Bavarijas Latviesu vestnesis, October 21, 1948

              it
II
liii mmw
liii
.Siif! liii'
ii i i
i,
51i
«
r
I-
| l
#1 •
i t "
| i
li
i i' i
^1 ¥
l i
r
It
i | m
te
mg
i i i .
w i
m
i i
i » i
i i
ini " •••• 0m' •
iri-'-
isiiii-." '•
^sii •
i i i : i i .
i i i - - . •
ii.-
m
i
Īli'
i it
LATVIJA, 19.18. g. 21. oklubrl
Nr. 91 (195) 1948. g. 21. oktobri
Ar Autora parakstu vai inicJfiJiem paraķ-
0tTta|o8 ralcitos izteiktfis domas nav katrā
fiņfi redaluljAs domas.
Dirms saulrieta
V . - Krustam šķērsam pa ..Zelta torņu" pilsētu
Tādi nu mēs tagad esam: nometi­nu
ļaudis. vBarā saspiesti, kaut kas
viduvējs starp brivu Gilvēku, naba­gu,;
mājaa iemītnieku un ieslodzīto.
Latvietis pēc savas dabas ir savrup-nieks
un ilga dzwe barā, ko saska­lojušas
kopā nedienas un likstas,, vi­ņā
psichei ir pretīga. Tālab koptel-pas
barakās un blokos drīz vien
saskaldās ar segu, kartonu, saplākšņu
vai "ķieģeļu un dēļu žogiem mazos
ad2gaIdos. Laimīgs, kam ir sava, lai
ari niecīga, atsevišķa telpa. Trimdi­nieks
grib vēl kas būt, norobežot, sa­vu
personīgas dzīvēs joslu no'no^
metnes nivelētajā pelēclguma. - J ā ,
līš nometnes: reizē mūsu nelaimes
simboli un vara, kas mūs svešumā
vēl satur kopā. Kā gan būs, kad
emigrācijas vējos izicirdlsim kā smil­šu
graudi visās pasaules malās? Vai
i l s nožēlojamās nometnes, kurās Vēl
atbJ^zmo tā]55 Lati^a^ mirdztrms,
ap kurām vēl vijas pagātnes atmi-ņas
un nākotnes-cerības^ kur esmn
kopā savā vidē, kadreii neatGerēsi-mies
ar sāpēm uri ilgām sirdi? '
Pa dažādām Vāczemē izkaisīta­jām
nometnēm ikvienai ir sava se­ja,
savs gars, sava nokrāsa; Mēs
līdz apnikumam runājam par no­metnes
dzīves pelēcīgumu, nepama­nīdami
tas daudzkrāsainās nianses,
So pelēcīgo koptoni atdzīvina,
tam uzspiež Iptanībks zīmogu. Vieg­lāk,
varbūt, ir saskatīt kopējo no­metnēs
vadītajās dienās. ..Visai mūsu
eksistencei vijas cauri traģisks pa-mattonis.
Svešinieks, kura acīs esam
tikai dīkdieņi, nevēlami ārzemnieki
un pat noziegumu perēkļi, reti kad
patiesi izpratīs trimdas smagumu.
Vācu bēgļi, lai tie nāktu no kurienes
nākdami, tomēr dzīvo pie saviem
tautiešiem — kaut arī naidīgi, noska­ņotiem
pret ienācējiem -— galu gala
viņi mīt savā zemē. Mēs turpretim
esam ārēji un iekšēji, fiziski un
dvēseliski deformēti, izrauti no mū-
3u dzīves dabiskā kārtojuma un sa­bērti
un sajaukti svešā vidē. -
Ir sāpīgi būt svešķermenim citas
tautas organismā, kur nespējam īsti
un raženi iekļauties. Jo vairāk cen­šamies
saglabāt sevi, saglabāt savas
dzīves drupatas un paliekas, lai vēl
kas būtu un ko nozīmētu, jo ciešāki
noslēdzamies sevī, jo saspīlējunis
palielinās .Tas izpaužas arī mūsu
iekšējās attieksmēs, kur grupas un
grupiņas, pozīcijas un opozīcijas cī­nās
par kaut kādas varas un no­teikšanas
šķietamību. Gīnlti ir zau­dēt
visas illūzijas; savstarpēji ap­karodamies,
tēlojam parlamentus,
valdības un partijas, jo gribam vēl
kas būt. Te — kaut arī sakropļoju­mā
— izpaužas pretestības gars un
pašaizsargāšanās instinkts.
Taču ir kas dts, kas sparīgi pulsē
mūsu nometņu dzīvē un dod mūsu
saļodzitajai eksistencei jēgu: visur
pulsē darba ritms. Mēs esam darba
tauta: darbnīcās, dievnamos, skolās,
grāmatnīcās un teātros šais barakās
un kazarmās sit nemitīgs darba
pulss. Tā ir īstā saite, kas saliedē
nometni, kas atsevišķās balsis Mai­nas,
Elbas, Donavas un Reinas kra­stos
sakļauj vienā dziesmā — mūsu
raženajā darba dzle&māl -
Kā latvietis prot strādāt un grib
strādāt, to svešinieka acs ne ikreiz
pamana. Bet, ka latvietis daudz
liel&s, to citi pamanīs visādā ziņā.
Rietumu cilvēka rosīgums un.neturī-
Sums mijsu raksturā sapinās ar,sla-vlsko
nesavaldigumu. Ejiet, kurp
iedami: nzusu nometnēs mājos skur­bums
m dzērāju skaļums. It īpaši
Ceļotājs, Iznācis no Lībekas sta­cijas
un nostājies laukumiņa- otra
malā, lai gaidītu autobusu, pēc īsa
brīža nokļūst čukstošu jautājumu
krustugunīs:
— Haben Sie Ostgeld?
. — Brauchst du Ostmark?
Protams, ostmarku ceļotājam nav
un nevajaga, bet šie zīmīgie jautā­jumi
ietver vienu no pasaules lielās
politikas problēmām un atgādina, ka
te pavisam tuvu ir tā robeža aiz ku­ras
sākas ciita pasaule. Te ir Llbeķa,
„zelta torņu" pilsēta, ko karš skā­ris
tikai ,ļpa jokam". Bez bojāju­miem
pat slavenie sālsspīķeŗi, par
kuru bombardē-sanū kādreiz tik ļoti
sūrojās ģenerālkomisārs Dreksiers.
— Plašie apstādījumu rajoni, alejas,
kanāli, vecpilsēta ar vaļņu un baz­nīcu
torņiem, līkajām ielām un se-niskajiem
nameļiem, krodziņš, kurā
starp Hanzas pilsētu ģerboņiem glūn
arī Rīgas lauva,.— tas viss uzvanda
rlegantas atmiņas.
Kādreiz; Lībekā dzīvoja nepilni
7000 latviešu, bet cauri tai plūduši
pāri. par 10.000. Vai atceraties vēl,
kas kādreiz bija Lībeka? — Lielib-nieki
noskaitīs kā pātarus: Lībekā
dzima ideja par Latviešu * centrālo
komiteju ; un Baltijas i universitāti,
mums bija pirmais un vienīgais ie­spiestais
dienas laikraksts, te savu
darbību ai jauno ja slavenais stīgu
kvartets, Mērbekas teātra „dred-nauts"
izripoja no Lībekas, mums
bija pirmā plašākā latviešu kartotē­ka,
mēs pārmetām pirmo tiltu no
šejienes uz Zviedriju, mums bija...
utt. Vēl nesen mums bija tāda kul­tūras
nedēļā, kāda nekur citur nav
bijusi, tikai mēs spēj am sarīkot lat­viešu
simfonijkoncertu, angļu joslā
mēs vienīgie svinējām dziesmu svēt­ku
atceri! ''•:;^/.-:::,-;;:.-. ••
Tas viss ir bijis un — izbijis..
; No sākta gala Lībekas latviešiem
bijis jānoskatās, kā noārda visu, ko
viņi veikuši un cēlaši. Te ir simtiem
Gilvēku, kas, dzīvodami vienā pilsētā,
Mjuši spiesti sešas un vēl vairākās
reizes mainīt nometnes. Libekieši
3ŪS tie, kas kādreiz cels pieminekli
siļķei par dzīvības glābšanu „dzel-teno
briesmu" laikā. Daudzas vētras
gājušas, pāri viņu galvām, bet tā,
las sākusi plosīties šīs vasaras otrā
pusē, bijusi tik varena,, ,ka nu ļogās
pēdējie balsti. Divi reizes slēgts in-foTOācijas
biļetens, pilnīgi likvidēta
Marli ielas. nometne un sadrebējuši
pamati arī Valderzē blokiem., Ģim­nāziju
nespēja glābt ne melnais ka­rogs,
ne Amerikas luterāņu mācītāji,
jo Lībekā esot vairākas vācu sko­las,
— tā paskaidrots bērnu vecā­kiem.
Lībekas latviešu slimnīca ie­kļauta
vācu saimniecībā, tai ir vācu
šefārsts, latviešu ārstus atlaiž, bet
slimnieki „ņem savu gultu un
staigā".
— Mēs katrā ziņā esaijn īstākie
'latvieši, par visu to stāstīdams,
piemetina Libekas tautietis, — j'o
mūs pavada mūsu tēvu tēvu likte­nis:
dzīvot gaužām neizdevīgā ģeo­grāfiskā
situācijā.
Lībekā tomēr, vēl arvien dzīvo
pāri par 2000 latviešu, kaut gan, sa­karā
ar emigrāciju • uiil iestāšanos
sardžu un darba i'otļās, arī Šis skaits
nemitīgi dilst. Ir saulaina rudens
diena. Gaisā neatlaidīgi dzied moto­ri,
pa Valderzē ielu aizsprauslo daži
tanki. Liekas, šajās dienās, kad vi­siem
galdiņu dancinātājiem . sācies
īstais, pļaujas laiksV atrašanās Lībekā
nekādā ziņā nevar būt savienota ar
ērtu sajūtu. Izrādās tomēr, ka ko­ferus
Saiņo tikai retais. Visumā šie
ļaudis dzīvo mierīgi un ar vēsu prā­tu
raugās pasaulē. ''
— Jo tālāk no robežas, jo trakā­kas
baumas. Ja tas būtu "taisnība,
kās šajos gados par šejieni samelsts,
tad mēs te vairs neatrastos. Diem­žēl,
es jums . nevāru parādīt pat to
latvieti, kam vācieši autobusā sa­graizījuši
mēteļa muguru. Mēs esam
sestdienas vaikaros un svētku dienās.
Strādnieki un amatnieki, mākslinie­ki
un Eterāti, studenti, agrākie cīnī­tāji,
sabiedriskie darbinieki, ari dažs
labs zinātnieks un ārsts, — vardu
^ot, visi mūsu sabiedribas slāņi
gan ģimenēs, gan intīmās, gan pla­šākās
sanāksmēs ' aizrautīgi upurē
bakdium.
Jā, kālab gan nepaliksmot? Aiz­mirsties,
izrauties no ikdienas, sa­lauzt
sīkumainās šaunbas žogus
. Tā lir bramanība: šai bramanībā
veras savs vitāls spars; primitīvita-tes
svaigums. Taču tai piemīt sava
nelaime: bezveidīgums, mēra izjū­tas
trūkums. Mūsu bohēma blēži
kSdāneformīga jūklī, izbei­dzas
ar nelabām fiziskām un morā-llakām
paģirām. Mēs skurbstam un
dlžojanfiies: dzēruma varenībā visu
āpējaan, visu varam, par visiem esam
pārāki. Un no savas šķietamās aug­stienes
pēkšņi atmostamies samirku­si
Iedomības seklā peļķē. Šāds mūsu
plašais, d^reiz pārāk plašais vē­riens
citu acis jau izvēršas piedau­zībā.
Nav noliedzams, ka ieilgušajā no­metnes
dzīvē mēs garīgi aprūsam im
demorālizējamles.. Drum^taiojas Iek­šēji
pats cilvēks, dnun^taiojas mū-savstep^
ās attieksmes. Apniku-pieraduši,
un nervu, karš -mūs skāris
gaužām maz. Lai pasvītrotu savu
INS ziņo no Čikāgas, ka lietuviešu,
senators Dr. Pēteris Deuzvardis kādā
baznīcas organizāciju sanāksmē 2d-ņojis
par apstākļiem uņ notikumiem
Baltijas valstīs. Inforinācija iegūta
no kāda Lietuvas katoļli garīdznie­ka,
kam izdevies no Lietuvas izbēgt.
Viņš apgalvojis, ka Baltijā' darbojo­ties
ļoti spēcīga partizānu organizā­cija,
kurā piedaloties 200.000 poļu,
100.000 lietuviešu, 76.600 latviešu, kā
ari vairāki tūkstoši ukraiņu, ungāru
m vācu kara gūstekņu.
citi gleznotāji •— Jūlijs Jēgers, Milts
un Soikāns. Eižens Leščevskis un
Vestene nav vis aizbraul^uši uz
Ameriku, bet, kamēr viņi dancoja
amerikāņu joslā, nolikvidēja Marli
nometni, un nu viņi kļuvusi, bezpa­jumtnieki.
Beidzot — Annija Vīto­la,
Ksenija Bidiņa un Ernests Mar-šaus
ar mieru dziedāt visos labdarī­gos
' sarīkojumos, lai nevajadzētu
sevi apgrūtināt ar honorāra saņem­šanu.
Tāpat Roberts Zuika labprāt
dibinātu jaunu kori, ja vien latvieši
nebūtu dziedātāju tauta. — Jāteic,
ka šī sabiedrība jau laikus sapratusi
to, uz ko mācīja Andrejs Eglltis:
Oļģertu Liepiņu varat sastapt mal­kas
laukumā. Dziļums un Jēgers
pievērsusies grāmatu tirdzniecībai,
ja jums kas adāms, pakalpojumus
varētu piedāvāt dažas ļoti mūziskas
dāmas. Grunde un Zuika kļuvuši
naktssargi, toties Milts varētu būt
pierunājams sarīkot izstādi, bet'Ru-dzītis
raksta recenzijas bez honorā­ra
tm, kļuvis bezdarbnieks, priecā­jas,
ka nu varēšot visas pūles veltīt
viņa nodibinātās latviešu radikālpe-simistu
partijas darba aktivizēšanai.
• — Tas ir vēstures likums, nobeidz
runīgais tautietis,- — ka katr^ kul­tūra
reiz iet bojā. Kāpēc gan ar Lī-beku
būtu izņēmums? Bet pirms sa­vas
bojā ejas mēs vēl kaut ko izda­rīsim,
par to varat būt droši/-
Aiz loga bremzē smagā automa­šīna.
Sākas skaļas valodas un bērnu
čala: atvaļinājumā ieradušies tran-sport,
a vīri. "^rmdien tos atkal gai­da
Kukshāfena, bet šovakar pasaule
piederēs viņiem, un daudzi mocīsies
ar bezmieffu . . . Sinus
iDam
Latviešu ev. lut. draudze Ņu­jorkā
savākugi ziņas par tiem
tautiešiem, kas līdz šim ieceļojuši
ASV no Vācijas rietunijoslu DP
nometnēm. Tādu 2 pēdējo gadu
laikā reģistrēts 592, no Zviedrijas
114 un no citām Eiropas valstīm
9, vai kopā 715 latviešu. No līdz­šinējiem
ieceļotājiem visvairāk
novietojušies Ņujorkas lieltelpā
(240), Bostonā (91), Filadelfijā vai
citur Pensilvānijā (45), Ēikaga
(1.11), Indianas štatā (40), Kalifor-nijā
(40), Miciganā (22); Ohaio
(20) utt. 5 np jaunieceļōtājiem
miruši, noslēgtas 14 laulības, no
kuŗām^. tikai! divi gadījumos abi
partneri latvieši, Jaunieceļotāju
skaits kopš to ierašanās ASV pie-,
audzis par 12 jaundzimušiem.
neitralitāti, : mēs' 1 neesam draudzīgi
pret tiem, kas prasa nodevas visā­dām
komitejām. Vispār, mēs esam
viscaur lietišķīgi ļaudis. Piemēram,
bija te tāda infor.mācijas sapulce,
kurā! runāja apgabala pārstāvis par
DP dzīves problēmām. Pēc, viņa ru­nas
bija tikai viens vienīgs jautā­jums:
ko apgabala ļkomiteja domā­jot
par latviešu kapu komitejas dar­bību?
. . .
Ar šo stāstu laipnais namatēvs
cina, ka Lībekā tiešām, viss
kārtībā. Seko turpinajum^t
Mums vēl ir trīs pamatīgas no-nvetnes.
Ja• jūs vēlaties iegriezties
Mēzenes valstībā, tad vispirms do­daties
pie zīlnieka, uzzinātu, pa
kuriem- vārtiem šodien •iespējams
nometnē nokļūt. . .Artilērijas nomet­ne
no pilsētas patālu, tajā tāda kār­tība,
ka visiem nodarbiriātiem ; trīs
reizes dienā Jāatrādāsf Valderzē no­metne,
kā nupaļ pa • logu varat re­dzēt,
situēta vislabāk, jp jūsu priek­šā
ir bulvāris, kurā norisinās vis­kaislīgākā
fraternižēšanās triju tau­tu
starpā. Kooperācija i visdziļākās
saknes laidusi tieši Lībekā.' Mums ir
tikai trīs nometnes, bet pieci koope­ratīvi,
tāpēc mēs sakām: Nometnes
mirst,, bet kooperatīvi dzīvo!
Vei arvien Lībekā ir latviešu te­ātris,
kas nupat sācis iestudēt Tlreļ-purvu,
bet pēc tam sola pamācigu
angļu komēdiju par ģeogrāfijas zi­nāšanām.
Cits jautājums, vai mēs
uz teātra ^ izrādēm iesim . ... Piemē­ram,
ja jūs vēlaties sarīkot Lībekā
kādu koncertu, tad ziniet: 50 klausī­tāju
garantēti! Bet koncertus mēs
nerīkojam intelliģencei, intelliģencei
domātas akadēmiskās balles. Lībekā
stingri tarās literāti Jēģer-Freimū-ne,
Liepiņš, Dziļumi, Rudzītis, Spro-ģere.
; Te joprojām, mitinās pieclat-nieka
autors Atis Grunde 'un trīs
Projektē kārtējas
dailamatnieku darbu
skates
Frankfurtē, slēdzot dailamatnieku darbu
skati amerikāņu Special Service kluba Palm-garden
telpās, rīkotāji izteica cerību nākotnē
šādas skates rīkot kārtēji ik mēnesi vai di-vas
reizes mēnesī. Daiļamatniekiem līdz šim
nav bijis tirgus iespēju, pirkumi lielāko tiesu
bijuši gadījuma, pirkumi.. Tādēļ regulāru iz­stāžu
rīkošana varētu daiļamatniekiem sagā­dāt
arī zināmu materiālu nodrošinājumu.
Visi daiļamatnieki, kas vēlētos skatēs pie­dalīties^
aicināti savus darbus, nodot K. Ba­lodim
vai J.Mamantovam (Klcinkfitz, Latvian^
DP Camp). Nākošā skate notiks Bad-Nauhei-mā,
kur to atklās 18, novembrī. Izstāde ilgs
Vairākas nedēļas, lai dotu. amerikāņiem ie­spēju
iegādāt dāvanas Ziemsvētkiem. Pagai­dām
skates rīkos vienīgi amerikāņiem, bet
tiklīdz būs zināms materiāls nodrošinājums.
Variēs latviešu daiļamatniecību radīt arī vācu
publikai. Rīkotāji sūrojas, ka tiem nav in­formācijas
materiālu par latviešu DP likteni.
Ne vien par to, bet arī —kas mēs bijām un
kas mēs grii)am būt. Apmeklētāji "prasa šā­dus
jmaten'āius, prasa brošūras, fotogrāfijas.
Šāds ārzemnieku informācijas darbs būtu
lieliski savienojams ar daiļamatniecības ska­tēm.
Vai tiešām nebūtu laiks to nopietni
pārdomāt un tad arī kaut ko darīt? R. L. :
uz PAREIZA
CEĻA
Trīs vīri dedzīgi apspriež nākot^
nes izredzes.
„Mēs te nīkstam, nīkstam. Jaunie
aizbrauc, paliek veči un puikas"
vecākais nopūšas:
„Izputēs skolas., ' organizācijas,
darbnīcas. Sērigas dienas mēs pe-dzīvosim,"
kaimiņš piebalso. „pa^
zīmes jau ir."
Trešais — Fišbachas literatūrai
apgāda vadītājs Jānis Gulbis - pa! '
bīda cepuri pakausī un labsirdīgi
smaida: •
„Es gan putēšanu vēl nemanu" .
„Tu negribi redzēt, tāpēc nemani •*'
„Es pūlos, lai nebūtu jāredz. Mēs'
taisāmies uz darbu. Vēi nesen pie
apgāda noorganizējām jaunu ^darb-nicu
—grāmatu sietuvi. Ja to ne­vajadzēs
man, vajadzēs citam Lai
likvidē tas, kas paliks pēdējais . »
Iemetot acis jaunajā darbnīcā', re­dzam,
ka ta jau strādā — kā mēdz
teikt, ar pilnu tvaiku. Iesieto un
brošēto grāmatu grēdas gaida tir­gotājus,
negatavās — apdares kārtu.
Pāris kimgu, pāris dāmu raujas at­locītām
piedurknēm.
„Kur jūs dabūjat speciālistus^
Gulbis paskatās apkārt.
„Vai tagad kā trūkst! Nu UJ^M
modē pārskološanās. Notvērām te
vienu nabadzīgu rakstnieku, kam
apgādi nemaksā solītās markas. Tas
tad nu organizēja siešanas un brošē­šanas
darbus, apmācīja palīgus. Ta­gad
varam pagatavot ne vien savus
ražojumus, bet arī veikt kaimiņu
pasūtinājumus."
„Un esat apmierināti?"
„Ļotil Agrāk par grāmatu brošē­šanu
un burtnīcu apgriešanu bija" '
jāmaksā vā?Ci darbnīcām, tagad tis
markas paliek pašu mājās. Bez '
tam —mūsu darbnīca spēj Strfik
grāmatas ievadīt tirgū nekā vācieši.,
Lūk — te šodien vēl loksnēs guļ
prot J. Endzelīna Latviešu .valodas
skaņas un formas, rītu jau pirmie
grāmatas eksemplāri būs skolēnu
kooperatīvā. Tādā pat ^empā nāks ;
prof. K. Kārliņa Cittautu literatū­ras
vēsture, J. žirmaņa Vilki un
citas."
„Lūdzu man sējumu ar zeltītiem
burtiem!"
. Gulbis pasmaida, pacilā vienu
grāmatu, otru. Viņš nedomā slēpt
darbnīcas vājās puses.
„To nevaru sol^L Ar zeltu mēs
nespējam lielīties. Tādus pasūtinā­jumus
pieņemsim Rīgā. Bet ja kāds
nevar tik ilgi gaidīt, tad varbūt va­rēsim
pakalpot Ņujorkā, KalifomijS
vai Sidnejā . . ."
J ā n i s Stalka
Vēstule no K
,™.ika būdams, brau-
Bigu, biju iedo-fr
tāda milzīga no-
OT^"^"^^Zem šī milzu
^ Vtabiein- Z.em »' ^ms visādas skaistas man-visu
ā iedo:
Vācijā un-par Ve-
^'J'"-' tik daudz, 'ka tā at->*
f,SVi.re..iid zniredvzīoVOjJuU ttiikk--
ļ^t'.t'SI S- Sne bkijāa knāed rveeizst Psu ni-o. U^'^ Vfemļais! ko no visa
It^^An bija čūskas - visda-
Jjŗg ati^du, oija^ krāsās. Savu
m^^.fZ m z.audēiu-
,-a .iB, "Mf/^lrvērstas damu kw-
> : ^ ^ ' v i e t ā at:.du mo-'
"""f hikptu kās izaugusi un
^^^IfSpilnu desmit gadu ffrSrptaa augt tik st^ujā
>'a*-tVēl pēc pieciem gadiem,
'^^^SLnozuduias pēdējas
CKka^s ^tag^ad^ ^vēl ^rlā'^dāak, kTaādpaa t
m
dev
tiņā
pi^ž
naaz
rlem
40
esmi
ffvenecuaa, ari Karakasa ir ^.^ ^
Sa pilsēta. Tās modema daja Lobih
^Vko neatšķiras no Eiropa ^^^^
jeparveidoi
i
11
m
:m
Izirot A.,Ceic&nera brošūru
ici.^^ • , . staro
Karakasas. Ceļota-ļ^.^^^
nav ne
kāŗtībļ
līdz ši:
viņisa'
izliek?
tiksim
bilini
kos toj
zāk
neiztur
ari pie
dernaji
kvartā!
dien vi
atrodas
Jkkaa nāk. no Eiropas, žēl^^^^^^^
/Ikafitiesļ ka mašīnas ārda un , .^^
vienu pilsētas daļu pēc otras, ļ^^
i senlaicīgo un dienvidnieciski '^^^ļ^cej
'0]^ māju un būdu vietā celtu ļ P'^^^^Vļ
\'M un mpdemas^ ^ daudzstāvu
^ no stikk tērauda un H P . Z^I^es I
ļ, gūs objektīva ziņas par šī
kontinenta dabu, dzīves stan-
•ni im iiakotnes iespējām. Ce-
BM 1.50. Pieprasiet nometņu
pjmatnicas. Vairumā Latvijas
ifjada, Giinzburg/Do., "Markt-
.tjļ^te Stikla, tērauda "un be-h^^^^
m f ; dāmas.
ši cits citu,, ievelkamies sava egois­ma
gliemežnīcā, kļūstam sīkumaini
un neiecietīgi. Agrākie draugi sā­kumā
atsvešinās; paiet vēl laika
Sprīdis, pajūk viens otrs pārpratums,
un viņi jau savstarpēji apkarojas. Un
nu sabirst niecīgu aizdomu un bai­ļošanās,
gruzi domās un rīcībā. Iz­nākumā:
dažs labs vērtīgs kulturāls
un sabiedrisks pasākums vai nu pil­nīgi
sabrūk, vai nīkuļo.
Tā nometņu dzīvi pamazām sain­dē
vienaldzības un garīgās apātijas
atmosfaira. Ja gribam būt atklāti,
jāsaka, ka nometnes iedzīvotāju vai­rākuma
interesēs aprobežojas ar pār­tiku,
apģērbu, dzirošanu: un. emigrā­ciju.
Doma par mūsu tautas likteņ-koplbu,
par,' Latviju — mūsu eksi­stences
jēga im kodols — sāk atslābt
un izbālēt.
Viens otrs jau nekautrējas pateikt:
kas man gar to visu daļas. Man rūp
par katru cenu tikt projām, vienalga
kiu-p. Latvija? Vai turp maz kād­reiz
vairs nokļūsim?
Protams,; ir arī izņēmumi, ir de-ideālisti.
Bet ideālisma gars ir
āts un aprūsējis. ; • :
Ar dažādām' studijām, literatūras
un mākslas kopām mūsu nometnēs
kupli sazarojis diletantu bārs. Pie-
— _9 : §_
tiek dažus mēnešus pasmērēt uz pa­pīra
vai audekla, nospēlēt pāris iz­rādēs,
un mākslinieks ļ jau . gatavs.
To dara vecāki un jaunāki gada gā­jumi.
Tas nozīmē: nost ar visām
vērtību izšķirībām! Kb agrāk sa­sniedza
ilgu gadu pūliņos, tagad --•
atombumbas laikmetā — var panākt
dažos mēnešos. Tā sazeļ tā dēvējamo
jauno spēku un talantu bars. Nav;
noliedzams — . izveidojas ari pa
istam talantam. Taču medaļas otra
.puse diezgan nepievilcīga: kādas pa­biras
gan neparādās mūsu grāmat­niecība
un arī kritiķa spalvu droši
vicina dažs labs mūzu cūkganiņŠ.
Vakars. Nometnes' grimst turnsā.;
Tunisa aprij sīkum'us im grabažas te
lejā, bet augšā jau mirdz tālās zvaig­znes.
Diženi zvīļo.ziemeļu pusē Lie-
:lais lācis.^ Cik bieži tas nav vērpts
dzimtenes naktīs! Un tā maigais sta^^
rojums kā neredzami pavedieni^ sai­sta
kopā mūsu izkaisītās nometnes,
saista kopā ar mūsu brāļiem un mā­sām
tālumā pie Baltu • jūras. Ir
daudz kas zaudēts, bet vēl viss nav
zudis.,. Un zvaigžņu, mirdzmnam pa­ceļas
pretim tuvumā un .tālumā, vie-,
nas domas, vienas jūtas:; tālab cī-
Mometņu
dzīve
: ANGĻU' joslā 1. oktobri stājas
spēkā noteikumi par jaunu pārtikas
devu skalu DP. Normālpatērētā-jam
ir. 2000, vidēji smagi^ nodarbinā­tam
2800 un smagā darbā strādātā­jam
3105 kalorijas dienā. Vidēji
smagi nodarbinātā devu tiesīgs sa­ņemt
DP, kas nometnē maksā par
uzturu un līdz šim pēc vācu notei­kumiem
varēja saņemt vidēji sma­gā,
pussmagā vai smagā darba
strādnieku devas. 3106 kal. var sa­ņemt
tikai tas, kam arī līdz šim iz-;
sniedza ļoti smagi nodarbinātā devu.
Saņemts solījums, ka turpmāk
ifepavus un apģērbus sadalīs, ievēro­jot
vajadzīgos izmērus, jo līdzšinējā
praksē daudzkārt apģērbi un apavi
:zrādliušies par maziem.
DZIMTENES vakaafu reiiē ar
pļaujas svētkiem rīkoja Hallendorfas
Straumēnu nometnes . YMCA un
YW CA. Tautieši 'dzimteni atcerēj ās
ar tēlofiumi.em, deklamācijām, mūzi­ku
un personīgām atmiņām pār Lat­viju.
NODIBINĀTA pirmā latviešu
skautu vienība Kanādā.
ALTERFRADESlatvieuš lauksaimniecības sko­lā
11. oktobri beidzās agronomu K. Peiēķa un
veterinārārsta O. Seisuma vadītie putnkopības
kursi. Tos beidza Eglītis, J. Gedrovics,
K. Grīnvalds., J. Gūtmanis, 0. Sisass, V.
Snornieks un L. S u l c s . j . novembri pare­dzēti
launi kursi putnkopība, slklopkoplbā un
biškopībā.
īpatākais trimdas izdevums:
ni-simiesl. •.- /.
Jānis, Si 1 inš
Rakstīta ^ventiņu izloksnē,
ar
R e i ņ a Birzg^aļa
zīmētu tekstu un daudzām
ilustrācijām.
Cena DVI 1,50. Pieprasiet no­metņu
grāmatnīcās. Vairumā
ar atldidi LATVIJAS apgādā,
Ganzbarg:/Do. Marktplatz 25.
Kooperatīvi
apvienojas
Kooperatīvo' apgādes kopu pilnsa­pulcēs
angļu un amerikāņu joslas
nolemts, ka darbības sekfnēšanai un
sadarbības izveidošanai uz koopera­tīviem
pamatiem, visas kopas apvie­nojas
Latviešu kooperatīvu savie­nībā,
kas darbosies kā otrās pakā­pes
kooperatīvs ar statūtiem un vē­lētiem
pārvaldes orgāniem. Līdz ar
to tiek izbeigtas llgum^".skās saistī­bas
ar vairumtirdzniecības pasāku**
mu Turība". Jas turpmāk dos ie­spēju
samazināt tirdzniecības izde-;
vumus un preču cenas.
LKS valdē darbosies pilnsapulces
ievēlētie kopu pārstāvji: J. Veidls,
J. Platais, E. Lielozols, Šiliņš un 0.
Lapiņš, bet revīzijas komisijā J.
Pelše, Grozgalvis un Tērauds.
i i i
praktisk
^\ļMasž atrodas 700 metru virsi ^Ka-l^
liaieria un |au ar to vien ir
Eiropas-iecejotāju sapnis. Tē
'mtm neko nemanāt no ekvā-
. himna un naktī ir par vēsu (V ^
v;|jfMsegu. Kaut gan dienā sau- Ppi]
lielāko laiku atrodas tieši virs'
te nejūt to tropisko karstu-vAl^.
w^o ir zemes iekšienē un citās
.ias^emālj ielejā. :;:a^.ir augusi burvju ātni-l
augt un pārveidoties
V^i^t strauji. Jo Venecuēlai ir tā I Emigr
,:^|^;ijatelega kas slMz visas dur- Nevisma •#ri!r*. - f ^ ' ^ ^^^ā lie- atrodami
pasaulē un 1ās. Vin
^ fe^^ '--^
VES1ULĒS
•| • , , ; • • . • jr~^
REDAKCIJAI
Te iŗ ari bagāti zelta pēc:
'5 naftas vībā de
.^iSfcbiedribas ir ame- U mēn
-mm: -veidā Vene- krievu
.'•'%Slīfei milzīgi un citās
• ' ' - i « & n . f ^ ? ^ " ^ tagad sāk ii- nu sane
I«r bS'^.^^""^ vei- kārtu dai
• ' • # % n f i ^ nindemu Krietna
Prof. P. S t a r c s, Hersbrukā
VDENS LĒJEJII
Uz manu rakstu Jaunatnes loma
(Latvijas 80. n-rā) Z. Rūja atbild ar
skepses pilnu kritiku. Pēc Z. Rūjas
domām priekšlasījumus tādēļ neap­meklējot,
ka tie esot garlaicīgi,
kaut arī iztirzājamie temati aktuāli
un svarīgi.
Liekas, ka klausītājs no priekšla­sījumiem
prasa vairāk, nekā tie spej
dot. Ja lektors skaidri un noteikti
nevar pateikt, kāda būs mūsu nā­kotne^
tad klausītāji jūtas ^ vīlušies.
Ne agrāk, ne arī tagad neviens lek­tors
nav varējis pareģot nākotni, bst
gan tikai pasaka, kas mums savas
nākotnes labā jādara. Bet "tas cilvē­kiem
liekas par maz.
Z. Rūja atrod, ka vecā paaudze
neprotot jaunatni iekvēlināt ar.spē­cīgām
svaigām domām un īstu deg­smi.
Uz to jāatbild, ka daļa vecSi
paaudzes darbinieku ar lielu enerģiju
pūlas jaunatnes sasildīšanai iekurt
idejisku ugunskuru, bet par daudz iJ
to, kas šim ugunskuram lej virsu
ūdeni. Ja vieni pūlas iededzināt
jaunatnē interesi un sajūsmu par
tautas. likteņproblēmām. .tad citi tai
pat laikā dara tā, lai jaunatne ne­pārtraukti
kratītos sensāciju drudzī
un. hazarda krampjos. Sādo.9 ap­stākļos
liela daļa jaunatnes neiegūst
dzīvei nepieciešamp idejisko saturu.
Līdzšinēiā jaunatnes audzināšanas
un vadīšanas sistēma- ir bankrotējusi
un tās vietā jāmeklē jauna.. • •
#5tfi',™ļ? vajadzīgi briviba
W ^rakasas ielām un K^^f ^^^J
ii^an'J^ tos, ka SO'^no vi- ^^fs k
Valstu ra. ^''^^ kom
..iff^^'^onBRašmas, velo- cits
• An»rikW deviņu- -'1*5^. ^ t klnatP^^vo Min
' •|*»*uOS^- Gan ae ne- "^^^u p'
tasfcjiešiem
• • V *^ākos Venecuē- ^^^^ virsn
' SifU-"^^"t pati f spēki
• -''"^N 'Pa, "^-^ ^dus un
• >f ļM Hfjr!?? "K^li matu ihecJelo^tā^iu'J^ . ve^cuSm^ut
• ,•. . « k T * MPV sapņi dvsc v".
"^n^"^^^^ S S ' P! ^ krāsa
• n^"^ «^vreiz dK .^^^^sarka
• MT^' VeneS- Zīme
pa