Bavarijas Latviesu vestnesis, May 26, 1951

              LATVIJA
mitais latviešu doktors
burgas universitātē
Uchivja rakstnieks
sareni ^odaltn
m
im
itiimMi iPa
0mm Albiiti l|Jlrmn$ ir
maUiii; liiimi^ konlruiltt
iii#ltl«ŗt« Viļi roM koris kltuia ki
htti^ii ģUiift 1 ^ necila
fk«}iutttii b«i vl^^ ir hrSz*
miiiitorm paetlita>ai li lie
'la-'iiiUDila^"'
M^^JLk tad ir « • dislkltajl kas
t t t r sfbii kat ^fē] mflfi tē
IHidllitf Vai liļHii paitts ļsi^mic <iien-diiHat
iCļ|)«i^ irai t i | ^ savas
likstai o&bldasf Ir. Projte^ ka ir)
Tie Titi ir ļaudis, kas ļltigu dienu
parada dait)l m vakara stundas,
kad citi snauduļo, raugSs mazvērtīgas
filmas vai lad savu likteni pie sveša
pavarda, — ziedo un uptirē latviešu
dziesmai, spodrinot ae^io sidrabu.
Daiklīt te Jllifiuc vairākas stunrliiis.
lai noklātu kora m9ģini]#a, jadiOz-mējas
pārpildītos apaklz^ļines vilde
no«, un toAēr iit i^lviļki nāk un
dzied, un viņu dziadaiaiia top par
mUsu vairogu.
Vēl vairāk ^ II dziodāšļna iopava
sai priecinās visas miljonu lielSs
lialbritinijas galvaspilsētas publiku,
iatvialhi gaiimas pili skanēe britu
fastivlla publikai. Vai tas nav liels
notikums? Kaut dziesmu dknas notiks
tikai JOHja beigas, blietes tām Jau it
Sļa4 p ^ «trauji/ka koncertu
aģiirtlfali neatceras tik lielu intere-it
n» par vienu kori. Varbūt vienīgi
inIksHnilkl paMuiy^ vlrdu varot
sacess^el ar latvielu d z t e ^ pie-vilkiauas
spiku.Mfti ttelam esam ba-gltau,
neki t>rlfam paiielm liekas.
universitātes .lat-ptalrba
nopietnību lie-llaiis
(44), kā art tas,
pie 1^5. g. immatrikulētiem
itudentiem sestā daļa, t.i. 15
:^|d|ora grādu.
ipiv io>ed. grādu ieguvis Atis
Latviešu studentu cen-itnlbee
prezidija un stipen-da
vald€s priekšsēdis. Jauna-iN^
ram, par spīti kara zaudē-ililkam,
i2;devies zinātnisko
leģ&t tiešām jaunam — viņam
MtaI 26 gadi. 1943. g. viņš pa.
ttanču liceju Rīgā, 1946. g.
Studijas Beiltijas universitātē.
immmHiiHHiifiimmmnfNiiNiinini
CHRONŪKA
Mnm, HzItUaS Ugu BOiikiUli
fSttttļa lfafaM«iu. 2S. B t l i l atilmē SO gtda
i š ī l l l » HlMrlikā OB presēt dirbā. Trladl
V i C f i i Viņi vadlia sav« aOilkiUJe veikala
i i M i d a Augiburga, bet ptSrtli diTvo Ci*
i t Sir aoorgaaiiēlli m i k i l u aģeBtOra.
kSrto hdoiaael die)o}ii M
i i i a i i , tiniks vēl Sorodea.
Aagllll, kur vtic UL derlH
i r t a m ditiia sulkolami Anglllā
Mtiii\ēa, partdiusf, leradfilM kritiķis
liafo HItIHi, ditialekt Aadrefi EglUli an
•Nitoti Artori B«nlņl.
UtvtjM »EN ķlobt Sitokhotaa, tekolot klu
Ift itkrtISfa iiņa RotUIit alcfailumara. ie
nMVā sarīkot popalIrS Igauņu rakitaieka
Alfeita GalUta vakarti ar autera pledallSa
M i . CIaniU tavu plekrliaau derli.
Alda Nltdra raktita Jauno ronSnu Pirmā »ka. lakftaiece bez tam parediijusi
IdSI roalau VaXa rUivē)!.
lakiteteks Egtii Kalaa devlei ui ASV. Vā
d lM trUadai periodi viņi laraksllļis vairā
hlt aarb», l o koŗteai ronāaara Devītais vit­āli
Jta uraBitf udevijs.
Dialit«ea Karola Mh ar laOža biedra bi)
i l i i f ipgabalHesai prlIekSsēdl Viktoru Dāii
«s kimten leraduties ASV. Peitē ar Dāle« ļ^aim ASV krasti iiliāpi» ari prot. Lotārs
ialtUi «ikfliJileki Marta Skaliņa, Valerl)a
illktttņa, aOdolls Saule un Eitens MeSulis
ko ttladialeki atcerai iirl no latviešu baleta
i t t o i H a lalkieai VIcllS, tārpiņa rosīgi dar
boUH fivS mlksUi Cilkagil. Viņu ifdigalt
Siaki ir piaaists V. Freliaanis. Ansamblis 20
«atji Cikagi bt)a rīkojis baleta vakaru.
Aaitraiijaf latvlelu labdarības biedrība
fAUB) aprin bija 8arII;oJui.1 sava pirmā dar
bfbii gtda atceri ar literāru vakara, IttirEā
|ot Kaudtliu Mērnieka laikas. PiedaUjās
Edaardi Polikevtēi, Teodors Tomsons, Vlll
berft i t i l i 01 M. Slllņil.
Malboraat mfiksUaieiku k6pa IpaSi si
alkimi prottfltējnst pret sabiedriskajām or
gaaUiciJflm, kas aeatalgo mlkslialeku darbu
bet 1947. g. I « t l j l . H«nburg., tml- , C*«S« "k°„^lļ\!!'Siif'SSš
biedrības nn LatvieJu-lietuvieiu vle-
•nl Skartajiem )aa. ' ^^bu piešķirta
.m jauD«.s Dr. med A. ^ « 1 - 9 i^P ^jj^iļj \ „ ^ , 1 1 1 ^ 1 ^ Anta-stāsta:
..Pedejos 10-15 gados vaičulaiUm, vērtējot viua pro
tājumiem manis
medicīnas P^taidcu ļ
prātus nodaH)maju6i hialuronskābe,| JT/s^,,,, aina-kas
sastopama sevii
tuvumā. Hialuronskā-beidza
1950. g. novembri. Dr. med. i . , „^ a r v c t r e i r a Pmīk
grādu v i , i ta^ad ieguvis par diaertd-b^P^^^^^^ ^ ^
cjļu: Untersuchungen ueber d « E m - P ^ ^.^i.ij,, ,e-
Hv^hrnn]^!^ nizSdja» prēmija, kas simboliski aiz
Hyaluronida6e. Lijj kād:eizēio Lietuva» valsts god
Par sava disertācijā ^artajiem J a u - 1 ' J" . . . , , , .
jumiem jaunais
Dr. med. A. Frei
anis stāsta: „Pēdējos 10—15 gadoi
edidnas un dabzinātņu pētnieki
Plātus nodarbinājusi^ h i a l u r o n s k ā b e , . - ^ ^.^^^^ n^iijgj ai„a.
kas «astopama sevišķi (ironisku le- U P M.U.Uāi
kaisumu vietu tuvumā Hialuronskā- ir^dā godalgoti lietuvju autori
bes uzdevums ir padarīt «msvadu Brazdžonis. Fausts Ķirša un
sieniņas un organisma audus necaur- , , , f,_v,,e
laidigāku., tā nodrošinot aainakapillā. •'"[S'*/"*"*- . . _ „
ru pareizu darbību un piešķirot au- Vaičulaihs dzimis 1906. g. Vilka
diem pasīvas pretestības spējas pret višķu tuvumā. BeidzM Kaunas umver.
dažādiem slimības dīgļiem, indēm un «»āti, papildinājies Francija. 1940. g.
tml. Dala slimība» dīgļu mēģina šo «stājies diplomātiska dienesta un le-pretestību
pārvarēt, izdalot fermentu « " s par sūtniecības sekretāru Vati-hialuronidazi,
kas minēto hialuron- J»]» af^S atbraucis uz
skābi noārda. Interesanti atzīmēt, ka Ameriku, kur tagad ir u n j ^ e " ' ' » '"
ari čūsku inde un ļaundabīgu audzēju profesors un aikraksta Aīdas redak-
Jōniņa» satur šo fermentu. Savā di- tors. Vi^a pirinais darbs p«^^^^^^^
serlācijā noskaidroju, ka vara «āliem,!^»- 9- Vaiculai Is lidisim publicējis
kas noteiktā koncentrācijā sastopami ' grāmatas, no tam dažas Jau agrāk
cilvēka asinis, slimības gadījumā ir godalgotas Viņu skaita par lietuvju
spēja ŠI slimības diglu izdalītā f e r . i « " n k ' " ' c e m a pārstāvi. Viņs^^m^^^
menta - hialuronidlazes - darbību | «".?9ru. C'e;^,[o™"L
ievērojami traucēt.
Pēdējos gados pētniekus nodarbina
ari t. s. vitamīns P, kas lielā mērā no
Čiepa sl
4v ^s^-*-^.
tulkojis ari citu tautu autorus lie
tuvju valodā.
Latviešu rakstnieki trimdā, diemžēl.
stiprina asinskapillāru sieniņas I ļ ? " "9/'^^^^^^^^^^^
pamazina audu caurlaidību. Sāda i e . " " ' " " pierādījuma.
Oļģerts Liepiņi
7000 marku studentu
stipendijām
Vilfofa Rafaela madonna Leningradas
ErmUaia ' '
1509. g. Rafaela tgleinotā Madonna
ilgu laiku bija Albas hercogu īpa­šums.
Pēc tam tā aizceļoja uz Londo.
nu, kur 1836. g. to nopirka Krievijas
ķeizars Nikolajs l , lai ievietotu Pē­terburgas
Ermitāžā. Kad pēc 1917. g.
revolūcijas sarkanajiem Krievijas
valdniekiem ievajadzējās naudas, tie
ķērās pie Ermitāžā uzkrātajām māk­slas
vērtībām un apmainīja tās pret
ienīsto kapitālistu dolāriem. To 15
gleznu vidQ, kuras ieguva amerikā­nis
A. Melons, bija ari Albas Ma­donna,
par ko padomju tirgoņi saņē­ma
6,5 mii], vācu marku, kas ir vis­augstākā
cena, kādu jebkad maksāta
par atsevišķu gleznu. Pēc Melona nā­ves
viņa gleznu kollekcija pārgāja
amerikāņu tautas īpašumā kā mirušā
miljonāra dāvana, un Albas Madonnu
novietoja Nacionālas mākslas gale-pamazina
darbība pavedināja uz domām, ka
P vitamins varētu iedarboties uz hia
luronidazi, kas ari pierādījies ekspe
rimentos. Noskaidroju ari, ka šl P vi
tamina kombinācija ar varu iedarbību
uz hialuronidazi var vēl pastiprināt."
Ar savu disertāciju Dr. med. Frei
manis ir paveicis nozīmīgu darbu P
vitamīna pētniecības laukā. Ļoti daudz, ^ . ^ .
viņš strādājis ari latviešu studentu USCS STIPENDIJU FONDA DARBI-organizēšanas
darbā. Savus sabied-l BAS PĀRSKATS
riskos amatus viņš pildījis ari pār , _ i.. .
b a u d T i u m n n n riU«rtSriiJ ir^trSHMii- * "® Utvlelu. bet ār-
Dauaijumu un disertācijas izsirēaasa-p„ vjj.,j„ j, pg^gj,^ diudtiaii Jtu
nas laikā un personiskas īpašības un iekārtojušies diivē, tad vicij» itudējošiem
trīs svešvalodu pārvaldīšana viņam I jiclnis ar Uelām trrOtlblm. Dtudtlen uce
palīdzējusi draudzīgu attieksmju fe. IOIM; lUpri .pgrūtināta vd p.t ne^
Celdoša^ā ar cittaut'u studentu orgāni- ^ ^ļ..^.''"..'^T.. u
zacijam, kam liela nozīme nākotnē, itudestu materiiuu itivokiu vtrētu kļot
0. V. I p«r tfgtnttu itudlfu (iirtrtukSaiial. Lai grO
tlblt Bontkulle aklo darbu tomir varētu
turpluit, kalpojot vUai latvieSu tanta'i Inte­resēm.
Latviešu studentu centrilās savienī­bas
SUpendlJi fonds noorganliējls valrftkas
stedoluBB vākšanas akdļas — līdz Sln skaitā
trīs, ar savāktajiem lldsekļlem palīdzot stu
dēJoSal Jaunabiel.
rijas 8. zālē ar 24. kataloga numuru. I **l^"^i;.J<»!j« ^"V^"
\ T ^ j • z ^\ xf \ « • I f o n d a dlblnāianas dienas (1950. g. 12. 2.)
Nesen padomju žurnāls Voks nācis ndi otrās ziedojumu vākšanas akcijas bel-klajā
ar pārsteidzošu apgalvojumu, ka īgām (š.g. 21. 2.j aUOāabai parāda savākto
Albas Madonna joprojām karājoties J*ffi*l""^
c j j • -4 • - V 11 •.W2,fl, tsdots DM I.
Ermitāžā. Kad padomju sūtniecībai ^ienā kas€ bija v i i DM in'.io. No noguldi-
Vašingtonā pieprasīts paskaidrojums ttjām DM 7.4W.J2 uiietotas DM 0.753.M. bet
šajā jautājumā, atbilde bijusi: „Ja PMt« tekošajā rēķinā vēl DM 739,34. Kopā
Vokfi kaut krt annalvn taR nriTĪm» ļr. I'0"dam tātad bilances dienā bija vēl DM
voKs kau ko apgalvo, tas nozīme. i c a K , , , ^ \^^m^. Kapitāla ieguldījuma
ta ari ir! Taču Vaningtonas gleznu ieskaitāmas vēl DM «.8W.- studenUem iz-koUekcijas
glabātājs Džons Uelkers I naksāiās sUpaadijas. no kā līdz šim atmak
apliecinājis, ka nekad neesot bijis ne «In* .
mazāko šaubu par to„ ka Nacionālajā us pārdotas, bet paiUcuSas vēl nepārdotas
mākslas galerijā atrodoties Rafaela | mantas par DM 14,S0. Techniskle izdevumi
oaammriģeerirniiKkāāladņņauur bžzsuu. rrnnVaāikēs l AAsrrktt aiNidNPreāWwk«8 -. pa„Iitrer i crziiis-- M ņ^^ ^.U* "*DLM.? ^7 .920v.i3s7p.ā rkēajomZ * *i*zk©dUe!vt» u»»mv»ēu l kknoaāppkāi tnsāelaa-ņas,
ka Ermitāžā 17.stādīta Raiaela pārdotās mantas paf DM i4,so. tā ka galīgā
Madonnas kopija. J41 tas tā tiešām f l>M 7.93i,s7. vispārēio izdevumu
butu, tas nozīmē, ka Pad. savienība J[*«^!,?^\"»f^^^^^^ IVv"*.
vainojama kārtējā pasaules un savas JfMomirVp^^^
tautas muļķošanā, gribēdama pārlieci- tas DM 7.t2S.89. Augšējā pārskatā nav leiii
nāt, ka lai vēl joprojām pieder alez-M*!?**" \ »««<»«lan« vākšanas ak-nas
oriģināls." numurā" ^"^V.*!''*
(Tuipinājumt
Bet Uešā dienā ) ^
šūpot spēcīgāk, datt
Jo kā atvarā, cllvē*
svara, kājām pazūd
ties kā tukšumā paki
griežas visas iekšas, un
zaļgans bālums. Mūsu
smejas: mēs esam iebra
manša kanāla atklātā ok®
trīs dienās visi ir žirgti un
ra pilni, bet nu mēs redz
tie stiprie, kuri vājie
Es būšu stipra, sevi domāju,
mu iedalīta darbos mazbērnu '
par galdu un ēdienu pasniedi^pp
mānīgi sudrabotām paplātēm,
skatās atkal tik krāšņi - ki ^
ceses Izlepites virtuvē, kur viit
stās un mirdz. Es nesaslimšu — n
vēlreiz sev saku, jo man te tik labl^;
nekā <^enerā|a dziļajā vēderā. Tt
viss kā radīts pasakām. Mazais ipā*
nietis, iedzeltens un kustīgs kā kanl«
riju putniņš, cilā vākus sudrabotām
bļodām, te pazūd smaržu tvaikā, te
atkal iznirst sveiks un vesels, lai ar
visu pavārnīcu pazustu otra poda ga­raiņos.
Tad nāk divi resni kungi ar
vēderiem alus muciņu apmēros, pa­cel
atkal vākus, pavēdina ar roku
garaiņus uz deguna pusi un tā rūpīgi
pārbauda vēl dažu lieku reizi, vai
jdiens ir svaigs un garšīgs.
Manām acīm te ir ari savs Otello
— drukns zilipelēks nēģeris, dīvaini
veidotu pakausi un pilnu muti zelta
zobu. Kad viņš uzsmaida, šķiet —
atsprāgst jūras laupītāja mantu lāde.
Viņa melnajā rokā vienmēr dus snieg­balta
salvjete, uz spožas paplātes viņi
svinīgs un nopietns nes kuģa kunga
galam saldētas zemenes, marcipānu
pārlietas saldmaizites, dzintara krātai
saldus recekļus, restētas maizītes, tī­taru
brūnās kājas salātlapu biksī­t
ē s . . . Un viņa zelta mantu lāde, man
garām slidot, čukst apaļus un kāri-gus
vārdus: „Ai lov jū." Jā, Jā, —
mīlestības vārdi visāi mēlēs tkao
brīnumjauki un saldi.
Un te ir vēl kāds kustīgs nēģeru
puisis ar uzpūstu baltu turzu galvā,
tievām oda kājām, kas staipās un lo­kās
kā no kožlājamās gumijas taisī­tas,
smējīgi brūnām acu spolēm un
ieplīsušu pīrāgu mutes vietā. Viņš ir
runīgs un laipns, — kā māla podiņus
zem osas turēdams, viņš pavada ve«
cās māmiņas. Dievs zina, vai viņai
kādreiz domāja, ka vecuma dienās
starp zemi un debesi pastaigāsies ar
nēģeri zem rokas! Jā, — pasauli ir
raiba, un tā ir latviešu mātniņa ar
gaišu drāniņu ap ausim, kaa mūt te
dažreiz lūdzās: „Bite, bite, mīlā mei-tiņ,
man eine tase kapijas." Kam te
lai pasaku, cik mllš tāds vārdiņš —
meitiņa. Noasa šķirsta tautību jucekli
viens ar otru runā tikai vāciski.
Mūsu viri vēl pilni nometņu kar­tupeļu,
slinkuma un neveiklības. Ko
līdz lepns zelta saites pulkstenii ap
rokas dilbu, ja nēģeru puisim viri
stumdami un dīdāmi. Tikai zagt gan
viņi māk veikli un ātri — olas, apel­sīnus,
sausiņus. Dažam sieva jau at­dusas
jūras slimības gultā, bet viri
slepeni tām piegādā ēdamo. Es daž­reiz
krievu mēlē apsaucu vīrus, man
kauns. Lūk viens, darba karstumā
pārguris, aizmirsies krēslā ar piecām
desiņām vienā un kūpošu cigareti
otrā rokā. Kuģa kungi skatās viņos
kā lielā jokā un nespēj saprast tādas
izdarības.
(Beigas sekos)
EOM£»ifS
(75. turpinlijums)
»• '
Gija jau tiz pusdienas pusi, m. ceļa parādījis pajūgs un
drīz ieslīdēja Akmenāju sētsfvIdO.
i,Nolid$t» ar vienu aci, tie ir ķēde» suņi," rūca Purvs un
aptaustīja kabata papīrus, kas sargāja leitnanta Birzula vīrus.
„Vai te kāds runā vāciski?" jautāja viens no atbraucējiem.
„Mēs nSkam skaitīt lopus. Kas jūs tādi? Dokumentus!" viņš
uzsauca apbruņotajiem vīriem, neizlaizdams mašīnpistoli no
rokas.
,J«6itnanta Birzula speciālo uzdevumu grupa," ziņoja Purve
un sniedza savu apliecību^
„Kur pārējie?" vācietis neuzticīgi grozīja roki Purva sa­rakstu.
..Iesaistīti akciji pret bandIUem. Būs mājās vakarā," ziņoja
Purvis.
..Muļķības, visi vienādi bandīti," norūca žandarms un pie­vērsās
pārējiem. .,Un kas jūs?"
Izklājuši savus zīmogiem noraiblnilto» dokumentus uz galda,
bēgli bailīgi vēroja žandarmu seja», bet, šķita, tie šoreiz ma­zāk
domāja par bēgļiem; kā par sainmieka kūti-
..Labi, mēs pārbaudīsim lopu skaitu," teica pavecs un apa­ļ
i ^ vācietis, pamādams ar roku abiem pārējiem. ,Jesjm!'
„Ka tad. lopu sfcaititlji, šitādi jau te nāk katru pārdienu,"
vāciešiem aizejot, vaimanija sainmiece. „Nu ejiet taču kāds,
kam tā vācu mēle, un sakiet, ka visas gotiņas man jau ir at­dotas,
un tās divas palikušās jau nezcik reižu saskaitītas un
pārskaitītas, tāpat tās pāris aitas un cūceņi. Un katru reizi,
k i šie skaitītāji aiziet, ir pazudusi kāda vistiņa vai kas cits..."
Dagnija izgāja pagalmā un devis uz kūti, kur bija pazuduši
vācieši. Paverot laidara durvis, viņa ieraudzīja puskrēslā renno
uz ceļiem pie aitu aploka, kur tas ar prāvu grožu galu mē­ģināja
sasiet saimnieces jēram kājas. Otrs gar govju silēm
dz«iāja vistas, līdz tam Izdevās notvert aiz spārnu galiem
baltu gailL Iesitis to padusē, vācietis griezās u7 durvīm, bet
sadūrās tur tieši ar Dagnijas ļauno smaidu.
„Vai skaits saskan?" viņa jautāja briesmīgi mierīgi.
„Vai saskani" vācietis piesarka aiz dusmām- „Tādu mliju
nemaz nav, koir lopu skaits būtu saskanējis ar uzdoto. Visa
piekraste šeit zog un melo, bet no mums prasa, lai mēs gādā­jam
par kārtību un cīnāmies."
..Skaitam jau grūti saskanēt, ja jāierēķina ārkārtējās node­vas,"
Dagnija pamāja uz gaiļa pusi, kas klukstēja vācieša
padusē, un tas īgni novērsās.
„Kur jūs nesīsit to gaili?" Dagnija iestājās durvīs un pār­maiņus
vēroja vācieti ar gaili un resno, kas mocījās ap jēru.
nPar tiem tiks samaksāts," nošņāca jaunākais un izgrūdās
garāna Dagnijai pagalmā, kur nepacietīgi kārpījās viņa zirgs.
Izrāvis no kabatas sauju marku zīmju, vācietis iegrūda tās
Dagnijai rokā un teica:
„Nododiet saimniecei. Tas par sīklopiem."
•laupītāji!" Dagnija teica skali un lāva naudai izkaisities
pagalma sniega. „Vai jums nav kauna atņemt saimniecei pē­dējo
jēru — viss cits taču ir jau projām! Jūs nākat pa dienu
— citi pa nakti..."
^Vācieši saskatījās, un resna tuklie vaigi pietvīka violeti
sārti- „Par kara saimniecības jaukšanu jūs nodos žandarmēri­jas
rīcībā. Mēs atsūtīsim kādu noskaidrot, kas īsti jūs esat
un ko šeit darāt. Uz redzēšanos!"
Ielecis ar jēru kamanās, kur jau bija ierau.sies otrs ar vistu,
tuklais vācietis uzšāva zirģelim, un kamanas izsUdēja no
pagalma.
Noraudzījusies, kā vācieši aizbrisuc, Dagnija brīdi vilcinājās
un tad nogriezās gar mājas stūri pa sniegaino ceļu uz jūras
pusi.
Otrā pusē ceļam, tūlīt gar grāvmali, sakās vecu, kuplu egļu
mežs, kam šur tur pa gtarpām pas;pīdčja bērzu baltie stumbri,
bet tālāk čaugani sakritušais sniegs pazuda biezokņa tumsā!
Kaut jūra bija patālu, skaidri varēja sakļausit vienmuļu, vien­mērīgu
krākšanu, kas līdz ar vēja balsīm iekrita ceļmalas ko­kos,
bet no otras puses rāmā laikā Akmenājus sasniedza dobja
dunēšana un spalgi grāvieni. Dažreiz tie bija tāli un tikko
sadzirdami, citreiz šķita pievirzījuiUes gluži tuvu, un tricināja
gaisukā pamalē savilcies pērkons.
..Mēs esam ieslēgti starp uguns un ūdens sienu." domāja
Dagnija. „Sī uguns siena stāv pār mums draudīga kā pati
nāve, un kas zina. kad pienāks diena, līdz tā lēnām sāks vel­ties
uz priekšu. Mūsu atkāpšanās ceļš tad nobeigsies pie jūras,
kas vienaldzīgi pašķirs vilni mūsu kapam, ja vien kāds gribēs
izvēlēties eev šo auksto un nemierīgo dusas vietu. Kāda brī­vība
mums dota — izšķirties starp divām nāvēm!"
_.Ka6 gan noticis ar mani?" nodrebinādamas Dagnija mēģi-na;
a aizdzīt drūmo vīziju, bet aizvien biežāk pēdējā laikā
viņai uzmācās šī saltā bezcerība, un visi piekrastes celi, aiz-
^ttll.g.W.«pdllMgir
snigušie māju dārzi un meži ar baltajiem tīrumu plankumiem
tai šķita kā nebeidzams nāves lauks, kas drīz krāsosies sārts
mirēju asinīm. Ziemsvētki bija atnākuši ar smagu dunoņu
Liepājas pusē, visas šīs dienas tur nepārtraukti krāca un
vārījās gaiss, un bieži acis negribot vērās pret pamali, kur
naktīs kā lielā svētvakarā spulgoja krievu izmestās eglītes-
Vai noturēs? Vai arī šoreiz Kurzemes karavīri izturēs baigo
pārspēku?
Kad pēc trim dienām un naktfm smagā kanonāde mazliet
aprima, ļaudis atkal reiz uzelpoja drusku vieglāk un pieskai­tīja
vēl dažas dienas savas dzīvības lēsei. Un tomēr Dagnijai
šķita, ka šo dienu skaits strauji dilst un raujas, vismaz viņas
gaitām šai stūrī, un katra stunda to tuvina kādām izšķirīgām
un nenovēršamām briesmām. Varbūt tas bija arī tādēļ, ka tik
ilgs laiks nu bija pagājis bezdarbīgā nīkšanā, un tukši aiz­mestās
dienas mocīja Dagniju par visu vairāk.
Visa diena un garā. tumšā nakts piederēja viņas satrauk­tajām
domām. Tur aizvien biežāk rādījās murgaini tēli, senas,
tuvas sejas, tēvs ar māti sastingušām, nedzīvām acīm, pazu­duši
draugi un tuvinieki, un visbiežāk Jura gaišā, mīlā seja -
izmocīta, bāla un asiņaina, tāla un neaizsniedzama.
Kaut būtu vismaz visniecīgākā ziņa no Jura! Kāda rakita
rinda, kāda/vēsts, kāds vārds! Bet nebija neviena. ļ:am viņa
varētu jautāt, un kas varēja zināt, vai Juris kureliešu rindās
bija saucies savā īstajā vārdā? Ta Dagnija klusēdama gaidīja
kādu ziņu, lidz beidzot nolēma lūgt Kapteini, lai tas viņai
palīdz tikt atpakaļ uz Ventspili.
Apmetuši krietnu loku ap Akmenājiem, Dagnija gar apkvē­pušas
pirts stūri atgriezās atkal pret mājām un sāka solot at­pakaļ.
Diena jau griezās uz vakara pusi, sniegs bija kļuvis
zilgani pelēks, un viņas ēna, kas slīdēja pāri kupenām, iz­stiepusies
gara un tieva. Kad Dagnija pārkāpa virtuves slieksni,
kakti sāka jau satumst, un no tumsas līda ārā tramīgas bailes.
Kundze ar Hariju sēdēja pie krāsns, pusčukstus sarunāda­mies,
bet Taivēns snauda salmos, puspievērtām acīm raudzī­damies
griestos.
,.Vai tu vēl nemanīji viņus nākam?" nedroši iejautajai
Kundze.
,.Kādus viņus?"
MNU taču ne bandītus! Cik muļķīgi tā vispār jautāt! Es do­māju
leitnantu ar puišiem- Nāk jau vakars, un t ā . . . Klust
drusku n e l ā g i . . ."
„Tie droši būs noguldīti blakus Mežirbju saimniekam —
gan jau Feģa būs pievācis. Un pēc tara nāks mūsu kārt«,"
savā kaktā pēkšņi atmodas Zanis un pavēra savu poita pilno
ni^^i» (Turpinājums sekos)
ddBli 1
miris 11
am<
MUSU
I Jjtitlžrittimem vākiem, lieli
ļpdirl,erdaud2Sm ilustrācijām J
lAIim, ilarp citu: Archiblikapi
J«^iT«tki, Roberta MOka - I
JļB liktļa zioes, E. Kasirera - J
«jrai^ijS, dienas (grāiriata pd
P»-»gļū laikmeti manā dzejā, I
Vītolu), -Emīla S k u jd
«»iic.;e«n2ija,), Olģeita Uepiņa |
J f t Wnii^-Dzejnieku likttŽiTd
S->ffiijtaenei ūdeņi. OsvaldJ
gg*«e, MinUuU Eglltis. N i k d ai
^ f»ts par sevi (K. Raudivell
J ^ * M M (jauna kosma iji
inienieŗi izlauž ceļu,
Sftt? L vScu filozofi saka 1
S T t e p*r dlv5ku (DostojeV^
Jļ'edaktors un izdevi
KftJaktors Austrāliji - ļ
«1.11i ' ««"n«if 'J0' 'c en^tu', 2' ^.
l l i ^ M U i S Hyd]
Abpi,
au
^^^1^ beins
numurē
^gās.