas plandījās tāpat kt Aizsargu vai Matīsa ielas pagalmi, un dzirdēju zvanus, kas aicināja ui Dieva lūgšanu kā no vecās ĢertrCi» des baznīcas torņa sestdienas vāki» rā. Es redzēju tomātu un gurķu db^- bes vasarā, kas tik ļoti atgādinIJI ģimeņu dārziņus pie Ķīšezera, • dzirdēju vistu un zosu balsis, it Kl tās celtos no saulē izsvīluša smilitt pagalma Vezmīlgrāvī. Un bērni nld no skolas barā latviski klaigādamļi uz tilta, stacijā, veikalā un iekšpilsētas ieliņās aiz muguras un pridsSI | sarunājās latvieši — un es atgriezos sava švābu ciema niknās dzīvokļa saimnieces paspārnē kā puisis, kal pēc nedēļas sūra darba feijls biedrības namā uz teātra Izrādi. Bija nedēļām ko domāt im atcerēties. Tagad, kad esmu kļuvis par Eslingenas latviešu kolonijas Iedzīvotāju, nekas cits patiesībā nav mainījies kā tikai distance. Viņas vispār vairi nav. Ar savu draugu, būdami vismaz savā starpā vaļsirdīgi, mēs vakarol spriežam tā: „Kad im kur gan mumi vēl tā ies kā tagad? Darbs un maize ir, pajumte arī. Un ja gribi — vari nedējām klausīties latviešu valodā vieir^Un kur tad ērtības — aptieka 20 soļos, krogus 30, policija 40, teātrts 50, skola 60, veikals 70, re^- dakcija 80, pārvalde 90, baznīca 100!" Un līdz ar distances zušanu mani vairs nav bada sajūtas, es esmu atgriezies it kā no Kanberas, un man vairs netrūkst nenieka. Bet taisni tagad IRO vadība, Bonnas valdībjļ un militārā pārvalde it kā sākušas grabināties gar pāli, pie kura piesieti Pliensavas lielie kuģi. Un nu man bailes, ka tie kādu dienu ne-ievelk laipas un nesaritina vimpe|uff, kas reālistam izskatās pēc izžautas veļas. Man bailes, ka viņi neierlj savos vēderos visus tos tūkstošus ļaužu, kas vēl brīvi staigā pa pagalmiem un «Kaļķu ielu" pilsētā, šos bērnu barus, iestādes, sarīkojumus un grāmatas, un neiedomājas iziet jūrā — ar visu valodu, garu, ierašām, dzīves ziņu un Latvijas laika pēdām sejās un dvēselēs. Tas bija tas ūdens, tā maize un gaiss, kas mani baroja visu šo manu vietējo „Austrālijas periodu". Es kāpju kalnā.līdz pašam pll» valnim, un raugos uz pilsētu ielejā— ar visām ugunīm, baznīcu viņā krastā un tiltu vidū Eslingenā guļ, auklēdama drusku nogurušu, bet citādi mošu, cerību pilnu 20. g. s. bērnu-latviešu koloniju svešas tautas vidu. ,,Was haben Sie denn da drlnn? pēkšņi tumsā kāds jautā, uz namiem viņā pusē norādīdams. „Nix fūr Sie," es saku pēc Iespējas labā DP valodā. „Sonst - vlci Kultur und Vaterlandsliebe. Ver-gangenheit, Zukunft und Hoffnun-gen." Nu man atkal ir distance. Es jau-gos uz Eslingenu kā .no Austrālijas kalnu grēdas un skaidri apzinos, CJK šajā pilsētā f.r krietna ceļa maize miesai un garam — visiem tiem, Kas aiziet pār tiltu pēdējo reizi. ^ Severins Duntf. I S* *^ "«SdnunS viena. !»S£«emel svētai h J ' ^ . S t l e s mēdz. ļfA»»» Tini 0 Kas pirmā vieta, autas IcoļDiba vai nl-jfi. t.KSlSlnaa Nrark.s tsi 9 9)„ Taies ronsainva tellSs jēdzienus. Ir de-vrmateri& lo vērtību ra- KgMaS-Ir tas pats kas KIZM eara.levirze. Uz to no- K b U d ka nekādā ziņā. Ha- IfJfSm^^^^^^^ vērtības ir K e L cUvēks, tādi nu re^^ f S i s (izives nosacijum. Ma- B S «ara ievirze turpreUm ir R K satversme, ku^a pai J E vērtībām tiek atzītas ma- E e l viss cits kas pastāv vai S lādos jūtu pārdzīvo] u-īTvai estētiskos, vai ētiskos, Jjationālos, tiek atzīts par „nelie- 'ļj", mazvērtīgu vai traucējošu un gara ievirze var |SM ^^^^^^^ JļJI nezaudējot pilnīgi apziņu par i a vērtībām, tomēr visur vairāk ifittik konsekventi dot priekšro- '^ļijīterialajām vērtībām, vai ari vir būt nonācis jau tādā stā-i to tam vairs nav pat jēgas ' ~ taustāmām,^ seifos Pamam vērtībām. Pēdējā gadi-jiltadvar jau runāt par smagu pes degradāciju, tās nonākšanu Irotenieciskam stāvoklim, apirmais, tā šis pēdējais garīgā glerialisma veids no teorētiskā vie-i) ljā,k§iau teikts, nav nepiecieša-italstits ar materiālo vērtību ratam m iegūšanu. Faktiski tomēr ta, ka intensīva un pastāvīga no-ito materiālo vērtību gūšanai IHaz^iū pārveido cilvēku. Iegūtās Kjau nepaliek tikai, tā sacīt, cllvžkam, bet tiek uzriemtņs ^sakūst ar viņa „es" un nav no šķiramas. Notiek tā, ka neka tur īpašumu savā varā, ipažums cilvēku. Nodošanās vērtību iegūšanai un vai-tStad ir saistīta ar risku, — te bieži var zaudēt ne tikai y par garīgām vērtībām, bet žautai sevi, kļūt par vergu savai « . Tur, kur konstatējama jau m skrlešanā-pec ieguvumiem, ^5jau pārkāpta zināma robeža, Lf^iestigšana materiālo kār^ ?Jmu burvībā un citu vērtību l^toesamnonākušl pie mums iz- «autaju^^ vai atzīt mantas Kļ^/.^'^ošanu par propagan- ItlS^f'' trimdinieku vidu. J J J topar Uetu. kurai ļāpie-gOB ta^ var apdraudēt mūsu N b L f ^ atkarāsies Kiai el^^L f ^zivo kā tam h^lvlTu^'^' mēs ņemam h^il''^'^^^^^ teikti, bet no' N d a S ^ ^ trimdā un r^*unS P.'! bagāto |
Tags
Comments
Post a Comment for 1949-10-22-04