Bavarijas Latviesu vestnesis, February 6, 1946

              emptenas
U8 pārus
s baskef-zaudēju-vienība,
uts, Sim-un
lietu-izpelnīju-jā
ameri-
Devil."
ja'm vin-basket-
/Latviešl
rtes un
īpatnējā
jauninā-es
nedēlā ;
iešii bas-u
'futbola
dsL mūsu
), aŗ kuru
tītā j i un
jas valsts
iņs (RV),
(US) un
l
Šmits
akiors —
f: Viktors
LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/DoDau. Bayern (13b)
eklē māsa
Osnabrvick
dz. 27- 30.
ā pusē at-vpulkā,
8.
lijai Prie-u.
j?.endher-
Mergent-aritiu,
dz.
g. februāri
zinot P.
eil, Wiirt.
. 5., meklS
9, Schloss
trttemberg
V26. 1. 11.
V., no 44.
Bērentas
1im Krau-
Bad Mer-l
^
ē Stepans
or", Bad
(14).
dz. 13.
garai, DP
Mergent-avas
jau-žii
dep-ta
: Central
"iirzburg,
sonu, dz.
ziAot mā-
Haspelstr.
06. g., un
1., meklē
str. 32/11
berg (14).
25^ 14. 1.
zinot tē-an
Camp,
u, Bayern
26. 19. 1.
Ļatyian
ittenwald.
rdu Eval-
JērcēnUļ
a, DP As-āmp),
Lo-berbayern
Auduma"
s, kas par
ukties: Ŗ.
9, Aschaf-apnikusi
t. dzīves
izglītotam,
no 45—55
Coopera-en/
Neckar,
Iznāk divi reizes nedēlā — Published twice a week.
Nr. 10(12) Authoīrized by Military Government and U N RRA DilIingenS, i . febraSrl
Alfrēds BērziM i
Dzimtenei atrautie
Drausmīgais otrs pasaules karš ar
«aviem līdz šim vēsturē nepiedzīvo­tiem
apmēriem un postījumiem ir si­tis
dziļas un sāpīgas rētas vai visām
tautām un valstīm, sevišķi vecā Eiro­pā.
Nopostītās pilsētas, iznīcinātie
gadsimteņos celtie kultūras piemi­nekli,
rūsošas fabriku drupas un at­matās
aizlaistie lauki ir vēl vienmēr
uzskatāmi liecinieki tam, ar kādu me-chānisku
cietsirdību karš darījis savu
drūmo darbu. Varbūt mazāk uzkrī­tošs
par sagrautām pilsētām, tomēr
savā traģiskā dziļumā daudz bais­māks
ir posts, kādu karš plecos uz­vēlis
tiem, kas pret savu gribu ir at­rauti
tēvu zemei. Daudzi karā ir
zaudējuši mantu, ,veselību, dažus ģi­menes
locekļus, bet no dzimtenes at­rautie
ir zaudējuši visu, atskaitot
kailu dzīvību un cerībļas^ ka reiz tais­nība
triumfēs pār brutālo varu, pave-fot
tiem ceļu atpakaļ uz dzimteni,
uz dzīvošanu, uz dzīvību pašu.
Vajaga tikai brītiņu barakās, kazar­mās
vai vecās fabriku ēkās, kur ta­gad
no dzimtenes atrautie ir atraduši
patvērumu, ieskatīties vinu acīs un
paklausīties valodās, lai būtu skaidrs,
cik maz laicīgās īpaņtas, bet cik sma­gu
nenokratāmu bēdu nastu tie ir
paņēmuši līdzi no dzimtenes svešumā.
VlAu valoda ir, smaga un sūra rūg­tuma
pilna, kā dumi no slapjām mal­kas
šķilām krāsnitēs,'kas tos pasargā
no nosalšanas, bet nesilda. Un valo­das,
lai par ko arī nebūtu sākumu
iiēmušas, vienmēr atgriežas uz dzim­teni,
uz tēva mājām. Bet nēl Kas
pats te nav bijis un nav no dzimtenes
atrauts, tas nevar ieraudzīt valgo
mitrumu bēgļa acīs ūni nevar sadzir­dēt
vi/ia balss lēno drebēšanu, piemi­not
tēvu zemi im vis^u, kas ar to
eaistās. '
fto nelaimīgo, bez vainas no dzim­tenes
atrauto vidū atrodamies ari mēs,
latvieši, jo Vācijas sakaušana ir de­vusi
mainu tikai okupācijas varām,
bet ne brīvību mūsu tļautai. Dievs
zina, ka mēs necsant ticĶušies ne pēc
<iiega galina, kas ir piederējies citiem.
Bet Vifiš arī zina, ka, brīvībā uzaugu­šiem,
mums nelieksies muguras ver­dzības
važās. Vācu un citās koncen­trācijas
nometnēs desmitiem un sim­tiem
tūkstošu latviešu ir apliecinā­juši
un turpina apliecināt ar spītīgu
lepnību sirdīs šo vārdu patiesību.
Mčs zinām un apzināmies tagad labi,
bez kādām lielākānji ilūzijām, ka
mūsu tautas likteni un nākotni mēs
nesam paši sevī.| Tas neizslēdz mūsu
patieso pateicību valstīm, tautām un
personām, kas, pareizi izprotot mūsu
stāvokli, cenšas to pēc spēkiem at­vieglot.
Bet no 'mums pašiem, no
mūsu nacionālā spēka un dzīvotgribas
atkarājas, vai šī kara izsauktais posts
būs tikai viens drūms posms mūsu
vēsturē vai arī negrozāms liktenis.
Šo smago nopietnību apzinoties, ik­viena
pienākums ir darīt iespējamo
kā ģimenēs un dažāda veida un pa­kāpju
organizācijās, lai mēs nenomal-dāmies,
meklēdami, no pareizā latvie­tības
ceļa, kas vienīgais mūs var satu­rēt
vienkopus un reiz, kad mūsu
diena nāks, ļaut triumfēt pār postu,
kas, daudz ļauna nodarīdams, nav
tomēr varējis uzvaru gūt pār mums.
Apzināta nacionāla latviska griba
lai ir un paliek mūsu stājas pamatosi
Kāds mūsu tautietis, kas šī gada sā­kumā
pārnācis no krievu okupācijas
joslas Vācijā', par dzīVi aiz „dzelz8
priekškara'' stāsta:
— Krievu ofensīva bija tik pēkšņa,
ka mēs, pāri par 200 latviešu, kurus
kai'a briesmas bija spiedušas atstāt
dzimteni, nepaspējām vēl ne kārtīgi
attapties, kad fronte bija jau mumis
pāri — pie mums, ap mums un aiz
mums. Mūsu cerības nokļūt uz rietu­miem
nu līdzinājās nullei. Tas notika
pag. gada sākumā. Pamata bija loti
maz, bet vēl izmēģinājām „izlauša-nos**.
Nopirkām zirgus un devāmies
ceļā V. virzienā* Līdz jaunai frontes
un vēlākai demarkācijas līnijai nokļu­vām
bez lieliem starpgadījumiem, bet
tālākais ceiŠ bija slēgts. Bija jāgriežas
atpakaļ. Daudziem mantu saini bija
atviegloti, jo „izpalīdzīgi" ļaudis un
cīnītāji visus atbrīvoja no liekiem
smagumiem.
Ko darīt tālāk? āīs jautā jums mils
nodarbināja dienas un bezmiega
nakšu stundas. Pārdomu rezultātā
dala tautiešu samierinājās ar likteni:
kas būs — - b ū s i Pārtikas apstākli
bija grūti. Krievi visur piedāvāja tul­ku,
grāmatvežu u, c. vietas. Amatos
pieņēma bez kaut kādām formali­tātēm
un iztaujām. Nodarbinātie ar
pārtiku drīz bija apgādāti samērā
labi. Viss tas veicināja latviešu saistl-šanos
krievu piedāvātā darbā. Pēc
laika bija grūti atrast krievu iestā­des,
kurās nestrādātu aŗ[ kāds lat­vietis.
x\tsevišķās grupās vai pa vie-nain
klīda arī austrumu frontē iz­klaidētie
latviešu legionāiri. Sākumā
piedzīvoti gadījumi, ka tos, iiotvefot,
nošāva, bet vēlāk tas vairs neesot no­ticis.
Latviešu karavīri tad vākti vieii-kopus
uh nosūtīti nezināmā virzienā.
Dala turpretim tūlīt norīkota tepat
okupācijas joslā apsardzes dienestā
pie dažādām noliktavām u. t. t. Šādu
dienestu daudzi turpina vēl tagad.
Sti^^oklim daudzmaz hdštabilizējp-ties,
visus latviešus, kas nebija iesai­stījušies
krievu okupācijas iestāžu
dienestā, salasīja vienkopus laukos
iekārtotās savākšanas nometnēs un
nosūtīja prom.''Bija izteikti solījumi
ka viņus vedīšot uz Latviju. Palicēji
ar aizbraucējiem norunāja, ka pēc
ierašanās Latvijā tic nekavējoties
rakstīs, jo pasta satiksme pastāv, bet
līdz manai aizbraukšanai biju dzirdē­jis
tikai par vienas atklātnes saņem­šanu
tieši no šiem braucējiem.
Krievu pusē par tautiešu dzīvi citās
okupācijas joslās Vācijā nav tikpat
kā nekāda priekšstata. No vācie^^iem,
kas pārnāk uz krievu joslu, gan izzi­nājām,
ka angļu un amerikāņu joslā
latvieši vispār vēl atrodoties, bet cik,
kādos apstākļos u. t. t., to tuvāk ne­viens
nezina un nav arī iespējams no­skaidrot.
Dzirdējām arī par latviešu
laikrakstu iznākšanu rietumu joslās,
bet tas arī bija viss.
No sai'iemtām vēstulēm (viena pie­nāca
ari no Mazsalacas apkārtnes),
krievu laikrakstiem un sastaptiem
vācu kara gūstekņiem, kas atgriezu­šies
no Latvijas, par dzīvi tur izlobi-»
jām maz iepriecinoša. Lauksaimnie­cību
īpašniekiem, kas vēl palikuši sa­vās
saimniecībās, esot atstātas 5 pūr­vietas
zemes un 1 govs. Dzīve tiem
vientuļa, jo lielākā dala pazīstamo un
kaimiņu esot aizbraukuši ciemos vai­rāku
1000 km attālumā. RīgS — ar­tilērijas
kazarniās pie Krusta baznīcas
un Centrāltirgū iekārtotas lielas gū­stekņu
nometnes, kufās atradušies arī
latviešu kafavīri. Katrā otrā mājā
esot degvīna tirgotava. Darbojoties
Vairogs, VEF's u. c. fabrikas. Pārtika
pēc kartītēm, trūcīga. 9o un to va­rot
tomēr „piespekulēt", un tā esot
iespējams dzīvību izvilkt.
Savās gaitās krievu joslā esmu ti­cies
ar „Zelta Ābeles*' darbinieku
Sīli, Pr. Meņģeli no Līgatnes, Dr.
Rubeni, zobārsti Jurģi no Cēsīm, vīt.
Oša dzīves biedri un ar tās māsu
Roni, advokāta Silitia^sievu, sekretāra
Ŗuduma brāli, pltn.KrūmiAu un ar
citiem. :,
L-gā vēl atradās Liepājas zīdaitiu
nams ar 55 darbiniekiem un 99 bēr­niem.
To. vairrākkārt gatavojās sūtīt
uz dzimteni, bet transporta grūtību
dēl tas vēl līdz pēdējam laikam ne­bija
noticis. Nekādas papildus devās
arī viAi nesaņem, bet pagaidām dzī­voja
puslīdz apmierinošos apstākļos
jo glābj vecie krājumi. Iegūtas dažas
govis un nobaro cūkas.
Vācieši vārda pilnā nozīmē cieš ba
du. Kaut gan pastāv kartīšu sistēma
veikalos var nopirkt vienīgi 1400 g
maizes nedēlā. Par pārējiem produk­tiem
nav ko sapņot. Maizes kukulim
ir neaprakstāma vērtība. Pret to mai­nas
ceļā var iegūt visu, ko vien vē-as.
Mājlopi vāciešiem vairs tikpat kā
nepieder. Tie „nacionālizēti". Oku­pācijas
spēku rīcībā un pārziņā esošie
mājlopu bari itāpat strauji plok, jo
lopu uni mantu izvešanai krievu lieto­šanai
esot atļauts vienīgi Brestas-
Litovskas dzelzceļš. Armija lopus tā-pēe
labāk apēd uz vietas.
Vilcienu regulāras satiksmes tikpat
kā nav. Daut^z līnijām sliedes no-montētas.
Velosipēdi un spēkrati vā­ciešiem
vairs nepieder.
Atsevišķos qiemosi sākusi darboties
vienīgā politiskā partija — komuni­sti.
Uzdodamies par Prūsijas vācieti,
kas grib iestāties partijā, kādā no
šīm ciemu partijas mītnēm iegāju arī
es. Kaut gan partija te bija noorgani­zēta
jau ilgāku laiku, man piedāvāja
„reto" izdevību savemt biedra karti
ar 10. numunu Man, protams, bija
vēl ,,jāapdomājas,-* un tā atstāju par­tijas
rezidenci ari bez kartes. N K VD
atklātu darbību neredz. Krievu kara­spēks
katrā ciemā» bet tieši pēdējā
laikā n0Vēr0jama pastiprināta demo­bilizācija.
Loti bieži redzams, kā uz
mājām braucoSo un daudziem mantu
saiņiem apkrāvušos krievu izpalīdzīgi
iesēdina vilcienā So mantu īpašnieks
— vācietis: Maizes rieciens, ko iegu­vis
pavadītājs, licis tam aizmirst visu
pārējo. Sarkanarmiešos nav noskaAo-jurnā
jaunam ķafam. ViAi atbild, ka
kara tie nebaidās: Kinas un Indijas
masas stāvot vinu pmē.
Izmantoju izdevību ieskatīties ari
Polijai nodotos vācu apgabalos. To
polu skaits, kas sākumā simpatizēja
krieviem, tagaft stigri samazinājies.
Krievi polu iekšējā diīvē atklāti neie­jaucoties.
Polu • un vāciešu attiecības
var raksturot par pilnīgi tādām pat,
kādas tās bija vācu varas laikos, pro­tams,
mainītās lomās. Uz ceļiem ik­dienišķa
parādība ir vāciešu grupās,
kuras pātagām brufiojušies poli dzen
rietumu virzienā, ārā no Polijai nodo­tiem
apgabaliem.
Stāstītājs piemetina, ka viAam kā
nodarbinātam pie krieviem slikti nav
klājies, bet tagad viņš jūtoties kā no
ļauna sapina atmodies.
H«inrichg Ritums
Tautiešiem
Avīžu raksti un ziņojumi uz vietām ^
rāda, ka ir tautieši, kurus sākusi no­darbināt
doma par izceļošanu. Ja ja(u
ierosināts atvērt izceļotāju birojus un
paredzēta reģistrācija, - ŗ tā viens otrs
spriež, — vai tad nebūtu laiks aut
kājas tālākām emigrācijas gaitām? ^
Te nu jāzina, ka izceļošanas iespēja
mūsu tautai pašreļiz varētu būt tikai
pavisam niecīga. Tā, piemēram, A SV
valdība tekošam gadam ieceļotāju
skaitu noteikus . uz ^39.000. Tā kā
katrai ieinteresērai nācijai, samērā ar
tās lielumu, no šī skaita ir noteikta
sava kvota, tad katrs var iedomāties,
cik niecīgs būs latviešiem piešķira­mais
ieceļotāju skaits, — tikai daži
simti.
Bet šai lietai ir vēl otra puse, kas
dziļi skaf mūsu tautas • nākotni. j>at^
viešu tauta, kas pēdējo gadu traģis­kajos
notikumos jau tā ir sašķelta
vairākās dalās un izsvaidīta pa sve-.
šām zemēm, nevarēs tikt glābta no^
bojā ejas, ja vir:ai neizdosies sagla­bāt
vienkopus savu dzīvo spēku. Ma­zas,
no tautas kodola atrautas drum­stalas
viegli jo viegli šķīst svešu tautu
jūrā un savai tautai iet zudumā. Ne­var
teikt, ka mēs aizvien esam pratuši
pietiekami augsti novērtēt tās tradī­cijas
uh to kopības garu, kas ari
skaitliski mazu tautu var pasargāt no
iznīcības. Visu to apsverot, ir skaidrs,
ka pārsteidzīga un separāta mazu
grupu vai atspviškli personu rīcība
šai jautājumā, var beigties loti likte­nīgi
kā tām pašām, tā mūins visiem.
L C K tāpēc tur par savu pienākumu •
brīdināt no Šādas rīcības. . [
L C K griezusies attiecīgās iestādēs
ar lūgumu dot latviešu bēgļiem iespē­ju
saglabāt savu kopību un nepa­balstīt
individuālu izceļošanu, kamēr
Latvijas liktenis iļebūs izlemts miera
erencē.
Latviešu Centrālā Komiteja
IB** Detmoldā
Norvēģijas ārlietu ministrs
Lijs - UNO ģenerulsekretSrs
UNO pasaules Drošības padome
par Vienoto Nāciju organizācijas
ģenerālsekretāru, pēc 5 lielvalstu
iepriekšējas vienošanās, izraudzīja
Norvēģijas ārlietu ministru Trigvi
Liju (Trvgve Lie). ASV un Liel­britānija
sākumā par UNO ģene­rālsekretāru
proponēja Kanādas
vēstnieku Vašingtonā Lesteru Pīr-sonu.
hct PSRS - Dienvidslāvijas
vēstnieku Vašingtonā Simicu vai
vismaz Polijas ārlietu-ministru 1\-
movski. 28. janv. ASV'delecjācija
pēkšņi atteicās no Pīrsona kandi­datūras
un proponēja Liju.
Tādu virsrakstu savam rakstam 22.
janv. liek amerikāņu armijas grupas
laikraksts .,B e a c h h e a d N e'w s",
kas pāri par trīs ceturtdaļām savas ti­tullapas
veltī aprakstam un uzņēmu­miem
par latviešu mākslas izstādi.
Visas laikraksta lapas platumā vienā
uzņēmumā redzamas latvietes tautas
tērpos, bet otrā — prof.L. Liberts
pie savas gleznas. Amerikāņu armi­jas
seržants Džons Dous (John H.
Dow) tālāk raksta:
„Latviešu mākslas izstāde, ko 21.
janv. atklāja Georga 2. skolā un kas
turpināsies līdz 3. februārim, pievērš
mūsu uzmanību vienai no tām tau­tām,
kas pašreiz ir bez dzimtenes, bet
kas, droši vien., ir viena no viskulturā­lākajām
un apdāvinātākajām Eiropā.
Latviešu kolonija Eslingenā ap­vieno
ap 6.000 personu.. -Se atrod;is
vairāki mākslinieki ar pasaules slavu,
un vii^u; darbi skatāmi visas zemes
lodes gleznu galerijās un muzejos.
Šie. mākslinieki, atstājot savu zemi,
pameta visas savas materiālās vērtī­bas
un mantu, bet līdz paņēma —
savu kultūru. Svešumā viņi cīnās, lai
to uzturētu dzīvu. Un cīnās ar sek­mēm;
to droši apliecinās ikviens, kas
skata šo izstādi. ^ ;
RaksturījKuņ izcils šo mākslinieku
vidū ir; Ludolfs Liberts, him ellas
gleznas redzamas Eslingenas mākslas
izs tā d 5. Li bērta da rbi a t rodas ari Pa­rīzes,
Ņujorkas, Vīnes, Maskavas
muzejos un daudz citos mākslas
centros, arī vina dzimtenē Rīgā.
Glezniecība nav vienīgā mākslas
nozare, kurā latviešiem izcili sasnie­gumi.
Lai gan latviešu zemē, kas vi­dusmēra
amerikānim pirms 1939. gada
bija vēl nepazīstama, ir tikai ap 2
milj. iedzīvotāju, tomēr tās tauta ra­dīja
operu, kas, atskaitot italu,, ir
viena no labākajām pasaulē. Arī lat­viešu
baletam ir pasaules slava. No­metnes
teātra trupa arī pašreiz cītīgi
strādā.
Izglītības līmenis .Latvijā pirms
kara bija līdzīgs Amerikas un Liel­britānijas
līmenim, un neapšaubāmi
augstāks par jcbkuiiu ci tu E iropas val­sti.
Daudzi, taisnību sakot — vai­rums,
latvieši runā četras līdz piecas
valodas. Eslingenas nometnē uzturas
20 universitātes profesoru, ap 100 sko­lotāju,
vairāk kā 1400 skolēnu un 1300
pieaugušo, kas mācās dažādos kursos.
Latviešu slāpes pec izglītības liekas
neremdināmas.
Piecdesmit ārstu — daudzi no tiem
vadoši Eiropas speciālisti rūpējas
par šejienes atviešu veselību. Ievē­rojams
skaits mācītu māsu un seši
līdz astoņi spējīgi speciālisti-zobārsti
aiī ir šo latviešu vidū. v
Latvi CM ir strādīga tauta: ja vini
nemācās — gandrīz puse savas zi­nāšanas
te papildina dažādos kursos
— vini atrod citu nodarbošanos. Lat­viešu
vidū ir amatnieki, techniķi un
cilvēki ar pieredz gandrīz visās rūp­niecības
nozarēs. Apmēram 100 lat­vietes,
valodas prasmes dēl, ar atzī­stamu
veiksmi strādā CCD korrek-tūras
darbos." ļ ^ ^
Pēc apvainojos em rakstiem, kas
par baltu tautām parādījās vācu lin
amerikānu karavīru presē šī gada sā­kumā,
ir patiess prieks un gandarī­jums
lasīt šādas rindas. Sis taksts at­kal
ir pierādijunis tam, cik daudz
mēs trimdas apstākļos paši varam da­rīt
sava stāvokļa noskaidrošanā, sveš-nicku
iepazīstināšanā ar latviešu gara
diženumu un bagātību.
Esiingeniešu mākslas izstādē bija
skatāmi 180 latviešu mākslinieku
darbi. Reprezeintēti bija prof. V. Pur-vītis,
prof. L. Liberts, prof. J. Kuga,
Annuss, Vidbergs, Gailis; Mitrevics,
Mitrevics-švember^ s, ftaumanis, Dār-zina-
Ozolina, Fr. .. Ban^e, ' Gūtmanis,
Egīls Hermanovskis, Kuga jn., Pī­lādzis.
Latviešu trimdinieku pateicība
māksi i n i e k i em uni vi siera •Eslingenas
n0metnes darbiniekiem, kas clluši lat-
V iešu vārda 1 a b o skanu.; V i nu darbs
lai ir dzenulis pārejām latviešu ko­pām
un nometnēm ievīt arī savu
lauru lapu trimdas latviešu goda vai­nagā.
Stud. plbilos. J. Krastinš
ācijas laikā pastāvē;
as patriotu pretnacistu organi­zāciju
aktīvus līdzdarbiniekus lūdz
steidzami paziņot savas tagadējās at­rašanās
vietas un sniegt zi'as par
tiem pagrīdes darbiniekiem, kas gā­juši
bojā ci^tumps vai koncentrācijas
nometnēs, minot laiku un vietu, kur
tas noticis. Tāpat lūdz pazinot, vai,
kādi un cik pagrīdes laikrakstu (Lāč­plēsis,
Dzimtā Zeme, Tautas Balss)
atrodas pie pagrīdes darbiniekiem vai
citiem latviešiem. Paziņojumus sūtīt
Ērikam Pārupam: Latvian Camp,
„Frische Quelle", Hiddesen bel Det-mold,
Lippe (21).
„ L a t v i e š u Vēstneša" redakcija uzai­cina
Latvijas patriotu organizāciju da­lībniekus
piesūtīt redakcijai (Hotel
Gonvikt, Dillirigen/Donau, Bayern)
savu atmifm aprakstus un vācu oku­pācijas
varas apkarošanas notēloju^
mus pubļicēšana.i laikrakstā.
ns atzinies:
latvieša nošaiisana katram
SS-vacietlm bijujsi goda lieta
Maskavas radiofons 27. janv. ziņoja,
ka Rīgā darbojas kara tribunāls, kas
tiesā vāciešus par Baltijas „padpmju
republikās** izdarītiem noziegumiem.
Madonas radiofons ziVio, ka „SS-ober-grupenfīrers**
un policijas ģenerālis
ns, kam 1944 ģ. vasarā un ru-
, padomju armijai sākot strauju
uzbrukumu austrumos, bija dota neie­robežota
vara Baltijas Itelpā. tiesā
atzinies, ka viņš personīgi esot nošā­vis
100 latviešu. Katrs vācu SS-vīrs,
viņš teicis, esot uzskatījis par goda
lietu nošaut kādu latvieti. Bijis rī­kojums
latviešus piespiedu kārtā sū­tīt
uz Vāciju. Pēc Himmlera pavēles
Latvijas psīchiātriskās' slimnīcās ap­šauti
slimnieki. 1
Tiesā pratināti ;inž. Hote, Blūms no,
Jelgavas ū. c. Vācu okupācijas laikā ;
»<e.^ •:mos un vācu koncentrācijas no­melnēs
ieslodzīti 20.000 latviešu.
20.000 lietuviešu un ļlC^^^^
• • • (Beigas sk. 3. Uppuse)