Bavarijas Latviesu vestnesis, October 22, 1949

              oktobri
Sestdien, 1949. g. 22. oktobn
Latviešu lielākā kolonija Vācijā,
V&as šinīs dienās atskatījās uz čet­riem
rosīga darba un sasniegumiem
bagātiem pastāvēšanas gadiem, iz­veidojās
laikā no 1945. g. 17.—20. ok-tobŗim,
apvienojoties vairākām Vir-
^teipber^ apgabala latviešu nomet-nķūf
kuru iemītnieki pārnāca dzi-
Vot Nekaras vīna kalnu apjostajā,
islingenas kolonija
Šķiet, ka visnozīmīgāko darbu Es­lingenas
latvieši veikuši un labākās
sekmes guvuši trimdinieku izglītī­bas,
mākslas un kultūras nozarē, ne­var
tomēr neatzīmēt arī daudzo
SaJSs mUSs Virtembergas vina kalnu pakājē un Nekaras upes krast<:»s
Jan {etnis gadus mīt Eslingenas kolonijas laivieSu lielāka daļa.
iduttajā Eslingenas pilsētiņā netālu
H0« Stutgartes un izvietojās gan virk-tA
blokēku, gan ar! bijušajās k&zar-mfH&
t privātās dzīvojamās malās un
fabriku mītnēs. Udz pat šodienai
Sttedd panākumi 4 gados g&tlpraki
Ik^Mi un pārskoioSanis kursos • • •
Ibllngenas latviešu kolonija paturē-
Jmliavu Vācijas tautiešu «galvaspil­sētas'*
lomu, lai gan tās iedzivotālu
Itedts sakarā ar izceļošanu vairs tā­lu
nav tik iespaidīgs kā vēl pirms
pāris gadiem, un arī sabiedriski kul-tBrfilfi
rosil)a pēc daudzu vadītāju
personību aizbraukšanas kļuvusi
gausāka. Aizvadītajos 4 gados arī
eslingenleSi piedzīvojuši gan baltas,
gan nebaltas dienas. Pozitīvā nozī­mē
lai atceramies kaut tādu spilgtu
vn nozīmīgu notikumu kā 1947. g.
vasarā Eslingenā sarīkotos latviešu
dziesmu svētkus. Bet no otras puses
kolonija dabūja arī smagi izjust
skrīningu bardzību (vācu saimniecī­bā
bija jāpāriet 254 Eslingenas tau­tiešiem)
un visas citas ar DP dzīvi
saistītās nepatīkamās parādības.
Jaunākā pārskata skaitļi par Es­lingenas
latviešu kolomjas ledzīvc-tfiju
kustību rāda, ka 4 gadu laikā
no citām nometnēm ienākuši 4963,
bet uz citurieni aizgājuši 2345 iedzī­votāji.
Ešllngenā dzimuši 68, miruši
25 tautieši. Intensīva bijusi emigrā­cijas
gaita. Pavisam uz citām ze­mēm
izceļojušas 2438 personas (uz
. ASV 1252. Kanādu 484, Austrāliju
492 un citām valstīm 810).
Ja kolonija savā pirmsākumā bija
gandrīz simtprocentīgi latviska- (no
3668 iemītniekiem 3625 latvieši), un
palika arī tāda savos „zledu lai­kos",
sasniedzot maksimālo iedzīvo-
...un amata zelta pamatu daudzās
nozarēs ieguvuši daudz latviešu...
ttiju skaitu 1946. g. jūnijā (5904, no
tiem 5816 latvieši), tad pamazām stā­voklis
šajā ziņā mainījās, un paš­laik
no visa iedzīvotāju kopf^kaita—
3427 - latvieSu ir tikai 3114 vai 91
proc. Protams, arī tagad vēl kolo­nija
ar pilnu tiesību var saukties
par l a t v i e š u koloniju, jo cittautu
ie(Jzīvotāju ietekme uz Eslingenas
latviešu iekšējo dzīvi gandrīz nemaz
nav izjūtama.
saimniecisko pasākumu rosību un
panākumus, kā arī vispār dažādo
sabiedrisko organizāciju aktivitāti.
Laimīgā kārtā kolonijas trimdinieku
saimē jau kopš 1945. g. bijuši un
arī vēlāk no jauna klāt nākuši dau­dzi
visu nozapi speciālisti, enerģiski
organizatori un krietni darbinieki,
kas savas spējas pierādījuši jau brī­vās
Latvijas laikā. Tas sakāms vis­pirms
par mūsu jaunatnes audzinā­tājiem,
kuru neatlaidībai im ideā­lismam
jāpateicas par to, ka jau
1945. g. rudenī, par spīti toreizējiem
smagajiem apstākļiem, varēja sākt
djļrboties Eslingenas latviešu taut­skola
ar 550 skolniekiem un 48 sko­lotājiem,
kā ari ģimnāzija ar 243
audzēkņiem un 40 skolotājiem. Aiz­gājušajos
4 gados abas skolas iegu­vušas
trimdas apstākļiem neparasti
bagātīgus mācības līdzekļu krāju­mus.
Kolonijas pārvaldes izgKlIbas
un kultūras daļa šim mērķim atvē­lējusi
ap 90 proc. no saviem budže­tiem.
No citām izglītības Iestādēm, kas
pēdējā laikā pa daļai pārveidotas
resp. likvidētas, jāpiemin kādreizējā
technlskā skola, technikums m it
sevišķi tautas augstskola, kuras kur­santu
skaits jau 1946. g. sasniedza
1378, bet lektoru skaits—47. Tautas
augstskolas dažādos praktiskos uti
valodu kursus beigušas valrāh: kā
1800 personas. Pag. gada i^elgās tau­tas
augstskolu ietilpināja IRO^urod-apmācības
skolā, kādā veidā tā tur­pina
darboties arī vēl tagad.
Labas sekmes visu laiku rādījusi
Eslingenas latviešu kolonijas māk­slas
skola ar savām tīrās mākslas
un daiļamatniecības studijām.' Skolas
sākotnējais audzēkņu skaits bija 94,
un tajā par skolotājiem darbojušies
ievērojami Latvijas mākslas akadē­mijas
paidagogi, kā arī mūsu daiļ­amatniecības
speciālisti. Skola sarī­kojusi
vairākas audzēkņu darbu iz­stādes,
izpelnoties arī ārzemju viesu
atzinību un ievērību. Tāpat :i*osīgl
darbojusies kolonijas mūzikas skola
ar klavieru, dziedāšanas, vijoles,
čello, mūzikas teorijas, orķestra un
ansambļu klasēm. Tās maksimālais
audzēkņu skaits bijis 184, bet piiišrel^
zējais — 60. Vēl jāpiemin Eslinge^
nas latviešu baleta studija ar pieau-
|S(ušo un bērnu nodaļu, kas katru
gadu rīkojusi audzēkņu baleta vaka­rus,
veicot nozīmīgu darbu mūsu
jaunās baletistu paaudzes veidošanā.
Sevišķa lappuse mūsu trimdas
dzīves vēsturē nenoliedzami piede­rēs
Eslingenas latviešu teātrim un
baleta trupai. Teātris š. g. 24. jūlijā
piedzīvoja savu 500. izrādi: Vairāk
kā 150 izrādes līdz šim sniegtas pa­šā
Eslingenā, bet pārējās noskatīju­šies
desmitiem tūkstošiem tautiešu
citās Rletumvācijas DP nometnēs.
Latvijas balets savā pastāvē^nas
toikā 1945.—1948, g. sarīkojis vairāk
nekā 300 izrādes, pie kam skatītāju
vidū ievērojama daļa bijusi ārzem-
• nieku. No citiem Eslingenas latviešu
kolonijas kādreizējiem mākslas pa­sākumiem
atzīmējams dubultkvar-tets
Tēvija un operetes ansamblis ar
16 dalībniekiem, kā arī koris ar 36
dziedātājiem.
Eslingenā visu laiku ļoti rosīgi
darbojušās dažādas latviešu trim­dinieku
sabiedriskās, profesionālās
un jaunatnes organizācijas, kuru ko­pējais
skaits pārsniedz 20. YMCAs
un YWCAs nodaļās pulcināti vairāk
nekā 800 biedri, noorganizējot lite­ratūras,
sporta un šacha kopas un
dažādus arodu kursus, sarīkojot iz­stādes,
lekcijas, dievkalpojumus,
sporta sacīkstes un kino izi'ādes.
Skautu organizācijā skaitās 4 vienī­bas
ar 229 dalībniekiem, bet igaidu
organizācijā 3 vienības ar 120 da­lībniecēm.
Skauti un gaidas iekār­tojuši
savām nodarbībām skaistii,
nacionālā garā • izdaiļotu mītni.
No citām rosīgākajām Eslingenas
latviešu organizācijām jāpiemin
Daugavas Vanagi, Latviešu māksli­nieku
apvienība, Pen-klubs, Veco
latviešu strēlnieku kopa un dažādas
profesionālas biedrības Inženieriem,
techniķiem. pagastu darbiniekiem,
tirgotājiem, rūpniekiem, lauksaim­niekiem,
tautsaimniekiem, amatnie­kiem,
skolotājiem, daiļamatnieklem,
farmaceitiem utt.
Pārejot uz Eslingenas latviešu ko­lonijas
sainmiecisko nozaru un pa­sākumu
apskatu, jāuzsver sevišķā
loma, kāda tautiešu praktiskajā dzī­vē
bijusi aizvadītajos 4 gados noor-ganzētajām
kokapstrādāšanas, drēb­nieku,
šuvēju, kurpnieku, metalla
apstrādāšanas, daiļamatniecības uc.
amatnieku darbnīcām. Protams, emig­rācijas
dēļ tagad arī šo darbnīcu ap­joms
un strādātāju skaits sašauri­na
jies, un daļai bijis jau jālikvidē­jas.
Kolonijas darbnīcas līdztekus
veikušas arī plašu un svētīgu pār-skološanafe
darbu, 3 pirmajos gados
Izlaižot vairāk nekā 500 apmācītus
amatniekus, no kuriem 26 nolikuši
meistara un 48 — zeļļu pārbaudes
pēc Latvijas programmām. Iegūtās
amata zināšanas daudziem Eslinge­nas
tautiešiem pavērušas ceļu dar­bam
IRO darbnīcās un amerikāņu
armijas darba vienībās, reizē at­vieglojot
arī emigrācijas gaitas un
dodot labu pamatu jaunās dzīves
uzsākšanai.
Darbnīcu kopr
skaits 1947. g. sāl
kimiā bija 38, tajās
strādāja pavisam
294 personas. Ari
tagad 18 darbnīcas
nodarbināti ap 120
amatnieki un mā-
:ekļl, neskaitot at­sevišķo
IRO šuvē­ju
darbnīcu, kuŗjā
strādā vairāk par
150 personām. Es­lingenas
latviešu
amainieku darb­nīcās
iegriezušies
daudzi ASV un ci­tu
ārvalstu viesi,
pārliecinādamies
par latviešu pār­vietoto
personu
darba gribu un
ttīāku, kā ari par
iriteliģeiļto profesiju pārskološanas
sekmīgo norisi. Darbnīcas iespējami
zemo cenu dēļ arī spējušas droši
konkurēt ar līdzīgiem vācu uzņēmu­miem,
un tā pašu tautiešiem izde­vies
ietaupīt vienu otru lieku mar­ku.
Rosīgi' kolonijā darbojušies arī
dažādi tirdzniecības uzņēmumi, fri­zētavas,
foto laboratorija uc.
Speciāli pārskološanas nolūkam
Eslingenā iekārtots ari atsevišķs
pārskološanas centrs, kur aroda zi­nāšanas
guvis arī ievērojams skaits
tautiežu no citām amerikāņu joslas
nometnēm.
Nobeidzot šo faktu uņ skaitļu
virkni, kas īsumā raksturo mūsu lie­lākās
latviešu kolonijas 4 gadu dzī­vi
un darbu, nevar neatzīmēt arī
atbalstu, kādu trūcīgie Eslingenas
tautieši saņēmuši no kolonijas admi­nistrācijas.
Visā pastāvēšanas laikā
kolonijas labklājības daļa izmaksā­jusi
sociālos pabalstos 316 personām
vairāk n^kā 40.000 RM un 10.000 DM,
ievērojami atvieglinot invalidu, at­raitņu,
veco ļaužu un pārējo trū­kumcietēju
stāvokli. No kolonijas
sociālo pabalstu summām algo arī
apkopēju sevišķai veco ļaužu mītnei,
kas iekārtota Eslingenas Kalna no­vietnē.
Ar Eslingenas kolonijas pasāku­miem,
panākumiem un vēsturi vis­ciešāk
saistās divu cilvēku vārdi, tie
ir agrākais vecākais m tagadējais
padomes priekšsēdis mag. oec. Kār­lis
Kalniņš un administrators mag.
iur. Jānis Ajperāns. Ka Eslingenu
amerikāņu iestādes un IRO uzskata
par vienu no priekšzīmīgākajām no­metnēm,
par to lielā mērā jāpatei­cas
viņiem. Kalniņa vārdu atcerēsies
ari tie daudzie bij. latviešu karavīri
...bet lidzās eksistences on praktisko mācību dar­bam
sniejgŗtas zināšanas arī skaistuma un mākslas
alcējiem mūzikas, baleta un glezniecības studijās
un mākslas amatniecības kursos.
• M •
un Izskrīnētie tautieši, kuru labad
Viņš nekad nav atteicies apmeklēt
dažādas iestādes un štābus Frank­furtē,
Heidelbergā vai citur, lai pa­līdzētu
tiem, kurus trimdas grūtības
visvairās skārušas. J. Jēkabsons.
NOPIETNS RAKSTS
edakcijfiil šinīs dieflās
piesūtīts kāds nupat kā
Iznācis konvers āclj as
vārdnīcas komplekts.
Blakus daudziem ci­tiem
jauninājumiem,
kādu pēdējos gados
bijis sevišķi daudz, redakcija uzdūrās
arī uz nodaļu ar virsrakstu: «Lat­viešu
kolonija Eslingenā." Tā ka tas
ir pirmais gadījums, kur kāda lat­viešu
kolonija atzīmēta konversāci­jas
vārdnīcā. Ir vērts pie šīs noda­ļas
pakavēties tuvāk.
„Eslingena," iesāk apcerējuma au­tors,
„ir pilsēta Virtembergā. Iedzī­votāju
majoritāte — latvieši, kas pēc
tautības un profesijas pieskaitāmi
DP nācijai. Viss latviešu kolonijas
pastāvēšanas laiks iedalāms divās
ērās: Cvečglna jeb pirmsskrīniņu un
Armanjaka jeb pēcvērunga ērā.
Cvečgina ēra savukārt iedalāma
Porķa jeb Unŗas laikmetā un Siļ­ķes
jeb agrīnajā IRO laikmetā. Ari
armanjaka ērā vērojamas divas fā­zes:
1948. g. jeb Rotbarša fāze un
1949. g. jeb Salami-BiklingiJi faze.
Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās
— skrīninga atvairīšana, kombinēta
ar pārvietošanu novēršanu; viņu
ienākumi — tikpat ierobežoti kā
tiesības.
Iedzīvotāju' pa­gātne
— ir atļau­tā
līdz 1940. g.;
gadne — ir -at­ļauta,
bet nav ob­ligāta;
nākotne —
teorētiski ir pare­dzēta.
Iedzīvotāju gal­venie
sarunu te­mati:
1946. g. ^ša-na
un cigaretes;
1947 g. ēšana un
skriniņi; 1948.
ešima uh pārvietb-saiaa;
1949. g. ēša­na
un emigrēšana.
Eslingenas spe­cialitāte
ir jubile­ju
rīkošana un dzī­vu
valstsvīru uz­ņemšana.
Eslingenas īpatnība:
bileju runās jubilāru nepiemin.
PLĀNS UM
CRAFIKA
• U.^A. iS%
•» KANĀDU 7y.
HoaĶ 101/
P I L S O Ņ A ^
Kolonijas nesatriecamākais balsts
un aizstāvis — Kārlis Kalniņš, tau­tā
saukts Kārlis Lielais.
Kolonijas vissirmgalvīgākais jau­neklis:
rakstnieks Pāvils Klans. Ko­lonijas
visjauneklīgākais slrmgiivls:
vecais Sandera tēvs.
Allaž vissolīdāk ģērbies cilvēks:
kolonijas administrators Jānis Ape-rāns.
Allaž vlsnesolīdāk ģērbies cil­vēks:
komponists Volfangs Dāmņš.
Visnopietnākā vieta Eslingenā: ko­loni
jas pārvalde. Visnenopietnākā
vieta: Latvijas redakcija.
Visu latviešu sieviešu kopēja pa­zīšanās
zīme: sakta ar zvaniņiem,
saukta «sidraba gosniņa". Visu vī­riešu
kopējā pazīšanās zīme: zaļš
vamzis ar dubultmuguru.
Vislielākā saprašanās: saviesīgās
dzīves jautājumos. Vislielākās dom­starpības,
iekšlie-— ;
tu politikā.
Eslingenas divas
vissvarīgākās ko­pības:
tautas ko­pība
un vistkopība.
Vispopulārākās
dziesmas viesību
vakaros: , vācu
dziesmas Dažu
skaistu ziedu un
Tik pie Gaujas.
Populārākais iz­priecas
veids liela­jiem
ir vienrocīgās raušanas sacīk­stes
Lido; mazajiem — tomātu kau­jas
bloku ģimenes dārziņos.
Vispopulārākais sakāmvārds: Ko
zina viens, zina visi.
Iedzīvotāju biezība apm. 3.000 uz
kv. kilometra, līdz ar ko, atskaitot
tēvoča Džo" speciāliestādījumus, Es­lingenas
kolonija ir visbiežāk ap­dzīvotā
vieta zemes virsu.
Tik tālu konversācijas vārdnīca.
Liekas, ka raksta autors nav latvie­šiem
sevišķi labvēlīgi noskaņots un,
kā redzams, nav arī attiecīgo jautā­jumu
speciālists. Tādēļ arī redakcija
nevar uzņemties atbildību par vārd­nīcā
iespiestajām aplamībām, nedz
skaidri saredzamo tendenci. Izvil­kumi
no vārdnīcas iespiesti vairāk
tikai kā kuriozi un blakus tam ari
kā apstiprinājums, ka Eslingenas
svars pasaulē joprojām turpina pie­augt.
Adalberts Auka.
„Was haben Sie denri da drin?"
„Nix fūr Sie.*' ^*
Tāda saruna man vienu nakti iz­nāca
Eslingenā ar vācu poUcistu.k^
lielu koferi rokā steidzos pār tuS
uz staciju. Ak, nekā Jau tur nebija
— tikai dažas lietas miesai un ga«
ram — divi kukuļi labas, mīklas
amerikāņu baltmaizes un kaud»
latviešu grāmatu. Bet viņi meklēja
vācu spel^, šo aizliegto mantu.
Tas bija brangajos UNRRAS lai.
kos, un toreiz es šad tad no vicu
saimniecības iebraucu „mazajā Lat-vijā",
— ļoti bieži tikai tādēļ vien.
lai noietu gar blokēku rindu, lai sa­staptos
ar radiem un paziņām un tā
no sirds izrunātos latvl^u valodi
Mājās braucot mani pavadīja labā,
mājīgā apziņa, ka „vlņl" ir te — tfi*
tad sasniedzami, runājami, dzirdami
Un patiesi — distance bija tā, kas
šo latviešu «galvaspilsētu" manfig
acīs cēla Jo augstu un jūtas pr«t to
vērta maigas un sirsnīgas. Un toreiz
vēl nebija Austrālijas, domas par
kopā turēšanos bija aktuālas un eml-gi'ācljas
plāni nedlskutējaml.
Plīnsavas lielās blokēkas ar va­karos
spoži apgaismotiem logiem
man likās kā ostā iebraukuši miloi
kuģi, kas «nolikušies uz pāli" un ar
visiem mājas trokšņiem, balsīm un
ikdienas kņadu neskaitāmajās kabī­nēs,
mierīgi un paļāvīgi skalo sSnui
laika rāmajā tecēšanā, pretim UU.
dlem tāliem, vēl neapjaustiem noti­kumiem.
Cilvēku siltās un gaiiUi
mītnes man likās kā kāds izgriezums
no šurpu atvestas pagājušās dzīvei,
Grāmatām, vēstulēm un pasta sai­ņiem
apkrāvies rīdzinieka pactli
galvu im teica „Sveiks, svelks*Vtlk
steidzīgi kā vecos laikos Rīgā strfi»
dādams. Un lauku salmnl^ dtl
istabā lēni nolika avīzi pie malas,
noņēma niķeļa brllli no deguna un
cienīgi atņēma: «Labvakar."
Nekas nebija mainījies šo ļauh
garā vai dzīves ziņā. Es redzēju dl»
mas, kas sudrablapsām plecos devli
uz teātri gluži kā Liepājā vai Jel­gavā.
Es redzēju blokēku pagalmi
izžautu veļu, kas plandījās tāpat kt
Aizsargu vai Matīsa ielas pagalmi,
un dzirdēju zvanus, kas aicināja ui
Dieva lūgšanu kā no vecās ĢertrCi»
des baznīcas torņa sestdienas vāki»
rā. Es redzēju tomātu un gurķu db^-
bes vasarā, kas tik ļoti atgādinIJI
ģimeņu dārziņus pie Ķīšezera, •
dzirdēju vistu un zosu balsis, it Kl
tās celtos no saulē izsvīluša smilitt
pagalma Vezmīlgrāvī. Un bērni nld
no skolas barā latviski klaigādamļi
uz tilta, stacijā, veikalā un iekšpil­sētas
ieliņās aiz muguras un pridsSI |
sarunājās latvieši — un es atgriezos
sava švābu ciema niknās dzīvokļa
saimnieces paspārnē kā puisis, kal
pēc nedēļas sūra darba feijls biedrī­bas
namā uz teātra Izrādi. Bija ne­dēļām
ko domāt im atcerēties.
Tagad, kad esmu kļuvis par Eslin­genas
latviešu kolonijas Iedzīvotāju,
nekas cits patiesībā nav mainījies
kā tikai distance. Viņas vispār vairi
nav. Ar savu draugu, būdami vismaz
savā starpā vaļsirdīgi, mēs vakarol
spriežam tā: „Kad im kur gan mumi
vēl tā ies kā tagad? Darbs un mai­ze
ir, pajumte arī. Un ja gribi —
vari nedējām klausīties latviešu va­lodā
vieir^Un kur tad ērtības — ap­tieka
20 soļos, krogus 30, policija 40,
teātrts 50, skola 60, veikals 70, re^-
dakcija 80, pārvalde 90, baznīca 100!"
Un līdz ar distances zušanu mani
vairs nav bada sajūtas, es esmu at­griezies
it kā no Kanberas, un man
vairs netrūkst nenieka. Bet taisni
tagad IRO vadība, Bonnas valdībjļ
un militārā pārvalde it kā sākušas
grabināties gar pāli, pie kura pie­sieti
Pliensavas lielie kuģi. Un nu
man bailes, ka tie kādu dienu ne-ievelk
laipas un nesaritina vimpe|uff,
kas reālistam izskatās pēc izžautas
veļas. Man bailes, ka viņi neierlj sa­vos
vēderos visus tos tūkstošus ļau­žu,
kas vēl brīvi staigā pa pagal­miem
un «Kaļķu ielu" pilsētā, šos
bērnu barus, iestādes, sarīkojumus
un grāmatas, un neiedomājas iziet
jūrā — ar visu valodu, garu, iera­šām,
dzīves ziņu un Latvijas laika
pēdām sejās un dvēselēs. Tas bija
tas ūdens, tā maize un gaiss, kas
mani baroja visu šo manu vietējo
„Austrālijas periodu".
Es kāpju kalnā.līdz pašam pll»
valnim, un raugos uz pilsētu ielejā—
ar visām ugunīm, baznīcu viņā kra­stā
un tiltu vidū Eslingenā guļ, auk­lēdama
drusku nogurušu, bet citādi
mošu, cerību pilnu 20. g. s. bērnu-latviešu
koloniju svešas tautas vidu.
,,Was haben Sie denn da drlnn?
pēkšņi tumsā kāds jautā, uz namiem
viņā pusē norādīdams.
„Nix fūr Sie," es saku pēc Iespē­jas
labā DP valodā. „Sonst - vlci
Kultur und Vaterlandsliebe. Ver-gangenheit,
Zukunft und Hoffnun-gen."
Nu man atkal ir distance. Es jau-gos
uz Eslingenu kā .no Austrālijas
kalnu grēdas un skaidri apzinos, CJK
šajā pilsētā f.r krietna ceļa maize
miesai un garam — visiem tiem, Kas
aiziet pār tiltu pēdējo reizi. ^
Severins Duntf.
I
S* *^ "«SdnunS viena.
!»S£«emel svētai
h J ' ^ . S t l e s mēdz.
ļfA»»» Tini
0
Kas pirmā vieta,
autas IcoļDiba vai
nl-jfi. t.KSlSlnaa Nrark.s tsi 9 9)„ Taies ronsainva
tellSs jēdzienus. Ir de-vrmateri&
lo vērtību ra-
KgMaS-Ir tas pats kas
KIZM eara.levirze. Uz to no-
K b U d ka nekādā ziņā. Ha-
IfJfSm^^^^^^^ vērtības ir
K e L cUvēks, tādi nu re^^
f S i s (izives nosacijum. Ma-
B S «ara ievirze turpreUm ir
R K satversme, ku^a pai
J E vērtībām tiek atzītas ma-
E e l viss cits kas pastāv vai
S lādos jūtu pārdzīvo] u-īTvai
estētiskos, vai ētiskos,
Jjationālos, tiek atzīts par „nelie-
'ļj", mazvērtīgu vai traucējošu un
gara ievirze var
|SM ^^^^^^^ JļJI nezaudējot pilnīgi apziņu par
i a vērtībām, tomēr visur vairāk
ifittik konsekventi dot priekšro-
'^ļijīterialajām vērtībām, vai ari
vir būt nonācis jau tādā stā-i
to tam vairs nav pat jēgas
' ~ taustāmām,^ seifos
Pamam vērtībām. Pēdējā gadi-jiltadvar
jau runāt par smagu
pes degradāciju, tās nonākšanu
Irotenieciskam stāvoklim,
apirmais, tā šis pēdējais garīgā
glerialisma veids no teorētiskā vie-i)
ljā,k§iau teikts, nav nepiecieša-italstits
ar materiālo vērtību ra­tam
m iegūšanu. Faktiski tomēr
ta, ka intensīva un pastāvīga no-ito
materiālo vērtību gūšanai
IHaz^iū pārveido cilvēku. Iegūtās Kjau nepaliek tikai, tā sacīt,
cllvžkam, bet tiek uzriemtņs
^sakūst ar viņa „es" un nav no
šķiramas. Notiek tā, ka ne­ka
tur īpašumu savā varā,
ipažums cilvēku. Nodošanās
vērtību iegūšanai un vai-tStad
ir saistīta ar risku, —
te bieži var zaudēt ne tikai
y par garīgām vērtībām, bet žau­tai
sevi, kļūt par vergu savai
« . Tur, kur konstatējama jau
m skrlešanā-pec ieguvumiem,
^5jau pārkāpta zināma robeža,
Lf^iestigšana materiālo kār^
?Jmu burvībā un citu vērtību
l^toesamnonākušl pie mums iz-
«autaju^^ vai atzīt mantas
Kļ^/.^'^ošanu par propagan- ItlS^f'' trimdinieku vidu.
J J J topar Uetu. kurai ļāpie-gOB
ta^ var apdraudēt mūsu
N b L f ^ atkarāsies
Kiai el^^L f ^zivo kā tam
h^lvlTu^'^' mēs ņemam
h^il''^'^^^^^ teikti,
bet no'
N d a S ^ ^ trimdā un
r^*unS P.'! bagāto