1946-02-20-01 |
Previous | 1 of 4 | Next |
|
small (250x250 max)
medium (500x500 max)
Large
Extra Large
large ( > 500x500)
Full Resolution
|
This page
All
|
LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija^Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/Donau. Bayerti (13b) Iznāk divi reizes nedēJā — Published twice a week.
Nr. 14 (16) Authorized by Military Government and UN RRA Dillingenā, trešdien, 1946. g. 20, februāri
Mag. hist. Vitolds Kalniņš
Par izceļošanu
P ā r r u n a i
Gaidīšanas nepacietībā laiku pa
laikam mūsu vidū retumis rodas tādi
cilvēki, kas iedomājas, ka vini varētu
kaut kā no mūsu grūtībām izvairīties,
vienkārši kaut kur aizbraukdami un
iedzīvodamies labā pelna un ērtā
dzīvē kādā citā kontinentā. Vi6a valodas
kā sērga saindē apkārtni un
jauc tautiešiem jau tā apmulsušos un
nospiestos prātus. Tās liek mums kaunēties
pašiem par sevi, un tas ir ļaunākais.
Ir tiesa, ka Jaunās pasaules valstis
jau vairāk simtu gadu atkārtoti vai
pastāvīgi uzhera ieceļotājus no Eiropas.
Un lai gan ieceļotāju' kvotas
pēdējos gados ir ārkārtīgi samazinātas,
ieccloi^ana Jaunā pasaulē gluži izbeigusies
n'av Ir loti ticams, ka dažas
Jaunās pasaules valstis arī tagad
uzAems zināmu ieceļotāju skaitu, \m
iegūtu sev labu darba spēku. To varēs
izmantot arī neliela dala no mums.
Tā kā ieceļošanas valstīm galvenam
kārtām svarīgs vērtīgs darba spēks,
tad izceļotāji varēs būt galvenā kārtā
jaunākie, veselīgākie un stiprākie no
mūsu vidus. Jaunajā pasaulē vini tomēr
ātri izkusīs un pazudīs svešajās
tautās, ies mūsu tautai pazušanā. ViAi
būs izvairījušies no tām grūtībām,
kādas mums jānes. Bet vini 'būs tās
arī padarījuši smagākas, jo būs palielinājuši
jau tā mums nelabvēlīgo nesamēru
starp darba spējīgiem un darba
nespējīgiem mūsu vidū. Mēs zi-n.
m, ko mēs par viAieni domāsim, bet
tā kā katrs var, ja vēlas, izstāties no
«avas tautas, mēs viiius aizturēt nevarētu.
Un arī nemēģinātu. Bet vini
paši pievilsies. Viri zaudēs savu
-cienu, savas dzīves jēgu un vērtību,
un „vinu gals būs nožēlojams.
"5et ir arī tādi, kas gaida, ka mums
visiem piedāvās izceļošanas iespējas.
Tas ir maz ticams, jo no tā neviens
negūtu redzamus labumus Un ja tāda
iespēja būtu, mums tā būtu jānoraida.
Mēs nekad nevarēsim visi izšķirties
par vienu vietu. Mēs sadalīsimies un
izkaisīsim ies. Tā būs skriešanās par
labākām vietām. Jā, kurš gan tad gribēs
Aemt sev līdzi ekonomiski un i i -
ziski mazāk spčjlgos? Mūsu atsevišķās
grupas svešumā būtu bez ļcāda
garīgas pretestības spēka un ātri izkustu
sve^^ajās tautās, vājākiem jau
iepriekš a'zejot bojā. ^
Bet ja nu viena vai vairākas valstis
mums visiem piedāvātu vicļiu'kopīgu
apmešanās vietu aiz jūrā? — Tas vismazāk
ticams. Pasaulē gluŽi tiakšu
vietu vairs nav. Ja nu mēs gribētu
pastāvēt kā tauta ar savu kultūru, tad
mums būtu vajadzīga spēcīgā pašu
Iekšēja organizācija. Nevienai zemei
nebūs izdevīgi radīt sev tādu valsti
valstī.
Bet pat ja tāds piedāvājums nāktu,
mums arī tas būtu jānoraida. Mēs
gluži labi zinām; ka Latvijā normālos
apstākļos ir telpas diezgan mūms visiem
nevien tagad, bet arī turpmākiem
simts gadienu Tādos apstākļos
būtu bezjēdzība meklēt kaut kur
jaunu dzimteni. Un ar Latviju I mūs
saista vairāk nekā^ikai mūsu īpašumi
un mūsu aizsāktais un pārtrauktais
darbs. Ar Vinu mūs ' saista mūsu
Benču kapi un mūsu tautas mūžīgā
dvēsele, ko nevar pārnest nekur citur.
Ja tiešām rastos valstis, kasUialdīgi
domātu, ka tām ar mūsu aizceļošanu
iznāktu lētāk apklusināt Baltijas jautājumu
un apslēpt mūsu tiesību kā-
Jāmmīdīšanu, mēs to pieņemt nevarētu.
Mēs ar to būtu paši atteikusies
no savām tiesībām un savas taisnības,
mēs paši būtu ar to aprakusi, savu
Latviju; par kuru mums jācīnās nevien
sevis, bet arī savu pārējo tautas
brāļu labad.
Tiesības un taisnība ir tukši jēdzieni,
ja tos nepiepilda ar dzīvu saturu.
Bet to var panākt tikai cī6a.
A r i mums ir jācīnās par savām tiesībām,
nevis jāsapiio par bēgšanu no
pienākumiem un atbildības. Mūsu
rokās gan nav citu ieroču kā gara
-spēks un izturība, bet tie nav mazākie
(Beigas 3. lappusē)
Pāvests P i j 8 12. par ^ Vatikāna
valsts sekretāru iecēlis kardinālu Fe-derigo
T e d e s k i n i (Tedeschini).
Pēc kardināla A. Maljone^s (Maglione)
nāves 1944. g. valsts sekretāra amats
līdz pēdējam laikam bija palicis
brīvs.
Monsiiijors F. Tedeskīni Latvijas
valsts tapšanas laikā 1918. gadā jau
bija Vatikāna valsts vicesekretārs—-
kardināla P. Gaspati ((Saspatti) palīgs.
1920. g. beigās Sv. Tēvs vinu aizsūtīja
par nunciju uz Spāniju, kur tas
darbojās līdz 1935. g., loti sarežģītos
apstākļos kārtodams baznīcas un
valsts attiecības. Pateicoties nuncija
F. Tedeskīni- diplomātiskajām spējām,
daudz grūtību izdevās pārvarēt
un domstarpības izlīdzināt. 1935. g.
F. Tedeskīni iecelts par kardinālu un
līdz pēdējam laikam strādāja Romas
kūrijā.
Monsinjors Federīgo Tedeskini Latvijas
valsts tapšanas laikā daudz darījies
un palīdzējis Latvijas atzīšanai
„de jure", izrādot ari lielu pretimnākšanu
Romas katoļu biiznicas bīskapa
— latvieša iecelšanas lietā Rīgā
1920. gadā. Pateicoties viAam,
Latvijas katoli 1945. g. 22. augustā
Romā varēja svinīgi atzīmēt sava
virsgana metropolīta Antonija Spriu:
goviča 25 gadu jubilieju bīskapa amatā.
Pēc Vatikāna oficioza
JL' Otservatore Romano"
Franko dtktfitflras dskainafe sfikums un nenoTiriamais gala
Francisko Franko, SpSnijas
generāiisims un diktators, vienojies
ar Spāni jastroda pretendentu
Donu Chuānu, zino no
Madrīdes, bet pēdējais vēl nee-
, sot sagatavojies atgriezties Spānijā.
Slepenajās sarunās Lisabonā
esot it kā noskaidrot^ ka
Dons Cliuāns neatgriezīšoties,
ja pie varas paliekot Franko,
jo tad tro^a pretendents būtu
tikai „gen. Franko valdības
vienkārša dekorācija.'' Franko
savukārt bažījoties, ka vina atteikšanās
gadījumā Spānijā
' valdīšot komunisms un anarchi-ja.
Parīzē ieradušies spāiiu republikāņu
vadoni Ghozē Glrals
un Agirra gaida izdevību at-:
griezties Spānijā, kur, pēc vidu
zinām, katru mirkli varot uzliesmot
sacelšanās pret Franko.
Tai pašā laikā, neskatoties uz
Francijas labvēlīgo nostāju pret
spāņu republikādiem un uz vairāku
valstu Franko nosodošiem
^ iesniegumiem UNO, vēl neesot
^/ienācis brīdis Spānijas republir
ānu trimdas valdības atzi-
. anai.
The Stars and Stripes
H i t l e r a un Musolīni krišana Franciskam
Franko sagādājusi, droši vien,
lielas bažas. Eiropas pēdējais fašistu
^diktators jau ilgāku laiku ir skaidrībā,
ka zināmi spēki pašā Spānijā un
ārzemēs apdraud vifia 9 gadus pastāvējušo
falangistu režīmu.
Jaunākais no visiem trim Eiropas
fašistiskiem diktatoriem, bet pēdējais
varas sagrābšanas zinā, 53 g. v. Franko
kopš trīs gadu ilgā pilsoīiu kafa
beigām 1939. g. aprīlī, kad vina nacionālā
valdība kļuva pēctece Spānijas
otrai republikai, aizvien bija
spiests vērot pieaugošas nesaskaņas
vina paša atbalstītāju vidū un pastiprinošos
opozīciju no ārpuses. Ar
uzmanīgu kompromisu politiku pret
monarchistiem, garīdzniecību un vienkāršo
tautu viAS līdz šim aizkavējis
iekšējos nemierus, pakāpeniski konr
centrēdams varu savās rokās.
Liktefia ironija ir tā, ka vina
valdību apdraud tieši tie faktori,
kas viņam bija ļāvuši kļūt noteicējam
pār 25 miljonu tautu, proti, na^
cisma un fašisma ideoloģijas atbalsts
uņ atkarība no tas. Pret mazo diktā-toruj
kas reiz izaicinoši proklamēja,
ka „vinš atbildīgs tikai Dieva un vēstures
priekšā," viena pēc otras nostājas
nācijas, no kuru draudzības
viiiš bija atteicies, meklēdams labvēlību
J>ie to ienaidniekiem. Ja ASV,
Lielbritānija un Franci ja sarautu sakarus
ar Franko Spāniju, ko jo īpaši
vēlasi plašas aprindas Francijā, tad
daudz netrūktu, lai Franko zaudētu
savu varu pavisam. Starplaikā, gatavojoties
Franko aiziešanai, pēc atzīšanas
tīko kā spāAu republikāņu ek-sila
valdība, kas tagad atrodas Meksikas
Sitijā, Meksikā, tā arī monar-chisti,
kas atbalsta mirušā karaļa A l -
fonsa 13. dēlu Donu Chuānu.
Pašreizējās neapmierinātības saknes
sniedzas vēl pagājušā gadsimtā, kad
pamazām sāka izirt kādreizējā lielā
koloniālā impērija, nāca karlistu kafi
un tautā pieauga .liberālās politikas
noskaņojums: Tas viss ietekmēja tradicionālo
monarchiju, kas galīgi
sabruka pēc 1931. g. municipālām vēlēšanām,
kuras pierādīja pieaugošo
pretmonaŗchistisko nostāju Spānijas
lielākajās pilsētās.
Karalis Alfonss 13., kas bija valdījis
kopš savas piedzimšanas 1866.
gada,, ar savu ģimeni 1931. g. aizbēga
uz Itāliju, kur Romas eksilā mira
desmit gadu vēlāk.
Pēc Alfonsa aizbraukšanas Spāniju
pi-oklamēja par otru republiku un
varu pārņēma dažādu republikāņu un
sociālistu partiju sastādīta valdība ar
Niceto Alkalu Zamoru priekSgalā,
Pirmo reizi astoņos gados ievēlēja
kortesu — parlamentu, un pieAemtā
konstitūcija skaidri izteica jaunās valdības
sociālistiskos nodomus. Visus
baznīcas īpašumus konfiscēja, skolas
izņēma no garīdzniecības rokām un
jau veica priekšdarbus lielo zemes
īpašumu sadalīšanai zemnieku vidū.
Otras republikas īsajā laikā ar kor-tesa
piekrišanu valsti radīja autonomus
apgabalus. Divi nozīmīgākie no
tiem bija Basku un Katalonijas pro^
vinces, kas, jo zīmīgi, pašas pēdējās
padevās Franko karaspēkam civilajā
karā un pat šodien ir pagrīdes un
partizānu aktivitātes centri
1936. g. februāfā vēlēšanas deva
varu Manuela Azanaji tautas frontes
frakcijai. Jaunais kortess,. pār kuru
noteica sociālistu un anarchistu koalīcija,
no prezidenta krēsla nekavējoties
padzina Zamoru, kam piedēvēja
konstitūcijas pārkāpšanu iepriekšējā
kortesa atlaišanas gadījumā.
Grožus pārņēma Azana, bet tas noturējās
amatā mazāk par divi mēnešiem,
jo Spānijas Marokā radās un uz
Spāniju pārmetās sacelšanās, kufā
bija iejaukta liela dala no armijas un
kara aviācijas, puse ^no kafa flotes
un ar laiku arī visa tauta.
Sākās pil^oiiu kafš. Viens no nacionālistu
(insurgentu) spēku galveniem
vadītājiem bija samērā nepazīstamais
gen., Franko, Kanariju salu bijušais
gubernators, ko pirms tam no amata
bija atcēlusi Azanas valdība. Franko
1936. g. oktobrī Burgosā nodibināja
nacionālistu valdību — chuntu, un
vinu pašu proklamēja par Spānijas
diktatoru.
Pat pirms tam ārzemju intervencija
Spāniju bija pārvērtusi naidīgu ideoloģiju
kara laukā. Franko spēkus papildināja
pāri par 100.000 „brlvprā-
(Beigas 3. lappusē)
Kas mes esam?
Tam ar statistikas datiem viena no
pirmām mēģina atbildēt i Grefenes
pārvietoto personu nometnes latviešu
grupa. Ne tikai Vestfālē, bet arī visā
angļu okupācijas joslā Šī ir viena no
lielākām latviešu nometnēm, jo 21
janv. tanī bija jau 1024 latvieši. No
tiem bērnu bija 251, tātad 24,51 proc,
sieviešu 406 (39,64 proc.) lunļ vīriešu
367 (35,84 proc.). Pēc profesijām
resp. agrākās , nodarbošanās tautieši
virs 14 gadu vecuma sadalāSļ šādi: 27
proc. mācības iestāžu aiidzēknu, 10
nodarbināto, 17 proc. ājiaimniecībā
nodarbināto, 14 proc. valsts, pašvaldības
un uzfiēmumu darbinieku, 13
proc. mācības iestāžu audzēkņu, 10
proc. saimniecisko darbinieku, 6 proc.
izglītības, kultūras un gara (^arbinie-ku,
6 proc. technisko darbinieku,'3
proc. veselības kopšanas darbinieku un
4 proc. dažādu citu nodarbošanos
pārstāvju. Lauksaimniecībā un' mežkopībā
nodarbināto vidū ir 8 agronomi,
1 veterinārārsts, 3 mežzini,
5 dažādi lauksaimniecības darbinieki,
6 mežsargi, 187 lauksaimnieki; valsts,
pašvaldības un uzņēmumu darbinieku
vidū — 74 ierēdni, 3 pašvalļlibas darbinieki
un 29 grāmatveži; no mācības
iestāžu audzēkfiiem 15 ir studentu un
84 skolēni, kas vecāki par 14ļ gadiem;'
saimniecisko darbinieku vidū^ — 2
tautsaimnieki, 2 uznēmēlji, 36 amatnieki,
31 tirgotājs un 6^ pārdevēji; izglītības,
kultūras un gara darbinieku
vidū—- 1 profesors, 1 rakstnieks, 1
redaktors, 7 mācītāji, 28 skolotāji uri
6 mākslinieki; technisko darbinieku
vidū — 9 inženieri, 2 kīmiki, 28 dažādi
techniķi, 3 šoferi un 3 laboranti;
veselības kopšanas darbinieku vidū
— 6 ārsti, 3 zobārsti, 2 farmaceiti,
12 medicīniskā palīgpersonāla locekļu;
citādi nodarbināto vidā ir 4 advokāti
un 1 tiesu darbinieks.
Nometnes laikraksts ,,AZ", kas
snipdz šo statistiku, atzīmē, ka neesot
sīkāka pārskata pAr nometnes
emītnieku sadalījumu pēc izglītības,
)et apm. 10 procT no nometnes pieaugušiem
iemītniekiem ir ar pabeigtu
augstskolas izglītību. Bērnu vjdū 102
r vecumā līdz 6 gajdiem un 149 vecumā
no 6—14 gadiem. iNometnes
atviešu grupā patvērumu atraduši
arī 443 lietuvieši, 50 igauAu, ^2 rumāņu,
5 ungāri, 2 holancjieši, 2 ASV
un 1 Šveices pavalstnieks, ar ko nometnes
kopējais iemītnieku skaits
sasniedz 1539 personas. ļ •
aiariia
3. amerikāņu armijas vienībām 11.
febr. pēkšņi pārmeklējot dienvidslāvu
pārvietoto personu nometni Luitpolda
kazarmās Minchenc, gūti pierādījiimi
par Dienvidslāvijas karaliskās armijas
veidošanu Bavārijā. Konfiscēti dokumenti
un 50 ieroču. Visi nometnē
esošie dienvidslāvi skaitās par pārvietotām
personām — bezpavalstniekiem,
jo līdz pag, g. 15. dec. tie nebija
izteikuši vēlēšanos atgriezties
savā dzimtenē. Amerikāņu armijas
paziņojumā, kas izklausījās gandrīz
pēc kara komunikē, īpaši pasvītrots,
ka vienlaicīgi kādā citā pēkšņā pārbaudē,
kas notikusi polu sargu vienības
nometnē Langvaseras kazarmās
pie Nīrnbergas, poli pretestību nav
izrādījuši. Pēkš6ās pārbaudēs piedalījās
amerikāņu kavalerijas eskadroņi
un daudzas bruņotas mašīnas. ASV
okupācijas joslas austrumu daļas komandieru
gen. Traskota (Truscott)
savā paziņojumā saka: „Vienīgā armija
Bavārijā ir tā, ko es komandēju."
No Frankfurtas pie Mainas tajā
pat laikā ziņoja, ka Vašingtona uzdevusi
atlaist gandrīz 800 dienvidslāvu,
kurus nodarbināja par sargiem
pārvietoto personu nometnēs ASV
joslā. Daudzi no viņiem esot rojāli-sti
vai Tito ienaidnieki. Daži esot
cīnījušies kopā ar §en. Michailoviča
„četnikiem," un maršala Tito valdība
tos ieskaitījusi par koUaborātoriem.
Vašingtonas solis neiespaido.*<ot
to 25.000 polu stāvokli, kurus nodarbina
pie līdzīgiem sargu pienākumiem.
x\ SV armijas pārstāvji paskaidro,
ka dienvidslāvu un polu pārvietotās
personas, kas kalpo amerikāņu
armijai Vācijā, ir nodarbinātas,
lai ar to varētu atlīdzināt par viAu
uzturēšanu, un neesot pierādījumu
tam. ka vi6as būtu tnēģinājušas orga-nisētiee
pret Dienvidslāvijas vai Polijas
pastāvošām valdiibām, kā to pieraksta
Tito pārstāvji. Amerikāņu ar-,
mijas pārstāvji tālāk paskaidro, ka
ASV joslā atrodas daudzi tūkstoši
polu un dienvidslāvu, kas nevēlas at
griezties savās mājās un kurus jāpaē-.
dina no amerikāņu devām, kadēl ,,lr
pilnīgi attaisnojami, ka mēs no tiem
atmaksā gribam saņemt vismaz darbu."
— „AP" 12. febr, zino no Vašingtonas,
ka, pēc augstāka valdības
pārstāvja izteicieniem, ASV okupācijas
spēku komandieris Vācijā ģen.
Maknarnijs (McNarney) nodomājis
rekrūtēt vēl vairākus tūkstošus polu
civilistu, lai atvieglotu ASV armijas
darbaspēka trūkumu. Maknarnijs uzdevis
polu salīgšanu, neskatoties uz
to, ka ASV kara ministrija tam norādījusi
atlaist apm. 7(K) dienvidslāvu
jo ienākušas sūdzības par to politisko
aktivitāti. Amerikāņu joslā pašreiz
nodarbina ap 23.000 polu.
The Stara and Sivlpee
Uells nosoda ,,3 lielo''metodes
ASV bijušais ārlietu viceministrs
Samners Uells (Welles) ļradiorunā
Ņujorkā uzsvēris, ka Lielbritānija,
Savienotās Valstis un PSRS atmetušas
neiejaukšanās doktrīnu mazo valstu
l i e t ā s . „ E 8 nevaru piekrist tam,
ka ASV, Padomju Savienība un Lielbritānija
vai jebkura cita lielvalsts
kaut kādā veidā būtu attaisnojamas
neiejaukšanās doktrīnas atmešanā tikai
tāpēc, ka viņas kopēji apņēmušās
likvidēt fašismu, un pilnīgi citos nolūkos
tagad var iejaukties pārējo —•
vājāku tautu iekšējā brīvībā un uzspiest
tām jebkuhi standartizēto politisko
žņaugu," sacīja Uells. „Aust-rumeiropā,
Balķānos un aiz tiem
mēs tagad redzam, ka Pad(3mju Savienība
aptiēmusies vistiešākā veidā
iejaukties suverēnu tautu iekšējās lietās;
kam nav nekā kopēja ar padomju
likumīgām tiesībām gādāt par militāro
drošību, kas izriet no kara. Ja
tiesisko un taisno neiejaukšanās doktrīnu
tagad iznīcina, tAi ir neizbēgams,
ka iznīcinās visu mazo brīvo
tautu brīvības.' The Stars and Stripes
DP nometņu „zibeļ^kontrole''
„AP" zi6o no Bad-Tēlcas, ka šinīs
dienās amerikāņu armijas jaunā oku«
pācijas joslas militārā policijā paveikusi
vairāku pārvietoto personu nometņu
„ziberikontroli", lai pēkšņās
kratīšanās rastu pierādījumus un likvidētu
polu vai dienvidslāvu jebkuru
mēģinājumu izveidot organizētas grupas,
kas būtu naidīgas pašreizējām
valdībām Polijā un Dienvidslāvijā.
The Stars and Siri|>es
Object Description
| Rating | |
| Title | Bavarijas Latviesu vestnesis, February 20, 1946 |
| Language | la |
| Subject | Latvian Canadians -- Ontario -- Periodicals |
| Publisher | McLaren Micropublishing |
| Date | 1946-02-20 |
| Type | text |
| Format | application/pdf |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| Identifier | Bavari460220 |
Description
| Title | 1946-02-20-01 |
| Rights | Licenced under section 77(1) of the Copyright Act. For detailed information visit: http://www.connectingcanadians.org/en/content/copyright |
| OCR text |
LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija^Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/Donau. Bayerti (13b) Iznāk divi reizes nedēJā — Published twice a week.
Nr. 14 (16) Authorized by Military Government and UN RRA Dillingenā, trešdien, 1946. g. 20, februāri
Mag. hist. Vitolds Kalniņš
Par izceļošanu
P ā r r u n a i
Gaidīšanas nepacietībā laiku pa
laikam mūsu vidū retumis rodas tādi
cilvēki, kas iedomājas, ka vini varētu
kaut kā no mūsu grūtībām izvairīties,
vienkārši kaut kur aizbraukdami un
iedzīvodamies labā pelna un ērtā
dzīvē kādā citā kontinentā. Vi6a valodas
kā sērga saindē apkārtni un
jauc tautiešiem jau tā apmulsušos un
nospiestos prātus. Tās liek mums kaunēties
pašiem par sevi, un tas ir ļaunākais.
Ir tiesa, ka Jaunās pasaules valstis
jau vairāk simtu gadu atkārtoti vai
pastāvīgi uzhera ieceļotājus no Eiropas.
Un lai gan ieceļotāju' kvotas
pēdējos gados ir ārkārtīgi samazinātas,
ieccloi^ana Jaunā pasaulē gluži izbeigusies
n'av Ir loti ticams, ka dažas
Jaunās pasaules valstis arī tagad
uzAems zināmu ieceļotāju skaitu, \m
iegūtu sev labu darba spēku. To varēs
izmantot arī neliela dala no mums.
Tā kā ieceļošanas valstīm galvenam
kārtām svarīgs vērtīgs darba spēks,
tad izceļotāji varēs būt galvenā kārtā
jaunākie, veselīgākie un stiprākie no
mūsu vidus. Jaunajā pasaulē vini tomēr
ātri izkusīs un pazudīs svešajās
tautās, ies mūsu tautai pazušanā. ViAi
būs izvairījušies no tām grūtībām,
kādas mums jānes. Bet vini 'būs tās
arī padarījuši smagākas, jo būs palielinājuši
jau tā mums nelabvēlīgo nesamēru
starp darba spējīgiem un darba
nespējīgiem mūsu vidū. Mēs zi-n.
m, ko mēs par viAieni domāsim, bet
tā kā katrs var, ja vēlas, izstāties no
«avas tautas, mēs viiius aizturēt nevarētu.
Un arī nemēģinātu. Bet vini
paši pievilsies. Viri zaudēs savu
-cienu, savas dzīves jēgu un vērtību,
un „vinu gals būs nožēlojams.
"5et ir arī tādi, kas gaida, ka mums
visiem piedāvās izceļošanas iespējas.
Tas ir maz ticams, jo no tā neviens
negūtu redzamus labumus Un ja tāda
iespēja būtu, mums tā būtu jānoraida.
Mēs nekad nevarēsim visi izšķirties
par vienu vietu. Mēs sadalīsimies un
izkaisīsim ies. Tā būs skriešanās par
labākām vietām. Jā, kurš gan tad gribēs
Aemt sev līdzi ekonomiski un i i -
ziski mazāk spčjlgos? Mūsu atsevišķās
grupas svešumā būtu bez ļcāda
garīgas pretestības spēka un ātri izkustu
sve^^ajās tautās, vājākiem jau
iepriekš a'zejot bojā. ^
Bet ja nu viena vai vairākas valstis
mums visiem piedāvātu vicļiu'kopīgu
apmešanās vietu aiz jūrā? — Tas vismazāk
ticams. Pasaulē gluŽi tiakšu
vietu vairs nav. Ja nu mēs gribētu
pastāvēt kā tauta ar savu kultūru, tad
mums būtu vajadzīga spēcīgā pašu
Iekšēja organizācija. Nevienai zemei
nebūs izdevīgi radīt sev tādu valsti
valstī.
Bet pat ja tāds piedāvājums nāktu,
mums arī tas būtu jānoraida. Mēs
gluži labi zinām; ka Latvijā normālos
apstākļos ir telpas diezgan mūms visiem
nevien tagad, bet arī turpmākiem
simts gadienu Tādos apstākļos
būtu bezjēdzība meklēt kaut kur
jaunu dzimteni. Un ar Latviju I mūs
saista vairāk nekā^ikai mūsu īpašumi
un mūsu aizsāktais un pārtrauktais
darbs. Ar Vinu mūs ' saista mūsu
Benču kapi un mūsu tautas mūžīgā
dvēsele, ko nevar pārnest nekur citur.
Ja tiešām rastos valstis, kasUialdīgi
domātu, ka tām ar mūsu aizceļošanu
iznāktu lētāk apklusināt Baltijas jautājumu
un apslēpt mūsu tiesību kā-
Jāmmīdīšanu, mēs to pieņemt nevarētu.
Mēs ar to būtu paši atteikusies
no savām tiesībām un savas taisnības,
mēs paši būtu ar to aprakusi, savu
Latviju; par kuru mums jācīnās nevien
sevis, bet arī savu pārējo tautas
brāļu labad.
Tiesības un taisnība ir tukši jēdzieni,
ja tos nepiepilda ar dzīvu saturu.
Bet to var panākt tikai cī6a.
A r i mums ir jācīnās par savām tiesībām,
nevis jāsapiio par bēgšanu no
pienākumiem un atbildības. Mūsu
rokās gan nav citu ieroču kā gara
-spēks un izturība, bet tie nav mazākie
(Beigas 3. lappusē)
Pāvests P i j 8 12. par ^ Vatikāna
valsts sekretāru iecēlis kardinālu Fe-derigo
T e d e s k i n i (Tedeschini).
Pēc kardināla A. Maljone^s (Maglione)
nāves 1944. g. valsts sekretāra amats
līdz pēdējam laikam bija palicis
brīvs.
Monsiiijors F. Tedeskīni Latvijas
valsts tapšanas laikā 1918. gadā jau
bija Vatikāna valsts vicesekretārs—-
kardināla P. Gaspati ((Saspatti) palīgs.
1920. g. beigās Sv. Tēvs vinu aizsūtīja
par nunciju uz Spāniju, kur tas
darbojās līdz 1935. g., loti sarežģītos
apstākļos kārtodams baznīcas un
valsts attiecības. Pateicoties nuncija
F. Tedeskīni- diplomātiskajām spējām,
daudz grūtību izdevās pārvarēt
un domstarpības izlīdzināt. 1935. g.
F. Tedeskīni iecelts par kardinālu un
līdz pēdējam laikam strādāja Romas
kūrijā.
Monsinjors Federīgo Tedeskini Latvijas
valsts tapšanas laikā daudz darījies
un palīdzējis Latvijas atzīšanai
„de jure", izrādot ari lielu pretimnākšanu
Romas katoļu biiznicas bīskapa
— latvieša iecelšanas lietā Rīgā
1920. gadā. Pateicoties viAam,
Latvijas katoli 1945. g. 22. augustā
Romā varēja svinīgi atzīmēt sava
virsgana metropolīta Antonija Spriu:
goviča 25 gadu jubilieju bīskapa amatā.
Pēc Vatikāna oficioza
JL' Otservatore Romano"
Franko dtktfitflras dskainafe sfikums un nenoTiriamais gala
Francisko Franko, SpSnijas
generāiisims un diktators, vienojies
ar Spāni jastroda pretendentu
Donu Chuānu, zino no
Madrīdes, bet pēdējais vēl nee-
, sot sagatavojies atgriezties Spānijā.
Slepenajās sarunās Lisabonā
esot it kā noskaidrot^ ka
Dons Cliuāns neatgriezīšoties,
ja pie varas paliekot Franko,
jo tad tro^a pretendents būtu
tikai „gen. Franko valdības
vienkārša dekorācija.'' Franko
savukārt bažījoties, ka vina atteikšanās
gadījumā Spānijā
' valdīšot komunisms un anarchi-ja.
Parīzē ieradušies spāiiu republikāņu
vadoni Ghozē Glrals
un Agirra gaida izdevību at-:
griezties Spānijā, kur, pēc vidu
zinām, katru mirkli varot uzliesmot
sacelšanās pret Franko.
Tai pašā laikā, neskatoties uz
Francijas labvēlīgo nostāju pret
spāņu republikādiem un uz vairāku
valstu Franko nosodošiem
^ iesniegumiem UNO, vēl neesot
^/ienācis brīdis Spānijas republir
ānu trimdas valdības atzi-
. anai.
The Stars and Stripes
H i t l e r a un Musolīni krišana Franciskam
Franko sagādājusi, droši vien,
lielas bažas. Eiropas pēdējais fašistu
^diktators jau ilgāku laiku ir skaidrībā,
ka zināmi spēki pašā Spānijā un
ārzemēs apdraud vifia 9 gadus pastāvējušo
falangistu režīmu.
Jaunākais no visiem trim Eiropas
fašistiskiem diktatoriem, bet pēdējais
varas sagrābšanas zinā, 53 g. v. Franko
kopš trīs gadu ilgā pilsoīiu kafa
beigām 1939. g. aprīlī, kad vina nacionālā
valdība kļuva pēctece Spānijas
otrai republikai, aizvien bija
spiests vērot pieaugošas nesaskaņas
vina paša atbalstītāju vidū un pastiprinošos
opozīciju no ārpuses. Ar
uzmanīgu kompromisu politiku pret
monarchistiem, garīdzniecību un vienkāršo
tautu viAS līdz šim aizkavējis
iekšējos nemierus, pakāpeniski konr
centrēdams varu savās rokās.
Liktefia ironija ir tā, ka vina
valdību apdraud tieši tie faktori,
kas viņam bija ļāvuši kļūt noteicējam
pār 25 miljonu tautu, proti, na^
cisma un fašisma ideoloģijas atbalsts
uņ atkarība no tas. Pret mazo diktā-toruj
kas reiz izaicinoši proklamēja,
ka „vinš atbildīgs tikai Dieva un vēstures
priekšā," viena pēc otras nostājas
nācijas, no kuru draudzības
viiiš bija atteicies, meklēdams labvēlību
J>ie to ienaidniekiem. Ja ASV,
Lielbritānija un Franci ja sarautu sakarus
ar Franko Spāniju, ko jo īpaši
vēlasi plašas aprindas Francijā, tad
daudz netrūktu, lai Franko zaudētu
savu varu pavisam. Starplaikā, gatavojoties
Franko aiziešanai, pēc atzīšanas
tīko kā spāAu republikāņu ek-sila
valdība, kas tagad atrodas Meksikas
Sitijā, Meksikā, tā arī monar-chisti,
kas atbalsta mirušā karaļa A l -
fonsa 13. dēlu Donu Chuānu.
Pašreizējās neapmierinātības saknes
sniedzas vēl pagājušā gadsimtā, kad
pamazām sāka izirt kādreizējā lielā
koloniālā impērija, nāca karlistu kafi
un tautā pieauga .liberālās politikas
noskaņojums: Tas viss ietekmēja tradicionālo
monarchiju, kas galīgi
sabruka pēc 1931. g. municipālām vēlēšanām,
kuras pierādīja pieaugošo
pretmonaŗchistisko nostāju Spānijas
lielākajās pilsētās.
Karalis Alfonss 13., kas bija valdījis
kopš savas piedzimšanas 1866.
gada,, ar savu ģimeni 1931. g. aizbēga
uz Itāliju, kur Romas eksilā mira
desmit gadu vēlāk.
Pēc Alfonsa aizbraukšanas Spāniju
pi-oklamēja par otru republiku un
varu pārņēma dažādu republikāņu un
sociālistu partiju sastādīta valdība ar
Niceto Alkalu Zamoru priekSgalā,
Pirmo reizi astoņos gados ievēlēja
kortesu — parlamentu, un pieAemtā
konstitūcija skaidri izteica jaunās valdības
sociālistiskos nodomus. Visus
baznīcas īpašumus konfiscēja, skolas
izņēma no garīdzniecības rokām un
jau veica priekšdarbus lielo zemes
īpašumu sadalīšanai zemnieku vidū.
Otras republikas īsajā laikā ar kor-tesa
piekrišanu valsti radīja autonomus
apgabalus. Divi nozīmīgākie no
tiem bija Basku un Katalonijas pro^
vinces, kas, jo zīmīgi, pašas pēdējās
padevās Franko karaspēkam civilajā
karā un pat šodien ir pagrīdes un
partizānu aktivitātes centri
1936. g. februāfā vēlēšanas deva
varu Manuela Azanaji tautas frontes
frakcijai. Jaunais kortess,. pār kuru
noteica sociālistu un anarchistu koalīcija,
no prezidenta krēsla nekavējoties
padzina Zamoru, kam piedēvēja
konstitūcijas pārkāpšanu iepriekšējā
kortesa atlaišanas gadījumā.
Grožus pārņēma Azana, bet tas noturējās
amatā mazāk par divi mēnešiem,
jo Spānijas Marokā radās un uz
Spāniju pārmetās sacelšanās, kufā
bija iejaukta liela dala no armijas un
kara aviācijas, puse ^no kafa flotes
un ar laiku arī visa tauta.
Sākās pil^oiiu kafš. Viens no nacionālistu
(insurgentu) spēku galveniem
vadītājiem bija samērā nepazīstamais
gen., Franko, Kanariju salu bijušais
gubernators, ko pirms tam no amata
bija atcēlusi Azanas valdība. Franko
1936. g. oktobrī Burgosā nodibināja
nacionālistu valdību — chuntu, un
vinu pašu proklamēja par Spānijas
diktatoru.
Pat pirms tam ārzemju intervencija
Spāniju bija pārvērtusi naidīgu ideoloģiju
kara laukā. Franko spēkus papildināja
pāri par 100.000 „brlvprā-
(Beigas 3. lappusē)
Kas mes esam?
Tam ar statistikas datiem viena no
pirmām mēģina atbildēt i Grefenes
pārvietoto personu nometnes latviešu
grupa. Ne tikai Vestfālē, bet arī visā
angļu okupācijas joslā Šī ir viena no
lielākām latviešu nometnēm, jo 21
janv. tanī bija jau 1024 latvieši. No
tiem bērnu bija 251, tātad 24,51 proc,
sieviešu 406 (39,64 proc.) lunļ vīriešu
367 (35,84 proc.). Pēc profesijām
resp. agrākās , nodarbošanās tautieši
virs 14 gadu vecuma sadalāSļ šādi: 27
proc. mācības iestāžu aiidzēknu, 10
nodarbināto, 17 proc. ājiaimniecībā
nodarbināto, 14 proc. valsts, pašvaldības
un uzfiēmumu darbinieku, 13
proc. mācības iestāžu audzēkņu, 10
proc. saimniecisko darbinieku, 6 proc.
izglītības, kultūras un gara (^arbinie-ku,
6 proc. technisko darbinieku,'3
proc. veselības kopšanas darbinieku un
4 proc. dažādu citu nodarbošanos
pārstāvju. Lauksaimniecībā un' mežkopībā
nodarbināto vidū ir 8 agronomi,
1 veterinārārsts, 3 mežzini,
5 dažādi lauksaimniecības darbinieki,
6 mežsargi, 187 lauksaimnieki; valsts,
pašvaldības un uzņēmumu darbinieku
vidū — 74 ierēdni, 3 pašvalļlibas darbinieki
un 29 grāmatveži; no mācības
iestāžu audzēkfiiem 15 ir studentu un
84 skolēni, kas vecāki par 14ļ gadiem;'
saimniecisko darbinieku vidū^ — 2
tautsaimnieki, 2 uznēmēlji, 36 amatnieki,
31 tirgotājs un 6^ pārdevēji; izglītības,
kultūras un gara darbinieku
vidū—- 1 profesors, 1 rakstnieks, 1
redaktors, 7 mācītāji, 28 skolotāji uri
6 mākslinieki; technisko darbinieku
vidū — 9 inženieri, 2 kīmiki, 28 dažādi
techniķi, 3 šoferi un 3 laboranti;
veselības kopšanas darbinieku vidū
— 6 ārsti, 3 zobārsti, 2 farmaceiti,
12 medicīniskā palīgpersonāla locekļu;
citādi nodarbināto vidā ir 4 advokāti
un 1 tiesu darbinieks.
Nometnes laikraksts ,,AZ", kas
snipdz šo statistiku, atzīmē, ka neesot
sīkāka pārskata pAr nometnes
emītnieku sadalījumu pēc izglītības,
)et apm. 10 procT no nometnes pieaugušiem
iemītniekiem ir ar pabeigtu
augstskolas izglītību. Bērnu vjdū 102
r vecumā līdz 6 gajdiem un 149 vecumā
no 6—14 gadiem. iNometnes
atviešu grupā patvērumu atraduši
arī 443 lietuvieši, 50 igauAu, ^2 rumāņu,
5 ungāri, 2 holancjieši, 2 ASV
un 1 Šveices pavalstnieks, ar ko nometnes
kopējais iemītnieku skaits
sasniedz 1539 personas. ļ •
aiariia
3. amerikāņu armijas vienībām 11.
febr. pēkšņi pārmeklējot dienvidslāvu
pārvietoto personu nometni Luitpolda
kazarmās Minchenc, gūti pierādījiimi
par Dienvidslāvijas karaliskās armijas
veidošanu Bavārijā. Konfiscēti dokumenti
un 50 ieroču. Visi nometnē
esošie dienvidslāvi skaitās par pārvietotām
personām — bezpavalstniekiem,
jo līdz pag, g. 15. dec. tie nebija
izteikuši vēlēšanos atgriezties
savā dzimtenē. Amerikāņu armijas
paziņojumā, kas izklausījās gandrīz
pēc kara komunikē, īpaši pasvītrots,
ka vienlaicīgi kādā citā pēkšņā pārbaudē,
kas notikusi polu sargu vienības
nometnē Langvaseras kazarmās
pie Nīrnbergas, poli pretestību nav
izrādījuši. Pēkš6ās pārbaudēs piedalījās
amerikāņu kavalerijas eskadroņi
un daudzas bruņotas mašīnas. ASV
okupācijas joslas austrumu daļas komandieru
gen. Traskota (Truscott)
savā paziņojumā saka: „Vienīgā armija
Bavārijā ir tā, ko es komandēju."
No Frankfurtas pie Mainas tajā
pat laikā ziņoja, ka Vašingtona uzdevusi
atlaist gandrīz 800 dienvidslāvu,
kurus nodarbināja par sargiem
pārvietoto personu nometnēs ASV
joslā. Daudzi no viņiem esot rojāli-sti
vai Tito ienaidnieki. Daži esot
cīnījušies kopā ar §en. Michailoviča
„četnikiem," un maršala Tito valdība
tos ieskaitījusi par koUaborātoriem.
Vašingtonas solis neiespaido.* |
Tags
Comments
Post a Comment for 1946-02-20-01
