Bavarijas Latviesu vestnesis, January 30, 1946

              • I I
ir
m
:as
JJIS
[ies
lat-it-un
ļa's-rļe-leši
las
icu
lār-
>at
lā:
lēja
ļat-
:ir-
Icii
at-iž.-
reiz
ties
isu
icu
:st&
listi
:16
^as
rln-un
cT-jpēv
līsts
^V)
ta-liešu
ina"
idv.
Jtēs
1.rv.
lada
ina
iits
tors
lupu
.at-
^ern
JuU
La-
>p).
Eeld,
itriJk
un
10,
•ils,
A8-
Lo-
'ern
>pi).
lildai
Bad
:. H .
\ - - /
i6ne-irk".
ļučai,
^iirt-
.ak.
lekle
Irosse
tl3b).
1 2 5 .
m
ļaisa-ļgzne,
llden-is
pā­lo
RI-jerne.
1
«4
LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Diliingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reizes nedēlā — Published tw!ce a week.
Nr. 8 (10) Authorized by Military Government and UN RRA Dilllngenā, 1946. g. 30. janvāri
Jānis Goldmanis, ļ
Latvijas bij. kara ministrs un
Krievijas Domes un Satversmes
sapulces loceklis. . , '
Es atbildu „Die Neue
Zeitung*^ redakcijai
Jūsu laikraksta 4. janvāra numurā
teikts: „Kāds amerikāi^u Militārās
valdības oficiāls ziņojums pasvītro,
ka lielāka dala no Baltijas valstīm nā­kušo
bēgļu atbēguši Vācijā savu sim-patiju
dēl pret nacionā 1 sociālisrau un
arī Šodien nemaz neslēpj šādu no-
BkanojuriTu." Tas ir pilnīgi nepareizi
un metaisni. :^Kad mūsu zeme' bija
viens vienīgs kafalauks,. tīts ugunīs
un ložu krusā, kad vācu karapulki
dedzināja un postīja itin visu, kur
tik vien tika klāt, it nebūt nevadoties
no stratēģiskām vajadzībām vien, kad
nekur nevarēja rast patvērumu, tad
gluži dabīgi, ka cilvēks;bēg no tādas
vietas. Pie visa tā veļ pievienojās
tas, ka vācu iestādes kā ar slotu tīrī­ja
visu mūsu zemi tīru no palikuša­jiem
cilvēkiem. Tā Rīgā 1944. gada
oktobi^a pirmajās dienās veselus kvar­tālus
ielenca un cilvēkus, kaut tie
atrastos vai rīta kurpēs uz ielas, dzina
uz kuģiem, lai vestu tos uz Vāciju.
' Kad nacionālsociālistiskā: Vācija, slēp­dama
ā r p a s a u l . k a tā, kā oku­pācijas
vara, izdara piespiedu mobi­lizāciju
okupētā zemē un ar kaņfi tiesu
palīdzību organizē , „brīvprātīgos'-,
tad vai tas lai būtu bijis apstāklis,
kas varētu radīt simpātijas prc!t šādu
„brīvprātības" 'falsifikāciju no nacio­nālsociālistiskās
Vācijas puses? Savās
cerībās vīlās tic, kas pa visiem ceļiem
bija sabēguši Kurzemē, tas ir Latvijas
dienvidus daļā, cerībā, ka varbūt tur
varēs rast iespēju doties uz Zviedriju.
Uz Zviedriju laimējās aizkļūt tikai
kādiem 5000.cilvēku, jo vācu iestādes,
uz jūras tik cieši noslēdza šīs iespē­jas,
ka tur varēja noklut vienīgi tad,
ja: riskēja ar savu dzīvību.
Par Kurzemē sabēgušajicm nāca
^ viens par otru bargāks vācu rīko­jums:
jābrauc iiz Vāciju., Netrūka
arī turienes vācu noteicēja .Hana rīko­juma,
ka mežus pārmeklēs ar su­ķiem.
Vietējiem iedzīvotājiem pie­draudēja
ar apcietināšanu, ja tie pie
sevis slēps mežos, sabēgušos cilvēkus.
Un tomēr latvieši aizvien vēl kavējās
atstāt savu zemi, zinot, ka kai'ojošā
Vācijā,tie būs ne mazāk bīstami pa­doti
kara darbībai. Tā kā tai pat
laikā no austrumiem nākošie karotāji
arī neapstājās, —-to pusē /palikt neva­rēja,
atceiroties agrākos ļaunos piedzī­vojumus
1919. nn 1940. gadā, — tad
ar vissmagāko sirdi latviešiem bija
jādzer visrūgtākais liktei'ia kauss - un
jādodas uz Vāciju.
Latvieši nojauta, ka karš vairs ilgi
nevar turpināties, jo vācu 'armijas
sabrukums bija saredzaijis pat aklam,
un tad vii'ii varēs patverties angļu,
amerikāņu vai franču aizsardzībā.
Ja tagad latviešiem jādzird ka vini
,„simpatiju dēl pret nacionālsociālis­mu**
atbēguši uz Vāciju, tad tas lie­cina
vienīgi to, cik vājas zināšanas
ir tiem, kas to saka par mūsu tautas
attiecībām ar Vāciju.
Ir jāzina, ka latviešu tauta vairāk
kā 700 gadu pieredzējusi vāciešus no­kalpinām
un verdzinām latviešu pa­audzi
pēc paaudzes; jāzina, ka ne­viena
tauta pasaulē nav vairāk rūg­tuma
un naida ielikusi pret vāciešiem^
savās desmitiem tūkstošu skaitāmajās
tautas dziesmās, kā tieši latvieti"
tauta. Mēs savu augstāko kara ordeni
esam nodibinājuši, vadoties no
teiksmainajām varonības cīilām, kā-
:das latviešiem bijušas pret vācu bru-i'iiniekiem,
un nosaucām šo ordeni va­roņa
vārdā.
Jāzina, ka. vācu okupācijas vara
Latvijā 1044. g. 2. oktobrī deva rīko­jumu,
ka visiem no 1906. ~ 1012. g.
dzimušiem latviešiem jāierodas mobi­lizācijas
komisijās, lai viņus ieskaitītu
vācu armijas dienestā. / Bija notei­kums,
ka latviešus no šā pienlākuma
var atbrīvot tikai tad, ja tie atstf^j
latvijtt un dodas uz Vāciju. Jāzina,
(Beigas sk. 2. lappusē) ,
9 mēneši mūs škif no pirmajām .ce­rību
un arī nezinās dienām, kad kapi­tulējušā
Vācijā arī mēs; latvieši trim­dā,
sakām "nb jauna cīnīties par sa­vām
cilvēku un darba tiesībām; Tas
nebija Un :nav Viegli, jp atbrīvotājai
okupācijas: varai tad nebija īstas
skaidrības, ko iesākt un ko atļaut
Vācijā, no tik daudz un dažādām
zemēm savestajām pārvietotām per­sonām.
Mūsu kopības un organizētī­bas
sākotnējām pārstāvībām, gan ne
visur vēlētām, bet tautiešu visumā
akceptētām, jau pēc nepilniem 3 mē­nešiem
nācās piedzīvot kā araeri-kāAu,
tā arī anglU iestāžu oficiālās
atzīšanas atsaukumu. Arēji tas tā pa­licis
vēl līdz šim. brīdim. Mūsu iekšē­jā
sadzīvē un arī att!-clbās aŗ mūsu
visu aprūpētāju — UM RRA's vadību
uz vietām tagad daudz gadījumos
mūsu pašu izraudzītie pārstāvības
orgāni par laimi bauda cerēto atbal-stu
un pretimnākšanu. Tas uzliek jo
lielas pienākuma, pašaizliedzīga darba
grūtību un veselīga saprāta saistības.
Mūsu pārstāvības orgānu un to lo­cekļu
— Vēlētu vai ieceltu amatper­sonu
rīcība sīkākās ikdienas lietās
un nozīmīgākos gadījumos, kad mums
rodas izdevība līdzrunāt, ierosināt un
kaut vai tikai lūgt k;:i".t ko pašu un
pārējo tautiešu labā, . i r spogulis un
mcraukla, pēc kā novērtē visu mūsu
stāju un. morālu vērtību. Tāpēc tik
liela mūsu vēlēšanās, lai mūs pārstā­vētu
aktīvi un zināmi cilvēki ar labu
vārdu un: darba spējām, jo ar to mēs
ceram, ka būsim' cēlušies vismaz iz­redzēs
uz nākotnes drošāku nokārto­jumu,
bet tagadnē už mūsu ikdienas
'vajadzību un vēlējumu labāku pie­pildījumu.
Emigrācijas dienu vienmulums, bet
reizē ar to ari kārtējo problēmu loti
mainīgās atrisinajuma iespējas mūsu
vidū radījušas diezgan īpatnu nostā­ju.
Mēs esam •sapratušies vismaz tajā.
ziiiā, ka mums jābūt kādām pārstāvī­bām
— komitejai vai vismaz nomet­nes
vadībai. To prasa pati dzīve,
Tanī pat laikā vienas vai otras pār­stāvības;
tik bieži neauglīgais darbs
daudz vietās nogurdina vai savā pie­spiestajā
maznozīmīgumālieKas ma­zāk
vērtīgs tieši spēj ii gākaj iem, aktī­vākajiem
nn gai*īgi saturīgākajiem no
mūsu vidus — mūsu pārbaudītajiem
valsts un sabiedriskiem darbiniekiem,
akadēmiskiem spēkiem, saimnieciskās
dzīves pārstāvjiem un citu nozaru va-dītājiem
un lietpratējiem. Vini bieži
atsakās kandidēt sabiedriskās dzīves
uzticības amatiem un atturas no tiešas
līdzdalības emigrantu ārējas repre-
"zentēšanas un pagaidu vadības jautā­jumos.
Dažu vi et tas bijis par iemeslu
tam, ka mūsu pašu pārstāvības or­gānos
~ komitejās un komisijās, jāie­vēl,
volens nolens, tie paši nedaudzie
kandidāti, kas bijuši ar mieru vai arī
pavisam īpašu personīgu apsvērumu
dēl loti vēlējušies klut par mūsu lie­lāku
vai mazāku sadzīves kollektīvu.
reprezentantiem. Un cik nav piedzī­vots,
ka tieši šādi „pilnīgl likumīgi
ievēlēti" tautiešu pārstāvētāji atnes
savu vēlētāju kopai vairāk vilšanās
nekā apmierinātības un prieka. Savu
uzdevumu pārprašana, personīgās
godkāres apmierināšana un vispārī­bai
domāta darba ignorēšana vai pat
aizkavēšana un nonicināšana, ja vien
tas kaut kādā zinā neatbilst šādu
nejau šī bas un gadīj um a „ama tp e rso-nu"
sāpraŠanas līmenim vai' patmīlī-bai,
— tās reizēm ir negatīvās parā­dības,
kas atsevišķās, vietās pat sa­gandē
tautiešu kopējas attiecības un
saticību nometnes vai latviešu kolo­nijas
dzīvē. Ja viss tas nepieņem pā­rāk
ļaunus atveidus, mēs samierinā­mies
arī' ar to, savā vidū nopukoja-mies,
par nepadevušamies vaļ citādi
nclāga „koniitejas kungiem", ļaujam
dzīvei ritēt' tālāk un nākošās vēlē­šanās
— ievēlam dažreiz, tos pa''us.
kas mus neapmierināja, jo, lūk, nav
bijis labāku, kas ar labu saprātu gri­bētu
tā no visas tiesas runāt un rīko­ties
mūsu visu vārdā. Neko nevar
darīt, sakām, jāsamierinās, — nav jau
tas viss tagad tik svarīgi.
Ļaunāk ir, ja. mūsu mazāk laimīgi
izraudzītie pārstāvji sasirgst ar
iejaukšanās un „lemšanas" māniju kā
visas tautiešu kopas, tā tās atsevišķu
luens - trancijas
Ists prezii
Francijas ceturtās republikas sat-.
versmes sapulce 23. janv. ar 497 no
55.5 balsīm par Francijas valsts pre­zidentu
ievēlēja augumā sīko 61 g.
V. sociālistu Fēliksu G u ē n u
(Gouin). Ģuēns kopš pag. gada
oktobfa bija ļsatversmes sapulces
prezidents un valsts prezidenta
amatā tagad ir pēctecis geri. Šaŗ-lani
de Gollam, kas no Šī pōsteria
atteicās 20. janvāri. Valsts prezi­denta
jaunajās vēlēšanās par de
Gollu bija nodotas tikai 3 balsis,
par mirušā „Francijas tīģera** dēlu
Marselu Klemanso 35 un par zem­nieku
partijas līderi Žaku BarkO
17. Guēnu atbalstīja visas 3 lielā­kas
partijas ~ komunistu, sociāli­stu
un pretestības kustības ,,MRP'*.
Viiiš bijis franču parlamenta lo­ceklis
Jau kopš 1924. g., bet vācu
okupācijas laikā nostājās pret Vi-šijas
valdību un aizbēga uz Angli- ^
jui, aktīvi darbodamies pretestības
cīnā. Guēns studējis jurisprudenci,
bet nekad nav praktizējis, De
Golls vi nu bija iecēlis komisijas
priekšgalā, kurai bija jāizstrādā
padomdevējas sapulces satversme,
•uii par šīs sapulces prezidentu
viinš kļuva 1943. ģ. novembrī.
The Stars and Stripes
valdībā no laikraksta I izdošanas at­ļaujas
(dīvainā kārtā „apkārtr-akstā"
pieminēta iestāde, už kuru nemaz
neattiecas šāda laikraksta atļaujas
lieta), atkārtojot to divi lāgi, ir ļaun­prātīgs
izdomājums. Nepatiess ir ap-g
a 1 vo j u iiļļ s p ar p iem i ne tā s a tlau jas iz­sniegšanu
Bavārijas apgabala latviešu
komitejai resp. Latviešu aprūplbas bi­rojam
Minchenē, jo atļaujas saņem­šanas
laikā šādu organizāciju vēl ne­pag,
gada au­to
reiz tas šķita
locekļu dzīves un darba jautājumos.
Patvaļīga vai ļaunprātīga rīcība tād§š
reizēs apdraud un kaitē ne tikai per­sonām,
kuras kļūst par tās objektu,
bet arī dažam labam pasākumam^ kas
lieti un svētīgi kalpo ātsevišķai. tau­tiešu
kopai vai pat visiem emigrā­cijā
esošiem latviešiem.
Tīidū. dījuma ilustracijai lai bOtā
ALK** uzbrukums „Latviešu
Vēstnesim" un man, tā izdevējam un
atbildīgajam redaktoram, ar „hp-kārtrakstu
nr. .8." ko lasītāju infor­mēšanai
sniedzām 26. janvāra numu­rā.
Gribētos, to izskaidrot mazāk ar
ļaunprātību, kā ar vienkāršu pārpra­šanu
vismaz tādā zinā, ; ka ,,apkārt­raksta"
parakstītājiem vai vifiu līdzlē-mējiem
trūcis pietiekamu zināšanu
svešā, kaut ari tagad oficiālā — angļu
• valodā. : • • X'' •
1944. g. 7. decembri atteicos no
paša radītā uh rediģētā laikraksta
„Bavārijas Latviešu Vēstnesis" vadī­bas
pēc tam, kad Bavārijas apgabala
Latviešu komitejai Minchenē bijii pie-dāvājis
paša noskaidrotas un pilnīgi
reālas iespējas/mazā laikraksta papla­šināja
n aj, bet sanēmis sēdē piedalošos
komitejās locekļu noraidījumu. Dažu
savu locekļu iespaidā šī pati komite­ja,
gan citā sastāvā, jau iepriekš bez
sazināšanās ar redakcijas vadlbļu bija
„iecēlusi" par vienu no redaktoriem
kādu komitejas locekli, nosakot tam
arī pienācīgu a^gu no laikraksta ienā­kumiem,
kaut arī šī persona redak­cijas
darbu . ne m az nes trūdā ja. Lai.
līdzīgā rīcība nebūtu kaut kādā veidā-pies
a is ti t.a. man • arī ; p ēc atteikšanās
no laikraksta vadības, nodevu spie­stuves
vadītājam sākumā Militārās
valdības preses daļai-adresēta paziņo-^
.junKi (anglu valodā) norakstu. KUf ā no-rādiju,
ka turpin'"•k laikrakstā, vairs
nedarbojos un to izdot ar manu
vārdu. mip< i mani par galveno re­daktoru,
var tikai ar manu īpašu pie-crišanns
rakstu. „B(4)ALK" apgal-
V 6 j um i par in n n u a t teik.- anos Mii itārā
maz nebija. Atļauju
gūsta sākumā, lai cik
neiespējams un fantastisks, dabūju
pēc paša iniciatīvas. Nekavējoties to
piedāvāju kopējai reāhzēšanai toreizē-jai
Latvijas Nacionālai komitejai Ba­vārijā,
kā tas atzīmēts arī tās sēžu
protokolu grāmatā un visas komitejas
apstiprināts.: • • . '^X:--'^^
Cik tas bija darīts pareizi vai nē,
to var raksturot manas pag. gada
oktobri red. J; V . L-āļ un red. V. S.
H-ā rakstītas vēstules] kui^āš valsir-dīgāk
stāstīju: — Ar manu laikrakstu
gāj is ra i bi. Pašā sākumā bija ķīvii^š
ar komiteju, bet vēl ne par tādu laik­rakstu,
kāds iznāca mans „BLV**. Ko­mitejas
vīri, neskatoties uz to, ka es
jau vasaras sākumā gribēju rast iespē­jas
laikraksta izdošanai (tad; mani at­runāja
X., jo komitejai visā tās dar­bā
neesot neviena cita, kas prastu sa­zināties
un saprasties ar amerikāņu
iestādēm), bija kā sazvērējušies, ka
projektējamās ,,avīzes" vadība jādod
kungam R. Bija domāts izdot tika
uz rotatora novilktu lapu. Tas man
likās par maz. Viens pats mēģināju
: laimi, apmeklēju amerikānu iestādes
un, vai nu nejaušības vai arī kāda
no teicēj a a m'erik āfia lab v ē libas pēc,
dabūju atļauju izdot pārvietotām per­sonām
- latviešiem un parakstīt iespies­tu
informācijas biļetenu. Ar šo
gandrīz vai necerēto koncesiju piedā­vājos
komitejai: ja vēlaties, tā ir
mūsu kopējā rīcībā, lai varētum ko­pēji
kalpot ar informāciju latvieši
bēgtiem. Kungiem** šāds; problēmas
atrisinājuins, laikam nemaz nebija pa
prātam, bet iespiestais laikraķsts arī
viīiiem likās vērtīgāks, kaut arī kāds
komitejas loceklis sevi jau bija iecē­lis
par rotatora lapas „virsredaktoru"
u. t. t. Un tā tas sākās: 10 nedēlu
cīnījos viens pats, bez telpām, bez
vi en?@>p alīga, pat n e mašīnraksti tajās
nebija (un nav vēl). Daži komitejas
16 c ek li, cik vien Varē d am i, lai krāks ta
tapšanu un augšanu ignorēja, bet kad
bija redzams,v ka mazais organisms
var sākt dot pat materiālu pelAu, tad
centās manā darbā iemest pa sprungu-lītim
lielās „bažās", ka visa „lielā
pelna" tikai nepaliek man vienam
pašam. Nogāja pat tik tālu, ka kungs
X. u 2}\ ē m ās r ev i dē t m an is pa pus otra
mēnešiem pirmo reizi izcenotos laik­raķs
tina honorāru numurus, nokon-statēja,
ka honorāri esot par augstiem,
ka par visiem rakstiem honorāru ne­maz
nedrīkstot maksāt un ka tāpēc
tie esot jāmainot. Kad parastā ne­vaļā
(vienam pašam esot, redakcijas
darbs atricnia dienas un naktis) atkal
uzmeklēju kungu X., tad izrādījās, ka
\]]\\ jau aizbraucis uz citu vietu jaunā
amatā, g^n iepriekš iekasējis naudu
par saviem' mazā laikrakstā iespies­tiem
darbiem pēc tām pašām „pārāk
augstām" honorāru likmēm, bet aiz­vien
vēl aizturējis maksājumus ci­tiem.
Komiteja palika bez sava kunga
X., bet man bija vēl jāgaida, lai par
savu darbu paša izcīnītā laikrakstā
sa.':enļtu pirmo naudu un honorāru
pēc nostrādātiem divi. mēnešiem. Ci­tādi
nekas daudz negrozījās: laiku pa
laikam man, kas tīri nomināli vēl
skaitījos arī par komitejas locekli',
piesūtīja pa aizmuguriski pievemtam
..vienprātīgam" lēmumam, ka laikrak­sta
man . jādarot tas vai cits. ka in­formācijas
izvēlē es nedrīkstot nevie­nu
vārdu pieminēt par dzīvi mūsu
tēvzemē, ka komiteja attiecībā uz
(Beigas sk. 3. lappusē)
no
nometnes Dacliava^
Pirms dažām dienām no vācu „SS**
gūstekilu nometnes Dachavā atbrīvots
41 latviešu karavīrs. Nometnē vel
palikuši 79 latvieši, kas tur atrodas
jau vairāk mēnešu. Šoreiz atbrīvoti
kareivji un dižkareivji. Šie mūsu tau­tieši
izkļuvuši no nometnes reizē ar
lielāku skaitu vāciešu. Ir izredzes, ka
amerikāņu militārā komisija tuvākā
laikā gūstekņu atbrīvošanu turpinās,
un no Dachavas nometnes izklūs ari
pārējie latvieši.
Mūsu karavīru dzīves apstākli Da­chavā,
salīdzinot ar pirmajām die­nām,
tagad ir labi. Latvieši apvienoti
kopējā rotā. Rīko pat priekšlasījumu —/
vakarus. Trūkst vienīgi informācijas^
par pasaules notikumiem un mūsu
tautiešu dzīvi. Pēdējā laikā gan izde­vies
saņemt dažus latviešu laikrak­stus.
Uzturs labs. Visi latviešu kara­vīri
nodarbināti un par tb saņem atal­gojumu.
Viens no tikko atbrīvota-,
jiem tautiešiem nometnes darbā ^no­pelnījis
42 dolāru. Nometni atstājot,
katrs saņem 40 marku ceļa izdevu- '
miem braukšanai pie piederīgiem.
Tas mums lika dpties trimda
Latviešu strēlnieku tēvs Jāni^ Gold­manis
sayā rakstā —• Es atbildu „Die
Neue Zeitung" — Jau min par vācu
okupācijas varas pavēli visiem lat­viešiem
1944., g. oktobri, ļpēc kuras,
latviešu vīriešiem vai nu vajadzēja
stāties vācu bruņoto, spēku kalpība
vai ari jāizbrauc uz „Liēlvāciju".'
Mums nupat piesūtīts rīkojuma
teksts, kas parādījies vācu okupāci­jas
laikā Rīgā iznākušā laikraksta
„Tēvija** 1944. g: 10. oktobra 24L
a-rā, t. i. 3 dienas pirms vāciešu oku­pantu
galīgās padzīšanas no Latvijas
galvaspilsētas un Rīgas noklļūšanas
boļševiku varā.
Rīkojuma teksts ir šāds:, . f
^Iesaukšana kara dienestā k
1) 1900.-1905. gados dzimušajiem
latviešiem nekavējoties stājas
spēkā kara dienesta jiienākumsV^
2) Kafa dienesta pienākumam pa­kļautajiem
1900. līdz 1918. gados
dzimušajiem vēlākais Š. g. 11.
oktobri pīkst. 12.00 jāierodas
Rīgas pili, riemdt līdzi savas per­sonīgās
mantas. Tos iekļaus
dzelzceļa būves darbos Kurzemē.
To piederīgie ar savām mantām
var pievienoties transportam.
Pienākumam ierasties nav pa-a)
ostas darbos^ nodarbinātie;
b) dzelzceļa dienestā esošie;
c) elektrības un ūdens saimnie­cībā
nodarbinātie;
d) tie, kam līdz š. ģ. 10. OIJ:-
tobrim pīkst. 20-tiem ir iespē­ja
izbraukt uz Lielvāciju.
8ī8 pavēles neievērošanas sekas būs
smagākie sodi pēc pastāvošiem kafa
laika likumiem. !
Jeckeln,' 'r^'^
SS-obergrupenfIrers
un policijas ģenerālis.
Rigfi, 1944. gada 9. oktobrī."
V ^
Šveicieši ziņo par baltu
izdosanii
Bemes radiofons zino, ka 23. janv.
sākta Zviedrijā internēto atlikušo
vācu un baltu bijušo kara vīru izsūtī­šana
uz krievu okupācijas joslu Vā­cijā.
Arvien vaīrakvaHešuiepI^
amerikāņu joslā
: Amerikānu Mi 1 itārāis vaidības gene-rālštābs
19. janv. pazjnoja, ka jaunne- :
dēl amerikāņu okupācijas joslā Vā-•
cijā no Ccchoslovākijas un Ungārijas :
ieradīsies pirmais vilciens ar pārvieto­jamiem
vāciešiem no tiem 2,25 rriilj.
vāciešu, kurus šīs valstis izraida. V i -
šās četrās okupācijas joslās izvietos
no Austrumeiropas 'izraidāmos 6,5
milj. vāciešu. Katrs, vilciens, kas
Iebrauc amerikāņu joslā, ved pa 1000
cilvēku ar visminimālāko bagāžu.
The Stars and Strīpos
7