Bavarijas Latviesu vestnesis, April 2, 1948

              I
)
ilHII
mm'--
:l:--l'^)J-'l
1i;
1 ^ ,1'
nm mm
i mi
• • " l i . ; ; . . ; ; . ' ' .
•J, iv
: < 5
I ••"i; •';'
•I
i8
' • v i »'
' . ' ' ^ : ; : X J
• i ! - VI
Mi'
• i; • .V 1
.1
• I I
mm
m
viss bija kā pieklājās: publika ļoti
i2meklētaj izrāde labi noskaņota, un
epiaujsi ļoti svinīgi. Un tad uz skatu­ves
klipa Eslingenas latv. kolonijas
Vecākais Kalniņi un teica 'skaistus
un tikanii koncentrētus apsveikšanas
vārdus, un prof. Anniļss, kas ari
teica skaistus im ari tīkami koncen­trētus
apsveikjŠanas vārdus. "„Vis^3
labas lietas ir trīs," viņš teica, „un
paar trīssimtu tad nu nemaz nebūtu
ko runāt". Taisni tā viņš teica. Un
patiesi, —• 300 reizes ir vienmēr sa­sniegums,
pat tad, Ja kāds 300 reizes
ir tikai nošķaudījies. Un tas nozīmē,
ka 300 teātra izrādes, tas jau ir lie-
ESLlNdENAS OPERETES
• ANSAMBĻA, JAUNUZVEDlJiVIS '
Teiksim jau ar pirmo vārdu: mēs
gaidījām' mazāk. Mēs gaidījām pat
krietni mazāk un tas- nozīmē,, ka
„TreJmeitiņas" kā sasniegums vērtē­jams
krietni augstāk kā kādreizējā
„Geiša". Patiesi Trejmeittņu gadīju­mā
jau varam runāt par uzvedumu,
par iestudējumu, pat- par zināmu
muzikālu ansambli, im atrast tur
labu daļu iepriecinoša. Pats gal­venais
-~ Trejmeitiņu muzikālajā
izvedumā nejuta ņevarīgi-diletan-tiskā
apakS1x)ņa, ar kādu līdzī­gos
gadījumos parasti jāsaduras.
Ansambļi glīti, pat solīdi iestudēti,
dziedājumi korrekti, saskaņa laba,
Visa atzinība diriģentam Aleksan­dram
Mellim un kormeistaram Jā­nim
Austrumam. Samērā maz iespai­dīgāks
ir pagaidām koprezultāts.spē­les
plānā: šeit vēl jaužāms zināms
Izteiksmes stīvums, nebrīvība, kas,
protams, ir gluži dabīgi. Režisore
Lija Gailīte gan šķiet ir gājusi prin­cipā
pareizo ceļu, attīstot savus no­domus
tēlotāju dabīgās kautrības
robežās, un mēģinot marķēt, forsēt
skatuves ekspresiju par katru cenu.
Dekoratoram Amolddm Trelber-gam
par galveno nopelnu var piedē­vēt
slcaldro kopnodomu un gaismas
- kostīmu - dekorāciju glezrtiecis-ki
dzidro saskanību. Izpildītāji? To
pārāk daudz, lai varētu atļauties par
katru atsevišķi kaut ko pateikt.
Katrā ziņa ļott^dauazl apliecināja
lielākas vai mazākas talanta iezī­mes,
— balss dotības vai aktieru
spējas, un daži jau arī it respektē­jamus
sasniegumus. Liekas, ka ne­būtu
pārspīlēts, ja teiktu, ka dažu
jauno dāmu vieta gan patiesībā ir
Eslingenas teātrī. v
Kopā saņemot, „Trejmēitiņas" kā
uzvedums • ir atzinīgi novērtējama
darba rezultāts un līdz ar tb savu
' līdzstrādnieku teicams uzņēmības un
neatlaidības paraugs. ; :
V. D ā r z i ņš
ļums, kas mērojams ar mēru, ar ko
astronomiski mēro attālumus līdz
zvaigznēm. Statistika gan saka, ka
Eslingenas teātra trīssimts izrādes
nozīmējot vienu izrādi uz katrām
trim dienām, 500: apmeklētājus uz
katru izrādi un RM 1500 no katras
izrādes; un tas viss kopā sastādoties
no desmitiem tūkstošu pindzeļu vil­cienu,
tūkstošiem mēģinājumu stun­du
un simtiem unrras maisu. Bet tas
nav taisnība, vismaz mums šīs izrā-des^
katru reizi no jauna uzbur dzim­tenes,
zemi zem kājām, un atņem to
badu un slāpes, par ko žēlojas aiz­braucēji
uz Angliju vai Austrāliju.
Lūk^ tamdēļ šie balto ceriņu pušķi,
rožu un neļķu buķetes, tamdēļ šīs
noslēpumainās kastītēs, kārbas un
sainīši, jo tas ir mūsu latviešu teātris
un tā ir trīssimtā Izrāde. Ir tiesa,
Izrādes spirituālo maksimumu atkal
bija traucējis meteoroloģiskais mini­mums!
mazā krāsniņa pagraba ģērb­tuvēs,
kā parasti, saniķojušies uz
nebēdu: — .„tie dūmi, tie dūmi, kož
actiņas ārā", kā teica Taukšķis Jaun­gada
izrādē. Tomēr aktieri ir smai­dīgi
un jautri. „Vai mēs mazums
dūmos un caurvējā nīkuši?" saka
Blrzgalls savā resnajā krūšu balsī,
„kas to nevar, lai iet par skrīveri,
mums, veciem būvgaldhiekiem, tas
Ir nieks." -'••-::•
„Vecie būvgaldnieki" — tie ir
Lejiņš, Birzgalis un Belte, jo arī
teātris nav gluži vienaldzīgs pret
pārskološanos un aktieri, palikdami
uzticīgi, ir arī piesardzīgi ļauais, kās
zina . . .
Pašreiz trīssimtā izrāde ir beigu­sies
un atgriitiēšanās iet pilnā spēkā:
Veics nupat kā noglabājis lādē Šek­spīra
smailo ķīļa bārdiņu un Birzga­lis
cīnās ap tuklajlem Falstafa vai­giem.
Tikai Lejiņu Jānis ir jau pri­vātā,
—- viņam pēdējā aina bijusi
brīva. Pasitis padusē mazas basku
bundžiņas, grāfa Eseksa galvas kausu
un Četras elektriskas lampiņas, uz
izeju dodas apgaismotājs Lepnls. J'in
nenosper," viņš pajokodams saka.
Kaut kur uz brīsniņu pazib puķotais
(laikam) Štengeles rīta svārks un zi­lais
(arī laikam). Graudiņas pulovers,
bet tas arī ir viss, ko Varu pastāstīt,
jo dāmu ģērbtuve ir ,,tabu." Zālē
sastopu vēl mūsu teātra glezniecības
veterānu prof. Kuģu. „Meistar", es
Viņam vaicāju, „ko jūs domājat par
pārskološanos?" „Neko," viņš, rāmi
smaidīdams atsaka: ,,Es gribu mē­ģināt
līdz galam izskoloties savā
līdzšinējā specialitātē."
Jā, tā bijā skaista izrāde, šī
trīssimtā.; Tomēr kavēties nedrīkst,
jo Mērbeka baigi min uz papēžiem,
un, Dievs vien zina, kā izšķirtos
strīds par labākp latviešu teātri Vā­cijā..
Vienu gan' varam teikt šodien
ar lepnumu: lielajā; teātra mākslas
derbijā. Izrāžu skaita ziņā, par pur­na
tiesu priekšā Eslingena.
V. D ā r z i ņ š.
VĒSTULE LATVIJAI NO ANGLIJAS
Ja latviešu avansēšanās iespējas
darbā Anglijā nav spožas, tad tomēr
atrodami ceļi zinību pavairošanai kā
vispārējās, tā arī speciālās nozares.
Nozīmīgi priekšnoteikumi te tomēr
ir angļu valodas prašana, darba vieta
iespējami lielākā centrā un — stipra
Anglijā ir noorganizēts .ietekmi,
vākarskolu (Evening Classes) tikls,
ko uztur pašvaldības. Lohdonā^il-šētas
vākarskolu 1947./48. māc\ba^
gada katalogs (Floodlight) aptver 150
Ipp. biezu grāmatu. Tur ir ziņas par
ļoti plašu mācības programmu. Daži
piemēri par""speclālizēsanos šaurā
nozarē: mācība par akustiku, lidma­šīnu
mechanlka, areheoloģlja, biško­pība,
veikala organizācija, būvniecī­bas
likumzinības, portugāļu valoda,
optika, fotogravīra, litogrāfija, Rent­gena
staru kurss, televīzija, zīda
krāsošana un apdrukāšana, studijas
par Šekspīru, sociālōģlja, glezniecī­ba
utt. Provinces pilsētās nozaru
skaits šaurāks.; Tā, piemēram, Pīter-borovā,
kur ir : 70.000 iedzīvotāju,
techniskā vakaru kolledža aptver
divgadīgu malznleclbas kursu ar
dažādu šaurāku specialitāšu noza­rēm,
trīsgadīgu būvtechnikas kursu,
trīsgadīgu plaši sazarotu komerczinī-bii
kursu un trīsgadīgus elektrības,
gāzes un motoru techniķu kursus.
Pīterborovā pastāv ari pieaugušo
izglītošanas institūts ar tēlotājas
mākslas, drāmas, mūzikas, dārzniecī­bas,
podniecības, fotogrāfijas, pauko­šanas,
valodu un fiziskās,>kultūras
klasērn. Mācības parasti notiek va­karos
2—4 reizes nedēļā,; bet dažos
nopietnākos priekšmetos arī pa vienai
pilnai dienai nedēļā. Mācību maksa
parastajās vakara klasēs ir 5—10 ši­liņu
par pusg&du. Institūtos, kas
sagatavo pārbaudījumiem aroda
apliecību iegūšanai , pie universitā­tēm,
kolledžām un amatu pārbaudes
komisijām, šī maksa sasniedz 30 ši­liņu
un vēl eksāminēšanas izdevu­mus.
Skolniekam jādzīvo attiecīgās
mācības iestādes pašvaldības iecirknī,
pretējā gadījumā kārtojamas garā­kas
formalitātes un mācību maksa
augstāka. Nav dzirdēti gadījumi, kad
ārzemnieki būtu no šīm vakarskolām
atraidīti. Anglijā dzāvojošiem tau­tiešiem
sīkākas ziņas iespējamas
gūt katras pilsētas publiskajās
bliotēkās (Public Librarv) dabū-bs
bezmaksas prospektos. Pēc vēl
:^as informācijas jāgriežas vai
'nu attiecīgajās skolās, vai pie paš­valdības
• Izglītības ierēdņiem. Visiem
tautiešiem Anglijā silti ieteicamas
darba apstākļu robežās minētās
iespējas izmantot.
.Kas vēl nav paguvis ielauzīties
angļu mēlē, uri kam tādas Iespējas
neatļauj darbs, var izmantot valodas
mācīšanās.iespējas. Anglijas valdība
:ieinteresēta, lai ārzemnieki angliski
iemācītos iespējami ātri. Lielākajās
izvietošanas nometnēs kursus rīko
darba ministrija. Tā organizējusi arī
angļu val(xlas apmācību ogļračiem
un fabriku strādniekiem. Boz tam
vai katrā vakarskolā ir „English for
Forigner" klase. Valodas pratējam
Iespējams iegūt arī zināmus grādus.
Divi; reizes gadā īpašas Oksfordas
universitātes komisijas vairākās' pil­sētās^
izdara triju pakāpju eksaminē-šanu
angļu valodas pratējiem — ār­zemniekiem.
Aplēsts, ka pirmajai
pāifeudei; jāmācās vienu gadu. otrai
.2 gadi pēc pirmā pārbaudījuma, bet
trešajai,.kurā; jāuzprasa diezgan, sīki
pārzināt angļu literatūru, valsts un
sabiedrisko iekārtu, angļu dzīvei
veidu un paražas, trīs gadi pēc otrā
pārbaudījuma. Eksāmenu izturēju­šie
saņem Oksfordas universitātes
apliecības. Maksa apm. 10 šiliņu.
Pirmās pakāpes apliecību derētu
.iegūt katram latvietim Anglijā. Tu­vākā
informācija pieprasāma: The
Sec.rctarv City. of .London College.
Ic-lra Hause Moorc-ate. London E.
Londonā, martā. I. B.
Kā kalnu strauts, kas lēni lejā lokās
Un pļavām, druvām atnes spirgtu
veldzi.
Tā dziesminieks var kādai sirdij.
mokās
Ar klusu dziesmu remdēt sāpju
-r/'v;-;.'v.,. smeldzi.
Tai klusā dziesmā šalko dienu :y; -
•,:••:':••; "'^C^ • bijums,
Tai klusā' dziesma aizviz tāles zilgas,
Tai klusa dziesmā smaržo ziedu :
' ..V.-'vV vijums.
Tā klusā dziesma paceļ spārnos Ogas,
Kad rudens salna klājusi jau
•v' V.-j v'" smilgas.
Senos laikos, kad dāmas Čaukstēja
garos brunčos un neviens nekā ne­zināja
par eksistenclālismu, : bija
modē šad tad nopūsties: „Brīnišķī-gais
pavasaris!" Bet:toreiz sievietes
ticēja, ka taisītas ho vīrieša ribas, un
arī vārdnīcas bija gaužām nepilnī­gas.
Tagad vecmāmiņas lindraki gan
atkal godā, bet dāmas zina, ka tās
taisītas ņo lūpu krāsas, nagu lakas,
pūdera, koldkrēma, vates popēju­miem
un vitamīniem, un vārdnīcas
bagātinātas ar visu vārdu vārdu:
atoms. •
Šis, pavasaris nav ne ••'brīnišķīgs, ne
jauks, ,bet atomisks. Civīlizēti" ļaudis,
cas lasa reklāmas amerikāņu žurnā­los,
jau sen zina, ka īpašības vārds
„atomisks" ir 20. gadsimteņa super-superlatīvs.
Kopš Hlrošlmā'atjautīgs
japānis nodibināja kafejnīcu „Atoms"
un Kalifornijas farmeris misters
Feins laidis tirgū atomiskos tomātus,
modeijni ļaudis lieto atomiskas zobu
sukas, atomiskas kakla saites, ato-misku
viskiju, atomiskus plpanis. Ja
atoma veidolu varētu izliet metallā,
tad dāmas ,to spraustu pie tērpa un
nēsātu uz cepures, un ja kādam izdo­sies
nozagt atombumba noslēpumu,
tad Parīzes modes burvjiem, šiem
nenogāžamajiem diktatoriem. Un tad
nekas pasaulē vairs nebūs vienkārši
jauks, skaists un brīnišķīgs, bet
atomisks. -.^----'-^
Reiz man bija mandeļkoka šķir­stiņš.
Toreiz man likās, ka būtu
brīnumjauki pabūt tādā zemē, kur
aug mandeļlcoks. Tagad man ir man-deļkoks
aiz loga, bet es vēlos nokļūt
atpakaļ pie šķirstiņa ar vecajām po­gām.
Arī fcil^ku vēlēšanās pa, lai­kam
apmetas ačgārni, tāpat kā cil­vēku
radīta pasaules kārtība. Bet
mandeļkoks' ik pavasari zied baltiem
ziediem, un pavasaris, nāk savu kār­tu.
Tam ir gluži vienalga, ka Eiropa
tagad sastāv no 16 valstīm. Un diez,
vai šis pavasaris maz zina, ka Ir
atomisks? Tas atnācis ar savu gads­kārtējo
vientiesību, un tā Ierašanās
šai drupu. Izsalkuma, zibens raķešu
un. konferenču pasaulē atgādina it
kā mistera Gemberlena skumīgo
braucienu uz Berchtesgadenu pirms
otrā pasaules kara, kad viņa mier­mīlīgais
lietussargs nejaudāja aptu­rēt
lielgabalus. Bet pavasara naīvi-tāte
ir jauka, piedodiet, atomisķa. Ar
apbrīnojamu demokrātiju tas nāk pie
miims visiem, un pavasara savieno­tajās
valstīs visas pļavas sāk vienādi
zaļot, .kukaiņi un ļaudis izlien pie-
.saulē. jauni cilvēki staigā roku rokā.
Šogad gan pavasaris nevarēs būt pie
visiem latviešiem reizē — pārāk tālu
viens noiotra ir mūsmāju bērzi, Vāc-zomes
mandeļkoki, Dānijas ska-bārdži,
I Kanādas egles, Venecuēlas,
palmas unļ Austrālijas eikalipti. Bet
pavasarim ncvajaga vīzas,, arī
dolāri par |to nav jāmaksā. Tas nāk
ar jaunām smaržām un vecām atmi­ņām
un vienmēr tām pašām ncapni-cīgajām
rekvizītēm: mīlīgu sauli.
'sapņa,inu mēnesnīcu, draiskām lietus
r^nzēm. Sīpoliem aug priecīgi laksti,
cilvēkiem cerības, un 'liekas, ka vēl
varētu viss būt labi, kā senos pava­saros.
I • .
Varbūt Floridā kādS' melns džentl­menis
patlaban sacer atomiskā pava­sara
dziesmu: „Ak, kaut es būtu
atoms: tavās rokās"; ko sudraba sak­sofoniem
ieblēt atomiskajā pasaulē.
Pēc tādas d^.iesmas modema dāma
daud^. vairāk arī nevarēs izdvest kā
..jā",' jo nepielūdzamajā Parīzē no­lemts
dāmu vidukļus tā sažņaugt, ka
ci audz runāt vairs nebūs iespēj ams.
Bet p^agaidāth vēl jāiztiek ar smalkā
francūža Pola Zeraldī vārdiem: ,,Ja
tu mani mīlēt;].i, un ia cš tevi mīlētu,
kā tad es, tevi mīlētu!"
Atomiski! ,
R i t a L i e pa
(Beigas)
Gaits sat\^eŗ vēstuli kā maizi badā.
Uņ arī otru sūtījusi Irma — tātad
viņiam divasi Strauji viņš to piejauj
klāt, apgriež apkārt, ilgi, ilgi skatās,
bet nevar.atjēgties, — tā nav adre­sēta
viņam!: •;
Gan tam . . . Ankoriņam, karei­vim
Vilim AnkoriņamI
-Gaits vēl skatās kā stulbs* Viņš
gandrīz nemana, ka AnkoriņŠ
vēstuli atņem, nedzird kņadu ap
pastu, nedzilrd, ka zemnīca noklust.
Viņā kaut kas briest, rūgst, kāpj uz
augšu. Vai tas izmisums? Dusmas?
Laikam tur ņo viena kā otra. Kaut
kas smacē, vanda, urda. Kur viņš
varētu palikt, kur pazust? — Viņam
ir kauns, liels kauns nodarīts, tas
viņu liec kā niedru ūdens, tādēļ,
pēkšņi sagriezies, viņš iekrīt u z mu-
• tes g u l t ā .:
Domās šaudās. AnkoriņŠ, Anko-
V • ĶSpēc tatsrd v^^
tas būtu cits, kaut Galauska, kaut
vismazākais vadā! Tad varētu, var­būt—
paciest . . . Bet nu tā smēldz
un sāp visā augumā, ka nevar vairs
izturēt, ka gandrīz jākož ar zobiem
segā. Kāpēc viņš? . . .
Gaits atceras vēstuli. Ko Irma vēl
raksta? Varbūt -~ grib atzīties, var­būt
mierinās, lūgsies? Viņš atrauj
vēstuli, skatās aprakstītajā papīrā un
rii burtus. Nekā — viņa esot par
Ģbitu dzirdējusi, 'arī par ordeni
apsveicot. Tā vajadzējis darīt, to
katrs darītu, glābtu biedrus. Un par
citu nekā, nekādas atzīšanās, par
Ankoriņu nekā.
,,Neliete ... ."Gaits čiikst. Rokas,
kas tura vēstuli, dreb. Dreb viņa
rokas! To nu nerādīt, — jau Ga­lauska
skatās, arī Ankorlņš smaidī­dams
kaut ko stāsta un blenž uz
viņu. Vai šis jau zina? Vai Irma
stāstījusi? Kā citādi — stāstījusi
šim, šim . . . Gaits nevar atrast pie­tiekami
stipru vārdu: Kā viņa drīk­stēja
krāpt, vai tad viņa nezināja,
kas Gaits? — Bet viņ5 jau nav varo­nis!
Varonis nav un piekrāpts ari,
kaut ar ordeni, kaut ar krustul
„Lazaretē divas nedēļas, tad grl-sūtīt.
atpakaļ . . . " Gaits ieklau­sās
Ankoriņa stāstā. „Telcu šef-āi'stam,
lai palaiž mājās. Sākumā
negribēja, laikam jau nevarēja. Bet
ārsts ari cilvēks, beidzot palaida uz
nedēļu. Tā izbraukājos, biju Ze-miehā
. .
AnkoriņŠ paskatās uz Gaitu, tas
guļ gultā, bet laikam neklausās, jo
ilā vēstuli, saviebis seju. ;
Atkal stāsts uh skaļi smiekli kori
uzraujas sēdus. Draugi smi
vai par viņu? To, ko Ankorlņš
tikko teica, viņš atkal palaidis ga-
3im numuram pievienotas 2 lapas­puses,
kuraļs saņem ATPŪTAI
pasiitinātāji
Es vēl aplieku rokas ap ,kaklu lai
saku: ko tu darītu, ja tagad stiprāk
:evi saņemtu, tikai mazliet, m it,
1 i et stlprālv paspiestu? . . .Un vi.
ņa? Varbūt arī nobiedēta, taču tS
nelikās — smaida, smaida jocīgi, dl.
vairil, laikam viņai baiļu nebija
smaida, un ko vēl dara? Pieveik
mani cieši klāt, skūpsta, skūpsta bez
apstājas im saka: es jau ten mflu,
tikai tevi, tāpēc, tu nespiedīsiV;
kaklu . . . tik stipri . " • ^ : ; : ; •
Gaits nevar vairs izturēt — t^
jau ir ārprāts! Viņš uzlec kājfis, sa­vilcis
pirkstus dūrēs, zobi čirkst, s&Ja
raustās. Viņš nezina, ar t>rātu valtt
nevar atpvert, ko nu
sist Ankoriņu? Bet tā jau bija jrmaa
vaina! Ja viņā būtu šeit, varbtit
saspiestu ari viņas kaklu! . . . Lai
tad ņem viņu ciet, lai tiesa, sit,
dara, ko grib! Viņš Jau nekas HĢbiJa,
hekā viņš nevarēja^ nekā neprata
paturēti
Brīdi zvSrēJies gaisā, Gaits
pastrelpūļo uz priekšu,- pacel ŗolcu
pret Ankoriņu un čukst aliž^au^
• • » „Un tā >- tas bija ar
Ankorlņš skatās kā nesapratis, tai
nobāl, izsper soli Gaitam pretī \m
dusmīgs izgrūž:
„ko tu — nevietā piemini manu
māsu! , ,
,,Māsu . . Gaits dabū atkal kfi
ar vāli pa pieri. Viņam dreb lūpas,
viņš ir t ā samulsis, ka hēzlha vairs^
kur likt rokas, kur augumu, kur
pagriezt acis. Vēlreiz viņš paskatās
uz: Ankoriņu, tad pieskrien pie ^.
vas lādes, atrauj to vaļā, jauc veļu,
grāmatas, vēstules. Beidzot ceļ
deņi, iztin no papīra, pavidna galsfi
un, pieskrējis pie krāsns, lesvlei to
vaļējā kurtuves mutē; Brīdi E^tls
kā lentīte jau sākusi gruzdēt un kfi
karstu ļ^artupeli, no vienas^
otrā mezdams, izrauj atkal ārā. Citi
saskrien ap Gaitu, velk nost no
krāsns, grib atguldīt lāvā. Vai biedra
zaudējis prātu? Bet Gaits Izraujas,
piestreipuļo pie Ankoriņa un dw%
bošām rokām sprauž tam ordeni pie
krūtīm. Tas neizdodas viegli, Anko*
riņš kāpjas atpakaļ, satver Gaita n)*
kas, bet viņš vēl sprauž uh sprauf
un murmina bez apstājas: :
„Es neesmu nekas, tev tas pienā­kas!
Es neesmu .nekas, man nevajā-ga,
man nepienākas! . . ."
Beidzot Gaitu ar sparu atgrūž, to­mēr
ordenis, kaut: kā pieķēries, ka-
Ankorlņam pie kriitīm. ViņS
to grib noraut, bet nepagūst — at-cērtas
durvis un zemnīcā iebr&feS;
viens pats spivs, apdullincišs to^
T r a u k s m e !
Lai gan gadu nasta nav mazā, to­mēr
prāvests Edgars Bergs ir garīgi
spirgts, pilns enerģijas un darba
prieka. Visu savu līdzšinējo d^lvl
ziedojis baznīcas un sabied-am
darbam. Pēc teoloģijas
studiju beigšanas Tērbatas univer­sitātē
un kandidāta laika, nokalpo-:
šanas Kokmuižas draudzē, viņš- laiz­iet
par mācītāju Rubenē, tad pāribt
uz Rīgu. Toreiz Rīgā nebija daudz
latviešu mācītāju un prāvests Bers(s
rod atbalsi savos tautiešos. Ar Jāu-nekļa
sparu un siltu sirdi sludinā­tajam
Dieva vārdam ir panākumi
— nodibinājās Miera draudze. Tā
darbojas sākumā Rīgas Jēkaba, vē­lāk
Rīgas Doma baznīcā, kurā ar!
Miera draudze pārdevējas par Do­ma
draudzi..
19.40. gadā pēc prāvesta A. Kundzi-ņa
nāves. E. Bergam uztic Rīgas pil­sētas
prāvesta pienākumus. Ilgus
gadus darbojies par Latvijas ev. lut;
baznīcas virsvaldes locekli, viņš no
1943. g. skaitījās par ardiibīskapa
vietViioku. Ir Rīgas iecirkņa valdes,
mācītāju pabalstu kases, bībeļu bied­rības
un daudz citu organizāciju
'i ,81 u d i n ā j u m s
Dažādas notis, gleznas, mūzikas
instrumentus un pastmarkas sērijās
jeb
cām
Mannhoim. TNpbeniu.sstr. 9, DPCr.mn.
, ' . ' (632)
maļiņburtnīcas pret mainburtnl-
Diedāvā Alfrēds Kaln'ījs: (17a)
Huverā bibliotēkā atrodas
vērtīgi materiāli pār
Baltijas valstīm
Jau pirmā pasaules kara laikā
Herberts Huvers, vēlākais ASV pre­zidents,
sāka vākt pazušanai nolem­tus
dokumentus, kuŗl tagad sakopo­ti
Stenfordas universitātes Huvera
bibliotēkā Palo Alto, Kalifornij.ā. Sai
bibliotēkā atrodas 30 000 dokumentu,
100 000 grāmatu, 3 000 laikrakstu,
.32 000 plakātu un daudz citu vēstur­niekiem
vērtīgu materiālu par karu,
mieru un pagrīdes darbību. Pēc
..Reader's. Digest" informācijas, bib­liotēkā
atrodas arī vērtīgi materiāli
par apspiestam Baltijas republikām.
Šķiet, ka šai bibliotēkai varētu dot
arī tos informācijas materiālus nar
mūsu zemi, kas pašreiz rodas trim­dā.
I. R.
priekšnieks. Darbojies art
organizācijās — Rīgas Brāļu kapu
komitejas priekšnieks (bija mScItSjs
latviešu strēlniekiem), YMCAs pre­zidents
(Latvijā) uc, Trimdā kā Lat­vijas
archibīskapa pirmais vietnieki,
E. Bergs -vada garīgo dzīvi angļu
joslā noorganizējot baznīcas virsval­di
Hamburgā. Sājos gados vlņ^vizl-tējls
visas angļu joslas latvie§u no­metnes.
1947, g. oktobri bija AngHH
angļu darba ministrijas uzdevumi,
kur iepazinās ^ar tauticSu dzīvi un
darba apstākļiem. Paredzams, ka
prāvests E. Bergs archlblsknpa uz­devumā
pārcelsies uz dzīvi Angll)a.
Jubilāra godināšana notiks 3. aprī­li
viņa dzīves vietā Hambur^H-,
V. S.
Chronikd
Mēnešraksta. „Lalks" godalgas par
mēnešrakstā 1947. g. iespiestaļiein
oriģināldarbiem Laika lasītāji plo-šķīruši
Anšlavam Eglītim par ko­mēdiju
„Kazanovas mētelis"
2000.-, Zinaīdai Lazdai par W^
„Varoņa kaps" RM 1500.- un prot
P. Jurevičam par apceri i„KultOrw
traģēdija" RM 1500.-.
Vispasaules ev.-lut. federācijas va­dītājs
Vāpijā br. Hongs uzalcinaŗ
latviešu nTtiziķu trijotni .The^l^^*
vian Trio" iespēlēt latviešu itiuz./fu
skaņu platēs raidījumiem AmeriKjii
raidītājos. „The Latvian Trio (v
jolnieks V. Ziedonis, čellinicks
Treimanis un pianists E. FreimaniN
pieaicinot dziedātāju E Aroni, a.t*
nājumu pieņēmuši un ^nOi^
programmu arī ieskaņojuši.
Cellinieks Ingus Nāruns februsrj
un martā konceriējis daudzas an^i
joslas latviešu nometnēs, ar tec.^"-*,
virtuozu un mākslinieciski P'^^''
go spēli gūdams apmeklētāju neu^
litu atsaucību. Klavieru ^P^^^^^^^^^
mus sājos koncertos spēlēja
Pavasara: lApriļa beigās un
I. Nāruns koncertēs amerikāņu
nometnēs.
ties to tautgi:
:^28 B
>^,r:: ontario. i^ļŗ
Ss,kas apmācas
• Ibā'nadarba
•6()U70 centu stunda.
ēst par 1
LATVIJAI
,..,i€m teutiēSu.:p|e''
^ tļjas l imigrācija
ļijds latviešu
Mentīnu. . ^
^ldim.ltslotidažāds/bet
^>Igs.feiinosAlresun^t§s
rimi crSgnl vess,^ (ļaW
nai vea un silts mētelis);
m
Ai var
i un Silts meteiis;,
itigi ckrsts. Iedzīvotāji;
• f6i-iedzlmto pēcteču
lu. italu un Gitu
f S r s^^^ i Protams,; ir ne^
b pr^', kaut ari kvali-riekl
dņ vienkārši strād-
• ļčabūt, valodu vēl
lībpratdod i<
Mtas.pits
: Argentīnas,,. ypuuiu«i pl^^^F ļ
[op5 (pat vēlai ģimenes!); Viena
| £ e akaitās: i i nenes galva (vīrs), I
kva,beml un vļeipkL Brāļi-un nla-f
īsas-viēņiniečes) :ir:
Īdi. Sievietēm-\^ie-izĢerhct
mUvM — ™ , p -
" '"Imeh^i!. Sievietēm-vie'.
be? ģimenes n e-aUkšanas
aiļadju.
i
raUkšanas atļauju,
ams par bezģime­nes
personām, dzimušas pirnls
11 ^ Likums:; lizliedz iebraukt: arī
iiiem: W: tieriij kam ir kāds fi-
:ti8ksvai.garļg3-defekts,
Katra: iel rauc i js, pēc personi Das i
«Pļlfebas beinžaM bauda .visas
bjvapilsoņa.ci'īĶ.tiesības, darba,
PfļvStipažuļņa, bi^rošanās, nsrvu.l
l
. ļ
I
ir. t
psipa^Uļņa, biedrošanās, pārvie^
*88,^tlcļ^
«esvegsanas uti. bauda tikai
Min&fl I -pavalstnieki. : Katram
P5c 2 gadu nevainojamas
, esības lūgt Argen
gļWl^:e_sevl5ki Vēlami ir
^ techn mlldcstleļn
j*ltat ar \,
spekl, sākot ar inže-
'fiTi, amatniekiem,
l?iili*f;
T
iteanai-ir;
mh ne))\|,
Uukst # labas darba
prieki un pi^n-rar
dabrit: ho+ —
.. Pfi'gi izslēgti, •
^'^eļu joslu
bp. devās U2